Bailes no Džoisa “Ulisa” nav pielīdzināmas manām bailēm no biezpiena un veca ēdiena. No tiem es baidos vēl vairāk nekā no maziem bērniem. Biezpiena smaka un tā izskats man nekavējoties izraisa vemšanas refleksu. Ja ieraugu biezpienu, tad tas mani domās vajā visu atlikušo dienu. Tas ir kā dēmons, kas mani apsēdis, tas negrib man likt mieru. Tas pamanās ielavīties teju visur, lai cik uzmanīgs es būtu. Un visi citi to mīl. Biezpienu iebāzīs visā. Visi uzskata par pašsaprotamu, ka jāēd biezpiens. “Kā var neēst biezpienu?” viņi saka, “nu, nu, neāksties, paņem manu pašcepto biezpiena kūciņu. Tur jau nemaz biezpienu nevar just. Nu, nu nemuļķojies, biezpiens ir labs smadzenēm. Sukā tik iekšā slavēdams,” tie trallina uz katra stūra. Pretīgi. Un to dara visi. “Mīļais,” sieviņa uzrunā savu vīru, “ko saldajā šovakar gribēsi? “Hmm,” vīrs padomā un atbild: “varētu biezpienu ar cukuriņu.” Vemt gribās. Vairāk kā no biezpiena es baidos vienīgi no veca ēdiena. (Vecs ēdiens, starp citu, ož ļoti līdzīgi biezpienam un es negribu pat domāt kā ostu vecs biezpiens). Es esmu ārkārtīgi pedantisks un piekasīgs, ja runa ir par pārtikas derīguma termiņiem. Tomēr pat tiem es neuzticos. Katru produktu, katru mazāko kriksīti, ko grasos likt mutē, neskatoties uz nekādiem termiņiem, kas man cenšas ieskaidrot ēdmaņas svaigumu, es vispirms rūpīgi, no pēc iespējas lielāka attāluma, aplūkoju. Ja tā izskats ir gana apmierinošs, es to aplūkoju jau no tuvāka attāluma, tad, ja esmu joprojām apmierināts, es to saņemos apostīt, tomēr vēl ar saviebtu seju, jo vienmēr esmu gatavs pašam ļaunākajam. Ja tā smarža man liekas pareiza, tad es to iedodu nogaršot savai draudzenei un, ja viņas sejā neparādās riebuma grimase, droši ēdu arī pats. Tomēr draudzene man drīz būs jāmaina, jo pavisam nesen es paslepšus redzēju, kā viņa garšīgi notiesā sieru, kas, izmucis no iepakojuma, bija nostāvējis ledusskapī trīs dienas. Viņa to bija izcepusi, bet es tāpat jutu tā smaku. Tas viennozīmīgi bija sabojājies. Visu vakaru es ar atriebīgu tīksmi sēdēju blakus istabā un gaidīju, kad mana mīļā, bet nodevīgā draudzene, saķērusi vēderu, skries uz tualeti. Tomēr šķiet pateicoties viņas zemnieka kuņģim, tas nenotika. Lai nu kā, manu uzticību, kā drošs rīks ēdiena galējā svaiguma verifikācijā, viņa zaudēja.
#Turpinājumā par bailēm no putuplasta, bikšu piekrāmēšanas mirstot un laika vājprātīgā skrējiena.
PILSONIS GRĀMATNĪCĀ 