Piedzīvojumi Sarkandaugavā jeb ardievas rajonam. I daļa

sarkandaugava copy

Sarkandaugavā dzīvoju jau gadus piecus. Tas ir pietiekami ilgs laiks, lai uz ielas manā virzienā vairs nelidotu tādi vārdi kā peģik, loh vai čmo, bet gan daudz cienījamākie – bratok, narmaļnij pacan vai zajibis čuvak. Esmu sapratis, ka tīri labi protu pielāgoties dažādām cilvēku grupām un dzīves stiliem. Tas pateicoties manai rūpīgi izkoptajai prasmei liekuļot un būt rūdītam divkosim. Kā vienreiz man pateica kāds piedzēries mācītājs: “Puis, pasaulē neizdzīvosi, ja maķenīt nepietēlosi, ka tevi interesē visi tie 7 miljardi lohu.” To viņš pateica pēc dievkalpojuma un man likās, ka viņš domāja, ka ir Dievs.

Bet Sarkandaugava vispār ir cita pasaule. Nopietni. Sarkandaugava ir kā Marss vai, nē – plakanā planēta Zitrona sešdesmit galaktikas tālāk. Cilvēki te, vai ziniet, ir pagalam interesanti. Viņiem nevajag tādas lietas kā, teiksim, pārtiku. Šeit vidējais cilvēks pārtiek no spirta kā tāds dakteris. Reiz, kad tikko biju pārvācies uz Sarkandaugavu, pie manis ciemos atbrauca mamma. “Dēls”, viņa saka, “aizskrej uz veikalu pēc saldskābās maizes kukuļa.” Kāda runa, skrienu ar, redzu – eureka! – stūra bode priekšā. Bet jau saprotu, ka tā bode ir no tiem aborigēniem, kurā vajadzīgās lietas jāprasa pārdevējai, kas visu glabā aiz letes. Ieej tādā bodē un pētīgi skaties uz plauktiem, kamēr pārdevēja, zobus griezdama, vēro tevi. Tad tu prasi: “Man lūdzu, reku’ to batonu, nē, nē, to, kas pa labi, aha, un tagad nedaudz augstāk, jā, gandrīz, tikai nedaudz pa kreisi, nu, jā, tūlīt būs, nē, nē atpakaļ… ai, jā, jā dodiet gurķus.”

Nu, lūk, maucu bodē iekšā un, johaidī, acis apžilbst cik šņaba daudz. Plaukti plīst no sortimenta. Pat nevajag uz Spirits&Wine braukt. Bet es, eh, muļķis, ieeju un prasu: “Man kukulīti saldskābās maizītes, lūdzu.” Pārdevējas acīs pavīd šaušalas, tad viņas seju izķēmo netēlota riebuma grimase, pēdīgi viņa savelk muti nicīgā, iznīcinošā smīnā, paskatās uz mani kā uz dauni un prasa: “Vai tu vietējais?” Ha, taisni vai nezināju, ko atbildēt. “nū…” es novelku un, neko labāku nevarēdams izdomāt, saku: “vēl jau neskaitos laikam…” Šī saliek rokas gurnos, lepni izslej galvu un saka: “Nu, tad laipni aicināts, kad būsi vietējais. Tagad tinies, kamēr neesmu vietējo policiju izsaukusi.” Neko, paliku bez maizītes. Mammai teicu, ka beidzās…

Bet tagad Sarkandaugavā esmu iedzīvojies diezgan labi un, kaut arī, ienīstu to no visas sirds, tomēr uzskatu, ka tās ir manas mājas. Tiesa, nu ir pienācis brīdis, kad Sarkandaugavai jāsaka ardievas, jo grasos tīties prom no tās. Lai Kraska man nerādītos sapņos, esmu nolēmis, vai nu par to uzrakstīt vai to nodedzināt. Bet, tā kā elli varētu būt pagrūti nodedzināt, labāk rakstīšu par to. Lūk, pirmā piedzīvojumu daļa, kur stāstīšu par krutākajiem piedzīvojumiem, dodoties no centra uz Krasku:

Piedzīvojumi ceļā uz Sarkandaugavu

Sarkandaugava, tautā mīļi apsaukāta par krasku, atrodas tur, kur trako nams. Jā, ja kāds nezina, kur īsti atrodas Sarkandaugava, tad atliek tikai pieminēt Tvaika ielas vārdu vai trako namu, un cilvēkam uzreiz viss ir skaidrs. “Kur jāved?” Reiz man prasīja taksists, kad no lidostas devos uz mājām. “Uz Tvaika ielu, tādu un tādu,” es atbildēju, un satrūkos, kad taksists sāka pilnā balsī zviegt un dauzīt ar rokām pa stūres ratu. “Nē, sirjozna, kur jāved? Skaitītājs ieslēgts,” viņš, nomierinājies pārjautāja. Esmu melīgs cilvēks, tāpēc nopūtos un teicu: “Ha, ha labs, ne? Tak uz Vecrīgu, kur tad citur.” Pie sevis, tiesa, nodomāju: “Vo, kretīns, tagad būs jābrauc ar troli.” Atkal, kāds cits taksists reiz mani naktī veda mājās no Čomska. Jāatzīst, ka biju krietnās burās, tāpēc, nosaucis savu Tvaika ielas adresi, uzreiz aizmigu. Pamodos no tā, ka taksists, iebraucis trako nama pagalmā, kliedz man ausī: “Eu, celies, saimniek, tavējie tūlīt būs pakaļ!” Kopš tās reizes ar taksi uz mājām vairs nebraucu.

Pēdējā laikā izvēlos uz mājām iet ar kājām. Jā, jā, tieši tā! Es atvainojos, pīzdoju no centra uz krasku svilpodams. Divi stundas jāklunkurē (kad sadzēries degvīnu, tad četras), bet, goda vārds, tie ir bijuši vieni no skaistākajiem mirkļiem manā dzīvē. Redz, kā tas parasti sanāk: nosēžu ar meitenēm krogū līdz četriem rītā, sapratis, ka pie sevis mani neviena neaicinās, saku, ka iešu mājās. “Kur tu dzīvo?” skaistākā no meitenēm man uzreiz prasa. Es saku, ka uz Tvaika ielas, un pēc sekundes, kad meitenes ir pārgrieztām acīm aizbēgušas prom, es varu vicot mājup.

Bez piedzīvojumiem garajā ceļā, protams, neiztikt. Vienreiz pusceļā izdomāju, ka nevaru vairs paiet un iesēdos kaut kādā mistiskā autobusā (trijos naktī!). Vienvārdsakot – attapos Pļavniekos un tikai ar 1188 jaukās operatores un pāris aizdomīgu garāmgājēju palīdzību tiku līdz pazīstamākai apkārtnei. Citreiz atkal, pa Valdemāra ielu nonācis jau līdz Sky&More, nolēmu, ka jāiet atvilkt elpa sagrābtu lapu kaudzē. To, ka tur dzīvo milzu skudras, es, protams, uzzināju tikai mājās, kad no manas kājstarpes izskrēja vesels tūkstotis ar skudru pasažieriem un tikko nenoēda runci.

Bet, ziniet, kopš šīm naksnīgajām pastaigām uz Sarkandaugavu, es esmu sācis ticēt sargeņģeļiem. Reiz, es, krietni sameties un, nogājis jau pusi ceļa, ieklenderēju Statoilā pēc kafijas. Uzpildījis brangāko krūzi, eju pie kases, tūlīt maksāšu, izrādās – naudas nav. Piecdesmit centi kabatā. “Krogū bārmenis nozaga,” uzreiz nodomāju. Nu neko: stāvu un blisinu acis, jo, kas tādos brīžos jādara, man nav zināms. Zinu, ka stīvu mēli centos sarunāt kaut ko ar pārdevēju, bet viņa izskatījās nobijusies. Lai nu kā, pēkšņi, es jūtu, ka silta un ārkārtīgi patīkama balss man aizmugurē saka: “Es samaksāšu, neuztraucies.” Es pagriezos, un tur viņš stāvēja: pats Jeremiels vai Raziēls! No viņa acīm staroja tāda kā dievišķa labvēlība. Uzreiz pārgāja skurbulis un, es varu apzvērēt, ka viņam virs galvas bija nimbs. Es pateicos un kā apgarots izgāju uz ielas. Vienā brīdī pat likās, ka tagad esmu visuvarens un nemirstīgs, jo mans sargeņģelis tepat ap stūri pērk logu šķidrumu. Gandrīz izdauzīju Banku augstskolai logu. Jā, lieki teikt, ka mājās nevis aizgāju, bet aizcilpoju.

Citreiz es sagaidīju saullēktu pie paša mēbeļu kombināta (blakus trakonamam). Tas bija viens no skaistākajiem brīžiem manā dzīvē. Pirmīt biju iepazinies ar visādiem foršiem cilvēkiem, kuri visi diemžēl aizgāja gulēt, atstādami mani vienu svešā istabā. Tā kā nevaru aizmigt svešās mājās un turklāt atcerējos, ka savās mājās neesmu bijis jau dienas trīs un ka man taču ir kaķis, ģērbu zābakus un devos ceļā. Diezgan mīkstām kājām, nonācis līdz trakomājai, pamanīju, ka spole pie debesīm jau sāk tīties. Dzejnieks manī bija modies. Kad pirmie saules stari skāra manu vaigu, es apstājos akurāt pretī slimnīcas namdurvīm un, vērodams šo brīnišķo dabas parādību, skaitīju dzejas vārsmas, kas pārgāja dziesmās par godu saulei un pavasarim. Manu garastāvokli samaitāja kāda čerkstoša balss aiz muguras: “Jibanutijs”, tā mani apskaidroja un uzreiz nostriļīja divas cīgas. Uzreiz pēc tam man palika slikta dūša un, pievēmis autobusa pieturu, tīri veiksmīgi nokļuvu mājās.

Visjautrāk gan gadījās sen atpakaļ, kad ceļā uz mājām tramvajā pavadīju kādas četras stundas. Atkal biju sareibis. ap pieciem rītā iznācu no kroga un tīri veiksmīgi iekāpu pirmajā tramvajā uz 13. janvāra ielas. Protams, ka aizmigu. Pamodos pēc kādām divām stundām, bet tramvajs joprojām stāvēja tajā pašā pieturā. “Dīvaini,” es nodomāju, “divi stundas jau nekustam.” Nu neko, taisījos likties atkal uz auss, kad man visapkārt sākās tāds kā troksnis, tāda kā šumēšanās. Skatos, skrien tramvaja pilots pie manis: viss sarkans, apkampj mani un kliedz: “Dzīvs, paldies dievam, dzīvs!” “Kas, pie joda?” es tīri dusmīgs noprasīju, “vai tad brauks vai nē? Mani gaida mājās draudzene ar nazi.” “Zēn, es paspēju aizbraukt līdz Mīlgrāvim, tad atpakaļ uz Iļģuciemu, paēst brokastis un atkal atbraukt uz šejieni, kamēr tu gulēji,” pilots saka un tik lien sūkāties. “Jezus, ko tad jūs nepamodinājāt?” Es satrūcies noprasīju. “Es domāju, ka jūs esat miris un aiz bailēm biju nolēmis nelikties ne zinis par nekustīgo ķermeni vagonā, tomēr tagad pamanīju, ka jūs tomēr vicinaties ar rokām, tāpēc šitā atskrēju. Paldies Dievam, ka dzīvs izrādījāties! Brauciet droši vēl!” Nu neko, braucu ar. Atkal aizmigu. Šoreiz pamodos pie Uzvaras parka. “Zajibaļi! Tā kā tāds Odisejs nevaru mājās tikt,” nodomāju un izkāpu ārā no tramvaja. Iekāpu nākamajā tramvajā un ar pārcilvēciski spēku, piespiedis sevi neaizmigt, nonācu līdz Sarkandaugavai. “Itaka ne Sarkandaugava!” noteicu un aizgāju mājās.

Lūk, tādi interesanti piedzīvojumi man izdevušies, esot ceļā uz mājām. Jāsaka, ka nekad neaizmirsīšu to drausmo dilemmu, kad, sēžot krogū, jāizlemj, vai pašā jautrības karstumā steigties uz pēdējo transportu, vai ballēties līdz galam un ap rīta pusi klunkurēt mājās ar kājām, nezinot – palikšu dzīvs, vai tomēr noveiksies un mājās atnākšu sveiks un vesels. Nākamajā daļā stāstīšu par piedzīvojumiem pašā Sarkandaugavā; par to, kā Lieldienās čigāni man iesvieda ar vārītu olu vai kā es divus gadus rajonā tiku uzskatīts par Latvijas spēcīgāko hakeri; par piedzīvojumiem dodoties uz vietējo nočņiku un daudziem citiem jautriem atgadījumiem.

2 thoughts on “Piedzīvojumi Sarkandaugavā jeb ardievas rajonam. I daļa

  1. Var dzīvot kurā rajonā gribi, velkoties mājās pãlī tāpat būs piedzīvojumi.
    Es arī dzīvoju Sarkandaugavā un jāsaka, ka (iespējams, māksla vārdā) tu nedaudz pārspīlē
    P.S. Es arī esmu veicis nakts maršrutu vecrīga – sarķene kājām, tīri tā neko, galva labi izvèdinās.

    Like

  2. Nu nav jau tas gājiens nemaz tik ilgs, normāli sameties līdz pat Vecmīlgrāvim no centra pa 2,5h var diezgan elementāri aizčāpot. :))

    Like

Leave a Reply

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Change )

Google photo

You are commenting using your Google account. Log Out /  Change )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Change )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Change )

Connecting to %s