Uz kinofilmas “Blakus” pirmizrādi es biļetes dabūju, kā saka, “nahaļavu”, tomēr uz filmu tā uzreiz nemaz nerāvos, jo ar meiteni nebijām pārliecināti, vai tur arī vīnu dos, tā teikt, “nahaļavu”. Tiesa, ņemot vērā filmas popularitāti, vēl pirms tā tika izrādīta televizorā, nospriedām, ka vīnu tur noteikti dos tikpat brangi kā Rītupa grāmatas atvēršanā. Tāpēc lieki nekavējāmies un kādas trīs stundas pirms kino sākuma devāmies krietni iedzert krogā. Paņēmuši pa alus kausam, mēs sākām spriest par kino, mākslu, filozofiju, ziniet, augstām lietām. Draudzenei es zināju pastāstīt, ka filmas režisore ir rakstniece tviterī, bet filmas galveno varoni Āri Matesoviču es pirms vairākiem gadiem novēroju izrādē pēc Andrusa Kivirehka darbu motīviem “Trīs stāsti”. Toreiz izrādē, kas notika Kalnciema kvartālā, es no smiekliem piedirsu bikses, tāpēc vēlme piedirst bikses arī šoreiz mani briesmīgi sakārdināja. Lūk, kad bijām izdzēruši katrs pa trīs kausiem alus, mēs apēdām pa briesmīgi lielam liellopu gaļas burgeram, kas vispārējo noskaņojumu maķenīt sabojāja, jo mums abiem sākās šaušalīgas vēdergraizes un bija secīgi jāiet uz tualeti. Noskaņojumu nedaudz uzlaboja tikai cerība par bezmaksas vīnu, kas mūs gaida kinoteātrī.
Kad bijām izdzēruši vēl pa kausam alus, mēs devāmies uz buržuju lielveikalu stokmans, kur, mutes papletuši, izpētījām visādas neredzētas ēdmaņas. Kā tikai tur nav! Zuši un ikri! Ceptas pīles un sutinātas vālodzes! Jēzusmarija, nenoēsties! Zināms, ka ar naudu pašlaik tā pašvakāk, tāpēc noliecām galvas un steidzīgā solī devāmies pie vīna plaukta, lai iegādātos pāris pudeļu nesezonas božole vai kāda cita draņķīga vīna, ko varētu iekapāt, ja tomēr bezmaksas vīns netiks piedāvāts. Kad bijām sakrāmējuši somās vīnus, devāmies augšā, kur atradās slavenā Scape zāle. Kā zināja stāstīt draudzene, šajā kinozālē skaņa nākot pa visiem galiem ārā, krēsli esot nereāli ērti, un vispār sajūta tur esot kā kosmosa kuģī.
Kad uzkāpām augšā, tur bija trīs cilvēki, dzērienu galds(!) un fotogrāfs, kurš mūs uzreiz aizsūtīja uz fotostūrīti, un iemūžināja mūsu uzburbušās sejas. Atguvušies no zibspuldzes zibšņiem, mēs metāmies pie sārtajiem dzērieniem, kas pildīti kristāldzidrās glāzēs, virknēm vien rindojās uz sarkaniem galdautiem apklātajiem galdiem. Ka zibens spēriens mani tajā brīdī pārtrauca draudzenes čuksti: “C.. c… cēsu alus”. Es tajā brīdī spēji pagriezos pret viņu un pirmo reizi mūžā biju gatavs pacelt roku pret sievieti. “Cēsu alus?!” Es, siekalām šķīstot, iebrēcos, “Nekad vairs manā klātbūtnē nesaki šos vārdus, šos ļaunākos lāstus!” Es kliedzu un jutu galvā sakāpjam melnas asinis. Labi, ka draudzene man tajā mirklī pamatīgi iekrāmēja pa bieti un ar pirkstu norādīja uz “vīna” galdu. Jā, tur rindojās glāzes ar Cēsu alus sarkano dziru. Es nopūtos un devos pie galda, jo lietas, kas ir “nahaļavu”, ir spēcīgāks magnēts par lietām, kas ir vienkārši sūds.
Ziniet, man Cēsīs dzīvo radinieki no tēva puses, tāpēc es, cieņu izrādot, pagrābu divas trīs glāzes rubīnsarkanās dziras un, tā teikt, nogaršoju. Liels bija mans un draudzenes pārsteigums, kad izrādījās, ka neizskatīgais briesmonis nav nemaz tik peļams. Ja pēc briesmīgā mandarīnu portera nogaršošanas, es zvērēju, ka šīs darītavas alu nekad vairs neņemšu mutē, tad tagad man likās: hei, šito var dzert. Meitenei arī, kā saka, acis mirdzēt mirdzēja, kaut sarkanvīna trūkums organismā jau bija raisījis tieksmi uz pastiprinātu smadzeņu čakarēšanu. Tā nu mēs tur maliņā izkapājām glāzes desmit tā dzēriena, līdz ieradās briesmīgi jaukais aktieris suns. Mums pašiem mājās ir līdzīga izmēra suns, tāpēc man roka jau instinktīvi sniedzās pēc čupas plastikāta maisiņu, ar ko savākt kūpošu ekskrementu kaudzi, tomēr, lūk, attapos laicīgi. Suns izrādījās labi audzināts un briesmīgi smuki apgriezts ar šķērēm. Jocīgs likās tikai viens brīdis – Āris Matesovičš, kurš turpat malkoja rubīnsarkano Cēsu alu un ne bez lepnuma sniedza interviju uzmācīgai žurnālistei, pamanīja suni un, pasaucis viņu klāt, teica: “Diez vai tu mani atceries, draugs.” Tas man pēc tam likās interesanti, jo filmā rādīja seksu, kas notika šī paša suņa acu priekšā. Redziet, man pašam ir suns, kurš seksu pazīst pa gabalu, tāpēc jau laicīgi sāk dīvāna spilvenu izvarot pats. Ja es, kādu laiku nerādījies viņa acīs, būtu tam uzlicis roku uz gurna, viņš pavisam noteikti mani pazītu un ar slapjo purnu iebrauktu man rokās, sak, es atceros, maitas gabal, kā reiz uzbruki manai saimniecei, cenšoties nosmacēt viņu ar savu dibenu.
Kad suns bija safotografēts no visiem leņķiem, mēs pamanījām, ka sanākuši tūkstoš cilvēku, to starpā visādas slavenības, piemēram, Uldis Rudaks. Draudzene uzreiz atminējās stāstu, kā reiz viņa Uldi pamanījusi dusam trolejbusa pieturā. Ņemot vērā, ka bijusi melna nakts, viņa kungu pamatīgi sabakstījusi, lai ceļas augšā, tomēr mūzikas zinātājs neesot izrādījis nekādas dzīvības pazīmes. Draudzene, zināms, vārgs radījums, metusies uz mājām, lai izsauktu mediķus. Kad tas bija izdarīts, jēra dvēsele devusies atpakaļ uz pieturu, lai palīdzētu kungu iedabūt slimības gultā, tomēr sers vairs pieturā nebija atrodams. Mediķi, saprotams, atbraukuši tāpat un ārkārtīgi sadusmojušies par laupīto iespēju dzīvē redzēt Uldi Rudaku.
Tātad, lai nevajadzētu sutināties slavenību pārbāztajā kāpņutelpā, mēs apbruņojāmies ar vairākām glāzēm alus un devāmies iekšā zālē, kur jau sēdēja kādi divi cilvēki. Pēc mūsu aplēsēm tūliņ vajadzēja sākties filmai, tomēr tā nesākās vēl 40 minūtes un vispār zālē neviens nenāca. Šajā brīvajā laikā mēs izdzērām visu alu un izpētījām filmas plakātu. Meitenei likās, ka plakātā uzzīmētais galvenais varonis roku tur aizdomīgi tuvu savai bikšu priekšai, tomēr es tam nepiekritu, jo arī pats mēdzu turēt roku tuvu savai bikšu priekšai. To es turpat arī nodemonstrēju. Beigās mēs vienojāmies, ka nekā perversa tur nav, bet zināmos apstākļos tomēr varētu būt kaut kas perverss.
Kad sāka spiest urīnpūsli, sanāca pilna zāle ar cilvēkiem, nodzisa gaisma un sāka rādīt visādas reklāmas, no kurām iespaidīgākā bija Scape zāles reklāma un skaņas demonstrējums, ko es un citi skatītāji atzinīgi novērtēja ar aplausu vētru. Jā, šai reklāmai, es bez šaubām lieku piecas acis no piecām, jo tā man izraisīja katarsi.
Kad beidzās reklāmas, atkal ieslēdzās gaisma un uz skatuves tika saukti visi filmas taisītāji. Viņi uz skatuves kāpa kādu pusstundu, bet pati filmas režisore vispār nenāca, bet kad atnāca, bija briesmīgi aizelsusies. Laikam no pīpētavas skrēja. Man pašam arī tā ir bijis. Zin, sēdi pasākumā, drīz tev jākāpj uz skatuves saņemt balva vai diploms, sēdi, beigās domā – hei, aizskriešu uz sekundi uzpīpēt, negadīsies taču, ka tieši tajā brīdī mani izsauks. Aizskrien uzpīpēt, trīs sekundēs savelcies, sareibsti, atskrien atpakaļ, bet tava balva vai diploms jau atdots pie kāda glabāšanā, jo redz tevi divas sekundes neesot varējuši sasaukt.
Vispār no filmas taisītāju runām es neko īsti nesapratu, jo neviens nebija sagatavojis runu. Sapratu tikai to, ka neviens negrib teikt paldies, kā arī to, ka šis viņiem esot dzīves kvēlākā sapņa piepildījums. Mans dzīves kvēlākais sapnis tajā brīdī bija iet pačurāt, bet, tā kā mani no abām pusēm ieskāva kādi 50 cilvēki, es izvēlējos pārbaudīt sava urīnpūšļa ietilpību un izturību. Pēc tam sākās gara aplaudēšana un tā. Mēs atkorķējām vīnus. Lūk, tas arī viss.
Ā, filma man patika.
PILSONIS GRĀMATNĪCĀ 