Topogrāfiskā cirvja piedzīvojumi

topografiskais cirvis

Ir pasaulē cilvēki, kuri nekad nevar atrast ceļu. Apmaldās visu laiku. Nespēj atcerēties ielas, kvartālus, pagriezienus un virzienus, tāpēc lielpilsētās viņiem dzīve ir grūta. Vēl grūtāka dzīve, saprotams, viņiem ir mežā, tāpēc neviens no šiem cilvēkiem mežā nedzīvo. Ja arī dzīvo, tad tāpēc, ka kādreiz tur ogodami apmaldījās un nevar tagad gadiem no meža atrast izeju. Tad nu arī dzīvo, ēd ogas, kaut kādus tārpus, mušmires. Uzdzīvo, kā saka.

Es, lūk, dzīvoju pilsētā, tāpēc dzīve man ir briesmīga. Mežam es pat tuvumā neeju. Uz kapiem gan eju dažreiz, bet kas tad tas par mežu – vieni pieminekļi, takas, miroņi. Dzīvoju pilsētā, ielas nezinādams. Reiz, kāds nejauks cilvēks mani nosauca par topogrāfisko idiotu. Drausmīgi apvainojos. Neesmu es nekāds idiots. Topogrāfiskais cirvis – lūk, tas gan es esmu, tur nav ko piebilst, bet kaut kāds Dostojevska idiots, sārtvaidzis? Nē un nē.

Tātad, ne par ko nemāku ceļus atrast. Rau, vēl vakar apmaldījos Vecrīgā. Sešus gadus katru rītu tur eju cauri, bet katru reizi, kā likts citā galā iziešu. Lūk, mans parastais gājiens cauri Vecrīgai.

Eju, piemēram, gar Nacionālo teātri kanāla virzienā. Iegriežu Vecrīgā, kur tie ģerboņi, eju eju, BLAUKTS! pie KILOMAXA attopos, kaut vajadzēja Doma laukumā jau būt. Nieki, nodomāju, bēda maza, paiešos, rekur, uz priekšu, paņemšu labo pagriezienu, tad vēlreiz labo, tad kreiso, tad caur mazo ielu, un tur jau būs tas laukums. Sacīts darīts, eju eju, paņemu labo, paņemu kreiso, lūk, mazā iela, eju eju, BLAUKTS! pie Centrāltirgus paviljoniem attopos. Jezusmarija, nodomāju, nē, jāskatās tajā gūgles kartē atkal, citādi taisni kā vadātājs piemeties. Atveru viedtālrunī karti, uzmetas tas bumbulītis, parāda kura iela, pagrieziens vajadzīgais. Labi, iešu, virziens skaidrs utt., eju eju, BLAUKTS! Daugavā gandrīz iebrienu.

Īsi sakot, briesmas gatavās ar tiem virzieniem. Nesen, kā par nelaimi, pārvācos uz pavisam jaunu teritoriju. Viss jau labi – līdz darbam var tikt 15 minūtēs, ejot gandrīz tikai taisni. Tā arī gāju ik dienu dažas nedēļas un apmaldījos, ziniet, tikai sešas reizes. Bet, kādu dienu kaut kas galvā maķenīt sagriezās un izdomāju, ka jāizmēģina pa taisno aiziet līdz darbiņam. Izrēķināju, ka taisnākais ceļš būs caur Berga Bazāru. Ziniet taču Berga Bazāru – lieliska, skaista un moderna vieta. Bagātnieki tur rosās, ēd savus franču radziņu, sēž frizētāvās, nāk ārā no viesnīcām – patīkams placītis.

Muļķības! Tā vieta ir gatavais Mīnotaura labirints. Kā ieiet, tā trīs dienas pareizi ārā nevar iziet. Es, labu gribēdams, iegāju arī. Virzienā no Elizabetes ielas. Kā iegāju, tā uzreiz izgāju tieši turpat, kur iegāju. Kad iegāju otrreiz, tad izgāju uz Marijas ielas, pagāju uz priekšu, iegriezos pa labi un atkal iegāju Berga bazārā, lai beigās atkal attaptos uz Marijas Ielas. Iegāju trešo reizi iekšā, izsmēķēju pīpi, pavēroju tos sportotājus aiz stikla (ķēmi gatavie) un taisnā ceļā izspēros pie Leļļu teātra. Pār sētu pat jālien bija, lai tur izspertos. Skaidrs, ka man tur nevajadzēja, tāpēc aizgāju atpakaļ uz mājām, lai sāktu ceļu no jauna – šoreiz pa sev zināmo un taisno ceļu. Nu, vai nav gatavais Mīnotaura labirints tas Berga Bazārs?

Un es nemaz nesākšu pa māju meklēšanu reibumā. Vienatnē iet iedzert pilsētā es vispār baidos. Atceros reizi, kā ar asarām acīs braucu tramvajā un stundas četras uz riņķi vien vizinājos, jo nekādīgi nevarēju saprast, kur jākāpj ārā. Beigās seri policisti izlīdzēja un norādīja pareizo tramvaju, virzienu un pieturu. Izrādījās, ka visas četras stundas tomēr biju tramvaju depo nosēdējis, nikni atvairīdams izmisušo tramvaja vadītāju.

Vai pavisam nesen gāju mājās no pasēdēšanas. Izeju uz nesen svaigi izremontētās, bruģētās centra ielas, kur it kā dzīvoju, un, zvēru pie dieva, nevaru saprast, uz kuru pusi man jāiet. Apstājos uz ietves, salieku rokas sānos un skatos uz abām pusēm – ēkas uz vienu pusi, ēkas uz otru, bet, kur mana ēka – nezinu. Izvēlos ticamāko virzienu un tikai duru taisni, bet beigās BLAUKTS! attopos pie Centrāltirgus paviljoniem. Posts un negals, ne pilsēta. Mīnotaura labirints gatavais.

Vispār ar tādiem cilvēkiem kā es ir ļoti grūti. Vēl tagad sarkstu, kā atceros reizi, kad pie manis atbrauca franču draugi. Cilvēciņi pirmo reizi bija Rīgā, tāpēc lūdza izrādīt pilsētu, ielas, pagriezienus. Es, saprotams, neatteicu, tāpēc sarunājām vakarpusē satikties Vecrīgā – Doma laukumā, saprotams. Viņiem, redziet, tur bija kaut kāda viesnīca. Lai tiktu līdz Doma laukumam, man vajadzēja 45 minūtes un sešu cilvēku padomu, jo katrs no šiem cilvēkiem norādīja pretējo virzienu. Beigās es gan nokļuvu tur ar taksi, jo attapšanās pie Centrāltirgus paviljoniem man jau bija līdz kaklam.

Kad bijām veiksmīgi satikušies un krietni iedzēruši pirmajā alus krogū, kas gadījās pa rokai, es izdomāju draugus aizvest uz krogu “Ala”, jo biju dzirdējis, ka tur jāvedot visi tūristi. Saprotams, ka šī kroga atrasanās vietu es zināju tikai aptuveni, jo tur biju dzēris tikai kādas divdemit reizes. Pirms iešanas, es devos uz tualeti, kur ar viedtālruņa un somā labi noglabātas Vecrīgas kartes palīdzību, cerēju uzzīmēt pareizo virzienu. Savilcis bultas uz visām četrām debespusēm, es vedu manus draugus virzienā, kas, loģiski, izrādījās aplams. Attapāmies mēs pie Centrāltirgus paviljoniem un tālāk aizbraucām ar taksi. Alā nedaudz iedzērām, papļāpājām, tad mani franču draugi man pastāstīja, ka tikt ārā no Vecrīgas un taisnāk aiziet līdz mājām, un mēs šķīrāmies. Jauki ļaudis.

Līdzīgi piedzīvojumi man gadā teju ik dienu. Šausmīgi grūta dzīve pilsētā. Mežā, saprotams, vēl grūtāka dzīve. Tāpēc es nedzīvoju mežā. Pilsētā, redziet, dzīvoju. Dzīvoju un tik apmaldos. Visa dzīve vieni maldi. Maldies maldies pa dzīvi un beigās akacī noslīksti, jo ne tur aizgāji. Briesmas gatavās.

 

Piedzīvojumi pārvācoties jeb kāpēc pārvākties ir lieliski

untitled-1

Zināms, ka pārvākties ir ļoti aizraujoši un patīkami. Visi kādreiz ir pārvākušies, tāpēc zinās, par ko es runāju. Lūk, es arī nesen pārvācos. Brīnišķīga pieredze. Ja varētu pārvākties, kad sagribas, tad, ziniet, es katru nedēļu pārvāktos. Ar naudu pašlaik, kā saka, čagani, tāpēc vairs nevaru pārvākties, bet citā reizē – kaut katru dienu. Principā es jau sākumā nemaz negribēju pārvākties. No dzīvokļa, redziet, izdzina. Sak, dzīvo kaut krūmos, bet tu mums šeit vairs neesi derīgs. Paldies dievam, ka izdzina. Šito brīnišķīgo piedzīvojumu – pārvākties. Krāmēt mantas kastēs, šķirot sazin kādas lupatas, drazas, stibīt smagumus uz augšu un leju, pārslēgt līgumus un nolīgt transportus, ehh, taisni žēl, ka viss jau garām. Ziniet, nebūtu mākslās aizgājis, būtu par šito pārvākšanās profesionāli izmācījies. Pārvāktos ik dienu svilpodams. Bet, ko nu vairs. Atliek vien gremdēties atmiņās par šo brīnišķīgo un piedzīvojumiem bagāto laiku.

Kad cilvēks uzzina, ka tam jāpārvācas, tad loģiski viņš uzreiz sāk meklēt kartona kastes. Parasti tās mētājas teju uz katra stūra – pie atkritumu konteineriem, veikalu ieejām, zem kokiem, pat mājās zem gultas, tomēr, kad tās savajagas, tad nekur nav dabūjamas. Lielveikalos pēkšņi tās, lūk, spiežot presēs un citiem nedodot, mazajos pārtikas veikaliņos nedod principa pēc, bet, ja gadās kādu kasti uziet miskastē, tad tajā stabili būs kāds piepļūtījis.

Nekas cits neatliek, kā doties pēc kastēm pakaļ uz Depo. Zināms – jo lielāka kaste, jo vairāk tajā var sabāzt, tāpēc izvēlēties pašas milzīgākās kartona kastes ir tikai loģiski un pareizi. Man, piemēram, ir tūkstoš grāmatu. Plānoju piecdesmit sējumus katrā kastē sabāzt. Salīda, protams. Esat kādreiz mēģinājuši pacelt kartona kasti ar piecdesmit krievu klasikas sējumiem tajā? Neiespējami. Skats gan ir visai komisks. Vispirms noplīst tie kastes rokturīši, paraujot līdzi pusi vāka, bet, kad centies kasti pacelt aiz malām, tad izplīst dibens un visa krievu klasika uzgāžas tev uz kājām. Beigās katrā kastē sanāk ielikt kādas sešas grāmatas un vienu spilvenu vai deviņas grāmatas un sešus gaisus.

Labi, kad ir sagādātas pienācīgas kastes, jāsāk nopietni krāmēt mantas. Galvenais ir salikt kastēs pilnīgi visu, rūpīgi aizlīmēt tās ciet un sakraut piramīdā līdz griestiem. Tas nekas, ka līdz pārvākšanās dienai vēl nedēļa. Nav nekā jautrāka, kā pēc tam meklēt tīras apakšbikses, kuras, kā izrādās, ieliktas pašā apakšējā kastē zem sasodītajiem krievu klasikas sējumiem. Kad biju sakrāmējis mantas kastēs, es pirmo nakti pavadīju tumsā bez segas un spilvena, skatoties pa logu, jo biju iesaiņojis arī lampas, aizkarus un gultasveļu. Sazin kāda iemesla pēc biju iesaiņojis pat maizi un desu. Nākamajā dienā, saprotams, viss bija jāsaiņo vaļā. Sajūta bija kā ievācoties dzīvoklī, no kura taisies izvākties.

Visgrūtāk, saprotams, iepakot kaķi. Redziet, dzīvnieciņš nesaprot, ka tam klusu jāsēž kastē, arī gaisu tam vajag, nemaz nerunājot par ēdienu. Kaķis, lūk, ir kā mazs cilvēciņš, tikai spalvains un briesmīgi nejauks. Tas nezvērs nepadodas skočam vai striķiem un, tajā pašā laikā, atsakās uz jauno mitekli iet pats ar kājām. Viņam, lūk, vajadzīgs īpašs krātiņš un taksometrs. Elle gatavā. Un tad vēl bauro kā zilonis. Lopiņš nepateicīgais.

Piedzīvojums ne pārvākšanās, es jums saku. Bet, ko tur melot, vispatīkamākā ir pati pārvākšanās diena. Tu, piemēram, esi ar kaut kādiem meliem, māņiem, draudiem un šantāžu pierunājis vienu vai divus draugus palīdzēt stiept mantas. Pirms ir atbraucis kaut kāds, sazin kur sarunāts, šaubīgs šoferis ar busiņu, jūs, zināms, paņemat aliņus, uzpīpējat, ieraujat pa mazam šņabītim, smādēts netiek arī balzamiņš, vīns, kalvadoss, ir uzkožamie, tiek izpakot mūzikas centrs, ģitāra, dažas dzejas grāmatas, nu, kā saka, it vaļā atvadu balle. Kad atbraucis vedējs, tad, saprotams, jāsāk stiept mantas. Esat mēģinājuši pālī stiept kastes no trešā stāva? Nav nekā jautrāka pasaulē, goda vārds. Te kaste nokrīt kāpnēs un sasprāgst gabalos, te no citas kastes izveļas kāds kompromats, te viens no biedriem paslīd un ar galvu sienā iemauc, te otrs biedrs uz sazin kādas naglas sadur elkoni, te kaimiņi izlien ārā un sāk skandālu par piebradāto un ar asinīm pielieto koridoru. Nu, vispār cirkus de solej gatavais.

Kad beidzot busiņš ir piekrauts ar kastēm un saiņiem (mēbeles es, piemēram, saskaldīju malkā un sadedzināju krāsnī, lai nav jāstiepj), ir jāuzsāk cīņa par to, kurš brauks šofera kabīnē un kurš kravas kastē, jo trīs cilvēki + šoferis priekšā nesaiet. Saprotams, ka visi grib braukt kravas kastē, tomēr izvēlēts tiek tas, kurš var paiet. Tad kravas kastē tiek uzsliets datorkrēsls, lai cilvēkam ir kur sēdēt, vienā rokā iedots aliņš un stingri piekodināts turēties. Šoferis, zināms, nav nekāds mietpilsonis un brauc kā sacīkstēs, tāpēc jautrība un bļaušana sit augstu vilni, kad milzīgā ātrumā tiek izņemts kārtējais līkums.

Kad pēc krietnas maldīšanās pa pilsētu esat veiksmīgi nonākuši galā, ir jāskrien skatīties, ko dara kravas kastē sēdošais draugs. Viņš no kravas kastes izlec laukā vairs nevis kā cilvēks, bet kā mežonis – viss nolējies ar alu un vīnu, acs zila, nedaudz pieklibo, mētelis pazudis. Lūk, tāds mežonis izlec ārā. Bet smaidīgs. Alu izdzēris, vīnu, redziet, atradis savā somā un arī izdzēris. Viss ir augstākajā mērā lieliski. Priekšā sēdošie jau arī, kā saka, nav marinējuši un ir augstākajā mērā gatavi ķerties pie darba.

Protams, visiem ir zināms, ka lietas nest augšā ir krietni grūtāk nekā lejā, tāpēc pirms nešanas ir jāatpūšas un maķenīt jāiedzer. Tajā mirklī tiek atkorķēti šampanieši. Pēc pudeļu iztukšošanas visi ir augstākajā mērā gatavi ķerties pie darba, tāpēc, lai maķenīt nomierinātos ir jāizšauj pa aliņam. Kad aliņš ir piebeigts, var sākt strādāt un par slāpēm neuztraukties.

Tālāk tik sākas pati jautrākā pārvākšanas daļa. Kad jau nostrādāta kāda stunda un jaunajā dzīvoklī iestieptas divas kastes, ir jāpiesēž atpūsties. Cilvēkam ir tada daba, ka no atpūtas viņš nekad nav nomiris, bet no darba gan miljardi aizgājuši aizsaulē, tāpēc nav ko dzīt zirgus. Visam savs laiks. Nevilšus prātā ienāk doma, ka varētu aiziet piesēst krogā uz alus kausu. Domāts darīts, visi dodas uz krogu. Tikai ar pašu acu kaktiņu pēdējā brīdī izdodas pamanīt apjukušo, nedaudz nikno, bet visādā citādā ziņā diezgan pelēcīgo kravas automašīnas šofera seju. “Zēni”, viņš saka, “Es nesaprotu, kas notiek?” Neko darīt, dusmīgs, velns tāds, jāgriežas atpakaļ, jāsaspļauj plaukstās un jāķeras pie darba.

Kā gadījies kā ne, bet izrādās, ka dažas kastes vairs nevar pacelt vai taisni panest. Jānes pa diviem vai pa trijiem. Jāvelk, jāstumj, briesmas gatavās. Beigās šoferis viens pats visu sanes un mēs varam atkorķēt aliņus. Zināms, ka pēc darba aliņš garšo labāk nekā ambrozijs. Nopelnīts dzēriens un atpūtas mirklis. Tiesa, tad, pēkšņi, šoferis ņem un noplēš bezkaunīgi lielu naudas summu par saviem pakalpojumiem. Briesmas pēdējās. Goda vārds jāiet par pārvākšanās šoferi strādāt – bagāts paliksi vienā vakarā. Laupītāju tauta gatavā.

Un šeit, draugi, pārvākšanās piedzīvojums ir beidzies, jo no patīkamā, bet lielā noguruma, kas toreiz pārmāca, pazuda atmiņa. Tomēr nezinu nekā jaukāka un brīnumaināka par pārvākšanos. Pārvācieties droši. Vācieties, kā saka. Ha Ha Ha Ha!

Pārdomas par vecumu jeb kāpēc vajag dzīvot līdz 29 gadiem un ne mirkli ilgāk

Bonnat02

Zināms, ka vecam būt ir grūti. Šausmas ne dzīve. Senie grieķi no vecuma vispār baidījās vairāk nekā no nāves. Kaut jau nu izdotos kaujas laukā nomirt nevis vecumu sagaidīt, viņi cerēja. Nu, grūti vecam būt. Tagad es to zinu. Redziet, divdesmit devītā dzimšanas diena nav joka lieta. Būtu zinājis, sen jau būtu nomiris. Muguru lauž, miegs no rītiem nenāk, skaļa mūzika riebjas, bērni krīt uz nerviem, nekas negaršo, viss smird un vispār – viss ir slikti.

Bet, ko nu vairs – jādzīvo nost tie gadiņi sešdesmit septiņdesmit, kas vēl atlikuši. Pēc gada – pērļu kāzas ar dzīvi! Izmocījusi jau tā dzīve ne pa jokam. Slānī un slānī. Sities kā pliks pa nātrēm. Jaunībā gan bija labi. Ne paģiras mocīja, ne slimība pie gultas piekala. Viss, kā saka, pie pakaļas bija. Bet tagad… Tagad izdzer divus litrus degvīna un nevienā acī. Aizej pakaļ aliņiem, vīnam, izdzer tos, miegs uznāk un vienpadsmitos vakarā liecies gulēt. No rīta septiņos pamosties un liekas, ka jāšaujas nost, jo ciešanas kā Prometejam. Domā – nemaz piedzēries nebiju, vienu reizi savēmu bikšu stakli tikai, bet galvu plēš uz pusēm tā, it kā būtu seši litri degvīna viens pats izdzēris.

Sasodītais vecums. Par slimošanu vispār negribu runāt. Nupat kā nolikos ar iesnām uz gultas. Piecas stundas noslimoju! Mūžā deguns tik aizlikts nebija bijis – ne izšņaukt, ne iekšā ievilkt. Kā velc, tā uzreiz saskrien kaut kur smadzenēs. Jaunībā, es jums saku, tā nebija. Piemetās iesnas? Nieki, iedzēri četrus aliņus kopā ar deksofānu un kapātu muskatriekstu, un uzreiz vesels paliki.

Posts ne dzīve, bļāviens. Un vēl tā visa atbildība… Neaizej uz darbu pāris nedēļas un viss – laiž vaļā. Jaunībā pus gadu uz skolu varēja neiet, visiem vienalga bija. Universitātē vispār – atnāci sesijā, sarakstīji muļķības un, bams, trekns septītnieks kabatā. Tagad, eh, tagad pat saslimt ar paģirām nedrīksti, kad priekšnieki jau zvana un spiež uz darbu iet.

Nē, nu, goda vārds, jāsadedzinās nevis jādzīvo. Kā tur Harmsam bija: “Dzīvoja, dzīvoja vecmāmiņa, līdz krāsnī sadega.” Bet, kur nu krāsnī sadegsi, ja laika nav. Nekam laika nav. Skrien mēli izkāris visu dienu un rēķinus maksā. Kad iedomājos, ka par vienu elektrības rēķinu sanāk seši ali lepnā krogā, raudāt gribas.

Es jums vēlreiz saku, ka viss ir pakaļā tādā vecumā. Ja jaunībā vēl varēja uz dzīvi skatīties, tā teikt, ar humoru, tad tagad vecumdienās, kad teju nodzīvota ceturtā daļa dzīves, joki vairs prātā nenāk. Ja arī ienāk kāds joks prātā, tad tas vienmēr beigsies ar vārdiem: “noslīka”, “nosprāga”, “pievēma” vai “bikses pielika”.

Ziniet, ko es jums pateikšu, kā jau dzīves pieredzējis vīrs? Neļaujiet sevi apvest ap stūri, brālīši, neļaujiet ne pa kam. Dzīvojiet līdz 29 gadiem un ne mirkli ilgāk. Nav vērts, jo pēc tam jūs sagaida vienas vilšanās. Kā 29 paliek, tā ejiet prom no darbiem un ģimenēm, un sāciet dzert, lai šito visu nevajadzētu piedzīvot. Ko jūs domājāt, ka zildeguņi, žūpas ir muļķi? Nē, viņi ir tie, kuri sapratuši dzīvi. Diogens arī, piemēram, mucā dzīvoja. Tas, ka viņš ūdeni no savas krūzes dzēra, protams, ir sazvērnieku, sorosītu un varbūt masonžīdu apzināti veikts labojums vēstures lappusēs. Skaidrs, ka šņabi viņš dzēra. Nu, varbūt šņabi nē, bet neatšķaidītu vīnu noteikti.

Lūk, Ījabs, piemēram. Nu, Bībeles Ījabs. Ko šis? Lūk, sūdzējās, ka dzīve ir vienas mokas. Tak, ne jau par Sātana nedarbiem sūdzējās, bet par vecumu. Tak, viņam 29 gadi tajā dienā, goda vārds, palika. Zin, pamodies dzimšanas dienā un nevis ziedus saņēmi, aplausus, bet ar dzelzs rungu pa nierēm. Pat gultas nepaguvi izkāpt, kad atdauzīja zilu. Un vēl visu ražu nodedzināja un ar kraupi lika saslimt. Vecums lika, ne jau Sātans.

Tāpēc sāciet dzert jau savā dzimšanas dienā. Vislabāk sāciet dzert jau iepriekšējā vakarā, lai dzimšanas dienā pamostos vēl krietnās burās. Dzeriet droši – tas ir vienīgais glābiņš. Es jau pats gan nedzeršu. Cietīšu kā Ījabs. Nē, nu iemetīšu dažus šņabīšus, bet, ziniet, rīt uz darbu jāiet, paģirās grūti, nesanāk pastrādāt, bet neiet nedrīkst – atlaidīs vēl. Par ko tad rēķinus maksāšu? Pazaudēšu dzīvokli, ģimeni un nodzeršos. Attapšos patiltē ar zilu degunu. Nē, paldies. Labāk cietīšu tos sešdesmit septiņdesmit gadiņus, kas vēl atlikuši. Cietīšu un, kā saka, kārtīgi nomiršu no vecuma.

Kā ir spēlēt rokgrupā: Mēģinājumi

meginajumiNevienam nenovēlu spēlēt rokgrupā. Ja spēlēsiet rokgrupā, tad skaidrs, ka par dzērāju paliksiet. Un vēl nervus pazaudēsiet. Un bez draugiem beigās sēdēsiet, jo savienot draudzību un aknu veselību ar rokgrupā spēlēšanu nav iespējams.

Piemēram, lūk, zvani bundziniekam un saki: Mēģis ir šodien vakarā? Bundzinieks uzreiz: Alus tev ir? Tu saki: Nu, nē nav… tev ir? Bundzinieks: Skaidra lieta, ka nav. Ja būtu, tad es jau sen mēģī zem metronoma vingrinātos. Lūk, un mēģis, pašsaprotama lieta, nenotiek. Nav alus, redziet. Bet bez alus, skaidrs, ka paspēlēt nav iespējams savukārt, ja nav alus, tad kāda vispār var būt runa par kaut kādu tur draudzību…

Šāds scenārijs, protams, bija laikā, kad alu veikalā vēl nedeva bez dokumentiem. Tagad, kad puišiem jau trīsdesmitnieks ir nozvanījis, alu dabūt nu galīgi nav problēma. Tāpēc mēģi var sarunāt vienmēr. Nu, ne jau vienmēr, jo daži mūziku neciena un strādā neinteresantus darbus. Citiem draudzenes neļauj uz mēģiem iet, jo, sak, palaid puisi uz divas stundas garu mēģi – atnāks pēc astoņām stundām, turklāt galīgi pārdzēries. Draudzene prasa: Kur biji? Puisis atbild: Bļāviens, mēģinājumā biju, ja!? Mums ar zēniem nopietnas lietas jāsasniedz, ja!? Tu nesaproti, cik smagi ir jāstrādā rokgrupā, bļāviens, ja!? Beigās, protams, ja rokgrupai neiet kā nākas, tad pie visa ir vainīga draudzene, jo neļāva puisim iet uz mēģiem. Protams, ja puisim un rokgrupai paveicas, tad draudzene aiziet prom pie kāda, kurš rokgrupā nespēlē, bet, teiksim, par juvelieri strādā. Zināms, ka juveliera darbs ar dzeršanu nav savienojams. Ar kokaīna šņaukšanu, protams, ir savienojams, bet ar dzeršanu galīgi nav savienojams. Tāpēc visiem iesaku juvelierus precēt. Pats nezinu kā ir ar juvelieri attiecībās būt, jo neesmu jau, kā saka, kaut kāds jocīgs, bet citiem iesaku un vēlu veiksmes būt ar zilo kopā.

Bet ja nu beigās alus ir nopirkts, mēģis ir sarunāts, visi ķeizari ir izbrīvējuši laiku, tad var doties mocībās. Protams, ka mocības. Mēģis ir kā īso stāstu uzrakstīt – tu negribi rakstīt, tev nav iedvesmas rakstīt, tu gribi dzert alu un vispār neko nedarīt, bet, nē, lūk, vajag uzrakstīt. Nu, tad tu spied sevi kā strutainu pumpu. Spied ar spēku, sarkans palikdams. Spied un spied, līdz kaut kas iznāk ārā ar tādu paukšķi, ka pats nobīsties. Lūk, mēģī līdzīgi. Atnāc, uzkrāmē savus instrumentus, pagaidi stundas sešas, kamēr bundzinieks uzkrāmē savējos, iekapā aliņu, visi gatavi. Spēlējam. Ko spēlēsim? Nu, davai, maucam pirmo. Nu, maucam pirmo. Kā sākam maukt, tā izrādās, ka vokāls nav mikrofonu ieslēdzis. Ok, mierā. Ieslēdz mikrofonu. Nu, davai, no sākuma. Davai, maucam, četri kociņu sitieni, BAMS! Bundziniekam vālīte pārlūzt ar tādu spēku, ka viena šķēpele aizšvelpj pus milimetru gar sintezatorista ausi. Viss ok, jauna vālīte, spēlējam tālāk. Nu, ir, spēlējam, spēlējam, pavei, basists kaut ko lūr virsū, it kā tu idiots būtu. Ko tu tur spēlē? Viņš tev prasa dziesmas vidū. Kā, ko? Tu atbildi. Vo, ko spēlēju. Bļe, bet es tak šito spēlēju. Viņš saka. Tad jūs abi berzējat pieres, jo izrādās, ka abi jau gadu ne to spēlējat. Spāņu inkvizīcija ne mēģis, goda vārds. Tas, kurš uzskata, ka rokzvaigznei ir afigenna viegli būt, lai izdzer astoņas pudeles alus un pamēģina, bļin, kaut Zīlīti nospēlēt. Ne sūda nesanāks.

Labi, kad pirksti ir iesildīti, saprotams, jāiet pīpēt. Viens no grupas pīpēt neiet. Nevis tāpēc, ka nepīpē, bet tāpēc, ka viņam uzreiz uz krustiem savelk, un pēc tam viņš mēģī mēnesi nav. Viņš drosmīgi paliek sargāt to, es atvainojos, sešus kvadrātmetrus lielo gāzes kameru, kurā skābeklis pēdējo reizi bija redzēts nekad. Pārējie, saprotams, iet smēķēt. Pusstundu smēķē, jo, skaidra lieta, neviens nebūs pirmais, kurš teiks, ka jāiet atpakaļ spēlēt. Smēķē vien tālāk. Tas jau vienalga, ka mēģu telpa ir noīrēta par aptuveni miljons eiro stundā.

Kad beidzot esat atgriezušies telpā, izrādās – buņgieris, sātans tāds, ir aizmidzis. “Džeki,” viņš uzmodināts saka, “varbūt beidzam un uz Labieti maucam?” Svēta lieta, ka uz Labieti maucam. Jāpaspriež par mūziku, nākotni, kā tūrē brauks, cik alus mucas līdzi ņems, kurš pirmais solo karjeru uzsāks un tā.

Kad esat nonākuši Labietī, visiem pa telefonu sāk zvanīt draudzenes: “kur tu, sātans, esi?” kliedz viena, “pisuk, velcies mājās! Es visu vakaru šansēju pie plīts, lai tev būtu ēst!” brēc otra, “Viss! Šķiramies! Rekur, man draudzenei Rihards puķes pie gultas no rītiem pienes, a, tu – pievemt pie gultas tikai proti” bauro trešā. Saprotama lieta, ka visi tos telefonus liek pie malas un tik iekapā tālāk. Ja mēģī tad mēģī – nav nekādi joki. Sievietes mūžā nesapratīs rokenrolu.

Četros no rīta tu kārtīgi esi mājās. Nu, un tad, ka soma pazaudēta. Nu, un nieks, ka biete pārdauzīta. Galvenais, ka mēģis bija. Mēģiem jābūt regulāri, jo savādāk jau panākumu nebūs. Jāstrādā ir kārtīgi. Vismaz divas reizes nedēļā jāmēģo. Kā ir teikuši slaveni rokmūziķi – ar smagu darbu, zēni, ar smagu darbu tikai var sasniegt lietas. Tāpēc, uz priekšu. Draudzenes, lai iet izšūt vai ko tur. Dibiniet, draugu, rokmūzikas ansambeļus un kārtīgi ejiet uz mēģiem.

P.S. Lai nedomājat, ka es te melšu niekus, lūk, dzeršanas un mēģinājumu rezultāts:

Patiesība par dzīvošanu kopā ar sievieti

37725221_10212357974766448_359687817229500416_n

BRĪDINĀJUMS: Rupjš, nepatiess, šovinistisks, apmelojošs un visādi citādi nejauks raksts, bet – vistīrākā patiesība.

Visiem zināms, ka dzīvot kopā ar sievieti ir briesmīgi. Briesmīgāka var būt dzīvošana tikai ar vīrieti vai kaķi. Ar radiniekiem arī ir briesmīgi dzīvot kopā, bet tiem vismaz var nokāst naudu. Vieglāk ir akmenim likt traukus nomazgāt, nekā izmangot naudu no sievietes, vīrieša vai kaķa. Vīrieti nomazgāt traukus, protams, vispār nav iespējams piedabūt. Tad jau akmens kirbulis drīzāk bļodas nomazgās nekā vīrietis. Skaidra lieta, ka penicilīnu čalis savā mēnesi nemazgātajā kafijas krūzē uzgāja. Sak, pamodās puisis no rīta: žāvs, žāvs, jāiekapā kafija, kur krūze, ā, lūk, pagultē stāv, KO?! Kas par… zaļš iekšā… vaaat? Jānomēģina, ōoo, labs, eu, tuberkoloznieks pazuda… utt.

Es pats vispār tūkstoš penicilīnus esmu izkultivējis un esmu pārliecināts, ka manā pelmeņu bļodā pie gultas tagad kultivējas zāles pret vēzi. Lai nu kā, par sievietēm gribēju rakstīt. Kā saka, ir man tas gods bijis dzīvot ar šitām sirēnām. Vēl jau dzīvs. Jā, pats brīnos, kur spēka tik daudz. Vēl lielāki vīri par mani ir nogūlušies kapiņos pēc tam, kad dēļ sievietes saslima ar aknu cirozi. Cits atkal dārzā bedri raka ar lāpstu. Raka, raka līdz nomira. Vēl, joks tāds, bedrē ievēlās ar šnobeli pa priekšu. Kur dzirdēts, ka kāds nomirst no bedres rakšanas dārzā ar lāpstu? Skaidrs, ka no sievas nomira. Pirmie, protams, nomirst tie labākie, tāpēc es nekad nenomiršu. Dzīvošu, kā saka, mūžīgās ciešanās ar sievieti.

Tā kā nevienam nav zināms, kurš radījis sievieti, nav arī skaidrs, kāpēc sieviete nedod dzīvot vīrietim. Man, piemēram, liekas, ka tur tomēr ir kaut kāds skaudības zirnītis apakšā, jo, nu, klau, vīrietim viss izdodas, guļ tas labi, daudz kas pofig, naudas nav, problēmu nav, iekapā alu un staigā pa dzīvi, kā saka, bez bēdu. Mūsdienās, lūk, pat remontēt lietas vīrietim vairs nav jāprot. Kad sieviete prasa salabot skapīša eņģi, vienmēr var atcirst: Tumsoņa! Mūsdienās vīrietis nav tikai āmurs vai cirvis! Mūsdienās vīrietis ir arī modes blogeris, piemēram. Vīrietim viss ir vienkāršāk. Ne viņam skapis vajadzīgs, ne veļasmašīna. Novilki apenes? Hujakš, uzsviedi uz lampas. Sanēsāji zeķes pa trīs dienām? Iesūtīji krāsnī tā, ka nograb vien.

Ek, nu nedod tās sievietes dzīvot, goda vārds. Vēl vakar – atnāku mājās nemaz ne tik piedzēries, sieva uzreiz: ko piedzēries? Es saku: septiņi Labieša ali nav nekāds piedzēries, bet gan knapi lūpas apsmērējis. Viņa kliedz: tu ar mani vienā gultā negulēsi! Es kliedzu: gulēšu gan! Un tik klāju savas segas un spilvenus suņa migā uz grīdas.

Līdzīgi gadījumi ir teju ik dienu. Vīrietis, ja tam līdzās ir sieviete, nedrīkst ne litru spirta izdzert, nedabūjot pa galvu. Savukārt, ja pienāk diena, kad atnāc mājās skaidrā, tad atkal ir slikti: ko tik domīgs un kluss? Ko? Kas slēpjams? Kāpēc neesi piedzēries kā lops? Citu sievieti lenc, ko? Kaut zemē ielien… Pats par sevi saprotams, ka jābēg uz bāru. Lūk, skaidrs, ka sievietes vainīgas pie tā, ka vīrietis dzer. Es, piemēram, nedzertu ne litra bez sievietes. Nu, ikdienā nedzertu. Vispār jau dzertu, bet daudz vairāk gribētu atmest dzeršanu, nekā tagad.

Sūds ar dzeršanu, jo ar gulēšanu vispār pilnīgas auzas. Iedomājies, ārā – 20 grādu liels spelgonis, lauskis jau sesto tiltu taisa pār Daugavu, istabā, loģiski, kādi – 25 grādi, bet vīrietim segu ņemt nedrīkst. Sak, mamutus kad galināja, segu nevienam nevajadzēja. Ielīda mamuta vēderā, ielika kaut kādu pūsli pagalvī un gulēja krākdami. Ja arī izdodas iemakšķerēt sev segas stūri, tad prieks ir īss, jo seko tāds spēriens pa zarnām, ka tuvumā līst vairs negribas. Reiz es savā neapdomībā izvilku meitenei spilvenu no pagalvja. Dievs tēvs debesīs, kas tas bija par gadsimta skandālu! Sākumā man sejā tika iesūtīts elkonis, ko pavadīja tādi lāsti, ka mans darbmācības skolotājs būtu pārbijies. Tad ar papēdi tika ižvidzināts pa pavēderi, lai, saprotams, mani pirksti, kas bija sagrābuši segas stūri, atlaistos vaļā. Visbeidzot ar visu ķermeni es tiku apzināti, es uzsveru, apzināti, izbīdīts pie pašas gultas malas, lai es dabūtu sajust, ko juta Po stāsta varonis, kad tas attapās bezdibeņa malā, inkvizīcijas nagos.

Redziet, brīžiem gribās mieru un klusumu, kas, saprotams, nav pieļaujams sievietei, tāpēc reizēm cenšos pamosties, jau gaismai austot, lai kādu stundiņu svētītā mierā varētu palasīt grāmatu, pagremdēties gudrās domās, paspriest par dzīvi un nāvi, par dižām lietām, tā teikt. Lūk, pamosties piecos no rīta, teiksim, kluss kā pelīte pasniedzies pēc grāmatas, paslejies pussēdus, ar snaipera uzmanību atčabini vaļā šaušalīgi čabošo grāmatu, taisies lasīt un jūti – kāds tevi vēro. Pagriez galvu uz sievietes pusi un sastopies ar apaļu, pētošu un stindzinošu aci. Nu, kā tad! Sieviete ir pamodusies. Te, atgādinu, nelīdzēs nekāda iežūžināšana atpakaļ miegā, nelīdzēs nekāda pierunāšana, vēl pagulēt pusstundiņu. Kāpēc citi vīrieši sievietēm nes gultā olas, bet tu man nē? Tāds ir pirmais jautājums, ko dzirdi. Ja negribi skandālu, tad nākas celties un čurčināt olas, cept maizītes, vārīt kafijas. Tikko kā esi uzšmorējis karaliskas brokastis un aiznesis līdz gultai, izrādās – sieviete guļ kā baļķis. Kad centies to pamodināt ar jākobs aromāta tvaiku, saņem tādu spērienu pa kuņģi, ka gandrīz izgāz visu kafiju sievietei uz galvas.

Par veikaliem vispār runāt negribu. Nav jau tā, ka man nepatiktu iet uz veikaliem. Ieej veikalā, apgrābsti kādu viskiju, papēti aliņus, iekrāmē šampīti grozā, kādu kortelīti brendija, alu un dodies uz kasi svilpodams. Nav ne vainas. Bet sievietei šitāda iešana pa veikaliem nav saprotama. Sieviete, ja iet uz veikaliem, tad iet tur nenopirkt kleitu. Reiz es četras stundas staigāju līdzi sievietei pa veikaliem. Kā saka, palīdzēju lakatu pirkt. Ieejam pirmajā veikalā, bams, pilns ar lakatiem, sievietei patīk, nu tik pirks, nē, jāiet paskatīties lakati citā veikalā. Nē, nu labi, ejam. Tur lakati esot kaut kādi zaļi, bet zaļš neejot kopā ar zilām biksēm. Ar zilām biksēm kopā iet melns, bet, ja pērk melnu lakatu un nēsā pie zilām biksēm, tad tas neiet kopā ar sarkanu cepuri. Tātad, jāiet meklēt pelēka cepure. Ejam iekšā citā veikalā, blaukš, pilns ar pelēkām cepurēm. Nelaime, ka pelēkās cepures atrodas pie kleitu stenda un, kā izrādās, pelēka cepure galīgi neiet kopā ar sarkanu kleitu. Labi, tas viss nieki. Ne katrs var būt apdāvināts krāsu savstarpējā saderībā, kas var izrādīties vitāli nepieciešama prasme, pošoties uz darbiņu, piemēram. Tiesa, apģērbu veikalos varētu atļaut ēst bulkas un stundiņu nokrākties – tad es tur ietu arī tāpat, kā saka, pabūt vientulībā ar sevi.

Svarīga lieta, ko atcerēties pirms attiecību uzsākšanas ar sievieti ir tāda, ka sākumā, es atvainojos, piršana un kakāšana varētu sagādāt problēmas. Nē, nu, ja cilvēks ir kā viens mans paziņa, kurš kā atnāk ciemos, tā piekakā tualeti un pēc tam pat podu nevīžo ar birstīti izšīberēt, tad problēmas būs vienīgi nabaga sievietei, tomēr mēs, vīrieši, lielākoties esam gaužām pieklājīgi un pirmajos randiņos, pirmajās viesībās kopā ar mīļoti, pirmajos vakaros gultā pie seriāla, pirmajos kopīgajos rītos, kad zarnas vai pušu plēš iepriekšējā vakarā apēstās plūmes putukrējumā, visos šajos brīžos mēs, vīrieši, vairāmies nodārdināt varenu pērkona sprādzienu, lai atbrīvotu vēderu no mocībām; mēs vairāmies doties uz tualeti, lai ar skaļu plunkšķi, kam seko atsvaidzinoša ūdens šalts uz sēžamā, trāpīgi iesūtītu podā nepacietīgo un kaitinošo zarnu viesi. Ak, kādas mocības ir jāpārdzīvo, lai reizē pļāpātu ar mīļoto par nākotnes plāniem un vaktētu, kaut tikai kaut kas neizspruktu ārā pa bikšu staru un nepavēstītu dāma, ka šis vīrietis ir briesmīgs un pretīgs cilvēks, kuram zarnās mājo nezvērs.

Bet… pacietību, brālīši, izturību un pacietību, jo drīz (vienam dažas dienas, citam gadi) šīs sākotnēji nevēlamās lietas kļūs par varenu ieroci sievietes iebiedēšanā, negaidītā pārsteigšanā vai strīda iekvēlināšanā līdz kodolsprādziena spēkam. Ar prasmīgu “spiega” palaišanu sievieti vēlāk var novest līdz pat asarām, goda vārds. Īpaši tad, ja viņa uz jums ir dusmīga par to, ka neizšīberējāt tualetes podu ar birstīti.

Būtu jau patīkami, ja sieviete ļautu dzīvot vīrietim, bet, lūk, neļauj. Kā var dzīvot, ja zāģē visu laiku? Tu aizej, cilvēks, ciemos, aizkavējies dienas trīs un tevi jau zāģē pa telefonu. Draugi skatās, ņirgājas, izsmej, kamēr tu sarkanu bieti taisnojies pa telefonu, ka gudrās sarunās par literatūru un mākslu, protams, maķenīt pazaudēji laika izjūtu uz trīs dienām. ir skaidri redzams, ka sieviete vīrieti neciena. Sieviete negrib saprast, ka vīrietis ir jūtīga būtne un negrib katru dienu karināt veļu vai staipīt atkritumu maisus. Pavei, kā vientuļie zēni dzīvo – taisni prieks skatīties. Nolika bumbiera serdi uz plaukta – vēlāk, kad serdi ievajagas, skaidri zina, kur to meklēt. Iztrūka poga krekla piedurknei – nākamreiz pirms vilkšanas skaidri zina, ka ar superlīmi sākumā piedurkne jānostaigā. Tādu piemēru bez gala. Turklāt zinātnieki ir pierādījuši, ka vīrietis bez sievietes var nodzīvot pat vairāk nekā četras dienas! Kā jums patīk tas!?

Atvainojiet, protams, par sakāpinātajām emocijām, kas man te tagad dzirksteļo, tomēr, nu sirds ir pilna, vadzis plīsis, krūzīte piepilējusi pilna. Sēžu, lūk, krogā tagad. Skaidrs, ka neesmu piedzēries. Pirms pusstundas – lūk, tad biju piedzēries. Bet tagad – saguris maķenīt. Bailes mājās iet. Padomā, senie alu vīrieši (he, he, alus vīrieši, vai ne…), lūk, nebaidījās pat no milzīgiem spalvainiem ziloņiem, bet mūsdienu vīrietim jātrīc un jābīstas no sievietes. Absurds kaut kāds. Es, piemēram ne no kā nebaidos, izņemot zirnekļiem, spokiem un sievietēm. Nezinu, vai mājās iešu. Saspītēšos un neiešu, lai pajūt, kā ir bez vīrieša, bļāviens, dzīvot.

Kā viegli salabot velosipēdu? Ar cirvi

Pilsonis_velo

Visiem zināms, ka klāt ir pavasaris – laiks, kad valdība atsaldē miljards cilvēkus, kas pa ziemu glabājās kaut kur slepenā noliktavā un izlaiž tos parkos, uz ielām, kāpņutelpās, tramvajos, nu, ziniet, visur. No tā arī cēlies vārds – atmarozaki. Pirmā jaukā diena un, bams, pilnas ielas ar atmarozakiem. Es nesaprotu šito. Es, kā ierasts, svilpodams izeju no darba, un uzreiz divi simti atsaldēto apkārt. Ne tramvajā iekāpt, ne veikalā ieiet, ne caur rajonu iziet. Kā sper soli, tā cigareti kādam, kā sper otru soli, tā deviņi šortos tērpti atmarozaki mūziku klausās. Paej tālāk, bļin, elsdamas, ķiršsārtām sejām garām aizskrien ordas ar jaunajām māmiņām. Apgriezies ap stūri – tur uz šitiem roļikiem ģimene ar septiņdesmit bērniem aizbrauc. Gribi pāriet ietves otrā pusē, hujakš, riteņbraucēji, deviņi tūkstoši vienā rindā, nones tevi no kājām. Patiesi, dusmīgam jāpaliek. Kur jūs visi bijāt, kad mīnus trīsdesmit ārā iemauca? Es tad gāju pa ceļa vidu, ziniet, kā sers – neviena nebija.

Labi, ko tur bārties. Karoči, nodomāju – būšu es arī kā visi, pietiks dirsties. Vilkšu velosipēdu ārā no šķūnīša, kur tas guļ kopš man uzmauca mašīna virsū un aizvedīšu uz veloservisu. Lai salabo. Braukšu uz darbu, dziedādams gaiļa balsī.

Ziniet, man veļiks, nu, ne jau tā kā visiem tagad tādi lepni, negrab, nečīkst un brauc ar 100 kilometriem stundā. Man, piemēram, ir ātrumnieks. Kādreiz, ja tev bija ātrumnieks, tad tu biji krutākais džeks pagalmā. Ja tev bija Stārķis, tad, nu, ok, ganies tepat rajonā, tikai pie šūpolēm nenāc. Ja tev bija sieviešnieks, tad, nu, skaidrs, ka zilais. Bet, ja tev veļika nebija vispār, tad… nu tad tevi piedauzīt par maz bija. Hierarhija, karoči, diezgan sarežģīta, jo ātrumnieki dalījās tur 18 un 21 ātruma spēkratu činās. Turklāt, ja tev nebija Šimano pārslēdzēji, tad tavs veļiks principā bija sūds. Tāpat arī, ja tev veļiks nebija Rock Machine. Zināms, ka tos, kuriem bija ātrumnieki, varēja sist tikai tiem, kuriem bija mopēdi. Bet mopēds bija tikai kaimiņu Leonam, kuram viss pofig bija, galvenais lai šmiga ir.

Lai nu kā, izvilku savu ātrumnieku no šķūnīša un savā, atvainojiet, neaptēstībā domāju – nu tik braukšu kā vējš. Ne sūda. Karoči, veļikam abas riepas tukšas – bez gaisa, uz ķēdes kaut kādi melni sūdi saauguši, zobrati, velns viņu zina, ne ta rižā, ne ta brūnā krāsā. Sēdeklī ievākusies peļu ģimene, bet stūri vispār pagrozīt nevar.

Plinti krūmos nemetu, proti, kam tad veloserviss domāts? Aizvedīšu, lai salabo meistari. Nu, lūk, izvēlējos labāko veloservisu kilometrus sešpadsmit lielā attālumā un stūmu savu minamo prom. Trīs stundas stūmu, bet, nieki, prātā bija skaista aina, kā es, matiem plīvojot, traucos atpakaļ uz mājām. Riepiņas piekačātas, zobratiņi maigi tirkšķ, sēdeklītis ērts. Iedomājos, kā es izmetu loku, kaut kur gar Daugavu. Kas zina, varbūt sagaidu saulrietu, pusguļus atspiedies pret savu spēkratu, apjaušot, ka nekāds smirdīgs tramvajs man nav jāgaida. Saulei paslēpjoties aiz apvāršņa, kad krēsla jau klājusies pār zemi, atstarotājiem jautri mirdzot, es traucos pa tukšajām ielām uz mājām. Izklausās burvīgi, vai ne?

Ne sūda. Atstumjos pie veloservisa, a, tur, kaut kādi divdesmit šitie te, velosipēdisti tajās polsterētajās bikšelēs, ar kaut kādiem trīs milimetrus bieziem velosipēdiem, ķiverēm un ūdens pudelēm. Nu, neko, stāvēšu rindā. Pēc divām stundām, kad beidzot tieku līdz letei, saku: “Salabojiet, saimniek, velosipēdu. Braucams nav.” Saimnieks tā pamet acis uz manu ātrumnieku, tad uz mani un saka: “Nekādi nevaru, puis. Rinda līdz nākamā gada Ziemassvētkiem. Brauciet janvārī, tad gan mierīgi.”

Sarkans aiz dusmām paliku, goda vārds. Domāju, atstāšu veikalā un pats maukšu prom. Šiem nekas cits neatliks kā saremontēt. Atstutēju veļiku pret leti un eju prom. Izeju ārā, garastāvoklis uzlabojas, domāju – ieiešu, pavei, aliņu iekapāt krogū. Sacīts darīts, izkapāju trīs aliņus, eju ārā, skatos – mans veļiks pie misenēm guļ. Ne riepas mainītas, ne zobrati eļļoti – guļ un guļ. Ko man bija darīt? Protams, ka aizgāju aliņu padzerties un izdomāt tālāko rīcības plānu. Izdzēru aliņus trīs un, eureka! Neba man rokas no dirsas aug. Salabošu pats, naudiņu ieekonomēšu. Sak, saremontēšu un aizvedīšu pēc tam uz veloservisu, ķipa, salabojiet, salab… aaaa… pavei, pats salaboju. Un tad lai brīnās un pirkstos kož, ka klientu gar degunu palaiduši.

Stūmos tad nu tīri priecīgs mājās, jo, ziniet, amatnieku lietas man vienmēr ir gājušas pie sirds. Vēl tagad sirdī silts paliek, kad atceros, kā reiz vecā koka celmā sadzinu sešdesmit naglas vai izjaucu radioaparātu Gauja un saliku atpakaļ tā, ka pāri gandrīz nekas nepalika. Bija, lūk, ķēriens puisim, bet, redziet, kaut kas iegrozījās šā un tā, ka mākslās aizgāju. Traumēja noteikti tas, ka bērnībā no Lego pulciņa izmeta, jo nebiju piecdesmit santīmus samaksājis.

Tātad, pēc stundām četrām biju mājās un uzreiz ķēros pie remontdarbiem. Tiesa, pēc divām sekundēm atskārtu, ka man taču nav nedz alus, nedz rezerves daļu. Skaidrā taču nestrādāšu un riteņa kameru no zeķēm netaisīšu, ne? Skrēju uz veikalu pēc alus un, tā kā riteņu veikali bija jau ciet, pārnācis mājās, dzēru alu un skatījos Staigājošos miroņus.

Nākamajā dienā, saprotams, veļiku netaisīju, jo uz paģirām neko remontēt nedrīkst – varot gaisā nejauši uzsprāgt. Tomēr, nepagāja ne trīs dienas, kad stāvēju velosipēdu veikalā un pieprasīju gumijas kameru. Būtu es zinājis, ka, lai nopirktu sūda kameru veļikam, ir jābūt kodolinženiera izglītībai, es būtu ar skrituļslidām braukājis. Bļā, nu kā lai es vienkāršs cilvēks zinātu veļika kameras kaut kādu apkārtmēru un vēl platumu. Kas es, ar lineālu tās mēru? Nu, labi. Pārdevējs prasa, kas par riteni? Pilsētas? Kalnu? Šosejas? Es saku, nē, ser, nav neviens no minētajiem, man, redziet, ir ātrumnieks ar veseliem astoņpadsmit ātrumiem un Šimano pārslēdzējiem.

Kameras uzreiz dabūju. Vēl atlaidi iedeva un ardievas pamāja. Lūk, serviss, kad tev ir pieklājīgs velosipēds nevis kaut kāds šosejnieks ar kameras izmēriem.

Atnācu priecīgs mājās un uzreiz apgāzu savu riteni augšpēdu un attaisīju aliņu. Sākšu ar tām kamerām, nodomāju. Ar nazi stundas laikā atbrīvoju riteni no riepas, atradu kameru, bet tak nevar noraut nost. Izrādās, ka viss ritenis jānoņem. Protams, to bija pieskrūvējis Māris Šveiduks, jo ne ar atslēgu, ne plaķenēm nevarēju to dabūt vaļā. Beigās, kad ar āmuru reizes sešas iežvidzināju, tad padevās.

Ar aizmugurējo riteni savukārt gāja bēdīgi, jo nekādi nevarēju pārkniebt pušu ķēdi. Labi, ka beigās izrādījās, ka ķēdi nemaz nevajag kniebt pušu, jo ritenis, ja stipri parauj, tad tāpat nāk nost.

Noslaucīju sviedrus un ķēros klāt kameras uzlikšanai. Ilgi nevarēju saprast, kur jābāž tas mazais kameras pimpītis, kur gaiss iet iekšā, bet beigās atradu caurumu ratā un ar cirvja pietu iedzinu iekšā. Drīz vien dabūju raut kameru atkal nost, jo rats prasījās pēc dušas, tāpēc stiepu to uz vannasistabu un apstrādāju ar šļūteni. Ielicis ratus vēl pāris stundas pamērcēties, devos skrūvēt nost ričukam stūri. Ar zāģa palīdzību man tas izdevās visai ātri, tomēr tajā brīdī man jau viss bija līdz kaklam, jo es nevarēju vispār saprast, kāpēc es ņēmu to stūri nost.

Domāju, likšu stūri atpakaļ, bet izrādās, ka tā ir nozāģēta nost. Jezusmarija, tagad būs ar svarku jādod vaļā. Nu, ko vajag to vajag. Vēl pagājušajā nedēļā redzēju, kā kaimiņš metina divus koka gabalus kopā. Aiziešu rīt līdz viņam. Bet vispirms jāieeļļo ķēde un visi zobrati. Paņēmu, protams, slaveno WD-40 un maucu kā ar matu laku. Visu ķēdīti, grīdu, kaķi, nu, visu smuki apspricēju. Tad tā forši domāju iegriezt pedāļus, sacīts, darīts, griežu un, hujakš, pirksts pats kaut kā starp zobratiem un ķēdi ielec. Kviecu kā sivēns, asinis, puņķi visās malās. Ziniet, es pēc dabas straujš cilvēks un no dusmām maķenīt apstrādāju savu ričuku ar cirvi. Lūk, un kaut kur ne tā iemaucu laikam, jo ķēde vairs negribēja sēdēt uz zobratiem ne par ko.

Nieki, zelta rokās pat krāns ir ģitāra. Drošu soli gāju pakaļ ratiem, kas mirka vannā. Visu smuki noslaucīju un domāju likt kameras un riepas virsū. Uzliku kameras uz rata, pimpītis vietā, viss akurāti, bet, kad taisījos likt riepas virsū, izrādījās, ka tās ar nazi ir sagrieztas. Dievs tēvs debesīs, nu, rokas nolaidās. Piesēdu iedzert un pārdomāt remontdarbu tālāko gaitu. Nospriedu, ka būs jāpataujā kaimiņam, vai viņš riepas arī var sametināt. Noliku stūri un riepas pie malas un norāvu ričukam sēdekli. Sēdeklis jau labs, bet, lūk, caurums galvas lielumā izēsts. Ilgi domāju, kā lai aizlāpa, bet beigās aizsviedu prom un nolēmu, ka vizināšos tāpat – bez sēdekļa. Zināms, ka tiem, kuri ātri brauc pa takām un kalniem, nemaz nav laika sēdēt uz tā sēdekļa.

Vairs arī nekā darāma nebija, tāpēc ieliku atlikušo veļiku mērcēties vannā uz nakti, bet pats gāju iedzert. Tad jau, kā saka, rīt sametinās un brauks dziedādams kā gailis.

5 cilvēku tipi, kurus tu satiec darbā

lenin

Zināms, ka darbā var satikt dažādus jaukus cilvēkus. Nu, nevis jaukus, bet kretīnus. Ne jau visi ir kretīni, protams. Ir arī daži jauki cilvēki. Nu, skaidrs, ka ne jau uzreiz jauki. Lādzīgi, kā saka. Pašsaprotami, ka ne jau vienmēr lādzīgi. Dažreiz vispār neciešami. Gluži vai kretīni. Dažreiz pat uz darbu negribās nākt, cik daudz tur kretīnu. “Kretīnu kantoris,” cilvēks no rīta, pie spoguļa stāvot, saka, “vieni mūjābeļi, a, man ar tādiem, bļin, mētelis uz viena pakaramā jāglabā.” Nekas jau tam cilvēkam, protams, neatliek, kā iet uz darbu. Kaut pa seju mizo, bet, lūk – jāiet. Nauda, redziet, jāpelnī. Tieši tāpēc darbā vienmēr sanāk visādi jocīgi cilvēki. Paši nemaz nezina, ka ir jocīgi. Viss viens – jauki vai kretīni – tāpat jocīgi. Tāpēc, rekur, daži cilvēku tipi, ko katram var gadīties sastapt darbā.

Slimais

Šis cilvēks ir lielākais nelietis un kretīns. Nē, ne jau tāpēc, ka viņš visu laiku slimo, bet gan tāpēc, ka visu laiku dirš, ka slimo, lai nebūtu jānāk uz darbu. Tak, filmas mājās skatās vai ar mopēdu vizinās pagalmā. Nu, ne jau ar mopēdu gluži vizinās, bet sēž uz soliņa, grauž saulespuķu sēklas un spļauj uz zemes miziņas. Apslimis skaitās. Šim cilvēkam vispār neeksistē tāda kautrība saslimt. Ņem un saslimst. Vājprāts kaut kāds. Turklāt priekšniekam nevis uzraksta bijīgu īsziņu, bet pazvana sešos no rīta: “Labrīt, priekšniek,” viņš saka, “būs vēji kaklu izpūtuši, darbā, lūk, nebūšu. Strādājiet vien paši,” vai: “Khe, khe, labrīt, saslimis esmu, saimniek, darbā nebūšu. Ar ko saslimu? Ar smagām paģirām kaut kā negaidīti sasirgu. Tagad jau ir tas laiks, ziniet, paģiras pa gaisu vien lido. Taisni vakar vēl Rihards bija ar paģirām atnācis uz darbu, būs no viņa pielipis. Nu, tad jau visu gaišu – ārstēšos.”

Protams, drīz vien pienāk diena, kad šis cilvēks patiešām ir sasirdzis ar viegli aizliktu degunu. Tad viņš darbā nav gadu vai divus. Atnāk pēc tam uz darbu un vēl dusmojas, ka par slimības naudu pat cigaretes nevarot nopirkt. Interesanti, ka kapā šis cilvēks pat netaisās gulties. Slimo tā veselīgi līdz deviņdesmit gadiem. Psihopāts kaut kāds.

Atvaļinājumu briesmonis

Zināms, ka šis ir pats šaušalīgākais kolēģu tips vispār. Ja šo varētu atbaidīt kā vampīru ar ķiploku virtenēm un krustiem, tad, ziniet, cilvēki ķiploku virtenēm un krustiem nokārušies vien staigātu. Visi gaida to brīdi, kad viņš aizies savā atvaļinājumā, bet trīc un dreb, un saslimst, kad tuvojas viņa darbā atgriešanās diena. Savā pirmajā darba dienā pēc atvaļinājuma viņš jau pirmais no rīta sēž savā vietā un viss tāds brūns, iededzis izliekas, ka strādā. Daudz viņš nerunā, nē, bet, velns tāds, gaida, kad kāds viņu apsveiks ar atgriešanos, paprasīs, kā gāja. Pie rokas tam glabājas 64 gigabaitu flešatmiņa – pilna ar fotogrāfijām no ceļojuma. Jā, fleška pilna līdz malām ar fotogrāfijām piebāzta. Nē, nē, ne jau ar dārgu fotoaparātu tās fočētas, kur katra bilde savus sešus megabaitus sver. Nē, nē, tak, ar parasto ziepi. Viena bilde, bļin – sešpadsmit kilobaiti. Jezusmarija. Un pilna atmiņas karte. Akurāt visi 64 gigabosi aizņemti. Lai dievs nogrābstās.

Nu, un tad pienāk tas baisais brīdis, kad šim cilvēkam ir radusies izdevība visus sapulcināt un uzsākt savu atvaļinājuma prezentāciju. Viņš mirdz kā Ziemassvētku eglīte, vaigi iesārtojušies, rokas satraukumā trīc, balss svinīga, acis manīgi šaudās lūkojoties, vai tad visi kolēģi ir sanākuši. Tad katram tiek iedota īkšķa naga lieluma ārzemju konfekte vai kaut kāds turku saldums, ko ceļotājs atvedis no tak jau Turcijas. Tad sākas fotogrāfiju rādīšana mazā 17 collu ekrānā. Pirmās tūkstoš fotogrāfijas sastāv no kadriem autobusā vai viesnīcā, protams, bet nākamajos desmit tūkstoš kadros miglaini redzama kaut kāda pludmale, krūmi un ēdnīca. Skaidrs, ka par katru bildi šis kolēģis tiecas pastāstīt veselu stāstu – ko ēdis, ko dzēris, kā sauļojies, cik ļoti čurāt gribējies un tā tālāk līdz naktij.

Sūdīgākais ir tas, ka šis kolēģis ir iemanījies pa lēto nopirkt biļetes un brauc uz Turciju vai Grieķijas salām divas reizes gadā. Taisni vai no darba prom jāiet.

Gvelzējs

Lūk, šis ir tas kolēģis, kuram ir tā, goda vārds, nesaprotamā spēja visu dienu kaut ko gvelzt. Kurš tik pagadās blakus, tam sagvelž kaut ko. Gatavās dieva zīmes sagvelž. Ne ar smalkumu un pieklājību šo cilvēku var aizvērt, ne ar benzīnā piesūcinātu lupatu. Un kā viņš prot gvelzt! Pilnīgi par neko. Sers atradies. Tā, it kā uzstātos literatūrzinātnes konferencē, kur, stiepies vai raujies, 30 minūtes kaut kas jāgvelž. Un nemaz nedomā viņam kaut ko pateikt. Viņš meklē tikai labu klausītāju un necietīs, ja arī tu gvelzīsi.

Kas pats galvenais – nedrīkst viņam acīs skatīties no rīta. Tikko kā atnāksi uz darbu un ieskatīsies viņam acīs, tas sātans iedomāsies, ka tu briesmīgi vēlies klausīties, kā viņš kalotkas vedīs parīt mainīt uz servisu un uzreiz tev klups virsū. Viņam neinteresē, ka ir cilvēki, kuri no rītiem vēlas nevis runāt, bet, kā saka, apēst gramu polonija vai šķipsniņu citas indes. Viņam, lūk, ir vajadzība katru rītu kaut kam kaut ko sagvelzt. Stāv, ziniet, ar kafijas krūzi tāds, atbalstījies ar dibenu pret jūsu galda malu un gvelž. Labums tāds, ka ar laiku var izstrādāties imunitāte dzirdēt, ko šis cilvēks saka. Atliek tikai māt ar galvu un ņemties ar savām lietā. Savādāk jau nekā.

Mēmais

Šis ne vien negvelž un nerunā, bet pat labrītu padot negrib. Sēž ierāvies kā tāds gliemezis savā mājā un ne vārda. Kaut ar nokaitētiem iesmiem baksti – neko nesaka. Cirvim skaidrs, ka kaut ko perina. Labākajā gadījumā – iedomīgs. Kautrīgs? Muļķības. Šitādi pasaules vēsturē vislielākie nelieši bijuši. Zin, sēdēja tāds kluss un kautrīgs Arvīds darbā, nevienu netraucēja, tak jau gudrs bija, sēdēja klusi kaktā līdz mājās ar traktoru tā ielika upes dambī, ka sešas saimniecības applūda.

Ar klusajiem nekad un neko nevar zināt. Vienreiz dzirdēju stāstu, kā viens puisis, kurš vispār tika uzskatīts par mēmu (pat invaliditātes grupa esot bijusi), pa naktīm piedzēries radio esot uzstājies. Dziesmiņas dziedājis, dzeju deklamējis, spriedis par politiku, mākslu. Pat tāds kā viedokļa līderis esot bijis. Lūk, bet pa dienu – mēms. pie tam cilvēki domājuši – nu ja reiz mēms, tad jau arī kurls. Kā tad citādāk? Nu, un ņēmušies viņu caurām dienām izsmiet – dziesmiņas aiz muguras dziedājuši, satīriskas poēmas sacerējuši, mēdījušies. Bet viņš, sātans tāds, pa naktīm visu to radio atstāstījis. Ar īstajiem vārdiem, personas kodiem. Nu, tā lūk. Tāpēc ar klusajiem labāk, ziniet, uzmanīgi.

Pavārs

Šis cilvēks ir pašpasludinājis sevi par darba pavāru, tāpēc neko citu nedara, kā visu dienu darba ķēķī šmorē. Pašsaprotami, ka pats sev šmorē. Rītu šis cilvēks uzsāk ar lašmaizītēm, bļodu karsta buljona un tasi zaļās tējas, pie kuras vēlāk piekož milzīgu tuplu. “Zobu šķirbas tā kā būtu aizsmērētas,” pēc vārgās maltītes viņš pie sevis čukstus nopurpina un dodas atpakaļ uz virtuvi. “Strādāšanai vajag kārtīgu dūšu,” viņš dudina un tik velk no ledusskapja cūkas galvu ārā, “galertiņš būs uz goda, mmm.”

Nu, un tu tikai sēdi un klausies, kā virtuvē klaudz katli, šķind pannas, šķīvji. Pēc dažām minūtēm jūti – gaisā uzvirmo kārtīgas rajončika ēdnīcas smārds. Vārās, cepas, šņāc un kūp. Lūk, pavārs gatavo pusdienas. Mārtiņš Rītiņš, bļin. Smerdelis, lūk, kas viņš ir. Ziniet, kā kara laikā bija? Staigā, staigā čalis pa tranšejām, pēkšņi, jūt ar degunu – kaut kas labi nav. Ož tā jocīgi. Tad šim pielec – gāze! GĀZE! Viņš kliedz un uzrauj galvā gāzmasku. Pārējie biedri arī uzmauc galvā gāzmaskas un, kā saka, dzīvo svilpodami. A, darbā? Kur nu gāzmaskas, kur nu kas. Sēdi tikai un osti sadegušas gaļas aromātus. Sak, solīja modernus darba apstākļus jaunceltnē, sanāca, bļin, bufete “Čaika”.

Piedzīvojumi pie zobārsta jeb baiļu anatomija

unnamed

Man, redziet, ir briesmīgi bail no zobārsta. Pie šī šaušalīgā paveida daktera mani pat ar uguni nevar aizdzīt, kur nu vēl ar kaut kādām tur zobu sāpēm. Reiz man zobs nežēlīgi sāpēja veselus trīs mēnešus. Naktis negulēju, bet pie zobārsta negāju ne par ko. Pa sienām, ziniet, staigāju, bet zobārstu uztvēru nevis kā atbrīvotāju no manām mokām, bet drīzāk kā briesmekli, kurš, baudas un kaisles slienām šķīstot, mocīs mani līdz es atdošu savus vecākus “Stūra mājas” pagrabiem.

Manu baiļu saknes rodamas bērnībā, kad pie zobārsta devos svilpodams. Mamma vienreiz aizveda, jo vaigs man bija uzpampis tik milzīgs, ka cilvēki domāja, es aiz tā nez ko esmu aizbāzis. Neko nebiju aizbāzis. Zobam bija pakaļā. Nu, lūk, aizveda mani pie zobārsta, a, tur zobārstīte, ziniet, meitene, gadus astoņdesmit četrus jauna, smaida tik un smaida. Saka: “Puisīt, nebaidies, odiņš iekodīs un viss.”

Es domāju – nu ja odiņš, tad jau nieks vien ir, bliez vaļā.

Odiņš, bļin… Kā lika ar tamboradatu smaganā, likās ka spāņu inkvizīcijas nagos esmu nokļuvis. Tā vispār bija pirmā reize, kad uzzināju par tādu inkvizīciju. Kā iedūra, tā pats sev teicu – lūk, spāņu inkvizīcijas nagos esmu. Nezinu, kas tas ir, bet, goda vārds, spāņu inkvizīcija sagūstījusi.

Lai nu kā, bet sāpes nedaudz rimās. Domāju, labi, tad jau piedosim. Iedūra, ragana, bet, nu, lai jau dzīvo. Muļķis! Klausieties, klausieties – viņa man saka: “Puisīt, tagad es rekur šito spogulīti paņemšu, maķenīt apskatīšos un viss. Nemaz nesāpēs. Apskatīšos tikai un tad uzreiz zīžļājamo bārbalīti dabūsi.”

Nē, nu skaties, nodomāju, vai man žēl. Bārbalītes arī, ziniet, tajā laikā pa kaktiem nemētājās. Lūk, bet, ja sāpēs, tad likšu pa bieti. Skatīties ar spoguli vari kaut līdz vakaram, es tikmēr, ziniet, atpūtīšos. Tātad viņa ņem to spoguli un nāk tik man mutei klāt. Es kā begemots vēl atveru muti labi plaši, kad, pēkšņi, – Hrababam! manu galvu no aizmugures tajā miega tvērienā sagrābj māsiņa un tur cieši, cieši, kamēr zobārstīte, Mēdeja tāda, aizsviež spoguli, pagrābj milzīgas knīpstangas, nu, varu apzvērēt, ka no vīra instrumentu kastes tajā pašā rītā bija izvilkusi, aizķeksē manu zobu un ar visu spēku, nu, tā no dvēselītes, rauj to nabaga nevainīgo kaula gabalu no mutes ārā.

Jezusmarija, kā es kviecu. Runāja, ka poliklīnikā šitāda brēkšana nebija dzirdēta kopš lielā sivēnu slaktiņa 1989. gadā. Nu, bet izrāva, ziniet. Pašķīda zaļi strutu recekļi un zobs bija ārā. Kā pa sviestu aizgājis, zobārste tikai dūdoja, kamēr es, agonijā raustīdamies, sev zvērēju, ka kopš šīs dienas zobārstus uzskatīšu par saviem ļaunākajiem ienaidniekiem un baidīšos no tiem kā no buboņu mēra.

Lūk, tāpēc nesen trīs mēnešus negāju pie zobārsta. Biju pasūtījis Ibumetīna maisu no fabrikas pa lēto un tik dzīvoju nost. Ja jūs zinātu, cik drūmas dzejas nāk galvā, kad sāp zobs. Man liekas, ka Bodlēram, nežēlīgi sāpēja vismaz divi zobi. Arī Kobeinam, ziniet, nevis vēders sāpēja, bet zobs. Par vēderu izdomāja tā Kortnija, simts punkti. Nīče vispār no zobu sāpēm pat nomira. Pašnāvību netaisīja, jo gribēja kārtīgi izciesties un apvainot Dievu, ka viņš ir nomiris un nav Nīčem zobus salabojis. Jēzu Kristu arī nemaz krustā nepiesita. Patiesībā viņu pie zobārsta nomocīja. Tajā laikā tak zobus ar akmeni rāva. Pasaki tikai zobārstam, ka zobs sāp, uzreiz ar dūres lieluma kirbuli ielidinās. Sak, lūgtum, draugs, dzīvo vesels un uzmanīgi ar čupa čupsiem.

Arī es, sarakstījis četras klades dzejas, taisījos nomirt, kad man pazvanīja draudzene un pateica, ka ir pierakstījusi mani pie zobārsta, jo viņa vairs nevarot izturēt manu šaušalīgo vaidēšanu un dzejas.

Draudzeni, protams, sākumā nolādēju tā, ka Purva Inta būtu nobijusies, tomēr zobs sāpēja tik nikni, ka beigās nodomāju labi vien ir. Kas zin, sadakterēs varbūt un miers būs. Bet kā jau tas ironiskā kārtā bieži vien notiek, dienā, kad bija jādodas pie zobārsta, tas zobs, sātans tāds, pārstāja sāpēt. Lūgdams nepielūdzu, lai kaut nedaudz pasāp, jo, tak pašsaprotami – ja zobs nesāp, tad pie zobārsta nav ko meklēt. Es tajā brīdī kā muļķis, sak, ai, nav ko šodien darīt, laiciņš jauks, jūtos superīgi, eh, ko nez lai sadara? Aliņu iet iedzert parkā? hmmm… nē… hmmm… ā, eureka! aizstaigāšu taču pie zobārsta, rau, kur laba ideja.”

Tā arī gāju – lēnām, papēžus velkot pa zemi, sniega un lietus miglai krītot sejā. Gāju izmisis, skumjš, nolādēts. Līdzīgi noteikti uz giljotīnas pusi vilkušies daudzi nevainīgi cilvēki. Laimīgie! Viņi vismaz zināja, ka spīdzināšanas nebūs. Šņakts! Un miers. Runā jau, ka cilvēki kā tādas vistas skrien, rokas vicinādami, pat pēc galvas pazaudēšanas. Tas vismaz ir jautri. Nevis kā man, bēdulim, jāvelkas uz spīdzināšanu un pēc tam vēl uz darbu atpakaļ. Pusdienas paēst skaitās aizgāju, sasodīts.

Nonācis pie Aīda vārtiem, es ar asarām acīs satvēru rokturi un uzreiz to atlaidu. Nē, neiešu. Bēgšu prom. ne gailis pakaļ nedziedās. Autobusā iekšā un uz mežu slēpties. Goda vārds, apsvēru tādu iespēju. Tomēr, ziniet, nokaunējos. Atcerējos, kā trešajā klasē vienreiz aizbēgu no brīvpusdienām, jo tur biezpienu lika ēst. Ar suņiem tak pēc tam meklēja. Nokaunināja, ka talonus izniekoju, un biezpiens bija jāēd par sodu dubultā.

Ar pārcilvēcisku spēku atrāvu pekles durvis un iegāju iekšā. Stāvu gaitenī, tumsiņā un iezaļganu seju tikai ausos. Smird. Smaka šausmīgāka kā omammas zāļu skapītī. Es vispār labāk kakas ostu, nekā tās zobārstu vielas. Saņemos, paeju tālāk un redzu – otrās telpas dzīlēs sēž krēsls. Šaušalīgais moku verķis! Paradoksālais briesmonis, kas paredzēts, lai mokoties būtu ērtāka gulēšana! Nolādēts esi! Nē, bēgšu, lai sātans jūs visus parauj! Bēgšu!

Tas viss man izskrēja caur galvu mirkli pirms no sazin kādas alas izleca ārā zobārstīte. Meitene gadus 90 jauna, dūdodama man prasa vai tad es tas, kuram zobs šaušalīgi sāp? Es saku – nē, draudzenīt, vairs jau nesāp. Atļaujiet – iešu mājās. Par velti traucēt atnācu. Zobu vairs pat nejūtu. A, šī, uzreiz – ā, nesāp? Slikti, slikti, tad jau būs nomiris. Rausim ārā. Jezusmarija, domāju, kurš velns raustīja aiz mēles atzīties, ka nesāp. Es uzreiz nu, nav jau tā, ka nesāp. Vispār jau sāp tā, ka kājās knapi stāvu. Neraujiet ārā. Sāp briesmīgi. Urbiet, cērtiet, bet, dieva dēļ, neraujiet, pažēlojiet.

Sēdies, bērns, ko nu tik nobijies, viņa vēl man prasa. Es saku nu, tāpat, ziniet, no, zirnekļa nobijos, rekur kaktā sēž. Tak, bļin, no jums baidos, no jums baidos vairāk kā no nāves!

Ziniet, kas notika? Viņai tikko manāmi ietrīsējās lūpa, acīs sariesās asaras. Viņa lēnām salika rokas klēpī un nodūra galvu. Es redzēju, kā pār viņas vaigu ātri norit dzidra asariņa, ko viņa veikli, it kā kaunēdamies, noslaucīja ar piedurkni. “Piedodiet, es negribēju,” viņa tikko dzirdami nočukstēja, “mani laikam neviens nemīl”.

“K..k..ko jūs..,” es satrūcies jautāju un uzliku roku uz viņas pleca, “man negribējās jūs sāpināt. Es jau tikai tā, ziniet, aiz savas neuzmanības. redziet, esmu tāds pastulbāks gadījies.”

“Ek, beidziet, es taču zinu,” viņa čukstēja, “visi baidās no manis. Pat mans vīrs baidās, jo domā, ka es viņam izurbšu zobus, kamēr viņš guļ.”

“Nnnē, nē, nav tā,” es galīgi sašļucis teicu, “jūs noteikti pārspīlējat, jūs taču visi mīl, beidziet, beidziet.”

“Nē, nemīl, man pat darbā nav ar ko aprunāties, jo neviens no klientiem nevar man atbildēt. Vatēm un sūkņiem pilnas mutes, vai ziniet. Neviens nevar atbildēt man, vai paslavēt mani, cik skaistu plombu uztaisīju vai cik veikli zobu pieslīpēju.”

Pār vaigu viņai noslīdēja vēl viena asariņa. Mana sirds plīsa vai pušu. Kāds es biju muļķis…

Viņa nedaudz pacēla galvu, palūkojās logā, viņas acīs es redzēju pasaules skumjas un sāpes. Es taisījos saņemt viņas rokas un izteikt savu pateicību, kad -HRABAMS!- Pēkšņi, mani no aizmugures tajā miega tvērienā sagrāba māsiņa.

“Ahahaahaha, iekriti, puika!” Zobārstīte iebrēcās un paķēra divmetrīgu šprici. “Tūliņ mēs tevi izurbsim, ai, cik jauki būs. Līdz pašām smadzenītēm, hahahahaha,” viņa rēca, kamēr māsiņa man ar vienu roku stūma mutē vates tamponus un siekalu sūkni.

“Velnene! Slurp, slurp. Mēdeja! Slurp. Es tev noticēju, ragana! Slurp,” es, siekalām šķīstot, bļāvu, līdz man tika smaganā iedurta šprice, liekot manai mutei kļūt šļauganai un nevarīgai sakarīgi kliegt. Es padevos un atkritu krēslā, kamēr zobārstīte gatavoja lielāko urbi, lai varētu tikt pie manām smadzenēm.

Lūk, brālīši, tieši tādēļ es pie zobārsta vairs nekad neiešu. Dzīvošu ar pagaidu plombu, pie pakaļas. Tiem velniem uzticēties nevar. Nu nevar ne par ko.

Migrēna – tu mans mirdzošais lāsts

migrema_2

Šī eseja ir veltīta visiem tiem nelaimīgajiem, kuriem tāpat kā man reizēm smadzeņu sazin kurā daivā kaut kas saiet pilnīgā dirsā un nākas piedzīvot to riebīgo procesu, ko daži lohi sauc par “tās taču tikai galvassāpes”, paši cietēji par “bļaģ, tūliņ būs”, bet dakteri – par “Zolmitriptāns – viena tablete uzreiz pēc migrēnas lēkmes.”

Lūk, ar migrēnu ir tāpat, kā ar hemoroīdiem – neviens nesaprot, kas tie tādi ir, kamēr pašiem dibenā nav sametušies. Lielākā daļa cilvēku domā, ka migrēna ir tad, kad sāp galva. Piemēram, čalis visu nakti dzēris šņabi, kopā ar alu un šampanieti, no rīta vaid, ka viņam nereāla migrēna. Nevis paģiras, bet migrēna. Vai kāda dāmai, kurai krogā Labietis atteicās uzjaukt zemeņu daikiri, pēkšņi sākas migrēna. Nevis debilisms, bet, lūk, migrēna. Tāpēc, kad tev pašam sākas migrēna, tu vairs necenties paskaidrot, ka tās nav parastas galvassāpes, bet vesels diezgan sūdīgu apstākļu, stāvokļu un sajūtu kopums vairāku stundu garumā. Tu vairs to nevienam neskaidro, un, ja kāds pajautā, kāpēc tu izskaties pēc dārzeņa, tu vienkārši pasūti viņu dirst.

Fortūna mani labi ieredz, tāpēc mani migrēna piemeklē akurāt vienu reizi mēnesī un ir pietiekami paciešama, lai man būtu vēlme to apcerēt. Migrēna man var sākties nekad neparedzamā dienas laikā. Vissūdīgāk, ja tas notiek no rīta, jo tad tuvāko dažu stundu laikā nav iespējams pie datora normāli neko nedarīt, sakarīgi uzvesties vai dzert kafiju. Iedomājies, tu atnāc priecīgs uz darbu, apsēdies pie datora, atver savus Word, Excel, Šmekscel failu, vienalga, sāc strādāt un, pēkšņi, sajūti tādu abstraktu klikšķīti smadzenēs – klik-  un viss. Pēc šī nosacītā klikšķa viss ir skaidrs. Tā maucība sākas.

Tas mirklis ir ārkārtīgi interesants. Tev nekas vēl nesāp, vienkārši, vienā brīdī tu pēkšņi zaudē jebkādu spēju koncentrēties, datora ekrāns pēkšņi pārvēršas par saules spilgtuma pleķi, no kura ārā nāk nokaitēti iesmi, tu lēnām, lēnām paliec ļoti stulbs, apjucis un zaudē spēju loģiski spriest. Cilvēku balsis aizlido kaut kur tālumā, tavas rokas vairs nav tavas, tava balss kļūst sveša tev pašam, tavs dibens sāk tirpt, bet kājas sabrūk putekļos. Un tas ir tikai sākums.

Pēc pāris minūtēm sākas nemiers. Tu iebāz rokas kabatās, it kā meklēdams kaut ko, kabatā tu atrodi vienu centu, kuru tu izsvied pa logu, tad tu padzeries no tukšas krūzes, pielej krūzi no ūdens krāna, noliec to plauktiņā un aizej uz tualeti. Tur tu nomazgā rokas un pačurā. Paskaties spogulī un pārbīsties, tad tu izej no tualetes, aizmirsti krūzi, aizej atpakaļ pie datora un apsēdies. Sekundi tu urbini degunu un atkal piecelies kājās, lai aplietu līdakas asti ar koka kolu. Tad tu aizver acis un tumši sarkanajās dzīlēs ieraugi to, no kā baidījies. Tas tuvojas. Mirdzošais, ugunīgais, apbrīnojami skaistais un ņirbošais punktiņš, kas ir nedaudz līdzīgs tām spīdīgajām strēmelītēm, ko deviņdesmitajos karināja uz Ziemassvētku eglītēm. Tas tuvojas. Migrēnas priekšvēstnesis, migrēnas aura, imigrante Laura, sauc kā gribi, bet tas tuvojas, lēnām kļūstot arvien lielāks un ņirbošāks.

“Fak, sākas”, tu nočuksti un padodies liktenim.

Tuvākās pusstundas laikā mazais mirdzošais punktiņš ir izaug par lielu, žilbinošu tārpu un nolaupa redzi vienai no tavām acīm. Man parasti tā ir labā acs un, ja dakteris kādreiz prasīs, vai man bieži sāp galva, es atbildēšu, nē, bet vēzis man noteikti ir galvas labajā pusē.

Lūk, šajā mirklī jau ir pilnīgi neiespējami saredzēt tādas nesvarīgas lietas kā burtus datora ekrānā, cilvēku sejas, kājas, rokas un dibenus. Tava uzvedība pamazām kļūst pavisam neadekvāta, jo apjukumam un neattapībai klāt nāk nespēja saredzēt pusi no tā, kas notiek tev apkārt. Telpa kļūst par pamatīgu orientēšanās izaicinājumu. Lai slavēts Dievs, ja izdodas nokļūt tualetē un izslēgt tur gaismu. Hello darkness my old friend, bļe.

Tomēr mirdzošais tārps ilgi nesēž tavā acī un lēnām aizbrauc kaut kur pa labi, līdz pazūd pavisam. Kad tas ir pačibējis, tu tiec iemests tukšā, drūmā pasaulē, un sāc lūgties, lai tas mirdzošais briesmonis nāk atpakaļ. Šķiet, ka kāds tavas smadzenes ir sagrābis rokās un cenšas izspiest no tām kaut kādu zapti. Mežonīgas sāpes kā Hēfaista cirvis pāršķeļ tavu galvaskausu, bet no tās neizlec Atēna, nē, izlekt taisās vienīgi brokastīs ēstā tostermaize no tava kuņģa. Hahaha, kādas vēl tabletes, muļķi! Ja tu neiedzēri tableti jau auras laikā, tad viss, cilvēk, pakaļā. Bet nē… Tu tomēr aiznesies uz aptieku, kur, ar asinīm pieplūdušām acīm, pieprasi puskilogramīgo Ibumetīnu, bet, kad tevi pasūta dirst, tu nolādi visu dzīvo radību, visus, visus, kas smaida, kas sarunājas, kas bauda dzīvi! Nolādētie!

Šausmīgas galvassāpes, pie velna! Tu brauc uz mājām no darba un lūdz Dievu, kaut tava draudzene, sieva, mamma, tētis, vecmamma, kaķis nebūtu mājās, jo savādāk viņiem visiem būs beigas. Tu esi kļuvis par nejauku un netaisnu briesmoni, kurš savā mežonīgajā migrēnā vainos pašu tuvāko cilvēku.

Mājās, uztaisījis gadsimta skandālu, tu, šaušalīgiem vaidiem un lāstiem gāžoties pār lūpām, liecies gultā un ceri nomirt. Nesanāk, jo tu uz dažām stundām iekrīti murgainā un neveselīgā miegā. Kad tu pamosties un atver acis, tu vairs neesi mājās, nē, tu esi pamodies šaušalīgi drūmā, tukšā, cilvēkam naidīgā vietā. Galvassāpes ir pārvērtušās par tādu trulu dunoņu, bet tu par melnu tārpu, kurš nekādi nespēj attaisnot savu eksistenci un piespiest sevi izkāpt no gultas.

Ja izdodas to visu pārdzīvot un aiziet vēlreiz gulēt – nu jau pilnvērtīgā naktsmierā – tad var sevi apsveikt, jo kārtējā migrēnas diena ir nolauzta, neizdurot sev acis vai nenogalinot kādu. Nākamais rīts nāk kā svētība, kā balva par nepelnīti sūdīgu dienu. Nākamā diena ir skaista, jo mirdzošais Mīnotaurs savu upuri ir paņēmis.

5 studentu tipi, kas sastopami skolā

aitarsunklara

Katrs, kurš ir studējis, piekritīs, ka studenti ir dīvaini. Vēl dīvainākus cilvēkus var satikt tikai tramvajā vai stokmanā. Bieži arī darbā. Es arī esmu studējis. Vispār, studēju joprojām. Paldies Dievam, ka studēju, jo, ja nestudētu, noteikti sēdētu cietumā. Tāpēc studēju. Vispār jau nestudēju, bet lielākoties skatos uz kursa biedriem, kuri studē. Kolorīti ļaudis. Katrs ar savu raksturiņu, ziniet. Sēž un mācās kā tādi Ļeņini, tomēr bieži vien neko nerubī. Goda vārds, nerubī. Es jau arī nerubīju. Izsauc pie tāfeles, prasa, uzraksti nominatīva daudzskaitli. Es, hujakš, ģenetīva vienskaitli uzrakstu. Beigās vēl pastrīdos, pakašķējos, pierādu, ka augstāko izglītību mūsdienās var iegūt pat pilnīgs idiots. Tak, dzīve māca nevis skola. Lūk, tramvajā visu var iemācīties, kas dzīvē vajadzīgs – kā sūdu no snikera atšķirt, kā konduktoru retorikas džungļos ievilināt, kā invalīdu notēlot, kad vecūksnis grib tavā vietā sēdēt. Visu iemāca tramvajs. Bet, Dievs ar tramvaju. Lūk, labāk pieci studentu tipi. Visus atpazīsiet. Ja nē, tad jūs neko nerubījat.

 

Tas, kurš visu laiku māj ar galvu, bet neko nerubī

Šim studentam nav labi ar galvu. Viņš lekcijās visu laiku sēž taisnu muguru un cenšas izveidot acu kontaktu ar pasniedzēju, lai nekavējoties varētu tam piekrist. “Jā, jā, tieši tā! Pareizi tu saki, vecā!” Viņš bez vārdiem saka pasniedzējam. Brīžiem šis students vēl zinoši pasmīn vai pat iespurdzas, it kā pats būtu sēdējis blakus Sokratam, kad tas sofistus nodirsa. “Nu ja, tieši tā arī bija, hah, tie gan bija laiki,” viņš māj ar galvu, piemiegdams ar aci pasniedzējam.

Reiz es rūpīgi novēroju kādu studentu, kurš kādā ārkārtīgi garlaicīgā lekcijā par valodas sintaksi, sēžot pēdējā solā, miga ciet, bet tāpat visu laiku māja ar galvu un piekrita lektoram kādā visai sarežģītā jautājumā. Pēc brīža viņa galva jau atradās starp ceļiem, bet līdz zemei nostiepās sudrabaina siekalu stīga, it kā savienojot viņu ar visu zemē apslēpto gudrību. Kad pasniedzējs viņu ar skaļāku balsi iztraucēja, viņš strauji izslējās taisns, iesūca mutē slienu un, ko jūs domājat, uzreiz simtsprocentīgi piekrita pasniedzējam.

Zināms, ka šie studenti zina pilnīgi visu. Himleru 18. gadsimtā kronēja par Bizantijas ķēniņu? Protams, protams, akurāt tā. Rēzeknes mērs izraisīja Trešo pasaules karu? Pareizi, kurš gan cits. Bībeli sarakstīja Homērs? Jā, jā, pats biju klāt. Un tā bez gala.

Šo studentu var atpazīt ne tikai pēc sparīgās galvas māšanas, bet arī blāvā, it kā mirušā skatiena, ar kādu tas skatās uz pasniedzēju vai tāfeli. Kā tur bija – gaisma logā deg, bet mājās neviena nav. Pareizi? Protams, ka pareizi.

 

Tas kurš visu laiku mācās, bet neko nerubī

Lūk, šis students ir īstākā zinātnes enigma. Viņš visu laiku mācās. Visu pieraksta līdz pēdējam sīkumam. Reizēm pat pārzīmē prezentāciju slaidus, kurus savā rūpīgi izmeklētajā kladē izrotā ar sarkanām vai zaļām vinjetēm. Viņš izpilda visus mājasdarbus un uz skolu klumzā pat ar iepriekšējā dienā lauztu kāju. Izklausās saprātīgi, vai ne? Nē. Par spīti savai uzcītībai šis cilvēks tāpat neko nerubī. Jo vairāk mācās, jo vairāk neko nerubī. Pilnīgas šausmas. Galvenais, ka viņš pats domā, ka kaut ko rubī, bet pa īstam nerubī tik stipri, ka nākas domāt, vai tikai viņš nav cilvēka ādā ieģērbies cirvis.

Pirmajā reizē, kad tu satiecies ar šo cilvēku, tevi pārņem cienīga bijība. “Lūk”, tu nodomā “nākamais prezidents vai kodolfiziķis”. Taču, kad nākamajā lekcijā šim cilvēkam paprasa, kurā gadā dibināta Roma, viņa seja sākumā ietonējas maigi sārta, viņš tā kā apmulst, tā kā nokautrējas, tad sekundes simtdaļā viņš paliek zili lillā, sāk drudžaini šķirstīt savus pierakstus un zem deguna bubināt: “pieci, divi, emmm, bzz bzz, astoņi, labradora bēres, sešpadsmit…” Pēc tam iestājas tik šaušalīgs klusums, ka ar roku var sataustīt šī nelaimīgā cilvēka kaismīgo vēlmi nomirt turpat uz līdzenas vietas.

 

Tas kurš nenāk uz skolu, tāpēc neko nerubī

Šo tipu ir visgrūtāk aprakstīt, jo viņš gandrīz vispār nepastāv. Ja arī eksistē, tad tikai teorētiski. Bet jocīgi – visi it kā viņu pazīst, uzskata par kursabiedru, rēķinās ar viņu, piesauc lekcijās, aicina uz pasēdēšanām vai neganti nodirš, tomēr neviens nekad viņu nav acīs redzējis. Tiesa, parasti kaut kāda Līga vai kaut kāds Andris ir vienreiz manījis viņu uz ielas, vai pat paspiedis roku kādā pasākumā, tomēr bieži vien pati Līga vai pats Andris eksistē, ziniet, teorētiski.

Pašsaprotami, ka šis cilvēks vispār neko nerubī. Iespējams, viņš rubī, bet stipri dzer un skolā iestājās, lai beigtu dzert un attaisnotu savu eksistenci, taču 31. augustā saprata, ka labāk dzert nekā mācīties un uz skolas pusi pat neskatās. Vispār diezgan stilīgi. Man patīk šis studentu tips. Kurš gan negribētu eksistēt teorētiski? Es, piemēram, ļoti labprāt.

 

Tas, kurš rubī tik ļoti, ka vairs neko nerubī

Šis ir briesmīgi gudrs. Visu zina. Pajautā tik. Bailes dažreiz paliek, cik ļoti cilvēks zina lietas. Protams, ka pats saka – es zinu, ka neko nezinu, bet tajā pašā laikā visu pastāsta. Tiesa, mīklās un dzejās vienmēr, piemēram: “Hei, Arvīd, cik pulkstenis?” Tu jautā gudrajam, kurš pēc pusstundu dziļdomīga klusuma atbild: “Manas dzīves pulkstenis jau drīz būs sitis mirstamstundu” vai “Au, Pičiņ, kurā gadā Augusts valdīja?” Pičiņš uzreiz: “Kāpēc jautā? Kāpēc tev jāzina? Ko tu gribi secināt? Kāpēc tieši Augusts?” Utt. Lūk, nav ar pliku roku ņemams, ne?

Gudrajam vispār neko nevar iestāstīt. Arī pasniedzēji neko nevar viņam iestāstīt. Draudzene vai sieva neko nevar iestāstīt. Mācītājs vispār neko nevar iestāstīt. Karoč, pilnīgas auzas. Turklāt viņš bieži klusē. Klusē tik stipri, ka liekas viņš kliedz nevis klusē. Kā ar nazi caur smadzenēm tas klusums iet. Varētu domāt, ka vērpj intrigas vai cenšas pierādīt Goldbaha hipotēzi, be nē – izrādās aizmidzis. Kad prasa, kāpēc aizmigi, atbild, ka grāmatu līdz pus pieciem no rīta lasījis.

Lūk, grūti ar to gudro. Liekas – gudrs, gudrs, bet beigās neprot tualetē podu ar birsti izšīberēt vai dāmai roku pasniegt, kad tā norāvusi peļķē uz gurķa.

 

Tas, kurš vienkārši neko nerubī

Šis nāk uz skolu, sēž, klausās, pieraksta, bet tajā pašā laikā cirka arēnā ar mopēdu vizinās. Viņu var atpazīt pēc tā, ka viņš ne tikai neko nerubī, bet pat nesaprot, kur atrodas. “Au, Ričiņ”, nerubītājam uzsauc kāds kursa biedrs, “ko dari?” Ričiņš pēc trīs stundām pagriež galvu un atbild: “Da neko, nažus zīmēju.”

Pasniedzēji parasti ir samierinājušies, ka šis neko nerubī un kādu jautājumu tam uzdot tikai tad, ja vēlas paši uz tiem arī atbildēt. Ir pat tāds jēdziens, ko es pats izgudroju: “viltus retoriskais jautājums”. Tas ir jautājums, ko viens cilvēks uzdod otram, zinot, ka otrs atbildi nezina un klusēs, ļaujot jautājuma uzdevējam pašam atbildēt.

Dzīvē šis cilvēks ir ārkārtīgi sirsnīgs. Viņš parasti ir no laukiem, tāpēc bieži runā par kaķiem, suņiem vai tārpiem. Dažreiz viņs runā arī par mopēdiem vai mammas audāku, kuru viņš reiz sasitis. Viņš nav slikts cilvēks. Ļoti labs cilvēks, tomēr viņam ir maz draugu, bet vēl mazāk ienaidnieku. Ziniet, viņš vienmēr dzīvo tā pa vidu. Nevienam īpaši nekaitē, bet tāpat daudziem besī. Tomēr tiem, kuriem viņš besī, nav nekādu izredžu ar viņu tikt galā, jo viņš, bļāviens, neko nerubī.

Kaut kādā mistiskā veida šis students vienmēr nokārto visas sesijas un beigās saņem gan bakalaura, gan nereti arī maģistra grādu. Un, kas vēl paradoksālāk, šis cilvēk pēc tam parasti pelna par jums desmit reizes vairāk, viņam ir pupaināka sieva, veselāki bērni un pēc nāves no viņa kapu kopiņas lapas nogrābj četras reizes mēnesī, nevis nevienu, kā jums. Turklāt ļaudis pēc tam bieži saka: “Vot pizģets gudrs cilvēks bija.” Šitā saka par cilvēku, kurš nu vispār skolā neko nerubīja.