Manas mīļākās grāmatas. 18+

Vienreiz sēdēju mājās un pamatīgi aizdomājos: “Vai nu nav tā, ka es dvēselē esmu viens brangs grāmatu blogeris?” Uz šādām domām mani aizvilināja daudzās grāmatu recenzijas, ko biju sacerējis galvā un arī tas cik ļoti man patīk lasīt un rakstīt. “Vai nu nav tā…” es atkal sev noprasīju, “ka mana dzīves galvenā misija ir spriest par grāmatām publiski?” Tiesa, es brīdi samulsu, jo, grāmatu lasīšana ir nekas cits kā sekss ar grāmatu, bet grāmatu blogerēšana būtu ne vairāk ne mazāk kā seksuālās dzīves sīkumu atstāstīšana visai pasaulei. Reiz, kāds draugs, kurš bija maķenīt iereibis, sāka man stāstīt to, kā viņa draudzene seksa laikā mīl vicināties ar rokām. Kā gultā, tā uzreiz ar rokām vicinās. Viņam tas sagādājot sāpes, bet pateikt, lai viņa beidz vicināties viņš kautrējās. Viņš viņu saucot par helikopteru, bet šī domājot, ka tas ir mīļvārdiņš viņas augstā iztēles lidojuma dēļ. Protams, ka es vairs nevaru skatīties uz viņa draudzeni kā uz cilvēku, kurš seksa laikā nevicinās ar rokām. Tā jau nekas, bet ieliec tādus brīnumus internetā un pus pasaule zinās, ka tāda un tāda meitene mīl vicināties ar rokām, kad mīlējas. Tīrais posts un negals. Un ar grāmatām, lūk, akurāt tāpat. Piemēram, es sadzeros vīnu un pilnīgā pālī izlasu herņu kaut kādu un tajā pašā brīdī uzrakstu blogā slavinošu recenziju. Viss, čau, tagad kaudze ar cilvēkiem domā, ka tā herņa ir kaut kas riktīgi feins, jo tāds un tāds blogeris pilnīgā pālī ir sarakstījis tai slavas dziesmas. Vienreiz bija līdzīgi – kāda mana draudzene krietnās burās uzrakstīja slavinošu apskatu grāmatai “Herkolobuss jeb sarkanā planēta” un publicēja savā blogā. Pēc dažām dienām viņai feisbukā piesējās kaut kādi rozenkreicerieši vai baphometieši un ielūdza viņu stāties amatā par ordeņa spīkeru. Viņa atteicās, jo nevarēja atcerēties, ka būtu lasījusi un, kur nu vēl rakstījusi par sazin kādu Herkolobusu.

Tomēr savs šarms jau tajā grāmatu blogošanā ir. Cilvēki dabon dzirdēt par grāmatām un, kas tajās iekšā. Sak, pirms tam ar uguni nepiespiedīsi izlasīt Džoisa “Ulisu”, bet, kopš izlasīju recenziju un uzzināju, ka tas kreiseris ir tik interesants un šaušana arī neizpaliek, tā uzreiz sagribējās lasīt. Jākoncentrējas uz labo, tāpēc, kautrīgi piedāvāšu ieskatu dažās no savām visu laiku mīļākajām grāmatām. Ceru, ka jums patiks.

Gillian Freeman feinā grāmata “The undergrowth of Literature” ir viens no tiem lasāmajiem, ko mēdzu ņemt līdzi gultā, kā arī lepni lasīt tramvajā. Kopš Džeimsas 50 nokrāsu pseidoporņuku sprādziena, esmu sapratis, ka šī grāmata varētu būt īsts meiteņu magnēts. Un vispār – ja kāds plāno rakstīt erotisku noveli, bet nevēlas lietot tik banālo sadomazohisma tēmu, tad šī grāmata būs lielisks palīgs. Grejs varētu būt čalis, kuram lielu aizgrābtību sagādā Latekss un čuras piemēram. Vai arī Grejs latviešu variantā varētu būt miljonārs ar sēklinieku dauzīšanas fetišu. Goda vārds, latviešu literatūra beidzot tiktu uz zaļa zara un Apškrūma ar Avotiņu varētu doties pelnītā atpūtā.

Lai nu kā, bet grāmata ir ļoti interesanta. Autore stāsta par dažādām perversijām un normālam cilvēkam nepieņemamām lietām, par kurām informāciju rūpīgi griezusi ārā no dažādiem žurnāliem. Ja tev besī meinstrīms un baznīcā neej, tad šī grāmata var kļūt par tavu mazo Bībelīti un uzskatāmi tev parādīt, cik pasaule ir interesanta. Ja tev negribas daudz lasīt, tad vari apskatīt tikai bildītes, kuru grāmatā ir daudz. Tās ir melnbaltas, bet ļoti labi uzzīmētas, jo visu var saprast un ieraudzīt. Grāmatu es nekur nenopirku, bet atradu mētājamies zemē. Šai grāmatai vienmēr būs īpaša vieta manā grāmatplauktā un, ja kāds vēlas, es to varu iedot palasīt.

 

Lūk, sengrieķu filosofa Teofrasta “Raksturi” man ļoti iet pie sirds. Trīsdesmit cilvēku raksturi aprakstīti īsos, bet kodolīgos paragrāfos. Trīsdesmit cilvēku tipi, kas vairāk nekā pirms diviem tūkstošiem gadu dzīvojuši Hellādā, pierāda, ka cilvēki nekad nav bijuši savādāki. Kāda tur evolūcija? Kāda attīstība vai deģenerācija? Muļķības. Kāds cilvēks uzradās tūkstošiem gadus atpakaļ, tāds arī palika un dzīvo vēl šodien. Teofrasts trāpīgi un kodolīgi apraksta tādas rakstura īpašības kā tērgātkāre, neaptēstība, melkulība, lišķība, netīrība, maziska godkārība, sīkmanība, u.c. Uzreiz jāsaka, ka šī grāmatiņa man daudz palīdzējusi, lai saprastu labāk dažus apkārtesošos cilvēkus. Lūk, te man pie rokas kāds nesens atgadījums:

Kāda mielasta laikā viens cilvēks piecēlās no krēsla un, muti nenoslaucījis, teica lūk kādus vārdus: “Tie senie grieķi jau nebija cilvēki. Mežoņi viņi bija, lūk kas. Pielūdza mākoņus, galēja cits citu nost, ēda ar rokām un nemazgājās. Turklāt viņi visi bija zilie. Mēs, mūsdienu cilvēki, esam stipri labāki par viņiem.” Pēc tam šis cilvēks apsēdās un palūdza vēl kriksi galerta. Tajā brīdī es atcerējos Teofrasta “Raksturus”, grāmatnīcas klientus un šo cilvēku, kas vienā mierā tagad sukāja iekšā galertu. Goda vārds, šim cilvēkam piemita neaptēsts raksturs.

Lūk, ko Teofrasts saka par neaptēstību:

[…] neaptēstais ir tāds, kurš, sadzēries kikeōnu dodas uz tautas sanāksmi un stāsta, ka ziežamā eļļa nesmaržo labāk par timiānu, un valkā sandales lielākas par viņa kāju, un pļāpā skaļā balsī…

Skaisti, ieliec kikeōna vietā pudeli Chivas Regal viskija un gatavs. Bet palūkosim, kas notiek tālāk:

Kādu citu cilvēku pie tā paša galda Teofrasts būtu nosaucis par uzbāzīgu. Lūk, kas ir uzbāzīgs cilvēks:

“Uzbāzība norobežojoši paņemot, ir apiešanās, kas bez ļaunuma citiem rada nepatiku […] Ēzdams reizē stāsta, ka iedzēris elleboru, lai iztīrītu sevi no augšas līdz apakšai un ka žults viņa izkārnījumos bijusi melnāka nekā uz galda uzliktā vira.” Piekritīsiet, ka mēs katrs pazīstam vismaz vienu uzbāzīgu cilvēku. Man reiz izgadījās tāds sarunu biedrs, kurš par visām varītēm centās man izskaidrot to, cik ļoti viņam spiežot vēderu ērkšķogu mizas un cik neprātīgi sievietei ir dzemdēt pēc trīsdesmit.

Grāmatiņu izdevusi nevienam nezināma izdevniecība “Minerva” tālajā 1995. gadā un no sengrieķu valodas raksturus tulkojis Vecvagars un Ķemere. Šī ir man ļoti mīļa grāmata, jo ar tās palīdzību lieliski var identificēt visus savus paziņas un ar atvieglojuma sajūtu neatrast tajā sevi. Kā tur bija ar to baļķi acī…

 

Kā pēdējo mīļāko grāmatu es esmu izvēlējies dižā klasiķa Puškina zināmāko un ievērojamāko darbu “Slepenās piezīmes”. Runā, ka tieši ar šo darbu viņš ir izsities literatūrā un jāsaka, ka tiešām pelnīti, jo, ja vārda darināšanas māksla būtu gleznošana, tad jūsu priekšā stāvētu vismaz Brēgelis vecākais. Grāmatiņa ir maza un sarkana, bet tas tikai atvieglo tās pārnēsāšanu un rādīšanu draugiem un dažām īpašām meitenēm. Vienreiz es šo grāmatu iedevu kādam labam draugam, kurš vēlāk tik ļoti iemīlējās tajā, ka nemaz negribēja man to dot atpakaļ. Teica, ka šī grāmata beidzot atvērusi viņam acis, un viņš nemaz vairs nejūtas vientuļš.

Šī grāmata patiks tiem, kas ciena kreftīgas lietas un labi savircotu literatūru. Bērniem nevar dot lasīt, bet ja grib tad var dot. Kas grāmatā iekšā es nestāstīšu, jo to jau nemaz nevar tā izstāstīt. Vienīgi varu pateikt, ka, ja kādreiz esat rakstījuši dienasgrāmatu, tad tas ir tieši tas pats tikai daudz interesantāk. Puškins jau tā ir simts reizes interesantāks par visiem mums, bet viņa piezīmes un ne jau šādas tādas, bet slepenās piezīmes, vispār ultrainteresantas.

Grāmatu izdevis visiem sen aizmirstais “Tapals” un uz grāmatas atloka tiek dirsts, ka piezīmes, iespējams, esot viltotas. Tās ir muļķības, jo lasot, uzreiz var sajust Puškinu. Dažreiz, kad pabeidz paragrāfu liekas, ka Puškins pakausī elpo un čukst: “Lūk tā reiz bija… lūk tā… un to es viens pats… tieši tā…”

***

Ceru, ka šajā Ziemassvētku laikā manas recenzijas jums patika un kāda no šīm grāmatiņām atradīs savu vietu zem eglītes. Visiem priecīgus Ziemassvētkus un laimīgus Jāņus. Lasiet grāmatas – tas ir stilīgi.