Piecu Rīgas krogu raksturi (II daļa)

krogu_tops_II copy

Paddy Whelan’s

Īru krogu Paddy Whelan’s atklāju kādā skumīgā vasaras pievakarē, kad ar kādu biedru, klīzdami pa Vecrīgas mazajām ieliņām, cerībā uzdurties piedzīvojumiem vai smukām meitenēm, uzdūrāmies vecākajam īru krogam Latvijā. Uzreiz pamanīju, ka vietiņa omulīga – ērti sēžamie, burvīga, no apkārtējās pasaules nošķirta āra terase, kur baudīt dzērienus, uzvilkt pa dūmam un paklausīties normālu mūziku, laipna apkalpošana, visādas laimīgās pusstundas, miljons alus šķirņu un daudz citu labumu. Tā kā arvien biežāk dvēsele alkst pēc apreibināšanās svētā mierā, tā vietā, lai svīstu deju laukumā pie “Sex is on fire”, nolēmām paņemt pa kausam pasaules labākā alus Delirium Tremens un patverties terases klusākajā kaktiņā, kur vienā mierā varētu spriest par mākslu un saviem intīmajiem sasniegumiem. Nu, un vairāk neko par to vakaru nemāku teikt. Neko neatceros, izņemot brīdi ap pusnakti, kad esmu Rokkafejnīcā un man pasniedz medaļu par oriģinālākajām next level shit kustībām uz spožās deju grīdas.

Tomēr, neskatoties uz tā vakara delīriju, Paddy Whelan’s es turpmāk iemīļoju kā tiešām omulīgu krogu, kur doties baudīt alu un grimt nebeidzamās sarunās ar labiem draugiem. Bet, lūk, ar šo krodziņu ir jābūt uzmanīgam, jo, ja ietrāpīsiet tajā, kad norisinās futbola čempionāts, tad visādi var iznākt. Reiz, mēs ar zēniem izdomājām ieiet un izdzert pa kāda importa alus kausam. Importa alu mēs dabūjām, jā – Šviesturis sauca to alu. To bija atveduši kādi astoņpadsmit autobusi ar lietuviešu futbola faniem. Padomā, tie tikai ir ļaudis – brauc skatīties futbolu uz Latviju, līdzi ņem savu alu, kas garšo pēc Cēsu light un sviež pēc tam to īru krogā pakaļ pa divi eiro. Aha, jā un dod vēl visiem piepūšamas, dzeltenas desas, ar ko var vicināties vai nenoslīkt Daugavā. Tomēr jāsaka, ka toreiz bija pagalam jautri. Futbolu redzēju, alu iedzēru, lietuviski runāju – lūk, labi un jautri pavadīta vakara formula. Tiesa, Šeins Makgovans, kura fotogrāfija ierāmēta, lepni karājas krogā pie sienas, zinātu vairāk stāstīt par īru smalkajām alkohola malkošanas metodēm un tradīcijām, tomēr, kas zina – esot tak zobus jaunus ielicis, frizūra cita, varbūt vairs nedzer un pie prāta beidzot nācis.

Ir jau Padijā būts arī skaidrā. Ir gadījies pat būt tur ar meiteni un baudīt lepnus ēdienus. Garšīgi, teikšu, garšīgi. Maizi, olīvas, riekstus – šos eksotiskos labumus dārgākiem ēdieniem klāt dod par velti. Pirmajā reizē, kad atnesa riekstu un olīvu vācelīti nodomāju, ka sajaukuši galdiņus, uzskata mani par slavenību vai manai meitenei piecērt. Beigās tīri dusmīgs paliku, bet, kad padzirdēju par tādu galda kultūras tradīciju, nosaucu sevi par muļķi un uzreiz sabēru mutē visas olīvas un riekstus. Nododiet pavāram sveicienus, es vēl uzsaucu viesmīlei un sajutos tik labi kā vēl nekad.

 

Taka

Vienreiz piecas stundas domāju, ko lai pasaka par Taku, līdz beigās prātā ienāca šādi, lūk, vārdi: “Takā ienākt ir tas pats, kas atgriezties mājās pie papa.” Nu, bet, goda vārds! Kas tur alus! Jezusmarija, nenodzerties! Tādas šķirnes, ka liekas, pagaršojot visas, varētu mirt nost laimīgs. Tiesa, nomirt vēl stiprāk gribas nākamajā dienā pēc Takas apmeklējuma, kad Malduguns šņākdama nāk ārā pa visām iespējamām ķermeņa atverēm. Tomēr, draugi, tas ir to vērts. Redziet, mūslaiku vidusšķiras cilvēciņš, vidējais intelektuālis, nu, jauneklis ar zināmām nosliecēm uz estētisko dzīves pusi un nepārvaramu vēlmi pēc kvalitatīvām baudām, vairs negrib dzert prastu alu. Viņš vairs negrib iztriekt pumpuli Bocmaņa, kādā Pļavnieku skvotā, uzēst makaronus ar burkānu skaidiņām un iet mājās pumpēt savu gaisa gultu. Nē, mūslaiku jaunietis grib dzert katru vakaru arvien lepnāku alu; viņš grib baudīt ar garšas kārpiņām un tikai tad ar asinīm, un smadzenēm; mūsdienu jaunietim rūp, kādā pudelē vai kausā ir ieliets viņa alus; viņam ir svarīgi, vai šodien galvā iedos beļģis ar tikko manāmu koka aromu un debešķīgu vaniļas smeķi vai kviesis, kas notupējis mucā daudzas dienas, nu dzeltens kā pieneņzieds puto glāzē. Par porterīšiem vispār lieki ko teikt. “Porterīt, ak, ambrozij, tu!” sauc jauneklis, sārtiem vaigiem, “nāc, draiskuli, griezīsimies dejā vēl šovakar!” tas piebilst un nokrīt kā miris, kaut piedzēries tikai. Jā, Takā vienmēr pārņem akurāt šādas jauneklīgas emocijas. Smalkais alus, dzeltenīgā krēsla, kas tur allaž valda, zemie galdi un pieklusinātās Džimija Peidža ģitāras gaudas magnetofonā liek vēl un vēl mēģināt atgriezties mājās pie mīļā papa.

 

Ezītis miglā (vecais)

Uz šo krogu nemaz nedomājiet nākt bez garām pīckām, jo tāpat, ar plikām rokām, brīvu galdiņu sadabūt nav iespējams. Jā, jā, pilns kā franču lielgabals vienmēr. Ja ir tā laime ietikt “vanaga ligzdā” jebšu otrajā stāvā, kas meistarīgi sasists no dēļiem, tad jau sajūta kā mažoram, protams. Uzreiz jāsaka, ka briesmīgi skaļi griež mūziku, bet garšīgi burgeri. No alus vispār nekā nav. Gaišo Lielvārdīti parasti tur ņemu un, ja nenorauju uz gurķa ar visu glāzi, kāpjot uz otro stāvu, tad vakaru var saukt par izdevušos. Publika arī tāda jocīga – daudz mazītiņu meiteņu un zēnu. Visi mazi. Vienreiz sēdēju blakus kompānijai, goda vārds, visiem divpadsmit pēc sejas un sarunām. Šiem negribēja dot alu, tāpēc viņi visu laiku pīpēja un runāja, kā vienam mutere noliegusi datoru spaidīt, citam darbmācības skolotājs iedevis pa bieti, tāpēc, ka virpu ar roku stādinājis, bet trešais vispār nesaprot, kāda jēga skolā mācīties, tāpat motokrosā braukšot. Tā jau interesanti, tomēr ilgāk par stundu tur nosēdēt ir grūti. Viens liels pluss gan ir – blakus krodziņam ir vesela rinda ar tualetēm. Tāpēc vien, iedzert varētu iet tikai uz Ezīti miglā. Protams, grūti jau atrast to īsto kabīni, kur nesildās kāds bomārs vai to, uz kuru nav kilometru gara vācu tūristu rinda. Tomēr, neskatoties uz neērtībām, tā ir zināma spēka sajūta, kad, dzerot alu, tev blakus ir tualete. Paldies, Ezīti miglā!

 

Space Dog

Šis krogs ir tāds jocīgs. Neesmu tur bijis krietnu laiku un, dzirdēts, ka tas piedzīvojis kaut kādu renovāciju. Tas jau tā varētu būt, jo pēdējo reizi tur iegāju pērnajā vasarā. Dīvaini bija. Ieeju iekšā, nokāpju lejā un skatos, ka cilvēku pamaz. Ļoti labi, eju pie letes, gaidu bārmeni, nenāk. Beigās no kakta izlien onkulis kombinezonā un tīri vai nobīstas. Es prasu, kā iet? Viņš saka, ka šeit tak ciet, notiek remonts. Tikai tad es pamanīju, ka stāvu uz būvgružu kaudzes vidū un grasos nopirkt trīs tumšos urbjus.

Tomēr savi spožie brīži tur ir bijuši. Pirmkārt jau dejas, kas vienmēr izvērtās mežonīgā Dionīsa pielūgšanas rituālā. Pie “Sex is on fire” vienreiz gandrīz nolauzu galvu. Un galda futbola mači, “Eu, priekšniek, es tevi sabradāšu” pavadījumā, pirms došanās uz Depo – tie dzīves skaistākie mirkļi. Jā, Space dogs bieži nelika vilties. Kluba lokācija arī feina – iztenterēji no kluba un uzreiz ietenterēji tramvajā. Tur bieži notika arī visādas kultūras padarīšanas. Kino rādīja un improvizācijas teātri spēlēja. Feini bija. Jācer, ka Space dogs šodien ir tikpat kruts cik kādreiz. Protams, jāizošņā vai šie lej tos smalkos alus un vai spēlē sen no modes izgājušo Sex is on fire. Tad gan var iegriezties atkal. 

 

Saksofons

Sūdīgi apskaņotais dzīvās mūzikas klubs Saksofons miljons gadus atpakaļ, bija vietiņa, kur uzdžingāt ģitāru, sadzerties alu zaļā krāsā un paskatīties uz kārtīgu pagrīdes sabiedrību. Tā tak bija pati hārdkora sēnīte! Depo mazais brālis. Laikā, kad panki, emo, ska un hārdkorščiki vēl bija modē, Saksofons bija slavas zenītā. Ieloki tik propagandas izdevumu “Pretspars” kabatā un mauc uz Saksofonu parādīt cik ļoti dumpīgs tu esi, bet pēc tam vienā mierā šķirsti hc.lv foto sadaļu un līmē filmu kopā. Zudusī paaudze, post-post bīta paaudze, apmulsusī paaudze, dzelzs bungādiņu paaudze, dredpakaušu paaudze – tā varētu nosaukt Saksofona pastāvīgo publiku. Labi, cits jau teiks, ka Saksofons bija vairāk pankiem un visādi pozeri tur ievazājās tāpat, kā mēris ievazājās Romā, tomēr nevar nepiekrist, ka Saksofona laikos apmulsuši un ar dzelzs bungādiņām bijām mēs visi, neatkarīgi no frizūras. Taisnība arī tas, ka, ja kādreiz kādam pajautāji, kā vakar gāja Saksofonā, atbilde bija nemainīga: “vakar bija čerņa.” Pīpēja visi protams iekšā. Alus maksāja kaut kādi piecdesmit santīmi. Bārmene bija pavecāka kundze, kura, neskatoties uz elles troksni, vienā mierā televizorā skatījās seriālus. Kaktā stāvēja biljarda galds, bet no sienas nāca ārā automašīnas purns, padarot visu vēl sirreālāku nekā tas jau bija. Tiesa, es īsti pats nezinu, kas no visām šim atmiņām ir patiesība, delīrija izraisītu vīziju drumslas vai sapnis, tāpēc vairīšos stāstīt par citām epizodēm Saksofonā.

Vēlāk Saksofona telpas nez kāpēc izkrāsoja gaiši zilā krāsā un pavisam drīz tas kaut kur izkūpēja. Cik dzirdēts, Saksofona vairs neesot, taču izkārtne vēl karājoties kā svārsts virs garāmgājēju galvām.  

 

 

Leave a Reply

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Change )

Google photo

You are commenting using your Google account. Log Out /  Change )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Change )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Change )

Connecting to %s