Kā viegli atmest smēķēšanu

 

Tuvojas 1. janvāris. Tātad diena, kad cilvēki apņemas nekad mūžā vairs nedzert vai nesmēķēt. Zinot tās elles mokas, kas jāpiedzīvo cilvēkam, atmetot smēķēšanu, pavēstīšu kādu noslēpumu, kas palīdzēs jums dažu sekunžu laikā atbrīvoties no nikotīna atkarības. Like & Share jau tagad!

Diršu. Tas viss ir salti meli. Tas viss tikai tāpēc, lai jūs ievilinātu manā blogā. Atmest smēķēšanu ir tikpat kā neiespējami. Man, protams, liels prieks, ja kāds smēķētājs, kas nobriedis atmest, tagad lasa šo rakstu un cer, ka tūliņ būs kāda viegla atmešanas metode, kaut vai iedvesma šādam solim, tomēr, ak, mīļie draugi, jūs pamatīgi vilsieties: atmest jums visticamāk neizdosies. Nekad mūžā neizdosies. Ja arī izdosies, tad dzīve bez smēķa būs mokoša, nepilnvērtīga un vispār bezjēdzīga. Nekas, ko jūs izmisuma brīžos sūkāsiet, nespēs aizstāt kuplu dūmu, no jūsu iemīļotās markas cigaretes. NEKAS! Zvēru pie suņa, ka nekas nav grūtāks, kā smēķēšanas atmešana. Varbūt vienīgi dzeršanas atmešana, tomēr tas ir pārāk riskanti – varot nomirt. Tāpēc skatieties paši un varbūt nemaz necentieties atmest. Es jums saku, ka atmest smēķēšanu ir kā nogriezt sev kādu svarīgu locekli. Nu, briesmīgi taču tā – bez locekļa dzīvot. Drausmīgas sāpes. Es esmu viens no tiem stipriniekiem, kas mākslas vārdā ir atrāvis vaļā šīs elles durvis! Tikai dēļ jums es esmu stājies uz grūtā atmešanas ceļa! Tikai dēļ Jums, draugi, es nogriezu sev locekli un apsolījos nekad vairs to nelikt mutē! Šis raksts ir dzīva smēķēšanas atmešanas pieredze. Klausieties, nu visi un labāk nesāciet pīpēt (gandžu var)…

Smēķēšanu es atmetu pirms mēneša. Pats nesaprotu, kā tādas muļķības kā atmešana vispār iedomājos. Ne jau nu dēļ šī raksta, kā ievadā sadirsu. Rakstnieks, kas nesmēķē. Pf… Laikam gribēju pārbaudīt savu spēku un varenību. Sak, dabas kroni nedrīkst kontrolēt kaut kāda cigarete! Es esmu varens! Esmu lielisks… bļa, labi labi – protams, ka sieviete vainīga! Es smirdot, lūk! Redz, ar pelnu trauku negribot bučoties. Naktī klepojot un vispār seja kaut kāda dzeltena man esot. Pf… Bukovski nav redzējusi, bet nu labi tak – atmetu. Pie sevis gan nosmīkņāju – mute būs svaiga un smaržos tikai pēc pepermintiem, bet kādam nervozam briesmonim tā piederēs! Lai Dievs stāv klāt! Neba jau pirmo reizi atmest cenšos. Pazīstu sevi kā raibu suni. Ja es nedabūju uzpīpēt, es pārvēršos par tādu īgņu, ka pašam no sevis bail paliek. Tā arī ir. Jau mēnesi neesmu nedz smaidījis, nedz draudzeni redzējis, nedz vispār kaut ko labu domājis. Būšu sev elli nopelnījis. Malacis.

Tomēr, vispirms gribu nodirst Alenu Karru, kura grāmata “Kā viegli atmest smēķēšanu” ir laikam domāta tikai pilnīgiem idiotiem. Autors visu laiku stāsta kā viņš tūlīt labāko atmešanas metodi pateiks, bet tā arī neko nepasaka. Pasaka tikai to, ka lasot šo grāmatu, obligāti jāpīpē. Slims kaut kāds. Es pat līdz galam neizlasīju. Nevarēju izturēt. Ne velti briesmīgākā spīdzināšanas metode ir tad, kad ūdeni uz galvas lej…

Bet, nu sākšu no sākuma un uzreiz visiem pateikšu, ka, atmetot smēķēšanu, visgrūtākās ir pirmās piecas sešas stundas. Ja esi radis kā es – divās stundās izpīpēt vismaz vienu cigareti – tad zini, ka trešajā un ceturtajā stundā viss vēl būs labi. “Nieki,” tu teiksi sev, smīkņādams par visiem tiem, kas nevar atmest. Piektajā stundā tu sāksi tirināt vienu kāju un nevarēsi vairs koncentrēties pilnīgi nekam. Sestajā stundā tu visticamāk tā pārbīsies no drausmīgās tukšuma un melanholijas sajūtas sirdī, ka atmetīsi atmešanai ar roku, aizsmēķēsi cigareti un sevi mierināsi ar vārdiem: “Pag, pag, nevar jau tā uzreiz, vajag pamazām,” vai, “pag, pag, nevar tā atmest oktobrī nez kādā; vajag mēnešu fāzes noskatīt; nagus tak ar nedrīkst katru dienu griezt.” Es visbiežāk savai sirdsapziņai aizbāzu muti teikdams: “mākslinieks bez cigaretes ir kā koks bez piepes.” Lai ko tas arī nozīmētu.

Bet man izdevās. Man izdevās sagaidīt nākamo rītu. Drausmīgs rīts. Pirms tam rīta kafija ar cigareti bija viens no iemesliem, kāpēc vispār varēja piespiest sevi izrausties ārā no gultas, bet tagad… tagad, bļin, jāēd mušļi vai jāliek pasjanss. Vājprāts kaut kāds. Uzreiz saku, ka nav vērts sevi pakļaut tik briesmīgām mocībām kā atmešana. Smēķētājs, kas cenšas atmest, ir kā citplanētietis vai arī garīgi slims, jo viņš daudz ko nesaprot. Piemēram, ko, pie velna, cilvēki dara savā darba laikā, lai atpūstos? Nesaprotu joprojām. Iespējams, krīt citiem uz nerviem vai runā pa telefonu. Atmetējam arī ir problēmas saprast, ko lai dara, ja tramvajs jāgaida 10 minūtes? Nē, nu, tiešām! Citreiz uzvilki dūmu vai divus un tramvajs klāt, bet tagad – stāvi kā atsaldēts un debesīs skaties kamēr vārna uzdirš uz galvas.

Labi, uzreiz pateikšu, ka trīs dienas nepīpējot, jūs neizturēsiet nekad. Bet, ja izturēsiet, tad dirsā, kāda elle sāksies. Lasīju internetā, ka, ja izturi trīs dienas, tad grūtākais garām. Hahahaha! Muļķības! Pēc trīs dienām tikai atlaiž fiziskās lomkas – svīšana, nogurums, reibonis un temperatūras sajūta. Pēc tam sākas īstās mokas – šaušalīga melanholija, dzīves jēgas trūkums un pats briesmīgākais – personības šķelšanās. Jā, tevī parādīsies otra, ārkārtīgi viltīga, ļauna un uzstājīga personība, kas visu laiku izdomās iemeslus, kāpēc nevajag atmest smēķēšanu. “Tev tas neizdosies tāpat, pridurak,” tā saka ceturtās dienas rītā, vai: “Tu nomirsi tāpat, loh!” Vienreiz, kad centos atmest, šī ļaunā personība man iestāstīja, ka smēķēšanas kaitīgums ir milzīga sazvērestības teorija, ko uzbūruši nikotīna plāksteru ražotāji. Uzreiz tam noticēju un, neviltoti atvieglots, atsāku smēķēt.

Pēc kādas desmitās nesmēķēšanas dienas uznāk briesmīga depresija. Sajūtas apmēram tādas, kā zaudējot kādu tuvu cilvēku, ar ko kopā pavadīti daudzi gadi. Ik mirkli prātā uzplaiksnī omulīgie vasaras vakari Andrejostā; vienā rokā aliņš, otrā mīļotā cigarete, sejā smaids, bezrūpība, bet galvā vien dzeja un pārdomas par to, cik skaista ir dzīve. Jā, bet nu tas viss ir zudis. Nekad vairs nebūs kā agrāk. Varēs dzert aliņu un, es nezinu, degunu urbināt. Tie, kas saka, ka var arī bez smēķēšanas justies labi, nekad nav smēķējuši un nesaprot cik tas ir forši. Tāpat ir ar tiem, kas saka, ka bez alkohola arī var izklaidēties. Muļķības! Es esmu redzējis cilvēkus, kas izklaidējas bez alkohola. Tie ir tie, kas uz ielas skandē hare rama, hare krišna un nemitīgi cenšas apdolbīties ar vīraku.

Lūk, kā redzat, atmest smēķēšanu ir gandrīz neiespējami. Es nepīpēju jau mēnesi, tomēr joprojām gaidu pasaules galu, kad varēs pīpēt cik uziet, jo nebūs vairs ko zaudēt. Es vairs nelasu Bukovski, jo zinu, ka viņš nekad neatbalstītu manu rīcību. Man ir atgriezusies oža, un es tagad jūtu cik ļoti patiesībā viss smird. Garšas kārpiņas ir kļuvušas tik spēcīgas, ka es nesaviebjoties varu ieēst tikai laša steiku vai Ziemassvētku zirnīšus ar čurčaliņām. Gaidu, kad beidzot pieņemšos svarā, bet tas tāpat nenotiek. Mana dzīve vairs nav noslēpumainā dūmakā ietīta un es nesaprotu vai pasaule, ko tagad vēroju ir īsta vai tomēr vien nikotīna trūkuma organismā izraisīti māņi.