Kā uzrakstīt īso stāstu: 10 soļi

Uzrakstīt labu stāstu ir briesmīgi grūti. Gandrīz neiespējami. Īpaši cilvēkam, kurš nekad to nav darījis. Elle gatavā, bet cilvēki to nesaprot. “Ko ta’ tu tur, rakstnieķeli, ar tām peršām ņemies, ko?” vienkāršais cilvēks, nicīgi smīnot, saka, “Arodu, Puškin, labāk izmācies!” Vai kāds cits atkal sataisa līdzjūtīgu seju, kā sarunājoties ar mazu bērnu vai garīgi atpalikušu cilvēku un dūdo: “Ooo, tu raksti grāmatas, ja? Tos romānus, ja? Nu gan malacītis! Tad jau gaidīsim gudru, gudru grāmatiņu!” Un tā bez gala.

Cilvēki tiešām nesaprot kas par elli jāpārdzīvo rakstniekam. “Uzrakstīt stāstu nav nekāds joks!” Noteikti purpināja Čehovs, rakstīdams stāstu par zivi, kas samīlas cilvēkā. Ne velti lielākā daļa stāstu rakstnieku ir sajukuši prātā – Mopasāns, Po, Einfelds – visi jokaini beigās palika. Runā, ka daži rakstnieki esot pat nomiruši, nevarēdami uzrakstīt stāstu. Tas vispār ir līdzīgi kā dzert šņabi un nākamajā dienā nepaņemt aliņus. Cilvēki ir aizgājuši, uz paģirām nepaņemot aliņus. Goda vārds. Un neuzrakstīt stāstu pēc veselas nodzīvotas dienas, arī var būt nāvējoši. Tu padomā – visu dienu skrien, strādā, mācies, atnāc mājās, noguli nakti, sasapņo visādus sūdus un nākamajā dienā uzsprāgsti ar tādu pisaku, ka zarnas aizlido līdz Lietuvai. Un viss tikai tāpēc, ka neuzrakstīji stāstu. Kā saka, nenorakstīji visu iepriekšējās dienas sūdu no sevis nost.

Lūk, tāpēc es, kā savā ģimenē slavens rakstnieks, sniegšu “The Secret” tipa padomus, ko man atklāja Poruka piemineklis, kad piedzēries palūdzu tam piesmēķēt cigareti. Šie padomi palīdzēs gan jaunajiem rakstniekiem, gan tiem, kas nodirš rakstniekus par peršu skricelētājiem un domā, ka rakstīt afigenna viegli ir.

 

1.

Pirmais, kas vajadzīgs, lai uzrakstītu stāstu ir piedzīvojumi. Ja nav piedzīvojumu, tad sanāks tikai postmodernisms, un – būsim reāli – neviens taču negrib lasīt postmoderno literatūru.

Piedzīvojumus var iegūt dzerot. Tāpēc daudzi rakstnieki ir dzērāji. Savādāk piedzīvojumus nevar iegūt. Ja, kāds jums saka, ka piedzīvojumus tas ieguvis, piemēram, ceļojot, tad ziniet, ka šis cilvēks slēpj to, ka visu ceļojuma laiku ir bijis pamatīgā pālī. Reiz man viens rakstnieks teica: “Slēpoju kalnos un galvu gandrīz nolauzu. Nākamajā dienā uzrakstīju stāstu un tiku publicēties žurnālā “Slēpotāju prieks”. Redzi, piedzīvojumus var iegūt arī slēpojot.” Es, protams, neticēju un vēlāk pie pazīstamas medmāsas noskaidroju, ka šis rakstnieks 4.8 promiļu reibumā laidies no kalna bez slēpēm.

 

2.

Tātad, kad ir iegūti piedzīvojumi, jāmēģina attīt filma un uzmest uz papīra tēzes. Šeit var līdzēt fantāzija un pamatīga piepušķošana. Lieti noder arī moraļņiks, vai vēl labāk – mērena depresija. Vislabāk ir tad, ja piedzīvojumu laikā esat padirsis visu naudu un pārplēsis galvu vai kāju.

Jau tēžu sastādīšanas laikā vajadzētu uzrakstīt vismaz vienu pērli, ko vajadzīgajā brīdī varēs izmantot, lai noturētu lasītāja uzmanību un liktu tam to citēt. Vislabāk mazs dialogs, kas var nebūt saistīts ar pašu stāsta sižetu. Vienalga. Kaut vai anekdote, ko kāds no tava stāsta varoņiem stāsta citam varonim. Piemēram, kaut kas līdzīgs šim:

– Es gribētu, lai tava šautene būtu mans penis.

– Mmm, tad tu mani varētu saukt par Ernestu Hemingveju. /“Rick and Morty”/ 

 

3.

Kad esat uzmetis tēzes, tad, uzmanieties, jo jums tūliņ uzbruks prokrastinācija. Ar to ir briesmīgi grūti tikt galā. Reiz es dzirdēju, ka kāds rakstnieks tik ilgi atlika sava pirmā stāsta rakstīšanu, ka nomira no vecuma. Pirms nāves, viņš esot nomurmulējis: “Bļa, deadlains,” un uzreiz nomiris. Briesmas.

Bet nevajag mest plinti krūmos. Šeit atkal var līdzēt plītēšana. Tikko prokrastinācija ir klāt tā uzreiz pēc iespējas stiprāk ir jāpieliek seja. Vislabāk dzert dienas divas. Trešajā dienā būs tāds moraļņiks par to, ka stāsts pats nav uzrakstījies, ka gribēsies uzreiz to uzrakstīt, lai attaisnotu sevi Mūzu priekšā.

 

4.

Kad beidzot esat atvēris tukšu dokumentu savā Imac un blakus nolicis Moleskine blociņu ar tēzēm, kuras nekad neizmantosiet savā stāstā, ir jāiet uzpīpēt. Ja nepīpējat, tad sāciet to darīt pēc iespējas ātrāk, jo rakstnieki pīpē kā skursteņi. Ja nepīpēsiet, tad varat necerēt uz slavu. Kurš gan grib lasīt stāstu, ko uzrakstījis nepīpētājs. “Slims”, teiks vieni, “Diletants”, kliegs otri, “pseidorakstnieķelis”, brēks trešie. Jūs taču to negribat.

Un pat nedomājiet neēst gaļu, vai vispār par kaut kādām globālām problēmām uztraukties. Jums jābūt vienmēr maķenīt iereibušam, smirdīgam pēc cigaretēm un uz visu jāliek mīkstais. Skata pēc var uzvilkt bereti.

 

5.

Pēc sapīpēšanās dodieties uz savu mājas bibliotēku, kur esat salicis grāmatas, ko nekad pat nedomājat lasīt. Meklējiet pēc kāda sējuma ar nosaukumu “Stāsti”. Kad esat atradis, piemēram, O. Henri vai Mopasānu, uzšķiriet kādu stāstu un paskatieties kā autors to iesāk. Droši nosperiet pirmo pāris teikumu konceptu. Nomainiet vārdus, ielieciet savu saturu un uz priekšu. Ne gailis pakaļ nedziedās. Kurš normāls cilvēks vispār šodien lasa O. Henri vai Mopasānu?

Kad esat uzrakstījuši kaut ko apmēram, nu, tā: “Bija drēgns novembra rīts. G. drebinādamies devās tramvaja pieturas virzienā. Iepriekšējā dienā viņš bija dzēris līdz nemaņai…” utt., tad tikai maisam gals ies vaļā (7. solis). Tomēr atcerieties, ka šajā brīdī jūs pārņems labi padarīta darba sajūta, milzīgs apmierinājums ar sevi, acu priekšā jau tēlosies slavinošu ļaužu pulki, kritiķi, kas sauc jūs par ģēniju, pielūdzēji, tāpēc aizveriet vien failu ciet un atlikušo vakara daļu apceriet savu spožo nākotni. Varat krietni iedzert.

 

6.

Nākamajā dienā atveriet iesākto dokumentu, saprotiet, ka visu iepriekšējās dienas iedvesmu esat padirsis un zvēriet pie Dieva, ka nekad vairs nedzersiet. Svarīgi ir ticēt sev no visas sirds, bet lūkot paslepšus iedzert tāpat.

Tātad, kad esat iedzēris, tad ejiet uzpīpēt un uztaisiet melnu kafiju. Izdzeriet kafiju un nomazgājiet traukus. Izmazgājiet arī grīdu, veļu un ieejiet arī pats dušā. Iztīriet vēl kaķa tualeti un apsveriet domu vai nevajadzētu beidzot koridorā izlīmēt tapetes, ko nevarat saņemties izdarīt jau gadiem. Kad būsiet apdarījis pilnīgi visus darbus jums nekas cits neatliks kā sēsties pie galda un rakstīt.

 

7.

Kad esat beidzot apsēdies pie galda un pamodinājis datoru, ķerieties klāt rakstīšanai. Tā ir jāsāk bez liekas domāšanas. Ļaujieties apziņas plūsmai. Blieziet tikai. Ja sāksiet domāt un apcerēt savu stāstu, tad jums nekavējoties uzklups miegs un prokrastinācija reizē. Un ja tā, tad varat necerēt kaut ko uzrakstīt vispār. Blieziet vaļā. Neizlaidiet no acīm pirmo teikumu, bet tajā pašā laikā domājiet par piedzīvojumiem. Paši redzēsiet un jutīsiet kā viss uzrakstīsies – piedzīvojumi, problēmas, bērnības traumas, intīmie sīkumi, mīlas lietas. Blieziet tikai.

 

8.

Kad esat uzrakstījis kādu pusotru tūkstoti vārdu, metiet mieru un ejiet iedzert un pārdomāt dzīvi. Galvenais nepārlasiet to elli, ko sarakstījāt. Dieva dēļ nepārlasiet. Vislabāk to vispār nebakstiet mēnešus divus. Lai labi ierūgst. Pa to laiku varat piemeklēt labu stāsta nobeigumu. Uzreiz pateikšu, ka Kafkam visafigennākie nobeigumi. Zodziet droši. Uzrakstiet, piemēram: “G. pacēla no zemes cirvi un, lēnām malkodams burbonu no cauras metāla blašķes, devās skaldīt vecmammas sekciju. “Šodien būs silti”, viņš murmināja, “šodien būs silti…” Nu, vai kaut ko tikpat dramatisku un dziļdomīgu. Sak, tā lai lasītājs uz dirsas.

 

9.

Pēc dažiem mēnešiem pārlasiet savu stāstu. Es jums garantēju, ka nekad nebūsiet neko tik lielisku lasījis. Tirpas skries pār muguru. Bet bez steigas. Tagad sametiet iekšā pērles. Tā kā zupai pēdējo šķipsniņu sāls. Metiet droši. Velciet ārā visas Dīpaka Čopras tipa asprātības, ko esat dzīves laikā sadomājis, pielāgojiet tās nedaudz kontekstam un uz priekšu. Vēlreiz pārlasiet savu stāstu. Labs, ne?

Kad esat visu sadarījis varat nedaudz iedzert un pārlasīt stāstu kunga prātā. Tā rakstnieki dara. Kivirehks vispār, man liekas, nevienu savu stāstu nav skaidrā pārlasījis.

Galvenais nedzeriet pārāk daudz, jo var parādīties grūti atvairāma vēlme stāstu iemest Feisbukā un sačakarēt visu.

 

10.

Visbeidzot ieslēdziet Tildi, lai salabo visu to sarakstīto elli un pārliecinieties, ka jūsu gramatikas zināšanas ir 3. klases līmenī. Izdomājiet stāstam nosaukumu. Kaut ko skandalozu, kliedzošu vai perversu. Piemēram, “Hitlers” vai “Sekss”. Tad to dodiet izlasīt kādam cilvēkam, kurš jūs mīl, jo tie parasti nemelo un uzreiz pasaka, ka stāsts ir izcils. Man reiz bija draudzene, kura mani mīlēja tik stipri, ka tikko es viņai devu lasīt kādu savu stāstu, viņa to nemaz neizlasīja, bet uzreiz sāka slavēt. Mūsu mīla bija tik stipra, ka viņa ar domu spēku jau zināja stāsta izcilību.

***

Lūk, tas arī viss. Ja esat rūpīgi sekojis šiem soļiem, tad apsveicu – jūs esat īsts rakstnieks. Pie tam – izcils rakstnieks. Savukārt, par stāstu publicēšanu un vispasaules slavas iegūšanu uzrakstīšu nākamreiz.