Nevienam nenovēlu spēlēt rokgrupā. Ja spēlēsiet rokgrupā, tad skaidrs, ka par dzērāju paliksiet. Un vēl nervus pazaudēsiet. Un bez draugiem beigās sēdēsiet, jo savienot draudzību un aknu veselību ar rokgrupā spēlēšanu nav iespējams.
Piemēram, lūk, zvani bundziniekam un saki: Mēģis ir šodien vakarā? Bundzinieks uzreiz: Alus tev ir? Tu saki: Nu, nē nav… tev ir? Bundzinieks: Skaidra lieta, ka nav. Ja būtu, tad es jau sen mēģī zem metronoma vingrinātos. Lūk, un mēģis, pašsaprotama lieta, nenotiek. Nav alus, redziet. Bet bez alus, skaidrs, ka paspēlēt nav iespējams savukārt, ja nav alus, tad kāda vispār var būt runa par kaut kādu tur draudzību…
Šāds scenārijs, protams, bija laikā, kad alu veikalā vēl nedeva bez dokumentiem. Tagad, kad puišiem jau trīsdesmitnieks ir nozvanījis, alu dabūt nu galīgi nav problēma. Tāpēc mēģi var sarunāt vienmēr. Nu, ne jau vienmēr, jo daži mūziku neciena un strādā neinteresantus darbus. Citiem draudzenes neļauj uz mēģiem iet, jo, sak, palaid puisi uz divas stundas garu mēģi – atnāks pēc astoņām stundām, turklāt galīgi pārdzēries. Draudzene prasa: Kur biji? Puisis atbild: Bļāviens, mēģinājumā biju, ja!? Mums ar zēniem nopietnas lietas jāsasniedz, ja!? Tu nesaproti, cik smagi ir jāstrādā rokgrupā, bļāviens, ja!? Beigās, protams, ja rokgrupai neiet kā nākas, tad pie visa ir vainīga draudzene, jo neļāva puisim iet uz mēģiem. Protams, ja puisim un rokgrupai paveicas, tad draudzene aiziet prom pie kāda, kurš rokgrupā nespēlē, bet, teiksim, par juvelieri strādā. Zināms, ka juveliera darbs ar dzeršanu nav savienojams. Ar kokaīna šņaukšanu, protams, ir savienojams, bet ar dzeršanu galīgi nav savienojams. Tāpēc visiem iesaku juvelierus precēt. Pats nezinu kā ir ar juvelieri attiecībās būt, jo neesmu jau, kā saka, kaut kāds jocīgs, bet citiem iesaku un vēlu veiksmes būt ar zilo kopā.
Bet ja nu beigās alus ir nopirkts, mēģis ir sarunāts, visi ķeizari ir izbrīvējuši laiku, tad var doties mocībās. Protams, ka mocības. Mēģis ir kā īso stāstu uzrakstīt – tu negribi rakstīt, tev nav iedvesmas rakstīt, tu gribi dzert alu un vispār neko nedarīt, bet, nē, lūk, vajag uzrakstīt. Nu, tad tu spied sevi kā strutainu pumpu. Spied ar spēku, sarkans palikdams. Spied un spied, līdz kaut kas iznāk ārā ar tādu paukšķi, ka pats nobīsties. Lūk, mēģī līdzīgi. Atnāc, uzkrāmē savus instrumentus, pagaidi stundas sešas, kamēr bundzinieks uzkrāmē savējos, iekapā aliņu, visi gatavi. Spēlējam. Ko spēlēsim? Nu, davai, maucam pirmo. Nu, maucam pirmo. Kā sākam maukt, tā izrādās, ka vokāls nav mikrofonu ieslēdzis. Ok, mierā. Ieslēdz mikrofonu. Nu, davai, no sākuma. Davai, maucam, četri kociņu sitieni, BAMS! Bundziniekam vālīte pārlūzt ar tādu spēku, ka viena šķēpele aizšvelpj pus milimetru gar sintezatorista ausi. Viss ok, jauna vālīte, spēlējam tālāk. Nu, ir, spēlējam, spēlējam, pavei, basists kaut ko lūr virsū, it kā tu idiots būtu. Ko tu tur spēlē? Viņš tev prasa dziesmas vidū. Kā, ko? Tu atbildi. Vo, ko spēlēju. Bļe, bet es tak šito spēlēju. Viņš saka. Tad jūs abi berzējat pieres, jo izrādās, ka abi jau gadu ne to spēlējat. Spāņu inkvizīcija ne mēģis, goda vārds. Tas, kurš uzskata, ka rokzvaigznei ir afigenna viegli būt, lai izdzer astoņas pudeles alus un pamēģina, bļin, kaut Zīlīti nospēlēt. Ne sūda nesanāks.
Labi, kad pirksti ir iesildīti, saprotams, jāiet pīpēt. Viens no grupas pīpēt neiet. Nevis tāpēc, ka nepīpē, bet tāpēc, ka viņam uzreiz uz krustiem savelk, un pēc tam viņš mēģī mēnesi nav. Viņš drosmīgi paliek sargāt to, es atvainojos, sešus kvadrātmetrus lielo gāzes kameru, kurā skābeklis pēdējo reizi bija redzēts nekad. Pārējie, saprotams, iet smēķēt. Pusstundu smēķē, jo, skaidra lieta, neviens nebūs pirmais, kurš teiks, ka jāiet atpakaļ spēlēt. Smēķē vien tālāk. Tas jau vienalga, ka mēģu telpa ir noīrēta par aptuveni miljons eiro stundā.
Kad beidzot esat atgriezušies telpā, izrādās – buņgieris, sātans tāds, ir aizmidzis. “Džeki,” viņš uzmodināts saka, “varbūt beidzam un uz Labieti maucam?” Svēta lieta, ka uz Labieti maucam. Jāpaspriež par mūziku, nākotni, kā tūrē brauks, cik alus mucas līdzi ņems, kurš pirmais solo karjeru uzsāks un tā.
Kad esat nonākuši Labietī, visiem pa telefonu sāk zvanīt draudzenes: “kur tu, sātans, esi?” kliedz viena, “pisuk, velcies mājās! Es visu vakaru šansēju pie plīts, lai tev būtu ēst!” brēc otra, “Viss! Šķiramies! Rekur, man draudzenei Rihards puķes pie gultas no rītiem pienes, a, tu – pievemt pie gultas tikai proti” bauro trešā. Saprotama lieta, ka visi tos telefonus liek pie malas un tik iekapā tālāk. Ja mēģī tad mēģī – nav nekādi joki. Sievietes mūžā nesapratīs rokenrolu.
Četros no rīta tu kārtīgi esi mājās. Nu, un tad, ka soma pazaudēta. Nu, un nieks, ka biete pārdauzīta. Galvenais, ka mēģis bija. Mēģiem jābūt regulāri, jo savādāk jau panākumu nebūs. Jāstrādā ir kārtīgi. Vismaz divas reizes nedēļā jāmēģo. Kā ir teikuši slaveni rokmūziķi – ar smagu darbu, zēni, ar smagu darbu tikai var sasniegt lietas. Tāpēc, uz priekšu. Draudzenes, lai iet izšūt vai ko tur. Dibiniet, draugu, rokmūzikas ansambeļus un kārtīgi ejiet uz mēģiem.
P.S. Lai nedomājat, ka es te melšu niekus, lūk, dzeršanas un mēģinājumu rezultāts:
PILSONIS GRĀMATNĪCĀ 