Trīs Rīgas krogu impresijas #1

impresijas_krogi-copy

Līdzīgā veidā, kā par Rīgas krogu raksturiem stāstīju šeit un šeit, tā arī tagad centīšos pilnīgā apziņas plūsmā pastāstīt jums savus pirmos iespaidus par šoreiz trīs Rīgas krogiem un restorāniem. Ņemiet vērā, ka šie apraksti satur tikai un vienīgi subjektīvus atmiņu un sajūtu uzplaiksnījumus, kas nekādā ziņā nav uztverami, kā rūpīgas izpētes rezultātā veikti secinājumi. Visās šajās vietās esmu bijis vairāk vai mazāk iereibis un, iespējams, atsevišķas detaļas esmu redzējis vīzijās vai sapnī.

Bet, vienalga! Apmeklēsim krogus un dzersim arvien dūšīgāk, draugi, jo pasaule ir radīta priekš piedzērušajiem! Salut!

 

Autentika

Zināms, ka “Autentika”, dēvēta arī par B2 vai Bruņinieku 2, jau nu gan nav nekāds kroģelis vai barčiks, bet gan kultūras telpa. It kā jau vienalga, kur padirst veselību: krogū “9 grādi” vai kultūras telpā, bet, redziet, mūsdienu jaunietim ir svarīgi to izdarīt ar šiku. Vismaz nākamajā dienā var sevi mierināt ar domu, ka brīvdienas pavadītas kulturāli – pašā kultūras mekā. Visam vēl pamatīgu smeķi piedod tas, ka māja, kurā dzīvo kultūra ir miljons gadus veca un tajā noteikti spokojas Austras Skujiņas rēgs, kas skaļi vaimanā pagrabā.

Lai nu kā, par “Autentiku” biju dzirdējis tikai ļaužu valodās. Vieni teicās, ka tā vieta ir gatavais bomžatņiks, turklāt tāds, ka Čomskis blakus tam ir restorāns no Mišelin ceļveža, bet Bolderāja vispār – Švarcvaldes pils; citi atkal, ka vieta tik superīga, ka varētu pārvākties dzīvot uz turieni (skvoteri kaut kādi); vēl citi, ka “Autentika” ir mūsdienu jaunās, garlaikotās, apmulsušās, apdolbītās, sačakarētās, debilās paaudzes patvērums no pelēkās un tik sačakarētās, apdolbītās, pazudušās, garlaikotās, debilās pasaules un sabiedrības. Es nezinu, neesmu jau tik stilīgs, kaut gan, tiesa, apdolbīts un sačakarēts esmu diezgan bieži. Nevaru tikai vēl izdomāt, kurā sabiedrības daļā es ietilpstu: debilās vai debilās. Laikam debilās, jo “Autentika” man riktīgi patika. Tiesa, man vienmēr riktīgi patīk vietas, kur nav gandrīz neviena cilvēka un dod alu. Tāpēc, lūk, impresija:

Pie ieejas divi onkuļi (biju iereibis, bet varu apzvērēt, ka viens no tiem bija filmas “Made in Britain” galvenais neonacists), uzreiz nokāsa divus eiro. Biju šokā, jo pēdējo reizi ieejas biļeti pirku pirms 15 gadiem uz diskotēku klubā “Namiņš”. Tālāk uz rokas uzspieda kaut kādu rasolu un iesūtīja pagalmā. Milzu pagalms teikšu. Pa kaktiem viens otrs cilvēks izgūlies, mirguļo kaut kādas gaismas, un vispār neko nevar saprast. Priekšā normāla māja: veranda, garāža, augšā čerdaks, apakšā pagrabs, sak, pagaidi brīdi un varbūt ome izlīdīs no tā ar zaptes burkām. Mājā apmēram 58 istabas, viena par otru mazāka. Točā sākumā bail bija līst, jo atkal – viens pret vienu interjeru nospieduši no filmas “Zāģis”.

Eju tālāk – skatos niša. Tajā atzveltnes krēsls, grāmatu rindas – sēdi un lasi. Piesēdos arī. Paņēmu pirmo grāmatu, kas pagadījās pie rokas, Ļeņina kopotos rakstus, loģiski, un nodevos filozofijai. Briesmīgi ērti. Un vēl kāda aura ap mani! Redz, sēž viens nopietns kaktā un studē Ļeņinu, kamēr apkārt elektroniskā mūzika, līst alus, kaut kas dejo, kaut kas runā, kaut kas liekas nomiris kaktā. Uzreiz piecpadsmit meitenēm būtu jābūt man apkārt. Tiesa visā mājā to bija tikai divas: viena pie kalbasņika virpuļoja deju placī, bet otra aizņemta.

Izlasījies grāmatas, cēlos augšā un paņēmu parastu alu. Neatceros, vai šiem bija lepnie ali vai nebija. Kur nu laiks diži apkārt skatīties. Tas dēļ pacilājošās mūzikas, kas dīdžeja vadībā tika spēlēta blakus istabā un tīri fiziski pārcilāja visus iekšējos orgānus citā kārtībā. Kad beidzot iepeldēju tualetē, savas ausu bungādiņas atradu bikšu kabatā, bet kājas neatradu vispār – tās bija palikušas dejojam pie dīdžeja. Savedis sevi kārtībā un, uztaisījis ierasto selfiju tualetē, es devos tālāk. Atradu vēl vienu grāmatu kaktu, milzīgu dīvānu vai divguļamo gultu, nezinu, vēl astoņpadsmit istabas, kurās nekas nenotika, un beigās uzskrēju vēl vienai istabai, kurā spēlēja jau cits dīdžejs, bet meitene dejoja tā pati. Piesēdos uz krēsla un, mirkli paskatījies, piekusu un devos ārā pīpot. Ārā pamanīju iepriekš neredzētu skatuvi, ne ta skatuvi, terasi ne ta terasi, nezinu. Kaut kāds rāmis un iekšā grīda ar dafiga spilveniem. Tur negāju, jo uzreiz sagribētos gulēt, bet pamosties no rīta filmā “Zāģis” redzētā situācijā man negribējās. Izdzēru alu un devos prom. Nebija pat neviena, kam dzērumā sarunāt muļķības. Jaunatne laikam pie datoriem tik sēž, es nodomāju un, atvadījies no laipnajiem sargiem, aiztenterēju uz trolejbusu.

 

Terapija

Šeit jānāk, ja tu zvērus mīli, bet ne tik ļoti, lai tos bāztu mutē. Atkal uz Bruņinieku ielas. Blakus superīgajai Kultūras koledžai, kurā reiz mācījos un uz 1. septembra balli aizstiepu stiprinātā vīna AGDAM pudeli. Pag’, pastāstīšu:

Biju iestājies studēt kaut ko saistībā ar tūrismu (līdz šodienai nesaprotu, kas tas bija). Uz 1. septembra pasākumu bija jānes groziņš. Saprotams, ka naudas nebija. Divi lati bija. iegāju veikalā un pie alkohola plauktiem prātoju, kādu našķi, lai iegādājas. Manu skatienu ātri vien uzķēra kārdinošās stiprinātā vīna AGDAM pudeles. Tās man bija īsti pa kabatai. Tolaik uzskatīju, ka, ja tu dzer vīnu, lai nu kāds tas būtu, tu esi next level (joprojām tā uzskatu). Domāts darīts – paņēmu vienu zaļganīgās plastmasas pudeli, lietpratīgi pārlaidu skatienu pāri sastāvam un ielidināju grozā. “Saiģot”, pie sevis noteicu un devos uzsākt jauno, daudzsološo mācību gadu.

Pasākumā bija jautri. Sadzēries svešu alkoholu, es beidzot nonācu līdz savam vīnam. Nu neko, stāvu vientuļš pie galda, leju māla krūzītē savu Agdamu, pēkšņi, sešas meitenes man apkārt. “Ko tu dzer?” Skaistākā no visām man prasa. “Vīnu”, es ne bez lepnuma atbildu. “Ieliesi man arī?” Meitene koķeti pajautā. “Kāda runa”, es atbildu un smīnēdams piešauju šai glāzi pilnu līdz malām. Uzreiz arī pārējām piecām vajadzēja saliet. “Lai jau tiek”, es nodomāju un, redzēdams, ka viņām vajag tikai vīnu nevis bučoties, aizgāju dejot. Pēc kādas pusstundas redzēju četras no tām meitenēm guļam uz grīdas konferenču zālē un zilu muti vervelējam par to, kāpēc visi čaļi ir jibanutie. Jocīgas… Bet, labi, nu jau par daudz aizrunājos.

Vegānu restorāns “Terapija” man ļoti patīk. Nu un, kas par to, ka tur nedod gaļu un nelej vīnu “AGDAM”? Vai tad tāpēc cilvēki slikti? Nē, visiem varu droši pateikt, ka vegānieši nemaz nav bīstami. Neviens necenšas tevi ievilināt kaut kādās sektās, neskalo smadzenes, nesmaida visu laiku kā krišnaīti. Gluži otrādi – uzsit pa plecu un saka: “Dzīvo, puis, un ļauj dzīvot. Bet ja negribi ļaut dzīvot, tad ej, purčikā ir viens restorāns, saucas “Šašlik”, tur par tādiem kā tu parūpēsies.” Jauki ļaudis un jauks restorāns. Cik tur augu! Jezus. Kā botāniskajā dārzā. Pačukstēšu, ka dažus no tiem drīkst ēst. Jā, jā, stāv podiņš ar zaļu augu, bet tu ej droši klāt un šķin tik kā zaķis. Tiesa, galvenais neuzrauties uz līdakas astes vai naudas koka – drausmīgi negaršīgi.

Krānos šiem lepni guldz Malduguns ali. Arī kāds pašmāju sidrs. Viss, ko sirds kāro. Apmeklētāji – ļoti miermīlīgi un inteliģenti. Ļeņina grāmatas te neatradīsi, bet sarunu biedru gan. Sporta mīļotāji var izklaidēt sevi ar novusa spēli. Galvenais, nespēlējiet novusu pālī. Es pats pieredzēju, cik elementāri ir ar kiju izbadīt komandas biedram seju vai ar kauliņu izšaut kājstarpi. Vājprāts kaut kāds. Miermīlīgāku sporta veidu cienītājiem ir pieejamas galda spēles, piemēram “Duraks”. Reiz, es tā arī veikalā paprasīju. Nevis: “Man lūdzu parastās spēļu kārtis”, bet gan: Man lūdzu Duraku. Duraks.

Reizēm “Terapijā” muzicē ansambļi. Vienreiz muzicēja viens ansamblis, līdz kaimiņiene palūdza, lai pagriež klusāk, citādi policiju izsaukšot. Smieklīgi. Redz, viņai likās, ka magnetafons spēlē, ha ha, bet tur ansamblis. Kā tad lai ansambli pagriež klusāk, ko? Cīpari gatavie.

Visiem iesaku “Terapiju”. Īpaši Kultūras koledžas pirmkursniekiem. Lai tak vienreiz beidz vervelēt par saviem ezīšiem miglā un paskatās, kā dzīve notiek citā pasaulē.

 

Walters & Grapa

Šī ir viena no vietām, ko izvēlēties, ja tev patīk visādas dīvainas lietas un tu mīli iedzert alu pabailīgā atmosfērā. Briesmīgi dīvaina vieta. Biju tur vienu reizi, jo nevarēju saprast, kāpēc grāmatnīcai vārdu gandrīz nospēruši. Ir jau asprātīgi. Varētu padomāt, ka krogu dibinājis lētais alus Walter un stiprs alkoholiskais dzēriens grapa. Cits atkal teiktu, ka Walters & Grapa ir grāmatnīcas “Valters un Rapa” alter ego vai brālēns-alkoholiķis. Visādi jau var spēlēties. Lai nu kā, iekšā ir jokaini: visur flīzes kā filmas “Zāģis” vienā no tiem kambariem. Pie sienas Buda, ne ta Buda; Krišna, ne ta Krišna. Ej un saproti. Gaisā smerž vīraks, bet aiz letes saimnieko padusmīgs bārmenis. Normālu gaismekļu arī šiem nav – viss vienā neonā. Alu lej cērtamu. Atradīsi tur daudzus pasaulē modē nākušo apdzirdītavu jeb craft alus darītavu produktus. Vispār iesaku šo krodziņu pamēģināt tad, kad sakārojas LSD, bet nedrīkst. Sajūtas līdzīgas. Vairāk neko nemāku teikt, jo neatceros.

***

Šai reizei viss. Nākotnē būs impresijas par “Alus celli”, “Alus muižu”, varbūt “Aristīdu” (neesmu bijis vēl), “Bolderāju”, jauno “Gauju”, iespējams “Vestu” un vēl kādu. Sak, nevar jau zināt, kur nākamreiz gadīsies attapties…

 

 

Leave a Reply

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Change )

Google photo

You are commenting using your Google account. Log Out /  Change )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Change )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Change )

Connecting to %s