Viss ir slikti – arī man joki reiz beigušies

Viss ir slikti, mani mīļie draugi. Viss ir briesmīgi. Šis vīruss, pandēmija… ārkārtas stāvoklis… Es nezinu, cik ilgi to visu vēl izturēšu. Man sāp. Es raudu no mokām šajā riebīgi siltajā un ērtajā dzīvoklī. Omulīgi ievīstījies segā, pusguļus dīvānā vienpadsmitos darbdienas rītā ar alus kausu vienā rokā un resnu sviestmaizi otrā es prātoju, par ko gan mums uzlikts tāds sods? Vai nebija gana ar okupācijām? Vai gan nebija gana ar kariem? Vai tad mēs, latvieši, neesam pietiekami sisti un badināti? Sāļas un karstas asaras vago manu tauko un spīdīgo vaigu, kamēr es ieslēdzu savā novecojušajā pērnā gada ražojuma plazmā netfliksu, lai kaut uz mirkli remdētu skaudrās sirdssāpes.

Tomēr tas tik viegli neizdodas. Prātu māc mežonīgas skumjas par to, ka tramvajos tagad nav jājūt savai mugurai piespiežamies miklu, pēc sviedriem dvakojošu rumpi, vai sejā iešļācamies kāda nekontrolētas šķavas raidīto siekalu pilienu šalti. Vecrīgā, jautri un sprauni čalojošo britu vecpuišu vietā, tagad pa ielām slāj skumjš tukšums, ļaujot netraucēti apskatīt arhitektūru. Vaļņu ielas broša KILOMAX cieš vissmagāk – cilvēki vairs nenāk nopirkt ne desmit kilogramu lietoto drēbju. Vienas ciešanas un mokas.

Ak, mīļais Dievs, un kāpēc Tu biji tik bargs un aizvāci mežonīgās rindas no veikaliem? Kāpēc, ak, kam dēļ Tu aizslēdzi Alfu? Brīvdienās cilvēkiem tagad jābrauc pie dabas vai jālasa grāmatas kopā ar bērniem. Kāpēc, Dievs, no Tava bargā vaiga tagad cieš jaunu, vēl lielāku lielveikalu būvniecības procesi? Kā nākas, ka Tavs nams – Prieka Vēsts – tagad stāv tukšs? Kā nākas, ka cilvēkam, lai tas mierīgi mājās šķūnī piedzemdētu spriganu mazuli, tagad jāuztraucas par kaut kādiem mikrobiem? Ījabu, es skatos, Tu žēloji – mūs gan ne.

Un vēl – burtiski fiziskas sāpes izraisa tas, ka tagad darbdienās no rītiem jāguļ ilgāk, jo nav vairs katru rītu jāiet uz darbu un var strādāt no mājām dīvānā. Ārā vispār bez skaudru skumju lēkmes nevar iziet. Ielas tukšas, jautrie bērnu spiedzieni nekur neskan, sirmmāmiņu un tētiņu ordas ar savām rūtainajām somiņām uz ritentiņiem nepulcējas transporta pieturās. Visa ietve tev vienam pašam. Cik nepatīkami.

Šis riebīgais vīruss un pašizolācija. Ja jūs zinātu, cik ļoti man pietrūkst vīrišķīgi stingra, pēc tualetes apmeklējuma nemazgātas plaukstas rokasspiediena. Cik ļoti es alkstu stāvēt ar paplāti smalkajā restorānā Lido un gaidīt, kad atbrīvosies kāds galda gals, kur piemesties. Man jau tagad pietrūkst pilsētas svētku, kad no visas Latvijas laukiem sabrauc mīļie tautieši un, plati smaidīdami, ar spraita pudelēs salietu degvīnu, staigā pa krastmalu un jautri klaigā. Man jau asaras tek par to, ka šogad Līgo svētkos krastmalā es nevarēšu kopā ar tiem pašiem tautiešiem no laukiem baudīt mākslu – rokgrupas Bermudu Divstūris lielisko priekšnesumu.

Kā vispār valdība ir varējusi atļauties ieteikt mums vairāk laika pavadīt mājās? Kā vispār var uzdrīkstēties liegt Bauskas zēniem pulcēties, lai pārmācītu ikšķiliešus? Kā gan Jēkabpilieši lai tagad atkaro sev Krustpili? Tauta asiņo! Ir vairāk nekā negodīgi likt mums mainīt savus paradumus un neļaut turpināt piedirst dabu! Tā taču ir mūsu daba! Mēs darīsim, ko gribēsim ar mūsu dabu. Tagad mēs esam spiesti brīvdienās braukt uz mežiem un ostīt to pretīgo pavasara smaržu, ko, kā zināms, izraisa baktērijas – tātad, tas pats, kas vīrusi. Ko gan es lai iesāku mežā? Tajā riebīgajā putnu un vēja šalkoņas saceltajā troksnī. Grāmatu lasu, vai?

Pretīgais ķīniešu laboratorijas vīruss, kuru neviens nav pat redzējis. Tas ir nolaupījis mums iespēju ceļot. Pats biju plānojis bildināt savu draudzeni Eifeļa tornī un tad doties medusmēnesī uz Tenerifes kūrortiem. Tagad nekā. Draudzene dusmīga. Lūk, daži influenceri no kaut kāda vīrusa nebaidās un ceļo, bet es, redz, baidos. Kas tas par vīrieti?

Ai, ko nu tur vairs. Viss ir slikti. Man ir skumji. Jācenšas remdēt sāpes ar pretīgo Xboxu, riebīgo “Dark Souls II”, kuru man tagad ir vairāk laika spēlēt. Jādzer vēl vemšanu raisošais un tagad tik lētais Labieša alus, kuru tev pieved pie mājas; jāēd kaut kādi tur Wolt velosipēdistu atvestie suši vai cāļa cepeši, jāsēž dīvānā, jāatpūšas, ehhh. Briesmas ne dzīve. Joki beigušies, goda vārds, mīļie, goda vārds.