Patiesība par dzīvošanu kopā ar sievieti

BRĪDINĀJUMS: Rupjš, nepatiess, šovinistisks, apmelojošs un visādi citādi nejauks raksts, bet – vistīrākā patiesība.

Visiem zināms, ka dzīvot kopā ar sievieti ir briesmīgi. Briesmīgāka var būt dzīvošana tikai ar vīrieti vai kaķi. Ar radiniekiem arī ir briesmīgi dzīvot kopā, bet tiem vismaz var nokāst naudu. Vieglāk ir akmenim likt traukus nomazgāt, nekā izmangot naudu no sievietes, vīrieša vai kaķa. Vīrieti nomazgāt traukus, protams, vispār nav iespējams piedabūt. Tad jau akmens kirbulis drīzāk bļodas nomazgās nekā vīrietis. Skaidra lieta, ka penicilīnu čalis savā mēnesi nemazgātajā kafijas krūzē uzgāja. Sak, pamodās puisis no rīta: žāvs, žāvs, jāiekapā kafija, kur krūze, ā, lūk, pagultē stāv, KO?! Kas par… zaļš iekšā… vaaat? Jānomēģina, ōoo, labs, eu, tuberkoloznieks pazuda… utt.

Es pats vispār tūkstoš penicilīnus esmu izkultivējis un esmu pārliecināts, ka manā pelmeņu bļodā pie gultas tagad kultivējas zāles pret vēzi. Lai nu kā, par sievietēm gribēju rakstīt. Kā saka, ir man tas gods bijis dzīvot ar šitām sirēnām. Vēl jau dzīvs. Jā, pats brīnos, kur spēka tik daudz. Vēl lielāki vīri par mani ir nogūlušies kapiņos pēc tam, kad dēļ sievietes saslima ar aknu cirozi. Cits atkal dārzā bedri raka ar lāpstu. Raka, raka līdz nomira. Vēl, joks tāds, bedrē ievēlās ar šnobeli pa priekšu. Kur dzirdēts, ka kāds nomirst no bedres rakšanas dārzā ar lāpstu? Skaidrs, ka no sievas nomira. Pirmie, protams, nomirst tie labākie, tāpēc es nekad nenomiršu. Dzīvošu, kā saka, mūžīgās ciešanās ar sievieti.

Tā kā nevienam nav zināms, kurš radījis sievieti, nav arī skaidrs, kāpēc sieviete nedod dzīvot vīrietim. Man, piemēram, liekas, ka tur tomēr ir kaut kāds skaudības zirnītis apakšā, jo, nu, klau, vīrietim viss izdodas, guļ tas labi, daudz kas pofig, naudas nav, problēmu nav, iekapā alu un staigā pa dzīvi, kā saka, bez bēdu. Mūsdienās, lūk, pat remontēt lietas vīrietim vairs nav jāprot. Kad sieviete prasa salabot skapīša eņģi, vienmēr var atcirst: Tumsoņa! Mūsdienās vīrietis nav tikai āmurs vai cirvis! Mūsdienās vīrietis ir arī modes blogeris, piemēram. Vīrietim viss ir vienkāršāk. Ne viņam skapis vajadzīgs, ne veļasmašīna. Novilki apenes? Hujakš, uzsviedi uz lampas. Sanēsāji zeķes pa trīs dienām? Iesūtīji krāsnī tā, ka nograb vien.

Ek, nu nedod tās sievietes dzīvot, goda vārds. Vēl vakar – atnāku mājās nemaz ne tik piedzēries, sieva uzreiz: ko piedzēries? Es saku: septiņi Labieša ali nav nekāds piedzēries, bet gan knapi lūpas apsmērējis. Viņa kliedz: tu ar mani vienā gultā negulēsi! Es kliedzu: gulēšu gan! Un tik klāju savas segas un spilvenus suņa migā uz grīdas.

Līdzīgi gadījumi ir teju ik dienu. Vīrietis, ja tam līdzās ir sieviete, nedrīkst ne litru spirta izdzert, nedabūjot pa galvu. Savukārt, ja pienāk diena, kad atnāc mājās skaidrā, tad atkal ir slikti: ko tik domīgs un kluss? Ko? Kas slēpjams? Kāpēc neesi piedzēries kā lops? Citu sievieti lenc, ko? Kaut zemē ielien… Pats par sevi saprotams, ka jābēg uz bāru. Lūk, skaidrs, ka sievietes vainīgas pie tā, ka vīrietis dzer. Es, piemēram, nedzertu ne litra bez sievietes. Nu, ikdienā nedzertu. Vispār jau dzertu, bet daudz vairāk gribētu atmest dzeršanu, nekā tagad.

Sūds ar dzeršanu, jo ar gulēšanu vispār pilnīgas auzas. Iedomājies, ārā – 20 grādu liels spelgonis, lauskis jau sesto tiltu taisa pār Daugavu, istabā, loģiski, kādi – 25 grādi, bet vīrietim segu ņemt nedrīkst. Sak, mamutus kad galināja, segu nevienam nevajadzēja. Ielīda mamuta vēderā, ielika kaut kādu pūsli pagalvī un gulēja krākdami. Ja arī izdodas iemakšķerēt sev segas stūri, tad prieks ir īss, jo seko tāds spēriens pa zarnām, ka tuvumā līst vairs negribas. Reiz es savā neapdomībā izvilku meitenei spilvenu no pagalvja. Dievs tēvs debesīs, kas tas bija par gadsimta skandālu! Sākumā man sejā tika iesūtīts elkonis, ko pavadīja tādi lāsti, ka mans darbmācības skolotājs būtu pārbijies. Tad ar papēdi tika ižvidzināts pa pavēderi, lai, saprotams, mani pirksti, kas bija sagrābuši segas stūri, atlaistos vaļā. Visbeidzot ar visu ķermeni es tiku apzināti, es uzsveru, apzināti, izbīdīts pie pašas gultas malas, lai es dabūtu sajust, ko juta Po stāsta varonis, kad tas attapās bezdibeņa malā, inkvizīcijas nagos.

Redziet, brīžiem gribās mieru un klusumu, kas, saprotams, nav pieļaujams sievietei, tāpēc reizēm cenšos pamosties, jau gaismai austot, lai kādu stundiņu svētītā mierā varētu palasīt grāmatu, pagremdēties gudrās domās, paspriest par dzīvi un nāvi, par dižām lietām, tā teikt. Lūk, pamosties piecos no rīta, teiksim, kluss kā pelīte pasniedzies pēc grāmatas, paslejies pussēdus, ar snaipera uzmanību atčabini vaļā šaušalīgi čabošo grāmatu, taisies lasīt un jūti – kāds tevi vēro. Pagriez galvu uz sievietes pusi un sastopies ar apaļu, pētošu un stindzinošu aci. Nu, kā tad! Sieviete ir pamodusies. Te, atgādinu, nelīdzēs nekāda iežūžināšana atpakaļ miegā, nelīdzēs nekāda pierunāšana, vēl pagulēt pusstundiņu. Kāpēc citi vīrieši sievietēm nes gultā olas, bet tu man nē? Tāds ir pirmais jautājums, ko dzirdi. Ja negribi skandālu, tad nākas celties un čurčināt olas, cept maizītes, vārīt kafijas. Tikko kā esi uzšmorējis karaliskas brokastis un aiznesis līdz gultai, izrādās – sieviete guļ kā baļķis. Kad centies to pamodināt ar jākobs aromāta tvaiku, saņem tādu spērienu pa kuņģi, ka gandrīz izgāz visu kafiju sievietei uz galvas.

Par veikaliem vispār runāt negribu. Nav jau tā, ka man nepatiktu iet uz veikaliem. Ieej veikalā, apgrābsti kādu viskiju, papēti aliņus, iekrāmē šampīti grozā, kādu kortelīti brendija, alu un dodies uz kasi svilpodams. Nav ne vainas. Bet sievietei šitāda iešana pa veikaliem nav saprotama. Sieviete, ja iet uz veikaliem, tad iet tur nenopirkt kleitu. Reiz es četras stundas staigāju līdzi sievietei pa veikaliem. Kā saka, palīdzēju lakatu pirkt. Ieejam pirmajā veikalā, bams, pilns ar lakatiem, sievietei patīk, nu tik pirks, nē, jāiet paskatīties lakati citā veikalā. Nē, nu labi, ejam. Tur lakati esot kaut kādi zaļi, bet zaļš neejot kopā ar zilām biksēm. Ar zilām biksēm kopā iet melns, bet, ja pērk melnu lakatu un nēsā pie zilām biksēm, tad tas neiet kopā ar sarkanu cepuri. Tātad, jāiet meklēt pelēka cepure. Ejam iekšā citā veikalā, blaukš, pilns ar pelēkām cepurēm. Nelaime, ka pelēkās cepures atrodas pie kleitu stenda un, kā izrādās, pelēka cepure galīgi neiet kopā ar sarkanu kleitu. Labi, tas viss nieki. Ne katrs var būt apdāvināts krāsu savstarpējā saderībā, kas var izrādīties vitāli nepieciešama prasme, pošoties uz darbiņu, piemēram. Tiesa, apģērbu veikalos varētu atļaut ēst bulkas un stundiņu nokrākties – tad es tur ietu arī tāpat, kā saka, pabūt vientulībā ar sevi.

Svarīga lieta, ko atcerēties pirms attiecību uzsākšanas ar sievieti ir tāda, ka sākumā, es atvainojos, piršana un kakāšana varētu sagādāt problēmas. Nē, nu, ja cilvēks ir kā viens mans paziņa, kurš kā atnāk ciemos, tā piekakā tualeti un pēc tam pat podu nevīžo ar birstīti izšīberēt, tad problēmas būs vienīgi nabaga sievietei, tomēr mēs, vīrieši, lielākoties esam gaužām pieklājīgi un pirmajos randiņos, pirmajās viesībās kopā ar mīļoti, pirmajos vakaros gultā pie seriāla, pirmajos kopīgajos rītos, kad zarnas vai pušu plēš iepriekšējā vakarā apēstās plūmes putukrējumā, visos šajos brīžos mēs, vīrieši, vairāmies nodārdināt varenu pērkona sprādzienu, lai atbrīvotu vēderu no mocībām; mēs vairāmies doties uz tualeti, lai ar skaļu plunkšķi, kam seko atsvaidzinoša ūdens šalts uz sēžamā, trāpīgi iesūtītu podā nepacietīgo un kaitinošo zarnu viesi. Ak, kādas mocības ir jāpārdzīvo, lai reizē pļāpātu ar mīļoto par nākotnes plāniem un vaktētu, kaut tikai kaut kas neizspruktu ārā pa bikšu staru un nepavēstītu dāma, ka šis vīrietis ir briesmīgs un pretīgs cilvēks, kuram zarnās mājo nezvērs.

Bet… pacietību, brālīši, izturību un pacietību, jo drīz (vienam dažas dienas, citam gadi) šīs sākotnēji nevēlamās lietas kļūs par varenu ieroci sievietes iebiedēšanā, negaidītā pārsteigšanā vai strīda iekvēlināšanā līdz kodolsprādziena spēkam. Ar prasmīgu “spiega” palaišanu sievieti vēlāk var novest līdz pat asarām, goda vārds. Īpaši tad, ja viņa uz jums ir dusmīga par to, ka neizšīberējāt tualetes podu ar birstīti.

Būtu jau patīkami, ja sieviete ļautu dzīvot vīrietim, bet, lūk, neļauj. Kā var dzīvot, ja zāģē visu laiku? Tu aizej, cilvēks, ciemos, aizkavējies dienas trīs un tevi jau zāģē pa telefonu. Draugi skatās, ņirgājas, izsmej, kamēr tu sarkanu bieti taisnojies pa telefonu, ka gudrās sarunās par literatūru un mākslu, protams, maķenīt pazaudēji laika izjūtu uz trīs dienām. ir skaidri redzams, ka sieviete vīrieti neciena. Sieviete negrib saprast, ka vīrietis ir jūtīga būtne un negrib katru dienu karināt veļu vai staipīt atkritumu maisus. Pavei, kā vientuļie zēni dzīvo – taisni prieks skatīties. Nolika bumbiera serdi uz plaukta – vēlāk, kad serdi ievajagas, skaidri zina, kur to meklēt. Iztrūka poga krekla piedurknei – nākamreiz pirms vilkšanas skaidri zina, ka ar superlīmi sākumā piedurkne jānostaigā. Tādu piemēru bez gala. Turklāt zinātnieki ir pierādījuši, ka vīrietis bez sievietes var nodzīvot pat vairāk nekā četras dienas! Kā jums patīk tas!?

Atvainojiet, protams, par sakāpinātajām emocijām, kas man te tagad dzirksteļo, tomēr, nu sirds ir pilna, vadzis plīsis, krūzīte piepilējusi pilna. Sēžu, lūk, krogā tagad. Skaidrs, ka neesmu piedzēries. Pirms pusstundas – lūk, tad biju piedzēries. Bet tagad – saguris maķenīt. Bailes mājās iet. Padomā, senie alu vīrieši (he, he, alus vīrieši, vai ne…), lūk, nebaidījās pat no milzīgiem spalvainiem ziloņiem, bet mūsdienu vīrietim jātrīc un jābīstas no sievietes. Absurds kaut kāds. Es, piemēram ne no kā nebaidos, izņemot zirnekļiem, spokiem un sievietēm. Nezinu, vai mājās iešu. Saspītēšos un neiešu, lai pajūt, kā ir bez vīrieša, bļāviens, dzīvot.