Suņu staidzināšanas māksla

SUNU_STAIDZINASANAS_MAKSLA

Katrs, kas dzīvo pilsētā un dzīvoklī audzina suni, zinās teikt, ka to žuļiku divas vai trīs reizes vest ārā ir tīrākās Sīzifa mokas. Īpaši no rītiem, iedomājies – pirmdiena, seši no rīta, vēl divas stundas varētu gulēt, bet nē – tas spalvainais nezvērs ar saviem miljons gadus neapgrieztajiem nagiem jau skrapstina pa grīdu un glāžainām acīm lūr sejā, sak: “kakāt gribu, saimniek.” Tad ir jāceļas, jāņem Reksis, Tutiņš vai Duksis saitē, jāved ārā un trīs stundas jāgaida, kamēr viņš uzošņās vietu, kur viskreftīgāk nolikt čupu. Kad beidzot suns ir pakakājis, jums ar plānu plastikāta maisiņu jāpaņem kūpošā kaka, kas piedevām smird kā elles klozets, un jāielidina tā krūmos. Kamēr jūs to darāt, suns ir izpeldējies pēc zivīm smirdošā ūdens šļurgā vai apēdis cita suņa kakas. Tad viņš ir jāsarāj un jācenšas piedabūt iet atpakaļ uz mājām. Suns to protams nevēlas, tāpēc apsēžas grauzt trīsmetrīgu baļķi un liek uz jums pamatīgu mīksto.

Labi, kad beidzot suns ir piedabūts pie prāta, viņš ir briesmīgi apvainojies, jo kāpņu telpā tam netiek ļauts kārtīgi izostīt kaut kādu simts gadus vecu maisu ar kaut ko beigtu iekšā. Jāvelk ar varu mājās un nemitīgi jāpiesola tam desas gabali, čības, vecas apakšbikses un labi sasmirdušas grīdas lupatas, lai to necilvēku dabūtu istabā. Kad viņš ir istabā, tas pieprasa ēst kā tāds kaķis. Dieva dēļ, nedodiet viņam ēst, jo tad tas lopiņš atkal gribēs kakāt.

Vienvārdsakot, mājās vispirms suns jāiedabū vannā (es te runāju par suņiem virs 30 kg.), pēc tam kārtīgi jānomazgā un jādezinficē. Kad suns ir izcelts no vannas viņš obligāti sāks kratīties un purināties – suņiem instinktos ir tāda figņa, ka tikko kaut kas smirdīgāks un slapjāks tiek uz kažoka tā tas jāizsmērē 5 metru rādiusā. Pēc tam suns ir jāslauka, kas ir grūtākais darbs uzreiz aiz Černobiļas avārijas seku likvidēšanas. Kad tas viss ir izdarīts, tad jāzvana priekšniekam, ka darbā nebūsi un jāved suns pastaig, jo tam atkal gribas kakāt.

Bet nepārprotiet taču, sunīšus es ļoti mīlu un nekad tiem pāri nedaru. Esmu kā Maikls Džeksons, kas tik ļoti mīlēja bērnus, ka mēdza dažreiz gulēt ar tiem vienā gultā. Arī es ar suni guļu vienā gultā. Es dažreiz pat redzu, ka sunītis negrib nemaz kāpt pie manis gultā, bet es viņu piespiežu ar varu. Dažreiz pat sasedzu ar segu. Redziet cik ļoti es mīlu savu sunīti. Es visu esmu gatavs paciest, lai man vientulīgos brīžos būtu kāda dvēselīte blakus, kas mani saprot un mīl. Kādreiz es bieži mēdzu ar sunīšiem bučoties, bet to vairs nedaru kopš reizes, kad redzēju kā mans brālēns laizās ar sētas suni, kurš pirms tam bija šņakarējis onkuļa Andra savemto pļurzu un vēlāk garšīgi bučojis pats savu dibenu. Kaut kā nehigiēniski liekas. Zinu, zinu, ka PETA vai kas tur saka, ka uz tualetes poda vāka ir miljons reizes vairāk baktēriju nekā uz sunīša, kurš tikko apēdis pus kilogramu kaimiņu kranča Vitauta kakas, mēles. Tāpat vairs skūpstīties ar suņiem negribas, ziniet…

Tomēr atgriezīsimies pie suņu staidzināšanas mākslas, kas ir ārkārtīgi sarežģīts process. Tā nav nekāda pastaiga parkā vienatnē. Lūk, ja tu viens pastaigājies, tad tev īpaši nekas vairāk par cīgu streļītājiem, mormoņiem vai “kaut kur, kaut kad redzētiem paziņām” nepiesienas, bet pamēģini tikai iziet ārā ar suni, Jēzus Marija! Uzreiz klāt kāda runīga tante ar savu suni: “Cik tad jūsējam gadiņi?” Viņa prašņā, “Ko viņš ēd? Vai nav grūti dzīvoklī ar tik lielu? Kādā krāsā šodien bija kaka? Cik cieta? Vai, vai, vai manējam gan šodien pamīksta, bet tas laikam tāpēc, ka vakar viņš apēda pusīti no Kellogs pārslas. Jāved vien būs pie veterinārārsta. Uz kuru klīniku tad jūs ejat? et cetera et cetera. Liekas, ka tikko tu esi izgājis ārā ar suni, tu uzreiz kļūsti par kaut kādas suņu biedrības locekli. Tiesa, tur jau psihologiem jāspriež. Cilvēkiem vienmēr ir tieksme piederēt pie kāda bariņa. Atceros kā pamatskolā veidojās peidžerpulksteņu lietotāju grupējumi, tad Nokia 3310 grupējumi, bet vidusskolā “Linkin park” grupējumi. Tagad es esmu suņu staidzinātāju grupējumā un anonīmajos alkoholiķos.

Nu, lūk, izej ārā ar suni un kāds vienmēr ir klāt. “Sveiks!” Tas saka ne jau jums, bet Jūsu sunim. “Žanis!” viņš nosauc nevis savu, bet sava suņa vārdu un kā pats Dievs skatās uz abiem sunēniem, kas cenšas viens otra dibenā sasmaržot, ko kurš šodien ēdis. Tad, tas pats cilvēks paskatās uz Jums un smīnot jautā: “Cik tad jūsējam gadu?” Nesagaidījis jūsu atbildi,  viņš uzreiz piemetina: “Manējam trīs, bet balss jau aizsmakusi un kaka bieži ir mīksta.” Jūs tā kā samulstat, bet tad braši atbildat: “Manējam septiņi, bet kaka, pizģets, cietāku un brūnāku neatradīsi uz zemes!”

Tikko kā jūs esat ticis vaļā no runīgās tantes, klāt ir klusējošs onkulis ar savu trīs kilometrus lielo zeltīto Āzijas superbambalšnaucervilku, kurš lieki netērē laiku ar jūsu sunīša dibena ostīšanu, bet uzreiz kāpj virsū mīlēties. Kad jūs to briesmoni gribat padzīt, saimnieks maigi attur jūs ar roku un čukst: “Esi mierīgs, viņš tikai spēlējas.” Pff, šitās spēlītes es zinu… Vienreiz tāds vilks ar manu bijušo draudzeni tā paspēlējās, ka nabadzītei bija jāpārstāda sejas āda. “Sejas vēzis!” Teica dakteris Ogres slimnīcā, nezinot, ka degunu suns nokoda.

Tikko Jūs esat ticis vaļā no pārlieku draudzīgajiem citu suņu saimniekiem, uzklūp tante, kura piedraud jūsu suni ielikt cietumā, bet jūs pa taisno aizsūtīt uz karātavām. Tas viss, ja nepieķēdēsiet savu asinskāro nezvēru pie tonnu smagas dzelzs bumbas un neuzliksiet tam uzpurni kā Hanibālam Lekteram vai Beinam no Betmena. Šī tante parasti šausmīgi skaļi kliedz uz jūsu sunīti, kurš tikmēr slēpjas jums aiz muguras un sapņo par sapuvušo vārnas līķi, ar ko pirms tam krūmos mielojās. Galvenais šo tanti neņemt galvā un cerēt, ka jūsu mīlulis nepievils jūs un neapslepkavos pusi rajona iedzīvotāju.

Nav jau vienmēr viss tik drūmi, jo, piemēram, uz krogiem ar suni iet ir tīrā bauda. Piektdienas vakarā jūs ieejat dzertuvē un uzreiz čalas apklust. Visi sākumā skatās uz suni, pasmaida, tad uz tevi, piemiedz ar aci, atkal pasmaida un tad visu vakaru domā cik jūs esat kruts. Drosmīgākie un tie, kas vairāk piedzērušies, nāk ar suni bučoties, bet kautrīgākie no tāluma jums kā dieviem piedāvā veltes un sviež ar rupjmaizes grauzdiņiem. Meitenēm jūs uzreiz liekaties daudz pievilcīgāks, jūsu pašapziņa izaug kā māja, jūs nekad neesat bijis tik asprātīgs! Piemēram, “Vai drīkst paglaudīt?” Meitene jautā, “Protams”, jūs atbildat un pastiepjat uz viņas pusi savu bikšu priekšu. Hahahahaha, pdb pš!

Pēc tam, kad esat krietni sameties un izpelnījies kroga slavenākā apmeklētāja statusu, jūsu pacietīgais dzīvnieciņš zem rokas jūs aizved mājās. Vairs nekādas attapšanās “huj zin kur!” Brīnišķīgi. Slavēdams sunīti, jūs iekrītat saldā miegā, sapņu velvēs jūs satiekat mīļotos, varbūt kādu meiteni, viss ir tik skaisti līdz – BAMS! – jūs pamodina skāba caurejas smaka. Izrādās, sunīša vēders lāgā nepanes ķiploku grauzdiņus.

Advertisements

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s

%d bloggers like this: