Piedzīvojumi Viļņā jeb labākās iedzeršanas vietas kaimiņos

vilna_pilsonis

Tā kā Rīgā esmu bijis piedzēries gandrīz visos pilsētas bāros, pētnieciskos nolūkos nolēmu doties uz Lietuvas galvaspilsētu Viļņu ar fundamentāli svarīgu mērķi – pamatīgi pierīties arī tur.

Tiem, kuri tagad purpina, ka vajag baudīt kultūru un mākslu nevis prasti dzert, tad es lepni varu pateikt, ka pamatīgi sametos gan Viļņas Universitātē un katedrālē, gan vismaz četrās pareizticīgo baznīcās. Turklāt gandrīz pievēmu vienu grāmatnīcu. Biju arī humpalās.

Lai nu kā, man, moderni teikt, mileniālim, Viļņa bērnībā nozīmēja tikai rūtainu somu mammas plecā, kas piebāzta ar lietām no Viļņas tirgus. Bērnībā Viļņa bija ārzemes. Pasakaina zeme, kur par baltu velti mammas var nopirkt bērniem Scooter kepkas, Nike bļembakus, kabatlakatus ar izšūtiem lāčiem, dvieļus ar briesmīgiem tīģeriem un gultasveļu ar mežu.

Jāatzīst, ka es dēļ mammas un Viļņas tirgus bērnībā biju diezgan stilīgs, ak, piesarku, piedodiet. Vēl tagad atceros, kā piektās klases audzinātāja mani nodirsa tāpēc, ka biju uz skolu atnācis trīspadsmit kilometrus platās reperu biksēs, kuras no Viļņas man pārveda mamma. Superīgas bikses. Pateicoties mazam rāvējslēdzējam zem ceļa, tās varēja vasarā pārvērst par šortiem, bet, ja gadījās lekt no liela augstuma, tad tās mierīgi varēja izmantot par izpletni. Bet, kā jau zināms, audzinātājas neko no stila nerubī, tāpēc man bija pohuj. Tiesa, viņa tad nezināja, ka es astotajā klasē izbalināšu matus, ap kaklu nēsāšu ādas driskā saspraustas naglas un vācu valodas stundā rakstīšu slavinošu referātu par Hitleru, tāpēc man viņas žēl.

Savu pētniecisko ceļojumu veicu divās atsevišķās sesijās – viens brauciens bija rudenī, bet otrs vasarā. Pirmajā braucienā man bija līdzi biedrs, kurš, kā ļaudis lēš, skaidrā nav bijis kopš 1994. gada lielā ziemas spelgoņa, kad lausks sasaldēja pat medicīnisko spirtu kolbās, bet otrajā reizē līdzi paņēmu meiteni, kura skaidrā nav bijusi kopš iepazinās ar mani.

Loģiski, ka abos braucienos kopā tika apmeklēti neskaitāmi Viļņas bāri, tomēr ērtības labad un jau ierastā veidā vēlos izšķirt septiņas interesantākās un labākās dzeršanas vietas Viļņā vai ceļā uz to.

Autobuss

Es nezinu kā tagad, bet manos pamatskolas laikos, ekskursijās visi brauca tikai tāpēc, lai varētu pavizināties autobusā un iedzert šņabi. Točna zinu, ka visi tie Latvijas lielākie akmeņi, garākās takas, dziļākie purvi, sagruvušākās mājas un trīs metrus augstie pilskalni nevienu neinteresēja, bet, lūk, skats, kā klasesbiedrene Inga pievemj autobusu, gan bija zelta vērts. Žēl, ka tajā laikā nebija viedtālruņu, jo tagad es būtu slavenākais lietotājs vēmekļu fetiša forumos.

Atzīšos, ka arī šoreiz, ar pamatīgu kņudoņu vēderā un mežonīgu caureju, gaidīju trīs stundas ilgo braucienu uz Viļņu. Īsi pirms izbraukšanas, ar meiteni sastrīdējāmies, vai pirkt divas vai trīs pudeles vīna, ko baudīt pa ceļam. Beigās vienojāmies, ka pirksim divas, bet Viļņā pa taisno iesim iedzert.

Piesārtuši gluži kā piektās klases skolnieki, mēs nonācām līdz autobusam, kurā klasesbiedru vietā jau sēdēja kādas astoņpadsmit ģimenes ar, bļe, es nezinu, indonēziešiem kaut kādiem. Viena no indonēzietēm, trīs centimetrus gara, visu laiku dzēra autobusa kafiju un gāja uz tualeti, līdz pazuda tualetē pavisam. Beigās izrādījās, ka viņa tur gandrīz nomirusi, jo viņai sākusies klaustrofobija. Kad indonēziešu sieviete tika izglābta, viņa uzreiz automātā paņēma kafiju un devās dziedāt uz autobusa aizmuguri. Cirks pilnīgs.

Abas pudeles vīna mēs, protams, izdzērām jau pēc stundas un tad sagruzījāmies, jo bija jādzer kafija un jāskatās komēdijas solos iebūvētajos datoros.

Šņekutis

Šī iestāde ar trekno un sulīgo nosaukumu ir brīnišķīga un pilnīgs sūds reizē, proti, ir svarīgi, kurā tieši Šņekuta filiālē esi trāpījis, jo tie ir tikpat atšķirīgi kā miets no cauruma. Redziet, mana gaume ir tāda, ka es mīlu tikai ūķus ar vismaz vienu malkas krāsni, bizinošām sūdu mušām un bārmeni, kurš līdzīgs Dambim vai vismaz Sīmanim, tāpēc es iemīļoju to Šņekuti, kurš izbūvēts pie kapiem (Kapos mēs vienreiz iegājām pasērst. Nezinu kāpēc).

Tātad Šņekutis pie kapiem pilnībā attaisno krievu klasiķu darbos bieži skandēto vārdu “traktieris”. Maza pārkurināta istabiņa, tapešu vietā skabargaini dēļi, visas sienas nokarinātas ar kaut kādiem kapos izraktiem artefaktiem, no dēļiem sanagloti gari galdi un soli, vismaz vienā istabas kaktā sēž augoņiem apaudzis dzērājs, kurš zin interesantus stāstus, kurus lietuviešu valodā alkst skandēt katram, kurš uz viņu paskatās, daudz alus, šašliks, cepelīni, kartupeļi un visam pāri – kārtīga sešdesmito gadu psihodēlija, kas skan no milzīga Panasonic mūzikas centra.

Lieki piebilst, ka šajā Šņekutī bija pieejams viss vietējā alus klāsts, sākot no Šviestura un beidzot ar Dunduli. Ak, jā, ārā bija šaura, sanaglotam bomžu ūķim līdzīga terase, kas diemžēl vēsajā rudens dienā bija pilna ar sniegu, tomēr mēs tāpat pamanījāmies tur pačurāt.

Par otru Šņekuti, kas atrodas pilsētas centrā, es pat runāt negribu. Plašs un moderns, kaut kas līdzīgs Vecrīgas krogam “Ala”. Aiz letes kaut kādi sešpadsmit gadīgi lohi, kuri – es zvēru! – iespļāva manas draudzenes aukstajā zupā pēc tam, kad es, lūk, nezināju, ka Latvijas basketbola izlase tajā pašā dienā spēlē pret Lietuvas izlasi. Kad viņš man to paskaidroja, es vēl centos glābt zupu ar tekstu: “gan jau padirsīsim”, bet ar to nebija līdzēts, jo – es zvēru! – viņš iespļāva manā aukstajā zupā.

Visiem iesaku pirmo Šņekuti, jo tieši tur kaktos var sagrābāt to īsto lietuviešu identitāti, ko katrs tiecas atrast, viesojoties Lietuvā. Ziniet, kā bija tajā filmā, kur amerikānis brauca uz Grieķiju ar pārliecību, ka Mēdeja ir slikta, jo novāca savus bērnus, bet atgriezās ar pārliecību – pie velna, viņai bija taisnība! Es darītu tieši tāpat!

Indiāņu bārs jeb Miegantis Jautis

Lūk, šis ir krutākais krogs izplatījumā. Trīs kvadrātmetrus milzīgs, iekšā tikai vietējie lietuviešu panki un cirka bārmenis ar milzīgu, dzīvu, runājošu papagaili uz pleca. Bārmenim, kurš laikam arī īpašnieks, acīmredzot ir indiāņu fetišs, jo visas sienas, visi griesti, visa grīda, visi kakti izraibināti, izkarināti, aplīmēti, apsieti ar indiāņu krāmiem. Pagriez galvu pa labi – sapņu ķērājs, pagriez pa kreisi – šamaņa galvaskauss, pacel acis uz augšu – milzīgs kanoe airis. Neskaitāmi aizvēsturisku radījumu izbāzeņi teju katrā kroga kaktā, bet uz tualeti vispār bail iet, jo kaut kādi pieci izbāzti sātani skatās virsū. 

IMG_0764

Visā krogā tikai viens galdiņš, pie kura neviens nesēž, jo visi sēž pie letes un runājas ar bārmeni, un – es zvēru! apdirš tūristus, kuri sēž pie tā paša galdiņa, pie kura neviens nesēž.

No ārpuses krogu (cilvēku valodā to sauc par “miegaino bulli”) ir neiespējami pamanīt, jo tas ir iespiests starp mājām un izskatās pēc sieviešu biksīšu tirgotavas Rīgas dzelzceļa stacijas tunelī. Nezinu, kā sanāca, ka mēs drūmā oktobra naktī tur iemaldījāmies. Paldies dievam, ka iemaldījāmies, jo, kad bijām tur otrajā reizē, es jau zināju skandināt stāstus un leģendas, kā arī nesamulsu, kad, jautājot, kādi aliņi jums ir, bārmenis atbildēja – IPA, APA LAGER. Viss.

IMG_0796

Nākamajā dienā, kad sēdējām Šņekutī un strēbām spļaudekļu zupu, mūsu uzmanību piesaistīja dīvains troksnis. Kaut kur aiz muguras kaut kas klaudzēja un grabēja, it kā mums tuvotos baiss, ar tūkstoš ieročiem bruņots naidnieks. Es pagriezos, un tur viņš bija – trakojošā buļļa saimnieks Donāts. Violetmelni strīpotās biksēs, naglotos ādas zābakos, bārkstainā vestē un īru pundura hūtē ar piespraustu gaiļa spalvu. Viņš devās uz darbiņu. Varbūt arī baznīcu.

Špunka

Špunka ir krodziņš, ko iesaku visiem, kuri vēlas biedroties ar vietējiem lietuviešiem vai ar tiem kārtīgi izkauties. Tikai pateicoties Špunkai, mēs atklājām Šņekuti. Tikai pateicoties Špunkai, es pirmo reizi sapratu, ka lietuvietis ir tas pats, kas latvietis, tikai visiem vārdiem galā liek “as”. Špunkā es atradu piecus eiro. Pirmo reizi mūžā tik daudz. Uz letes. Stāvēja uz letes. Kāds, kurš pirka alu, acīmredzot bija tos pazaudējis. Draugs man vēlāk teica, ka es nevis atradu, bet nozagu, tomēr, nu, bļin, muļķības. Nebūtu es bijis tik acīgs, naudu tāpat pievāktu bārmenis.

Špunka atrodas Užupī, kas ir tāds rajončiks kā maskačka, tikai daudz stilīgāks un bez čigāniem. Gan jau, ja uz Viļņu atbrauc japāņu tūristi, vietējie labvēļi viņiem stāsta, lai nekādā gadījumā neiet uz Užupi, bet ja tomēr iet, tad, lai Špunkai met lielu līkumu, jo tur sitot cilvēkus nost. 

Lai nu kā, Špunkā ir dafiga alus, ērti ķebļi, ūķīgs interjers, bārmenis, kurš nezina, kur pilsētā ir kāda grāmatnīca un aizsūta uz universitāti, kur noteikti būšot “bibliotekas”. Bet pats galvenais tur ir mīļi, skaļi un uzmācīgi lietuviešu dzērāji.

Alus bibliotekas

Ja kādreiz esi vēlējies atpaukšķināt aliņu starp bibliotēkas grāmatplauktiem, tad šī ir īstā vieta. Visas sienas nokrāmētas ar grāmatām, zaļiem abažūriem apliktas lampas kā rāda amerikāņu filmās, galdi nostabilizēti ar grāmatām, pie griestiem grāmatas, uz balkona grāmatas, visur grāmatas. Vispār jau forši, bet šitā grāmatu dizainu lieta man nepatīk. Laikam neesmu gana liels intelektuālis, jo nejūtu lielu patiku ēst ceptu pīli, kas servēta starp Ļeņina kopoto rakstu 67. un 68. lapaspusi.

IMG_0882

Aliņu šķirņu gan tur daudz. Lai arī visas pudeles saliktas grāmatplauktos un iestāde tiek saukta par alus bibliotēku, tomēr par dzērieniem nauda jāmaksā. Bibliotēkas kartiņa nederēs. Sasodīts.

Bukovsky baras

Laikam jau nebūtu lielāka grēka par neaiziešanu uz bāru, kas veltīts Jēzum Kristum jeb Čārlzam Bukovskim. Lūk, šis cilvēks prata dzert. Kā iegāja bārā tā pielika seju, izaicināja kādu uz nažu tuvcīņu, dabūja pa bieti, aizgāja mājās, izgulējās un dzēra atkal. Meistars.

Žēl, ka Bukovskis vairs nav dzīvs un nevar aizbraukt uz Viļņu, lai paviesotos savā vārdā nosauktajā bārā un to nodedzinātu.

Viss jau jauki, tomēr no Bukovska tur ir tikai milzīgs plakāts pie sienas, ar internetā izdrillēto foto, kurā meistars triec vīnu no pudeles kakliņa. Pārējais ir sūds. Tādā krogā pat būtu neērti pievemt tualeti. Tādā krogā parasti milzīgos ekrānos rāda sportu. Tādā krogā trendīga hipsteru mūzika skan skaļāk par tavām domām, liedzot iespēju spriest par mākslu, literatūru un šņabja izraisītajām blaknēm. Bukovskis, goda vārds, pielaistu tam uguni.

IMG_0776

Tomēr, ja neskatās uz to, ka tur bija afigenna garšīgi vistu spārniņi un par alu naudu mums paprasīt aizmirsa, tad es teikšu, ka man tā vieta likās līdzīga kaut kādam Omes briljantam, kur iet britu tūristi/vecpuiši svinēt to, cik lieli dalbajobi viņi ir.

Hostelis “B&B&B&B&B”

Visiem zināms, ka hosteļos vai viesnīcās iedzert vienmēr ir ļoti patīkami. Tas ir līdzīgi kā mājās, kad iegāzies gultā un iečaučini vīniņu pa taisno no pudeles kakliņa, meklējot istabas griestos dzīves jēgu. Pēc pus pudeles saproti, ka dzīves jēga, kā teica viens biofiziķis, ir nodot savu DNS tālāk. Un viss. Hostelī šī patīkamā apjausma tevi pārņem kā māmuļas rokas, jo tu zini, ka dzīves jēga hostelī slēpjas palagos, uz sienām, griestiem un paklājiem. Tev tikai atliek to paņemt, un tu kļūsi par supercilvēku, kuram rokas notrieptas ar neskaitāmu cilvēku dzīves jēgām. Eh, lūk, tik jauki ir iedzert hosteļos.

IMG_0743

Hostelis, kurā mēs īrējām divvietīgo istabiņu, ir iebūvēts kultūras namā. Ziniet tos kantainos mazpilsētu kultūras namus ar kolonnām un milzīgām koka ieejas durvīm? Lūk, tieši tādā ierīkots hostelis, bārs un deju klubs.

Istabiņas diezgan tīras, palagi balti, apkalpošana patīkama, bet, bļe, vannasistabā gan var ar buboņu mēri saslimt. Ieej kā cilvēks apenēs, ar dvielīti pār plecu, vīniņu rokās un uzreiz iekāp kaut kādā pelēcīgi brūnā, glumā kaudzītē, kas guļ uz zemes. “Kas, pie velna?” Tu iesaucies. “Savēmos”, skaidrā latviešu valodā atbild piedzēries pakistānietis no duškabīnes.

IMG_0747

Mums arī gāja grūti ar kakāšanu. Ziniet, es un mana meitene, mēs esam kautrīgi cilvēki un kakāt mēdzam tikai viens otra klātbūtnē. Dāvāt citiem šo prieku pagaidām neesam gatavi. Tāpēc tualetes kabīnē bija jāpavada mežonīgi ilgs laiks, gaidot, kad blakus kabīnes iemītnieks aiztīsies. Tik smieklīgi – sēdi kluss kā pelīte un klausies, kas notiek blakus kabīnē. Tur tieši tāds pats cilvēks, kluss kā pelīte sēž un klusi cenšas pakakāt. Pēkšņi, dārdošs plunkšķis, kas rodas varenam kebabam iekrītot podā, un atvieglota papīra čaukstēšana. Divi krekšķi un blakussēdētājs ir prom. “Lai slavēts Dievs!” Tu iesaucies un ar milzīgu sprādzienu atdod zemei to, kas no zemes nācis. Noslaukies, norauj podā ūdeni, iznāc ārā, bet tur – seši cilvēki rindā gaida un smīn, it kā tu būtu kabīnē Jēzu zaimojis.

***

Neskatoties uz to, ka starp abiem braucieniem, Lietuvā pamanījās celties alus cenas, lai iekļūtu Viļņas universitātē pēkšņi bija jāpērk biļete un Donāta papagailis laikam bija nosprādzis, Viļņa ir viena no manām mīļākajām pilsētām, kur iedzert.

Protams, es nepieminēju vēl daudzas vietas, ko varbūt bija vērts pieminēt – vīna bāru, kur gribējās palikt uz dzīvi, kafejnīcu “Grey”, kur bija paģirains, pusdzīvs bārmenis un 90. gadu tematiskā ballīte, dīvainu krogu kaut kādā iekšpagalmā, kura bēniņos mēs veicām zinātnisku pētījumu, lai noskaidrotu, cik daudz alus vajadzīgs, lai briesmīgās paģirās paliktu labi (izrādās, tieši pusotrs puslitrīgais kauss sešprocentīga alus) un daudzas citas jaukas vietas.

Lai arī pēc brauciena uz Viļņu rēķinieties, ka vismaz trīs dienas būs slikti, tas ir to vērts. Visiem iesaku Viļņu jeb, kā saka paši lietuvieši: alus baras yra negantas paģiras, sviestas, dirsas, šņabjas, kakas.

Advertisements

One response to “Piedzīvojumi Viļņā jeb labākās iedzeršanas vietas kaimiņos

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s

%d bloggers like this: