Kā es gribētu sev bērnu!

BERNS copy

Es dievinu bērnus. Īsts bērnu cilvēks es esmu. Ar tiem auklēties un rotaļāties es varētu kaut veselas divas minūtes, dodiet tikai. Pieskatīt vajag? Bez problēmām. Sūtiet tik pa pastu, pakomātu vai kā jau viņus tur transportē. Būtu man pašam dēls, piemēram, uhh, kas par vīru iznāktu. Man, ziniet, uz audzināšanu ir nags. Ja jūs redzētu, kā es kaķi esmu izaudzinājis, mutes papletuši noelstos. Kā atnāku mājās, tā kaķis: “Labvakar, ser, lūk, šeit piedirsu un tur pievēmu, piedošanu, ser, dodiet ēst.” Vienīgais žēl, ka kaķis nav ieaudzināms uz veikalu pēc aliņa aizskriet. Neparko nav ieaudzināms. Domājat, ka nemēģināju? Ar čību tak pat mēģināju. Bez rezultātiem. Uz veikala pusi gan aizskrien, bet atpakaļ nenāk. Pat saūjināt nevar pēc tam. Posts un negals.

Lai nu kā, bērni ir mana stihija. Tviterī, piemēram, es sekoju tikai tiem kontiem, kur katrs otrais ieraksts ir par bērniem. Kā atveru tviteri, tā smejos, vēderu turēdams. Nē, nu ķipari gatavie. Manā laikā bērni melnām mutēm pa krūmiem ložņāja kā pērtiķi, bet tagad, ehh, tagad bērni tikai filozofē un jau divu gadu vecumā meklē dzīves jēgu un atbildes uz jautājumu, kāpēc dzīve ir tik absurda?

Es, ziniet, esmu īsts tēva materiāls. Man pašam tēva nav gadījies pieredzēt, tāpēc esmu gatavs būt tēvs katram bērnam, kas gadās manā ceļā. Es protu tēvišķas lietas. “Rau, šādi te nagla ir pareizi celmā jādzen,” es ar āmuru rokā parasti skaidroju mežā nejauši sastaptiem bērniem, līdz man nesaprotamu iemeslu dēļ atbrauc policija. “Netraucē mani! Es strādāju!” reizēm es uzbļauju kādam bērnam parkā, jo, manuprāt, ir svarīgi bērnam iemācīt cieņu pret tēva darbu un pienākumiem. Savukārt, kad es jostu no biksēm izvilcis klaiņoju pa bērnu spēļu laukumu, no manis bēg tā, ka klaigas ir dzirdamas pat Pārdaugavā. Lūk, to es saucu par cieņu pret vecākiem.

Es uzskatu, ka katram cilvēkam būtu jārada vismaz septiņi bērni. Iedomājieties, cik skaista būtu pasaule, kurā pastāv tikai tik brangas ģimenes. Vēl vakar gāju pa Barona ielu un nopriecājos par divām māmiņām, kuras ar saviem ratiem stāvēja ietves vidū un parmija pāris monologus. “Nu, kā tev iet? Vai jau strādā?” jautāja viena māmiņa otrai, kamēr es mēģināju iespraukties šaurajā spraugā starp viņu un mājas sienu. “Jā, strādāju, man Instagramā tagad ir savs bizness. Reklamēju akmeņus, koka vālītes.”

Vispār man ir jāatzīstas. Visvairāk es gribētu sev bērnu tāpēc, ka tas vecākiem piešķir oficiālas tiesības uz ielas ietvi. Vai nezinājāt? Jā, jā! Ja tu audzini bērnu, tad ielas ietve automātiski pieder tev. Tu vari uz tās glabāt ratus, savus bērnus, sevi ar bērniem vai bērnus vienus pašus. Tas ir tik lieliski! Cilvēkiem bez bērniem vispār būtu jāiet pa ielas rensteli. Visērtāk būtu viņiem uztaisīt tādas, piemēram, dzeltenas aproces ar, nu, kādu zvaigzni vai citu simbolu, lai visi zinātu, ka šim, lūk, uz ietves nav ko darīt.

Ek, cik skaisti ir būt ar bērniem. Nevis tā kā man: daru ko gribu, staigāju, kur tīk, naudas kā spaļu, pārgulējis sajēgu, atpūties, grāmatas, mūzika, alus, karjera vien prātā. Ehhh, kaut jau nu ātrāk bērns kaut kur uzrastos. Ja neuzradīsies, tad ziepes lielas, saprotams. Kas man ūdeni pienesīs pie gultas vecumdienās, ko? Nē, nu, ja sulainim nebūs brīvdiena, tad viņš pienesīs. Bet, ja sulainim brīvdiena, ko tad? Ķēkša tak neies skraidīt turpu šurpu. Ehh, vienas galvassāpes bez bērniem, vieni uztraukumi.

One thought on “Kā es gribētu sev bērnu!

Leave a Reply

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Change )

Google photo

You are commenting using your Google account. Log Out /  Change )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Change )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Change )

Connecting to %s