5 cilvēku tipi, kas sastopami teātrī

Kopš tika uzvesta luga par modes blogeri Barišņikovu, un izdota nepaceļama un nesamaksājama grāmata par filozofu, intelektuāli un cilvēktiesību aizstāvi Hermani, cilvēku kāre apmeklēt teātri ir kļuvusi pārsteidzoši liela. Piemēram, izrāde “Antigone” Nacionālajā teātrī ir izpārdota jau divdesmit sešus gadus uz priekšu, savukārt, lai tiktu uz “Peldošie-ceļojošie” JRT, kāds ir jānosit. Kādreiz tā bija ar cirka izrādēm, bet kopš tapa zināms, ka tur sit nost pērtiķus un klauni vairs nedrīkst pīpēt istabā, cilvēki to ignorē un cirka vietā iet uz teātri. Pats arī esmu bijis teātrī. Diezgan forši, ja neņem vērā, ka nedrīkst iet zālē pufaikā. Alkohola pudeles zem džempera ir pagrūti noslēpt. Lai nu kā, teātris tomēr ir tāda inteliģences un kulturālības broša. Zin, Bolderājā kaimiņš prasa: “Kur brīvdienās biji? Nedzirdēju ierasto kaušanos un bļaušanu uz bērniem.” Tu lepni izriez krūtis un atbildi: “Vot, Rīgā biju, teātrī.” Kaimiņš uzreiz “Visu cieņu, visu cieņu, ser”, un aizskrien visiem stāstīt, kā tev vajadzētu iekačāt pa nierēm.
Lūk, lai sniegtu savu artavu sabiedrības kultūrisma attīstībā un rosinātu jauniešus labāk iet uz teātri nevis dibināt motorolleristu bandas, piedāvāju 5 cilvēku tipus, kas sastopami teātrī.

Tie, kas klepo

Šī ir ļoti īpaša teātra apmeklētāju grupa. Es īsti vēl neesmu sapratis, vai viņi saslimst ar klepu tikko kā ienāk teātrī, vai arī uz teātri iet, kad saslimst. Kādus tik klepus veidus nevar novērot teātrī! Zināms, ka mitrais un krēpainais tuberkoloznieka klepus vienmēr ir patīkamāks ausij nekā rejošais un skaļais vēžinieka kāss. Tāpat arī meiteņu kautrīgais klepiņš, kas līdzīgs melodijai, ko rada čalojošs strautiņš, kādā Siguldas meža ielokā. Tuklāku vīru klepus sirreālās, nazālās skaņas, kuras bieži papildina nejauši izmucis, paskaļš pirdiens, vienmēr uzjautrina daudz vairāk, nekā Džilindžera izrādes. Un cik gan apbrīnojama ir klepotāju māka aizklepot ciet svarīgākās aktieru teiktās frāzes. Tā ir kā sinhronā cenzēšana, tikai pīkstuļa vietā ir klepus.

Pats jau arī neesmu bez vainas un ļoti labi saprotu visus klepotājus. Tak pamēģiniet tik klepu aizturēt! Tas līdzīgi kā šķaudiens vai caureja savu ceļu ārā no organisma atradīs, par spīti visiem taviem pūliņiem. Lūk, sēdi zālē, skaties izrādi, kapa klusums, pēkšņi jūti, ka kaklā iekņudina tā, ka liekas Sibīrijas mēri tikko noriji. Tu centies savaldīties, tava seja top sākumā ķiršsārta, bet drīz jau baklažānlillā, kaklā kņudina arvien vairāk un vairāk, līdz organisms pats izlemj, ka tam jārīkojas un kņudeklim uzsūta agresīva klepus armiju. Tu par to vairs nevari lemt. Tu aizspied muti ar roku, vēl mirkli valdies, pašķīst asaras, tu novaidies un kāss ar baismīgu paukšķi izsprāgst ārā pa degunu. Visur puņķi, asaras, visi nosodoši skatās virsū, bet tev – milzīgs atvieglojums, ka nekas nav ieskrējis biksēs.

Tie, kas guļ

Šo vislabāk var atpazīt pēc milzīgās mutes, ko tas atplētis nekontrolētās žāvās. Viņš ir kā no zoodārza izmucis nīlzirgs, kurš ielīdis teātrī izgulēties. Katrai žāvai seko desmit sekunžu ilga čāpstināšana un acu miegšana skatuves virzienā. Drīz sākas pirmā nomidža krampji un klusināta krākuļošana. Tomēr ne uz ilgu laiku, jo krākuļošanu brīžiem pārtrauc apslāpēts, sāpju un pārsteiguma pilns vaids, ko izdveš gulētājs pēc tam, kad dzīvesbiedrene tam ar milzīgu spēku ribās iegrūdusi asu elkoni. “Beidz gulēt! Es ar tevi vairs nekad nekur neiešu!” Tā nošņāc un atkal pievēršas skatuvei, savukārt dzīvesbiedrs – žāvām. Jā, gulētāji parasti ir vīrieši (piedodiet par seksismu, bet man pohuj), jo sievietes prot gulēt tā, ka nevar redzēt. Liekas, sieviete, galvu nodūrusi, rūpīgi pēta programmiņu trīs stundas, bet izrādās – guļ, zarna tāda.

Viskaitinošākā ir to gulētāju grupa, kas cenšas pretoties Morfeja varai. Izstiepjas savā solā taisni kā sveces un tad trīs stundas mieg ciet tā, ka klanoties gandrīz sprandu nolauž. Citreiz atkal mieg ciet un slīd uz leju kā vīstoši ziedi. Vienreiz man viens tā klēpī ievīta. Labi, ka pats biju piemidzis un pamodos tikai tad, kad šis cilvēks savai sievai skaidroja, ka viss nav tā kā izskatās un, ka starp mums nav nekas vairāk kā platoniska līdzāssēdēšana.

Tie, kas badā

Zināms, ka izrādes laikā izdzert pāris pudeļu Tokajieša vai Božole vīna ir svēta lieta, tomēr visam ir savas robežas. Kāds Božole kāds Tokajietis, ja cilvēki uz izrādi nāk ar pus kilo bārbalīšu un limonādi, ko taisot vaļā, rodas tāda šņākšana, ka liekas sprāgst vaļā elles čūsku kambaris. Protams, protams – pats jau neesmu enģelis no debesīm nokritis, pie labas izrādes nevairos nobaudīt mazu kamambērmaizi vai pareizi sagatavotu vistas žuljenu, tomēr nekad neuzdrošinātos izrādes laikā dzert pienu no pakas vai trīs stundas kaut ko sūkāt aiz vaiga. No otras puses, negribās jau nosodīt tos cilvēkus, kas nevar atļauties ēst un dzert teātru kafejnīcās. “Man lūdzu vienu sarkanvīna lāsi un siera kūkas dupaču,” jautā vienkāršs cilvēks bufetniecei. “Jā, lūdzu”, bufetniece laipni atbild, “no jums seši litri asiņu un divas dvēseles”. Drausmas. Tiesa, cilvēki tur drūzmējas. Sastājas ap tiem augstajiem, apaļajiem galdiņiem un laiž vienu vīna glāzi uz riņķi, bet pēc tam, uzblīdušām kabatām, dodas uz zāli, kur tumsā beidzot varēs nošķīt omlešmaizi un nodzerties tēju no termosa.

Eh, tomēr es arvien vairāk tiecos solidarizēties ar šiem ēdājiem un, lai arī sākumā gribēju tos nodirst, tagad esmu pārdomājis, jo, piekritīsiet – tāpat kā kakāt vienmēr sagribas tikko kā esi izgājis no mājas, tā arī izsalkums uzbrūk tikko kā ieej teātrī. Tas ir brīnumaini. Liekas ka teātris gaisā izsmidzina kaut kādus bada mikrobus. Zin, posies mājās ar mīļoto uz teātri, viņa prasa: “paēst negribi pirms tam? Tur nekā nepirksim!” Tu atbildi: “Pfff, liecies mierā, es tikko tādu gurķmaizi iestūmu vēderā, ka pat rīt neēdīšu,” mīļotā saka: “nu, labi, bet vismaz aizej pakakā, savādāk tu vienmēr ārā sūdzies, ka bikses piekrāmēsi,” tu atbildi: “Davai nerunā muļķības, maucam!” Tad jūs izejat ārā un tev, protams, sagribas kakāt un čurāt. sieviņa dusmīga, teātrī uzreiz jāmeklē tualete, atrodi to, nokārtojies un – bams! – ēst sagribās.

Tie, kas smejas

Zināms, ka smiešanās ir tikpat dzīvniecisks, instinktu kontrolēts process kā kakāšana, tāpēc cilvēki bieži vien teātrī smejas, nevis tāpēc, ka izrāde ir smieklīga, bet tāpēc, lai ielīstu dirsā aktieriem, režisoram vai meitenei, kura sēž blakus. Labi, teātrī visbiežāk smejas tieši meitenes. Zēni parasti tikai smīn vai guļ ar akmenscietu seju un domā par motoriem, gaļu un reģipsi. Meitenes smejas tāpēc, ka kaut ko nesaprot vai arī tāpēc, ka viņām liekas, ka jāsmejas, tāpēc bieži ir situācijas, kad uz skatuves kāds nomirst, bet meitene netālu no jums ir pārsmējusies zila. “Ko tu smejies?” Kāds viņai prasa, bet viņa noslauka degunu piedurknē un atbild: “Domā, es zinu? Brauc vien tālāk, jūrnieciņ.”

Reizēm smiešanās ir līdzīga roņu valodai, tāpēc nevar saprast vai cilvēks runā, smejas vai vienkārši ir debils. Vispār, Viktors Igo vairāk zinātu stāstīt par Cilvēkiem, kas smejas, tāpēc ar šo asprātīgo piezīmi beigšu smieties.

Tie, kas nevar aizvērties

Runāšana izrāžu laikā vispār ir kaut kāda slimība. Tagad saprotu, kāpēc inkvizīcijā dažiem izgrieza mēles. Tāpēc, ka teātra izrāžu laikā nevarēja aizvērties, pavisam noteikti. Pirms izrādes vajadzētu skaļrunī izziņot ne tikai to, ka jāizslēdz mobilie telefoni, bet arī to, ka jāaizver mutes un jāsēž mierīgi. “Cienījamie skatītāji, lūdzam izslēgt mobilos telefonus un aizvērt mutes citādāk zajibaļi!” Tā, lūk, vajadzētu runāt ar publiku. Citādāk runā vienā runāšanā. Ne jau par izrādi runā vai grāmatām, bet par to cik Ķesteris nodzēries, Skrastiņš vecs palicis un cik sūdīgu vināru kafejnīcā lej. Ja nav ar ko sarunāties, tad runā paši par sevi vai mazās ausī ieliekamās klausulītēs. Nekad nav tā, ka nerunā vispār. Ja tomēr nerunā, tad skatās telefonos. Uzgriež telefonam ekrānu tik spilgtu kā kuģa prožektors un skatās video. Ja tāds apsēžas blakus, tad var aizmirst par Tokajieti, sviestmaizēm, miegu un sevis aiztikšanu.