Grāmatu tirgotāja atmiņas jeb četras cilvēku grupas, kas sastopamas grāmatnīcā. (III daļa)

Pilsonis_gramatnica_3 copy

Kā jau dzīvē allaž notiek, izrādās, ka visus vēl neesmu apsmējis, tāpēc grāmatu tirgotāja atmiņu triloģiju noslēgšu ar vēl četrām cilvēku grupām, kas sastopamas grāmatnīcā. Slavenības, sievietes, vīrieši un bērni šoreiz. Gribējās arī čigānus, krievus un latviešus, bet pārdomāju, jo no čigāniem man bail, krieviem vispār vajag atsevišķu grāmatu, bet latvieši ir tik smieklīgi, ka vēderu krampī rauj un nav iespējams parakstīt. Lūgtum un paldies!

Slavenības

Slavenības grāmatnīcās gadās redzēt bieži. Gods un slava slavenībām, jo grāmatnīcās tās nekad neuzvedas kā slavenības, proti, nav ne miņas no augstprātības vai dižmanības, ne smakas no derdzīgās arogances, kas bieži mēdz samaitāt cilvēka dvēseli. Slavenības nekad nav lielījušās, ka redz šonedēļ viņš vai viņa esot uzlikti uz “Kas jauns” vāka vai viņu tvīts sasniedzis tūkstoš retvītus. Man ļoti patīk slavenības. Tās vienmēr skaidri zina, kas tām ir nepieciešams: “Man lūdzu to tur kārbiņu,” pieklājīgi reiz jautāja kāds visiem zināms mūziķis ar alkohola problēmām, “mediatoriem un izdauzītajiem zobiem,” viņš paskaidroja un uzreiz sajutās neērti.

Jo bezkaunīgāka slavenība ir redzama televīzijā, jo kautrīgāka tā ir dzīvē. Reiz visiem labi zināms pavārs stundu ar pusi nostāvēja veikala kaktā līdz saņēmās nopirkt grāmatu “Pavārskola. Mācāmies gatavot soli pa solim.” Savukārt citā reizē kāds slavens rakstnieks briesmīgi nosarka, pirkdams pats savu romānu. Es izlikos, ka viņu nepazīstu un skaļi paslavēju viņa izvēli. Redzēju, ka viņam uzreiz paliek labāk, jo, ziniet, Latvijā slavens rakstnieks bieži vien ir nabadzīgs rakstnieks un, kas tad cits atliek nabadzīgam rakstniekam, ja ne trekna un pelnīta uzslava.

Arī es pats esmu slavenība dienās, kad ielieku jaunu rakstu par grāmatnīcas klientiem. Tā taču ir varena sajūta, kad kāds nolaiko nevis tavu viepli, bet tavu viedokli. “Lūk, tie gan man ir sirdsdraugi un domubiedri,” es apmierināts saku sev, pēc katra jauna “like”. Latviešu tautas sakāmvārdā “Kas sunim asti cels, ja ne feisbūk laikotāji” ir liela daļa patiesības.

Tomēr gana par mani. Kā reiz grāmatveikalā retoriski izteicās ļoti gara auguma hokejists ar vēsturi: “Cik gan daudzi vēl bortā jāiesūta, lai uznāktu sirdsapziņas pārmetumi par savu slavu.” Tas pats hokejists dažas nedēļas vēlāk tika sulīgi apsaukāts kādā ķengu žurnālā par to, ka Džastā nonesis bāram leti ar visiem šotiem.

Tomēr gadās arī visvisādi pigori, ja neuzmanīgi apejies ar slavenību. Slavenības negrib dzirdēt tādus vārdus kā “es nevaru”, “es nezinu” vai “es zinu labāk”. Tāpēc jau tās ir slavenības, jo savā dzīvē šādus briesmīgus vārdus nav lietojušas. Reiz kāda slavena latviešu seriāla producente atnesa atpakaļ pirms mēneša nopirktu plānotāju: “Es nepareizu nopirku, un jūs man nekā neteicāt,” viņa man pārmeta un uzsvieda uz letes skolnieka dienasgrāmatu, kas, jāatzīst, ļoti līdzinās plānotājam (Kur palikuši laiki, kad dienasgrāmatas bija apdrukātas ar mašīnām, futbolistiem vai Blink 182?). “Atvainojos, es neatšķīru vaļā,” būdams labā garastāvoklī, es viņai teicu un pasniedzu preces atgriešanas veidlapu, kas jāaizpilda. Tajā mirklī viņa paskatījās manī kā noziedziniekā, kurš mēgina viņu aplaupīt. “Lai es tagad dotu jums savus personas datus!?” Viņa retoriski jautāja un nolamājusi mani par nekompetentu pārdevēju, paņēma skolēna dienasgrāmatu un aizskrēja prom. “Skolēna apliecību aizmirsāt,” man tikko nepaspruka.

Tomēr šādi gadījumi ir ļoti reti. Kā jau teicu, slavenības ir ļoti jauka tauta. Reiz kāds labi pazīstams un tautā iemīļots komponists pamanījās divas reizes vienā dienā pie mums aizmirst savu maksājumu karti. Kad ar bankas palīdzību otro reizi biju dabūjis viņu rokā, viņš nolika uz letes Tviksu un teica: “Dzīve ir kā pentatonikas gamma – augšas un lejas, augšas un lejas.”

Sievietes

Procentuāli sievietes grāmatnīcas apmeklē vairāk nekā vīrieši. Ja sievietei ievajagas baltu aploksni, tā ienāks grāmatveikalā un iegādāsies sudrabotu aploksni, smalko marķieri 4 eiro vērtībā, zilu A1 kartona loksni un grāmatu no psiholoģijas plaukta. Protams, es mežonīgi pārspīlēju, jo reizēm baltas aploksnes vietā tiek iegādāta paka 80 gramīgā papīra.

Sievietes mīl staigāt pa grāmatnīcām, bet nemīl ja viņām uzbāžas ar jautājumiem. Reiz es kādai simpātiskai klientei koķeti pajautāju: “Vai varu jums kā palīdzēt?” Viņa briesmīgi iztrūkās un satraukti atbildēja, ka neko nav zagusi. Nezinu kuram no mums abiem tajā brīdī bija sarkanāka seja.

Vispār sievietes ir diezgan nervozas un ļoti emocionālas. Reiz es izdzirdēju, ka aiz piezīmju grāmatu plaukta kāds apslāpēti raud. Palūkojies redzēju, ka zemē uz ceļiem nometusies jauka meitene zilā cepurē un plaukstā tur mazāko piezīmju blociņu, kas pie mums atrodams. Tas bija uz pusēm pārgrieztas sērkociņu kārbiņas lielumā. “Kas jums noticis?” Es trīcošā balsī pajautāju. “Tie blociņi… tie blociņi ir tik mazi un mīļi,” viņa caur elsām atbildēja un izslaucījusi acis, palūdza iesvērt divsimts gramus ar tiem.

Pārsvarā sievietes nemīl izplūst garās runās. Grāmatas iegāde viņām ir rūpīgi plānots un krietni apdomāts pasākums, tāpēc katru iejaukšanos procesā viņas uztver kā nopietnu uzbrukumu viņu privātajai telpai. Sievieti ir ļoti viegli aizvainot. Jaunajiem grāmatnīcas pārdevējiem iesaku vienmēr likt aiz auss, ka jābūt uzmanīgam, kad kāda sieviete pajautā ieteikt kādu grāmatu. Nekad nepiedāvājiet sievietei Lata romānus vai Kontinenta izdotos sējumus; labāk sākt ar kaut ko no smalkā gala. “Jūs vēlaties vieglu lasāmo lidmašīnā? Bet lūdzu, Malapartes “Nolādētie toskānieši” vai Lorkas “Lekcijas”. Visticamāk viņa atraidīs piedāvājumu, bet ziniet, ka visu atlikušo mūžu jūs būsiet “tas gudrais pārdevējs vai pārdevēja grāmatnīcā”. Reiz es, ak, muļķis, kādai meitenei nejauši piedāvāju ar atlaidi iegādāties Federika de Česko “Tibetietes māja.” Viņa to nopirka, bet pēc nedēļas atnesa atpakaļ un aizvainota pieprasīja atpakaļ samaksāto naudu, jo lasot šo grāmatu, viņa esot trīs reizes apvēmusi savu tirkīzzilo kleitu.

Sievietes, lai arī bieži negrib runāt ar pārdevēju, tomēr ir lieliski sarunbiedri. Ar kādu simpātisku meiteni mēs reiz stundas divas sitām klaču par to, kā latvieši audzina bērnus un kā tos vajadzētu audzināt. Mēs atvadījāmies ar asarām acīs un viņa man ieteica izlasīt grāmatu “Bērnu audzināšana franču gaumē”. Ne es, ne viņa gan vēl nebijām aplaimoti ar bērniem.

Gadās, ka gan sievietes, gan vīrieši reizēm vispār neko nesaprot. Spilgtākais gadījums, ko allaž atceros ar smaidu uz lūpām, notika ar kādu sievieti, kura pieprasīja kādu Padomju laikos izdotu grāmatu: “Vai jums ir Hansa Falladas grāmata “Starp vilkiem?”” Viņa man cerīgi jautāja. “Nē nav. Grāmata izdota 1963..,” es nepaspēju atbildēt, kad viņa mani pārtrauca: “Jā, jā, es taču zinu, man vecmamma pazaudējusi, bet ļoti gribu izlasīt. Es prasu vai jums ir?” Sašutis par tādu tumsonību, es atbildēju: “Šī grāmata diemžēl nav pārizdota…” “Nu..?” Viņa joprojām ar cerīgu skatienu vērās manī. “Labi, beidzās.” Es atbildēju un aizgāju prom. “Tā uzreiz vajadzēja teikt.” Dzirdēju viņu aiz muguras nopurpinām.

Tomēr sievietes man patīk. Vienmēr ir jauki uz tām skatīties, kad tās grozās ap Koelju vai psiholoģijas plauktiem, urbina vaļā kreppapīra paciņas vai cilā jaunāko Sāras Larkas vai Zuzannas Kubelkas grāmatu. Izņemot pirmo septembri, kad sievietes pārvēršas vilkiem līdzīgos radījumos, kas ēd burtnīcu vāciņus, tās vienmēr ir laipni gaidītas grāmatnīcās.

Vīrieši

Vieni paši vīrieši uz grāmatnīcām nāk reti. Iespējams sievietes nelaiž. Tomēr, Ja arī nāk, tad ir skaidrs, ka tie ir dīvaiņi, intelektuāļi vai piedzērušies. Tā kā par intelektuāļiem jau rakstīju šīs triloģijas pirmajā daļā, tad tagad derētu kāds vārds par vīriešu dzimuma dīvaiņiem, piedzērušajiem un pavisam nedaudz par normālajiem.

Vīrieši grāmatnīcās visbiežāk grāmatas pērk sievietēm. Ja nepērk sievietēm, tad pērk Grišamu, Nesbē vai resnas Parker pildspalvas pa simts eiro. Ja neredzu neko no minētajām lietām vīrieša rokās, tad skaidrs, ka tas ir ienācis veikalā runāt pa telefonu. Ilgu laiku nespēju saprast, kāpēc veikalā tik bieži nāk vājprātīgi vīrieši, kuri runā paši ar sevi: “Cik vajag tās CMR veidlapas?” tie parasti jautā sev. Vai: “iebāžiet to līgumu ziniet kur…?” tie rokas kā zobenus vicinādami piedraud sev. Beigās izrādījās, ka modē nākušas mazmazītiņas telefona klausulītes, kuras var ievietot ausī un bez sirdsapziņas pārmetumiem tēlot garā vājus.

Vīreši labdien saka biežāk nekā sevietes, bet vīriešu kārtas dīvaiņi mēdz arī paspiest pārdevējam roku: “Labdien, Zigmārs,” vai “Čau, Aldis,” tie saka un sniedz roku, nemaz nesatraucoties par šādu familiaritāti. Tie paši dīvaiņi vēlāk parasti izpērk tukšu reliģijas plauktu un atstāj dīvainas vizītkartes veikala stūros.

Vīrieši mēdz arī nesaprast lietas: “Man lūdzu jaunās rakstnieces Annas Sakses romānu “Pasakas par ziediem,”” reiz man prasīja kāds puisis apsarga formastērpā. Vai: “Dodiet man Frēnsisa Bēkona grāmatu “Hamlets”, pašpārliecināti pieprasīja kungs ar uzrakstu “Hoax” uz krekla. Ar vīriešiem iet tikpat jautri cik ar pensionāriem, jo kā vieni tā otri bieži mēdz pazaudēt trauslo pavedienu, kas sasaista tos ar realitāti.

Zināms, ka grāmatnīcas un dzelzceļa stacijas kaut kādā mistiskā veidā mēdz pievilināt iereibušus vīrus. Man bija tas prieks vairākas reizes vadīt “grāmatu tirdzniecības kuģi” Līgo dienā. Visas dienas laikā veikalā ienāca kādi seši klienti, visi vīrieši un visi kunga prātā. “Dodied man Jāņa evanģēliju” prasīja kāds kungs ar sarkanām acīm, “gribēsim pie ugunskura vakarā uzdziedāt, bet dziesmu grāmatas ta nav…” kungs paskaidroja un aiztenterēja pēc siera. Tajā pašā dienā, kāds cits vīrietis taujāja vai mums nav pārdošanā Rablē “Gargantija un Pantagriēls”, jo tā esot pati labākā iedzeršanas grāmata literatūras vēsturē, lai gan Pēperkorna iedzeršanas mākslu Manna “Burvju kalnā” vēl nepārsit. Pēc tam ilgi nevarēju izdomāt, kurā kategorijā šo kungu iekļaut: pie intelektuāļiem, dīvaiņiem vai normālajiem.

Tomēr lielākā daļa vīriešu pērk nevis grāmatas, bet kvītis, veidlapas, kases žurnālus, portfeļus vai vispār neko nepērk. Staigā un brīnās, līdz atnāk sieviete un palīdz atrast vajadzīgo lietu vai izeju. Taisni kā tādi bērni.

2012./2013. gada piezīmju grāmatiņa, kurā aprakstīti novērotie klienti.
2012./2013. gada piezīmju grāmatiņa, kurā aprakstīti novērotie klienti.

Bērni

Ikviens, kurš savā dzīvē ir redzējis bērnus, piekritīs, ka tie neizlien vis no kāpostiem un arī stārķis tos neatnes; bērni pavisam noteikti atlido no citas planētas. Bērni ir ļoti dīvaina cilvēku suga. Biezpiens, Džoisa “Uliss” un grāmatnīcā ienākuši bērni ir vienas no nedaudzajām lietām, kas liek man mirkt baiļu sviedros. “Tēvocīt, vai ir ļoti slikti, ja gadījies apēst gudro plastalīnu,” man reiz jautāja maza meitenīte ar zilu muti, bet kāda cita meitenīte ar viedtālruni rokās tīrā latviešu valodā nobēra: “Man vajag Monster high Drakulauras krāsojamo grāmatu bez uzdevumiem, bet sasietu kopā ar Frozen uzdevumu grāmatu mīkstajos vākos”. Godprātīgāks cilvēks ar stipriem nerviem protams censtos nabaga bērnam palīdzēt, atbildot uz visiem interesantajiem jautājumiem, bet ne es. Es biju atkodis sistēmu kā tikt vaļā no bērniem, proti, tiem bēdīgā balsī jāpaskaidro, ka vajadzīgā lieta tikko vēl bija, bet onkulis pirms mirkļa pēdējo ir nopircis. Piemēram: “Vai jums ir *nesaklausāms vārds?” jautā bērns, kurš tikko iemācījies runāt. “Nē, nē, tikko izpirka,” es atbildu un vispār nejūtu nekādus sirdsapziņas pārmetumus.

Strādājot grāmatnīcā, iespējams ļoti labi novērot cik nesamaitāti ir bērni. Tos nav sagrābušas rakstīto vai nerakstīto likumu klaušas un sabiedrības normas tiem ir pie vienas vietas; bērnos nav ne miņas no kompleksiem, tie neizliekas ne grama un bezrūpīgi uzspļauj visām pieaugušo izgudrotajām važām, kas apgrūtina nabaga pilsoņa dzīvi. Tas vien jau liecina, ka bērni nāk no kādas nezināmas galaktikas, no iespējams plakanas planētas, kurā mājo bezaispriedumainas un brīvas būtnes. Cik gan bieži es netiku skrējis pakaļ bērnelim, kurš piebāzis pilnas kabatas ar dzēšgumijām, droši izsoļo no veikala nesamaksājis. Kad notverts, tas nekādi nespēj saprast kāpēc, ak, kāpēc, ir jāapgrūtina sevi ar kaut kādu maksāšanu. “Es taču atnesīšu atpakaļ. Man mamma sēž mašīnā un es nevaru pirkt lietas, vispirms tās neparādot viņai,” man paskaidroja kāds puisītis, kuram aurodams biju aizsprostojis ceļu, kad viņš grasījās iznest no veikala Katanas ieceļotājus. Savukārt kāds cits puišelis pamanījās piecu minūšu laikā izkrāsot pusi no traktoriem kādā krāsojamā grāmatā. Kad dusmās trīcēdams, es metos viņu strostēt, viņš ar neizpratnes pilnu izteiksmi sejā, teica, ka tās taču ir krāsojamās grāmatas, kas nevis jālasa, bet jākrāso.

Šķiet jāpiekrīt tam, ka tieši bērni ir tie, no kuriem mums, lielajiem, visvairāk ir jāmācās. Ja katrā no mums būtu kāda druska bērnišķības, tad laime un prieks būtu biežs viesis starp cilvēkiem. Grāmatnīcās tad skanētu dziesmas un dejas, neviens nebļautu un veikalu apsargi varētu nomierināties un iedzert tasi tējas savos kambaros. Nevienam nevajadzētu rakstīt muļķīgas grāmatas par tūkstoš veidiem kā pareizi izaudzināt bērnu un par divdesmit miljoniem lietu, kas bērnam nav veselīgas. Visi, visi grieztos karuseļos un kliegtu: “Mums pie kājas, mums divpadsmit, urā!”

***

Ar šo es tad arī beidzu ņirgāties par grāmatnīcu klientiem. Vismaz šādā formā. Grāmatnīcā jau kādu laiku vairs nestrādāju – nē, neatlaida, bet izlēma, ka man labāk nestāvēt pie kases un nelūrēt uz klientiem, bet rakstīt dokumentus. FIN

7 thoughts on “Grāmatu tirgotāja atmiņas jeb četras cilvēku grupas, kas sastopamas grāmatnīcā. (III daļa)

Leave a Reply

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Change )

Google photo

You are commenting using your Google account. Log Out /  Change )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Change )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Change )

Connecting to %s