Darba meklētāja piedzīvojumi jeb, kā es neaizbraucu strādāt uz Angliju 

darbs_ir_labs copy

Prologs

Nekas nav aizraujošāks par darba meklēšanu. To es saku no pieredzes. Ja man šobrīd nebūtu darba, tad es pavisam noteikti to meklētu. Brīžiem pat gribas tāpat pēc darba pameklēt darbu. Meklēt darbu ir superīgi. Tāpēc, lūk, rakstelis par laiku, ko atceroties, sirdī silti paliek. Savā augstprātībā ceru, ka cilvēks bez darba, šo izlasot, taps iedvesmots mesties darba meklējumos. “Kas meklē tas atrod,” saka cilvēki, bet paši tam netic. Kas tad tas būtu par atradumu, ja mēs meklētu, meklētu un atrastu stulbumu kaut kādu? “Vai tad es stulbumu meklēju?” kāds vaicātu, ticis darbā par kaut ko stulbu. “Laikam tā īsti nemaz nemeklēju. Pats atnāca,” tas secinātu. Lūk, bet tas, kas patiesi meklē, tas taču nemeklē stulbumu? Piekritīsiet. Tas, kas meklē, tas meklē labumu, vai ne? Un, ja meklē labumu, tad jau neņemsi stulbumu pat, ja atradīsi tādu, ko? Stulbumu taču metīsi pie malas un meklēsi, kamēr labums būs rokā? Kaut simts stulbumi stātos ceļā. Lūk, tāpēc meklējat droši un ar sparu, jo ticat man – kad darbs atrasts, tad var izgadīties, ka jautrība nez kur pazūd un darbs jāsāk meklēt no jauna.

Bet, ja godīgi, visiem zināms, cik grūta dzīve ir Latvijā. Saeimā vieni idioti, VID’ā asinssūcēji, Maximā kaut kādi krievi, Jaunajā Rīgas teātrī buržuji un Rīgas satiksmē vispār – cirvji ne cilvēki. Visiem ir grūti, bet visgrūtāk, lūk, jauniešiem; tiem, kuri Padomju ideoloģijas netraumēti varētu Latviju zem rokas izvest plaukstošā pavasarī, klājas visgrūtāk no visiem. Tiem neviens nedod ne naudu, ne darbu, ne marihuānu brīvi uzsmēķēt. Nolamāties vairs pat nedod. Jauniešu dzīves tiek kungu ierobežotas un nobeigtas vēl īsti nesākušās. Nabaga latviešu jaunietim, lai savilktu galus kopā, ir jāģērbj kleita un jāiet spēlēt Bon Džovi dziesmas Līvu laukumā vai vēl trakāk – jāiet transcomā par sakaru operatoru vergot. Viss tikai tāpēc, ka Idiotu līm… atvainojiet, bezdarba līmenis Latvijā ir drausmīgi augsts. Vienkāršam cilvēciņam pēc vidusskolas pabeigšanas no depresijas tvēriena neizbēgt. Un tad jau nav tāla tā diena, kad jācitē Čehovs: “Kāds jauks laiks šodien. Nevaru izdomāt – tējiņu iedzert vai pakārties.”

Zili brīnumi ar to darbu un bezdarbu. Lai cik ļoti man ir gribējies iet Gordona Komstoka pēdās un piedrāzt darbu, tas mani vienmēr ir atradis. “Ko tu man piesējies?” Es bieži tam jautāju. “Liec mani mierā!” Es kliedzu no rītiem. “Laimīgu taciņu!” Es tam novēlu vakaros, kaut gan zinu, ka darbs ne pa kādu taciņu neies, viņš tupēs kā ķipis un gaidīs mani, sekundes skaitīdams. Citiem, šķiet, tādā veidā ir piesējies bezdarbs… Lai nu kā, mans vārds ir Pilsonis G. un es pastāstīšu, kā es neaizbraucu strādāt uz Angliju un nepakāros, kādā no Sarkandaugavas priedēm.

 

I

Nāku no provinces. Rīgā ierados kā tipisks laimes meklētājs – noplēstās botās, ar mugursomu plecos, kurā biju ielicis divas apenes, dirol paciņu, mp3 plejieri ar trīs dziesmām un Džeka Londona stāstus. Tās bija augusta beigas. Nekur nestudēju, nekur nebiju iestājies, salasījies Londonu, Orvelu un Keruaku gribēju dzīvot uz ielas vai vismaz patversmē. Tiesa, no šī nodoma atteicos, jo pamatīgi izbijos no klaidoņa, kurš, tikko biju izlecis no autobusa, pieprasīja man cigareti. Pēc tam es gribēju kļūt par diloņslimnieku, revolucionāru, intelektuāli, nu tādu kā sociālistu šī vārda teorētiskajā izpratnē. Tomēr arī tas man neizdevās, jo manas oratora prasmes pielīdzināmas nullei un proletariāts mani kaitina. Beigās atmetu visai romantikai ar roku un devos pie draudzenes, kurai plānoju uztupties uz kakla; tomēr beigās viss iegrozījās tā, ka uz kakla uztupos vecmammai. Uzreiz sāku meklēt darbu. Ja es būtu zinājis, cik viegli ir Rīgā atrast darbu, es nebūtu tik ļoti nolādējis krīzi, kas nabaga cilvēkiem un arī man atņēmusi iespēju dzīvot zaļi. Muļķības. Darbu atradu jau nākamajā dienā. Tas bija kaut kādā picērijā, kurā, neskatoties uz seksīgo pārrunu vadītāji, nolēmu tomēr nestrādāt, jo šie nevarēja atrast mana izmēra formas kreklu un cerēja, ka es cepšu picas meiteņu blūzē. Apvainojos un necēlu vairs telefonu. Beigās atsējās. Pēc tam dažas dienas klīdu apkārt pa pilsētu un lūrēju skatlogos, līdz kā no zila gaisa nokrita darbs būvmateriālu interneta veikalā par “piedatorasēdētāju”. No būvmateriāliem neko nesaprotu, bet pamanījos tajā nostrādāt pus gadu. Iemācījos pārdot jumtu, uztaisīt mājaslapu no zila gaisa, iesmērēt idiotiem papīra durvis un gudri dirst par ventilācijas un skursteņu sistēmām. No darba aizgāju, jo sapratu, ka es grasos pārdot sevi naudas dievam, tieši tāpat kā pārdevu stikla vati Sergejam.

Skaidrs, ka biju iedvesmots lieliem piedzīvojumiem nākotnē. Pieredze ir iegūta. Solis ir sperts. Jādodas uz priekšu. Jākāpj pa karjeras kāpnēm. Jāpelna nauda, nauda, nauda. Jāpērk mašīna. Jānoprec daiļava. Jārada bērni. Jādzīvo tikumīga dzīve. Jādzer sestdienās. Jāpierakstās pie ģimenes ārsta. Jāatver krājkonts un jādara vēl daudzas citas filmās redzētas lietas. Tādām domām dabiski būtu vajadzējis veidoties manā galvā, taču man kā tādam Gūtenmorgenam klikšķis galvā notika un es nolēmu, ka neko citu pasaulē negribu kā strādāt grāmatnīcā. Tā bija pirmā aristokrātiskā atkāpe manā dzīvē.

 

II

Grāmatnīcā darbu atradu uzreiz. Ņēmu un vienam apgādam uzrakstīju garu e-pastu, kur aizrunājos par to, ka mans dzīves mērķis ir strādāt ar grāmatām un, ka Džordžs Orvels man dieva vietā, un pat aprakstīju atgadījumu, kā reiz pārdevu jumta logu čalim, kurš man uz ielas paprasīja šķiltavas. Šie mani uzreiz, blaukš, ofisā iekšā pie datora sēdēt. Sēdēju arī. Vēl šodien nesaprotu, kas tur bija jādara, bet, vienvārdsakot, pēc mēneša mani atlaida. Daudz nepārdzīvoju un, atbrīvojis vecmammu no sevis, noīrēju četrus kvadrātmetrus plašu kalpones istabiņu pašā Rīgas centrā un metos notriekt nopelnīto algu.

Kā jau tas jauniem cilvēkiem bieži gadās, naudu notērēju dažās dienās, bet nenožēloju ne nieka. Dēļ kā tad es vergoju grāmatnīcas birojā, ja ne dēļ Dionīsa? Kam tad man nauda, ja nevaru to notriekt? Kāpēc tad ir ciešanas, ja es tās nevaru samērot, ar akurāt tādu pašu daudzumu baudu? Stiprinājis sevi ar šādu retoriku, es atkal biju zirgā. Aidā! Jāsāk meklēt darbu. Jāpelna nauda. Jāapgūst daudzas interesantas lietas. Jāpēta, ko cilvēki dara tur un kā uzvedās citur. Jāpakļauj sevi ciešanām un tad jāizbeidz tās, lai izjustu to Baudu, to neaprakstāmo sajūtu, kas pārņem cilvēku, kad tas atstājis aiz muguras kaut ko melnu un audzinošu, soļo tālāk nezināmajā. Es biju gatavs strādāt. Grāmatnīcām atmetu ar roku. Tagad man vajadzēja vēl vairāk naudas. Biju uz neskaitāmām pārrunām. Iemēģināju gan krējuma un biezpiena svērēja vietu kādā bodītē, gan publicista amatu juvelieru darbnīcas mājaslapā. Man nesaprotamā veidā pat pamanījos nostrādāt mēneša gabaldarbu jaunbūvē par ekspertu slīpēšanas jautājumos un galveno flekša operatoru. Saņēmu brangu naudu, par ko uzreiz nopirku ģitāru. Atkal sēklis. Nedēļu pavadīju printeru darbnīcā, līdz tas ņēma un bankrotēja. Divas vakariņas restorānā un atkal tukšas kabatas. Labas finansiālās izredzes solīja viesmīļa darbs Latvijas iecienītākajā un lielākajā ēstuvē. Pusgads, ko pavadīju tur, vajās mani līdz kapa malai. Vēl tagad, kad slimības brīžos paaugstinās temperatūra redzu baisus un ļaunus murgus par to vietu. Ja kāds atceras Orvela aprakstīto pieredzi ēdnīcā[1], tad tas bija akurāt tāpat. Es nemanot biju izvēlējies ciešanas, kas man maksāja teju veselo saprātu.

Sākumā biju parastais trauku novācējs, kuru, dievs vien zina kāpēc, dēvēja par viesmīli. Darbs bija vienkāršs – milzīgā ātrumā ar paplāti rokās jābizo pa divu futbollaukumu izmēra telpu, un jāvāc no galdiņiem nost netīrie trauki. Kad esi piekrāvis paplāti apmēram līdz griestiem, tā skriešus jāaizgādā uz “moiku[2]”, kur mērkaķa ātrumā atnestie trauki jāsašķiro: keramika na ļeva, sķekl na prava, metal prjama[3]. Un tā stundas trīspadsmit. Skaidrs, ka regulāri kaut kas saplīsa. Teiksim, tu ar zilu seju nes paplāti, un pēkšņi kāja maķenīt saļogās potītē. Bankš! Saldējuma glāze nomauc uz zemes un sašķīst zvaigžņu putekļos. Tu cilvēks domā, eh skāde, nu nekas, pēcāk sabirstēšu. Nav laika. Bet nekā, zāles pārzinim visu ir nosūdzējis apsargs, tāpēc veikli jāskrien pēc birstes un jāsatīra ķeza puskilometra rādiusā. Kad esi to izdarījis un paveries apkārt nosirmo mati. Ļaudis ar pilnām paplātēm stāv pie nenokoptiem galdiem. Visi nikni, neviens negrib saprast, neviens negrib iejusties tavā ādā. Visi grib ēst. “Ātrāk, ātrāk, mans ceptais cūķis dziest!” “Žiglāk, veiklāk, mani salāti atsulojas!” Tā visi kliedz. Biklākie neko nesaka, bet notupstas pusdienot turpat uz grīdas, kamēr acīgākie savu ēdienu jau aiznesuši uz blakus kafejnīcas brīvajiem galdiņiem. Tādos brīžos ir jāsauc papildspēki, kas urbina degunus moikā un tēlo, ka slauka paplātes. Kad viss ir savākts un palaimējas atkal ieiet ritmā, rodas cerība zaparas[4] beigas sagaidīt dzīvam. Tomēr, nē. Blaukš! Pēkšņi seši autobusi ar skolēniem tev krāgā. Visi ēd, kliedz, spļauj, vemj, raud, smejas, neklausa, gāž, plēš un visādi citādi neprot uzvesties. Tad pienāk deviņi vakarā un tu beidzot drīksti paēst pusdienas. Karaliskas pusdienas. Ja ir blats gaļas cehā, tad dēļ tā vien vērts rauties cauru dienu. Vakari parasti ir mierīgi. Jāsavāc karalauks. Laipni jāpaskaidro klientiem, kas 23:00 izdomājuši stumt iekšā cūkas kotletes, ka slēdzamies ciet. Ja tie neklausa, tad demonstratīvi jāizslēdz zālē gaisma. Drīkst vilkties mājās. Un tā dienu no dienas. Bieži desmit, piecpadsmit dienas pēc kārtas, jo kolēģiem bija paradums neatnākt uz darbu vai dienas vidū uzrakstīt atlūgumu. Es biju uzcītīgs. Ātri vien tiku pie paaugstinājuma. Sākumā biju priecīgs, jo ausis bija aizlietas ar medu. Tikai vēlāk sapratu, ka esmu parakstījis sev nāves spriedumu. Vairs nebija jāvāc netīrie trauki, bet vienam pašam jāpārvalda ēdiena sadales nodaļa. Pēc nostrādātām trīs dienām tur, es sāku lietot Prozaku. Pēc mēneša es zaudēju jebkādas cilvēciskas emocijas. Pēc diviem mēnešiem man bija melnā josta sulas aparāta izjaukšanā un salikšanā, bet dziļi iekšā es pats sastāvēju no metāla zobratiem. Man bija daudz naudas, bet nebija ne druskas laika, lai to tērētu. Pēc pus gada es uzrakstīju atlūgumu. Cilvēkam, kas šo lasa varētu likties, ka esmu izlepis un negribu strādāt kārtīgu darbu. Nevienu netaisos pārliecināt par pretējo, jo tam, kurš nekad nav strādājis ēdināšanas sfērā, nekad nebūs īstas sapratnes, kas notiek aiz šķietami bezrūpīgās fasādes.

Varbūt kāds gaida, kad es beidzot atklāšu, kā virtuvēs tiek spļauts klientu ēdienos un karbonādes tiek taisītas no kaķiem? Nē, neko tādu nepieredzēju. Pavāram tikko pietiek laika mikrenē atkausēt jūsu porciju, kur nu vēl spļaut tajā.

 

III

Nepagāja ne divas nedēļas, kad biju atkopies un rūpju rievām izvagotu pieri un gaišu, bet nopietnu skatienu vēros nākotnē. Es biju apskaidrots. Es sapratu, ka dzīvē jātiecas pēc lietām, kas sagādā prieku. Jātiecas pēc tā, lai katru rītu pamostoties negribētos pakārties pie kāpņutelpas caurulēm. Nav jāizpilda kaut kādas absurdas sabiedrības uzspiestas normas, ka nauda, nauda ir galvenais, kāpēc mēs strādājam un dzīvojam. Vārds “labklājība” sen jau ieguvis nozīmi, kas balstās tikai materiālās vērtībās. “Labklājīga dzīve ir tad, ja tev ir labiekārtots dzīvoklis, braucamais pie kāpņutelpas ieejas, biezs maks un cūkas kāja katru vakaru.” Tā viņi visi saka. Bet es saku, ka labklājība ir tad, kad tev negribas katru dienu uzvemt uz priekšnieka galda un tu neuzskati piektdienas par nedēļas laimīgākajām dienām, jo redz, tā ir pēdējā darba diena pirms divām dienām krākšanas.

Tā lūk es domāju, kad atkal ķēros izsūtīt savu CV grāmatnīcām. Šeit būtu vietā kāds vārds par šīm informatīvajām lapiņām, kuras daudzi uztver pārāk nenopietni. Sak, ko tad es tur rakstīšu, lai tik ņem darbā un tad jau pie alus kausa izrunāsies. Vai cits atkal domā, ka CV ir vieta, kur izveidot savu izsapņoto alter ego: “Es vienmēr esmu sapņojis būt tāds kā viņš.” Reiz man ar asarām acīs teica kāds puisis. “Kāds viņš? Prezidents?” Es viņam neizpratnē jautāju. “Nu, nē taču! kā viņš – tas čalis manā CV.” Cits atkal domā, ka noslēpt CV trūcīgo saturu varēs, izprintējot to uz 180 gramīga diplomu papīra zelta krāsā, iesmaržinot to ar Channel No5 un apsienot ar zīda lentīti. Bet vēl cits uzskata, ka CV ir nevis Curiculum Vitae, bet Tolstoja cienīgs romāns. Posts un negals. Reiz es pazinu kādu čali, kuram bija bakalaura grāds sabiedriskajās attiecībās. Viņš nekādi nespēja atrast darbu, kaut arī stāstīja, ka izsūtot nedēļā vismaz 20 pieteikumus. Neviens viņu neaicinot uz pārrunām, plēsies kaut uz pusēm. Vispirms es, protams, nodomāju, ka viņš melo un nekādus 20 pieteikumus nedēļā neizsūta, tomēr, kad viņš man parādīja savu izejošo pastu, man nebija iemesla neticēt. Es viņam pieklājīgi palūdzu atsūtīt savu CV un, kad es to atvēru – Jēzus Marija! Tas bija kā lasīt postmoderno prozu. Pieturzīmes saliktas skata pēc, sak, šite būs ok, bet šite, hmm, šite smuki būs semikols. Par pareizrakstības kļūdām vispār būtu jāierosina krimināllieta. Izskatījās, ka viņš savu CV ir ar google translate palīdzību tulkojis no sengrieķu valodas. Bet viņš lepojās ar bakalaura grādu. Te jādomā, kāds diez izskatījās viņa bakalaurs un kā tas tika cauri komisijai. Esmu smalkjūtīgs cilvēks un arī pats nelepojos ar akadēmiskām zināšanām interpunkcijā un gramatikā, tomēr tādu tumsonību nespēju izturēt un nokāvu mūsu pazīšanos ar vārdiem: “Es zinu ko potenciālais darba devējs dara ar tavu CV. Viņš ievelk to tualetē un noslauka ar to pakaļu.”

Mans CV ir eleganti lakonisks un precīzs. Ar to es pakaļu slaucīju tikai vēlāk, kad baudīdams dzīvi grāmatnīcās, nevarēju atļauties tualetes papīru. Paņēma, paņēma mani grāmatnīcā strādāt. Puisi ar tādu darba pieredzi par deputātu nebūtu kauns likt. Ko tikai es nepratu darīt. Ziniet, par tālāko jūs varat lasīt šeit, šeit un šeit, tāpēc tagad beigšu. Ko es ar šo visu vēlējos pateikt? Tikai to, ka mazāk vajag dirst par bezdarbu Latvijā. Lūk, tā.

[1] Dž. Orvels “Posts Parīzē un Londonā”.

[2] Moika – trauku mazgātuve.

[3] keramika na ļeva, sķekl na prava, metal prjama – Keramika pa kreisi, stikls pa labi, metāls taisni. Improvizēti apzīmējumi keramikas un stikla traukiem, un metāla piederumiem.

[4] Zapara – stāvoklis, kad klientu iestādē ir tik daudz, cik iedzīvotāju Honkongā.

6 thoughts on “Darba meklētāja piedzīvojumi jeb, kā es neaizbraucu strādāt uz Angliju 

  1. Jau kādu laiku sekoju Taviem ierakstiem, ļoti saistošs rakstības stils. Pat šādā drūmā dienā kā šī, lasot nemanot iezogas smaids ne vienu reizi vien. Prieks par to. 🙂

    Like

  2. Jauks stils! Smeķīga valoda, amizanti pārspīlējumi un salīdzinājumi un, protams, interesants saturs. Ja kāds “ar akadēmiskām zināšanām interpunkcijā” Tev vēl palīdzētu sabakstīt vietās dažus komatus, tad domāju, ka Tev uz galvas kā nelaime varētu uzkrist vēl kāds apmaksāts darbs, jo stāstiņu, manuprāt, Tev nekad neaptrūksies.

    Liked by 1 person

Leave a Reply

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Change )

Google photo

You are commenting using your Google account. Log Out /  Change )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Change )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Change )

Connecting to %s