Tā. Beidzot es esmu daudzmaz atkopies no aknu cirozes, kas man pēkšņi un negaidīti uzklupa pēc pēdējā ieraksta blogā: “Latvijas labākā un lētākā alus degustācija. I daļa”, tāpēc es varu ar jaunu sparu, citēšu, “dzert un rakstīt tekstus”. Kamēr mana akna vērtē labāko importa alu, kas nopērkams Latvijā, es pastāstīšu par vienu no daudzajiem talantiem, kas man piemīt, proti, tehnika un tās remonts.
Redziet, es esmu pietiekami vecs, lai man būtu ieaudzināts, ka vīrietim jāprot sačinīt ūdens krāns, bet sievietei pagatavot krem brulē, tomēr pietiekami jauns, lai pats vēsā mierā gatavotu krem brulē, kamēr sieviete činī krānu. Tomēr man ļoti patīk labot vai izgatavot lietas. Vispār, to taču pieprasa mana vīrietība. Kas tas par vīrieti, kurš neprot salabot lietas? Tpū. Kas par vīru, kurš nevar saremontēt sievas putekļusūcēju vai blenderi? Kas par zēnu, kurš nespēj savai mīļotajai sniegt dāvanu pārmūrētas un nedūmojošas plīts veidolā? Kretīns ne vīrietis, kurš neko no tā neprot.
Es, piemēram, īsts vīrietis biju jau piecu gadu vecumā, jo radio “Gauja” saremontēju tā, ka pāri palika tikai radio “Gauja”. Vēlāk, kad man uzdāvināja sen izsapņoto velosipēdu ar 21 ātrumu, es nekavējoties ķēros klāt pie tā savešanas kārtībā. Sākumā es pievilku bremžu troses. To es izdarīju tik labi un prasmīgi, ka vispār nebija jāspiež bremžu svira, lai ritenis pārstātu griezties. Tas vienkārši negriezās. Ķēdes un zobratu ieeļļošanai es izlietoju pus pudeli saulespuķu cepamās eļļas “Brolio”, bet stūri nocentrēju precīzā 30 grādu leņķī. Beigās mans velosipēds bija tik izcili saremontēts, ka es ar to baidījos braukt.
Pēc pamatskolas pabeigšanas, nešauboties ne mirkli, es iesniedzu dokumentus Rīgas Tehniskās koledžas profesionālajā vidusskolā, lai apgūtu automehāniķa arodu. Tur mani un manas spējas uzreiz novērtēja materiālu mācības pasniedzējs, veltot man viedus un patiesus vārdus. “Lūk, šis puisis būs automehāniķs,” viņš teica un ielika man apaļu sešinieku teorētiskajā kontroldarbā par domnas krāsnīm un kaut kādiem čuguniem. Tiesa, pēc mēneša es no skolas izstājos, jo saprast kloķvārpstas darbības principu nebija manā stilā.
Lai arī īss bija mans automehāniķa karjeras laiks, tomēr tas lika pamatus tam meistaram, kas es esmu šodien. Es dievinu remontēt lietas. Man pat pieder milzīga instrumentu kaste un triecienurbis jeb perforators, kuru es reiz vīrišķības uzplūdā iegādājos veikalā Depo, kur biju devies pirkt aizkarus. Un labi ir, ka nopirku, jo drīz pēc tam man vannasistabā pie sienas savajadzējās pielikt zobu birstīšu plauktiņu. Kā zināms, vairāk esmu automehāniķis nekā galdnieks, tomēr nenoliegšu, ka pēc plauktiņa pierīkošanas apsvēru karjeras uzsākšanu celtniecībā.
Lūk, amatieriem sniegšu īsu instrukciju, kā tas darāms.
Sākumā lietpratēja balsī draudzenei, draugam vai kādam citam blakus stāvošam cilvēkam ir jāpaskaidro, ka pirms urbšanas ir jānomērī un jāatzīmē vajadzīgās vietas uz sienas. “Pasniedz man līmeņrādi, rau, no manas instrumentu kastes un arī vislielāko zīmuli, kas tur ir,” pēc tam ir jāpavēl. Kad ir sadabūtas pieprasītās lietas, ir jākāpj uz zvalstīga Ikejas ķebļa un manā gadījumā draudzenei jāpieprasa padot aliņ… tfu, plauktiņu. Kad tas izdarīts, plauktiņš jāpiestutē pie sienas un jāpiekodina vājais dzimums, lai atkāpjas un pasaka, vai ir taisni. Kad sieviete pasaka, ka varētu būt taisni, ir jāliek uz plauktiņa līmeņrādis un jāsecina, ka nekas nav taisni, jo burbulītis vispār ne tur peld. Tad plaukts ir jāierīko tā, lai līmeņrādī burbulis būtu akurāt pa vidu un ar zīmuli jāieurbina sienā divi punktiņi. Viss lieliski, vai ne? Nu, lūk, ko tālāk? Tālāk ir jāņem urbjmašīna, jāiestiprina tajā urbis, piemēram, “BETONA URBIS MAKITA NEMESIS” ar dimanta vai azbesta vai, dievs vien zina, kādu tur uzgali un jāmauc tik reģipsī iekšā. Ies kā sviestā, goda vārds. Es tikai tad sapratu, ko nozīmē kārtīgs triecienurbis. Bez pūlēm izurbās. Pat mani līdzi parāva tā, ka atsitos ar galvu pret sienu. Varens aparāts.
Kad sienā ir izurbti divi trekni caurumi, ir jāsameklē skrūves. Man, piemēram, skrūvju nav daudz. Naglas – tās gan ir vesels maiss, bet ar skrūvēm ir visai bēdīgi. Es vispār nesaprotu, kopš kura laika cilvēki naglu vietā sāka lietot skrūves. Nagla – lūk, tā ir lieta. Sanaglot var visu. Paņem naglu, āmuru un tik vico kopā lietas. Visu bērnību pavadīju, naglas dzenot bluķī. Lūk, bet šeit bija nepieciešamas skrūves, kuras es beigās izskrūvēju no virtuves sienas – tās balstīja kāda man sveša meistara pierīkotu plauktiņu, kuru es vēlāk piedauzīju pie sienas ar naglām.
Tātad, kad ir dabūtas skrūves, tās rūpīgi ar perforatoru – kuram urbja vietā jau laicīgi jāpierīko skrūvgrieža gals – jādragā iekšā sienā. Man sākumā gan sanāca iemaukt par dziļu, jo, kā es pēc tam atminējos, man uz tām skrūvēm bija paredzēts karināt plauktiņu. Par laimi, manam perforatoram ir arī atpakaļgaita, tāpēc es tās skrūves varēju viegli izraut ārā no sienas un pēc tam ar rokas skrūvgriezi lēnā garā ieskrūvēt tik dziļi, cik nepieciešams. Tas, lūk, arī viss. Šahs un mats.
P.S. Lieki piebilst, ka zobu birstes mūsu mājās joprojām tiek turētas uz izlietnes malas vai dažreiz nejauši podā, jo, kā jau teicu, man padodas būvēt un salabot lietas.
P.P.S. Tagad es beigšu rakstīt, jo šovakar esmu plānojis salabot veļasmašīnu. Nav jau salūzusi, strādā labi, tomēr profilakses pēc jāizskrūvē. Mazums – gultņi varbūt aprūsējuši vai kāda siksna jāmaina.
PILSONIS GRĀMATNĪCĀ 