Moderna reklāmas kampaņa. Stāsts.

MRK2 copy

Kādā rītā no pagalma pēkšņi pazuda vārti. Izgaisa. Bija un vairs nav. Vārti! Veci draņķa vārti! Zelta būtu bijuši vai vismaz dzelža, bet nē – koka. Nāk cilvēki tagad pagalmā bariem vien un brīnās nenobrīnījušies. Rāda ar pirkstiem uz visām četrām debespusēm un brīnās. Kaut jupis viņus visus! Ienāk tētiņš un smej bārdā. Tantīte bailīgi ietipina pagalmā un saķer galvu. Puikas jau paši pirmie jāšus uz vārtu stabiem un šaudās. Kāda sieviņa pienāk pie manis un sāk stāstīt, ka vārti nemaz neesot nozagti, bet gan palikuši neredzami. Sešas tantes aiz viņas sparīgi māj ar sirmajām galvām un piekrīt. Atgrūžu tantes malā un izeju uz ielas. Prātoju, kas šādās situācijās darāms. Pēdīgi sazvanu galdnieku un lieku atbraukt, un noņemt mērus jauniem vārtiem. Pēc tam stāvu un urbinu degunu. Ienāk prātā, ka jāpadzen visi no pagalma, taču jūtu, ka nav vēlēšanās iesaistīties jezgā. Gan policija tiks galā, kaut gan klusībā šaubos. Kā tad – „tiks galā’’. Policists atbrauca jau pirms stundām divām un mudīgi bija pagalmā iekšā brīnīties. Nu, lai…

Aizslāju mājās un liekos uz auss. Redzu sapnī, ka atnāk pie manis uz kantori nozagtie vārti un prasa, kāpēc jaunos vārtus neesmu Reeltown firmā pasūtījis. Saku, ka labs galdnieks man pašam zināms, nevajag man nekādu reltaunu. Vārti sadusmojas, izceļ man kabineta durvis, pasit padusē un aiziet. Pēc mirkļa atgriežas, uzkliedz cik liels draņķis es esot un aizjož. Pamostos vienos sviedros. Aizeju uz kantori, skatos, durvju nav. Nav un viss. Plikas eņģes tikai rēgojas. Staigā cilvēki un brīnās. Rāda ar pirkstiem uz eņģēm un šausminās. Priekšnieks pienāk un saka, ka kāds naktī nospēris durvis. Man jau metas šķebīgi ap dūšu. Izskrienu no kabineta un dodos iedzert. Pa ceļam redzu uz afišas staba liels uzraksts: Reeltown – Gates to heaven. Izgatavojam un uzstādām vārtus. Tālr. 286… Mati saceļas stāvus, kad atceros sapnī redzēto. Ņemu telefonu un zvanu uz minēto numuru. Paceļ kāda sieviete un, lēni vilkdama vārdus, nosauc firmas nosaukumu, savu vārdu – Džineta, ja nemaldos – un jautā, ko es vēlos. Nedaudz samulstu, taču ātri attopos un prasu par cenām un kvalitāti. Džineta kā no grāmatas nolasa kaut kādus skaitļus un slavinājumus vārtu kvalitātei. Tad prasa, cik man daudz vajadzēs. Es atkal samulstu un jautāju: ko vajadzēs? Šī samulst vēl vairāk par mani un saka, nu vārtus, vārtus cik daudz vajadzēs? Pasūtījumus pieņemot tikai no divsimt gabaliem un uz augšu. Ilgi klusēju un beidzot saņemos un nospiežu sarkano klausulīti. Galīgi slābans aizeju beidzot līdz krodziņam un pielejos kā sivēns.

Pa ceļam uz mājām iemeimuroju grāvī un turpat arī aizmiegu. Atkal sapnis. Atnāk tie paši vārti pie manis uz kantori un prasa pēc kaut kāda pārvaldāmo māju saraksta. Es saku, ka neko nezinu. Palieku tīri dusmīgs. Saku, lai tik iet prom un bez manām durvīm, lai nemaz nenākot atpakaļ. Tūliņ gan nožēloju savus vārdus, jo vārti sagrābj mani pie rīkles, un, kratīdami mani kā maisu, pieprasa sarakstu. Es bez elpas nosēcu, ka, šeku, kaktā ir. Vārti nomet mani zemē, aiziet līdz kaktam un izvelk no papīrgroza sagumzītu lapiņu žūksni. Pēc tam pienāk pie manis un saka, lai nesaku nevienam ne vārda citādi beigas būs. Pamāju ar galvu un klusi pieceļos kājās. Vārti tikmēr aiziet līdz tukšajai durvju ailei un lūko aizcirst durvis, taču tūliņ apjauš savu kļūdu un tikai nosēc caur zobiem – draņķis. Pamostos atkal vienos sviedros, taču ne vairs grāvī, bet slimnīcā. Sieva stāsta, es esot atrasts viscaur vienos dubļos vārtāmies pa grāvi un kliedzot, lai taču slēdzot vaļā vārtus un laižot iekšā debesīs. Saku, ka viss kārtībā. Biju par daudz iedzēris un nekas tāds vairs neatkārtosies. Dakteris aizšuj pārdauzīto pakausi man ciet un smīnēdams palaiž mājās.

Uz lauriem nesēžu un taisnā ceļā dodos uz kantori. Tur vēl aizvien ļaužu ka biezs, tomēr aizspraucos līdz kaktam un lūkoju pēc dzīvokļu sarakstiem. Sarakstu vietā atrodu avīzi, kurā raksts par to, ka mīklainā kārtā no vairākām mājām pazuduši vārti un durvis. Neviens nespējot izskaidrot notikušo, taču, aizdomas esot uz vietējo vazaņķu bandu, kas gribējusi izspēlēt „varenu” joku. Stipri sakreņķējies, lūkoju apsēsties, taču noliekos garām krēslam un sasitu pakausi pret plaukta stūri. Protams, atkal atslēdzos. Šoreiz sapnī redzu, ka lidinos virs pilsētas kā Aladins, tikai paklāja vietā sēžu uz kantora nozagtajām durvīm. Palidinājies nolaižos kaut kādas fabrikas teritorijā. Pie sienas liels plakāts, un uz tā pieci smaidoši vārti ar komiski lielu zāģi cenšas sazāģēt sestos vārtus. Galvenajam zāģētājam pie galvas piezīmēts domu burbulis un tajā atkal iedrukāts absurdais sauklis: Reeltown – Gates to heaven. Mans „Aladina paklājs” atkal sakustās un uzšaujas augstu gaisā. Iekrampējos durvju rokturī cenšos nenokrist, taču durvis, šķiet, ar nolūku grib atbrīvoties no manis un strauji sasveras uz sāniem. Nespēju noturēties un veļos bezdibenī.

Attopos atkal slimnīcā, tikai šoreiz citā palātā. Blakus stāv māsiņa un līdzjūtīgām acīm skatās uz mani. Redzu, ka grib kaut ko teikt. Gluži kā veikala kasieris bilstu tikai vienu vārdu: „lūdzu?” Māsiņa izslejas taisna kā stabs, skatās uz mani un baritonā saka: Reeltown – Gates to heaven. Pielecu kājās kā plēsts, ielieku šai pa ausi un metos ārā no slimnīcas. Skrienot pa gaiteni, skatos, ka kaut kas nav tā, kā vajag. Nu ja – nav nevienu durvju. Visur tikai plikas ailes. Un uz katra stūra cilvēki, slimnieki un ārsti sapulcējušies bariņos un brīnās. Rāda ar pirkstiem un brīnās, pat man uzmanību nepievērš. Sak, kaut izģērbies un kūleņus mētā. Neviens nepaskatīsies. Jupis tos vārtus… Izskrienu no slimnīcas un lēnā garā aizeju līdz mājām. Sieva acis izvalbījusi, no kurienes es tā nākdams? Vienā slimnīcas paltrakā. Saku, ka nav laika paskaidrot un metos kārtējo reizi uz kantori. Kantorī satieku šefu. Nabags saraudātām acīm nezin kur likties: te pa vienām durvīm ieiet un nočāpstina lūpas, te pa otrām iziet un pakasa aiz auss. Ieraudzījis mani, saķer aiz pleciem un kratīdams kliedz man sejā: „Dari kaut ko, Cilvēk! Dari! Bērni no mājām aizbēguši, sieva ar nemierīga, kaķis nav visu dienu zivi nācis prasīt, viss dēļ tā, ka nav durvju. Dari, puis’! Glāb pilsētu no posta!” Man pietiek, satveru telefonu un zvanu galdniekam un atsaku pasūtījumu. Tūliņ pēc tam spiežu reklāmā par reltaunu redzēto telefona numuru un atkal zvanu. Paceļ tā pati dāmīte un sīrupsaldā balsī jautā, ko vajadzēs. Drebošā balsī stāstu, ka vajadzēs vismaz pustūkstoti durvju un vārtu. Dāmīte lietišķi nosaka, ka pēc dažām dienām pasūtījums būs gatavs, nosūtīšot rēķinu uz e-pastu, jauku dienu utt. Nolicis telefonu, atkrītu krēslā un paskatos uz šefu. Tas balts kā krīts skatās man acīs, bet lūpas čukstus veido vārdus: Reeltown – Gates to heaven.

 

2 thoughts on “Moderna reklāmas kampaņa. Stāsts.

Leave a Reply

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Change )

Google photo

You are commenting using your Google account. Log Out /  Change )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Change )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Change )

Connecting to %s