Kāpēc es esmu pret sejas maskām

Tā, draugi, es esmu nikns un izmisis. Mans pacietības mērs beidzot ir pilns. Mugura liecas taisna un roka grābj pēc rungas. Esmu gatavs cīņai, tautieši! Esmu gatavs brīvībai! Ir gana ciests šajā pandēmijā, šajā briesmīgajā, šaušalu pilnajā laikā, par kuru uz bērza tāss, teju Sibīrijas lēģerī (pretīgajā dīvānā mājās) rakstīju jau toreiz – šā gada pavasarī, kad virs mūs galvām savu izkapti pirmo reizi vicināja baisie, asinis alkstošie ieteikumi nepulcēties, lieku reizi neiet uz veikalu, mazgāt rokas un, ja nu nav grūti, sabiedriskajā transportā uzvilkt sejas masku. 

Sejas masku… Toreiz es vēl neko nesapratu, ak, es vientiesis, toreiz vēl nesapratu, ka nekrietnā un korumpētā Ķīnas un Amerikas valdība Viņķeles vadībā cenšas iznīcināt mūs – briļļainos latviešus. Veikls plāns, ko neteiksi. Brilles ar sejas masku taču savienojamas nav. Tātad ar masku nav savienojama arī cilvēka redze. Kas sanāk? Sanāk, ka teju akls tautietis staigā pa veikaliem, cenas neredz un bieži grābj visu dārgāko. Lielā peļņa no veikaliem, saprotams, uzreiz ieripo Viņķeles un citu varas kliķes pārstāvju kabatās. Izcils plāns. 

Vēl šodien pat eju uz veikalu. Maska uz zoda, viss kā pienākas, veikalā apsargs uzreiz klāt: masku, cienītais, uz mutes un deguna uzvelciet. Likums tāds un tāds, piedodiet, neko padarīt. Es, saprotams, uzreiz auroju kā psihopāts: “Čekas pakalpiņš! Vīrusa vakcinētājs! Visā visumā nekrietns cilvēks!” Beigu beigās tomēr uzvelku masku un… nu kā tad! Brilles momentā aizsvīst ciet un neko neredzu. Lamādamies iebāžu brilles kabatā un eju pie vīna plaukta. Piebāžu purnu kādai cenu zīmei, lasu: zaļie zirnīši, 69 centi, akcija. Lieliski, nodomāju, labi ka pasi līdzi paņēmu Šitādu akciju! 

Eju tālāk, staigājos, kaut kas piesienas. Aptur, sveicina, jautā, kā iet ko daru, kā eksāmenā gāja un kāpēc zvanot tik reti. Ziniet, baisi paliek, izliekos, ka nedzirdu, grūžu ar roku, eju tālāk. Aizmugurē tikai dzirdu, ka kliedz: “Dēliņ, dēliņ, kas ar tevi? Savu miesīgo māti vai nepazīsti?” Murgs kaut kāds. 

Sazin kādā veidā uzskrienu virsū vīna plauktam. Vīnos esmu izvēlīgs. Nekādus saldos baznīcas mēslus neņemu. Neesmu lēto vīnu cienītājs, jo savu vīna someljē gaumi esmu izkopis RIMI Vīna dārzā. Lūk, kārtīgs franču cabernet sauvignon uz akciju pa 3,99 – tā ir mana gaume. Ziniet, vīnu man patīk izgaršot, uzzināt visu tā garšas buķeti. Tieši tāpēc, kad pudeles skārda korķis ir atskrūvēts, es allaž ļauju zilganajam dzērienam paelpot piecas sekundes un tikai tad ieleju tējas krūzē pirmo tā malku, ar kuru, saprotams, tikai izskalinu muti, bet pēc tam to slaidi izspļauju podā. Smeķīgs, es allaž nočāpstinu un iesūcu pilnus vaigus šī smalkā sengrieķu dzēriena. 

Jā, tā es parasti darīju pirms varas kliķe izplānoja šo kroņa vīrusu un uzsāka cīņu pret latvieša redzi. Pie vīna plaukta es gan stāvēju stalti – lai tikai kāds nepadomā, ka es nezinu vīnus. Pacilāju vienu pudeli, pacilāju otru maišeli, zinīgu aci izlasu Domestos sastāvu un snobiskā nicīgumā novēršos no WD40 flakona. Pie velna, tas taču nav nekāds vīna plaukts, bet gan nocenoto preču grozs! Jupis viņus rāvis! Skrienu uz riņķi, skrienu tālāk, smoku, es smoku! Izmetos no veikala, nokrītu uz bruģa, gārgdams norauju masku no sejas, uzgrūžu brilles uz acīm, iekampju gaisu, jēziņ, kad šīs mokas vienreiz beigsies? Kad briļļaino latvieti beigs okupēt krievs? Kad briļļaino latvju tautu beigs mocīt amerikānis? Viņķele, attopies, tu man neatņemsi manas brilles! Es tās uzlikšu uz acīm pat tad, kad mācīšos vadīt auto, un ar tādu pisaku iemaukšu grāvī, ka visi dzirdēs, visi zinās – lūk, automašīnu sasita un instruktoru savainoja cilvēks, kuru valsts piespieda vilkt sejas masku. 

Izmisis, asarām izmircis guļu uz mitrā asfalta Matīsa un Barona ielas krustojuma stūrī. Viss beidzies. Ar mani ir cauri. Jūs dabūjāt, ko gribējāt. Saņemiet, svolači! Es paģiru šaušalās gārdzu. Manas smadzenes un organismu sāk atstāt pēdējie pirms stundas izdzertā kokčika sniegtie papildspēki. Viss cauri. Man netikt uzlāpīties. Ar stīvu roku lūkoju noņemt brilles un ielidināt atkritumu urnas bezzobainajā mutē, tomēr nesanāk. Dzirdu eņģeļu taures, svētā Pētera balsi, kad, pēkšņi, kāds uzrauj mani stāvus un manas draudzenes balsij līdzīgas skaņas vēsta: “Tu debils esi? Kas tev ir? Bija maksimā kaut kas no vīniem? Karoč, es rimčikā paņēmu malbeku un četrus lāčplēšus. Ja gribēsi kaut ko citu, tad ej uz latiņu. Tur pārdevēja palīdzēs saskatīt.” 

Kā es iestājos autoskolā. 1. daļa

Nu gan ir laiki pienākuši, draugi mīļie. Amizanti laiki pienākuši, es jums saku. Autoskolā iestājos. Nezinu, kas uznāca. Galvā kaut kas sagriezās vai vecums uzklupa. Ņēmu un iestājos, samaksāju pat. Nekādā gadījumā nebūtu stājies, ja zinātu, ka tik dārgi. Nekad mūžā nebūtu spēris savu kāju pāri autoskolas slieksnim, ja būtu zinājis, ka pirms sēšanās pie stūres nedrīkst pat četrus aliņus izdzert. Bet nu iestājos. Ja reiz tā, tad jāpabeidz, jāizdzīvo, mīļie. Briesmīgi grūti. Es, ziniet, esmu vecs. Pārāk vecs, lai mācītos, kaltu galvā terminus, stundām vien sēdētu solā un baidītos no eksāmeniem. Jau trīsdesmitiem pāri tomēr. Jāuzdzīvo, jāpasvin vēl kādi gadi sešdesmit septiņdesmit un jāsāk lūkot pēc zārciņa, kapiņa. Kāda vēl mācīšanās? Tomēr, sātans tāds, iestājos, sāku mācīties. Kladi nopirku, pildspalvas, penāli. Tūliņ, pastāstīšu. 

Lai arī automašīnas es esmu biežāk redzējis iztālēm, tomēr dažas reizes ir gadījies sēdēt tādā iekšā. Redziet, man ar automašīnām nekad nav bijusi nekāda īpaša darīšana. Varbūt tieši tas bija iemesls, kāpēc es pēc devītās klases iestājos automehāniķos. Veselu pusgadu nomācījos. Sapratu antifrīzu, uzzināju, kas ir kloķvārpsta, kaut kādi klaņi, karburators. Uzzināju kam der domnas krāsns un ko darīt, ja sveces aprūsējušas. Tiesa, beigās aizbēgu. Nevarēju izturēt. Lekcijās žāvājos kā šitais nīlzirgs – asaras vien sprāga ārā. Arī vītni skrūvei nepratu iztaisīt, bet metināt, draugi mīļie, metināt man nedodiet ne par ko. Ja dzīvība dārga, nedodiet. Ne ar elektrodu, ne ar liesmu. Kājā caurumu izmetināšu drīzāk, nekā metāla režģi salabošu. Tfu. 

Tā nu aizbēgu no automehāniķiem un dzīvoju laimīgs, pastudēju šo to, ieguvu pāris grādus un tā. Dzīvoju, dzīvoju, bēdu nezinādams, līdz autoskolā iestājos. Briesmas gatavās. Vispār uz teorijas nodarbībām sākumā pat iet negribēju. Sak, man, cienītie, ir maģistra grāds, ja. Es esmu grūtākas un sarežģītākas lietas par kaut kādām tur stop zīmēm, apguvis, ja. Dodiet man eksāmenu uzreiz labāk un beidziet ākstīties, ja. Dodiet ceļu, plebeji, akadēmiķis nāk! Kur stūre, kloķi!? Mudīgi šurp! 

Saprotams, ka tomēr piespieda mācīties. Veselu mēnesi, divus vakarus nedēļā, četras stundas no vietas. Mājās pa tumsu jāiet. Veikali aizslēgti. Alkoholu nepārdod. Pa ielām staigā, ziniet, visādi. Bailīgi jau.  Brauktu ar personīgo automašīnu, bet, lūk, tiesību nav. Kājām jāiet, jāriskē ar dzīvību, veselību. Briesmas gatavās. 

Mācīties arī kaut kā interesanti. Sēdi klasē taisnu muguru, visapkārt jaunieši, tīņi. Sēdi tāds viens bārdains, it kā desmito reizi uz otru gadu palicis. Sēdi un mācies. Priekšā uz galda penālis, rūtiņu klade ar fejām, trīs krāsu pildspalvas, krāsainie zīmuļi, dzēšgumija, transportieris vēl paņēmies līdzi, cirkulis – mazums ievajadzēsies. Priekšā pasniedzējs uz tāfeles zīmē ceļus, luksoforus un precīzi ik pēc desmit sekundēm izspļauj pa kādam seksistiskam jokam, kas jauniešiem liek spurgt līdz asarām. Neesmu sliktāks – smejos visskaļāk no visiem.  

Viens otrs skolnieks skolotājam mēdz neticēt. Lūk, kāpēc nedrīkst apdzīt, ja priekšā nāk fūre? Kāpēc gan nedrīkst? Gribu un apdzīšu, sak. Skolotājs stāsta likumus, uzbur ainas, kā cilvēka galva atdalās no pārējā ķermeņa, ielido krūmos, tad to nevar vairs atrast un cilvēks jāapglabā bez galvas, radi raud, bērni bārenīšos, sievas atraitnēs, nu, skumjas ainas stāsta. Skolnieks tāpat netic. Braukšot, apdzīšot, ko jūs vecais te stāstāt.  

Ehh, šī jaunības skaistā uzpūtība. Arī es reiz domāju, ka tikai es, es viens pats zinu patiesību, tikai man ir taisnība, tikai es varu pateikt kā ir. Tie vecie, mammas, tēti, skolotāji… phe, viņi taču vispār neko nesaprot no īstās dzīves. Ek, vareni bija 18 gados dzīvot. Vairāk gan ne par kādu naudu negribētu, bet bija vareni. 

Visiem iesaku stāties autoskolā un mācīties kā šņakst vien. Varbūt gluži pie stūres neiesaku visiem sēsties, bet mācīties teoriju gan iesaku. Vismaz pa ielām bez darba nevazāsieties, citiem uz nerviem nekritīsiet. Stājieties vien iekšā, ja nav kur naudu likt. Stājieties droši. 

Nav laika vairs rakstīt, krietnie draugi. Jāskrien mācīties, zinībās klausīties. Nokavēt nedrīkst, kur nu vēl nobastot – ar kāju no skolas izspers un pat naudu neatdos. Amizanti laiki pienākuši, es jums saku. 

Viss ir slikti – arī man joki reiz beigušies

Viss ir slikti, mani mīļie draugi. Viss ir briesmīgi. Šis vīruss, pandēmija… ārkārtas stāvoklis… Es nezinu, cik ilgi to visu vēl izturēšu. Man sāp. Es raudu no mokām šajā riebīgi siltajā un ērtajā dzīvoklī. Omulīgi ievīstījies segā, pusguļus dīvānā vienpadsmitos darbdienas rītā ar alus kausu vienā rokā un resnu sviestmaizi otrā es prātoju, par ko gan mums uzlikts tāds sods? Vai nebija gana ar okupācijām? Vai gan nebija gana ar kariem? Vai tad mēs, latvieši, neesam pietiekami sisti un badināti? Sāļas un karstas asaras vago manu tauko un spīdīgo vaigu, kamēr es ieslēdzu savā novecojušajā pērnā gada ražojuma plazmā netfliksu, lai kaut uz mirkli remdētu skaudrās sirdssāpes.

Tomēr tas tik viegli neizdodas. Prātu māc mežonīgas skumjas par to, ka tramvajos tagad nav jājūt savai mugurai piespiežamies miklu, pēc sviedriem dvakojošu rumpi, vai sejā iešļācamies kāda nekontrolētas šķavas raidīto siekalu pilienu šalti. Vecrīgā, jautri un sprauni čalojošo britu vecpuišu vietā, tagad pa ielām slāj skumjš tukšums, ļaujot netraucēti apskatīt arhitektūru. Vaļņu ielas broša KILOMAX cieš vissmagāk – cilvēki vairs nenāk nopirkt ne desmit kilogramu lietoto drēbju. Vienas ciešanas un mokas.

Ak, mīļais Dievs, un kāpēc Tu biji tik bargs un aizvāci mežonīgās rindas no veikaliem? Kāpēc, ak, kam dēļ Tu aizslēdzi Alfu? Brīvdienās cilvēkiem tagad jābrauc pie dabas vai jālasa grāmatas kopā ar bērniem. Kāpēc, Dievs, no Tava bargā vaiga tagad cieš jaunu, vēl lielāku lielveikalu būvniecības procesi? Kā nākas, ka Tavs nams – Prieka Vēsts – tagad stāv tukšs? Kā nākas, ka cilvēkam, lai tas mierīgi mājās šķūnī piedzemdētu spriganu mazuli, tagad jāuztraucas par kaut kādiem mikrobiem? Ījabu, es skatos, Tu žēloji – mūs gan ne.

Un vēl – burtiski fiziskas sāpes izraisa tas, ka tagad darbdienās no rītiem jāguļ ilgāk, jo nav vairs katru rītu jāiet uz darbu un var strādāt no mājām dīvānā. Ārā vispār bez skaudru skumju lēkmes nevar iziet. Ielas tukšas, jautrie bērnu spiedzieni nekur neskan, sirmmāmiņu un tētiņu ordas ar savām rūtainajām somiņām uz ritentiņiem nepulcējas transporta pieturās. Visa ietve tev vienam pašam. Cik nepatīkami.

Šis riebīgais vīruss un pašizolācija. Ja jūs zinātu, cik ļoti man pietrūkst vīrišķīgi stingra, pēc tualetes apmeklējuma nemazgātas plaukstas rokasspiediena. Cik ļoti es alkstu stāvēt ar paplāti smalkajā restorānā Lido un gaidīt, kad atbrīvosies kāds galda gals, kur piemesties. Man jau tagad pietrūkst pilsētas svētku, kad no visas Latvijas laukiem sabrauc mīļie tautieši un, plati smaidīdami, ar spraita pudelēs salietu degvīnu, staigā pa krastmalu un jautri klaigā. Man jau asaras tek par to, ka šogad Līgo svētkos krastmalā es nevarēšu kopā ar tiem pašiem tautiešiem no laukiem baudīt mākslu – rokgrupas Bermudu Divstūris lielisko priekšnesumu.

Kā vispār valdība ir varējusi atļauties ieteikt mums vairāk laika pavadīt mājās? Kā vispār var uzdrīkstēties liegt Bauskas zēniem pulcēties, lai pārmācītu ikšķiliešus? Kā gan Jēkabpilieši lai tagad atkaro sev Krustpili? Tauta asiņo! Ir vairāk nekā negodīgi likt mums mainīt savus paradumus un neļaut turpināt piedirst dabu! Tā taču ir mūsu daba! Mēs darīsim, ko gribēsim ar mūsu dabu. Tagad mēs esam spiesti brīvdienās braukt uz mežiem un ostīt to pretīgo pavasara smaržu, ko, kā zināms, izraisa baktērijas – tātad, tas pats, kas vīrusi. Ko gan es lai iesāku mežā? Tajā riebīgajā putnu un vēja šalkoņas saceltajā troksnī. Grāmatu lasu, vai?

Pretīgais ķīniešu laboratorijas vīruss, kuru neviens nav pat redzējis. Tas ir nolaupījis mums iespēju ceļot. Pats biju plānojis bildināt savu draudzeni Eifeļa tornī un tad doties medusmēnesī uz Tenerifes kūrortiem. Tagad nekā. Draudzene dusmīga. Lūk, daži influenceri no kaut kāda vīrusa nebaidās un ceļo, bet es, redz, baidos. Kas tas par vīrieti?

Ai, ko nu tur vairs. Viss ir slikti. Man ir skumji. Jācenšas remdēt sāpes ar pretīgo Xboxu, riebīgo “Dark Souls II”, kuru man tagad ir vairāk laika spēlēt. Jādzer vēl vemšanu raisošais un tagad tik lētais Labieša alus, kuru tev pieved pie mājas; jāēd kaut kādi tur Wolt velosipēdistu atvestie suši vai cāļa cepeši, jāsēž dīvānā, jāatpūšas, ehhh. Briesmas ne dzīve. Joki beigušies, goda vārds, mīļie, goda vārds.

Kā es gribētu sev bērnu!

Es dievinu bērnus. Īsts bērnu cilvēks es esmu. Ar tiem auklēties un rotaļāties es varētu kaut veselas divas minūtes, dodiet tikai. Pieskatīt vajag? Bez problēmām. Sūtiet tik pa pastu, pakomātu vai kā jau viņus tur transportē. Būtu man pašam dēls, piemēram, uhh, kas par vīru iznāktu. Man, ziniet, uz audzināšanu ir nags. Ja jūs redzētu, kā es kaķi esmu izaudzinājis, mutes papletuši noelstos. Kā atnāku mājās, tā kaķis: “Labvakar, ser, lūk, šeit piedirsu un tur pievēmu, piedošanu, ser, dodiet ēst.” Vienīgais žēl, ka kaķis nav ieaudzināms uz veikalu pēc aliņa aizskriet. Neparko nav ieaudzināms. Domājat, ka nemēģināju? Ar čību tak pat mēģināju. Bez rezultātiem. Uz veikala pusi gan aizskrien, bet atpakaļ nenāk. Pat saūjināt nevar pēc tam. Posts un negals.

Lai nu kā, bērni ir mana stihija. Tviterī, piemēram, es sekoju tikai tiem kontiem, kur katrs otrais ieraksts ir par bērniem. Kā atveru tviteri, tā smejos, vēderu turēdams. Nē, nu ķipari gatavie. Manā laikā bērni melnām mutēm pa krūmiem ložņāja kā pērtiķi, bet tagad, ehh, tagad bērni tikai filozofē un jau divu gadu vecumā meklē dzīves jēgu un atbildes uz jautājumu, kāpēc dzīve ir tik absurda?

Es, ziniet, esmu īsts tēva materiāls. Man pašam tēva nav gadījies pieredzēt, tāpēc esmu gatavs būt tēvs katram bērnam, kas gadās manā ceļā. Es protu tēvišķas lietas. “Rau, šādi te nagla ir pareizi celmā jādzen,” es ar āmuru rokā parasti skaidroju mežā nejauši sastaptiem bērniem, līdz man nesaprotamu iemeslu dēļ atbrauc policija. “Netraucē mani! Es strādāju!” reizēm es uzbļauju kādam bērnam parkā, jo, manuprāt, ir svarīgi bērnam iemācīt cieņu pret tēva darbu un pienākumiem. Savukārt, kad es jostu no biksēm izvilcis klaiņoju pa bērnu spēļu laukumu, no manis bēg tā, ka klaigas ir dzirdamas pat Pārdaugavā. Lūk, to es saucu par cieņu pret vecākiem.

Es uzskatu, ka katram cilvēkam būtu jārada vismaz septiņi bērni. Iedomājieties, cik skaista būtu pasaule, kurā pastāv tikai tik brangas ģimenes. Vēl vakar gāju pa Barona ielu un nopriecājos par divām māmiņām, kuras ar saviem ratiem stāvēja ietves vidū un parmija pāris monologus. “Nu, kā tev iet? Vai jau strādā?” jautāja viena māmiņa otrai, kamēr es mēģināju iespraukties šaurajā spraugā starp viņu un mājas sienu. “Jā, strādāju, man Instagramā tagad ir savs bizness. Reklamēju akmeņus, koka vālītes.”

Vispār man ir jāatzīstas. Visvairāk es gribētu sev bērnu tāpēc, ka tas vecākiem piešķir oficiālas tiesības uz ielas ietvi. Vai nezinājāt? Jā, jā! Ja tu audzini bērnu, tad ielas ietve automātiski pieder tev. Tu vari uz tās glabāt ratus, savus bērnus, sevi ar bērniem vai bērnus vienus pašus. Tas ir tik lieliski! Cilvēkiem bez bērniem vispār būtu jāiet pa ielas rensteli. Visērtāk būtu viņiem uztaisīt tādas, piemēram, dzeltenas aproces ar, nu, kādu zvaigzni vai citu simbolu, lai visi zinātu, ka šim, lūk, uz ietves nav ko darīt.

Ek, cik skaisti ir būt ar bērniem. Nevis tā kā man: daru ko gribu, staigāju, kur tīk, naudas kā spaļu, pārgulējis sajēgu, atpūties, grāmatas, mūzika, alus, karjera vien prātā. Ehhh, kaut jau nu ātrāk bērns kaut kur uzrastos. Ja neuzradīsies, tad ziepes lielas, saprotams. Kas man ūdeni pienesīs pie gultas vecumdienās, ko? Nē, nu, ja sulainim nebūs brīvdiena, tad viņš pienesīs. Bet, ja sulainim brīvdiena, ko tad? Ķēkša tak neies skraidīt turpu šurpu. Ehh, vienas galvassāpes bez bērniem, vieni uztraukumi.

Labākais importa alus Latvijā. Degustē Pilsonis G.

Zināms, ka es esmu liels alus cienītājs un pazinējs. Alus gurmans! Lūk, tā es sevi mīlu saukt. Reiz es pelnīti saslavēju vietējo alus brūžu darinājumus, no kuriem vislabākie, saprotams, bija bezrindu veikala LaTs brūvējumi un otrā vietā, bez šaubām, RIMI alus darītavas meistardarbi. Taču tagad nolēmu iet plašumā un pieteikt savu alus recenzenta vārdu arī pasaules alus ārēs. Lūk, pieci labākie importa ali. Baudiet slavēdami!

Kalnavotu

Tilpums: 0.5L

Alc: 5,1%

Daudziem nezināmais Kalnavotu alus ir īsta alus gurmana un delikatešu cienītāja dzēriens. Kā vēstīts uz tā etiķetes, tas ir premium kvalitātes alus un izgatavots pēc senas receptes. Tas pat ir jūtams tā garšā, jo, kā zināms, purva rāva vai ūdens, kas dzesējis kodolreaktoru, arī ir ļoti senas lietas. Šis alus būs ļoti patīkams cilvēkiem, kas vēlas uzzināt, kā ir tad, kad cilvēkam nav garšas kārpiņu. Interesanti, ka šo alu arī var dzert bērni, jo atšķirību starp krāna ūdeni un Kalnavotu alu viņi nemācēs pateikt. Šis alus arī būs lieliska iedvesma zero waste ļaužiem, kas vēlas vēlreiz izlietot savu traukūdeni, kas parasti bezjēdzīgi nonāk kanalizācijā. To tagad varēs likt galdā smalkās viesībās un uzdot par Kalnavotu alu! Atšķirību neviens nepamanīs. Šim alum es dodu sešas aknas no piecām, jo veselīgāka un smalkāka dzēriena es vēl manījis neesmu.

Rubinovy

Tilpums: 0.48 L

Alc: 5,1%

“Tavu saldu alu!” Gribās izkliegt pie ikkatra šī rubīnkrāsas urīn.., piedodiet, alus malka. Par tā augsto kvalitāti un smalkumu liecina nevien stilīgā un mākslinieciskā etiķete, bet arī tumšā nokrāsa, kas atgādina pirmā rīta urīna tumšo, rubīnsārto toni. Turklāt arī smarža, kas iesitas degunā pēc pudeles atkorķēšanas, daudz neatšķiras no mīzalu tvaikiem agrā paģiru rītā, kad spiedošais urīnpūšļa brūvējums kā labi nogatavināts dzēriens no vēdera mucas strūklām vien šļācas ārā poda bālajā mutē. Ir skaidrs, ka Dostojevska pilsētā Sanktpēterburgā sliktu alu darināt nav iespējams, tāpēc jau pirms šī alus nepagaršošanas lieku tam piecas aknas no piecām, jo skaistākas alus pudeles man redzēt gadījies vēl nav.

Rižskoje

Tilpums: 0.5 L

Alc: 5,2%

Šim alum ir jābūt katrā īsta Latvijas un Rīgas patriota ledusskapī. Baltkrievijā ražotā alus Rižskoje garšu buķete atgādina senlatviešu darinātā miestiņa smeķa vēsmas, kad, augstu kokos karājoties, senlatvieši brūvēja augstākās raudzes dzērienus. Gara acīm redzu, kā Meinards, ieradies Līvzemē, bauda iezemiešu alu, ko, ar koka kausu pasmeltu no Daugavas, tam piedāvājuši jaunizkaltie rīdzinieki. Ir skaidrs, ka tieši šī alus nevis Porziņģa dēļ Latvija un Rīga ir slavena visā pasaulē. Ir dzirdēts, ka tūristi pat no zemeslodes otras puses traucas uz Krievijas pilsētu Rīgu, lai baudītu dzērienu, kas viņu zemēs pazīstams kā legāls eitanāzijas līdzeklis. Šim alum dodu četras aknas no piecām, jo zinu, ka uz mūsu senču tradīcijām var balstīt vēl gardāku miestiņu.

Helles Burg

Tilpums: 0.5 L

Alc: 5%

Lūk, īsts premium kvalitātes miestiņš no eksotiskās Lietuvas alus darītavas Švyturys. Tā ir otrā vecākā alus darītava Lietuvā, tāpēc apšaubīt šī alus kvalitāti un smalko garšu buķeti būtu tāpat, kā teikt, ka Homērs bija diletants un gatavais muļķis. Vēl tikai ieliets vislepnākajā kristāla glāzē, šis alus izstaro mēnessgaismai raksturīgo bālumu, kuru kā zvaigznes naksnīgajā debesjumā caurauž trīs vai četri burbulīši, bet šķidruma virsmu klāj Urāna sēklas un asiņu veidotie putu kruzuļi. Baudkāri iestrebjot šīs retās putas, mutē kā Afrodīte dzimst garšu simfonija, kas vēlāk ar varenu spēku muzicē zarnās, bet jau pēc dažiem mirkļiem, spēcīga žļādziena nesta un gavilēdama, iznāk ārā podā, lai dotu vietu nākamajam Helles Burg puslitram. Šim burvīgajam dzērienam es dodu trīs aknas no piecām, jo optimistiski ceru, ka pasaulē eksistē, kas gardāks par Olimpa ambroziju.

Holsten

Tilpums: 0.5 L

Alc: 4.5%

Vai jūs, mani mīļie draugi, zināt, kā darina alu? Ja nezināt, tad pēc šī alus nobaudīšanas senā alus darīšanas māksla taps skaidra katram. Arī es nezināju, kā top alus. Izrādās, ka tas nav nemaz tik sarežģīti. Tātad, ir jāņem puslitrs istabas temperatūras krāna ūdens, kurā jāizmērcē sauja kaut kādu miežu. Pēc tam, kad šis virums ir kādu diennakti stāvējis vietā, kur tam var tikt klāt tikai kaķis, tas ir jānokāš. Iegūtais šķidrums tad arī būs Holsten alus. Priekā!

Par klimata pārmaiņām

Draugi, mūsu planēta ir lielās briesmās. Tā steigšus ir jāglābj no posta, jo laika atlicis vairs nav daudz. Jā, jā, klimata pārmaiņas ir klāt. Pats dabūju izjust tās uz savas ādas. Rau, sēžu mājās, taisos filmu paskatīties, pagulšņāt, kad, pēkšņi, šaušalīgi karsti paliek. Ārā it kā vēl ziema, janvāris. Guļu un domāju: lūk, globālā sasilšana, klimata pārmaiņas manā acu priekšā norisinās. Dzīvoklis, ziniet, man moderns, viss ar laminātu, sienā tvaika nosūcējs, domofons ierīkots, bet te, pēkšņi, astoņdesmit grādu karsts paliek istabā. Kāds domofons, ja cilvēkam kā pirtī uz lāvas jāsēž? Ir skaidrs, ka planēta iet uz galu, lūk, dzīvs pierādījums. Tā nu sēžu, prātoju. Notraucu sviedrus, sēžu vēl. Neko sakarīgu nevaru izdomāt. Jūtu, ka ģībonis klūp virsū, balts gar acīm metas, tāpēc nolemju iet uz Daugavu nopeldēties. Izeju ārā vienās apakšbiksēs, bet tur – ledains ziemelis pūš, kaut kāds putenis krīt no gaisa, auksts, nemīlīgs. Saķeru galvu un, goda vārds, raudāt sāku. Šeit un tagad, taisni virs manas galvas patiesi notiek klimata pārmaiņas, pie sevis domāju, te mežonīgs karstums, te ziemelis pūš, Jēziņ, daba pavisam prātā sajukusi! Vainīgs esmu es, tikai es! Galīgi sakreņķējos un slāju atpakaļ uz dzīvokli. Nosalt baidos vairāk nekā sadegt meža ugunsgrēkā. Ieeju dzīvoklī – tur vēl sutīgāks palicis. Ņemu telefonu, zvanu mammai, māsai, radiņiem – no visiem gribu atvadīties, jo rādās, ka planētai beidzot gana. Sazvanu, atvados, pārbiedēju visus līdz bālai nāvei, piesēžu un gaidu nāvi. Pēkšņi, zvana pie durvīm. Knapi aizvelkos nosvīdis atvērt, bet tur – nama apsaimniekotājs Verners. Tā un šitā, lūk, piedodiet, apkures katls salūzis, remontēsim, atvainojiet, gadās, gadās, noslēdzām jau nost, izvēdināsies, piedodiet, piedodiet, lai jums jauka diena, ardievu. Aizveru durvis, ieeju atpakaļ dzīvoklī un atvieglots atslīgstu dīvānā. Lūk, pie sevis nočukstu, vainīgie, lūk, kas pie vainas klimata pārmaiņām un siltumnīcas efektam.

Pieci paņēmieni cīņā pret rudens depresiju

Beidzot klāt ir novembris – mēnesis, kad vakars iestājas jau divos dienā un nebeidzas līdz pat diviem dienā, ļaujot cilvēkam omulīgā sveču gaismā pārlasīt iedvesmojošos un uzmundrinošos Nīčes un Šopenhauera darbus. Tas ir laiks, kad gribas apskaut visu pasauli, uzsmaidīt tai un ar izstieptu vidējo pirkstu pamāt ardievas pirms ķermenis kritienā no pulksteņtorņa ir piezemējies uz bruģa. Tas ir brīdis, kad beidzot beigusies pretīgā vasaras svelme, no kokiem nokritušas riebīgās lapas, bet lielākā daļa dzīvo būtņu ir mirušas vai iekritušas tādā komā, ka dibenā jāliek tapa, lai neappļūtītos. Brīnišķīgs laiks. Tiesa, ne visi tā uzskata un bieži vien sūdzas par kaut kādu rudens depresiju. Tāpēc atklāšu piecus veidus, kā tikt galā ar nejauko stāvokli. Lieciet vien šaujamos pie malas un lasiet.

Sporto

Es esmu liels sporta cienītājs, tāpēc zinu, ka nav labāka veida, kā cīnīties pret rudens un parasto depresiju, kā skriet pa parku vai cilāt hanteles. Visvairāk es mēdzu skriet pa parku. Lūk, pastāstīšu. Kad vakarā sāk mākties virsū rudens depresija, ir ātri jāsaģērbjas un milzīgā ātrumā caur parku jābēg uz veikalu. Tur ar steigu ir jāiegādājas vairākas lielas pudeles kāda neganta dzēriena, piemēram, meskala vai šņabja. Tad kādā vārtu rūmē ir lielā ātrumā jāizlok vismaz puse vislielākās pudeles satura. Pēc tam milzīgā ātrumā ir jāvico caur parku uz mājām, kur steidzīgi jāiztriec atlikusī pudele. Vakara gaitā skata pēc var pacilāt hanteles, bet mani, piemēram, pēc sportošanas pārņem tas patīkamais nogurums un laimes sajūta (zinātnieki ir pierādījuši, ka fiziskas aktivitātes palīdz smadzenēm izstrādāt laimes hormonu), kas tik ļoti pazīstama aktīva dzīvesveida cienītājiem, tāpēc gribās vien atgulties dīvānā un baudīt vakaru ar atlikušajiem dzērieniem. Rudens depresija? Kas tā tāda? Sliņķu un resnuļu slimība?

Raksti

Kā jau zināms, rudens ir ražīgs laiks tiem rakstniekiem, kuri nav izdarījuši pašnāvību. Šajā brīnumainajā un drūmajā laikā atveras visādas ķermeņa slūžas, ļaujot, tā teikt, norakstīt no sevis nost visas šausmas, maniakālās un slepkavnieciskās domas, pašnāvnieciskās tieksmes, sātana lūgsnas un izmisuma vaidus. Arī es, sākoties rudenim, allaž tveru pēc spalvas un rakstu. Izcili palīdz. Tiesa, pirms rakstīšanas, zināms, ir krietni jāiedzer. Vislabāk kaut kas ļoti stiprs – absints vai kandža – jo alus, piemēram, nelīdzēs. Tas der vasarā, kad cilvēki neraksta un vienkārši grib dzert. Lūk, kad ir pamatīgi iedzerts un uzrakstītas dažas domas, skices, dzejas vārsmas, riebīgas vēstules, komentāri vai vienalga kas, ir jādzer vēl un jāturpina rakstīt. Rakstīt jābeidz, kad tukšas ir vismaz septiņas lielās pudeles. Tādā režīmā katru dienu jāraksta vismaz divas nedēļas. Tad būs jūtams rezultāts. Rudens depresija būs kā ar roku atņemta, bet uz galda, visticamāk, mētāsies nākamais latviešu literatūras šedevrs un gada balvas oriģinālliteratūrā nominants.

Muzicē

Ja rakstīt neproti vai arī izcilu latviešu literatūras paraugu esi jau uzrakstījis, tad pret rudens depresiju lieliski var cīnīties ar kāda mūzikas instrumenta palīdzību. Lūk, kā tas darāms: vispirms dodies uz veikalu pēc spirtotā. Vislabāk kaut ko stiprāku par šņabi, tomēr, ja nekā tāda īpaša nav, tad derēs arī pāris pudeles “hļebņij dar” vai “zeļenaja marka”. Kad dzērieni ir iegādāti, dodies uz mūzikas instrumentu veikalu un nopērc vienalga kādu instrumentu. Nu, skaties arī pēc rocības, proti, ja galīgi maz naudas, tad nopērc kaut kādu stabuli vai svilpi. Savukārt, ja naudu pēdējo reizi redzēji veikalā, pērkot šņabi, tad dodies vien mājās un sagatavo dziedamo rīkli. Mājās krietni iedzer – glāzītes septiņpadsmit – un ķeries klāt instrumentam vai dziedāšanai. Es, piemēram, nodarbojos ar dziedāšanu. Guļu tik dīvānā, malkoju degvīnu no krūzītes un dziedu pilnā rīklē kā gailis. Rudens depresiju vispār redzējis neesmu.

Baudi kultūru un mākslu

Zināms, ka rudens ir ne tikai depresijas, bet arī kultūras un mākslas pasākumu mēnesis. Dzejas dienas, kino festivāli, teātri un gājieni! Kaut uz pusēm raujies, bet paspēt uz visiem pasākumiem nav iespējams. Tāpēc kāda jēga sēdēt mājās un skumt, ja var krietni iedzert un doties baudīt augstas lietas? Rudenī, zināms, arī jāvelk biezi mēteļi, kas ļauj ērti iekškabatā noglabāt dažas blašķītes izmeklētākā spirta un samagonkas. Rudens depresija pat tuvumā tev tādam maķenīt iesilušam un uz pasākumiem ejošam cilvēkam klāt nedursies. kad svētlaimīgā skurbulī aizvadīts kino seanss vai teātra izrāde, nav obligāti jādodas mājās. Hei, klondaika vai fēnikss tevi allaž uzņems atplestām rokām, ļaujot gremdēties noslēpumainajās ēģiptiešu gudrībās, kas rakstītas “Book of Ra” papirusos. Lai dzīvo rudens, māksla un kultūra. Priekā!

Dzer

Ja nu galīgi nekas no iepriekš aprakstītā tev nav līdzējis, tad ir jāsāk dzert. Es to nevienam neiesaku un arī pats nemīlu to darīt, jo sports, rakstīšana, mūzika un kultūras pasākumi ar dzeršanu savienojami nav, tomēr, apzinoties, ka eksistē arī patiešām smagi rudens depresijas gadījumi, atļaušos dzeršanu tomēr pieminēt. Tātad, dzeršanu sāciet tikai tad, kad tiešām neredzat izeju no depresijas skavām. Veikalā vairumā iegādājieties visstiprāko alkoholisko dzērienu, kas tur ir pieejams. Vislielākajās pudelēs. Tā, lai pietiek mēnesim. Nogādājiet pudeles mājās, apsēžaties dīvānā vai pie virtuves galda, attaisiet pirmo pudeli un sāciet dzert. Pirmās minūtes jūs jutīsiet, ka rudens depresija sāk dusmoties un spirināties, tomēr jau pēc minūtēm divdesmit tā lēnām atstās jūsu ķermeni. Pēc dažām stundām jūs būsiet pilnīgi veseli, tiesa, tikai līdz nākamajam rītam, kad procedūra obligāti jāatkārto vēlreiz. Un tā kādu mēnesi. Ja pēc mēneša jūs nejūtaties līdz galam vesels, tad dzeriet vēl mēnesi vai divus. Lai nu kā, depresija agri vai vēlu pilnībā izzudīs no jūsu dzīves vai arī jūs izzudīsiet no depresijas dzīves. Lai veicas.

Meistara memuāri jeb kā prasmīgi saremontēt lietas

Tā. Beidzot es esmu daudzmaz atkopies no aknu cirozes, kas man pēkšņi un negaidīti uzklupa pēc pēdējā ieraksta blogā: “Latvijas labākā un lētākā alus degustācija. I daļa”, tāpēc es varu ar jaunu sparu, citēšu, “dzert un rakstīt tekstus”. Kamēr mana akna vērtē labāko importa alu, kas nopērkams Latvijā, es pastāstīšu par vienu no daudzajiem talantiem, kas man piemīt, proti, tehnika un tās remonts.

Redziet, es esmu pietiekami vecs, lai man būtu ieaudzināts, ka vīrietim jāprot sačinīt ūdens krāns, bet sievietei pagatavot krem brulē, tomēr pietiekami jauns, lai pats vēsā mierā gatavotu krem brulē, kamēr sieviete činī krānu. Tomēr man ļoti patīk labot vai izgatavot lietas. Vispār, to taču pieprasa mana vīrietība. Kas tas par vīrieti, kurš neprot salabot lietas? Tpū. Kas par vīru, kurš nevar saremontēt sievas putekļusūcēju vai blenderi? Kas par zēnu, kurš nespēj savai mīļotajai sniegt dāvanu pārmūrētas un nedūmojošas plīts veidolā? Kretīns ne vīrietis, kurš neko no tā neprot.

Es, piemēram, īsts vīrietis biju jau piecu gadu vecumā, jo radio “Gauja” saremontēju tā, ka pāri palika tikai radio “Gauja”. Vēlāk, kad man uzdāvināja sen izsapņoto velosipēdu ar 21 ātrumu, es nekavējoties ķēros klāt pie tā savešanas kārtībā. Sākumā es pievilku bremžu troses. To es izdarīju tik labi un prasmīgi, ka vispār nebija jāspiež bremžu svira, lai ritenis pārstātu griezties. Tas vienkārši negriezās. Ķēdes un zobratu ieeļļošanai es izlietoju pus pudeli saulespuķu cepamās eļļas “Brolio”, bet stūri nocentrēju precīzā 30 grādu leņķī. Beigās mans velosipēds bija tik izcili saremontēts, ka es ar to baidījos braukt.

Pēc pamatskolas pabeigšanas, nešauboties ne mirkli, es iesniedzu dokumentus Rīgas Tehniskās koledžas profesionālajā vidusskolā, lai apgūtu automehāniķa arodu. Tur mani un manas spējas uzreiz novērtēja materiālu mācības pasniedzējs, veltot man viedus un patiesus vārdus. “Lūk, šis puisis būs automehāniķs,” viņš teica un ielika man apaļu sešinieku teorētiskajā kontroldarbā par domnas krāsnīm un kaut kādiem čuguniem. Tiesa, pēc mēneša es no skolas izstājos, jo saprast kloķvārpstas darbības principu nebija manā stilā.

Lai arī īss bija mans automehāniķa karjeras laiks, tomēr tas lika pamatus tam meistaram, kas es esmu šodien. Es dievinu remontēt lietas. Man pat pieder milzīga instrumentu kaste un triecienurbis jeb perforators, kuru es reiz vīrišķības uzplūdā iegādājos veikalā Depo, kur biju devies pirkt aizkarus. Un labi ir, ka nopirku, jo drīz pēc tam man vannasistabā pie sienas savajadzējās pielikt zobu birstīšu plauktiņu. Kā zināms, vairāk esmu automehāniķis nekā galdnieks, tomēr nenoliegšu, ka pēc plauktiņa pierīkošanas apsvēru karjeras uzsākšanu celtniecībā.

Lūk, amatieriem sniegšu īsu instrukciju, kā tas darāms.

Sākumā lietpratēja balsī draudzenei, draugam vai kādam citam blakus stāvošam cilvēkam ir jāpaskaidro, ka pirms urbšanas ir jānomērī un jāatzīmē vajadzīgās vietas uz sienas. “Pasniedz man līmeņrādi, rau, no manas instrumentu kastes un arī vislielāko zīmuli, kas tur ir,” pēc tam ir jāpavēl. Kad ir sadabūtas pieprasītās lietas, ir jākāpj uz zvalstīga Ikejas ķebļa un manā gadījumā draudzenei jāpieprasa padot aliņ… tfu, plauktiņu. Kad tas izdarīts, plauktiņš jāpiestutē pie sienas un jāpiekodina vājais dzimums, lai atkāpjas un pasaka, vai ir taisni. Kad sieviete pasaka, ka varētu būt taisni, ir jāliek uz plauktiņa līmeņrādis un jāsecina, ka nekas nav taisni, jo burbulītis vispār ne tur peld. Tad plaukts ir jāierīko tā, lai līmeņrādī burbulis būtu akurāt pa vidu un ar zīmuli jāieurbina sienā divi punktiņi. Viss lieliski, vai ne? Nu, lūk, ko tālāk? Tālāk ir jāņem urbjmašīna, jāiestiprina tajā urbis, piemēram, “BETONA URBIS MAKITA NEMESIS” ar dimanta vai azbesta vai, dievs vien zina, kādu tur uzgali un jāmauc tik reģipsī iekšā. Ies kā sviestā, goda vārds. Es tikai tad sapratu, ko nozīmē kārtīgs triecienurbis. Bez pūlēm izurbās. Pat mani līdzi parāva tā, ka atsitos ar galvu pret sienu. Varens aparāts.

Kad sienā ir izurbti divi trekni caurumi, ir jāsameklē skrūves. Man, piemēram, skrūvju nav daudz. Naglas – tās gan ir vesels maiss, bet ar skrūvēm ir visai bēdīgi. Es vispār nesaprotu, kopš kura laika cilvēki naglu vietā sāka lietot skrūves. Nagla – lūk, tā ir lieta. Sanaglot var visu. Paņem naglu, āmuru un tik vico kopā lietas. Visu bērnību pavadīju, naglas dzenot bluķī. Lūk, bet šeit bija nepieciešamas skrūves, kuras es beigās izskrūvēju no virtuves sienas – tās balstīja kāda man sveša meistara pierīkotu plauktiņu, kuru es vēlāk piedauzīju pie sienas ar naglām.

Tātad, kad ir dabūtas skrūves, tās rūpīgi ar perforatoru – kuram urbja vietā jau laicīgi jāpierīko skrūvgrieža gals – jādragā iekšā sienā. Man sākumā gan sanāca iemaukt par dziļu, jo, kā es pēc tam atminējos, man uz tām skrūvēm bija paredzēts karināt plauktiņu. Par laimi, manam perforatoram ir arī atpakaļgaita, tāpēc es tās skrūves varēju viegli izraut ārā no sienas un pēc tam ar rokas skrūvgriezi lēnā garā ieskrūvēt tik dziļi, cik nepieciešams. Tas, lūk, arī viss. Šahs un mats.

P.S. Lieki piebilst, ka zobu birstes mūsu mājās joprojām tiek turētas uz izlietnes malas vai dažreiz nejauši podā, jo, kā jau teicu, man padodas būvēt un salabot lietas.

P.P.S. Tagad es beigšu rakstīt, jo šovakar esmu plānojis salabot veļasmašīnu. Nav jau salūzusi, strādā labi, tomēr profilakses pēc jāizskrūvē. Mazums – gultņi varbūt aprūsējuši vai kāda siksna jāmaina.

Latvijas labākā un lētākā alus degustācija. I daļa

Bez gariem ievadiem sniegšu savu vērtējumu par labākajiem un maciņam draudzīgākajiem Latvijas alus brūžu darinājumiem. Varu apzvērēt, ka katru aprakstīto alu izdzēru līdz pašam bundžas vai pudeles dibenam, tāpēc pieticīgi uzskatu, ka esmu pelnījis sev upur… oi, eksperta statusu alus mākslā. Aiziet!

---

Ozola Premium

Tilpums: 0.568 L

Alc: 5%

Brīnišķīgs miestiņš, kas neliks vilties tiem, kuriem karstā vasaras dienā kārojas slāpes veldzēt un nomirt ar dzeltenīga ūdens palīdzību. Pie tam – vesela pinte ambrozija! Šo alu noteikti vajadzētu pasniegt ar ļoti smeķīgiem ēdieniem, piemēram, sinepēm vai mārrutkiem, jo tā garšas buķete ir pieticīga kā urāna neitrons. Jau pēc pirmajiem dažiem malkiem dzērājs sajutīs maigu dedzināšanu kuņģī, bet mutē – baudāmu skārda piegaršu. Alus ir darināts pēc izcilā bezrindu lielveikala “LaTS” pasūtījuma, tāpēc tam vēl neattaisītam ir uzspiesta kvalitātes birka, ko pratīs novērtēt katrs alus gurmans. Šo brūvējumu var baudīt stundām, pat dienām ilgi. Vienam otram tas neaiztikts ledusskapī vai podā nostāvēs pat vairākas nedēļas. Izcila izvēle cilvēkam, kurš, mežonīgi izslāpis, ir attapies Sahāras tuksneša vidū un kā pēdējo izeju no drausmā stāvokļa redz indes izraisītu nāvi. Dodu šim alum četras aknas no piecām, jo pārspēt to būs, ja ne neiespējami, tad ārkārtīgi grūti.

---

Miezītis Senču

Tilpums: 0.568 L

Alc: 5,1%

Visiem lielākajiem un gudrākajiem dakteriem, infuenceriem un veselīga jūtūba dzīvesveida mīļotājiem ir zināms, ka cilvēka urīns ir ārkārtīgi dziedniecisks. Tieši tāpēc, ņemot vērā šo gudrību, ko, šķiet, pats Prometejs līdz ar uguni nozaga dieviem un atnesa cilvēkiem, alus brūzis “Cēsu alus” ir radījis šo brīnišķīgo un veselīgo dzērienu. Kā jau katra izcila dzēriena pamatā, arī Miezīša fundaments ir kāda slepena sastāvdaļa, kāds noslēpums, kas tiek glabāts seifā aiz astoņpadsmit atslēgām. Šajā gadījumā AS “Cēsu alus” rūpīgi slēpj cilvēka vārdu un uzvārdu, kurš ar savu spēcinošā dzintarkrāsas urīna strūklu regulāri uzpilda šīs dizainiski tik glītās un latviskās skārda bundžas. Kad jūs iestrēbsiet pirmo malku šī dievišķā dzēriena, es jums apsolu – jūs laizīsieties un baudas krampjos raustīsieties kā runcis, kuram līdz pusei izdevies izvemt spalvu kumšķa desiņu. Bez mazākās šaubu ēnas dodu šim alum piecas aknas no piecām, jo labāka par to varētu būt tikai nāve spāņu inkvizīcijas prasmīgajās rokās.

---

Walter Oriģinālais

Tilpums: 0.5 L

Alc: 4,2%

Lūk, alutiņš svētku reizēm – brīžiem, kad jāatzīmē, piemēram, kādas bēres vai cits notikums, kur piedienas smalka dzēriena. Ne velti alus nosaukums ir tik aristokrātisks turklāt ar lepnu, latvietim svešu pirmo burtu – W. Tomēr, lai ausis jūs neviļ, jo šo smeķīgo urīndzintarkrāsas miestiņu ir darījusi slavenā alus darītava un veikals “RIMI”, tāpēc līdzīgi kā bezrindu veikala “LaTS” brūvējumi, arī šis alus ir automātiski kvalitatīvs. Vēl jo vairāk – vīri, kas mājokļus raduši Skanstes dārziņos (zināms, lieli miestiņa pazinēji), zina stāstīt leģendas par to, ka šis alus ir darināts no pašas Černobiļas purvu dziednieciskajām rāvām, bet apiņi ievākti ar dabiskajiem un radioaktīvajiem pelniem mēslotajos Pripjatas dārzos. Pēc pieredzes varu teikt, ka šis alus ārkārtīgi uzlabo vielmaiņu, jo tikko tas ar skanīgu guldzienu ir nogājis lejā pa barības vadu, ir steidzīgi jāskrien tam atvērt laidara vārti tālākam ceļam kanalizācijas cauruļu līkločos, kuru gals pavisam noteikti beidzas slepenā alus brūzī, mucā ar uzrakstu “WALTER ORIGINAL”. Šim alum nebaidos dot piecas aknas no piecām, jo izsmalcinātāka dzēriena man vēl nav gadījies baudīt.

---

LATA Gaišais

Tilpums: 0.5 L

Alc: 4,2%

Viennozīmīgi – brūvējums, kuram nav absolūti nekā līdzvērtīga. Jau pirmais malks izraisa neatkārtojamu garšas kārpiņu koncertu uz mēles un aizved laimīgo dzērāju virpuļojošā ceļojumā uz kapteiņa Nemo brīnumaino pasauli. Ja Jums, mīļie alus gurmani, ir zināms Prusta piedzīvotais, kad tas uz mēles uzlika kriksīti tējā samērcētas madlēnas, tad jus sapratīsiet sajūtas, ko izraisa šis dievu dzēriens. Proti, miestiņa maigā garša tā baudītāju nekavējoties, burtiski gulbja spārniem aiznes uz bērnību, kad gardu muti nošķīta zaļu jāņogu sauja lika ķermeņa šķidrumiem šaltīm vien šļākties no abām dabiskajām organisma izejām, atvieglojot ķermeni un prātu no smaguma, kas krāts ilgi, ilgi. Vienvietīgā bezrindu veikala un brūvētavas “LaTS” darinājums ir ultradzidrā veselīga cilvēka urīna krāsā un arī smaržo pēc tā, kas viennozīmīgi ir dzēriena kvalitātes zīme. Un, lūk, bezprecedenta gadījums – šim alum lieku sešas aknas no piecām, jo dižāka un gardāka dzēriena nedz šaisaulē, nedz, kā zināms, aizsaulē es nerodu.

Piecu Rīgas krogu raksturi III

Zināms, ka Rīgā krogi nabaga cilvēkiem uzglūn no katra stūra un no tiem nav iespējams aizbēgt. Piemēram, nāc mājās no darba, soļo pa ielu, nemaz nedomādams par alkoholu. Pat par alu nedomā. Zināms, esi stingri nolēmis atmest dzeršanu. Prāts ir gaišs, tajā pavīd doma, uzsākt regulārus treniņus sporta zālē vai peldbaseinā, dzert sulas vakaros, bet rītos brūvēt īstu turku vai sazin kādu tur tēju. Viss ir augstākajā mērā lieliski. Kaut Jēzum ej un pievērsies. “Veselība ir svarīgākais dzīvē!” tu pie sevis sajūsmā iedziedies. Pat ne drusciņ iedzert negribās. Ja kāds tajā brīdī pienāktu klāt un aicinātu uz alus kausu, tu varētu droši teikt: “Es vairs nedzeru, labais ser, esmu brīvs no alkohola jau akurāt septiņpadsmit stundas un nemaz neplānoju atgriezties zaļā pūķa muklājā.” Lūk, soļo tāds apņēmības pilns mājās no darba, līdz ar acs kaktiņu pamani kaut ko ne ta raibu, ne ta iepriekš neredzētu. Pagriez galvu, paskaties uz būdeli, kur vēl aizvakar bauroja bezpajumtnieki… nu, kā tad – jauns alus krogs atvēries. Zināms, galva sagriežas, kājas sametas, nu, nevar gluži neieiet apskatīties. Ieej palūrēt, ziniet, glāzi apelsīnu sulas izdzert, bet tur – virkne ar jaunākajiem pašmāju aliem. Pagaršot turklāt var par velti. Lai akmeni met pirmais, kurš šādā situācijā nebūtu izdzēris piecus sešus kausus alus. Lai tik met to akmeni. Pareizi, ka ņem cilvēks un tā pieliek seju, ka ne māti, ne tēvu pazīst. Runāt pat negribās. Bet uzrakstīt kaut ko tradīcijas pēc vajag. Tad nu, lūk, piecas jaunās Rīgas krogu impresijas jeb, tā teikt, raksturi.

Bolderāja

Reiz, kad es vēl nebiju iesvētīts krogu, alu un, kā saka, dekadences pasaulē, man likās, ka Bolderāja ir pilsēta netālu no Rīgas, kur aplaupa un klapē cilvēkus. Kā izrādās, biju tumsonis, jo Bolderāja izrādījās baismīgs ūķis uz Avotu ielas, kur tirgo grāmatas un ļauj pielikt seju, tā teikt, intelektuālā gaisotnē. Tas, pašsaprotami, ir liels pluss, jo, zināms, ir maķenīt atšķirība piedzerties Fēniksā, pilnīga pagrimuma ieskautam, vai tomēr – ar Homēru un Dekartu pie viena galda. Alus, atšķirībā no grāmatām, tur ir lēts, tomēr, ja sākumā nopirksi dārgu grāmatu, tad pēc tam to iemainīt pret dažiem aliņiem, visticamāk, neizdosies. Varēsi tad sēdēt ar savu grāmatu un klausīties dīvainu koncertu vai, iespiests starp intelektuāļiem, smakt vispār nevienam nesaprotamas dzejas grāmatas prezentācijā. Tiesa, nepārprotiet, tā ir ļoti omulīga vieta. Man, piemēram, vienmēr besī, ka krogos uz mani lūr. Savukārt uz Bolderāju – kaut bez biksēm ej, neviens nelūrēs. Sliktākajā gadījumā padomās, ka tu esi liels rebels un intelektuālis, kurš pavisam noteikti saprot Kantu un Kirkegoru. Es mīlu Bolderāju un ceru, ka tai nekad neiebruks grīda un simtgadīgais jumts sniegu un lietu kā Atlants uz saviem pleciem turēs vēl ilgi, ilgi.

Alus bode Sarkandaugavā

Līdz kaut kādam 2015. gadam Sarkandaugavā samesties lopā varēja tikai spēļu zālē, pāris galīgi bailīgās tavernās vai zem tilta pretī Duntes ielas maksimai, tomēr viss krasi mainījās, kad akurāt blakus minētajam lielveikalam, šķiet, ar helikopteru atveda zārkam līdzīgu namu, kurā tagad normāls cilvēks var par saprātīgu cenu veldzēt slāpes ar kausu vai diviem gaišā Brenguļa. Zināms, ka Brenguli dzer tikai pašnāvnieki, jo paģiras no tā alus ir pilnīgas šaušalas, tomēr, esiet mierīgi, alus šķirņu klāsts šajā vietā neaprobežojas tikai ar šo šķebinošo dziru.

Alus Bodē vēl ir rodama virkne dažādu pašmāju alu, tomēr, ja jūs esat KKC žurka vai Ģertrūdes ielas hipsteris, tad varat šeit nemaz nerādīties, jo kaut kādus malduguņus, labiešus, nurmes, viedus un citus alus snobu brūvējumus šeit neatradīsiet.

Ziniet, tur ir kā pie cilvēkiem – milzu televizors, kur rāda kaut kādu X-Faktoru, sakarīgs bārmenis, kurš pazīst visu vietējo kolorītu, uzkožamie, dambrete un lielisks skats uz cilvēkiem, kuri tenterē pa ietvi uz maksimu. Pasūti lēto un pliekano Krāslavas alu, apsēdies pie loga un, kā saka, dzīvo nost. Es jums zvēru, Sarkandaugavā labāku vietu, kur iedzert un nedabūt bietē (varbūt dabūt) jūs neatradīsiet.

Tiesa, šī vieta darbojās kā īsta bode – līdz 22:00, tāpēc jau laicīgi ir vērts palūgt bārmenim piepildīt kādas četras piecas plastmasas divlitrenes, kā saka, ceļakājai vēlākam.

Ziemeļu enkurs

Nezinu, kā tas gadījās, bet Ziemeļu enkuru esmu ielicis šajā, vairāk vai mazāk, ūķu listē. Ar ūķi es, saprotams, nedomāju nekādus pritonus vai, vēl labāk, stacijas dzertuves. Ūķis ir lielisks vārds, kas atspoguļo kārtīgam darba cilvēkam paredzētu vietiņu, kur bēdīgos apstākļos maķenīt pasērst un pārdomāt lietas, paspriest par mākslu, filozofiju, tā teikt, augstām lietām. Lūk, bet Ziemeļu enkuru, piedodiet, par ūķi grūti ir nosaukt. Kā ieej tur iekšā, tā uzreiz gribās šlipsi piekārtot, vai spieķi sazin uz kāda āķa pakārt. Ziniet, es bez hūtes tur nemaz neeju, jo, goda vārds, ka tik neizdzen ārā. Ziniet, kailu galvu te plencis tāds atnācis. “Vai sajauci ceļu? Bolderāja ir, lūk, tur!” Uzreiz, šķiet, ka kliegs ūsainais bārmenis. Pa īstam jau nekliedz, bet uzreiz iegrūž klēpī ēdienkarti ar dārgiem aizjūras ēdieniem un lūko pierunāt iedzert pašu brūvēto alu. Nē, nē, draugi, nekādu Bauskas alu jūs šeit nedabūsiet. Enkura kungi vāra paši savu brāgu, kā to var lieliski vērot turpat aiz stikla, kur redzami sudraba katli, sazin kādas trubas, kloķi. Miestiņš brūvējas kā nākas. Gards jau, goda vārds, tikai viena nelaime – visu atmiņu nolaupa. Kā aizeju uz Ziemeļu enkuru, tā attopos sazin kur – tad ciemos, tad policijā, tad Bolderājā. Zili brīnumi, goda vārds. Neiet uz turieni arī nevar – kā ar medu vilina. Laba mūzika dzindzina ausīs, beņķi, uz kuriem nosēdēt taisni, ir gatavā laimes spēle, milzu terase, kur ir brīv pīpot un dzert reizē. Ko vēl vairāk kārtīgs darba cilvēks var vēlēties? Nu un kas, ka maks pēc tam tukšs? Nu un kas, ka paģiras no Azimuta vai Dzenskrūves ir pielīdzināmas smadzeņu vēža pēdējās stadijas mokām. Lejiet tik! Lai dzīvo Ziemeļu enkurs un kuģis, ko tas tur, nekad neaizpeld pa straumi.

Manchester pub

Šis ir viens no tā saucamajiem Rīgas shady bāriem. Mēs ar savu biedru kādā lietainā rudens vakarā tur iegadījāmies pavisam nejauši. Gājām, gājām uz skolu Visvalža ielā līdz, pēkšņi, padzerties sagribējās. Netālu esošā Aleponija bija apnikusi, no Bolderājas jau bail bija, bet Čomskis, maita, jau bija pārtapis par kaut kādu tur grilbāru. Neko darīt, nācās līst ūķī, kur kurējās krāsns un pa televizoru rādīja sazin kādu futbolu. Iegājām iekšā, bet tur neviena cilvēka, izņemot kādus četrus mafijas bosus un sirmu kundzi aiz letes. Vārds pa vārdam un mēs bijām iegādājušies divus kausus Tērvetes alus pa kādu eiro un četras ķilavmaizes – arī pa kādu eiro. Piesēdām pie krāsns, kas omulīgi sildīja mūsu norūpējušos kaulus, un ņēmāmies spriest par mākslu, filozofiju, tā teikt, augstām lietām. Televizorā pavisam klusu bauroja futbola fani, mafijas bosi pat nepievērsa mums uzmanību, krāsnī sprakšķēja malka un mēs nemanot savā sarunā aizgājām līdz pat sentimentam. Lūk, cik savādā, bet patīkamā atmosfērā bijām gadījušies. Saprotams, ka izdzērām vēl pa diviem trim kausiem alus un tad jau mundrākā solī devāmies uz pēdējo lekciju, kur mums bija jāuzstājas ar sazin kādām prezentācijām par sengrieķu valodas leksēmām. Lieki teikt, ka mēs katrs no pasniedzējas saņēmām augstāko mums zināmo vērtējumu – godam nopelnītu sešinieku! Paldies Mančestrai!

9 grādi

Alus dzertuve ar skanīgo un zīmīgo nosaukumu 9 grādi ir dzintara gabaliņš Rīgas putekļainajā centrā. Paslēpusies aiz lepnā Maskavas nama pleca, tā laipni uzlūko katru garāmgājēju un it kā čukst: “Pssst, ceļiniek, nāc izdzer kausu miestiņa, uzēd ķilavmaizi un brītiņu atvelc elpu, draugs. Sieva, bērneļi vai darbi pagaidīs.” Pats uz šiem čukstiem esmu atsaucies kādas dažas reizes, tāpēc droši varu teikt, ka pretoties nevajag. Alu tur bārmenīte, kas sēž aiz restota lodziņa, sviež pakaļ teju par velti; par aizdaru var paņemt kādu voblu vai ķilavmaizi, ko bez bēdu var notiesāt, stāvot pie viena no apaļajiem, garkājainajiem galdiem. Nē, krēslu tur nav, bet to vietā ir boksamaiss, kas ar tehnoloģijām un kaut kādiem sensoriem uztver tava belziena spēku un ciparu formātā parāda to ekrānā. Sak, lai visi apkārtstāvošie alfa tēviņi varētu uzzināt, vai tu esi gana labs pretinieks dūru un vēlāk jau arī nažu cīņā. Visjaukākās un eksotiskākās šajā vietā, protams, ir tualetes, kur uz sienām var lasīt padomju jūrnieku folkloru, vērot ar kaut kādu brūnu vielu veidotas gleznas uz grīdas un zarnu saturu ar varenu plunkšķi grīdas caurumā iesūtīt ērtā tupus pozā.