Visi zina, kas ir Tinderis. Ja nezina, tad es pateikšu: Tinderis ir attiecību ģenerators, pašvērtējuma perforators vai, gluži otrādi – ego kairinātors. Bet, ja pavisam nopietni, tad jā, Tinderis ir tas rietumu smerdelis, kas atņēmis apmeklējumu un draud nogremdēt tādus pašmāju iepazīšanās portālus kā Gribu.lv un Seksam.lv. Es esmu diezgan vecmodīgs un konservatīvs, tāpēc jaunas lietas pieņemu ļoti lēni vai vispār nepieņemu. Tā arī nekad neesmu pieņēmis vaļīgās apenes, KFC un Ozola jauno albumu. Reiz man vajadzēja sešus gadus, lai pielaistu sev klāt jaunas bikses. Tinderi sākumā briesmīgi nodirsu, līdz nedabūju viedtālruni, kurus pirms tam arī biju nodirsis. Vienreiz pat nodirsu elektroniskās grāmatas, līdz nedabūju vienu. Reiz es tik stipri nodirsu velosipēdus, ka man tādu uzdāvināja. Tagad nodiršu divistabu dzīvokļus centrā ar terasi, sadzīves tehniku un labiem kaimiņiem.
Labi, tātad tiku pie Tindera. Sākumā biju vīlies, jo tajā nevarēja ielogoties ar manu rūpīgi izstrādāto Seksam.lv anonīmo profilu. Nācās reģistrēties ar Feisbuku. Piereģistrējos un uzreiz neko nesapratu. Kāds bija teicis, ka tur jāgrūž meiteņu bildes uz visām četrām debespusēm un tikai tad varot sagaidīt attiecības. Sākumā sagrūdu bez poņas kaut ko un gaidīju brīnumus. Nekas nenotika. “Laikam jānomaina mana profila bilde no Baphometa, Templiešu ordeņa dieva, uz savu pērno bildi pie Rundāles pils”, es prātīgi nodomāju. Sacīts darīts, bet tāpat nekas nenotika. “Jāgrūž vēl”, nospriedu. Jau biju sapratis, ka pa kreisi ir NEDER, pa labi DER, bet uz augšu – SUPERDER. Sēdēju uz poda un tik sūtīju vienu pēc otras visādos virzienos līdz pēkšņi! Hujakš! Ir match ar kaut kādu meiteni, kuru neatceros, ka vispār būtu grūdis. Giedre vārdā un dzīvo Lietuvā. WTF! “Kā tad mēs draudzēsimies, ja valodiņa nav pat kopīga?” es purpināju. Nu neko, lai tup. Grūžu tālāk – atkal match! Es jau zils uzpūties no lepnuma. Šoreiz feins meičuks. “Atceros, atceros, kā ar slaidu vēzienu tevi izgrūdu pa labi”, es smīnēdams noteicu un ņēmos gaidīt, kad viņa man uzrakstīs. Divi dienas pagāja, bet meitene nelikās ne zinis. “Gan jau viņai cits”, es, greizsirdības mākts, nodomāju, bet tad atcerējos, ka filmās zēni pirmie vienmēr raksta. Nu, davai, bliezīšu augšā. Lai iet klasika: “Tu ūdeni dzer?” es noprasu un, rokas berzēdams, gaidu atbildi. Atkal divi dienas riņķī un neviens neatbild. “Kas notiek?” es sev prasīju, spilvenu mīcīdams. “Vai es tiešām esmu tik neglīts?”, kaķi spaidīdams, es kliedzu.
Saārstējis salauzto sirdi, es atkal biju gatavs grūst meitenes. Grūdu, grūdu un kur bijis, kur ne – sagrūdu matchu! Šoreiz meitene ar stilīgi filtrotu bildi un labi pārdomātu attēla konceptu. Labi, rakstīšu savādāk: “Čau, kā sviežas?” uzrakstīju. Uzreiz atbilde: “Čau, labi!” Sēžu un blisinu acis. Sak, forši papļāpājām. Diez, kas tagad jāraksta? Labi, rakstu: “Paldies, man arī labi iet. Ko dari?” Meitene atbild: “Neko”. Uzreiz dusmīgs paliku un uzrakstīju: “ko tad izgrūdi mani, ja neraksti normāli, ko?”. Atbildi nesaņēmu. Plinti krūmos, tomēr nemetu. Sapratu, ka atslēga veiksmīgai sarakstei slēpjas ievadfrāzē. Izgūglēju visu internetu un atradu, manuprāt, visizcilāko ievadfrāzi. Sagrūdis jaunu match, rakstīju nost: “Čau Cinderella vai negribi būt mans Tinderfella?” Ha, ha, ha! Kā es smējos par šo asprātību. Perfekti. Nu viss būs štokos. Plānoju jau, kur vedīšu meiteni pirmajā randiņā: uz Čomski ieglušīt Senču brāli vai uzreiz pie senčiem. Ha, ha. Labi, Meitene atbild: “Don’t touch shit even with gloves on. The glove gets shittier, the shit doesn’t get any glovier.” Nezinu, ko viņa ar to domāju, bet sapratu, ka gribu viņu precēt. “Tā, tā”, es nodomāju, “puis, tagad tikai uzmanīgi, ar gaumi un prātu”. Trīs dienas domāju, ko rakstīt, beigās dievs vien zin kāpēc uzrakstīju: “mellenes kā pimpa gali, kā tev iet un ko tu dari?” Ziniet, ko viņa man atbildēja? “Cirvis”. Šitā mani neviens nebija nosaucis, kopš trešās klases, kad no visa spēka ar vēstures grāmatu iežvidzināju vienai meitenei pa bieti, jo biju viņā iemīlējies.
Uz pāris dienām atmetu Tinderim ar roku. Sak’ nevajag ar. Sagribēšu, dabūšu kaut sešus gabalus meiteņu uzreiz tāpat parkā. Tā es sev teicu un pēc pāris dienām dabūju parkā brīdinājumu par smēķēšanu un zaļu zirnekli aiz krāgas.
Pagāja laiks. Kādā vakarā, kad nebija īsti ko darīt, nolēmu atkal paspaidīt Tinderi. Ziniet, Tinderis ir lieliska aplikācija, laika nosišanai. Piemēram, tramvajs kavējas? Hop, hop, aizsūti pāris meitenes pa kreisi, dažas pa labi un tramvajs ir klāt. Vai pamosties no rīta, uzliec čaiņiku un, kamēr tas vārās, aizščolkā vienu otru tinderbildi virzienā pēc patikšanas. Kā saka, nevar jau tā gaidīt laimi rokas klēpī salikušam. Laimei ir jāpaiet pussolītis pretī. Šeit man prātā nāk kāds anekdots: kāds vīrs lūdz Dievu: lūdzu, lūdzu dieviņ, kaut es loterijā laimētu. Nekā. Vīrs lūdz nākamajā dienā atkal: lūdzu, lūdzu dieviņ, kaut es loterijā laimētu. Atkal nekā. Vīrs, jau izmisis, atkal lūdz: lūdzu, lūdzu dodi laimestu, dieviņ. Pēkšņi, paveras debesis un pērkondārdoša balss vīram saka: Idiot, nopērc taču vienreiz loterijas biļeti. Nu, lūk, katrs grūdiens Tinderī ir kā loterijas biļete lielajam dzīves laimestam, tāpēc nedrīkst vairīties, kaut uz poda sēžot, ieslēgt to un pasūtīt profilus uz visām debess pusēm.
Tomēr šoreiz man neveicās jau pašā sākumā. Sapratu, ka tehnoloģijām uzticēties nedrīkst, savādāk var nelabi beigties. Jāsaglabā tomēr tā spēja domāt arī pašam. Redz, kā man bija: sēžu un grūžu meitenes, pēkšņi: – Bams!- Bļe, Imants kaut kāds priekšā. Labi, ka pirksts nenotrīcēja un aizsūtīja Imi uz mājām pa kreisi, tomēr tagad allaž uzmanīgi aplūkoju katru profilu, pirms dodu tam zaļo gaismu. Redz, nav svarīgi, ka esi atķeksējis sieviešu dzimumu pie vēlamajiem rezultātiem, jo tāpat kā medus mucā var iehujārīt darvas piliens, tā arī starp meitenēm vienmēr var gadīties kāds Imants…
Tālāk arī negāja gludi. Joprojām nevarēju tikt skaidrībā ar ievadfrāzēm, uzrunājot dāmas. Ar vienu meiteni man bija kopīga interese atzīmēta: #teirdarbs. Nu, es uzreiz ķēros vērsim pie ragiem. Rakstu šai: “Sveika, meklē darbiņu?” Atbildē sekoja ātrs un konkrēts “Nē!”. Ar citu meiteni savukārt man bija desmit kopīgi draugi Feisbukā un viņa uzskatīja, ka tas būšot awkward turpināt saraksti. Jocīga kaut kāda… Citai atkal prasīju, cik resni ir viņas putni, bet vēl citai – vai tā mīlot mani. Vēl vienai jau dusmīgs uzjautāju: tev ir humora izjūta? Viņa man atsūtīja stulbu anekdoti un beigās atzinās, ka nospērusi draudzenei telefonu un sēžot viņas vietā Tinderī.
Iznāca jau arī pāris garākas drausmīgi žāvainas sarunas par sūdīgām grāmatām un neskatāmu avangarda kino, bet nekas prātīgs. Viss beidzās, kādā vēsā un drūmā jūlija vakarā. Es sēdēju kafejnīcas āra terasē un grimu vientuļās pārdomās par dzīvi, tās jēgu un nedrošajām iespējām, ko tā sniedz; es domāju par vientulību, melanholiju un to, ko darīšu, kad nespēšu vairs tajā atrast šarmu. Krūtīs ielija smagums, sērīga nopūta izlauzās no dvēseles dziļumiem. Bet tad, es atcerējos: man taču ir Tinderis! Es sasparojos, kļuvu priecīgs, saņēmos. “Es dzīvošu”, es sev teicu. Ieslēdzu Tinderi, gatavojos uz kādu jauku saraksti ar sev līdzīgu cilvēku, bet Tinderī… Tinderī vien skumjš paziņojums: “There’s no one new around you”.
PILSONIS GRĀMATNĪCĀ 