Piecu Rīgas krogu raksturi III

krogi III copy

Zināms, ka Rīgā krogi nabaga cilvēkiem uzglūn no katra stūra un no tiem nav iespējams aizbēgt. Piemēram, nāc mājās no darba, soļo pa ielu, nemaz nedomādams par alkoholu. Pat par alu nedomā. Zināms, esi stingri nolēmis atmest dzeršanu. Prāts ir gaišs, tajā pavīd doma, uzsākt regulārus treniņus sporta zālē vai peldbaseinā, dzert sulas vakaros, bet rītos brūvēt īstu turku vai sazin kādu tur tēju. Viss ir augstākajā mērā lieliski. Kaut Jēzum ej un pievērsies. “Veselība ir svarīgākais dzīvē!” tu pie sevis sajūsmā iedziedies. Pat ne drusciņ iedzert negribās. Ja kāds tajā brīdī pienāktu klāt un aicinātu uz alus kausu, tu varētu droši teikt: “Es vairs nedzeru, labais ser, esmu brīvs no alkohola jau akurāt septiņpadsmit stundas un nemaz neplānoju atgriezties zaļā pūķa muklājā.” Lūk, soļo tāds apņēmības pilns mājās no darba, līdz ar acs kaktiņu pamani kaut ko ne ta raibu, ne ta iepriekš neredzētu. Pagriez galvu, paskaties uz būdeli, kur vēl aizvakar bauroja bezpajumtnieki… nu, kā tad – jauns alus krogs atvēries. Zināms, galva sagriežas, kājas sametas, nu, nevar gluži neieiet apskatīties. Ieej palūrēt, ziniet, glāzi apelsīnu sulas izdzert, bet tur – virkne ar jaunākajiem pašmāju aliem. Pagaršot turklāt var par velti. Lai akmeni met pirmais, kurš šādā situācijā nebūtu izdzēris piecus sešus kausus alus. Lai tik met to akmeni. Pareizi, ka ņem cilvēks un tā pieliek seju, ka ne māti, ne tēvu pazīst. Runāt pat negribās. Bet uzrakstīt kaut ko tradīcijas pēc vajag. Tad nu, lūk, piecas jaunās Rīgas krogu impresijas jeb, tā teikt, raksturi.

Bolderāja

Reiz, kad es vēl nebiju iesvētīts krogu, alu un, kā saka, dekadences pasaulē, man likās, ka Bolderāja ir pilsēta netālu no Rīgas, kur aplaupa un klapē cilvēkus. Kā izrādās, biju tumsonis, jo Bolderāja izrādījās baismīgs ūķis uz Avotu ielas, kur tirgo grāmatas un ļauj pielikt seju, tā teikt, intelektuālā gaisotnē. Tas, pašsaprotami, ir liels pluss, jo, zināms, ir maķenīt atšķirība piedzerties Fēniksā, pilnīga pagrimuma ieskautam, vai tomēr – ar Homēru un Dekartu pie viena galda. Alus, atšķirībā no grāmatām, tur ir lēts, tomēr, ja sākumā nopirksi dārgu grāmatu, tad pēc tam to iemainīt pret dažiem aliņiem, visticamāk, neizdosies. Varēsi tad sēdēt ar savu grāmatu un klausīties dīvainu koncertu vai, iespiests starp intelektuāļiem, smakt vispār nevienam nesaprotamas dzejas grāmatas prezentācijā. Tiesa, nepārprotiet, tā ir ļoti omulīga vieta. Man, piemēram, vienmēr besī, ka krogos uz mani lūr. Savukārt uz Bolderāju – kaut bez biksēm ej, neviens nelūrēs. Sliktākajā gadījumā padomās, ka tu esi liels rebels un intelektuālis, kurš pavisam noteikti saprot Kantu un Kirkegoru. Es mīlu Bolderāju un ceru, ka tai nekad neiebruks grīda un simtgadīgais jumts sniegu un lietu kā Atlants uz saviem pleciem turēs vēl ilgi, ilgi.

Alus bode Sarkandaugavā

Līdz kaut kādam 2015. gadam Sarkandaugavā samesties lopā varēja tikai spēļu zālē, pāris galīgi bailīgās tavernās vai zem tilta pretī Duntes ielas maksimai, tomēr viss krasi mainījās, kad akurāt blakus minētajam lielveikalam, šķiet, ar helikopteru atveda zārkam līdzīgu namu, kurā tagad normāls cilvēks var par saprātīgu cenu veldzēt slāpes ar kausu vai diviem gaišā Brenguļa. Zināms, ka Brenguli dzer tikai pašnāvnieki, jo paģiras no tā alus ir pilnīgas šaušalas, tomēr, esiet mierīgi, alus šķirņu klāsts šajā vietā neaprobežojas tikai ar šo šķebinošo dziru.

Alus Bodē vēl ir rodama virkne dažādu pašmāju alu, tomēr, ja jūs esat KKC žurka vai Ģertrūdes ielas hipsteris, tad varat šeit nemaz nerādīties, jo kaut kādus malduguņus, labiešus, nurmes, viedus un citus alus snobu brūvējumus šeit neatradīsiet.

Ziniet, tur ir kā pie cilvēkiem – milzu televizors, kur rāda kaut kādu X-Faktoru, sakarīgs bārmenis, kurš pazīst visu vietējo kolorītu, uzkožamie, dambrete un lielisks skats uz cilvēkiem, kuri tenterē pa ietvi uz maksimu. Pasūti lēto un pliekano Krāslavas alu, apsēdies pie loga un, kā saka, dzīvo nost. Es jums zvēru, Sarkandaugavā labāku vietu, kur iedzert un nedabūt bietē (varbūt dabūt) jūs neatradīsiet.

Tiesa, šī vieta darbojās kā īsta bode – līdz 22:00, tāpēc jau laicīgi ir vērts palūgt bārmenim piepildīt kādas četras piecas plastmasas divlitrenes, kā saka, ceļakājai vēlākam.

Ziemeļu enkurs

Nezinu, kā tas gadījās, bet Ziemeļu enkuru esmu ielicis šajā, vairāk vai mazāk, ūķu listē. Ar ūķi es, saprotams, nedomāju nekādus pritonus vai, vēl labāk, stacijas dzertuves. Ūķis ir lielisks vārds, kas atspoguļo kārtīgam darba cilvēkam paredzētu vietiņu, kur bēdīgos apstākļos maķenīt pasērst un pārdomāt lietas, paspriest par mākslu, filozofiju, tā teikt, augstām lietām. Lūk, bet Ziemeļu enkuru, piedodiet, par ūķi grūti ir nosaukt. Kā ieej tur iekšā, tā uzreiz gribās šlipsi piekārtot, vai spieķi sazin uz kāda āķa pakārt. Ziniet, es bez hūtes tur nemaz neeju, jo, goda vārds, ka tik neizdzen ārā. Ziniet, kailu galvu te plencis tāds atnācis. “Vai sajauci ceļu? Bolderāja ir, lūk, tur!” Uzreiz, šķiet, ka kliegs ūsainais bārmenis. Pa īstam jau nekliedz, bet uzreiz iegrūž klēpī ēdienkarti ar dārgiem aizjūras ēdieniem un lūko pierunāt iedzert pašu brūvēto alu. Nē, nē, draugi, nekādu Bauskas alu jūs šeit nedabūsiet. Enkura kungi vāra paši savu brāgu, kā to var lieliski vērot turpat aiz stikla, kur redzami sudraba katli, sazin kādas trubas, kloķi. Miestiņš brūvējas kā nākas. Gards jau, goda vārds, tikai viena nelaime – visu atmiņu nolaupa. Kā aizeju uz Ziemeļu enkuru, tā attopos sazin kur – tad ciemos, tad policijā, tad Bolderājā. Zili brīnumi, goda vārds. Neiet uz turieni arī nevar – kā ar medu vilina. Laba mūzika dzindzina ausīs, beņķi, uz kuriem nosēdēt taisni, ir gatavā laimes spēle, milzu terase, kur ir brīv pīpot un dzert reizē. Ko vēl vairāk kārtīgs darba cilvēks var vēlēties? Nu un kas, ka maks pēc tam tukšs? Nu un kas, ka paģiras no Azimuta vai Dzenskrūves ir pielīdzināmas smadzeņu vēža pēdējās stadijas mokām. Lejiet tik! Lai dzīvo Ziemeļu enkurs un kuģis, ko tas tur, nekad neaizpeld pa straumi.

Manchester pub

Šis ir viens no tā saucamajiem Rīgas shady bāriem. Mēs ar savu biedru kādā lietainā rudens vakarā tur iegadījāmies pavisam nejauši. Gājām, gājām uz skolu Visvalža ielā līdz, pēkšņi, padzerties sagribējās. Netālu esošā Aleponija bija apnikusi, no Bolderājas jau bail bija, bet Čomskis, maita, jau bija pārtapis par kaut kādu tur grilbāru. Neko darīt, nācās līst ūķī, kur kurējās krāsns un pa televizoru rādīja sazin kādu futbolu. Iegājām iekšā, bet tur neviena cilvēka, izņemot kādus četrus mafijas bosus un sirmu kundzi aiz letes. Vārds pa vārdam un mēs bijām iegādājušies divus kausus Tērvetes alus pa kādu eiro un četras ķilavmaizes – arī pa kādu eiro. Piesēdām pie krāsns, kas omulīgi sildīja mūsu norūpējušos kaulus, un ņēmāmies spriest par mākslu, filozofiju, tā teikt, augstām lietām. Televizorā pavisam klusu bauroja futbola fani, mafijas bosi pat nepievērsa mums uzmanību, krāsnī sprakšķēja malka un mēs nemanot savā sarunā aizgājām līdz pat sentimentam. Lūk, cik savādā, bet patīkamā atmosfērā bijām gadījušies. Saprotams, ka izdzērām vēl pa diviem trim kausiem alus un tad jau mundrākā solī devāmies uz pēdējo lekciju, kur mums bija jāuzstājas ar sazin kādām prezentācijām par sengrieķu valodas leksēmām. Lieki teikt, ka mēs katrs no pasniedzējas saņēmām augstāko mums zināmo vērtējumu – godam nopelnītu sešinieku! Paldies Mančestrai!

9 grādi

Alus dzertuve ar skanīgo un zīmīgo nosaukumu 9 grādi ir dzintara gabaliņš Rīgas putekļainajā centrā. Paslēpusies aiz lepnā Maskavas nama pleca, tā laipni uzlūko katru garāmgājēju un it kā čukst: “Pssst, ceļiniek, nāc izdzer kausu miestiņa, uzēd ķilavmaizi un brītiņu atvelc elpu, draugs. Sieva, bērneļi vai darbi pagaidīs.” Pats uz šiem čukstiem esmu atsaucies kādas dažas reizes, tāpēc droši varu teikt, ka pretoties nevajag. Alu tur bārmenīte, kas sēž aiz restota lodziņa, sviež pakaļ teju par velti; par aizdaru var paņemt kādu voblu vai ķilavmaizi, ko bez bēdu var notiesāt, stāvot pie viena no apaļajiem, garkājainajiem galdiem. Nē, krēslu tur nav, bet to vietā ir boksamaiss, kas ar tehnoloģijām un kaut kādiem sensoriem uztver tava belziena spēku un ciparu formātā parāda to ekrānā. Sak, lai visi apkārtstāvošie alfa tēviņi varētu uzzināt, vai tu esi gana labs pretinieks dūru un vēlāk jau arī nažu cīņā. Visjaukākās un eksotiskākās šajā vietā, protams, ir tualetes, kur uz sienām var lasīt padomju jūrnieku folkloru, vērot ar kaut kādu brūnu vielu veidotas gleznas uz grīdas un zarnu saturu ar varenu plunkšķi grīdas caurumā iesūtīt ērtā tupus pozā.

Piedzīvojumi un recenzija par Alises Zariņas filmu “Blakus”

REC
Fotokolāža

Uz kinofilmas “Blakus” pirmizrādi es biļetes dabūju, kā saka, “nahaļavu”, tomēr uz filmu tā uzreiz nemaz nerāvos, jo ar meiteni nebijām pārliecināti, vai tur arī vīnu dos, tā teikt, “nahaļavu”. Tiesa, ņemot vērā  filmas popularitāti, vēl pirms tā tika izrādīta televizorā, nospriedām, ka vīnu tur noteikti dos tikpat brangi kā Rītupa grāmatas atvēršanā. Tāpēc lieki nekavējāmies un kādas trīs stundas pirms kino sākuma devāmies krietni iedzert krogā. Paņēmuši pa alus kausam, mēs sākām spriest par kino, mākslu, filozofiju, ziniet, augstām lietām. Draudzenei es zināju pastāstīt, ka filmas režisore ir rakstniece tviterī, bet filmas galveno varoni Āri Matesoviču es pirms vairākiem gadiem novēroju izrādē pēc Andrusa Kivirehka darbu motīviem “Trīs stāsti”. Toreiz izrādē, kas notika Kalnciema kvartālā, es no smiekliem piedirsu bikses, tāpēc vēlme piedirst bikses arī šoreiz mani briesmīgi sakārdināja. Lūk, kad bijām izdzēruši katrs pa trīs kausiem alus, mēs apēdām pa briesmīgi lielam liellopu gaļas burgeram, kas vispārējo noskaņojumu maķenīt sabojāja, jo mums abiem sākās šaušalīgas vēdergraizes un bija secīgi jāiet uz tualeti. Noskaņojumu nedaudz uzlaboja tikai cerība par bezmaksas vīnu, kas mūs gaida kinoteātrī.

Kad bijām izdzēruši vēl pa kausam alus, mēs devāmies uz buržuju lielveikalu stokmans, kur, mutes papletuši, izpētījām visādas neredzētas ēdmaņas. Kā tikai tur nav! Zuši un ikri! Ceptas pīles un sutinātas vālodzes! Jēzusmarija, nenoēsties! Zināms, ka ar naudu pašlaik tā pašvakāk, tāpēc noliecām galvas un steidzīgā solī devāmies pie vīna plaukta, lai iegādātos pāris pudeļu nesezonas božole vai kāda cita draņķīga vīna, ko varētu iekapāt, ja tomēr bezmaksas vīns netiks piedāvāts. Kad bijām sakrāmējuši somās vīnus, devāmies augšā, kur atradās slavenā Scape zāle. Kā zināja stāstīt draudzene, šajā kinozālē skaņa nākot pa visiem galiem ārā, krēsli esot nereāli ērti, un vispār sajūta tur esot kā kosmosa kuģī.

Kad uzkāpām augšā, tur bija trīs cilvēki, dzērienu galds(!) un fotogrāfs, kurš mūs uzreiz aizsūtīja uz fotostūrīti, un iemūžināja mūsu uzburbušās sejas. Atguvušies no zibspuldzes zibšņiem, mēs metāmies pie sārtajiem dzērieniem, kas pildīti kristāldzidrās glāzēs, virknēm vien rindojās uz sarkaniem galdautiem apklātajiem galdiem. Ka zibens spēriens mani tajā brīdī pārtrauca draudzenes čuksti: “C.. c… cēsu alus”. Es tajā brīdī spēji pagriezos pret viņu un pirmo reizi mūžā biju gatavs pacelt roku pret sievieti. “Cēsu alus?!” Es, siekalām šķīstot, iebrēcos, “Nekad vairs manā klātbūtnē nesaki šos vārdus, šos ļaunākos lāstus!” Es kliedzu un jutu galvā sakāpjam melnas asinis. Labi, ka draudzene man tajā mirklī pamatīgi iekrāmēja pa bieti un ar pirkstu norādīja uz “vīna” galdu. Jā, tur rindojās glāzes ar Cēsu alus sarkano dziru. Es nopūtos un devos pie galda, jo lietas, kas ir “nahaļavu”, ir spēcīgāks magnēts par lietām, kas ir vienkārši sūds.

Ziniet, man Cēsīs dzīvo radinieki no tēva puses, tāpēc es, cieņu izrādot, pagrābu divas trīs glāzes rubīnsarkanās dziras un, tā teikt, nogaršoju. Liels bija mans un draudzenes pārsteigums, kad izrādījās, ka neizskatīgais briesmonis nav nemaz tik peļams. Ja pēc briesmīgā mandarīnu portera nogaršošanas, es zvērēju, ka šīs darītavas alu nekad vairs neņemšu mutē, tad tagad man likās: hei, šito var dzert. Meitenei arī, kā saka, acis mirdzēt mirdzēja, kaut sarkanvīna trūkums organismā jau bija raisījis tieksmi uz pastiprinātu smadzeņu čakarēšanu. Tā nu mēs tur maliņā izkapājām glāzes desmit tā dzēriena, līdz ieradās briesmīgi jaukais aktieris suns. Mums pašiem mājās ir līdzīga izmēra suns, tāpēc man roka jau instinktīvi sniedzās pēc čupas plastikāta maisiņu, ar ko savākt kūpošu ekskrementu kaudzi, tomēr, lūk, attapos laicīgi. Suns izrādījās labi audzināts un briesmīgi smuki apgriezts ar šķērēm. Jocīgs likās tikai viens brīdis – Āris Matesovičš, kurš turpat malkoja rubīnsarkano Cēsu alu un ne bez lepnuma sniedza interviju uzmācīgai žurnālistei, pamanīja suni un, pasaucis viņu klāt, teica: “Diez vai tu mani atceries, draugs.” Tas man pēc tam likās interesanti, jo filmā rādīja seksu, kas notika šī paša suņa acu priekšā. Redziet, man pašam ir suns, kurš seksu pazīst pa gabalu, tāpēc jau laicīgi sāk dīvāna spilvenu izvarot pats. Ja es, kādu laiku nerādījies viņa acīs, būtu tam uzlicis roku uz gurna, viņš pavisam noteikti mani pazītu un ar slapjo purnu iebrauktu man rokās, sak, es atceros, maitas gabal, kā reiz uzbruki manai saimniecei, cenšoties nosmacēt viņu ar savu dibenu.

Kad suns bija safotografēts no visiem leņķiem, mēs pamanījām, ka sanākuši tūkstoš cilvēku, to starpā visādas slavenības, piemēram, Uldis Rudaks. Draudzene uzreiz atminējās stāstu, kā reiz viņa Uldi pamanījusi dusam trolejbusa pieturā. Ņemot vērā, ka bijusi melna nakts, viņa kungu pamatīgi sabakstījusi, lai ceļas augšā, tomēr mūzikas zinātājs neesot izrādījis nekādas dzīvības pazīmes. Draudzene, zināms, vārgs radījums, metusies uz mājām, lai izsauktu mediķus. Kad tas bija izdarīts, jēra dvēsele devusies atpakaļ uz pieturu, lai palīdzētu kungu iedabūt slimības gultā, tomēr sers vairs pieturā nebija atrodams. Mediķi, saprotams, atbraukuši tāpat un ārkārtīgi sadusmojušies par laupīto iespēju dzīvē redzēt Uldi Rudaku.

Tātad, lai nevajadzētu sutināties slavenību pārbāztajā kāpņutelpā, mēs apbruņojāmies ar vairākām glāzēm alus un devāmies iekšā zālē, kur jau sēdēja kādi divi cilvēki. Pēc mūsu aplēsēm tūliņ vajadzēja sākties filmai, tomēr tā nesākās vēl 40 minūtes un vispār zālē neviens nenāca. Šajā brīvajā laikā mēs izdzērām visu alu un izpētījām filmas plakātu. Meitenei likās, ka plakātā uzzīmētais galvenais varonis roku tur aizdomīgi tuvu savai bikšu priekšai, tomēr es tam nepiekritu, jo arī pats mēdzu turēt roku tuvu savai bikšu priekšai. To es turpat arī nodemonstrēju. Beigās mēs vienojāmies, ka nekā perversa tur nav, bet zināmos apstākļos tomēr varētu būt kaut kas perverss.

Dvsid9qX0AUFYq7

Kad sāka spiest urīnpūsli, sanāca pilna zāle ar cilvēkiem, nodzisa gaisma un sāka rādīt visādas reklāmas, no kurām iespaidīgākā bija Scape zāles reklāma un skaņas demonstrējums, ko es un citi skatītāji atzinīgi novērtēja ar aplausu vētru. Jā, šai reklāmai, es bez šaubām lieku piecas acis no piecām, jo tā man izraisīja katarsi.

Kad beidzās reklāmas, atkal ieslēdzās gaisma un uz skatuves tika saukti visi filmas taisītāji. Viņi uz skatuves kāpa kādu pusstundu, bet pati filmas režisore vispār nenāca, bet kad atnāca, bija briesmīgi aizelsusies. Laikam no pīpētavas skrēja. Man pašam arī tā ir bijis. Zin, sēdi pasākumā, drīz tev jākāpj uz skatuves saņemt balva vai diploms, sēdi, beigās domā – hei, aizskriešu uz sekundi uzpīpēt, negadīsies taču, ka tieši tajā brīdī mani izsauks. Aizskrien uzpīpēt, trīs sekundēs savelcies, sareibsti, atskrien atpakaļ, bet tava balva vai diploms jau atdots pie kāda glabāšanā, jo redz tevi divas sekundes neesot varējuši sasaukt.

Vispār no filmas taisītāju runām es neko īsti nesapratu, jo neviens nebija sagatavojis runu. Sapratu tikai to, ka neviens negrib teikt paldies, kā arī to, ka šis viņiem esot dzīves kvēlākā sapņa piepildījums. Mans dzīves kvēlākais sapnis tajā brīdī bija iet pačurāt, bet, tā kā mani no abām pusēm ieskāva kādi 50 cilvēki, es izvēlējos pārbaudīt sava urīnpūšļa ietilpību un izturību. Pēc tam sākās gara aplaudēšana un tā. Mēs atkorķējām vīnus. Lūk, tas arī viss.

Ā, filma man patika.

 

 

Piedzīvojumi Viļņā jeb labākās iedzeršanas vietas kaimiņos

vilna_pilsonis

Tā kā Rīgā esmu bijis piedzēries gandrīz visos pilsētas bāros, pētnieciskos nolūkos nolēmu doties uz Lietuvas galvaspilsētu Viļņu ar fundamentāli svarīgu mērķi – pamatīgi pierīties arī tur.

Tiem, kuri tagad purpina, ka vajag baudīt kultūru un mākslu nevis prasti dzert, tad es lepni varu pateikt, ka pamatīgi sametos gan Viļņas Universitātē un katedrālē, gan vismaz četrās pareizticīgo baznīcās. Turklāt gandrīz pievēmu vienu grāmatnīcu. Biju arī humpalās.

Lai nu kā, man, moderni teikt, mileniālim, Viļņa bērnībā nozīmēja tikai rūtainu somu mammas plecā, kas piebāzta ar lietām no Viļņas tirgus. Bērnībā Viļņa bija ārzemes. Pasakaina zeme, kur par baltu velti mammas var nopirkt bērniem Scooter kepkas, Nike bļembakus, kabatlakatus ar izšūtiem lāčiem, dvieļus ar briesmīgiem tīģeriem un gultasveļu ar mežu.

Jāatzīst, ka es dēļ mammas un Viļņas tirgus bērnībā biju diezgan stilīgs, ak, piesarku, piedodiet. Vēl tagad atceros, kā piektās klases audzinātāja mani nodirsa tāpēc, ka biju uz skolu atnācis trīspadsmit kilometrus platās reperu biksēs, kuras no Viļņas man pārveda mamma. Superīgas bikses. Pateicoties mazam rāvējslēdzējam zem ceļa, tās varēja vasarā pārvērst par šortiem, bet, ja gadījās lekt no liela augstuma, tad tās mierīgi varēja izmantot par izpletni. Bet, kā jau zināms, audzinātājas neko no stila nerubī, tāpēc man bija pohuj. Tiesa, viņa tad nezināja, ka es astotajā klasē izbalināšu matus, ap kaklu nēsāšu ādas driskā saspraustas naglas un vācu valodas stundā rakstīšu slavinošu referātu par Hitleru, tāpēc man viņas žēl.

Savu pētniecisko ceļojumu veicu divās atsevišķās sesijās – viens brauciens bija rudenī, bet otrs vasarā. Pirmajā braucienā man bija līdzi biedrs, kurš, kā ļaudis lēš, skaidrā nav bijis kopš 1994. gada lielā ziemas spelgoņa, kad lausks sasaldēja pat medicīnisko spirtu kolbās, bet otrajā reizē līdzi paņēmu meiteni, kura skaidrā nav bijusi kopš iepazinās ar mani.

Loģiski, ka abos braucienos kopā tika apmeklēti neskaitāmi Viļņas bāri, tomēr ērtības labad un jau ierastā veidā vēlos izšķirt septiņas interesantākās un labākās dzeršanas vietas Viļņā vai ceļā uz to.

Autobuss

Es nezinu kā tagad, bet manos pamatskolas laikos, ekskursijās visi brauca tikai tāpēc, lai varētu pavizināties autobusā un iedzert šņabi. Točna zinu, ka visi tie Latvijas lielākie akmeņi, garākās takas, dziļākie purvi, sagruvušākās mājas un trīs metrus augstie pilskalni nevienu neinteresēja, bet, lūk, skats, kā klasesbiedrene Inga pievemj autobusu, gan bija zelta vērts. Žēl, ka tajā laikā nebija viedtālruņu, jo tagad es būtu slavenākais lietotājs vēmekļu fetiša forumos.

Atzīšos, ka arī šoreiz, ar pamatīgu kņudoņu vēderā un mežonīgu caureju, gaidīju trīs stundas ilgo braucienu uz Viļņu. Īsi pirms izbraukšanas, ar meiteni sastrīdējāmies, vai pirkt divas vai trīs pudeles vīna, ko baudīt pa ceļam. Beigās vienojāmies, ka pirksim divas, bet Viļņā pa taisno iesim iedzert.

Piesārtuši gluži kā piektās klases skolnieki, mēs nonācām līdz autobusam, kurā klasesbiedru vietā jau sēdēja kādas astoņpadsmit ģimenes ar, bļe, es nezinu, indonēziešiem kaut kādiem. Viena no indonēzietēm, trīs centimetrus gara, visu laiku dzēra autobusa kafiju un gāja uz tualeti, līdz pazuda tualetē pavisam. Beigās izrādījās, ka viņa tur gandrīz nomirusi, jo viņai sākusies klaustrofobija. Kad indonēziešu sieviete tika izglābta, viņa uzreiz automātā paņēma kafiju un devās dziedāt uz autobusa aizmuguri. Cirks pilnīgs.

Abas pudeles vīna mēs, protams, izdzērām jau pēc stundas un tad sagruzījāmies, jo bija jādzer kafija un jāskatās komēdijas solos iebūvētajos datoros.

Šņekutis

Šī iestāde ar trekno un sulīgo nosaukumu ir brīnišķīga un pilnīgs sūds reizē, proti, ir svarīgi, kurā tieši Šņekuta filiālē esi trāpījis, jo tie ir tikpat atšķirīgi kā miets no cauruma. Redziet, mana gaume ir tāda, ka es mīlu tikai ūķus ar vismaz vienu malkas krāsni, bizinošām sūdu mušām un bārmeni, kurš līdzīgs Dambim vai vismaz Sīmanim, tāpēc es iemīļoju to Šņekuti, kurš izbūvēts pie kapiem (Kapos mēs vienreiz iegājām pasērst. Nezinu kāpēc).

Tātad Šņekutis pie kapiem pilnībā attaisno krievu klasiķu darbos bieži skandēto vārdu “traktieris”. Maza pārkurināta istabiņa, tapešu vietā skabargaini dēļi, visas sienas nokarinātas ar kaut kādiem kapos izraktiem artefaktiem, no dēļiem sanagloti gari galdi un soli, vismaz vienā istabas kaktā sēž augoņiem apaudzis dzērājs, kurš zin interesantus stāstus, kurus lietuviešu valodā alkst skandēt katram, kurš uz viņu paskatās, daudz alus, šašliks, cepelīni, kartupeļi un visam pāri – kārtīga sešdesmito gadu psihodēlija, kas skan no milzīga Panasonic mūzikas centra.

Lieki piebilst, ka šajā Šņekutī bija pieejams viss vietējā alus klāsts, sākot no Šviestura un beidzot ar Dunduli. Ak, jā, ārā bija šaura, sanaglotam bomžu ūķim līdzīga terase, kas diemžēl vēsajā rudens dienā bija pilna ar sniegu, tomēr mēs tāpat pamanījāmies tur pačurāt.

Par otru Šņekuti, kas atrodas pilsētas centrā, es pat runāt negribu. Plašs un moderns, kaut kas līdzīgs Vecrīgas krogam “Ala”. Aiz letes kaut kādi sešpadsmit gadīgi lohi, kuri – es zvēru! – iespļāva manas draudzenes aukstajā zupā pēc tam, kad es, lūk, nezināju, ka Latvijas basketbola izlase tajā pašā dienā spēlē pret Lietuvas izlasi. Kad viņš man to paskaidroja, es vēl centos glābt zupu ar tekstu: “gan jau padirsīsim”, bet ar to nebija līdzēts, jo – es zvēru! – viņš iespļāva manā aukstajā zupā.

Visiem iesaku pirmo Šņekuti, jo tieši tur kaktos var sagrābāt to īsto lietuviešu identitāti, ko katrs tiecas atrast, viesojoties Lietuvā. Ziniet, kā bija tajā filmā, kur amerikānis brauca uz Grieķiju ar pārliecību, ka Mēdeja ir slikta, jo novāca savus bērnus, bet atgriezās ar pārliecību – pie velna, viņai bija taisnība! Es darītu tieši tāpat!

Indiāņu bārs jeb Miegantis Jautis

Lūk, šis ir krutākais krogs izplatījumā. Trīs kvadrātmetrus milzīgs, iekšā tikai vietējie lietuviešu panki un cirka bārmenis ar milzīgu, dzīvu, runājošu papagaili uz pleca. Bārmenim, kurš laikam arī īpašnieks, acīmredzot ir indiāņu fetišs, jo visas sienas, visi griesti, visa grīda, visi kakti izraibināti, izkarināti, aplīmēti, apsieti ar indiāņu krāmiem. Pagriez galvu pa labi – sapņu ķērājs, pagriez pa kreisi – šamaņa galvaskauss, pacel acis uz augšu – milzīgs kanoe airis. Neskaitāmi aizvēsturisku radījumu izbāzeņi teju katrā kroga kaktā, bet uz tualeti vispār bail iet, jo kaut kādi pieci izbāzti sātani skatās virsū. 

IMG_0764

Visā krogā tikai viens galdiņš, pie kura neviens nesēž, jo visi sēž pie letes un runājas ar bārmeni, un – es zvēru! apdirš tūristus, kuri sēž pie tā paša galdiņa, pie kura neviens nesēž.

No ārpuses krogu (cilvēku valodā to sauc par “miegaino bulli”) ir neiespējami pamanīt, jo tas ir iespiests starp mājām un izskatās pēc sieviešu biksīšu tirgotavas Rīgas dzelzceļa stacijas tunelī. Nezinu, kā sanāca, ka mēs drūmā oktobra naktī tur iemaldījāmies. Paldies dievam, ka iemaldījāmies, jo, kad bijām tur otrajā reizē, es jau zināju skandināt stāstus un leģendas, kā arī nesamulsu, kad, jautājot, kādi aliņi jums ir, bārmenis atbildēja – IPA, APA LAGER. Viss.

IMG_0796

Nākamajā dienā, kad sēdējām Šņekutī un strēbām spļaudekļu zupu, mūsu uzmanību piesaistīja dīvains troksnis. Kaut kur aiz muguras kaut kas klaudzēja un grabēja, it kā mums tuvotos baiss, ar tūkstoš ieročiem bruņots naidnieks. Es pagriezos, un tur viņš bija – trakojošā buļļa saimnieks Donāts. Violetmelni strīpotās biksēs, naglotos ādas zābakos, bārkstainā vestē un īru pundura hūtē ar piespraustu gaiļa spalvu. Viņš devās uz darbiņu. Varbūt arī baznīcu.

Špunka

Špunka ir krodziņš, ko iesaku visiem, kuri vēlas biedroties ar vietējiem lietuviešiem vai ar tiem kārtīgi izkauties. Tikai pateicoties Špunkai, mēs atklājām Šņekuti. Tikai pateicoties Špunkai, es pirmo reizi sapratu, ka lietuvietis ir tas pats, kas latvietis, tikai visiem vārdiem galā liek “as”. Špunkā es atradu piecus eiro. Pirmo reizi mūžā tik daudz. Uz letes. Stāvēja uz letes. Kāds, kurš pirka alu, acīmredzot bija tos pazaudējis. Draugs man vēlāk teica, ka es nevis atradu, bet nozagu, tomēr, nu, bļin, muļķības. Nebūtu es bijis tik acīgs, naudu tāpat pievāktu bārmenis.

Špunka atrodas Užupī, kas ir tāds rajončiks kā maskačka, tikai daudz stilīgāks un bez čigāniem. Gan jau, ja uz Viļņu atbrauc japāņu tūristi, vietējie labvēļi viņiem stāsta, lai nekādā gadījumā neiet uz Užupi, bet ja tomēr iet, tad, lai Špunkai met lielu līkumu, jo tur sitot cilvēkus nost. 

Lai nu kā, Špunkā ir dafiga alus, ērti ķebļi, ūķīgs interjers, bārmenis, kurš nezina, kur pilsētā ir kāda grāmatnīca un aizsūta uz universitāti, kur noteikti būšot “bibliotekas”. Bet pats galvenais tur ir mīļi, skaļi un uzmācīgi lietuviešu dzērāji.

Alus bibliotekas

Ja kādreiz esi vēlējies atpaukšķināt aliņu starp bibliotēkas grāmatplauktiem, tad šī ir īstā vieta. Visas sienas nokrāmētas ar grāmatām, zaļiem abažūriem apliktas lampas kā rāda amerikāņu filmās, galdi nostabilizēti ar grāmatām, pie griestiem grāmatas, uz balkona grāmatas, visur grāmatas. Vispār jau forši, bet šitā grāmatu dizainu lieta man nepatīk. Laikam neesmu gana liels intelektuālis, jo nejūtu lielu patiku ēst ceptu pīli, kas servēta starp Ļeņina kopoto rakstu 67. un 68. lapaspusi.

IMG_0882

Aliņu šķirņu gan tur daudz. Lai arī visas pudeles saliktas grāmatplauktos un iestāde tiek saukta par alus bibliotēku, tomēr par dzērieniem nauda jāmaksā. Bibliotēkas kartiņa nederēs. Sasodīts.

Bukovsky baras

Laikam jau nebūtu lielāka grēka par neaiziešanu uz bāru, kas veltīts Jēzum Kristum jeb Čārlzam Bukovskim. Lūk, šis cilvēks prata dzert. Kā iegāja bārā tā pielika seju, izaicināja kādu uz nažu tuvcīņu, dabūja pa bieti, aizgāja mājās, izgulējās un dzēra atkal. Meistars.

Žēl, ka Bukovskis vairs nav dzīvs un nevar aizbraukt uz Viļņu, lai paviesotos savā vārdā nosauktajā bārā un to nodedzinātu.

Viss jau jauki, tomēr no Bukovska tur ir tikai milzīgs plakāts pie sienas, ar internetā izdrillēto foto, kurā meistars triec vīnu no pudeles kakliņa. Pārējais ir sūds. Tādā krogā pat būtu neērti pievemt tualeti. Tādā krogā parasti milzīgos ekrānos rāda sportu. Tādā krogā trendīga hipsteru mūzika skan skaļāk par tavām domām, liedzot iespēju spriest par mākslu, literatūru un šņabja izraisītajām blaknēm. Bukovskis, goda vārds, pielaistu tam uguni.

IMG_0776

Tomēr, ja neskatās uz to, ka tur bija afigenna garšīgi vistu spārniņi un par alu naudu mums paprasīt aizmirsa, tad es teikšu, ka man tā vieta likās līdzīga kaut kādam Omes briljantam, kur iet britu tūristi/vecpuiši svinēt to, cik lieli dalbajobi viņi ir.

Hostelis “B&B&B&B&B”

Visiem zināms, ka hosteļos vai viesnīcās iedzert vienmēr ir ļoti patīkami. Tas ir līdzīgi kā mājās, kad iegāzies gultā un iečaučini vīniņu pa taisno no pudeles kakliņa, meklējot istabas griestos dzīves jēgu. Pēc pus pudeles saproti, ka dzīves jēga, kā teica viens biofiziķis, ir nodot savu DNS tālāk. Un viss. Hostelī šī patīkamā apjausma tevi pārņem kā māmuļas rokas, jo tu zini, ka dzīves jēga hostelī slēpjas palagos, uz sienām, griestiem un paklājiem. Tev tikai atliek to paņemt, un tu kļūsi par supercilvēku, kuram rokas notrieptas ar neskaitāmu cilvēku dzīves jēgām. Eh, lūk, tik jauki ir iedzert hosteļos.

IMG_0743

Hostelis, kurā mēs īrējām divvietīgo istabiņu, ir iebūvēts kultūras namā. Ziniet tos kantainos mazpilsētu kultūras namus ar kolonnām un milzīgām koka ieejas durvīm? Lūk, tieši tādā ierīkots hostelis, bārs un deju klubs.

Istabiņas diezgan tīras, palagi balti, apkalpošana patīkama, bet, bļe, vannasistabā gan var ar buboņu mēri saslimt. Ieej kā cilvēks apenēs, ar dvielīti pār plecu, vīniņu rokās un uzreiz iekāp kaut kādā pelēcīgi brūnā, glumā kaudzītē, kas guļ uz zemes. “Kas, pie velna?” Tu iesaucies. “Savēmos”, skaidrā latviešu valodā atbild piedzēries pakistānietis no duškabīnes.

IMG_0747

Mums arī gāja grūti ar kakāšanu. Ziniet, es un mana meitene, mēs esam kautrīgi cilvēki un kakāt mēdzam tikai viens otra klātbūtnē. Dāvāt citiem šo prieku pagaidām neesam gatavi. Tāpēc tualetes kabīnē bija jāpavada mežonīgi ilgs laiks, gaidot, kad blakus kabīnes iemītnieks aiztīsies. Tik smieklīgi – sēdi kluss kā pelīte un klausies, kas notiek blakus kabīnē. Tur tieši tāds pats cilvēks, kluss kā pelīte sēž un klusi cenšas pakakāt. Pēkšņi, dārdošs plunkšķis, kas rodas varenam kebabam iekrītot podā, un atvieglota papīra čaukstēšana. Divi krekšķi un blakussēdētājs ir prom. “Lai slavēts Dievs!” Tu iesaucies un ar milzīgu sprādzienu atdod zemei to, kas no zemes nācis. Noslaukies, norauj podā ūdeni, iznāc ārā, bet tur – seši cilvēki rindā gaida un smīn, it kā tu būtu kabīnē Jēzu zaimojis.

***

Neskatoties uz to, ka starp abiem braucieniem, Lietuvā pamanījās celties alus cenas, lai iekļūtu Viļņas universitātē pēkšņi bija jāpērk biļete un Donāta papagailis laikam bija nosprādzis, Viļņa ir viena no manām mīļākajām pilsētām, kur iedzert.

Protams, es nepieminēju vēl daudzas vietas, ko varbūt bija vērts pieminēt – vīna bāru, kur gribējās palikt uz dzīvi, kafejnīcu “Grey”, kur bija paģirains, pusdzīvs bārmenis un 90. gadu tematiskā ballīte, dīvainu krogu kaut kādā iekšpagalmā, kura bēniņos mēs veicām zinātnisku pētījumu, lai noskaidrotu, cik daudz alus vajadzīgs, lai briesmīgās paģirās paliktu labi (izrādās, tieši pusotrs puslitrīgais kauss sešprocentīga alus) un daudzas citas jaukas vietas.

Lai arī pēc brauciena uz Viļņu rēķinieties, ka vismaz trīs dienas būs slikti, tas ir to vērts. Visiem iesaku Viļņu jeb, kā saka paši lietuvieši: alus baras yra negantas paģiras, sviestas, dirsas, šņabjas, kakas.

Trīs Rīgas krogu impresijas #1

impresijas_krogi-copy

Līdzīgā veidā, kā par Rīgas krogu raksturiem stāstīju šeit un šeit, tā arī tagad centīšos pilnīgā apziņas plūsmā pastāstīt jums savus pirmos iespaidus par šoreiz trīs Rīgas krogiem un restorāniem. Ņemiet vērā, ka šie apraksti satur tikai un vienīgi subjektīvus atmiņu un sajūtu uzplaiksnījumus, kas nekādā ziņā nav uztverami, kā rūpīgas izpētes rezultātā veikti secinājumi. Visās šajās vietās esmu bijis vairāk vai mazāk iereibis un, iespējams, atsevišķas detaļas esmu redzējis vīzijās vai sapnī.

Bet, vienalga! Apmeklēsim krogus un dzersim arvien dūšīgāk, draugi, jo pasaule ir radīta priekš piedzērušajiem! Salut!

 

Autentika

Zināms, ka “Autentika”, dēvēta arī par B2 vai Bruņinieku 2, jau nu gan nav nekāds kroģelis vai barčiks, bet gan kultūras telpa. It kā jau vienalga, kur padirst veselību: krogū “9 grādi” vai kultūras telpā, bet, redziet, mūsdienu jaunietim ir svarīgi to izdarīt ar šiku. Vismaz nākamajā dienā var sevi mierināt ar domu, ka brīvdienas pavadītas kulturāli – pašā kultūras mekā. Visam vēl pamatīgu smeķi piedod tas, ka māja, kurā dzīvo kultūra ir miljons gadus veca un tajā noteikti spokojas Austras Skujiņas rēgs, kas skaļi vaimanā pagrabā.

Lai nu kā, par “Autentiku” biju dzirdējis tikai ļaužu valodās. Vieni teicās, ka tā vieta ir gatavais bomžatņiks, turklāt tāds, ka Čomskis blakus tam ir restorāns no Mišelin ceļveža, bet Bolderāja vispār – Švarcvaldes pils; citi atkal, ka vieta tik superīga, ka varētu pārvākties dzīvot uz turieni (skvoteri kaut kādi); vēl citi, ka “Autentika” ir mūsdienu jaunās, garlaikotās, apmulsušās, apdolbītās, sačakarētās, debilās paaudzes patvērums no pelēkās un tik sačakarētās, apdolbītās, pazudušās, garlaikotās, debilās pasaules un sabiedrības. Es nezinu, neesmu jau tik stilīgs, kaut gan, tiesa, apdolbīts un sačakarēts esmu diezgan bieži. Nevaru tikai vēl izdomāt, kurā sabiedrības daļā es ietilpstu: debilās vai debilās. Laikam debilās, jo “Autentika” man riktīgi patika. Tiesa, man vienmēr riktīgi patīk vietas, kur nav gandrīz neviena cilvēka un dod alu. Tāpēc, lūk, impresija:

Pie ieejas divi onkuļi (biju iereibis, bet varu apzvērēt, ka viens no tiem bija filmas “Made in Britain” galvenais neonacists), uzreiz nokāsa divus eiro. Biju šokā, jo pēdējo reizi ieejas biļeti pirku pirms 15 gadiem uz diskotēku klubā “Namiņš”. Tālāk uz rokas uzspieda kaut kādu rasolu un iesūtīja pagalmā. Milzu pagalms teikšu. Pa kaktiem viens otrs cilvēks izgūlies, mirguļo kaut kādas gaismas, un vispār neko nevar saprast. Priekšā normāla māja: veranda, garāža, augšā čerdaks, apakšā pagrabs, sak, pagaidi brīdi un varbūt ome izlīdīs no tā ar zaptes burkām. Mājā apmēram 58 istabas, viena par otru mazāka. Točā sākumā bail bija līst, jo atkal – viens pret vienu interjeru nospieduši no filmas “Zāģis”.

Eju tālāk – skatos niša. Tajā atzveltnes krēsls, grāmatu rindas – sēdi un lasi. Piesēdos arī. Paņēmu pirmo grāmatu, kas pagadījās pie rokas, Ļeņina kopotos rakstus, loģiski, un nodevos filozofijai. Briesmīgi ērti. Un vēl kāda aura ap mani! Redz, sēž viens nopietns kaktā un studē Ļeņinu, kamēr apkārt elektroniskā mūzika, līst alus, kaut kas dejo, kaut kas runā, kaut kas liekas nomiris kaktā. Uzreiz piecpadsmit meitenēm būtu jābūt man apkārt. Tiesa visā mājā to bija tikai divas: viena pie kalbasņika virpuļoja deju placī, bet otra aizņemta.

Izlasījies grāmatas, cēlos augšā un paņēmu parastu alu. Neatceros, vai šiem bija lepnie ali vai nebija. Kur nu laiks diži apkārt skatīties. Tas dēļ pacilājošās mūzikas, kas dīdžeja vadībā tika spēlēta blakus istabā un tīri fiziski pārcilāja visus iekšējos orgānus citā kārtībā. Kad beidzot iepeldēju tualetē, savas ausu bungādiņas atradu bikšu kabatā, bet kājas neatradu vispār – tās bija palikušas dejojam pie dīdžeja. Savedis sevi kārtībā un, uztaisījis ierasto selfiju tualetē, es devos tālāk. Atradu vēl vienu grāmatu kaktu, milzīgu dīvānu vai divguļamo gultu, nezinu, vēl astoņpadsmit istabas, kurās nekas nenotika, un beigās uzskrēju vēl vienai istabai, kurā spēlēja jau cits dīdžejs, bet meitene dejoja tā pati. Piesēdos uz krēsla un, mirkli paskatījies, piekusu un devos ārā pīpot. Ārā pamanīju iepriekš neredzētu skatuvi, ne ta skatuvi, terasi ne ta terasi, nezinu. Kaut kāds rāmis un iekšā grīda ar dafiga spilveniem. Tur negāju, jo uzreiz sagribētos gulēt, bet pamosties no rīta filmā “Zāģis” redzētā situācijā man negribējās. Izdzēru alu un devos prom. Nebija pat neviena, kam dzērumā sarunāt muļķības. Jaunatne laikam pie datoriem tik sēž, es nodomāju un, atvadījies no laipnajiem sargiem, aiztenterēju uz trolejbusu.

 

Terapija

Šeit jānāk, ja tu zvērus mīli, bet ne tik ļoti, lai tos bāztu mutē. Atkal uz Bruņinieku ielas. Blakus superīgajai Kultūras koledžai, kurā reiz mācījos un uz 1. septembra balli aizstiepu stiprinātā vīna AGDAM pudeli. Pag’, pastāstīšu:

Biju iestājies studēt kaut ko saistībā ar tūrismu (līdz šodienai nesaprotu, kas tas bija). Uz 1. septembra pasākumu bija jānes groziņš. Saprotams, ka naudas nebija. Divi lati bija. iegāju veikalā un pie alkohola plauktiem prātoju, kādu našķi, lai iegādājas. Manu skatienu ātri vien uzķēra kārdinošās stiprinātā vīna AGDAM pudeles. Tās man bija īsti pa kabatai. Tolaik uzskatīju, ka, ja tu dzer vīnu, lai nu kāds tas būtu, tu esi next level (joprojām tā uzskatu). Domāts darīts – paņēmu vienu zaļganīgās plastmasas pudeli, lietpratīgi pārlaidu skatienu pāri sastāvam un ielidināju grozā. “Saiģot”, pie sevis noteicu un devos uzsākt jauno, daudzsološo mācību gadu.

Pasākumā bija jautri. Sadzēries svešu alkoholu, es beidzot nonācu līdz savam vīnam. Nu neko, stāvu vientuļš pie galda, leju māla krūzītē savu Agdamu, pēkšņi, sešas meitenes man apkārt. “Ko tu dzer?” Skaistākā no visām man prasa. “Vīnu”, es ne bez lepnuma atbildu. “Ieliesi man arī?” Meitene koķeti pajautā. “Kāda runa”, es atbildu un smīnēdams piešauju šai glāzi pilnu līdz malām. Uzreiz arī pārējām piecām vajadzēja saliet. “Lai jau tiek”, es nodomāju un, redzēdams, ka viņām vajag tikai vīnu nevis bučoties, aizgāju dejot. Pēc kādas pusstundas redzēju četras no tām meitenēm guļam uz grīdas konferenču zālē un zilu muti vervelējam par to, kāpēc visi čaļi ir jibanutie. Jocīgas… Bet, labi, nu jau par daudz aizrunājos.

Vegānu restorāns “Terapija” man ļoti patīk. Nu un, kas par to, ka tur nedod gaļu un nelej vīnu “AGDAM”? Vai tad tāpēc cilvēki slikti? Nē, visiem varu droši pateikt, ka vegānieši nemaz nav bīstami. Neviens necenšas tevi ievilināt kaut kādās sektās, neskalo smadzenes, nesmaida visu laiku kā krišnaīti. Gluži otrādi – uzsit pa plecu un saka: “Dzīvo, puis, un ļauj dzīvot. Bet ja negribi ļaut dzīvot, tad ej, purčikā ir viens restorāns, saucas “Šašlik”, tur par tādiem kā tu parūpēsies.” Jauki ļaudis un jauks restorāns. Cik tur augu! Jezus. Kā botāniskajā dārzā. Pačukstēšu, ka dažus no tiem drīkst ēst. Jā, jā, stāv podiņš ar zaļu augu, bet tu ej droši klāt un šķin tik kā zaķis. Tiesa, galvenais neuzrauties uz līdakas astes vai naudas koka – drausmīgi negaršīgi.

Krānos šiem lepni guldz Malduguns ali. Arī kāds pašmāju sidrs. Viss, ko sirds kāro. Apmeklētāji – ļoti miermīlīgi un inteliģenti. Ļeņina grāmatas te neatradīsi, bet sarunu biedru gan. Sporta mīļotāji var izklaidēt sevi ar novusa spēli. Galvenais, nespēlējiet novusu pālī. Es pats pieredzēju, cik elementāri ir ar kiju izbadīt komandas biedram seju vai ar kauliņu izšaut kājstarpi. Vājprāts kaut kāds. Miermīlīgāku sporta veidu cienītājiem ir pieejamas galda spēles, piemēram “Duraks”. Reiz, es tā arī veikalā paprasīju. Nevis: “Man lūdzu parastās spēļu kārtis”, bet gan: Man lūdzu Duraku. Duraks.

Reizēm “Terapijā” muzicē ansambļi. Vienreiz muzicēja viens ansamblis, līdz kaimiņiene palūdza, lai pagriež klusāk, citādi policiju izsaukšot. Smieklīgi. Redz, viņai likās, ka magnetafons spēlē, ha ha, bet tur ansamblis. Kā tad lai ansambli pagriež klusāk, ko? Cīpari gatavie.

Visiem iesaku “Terapiju”. Īpaši Kultūras koledžas pirmkursniekiem. Lai tak vienreiz beidz vervelēt par saviem ezīšiem miglā un paskatās, kā dzīve notiek citā pasaulē.

 

Walters & Grapa

Šī ir viena no vietām, ko izvēlēties, ja tev patīk visādas dīvainas lietas un tu mīli iedzert alu pabailīgā atmosfērā. Briesmīgi dīvaina vieta. Biju tur vienu reizi, jo nevarēju saprast, kāpēc grāmatnīcai vārdu gandrīz nospēruši. Ir jau asprātīgi. Varētu padomāt, ka krogu dibinājis lētais alus Walter un stiprs alkoholiskais dzēriens grapa. Cits atkal teiktu, ka Walters & Grapa ir grāmatnīcas “Valters un Rapa” alter ego vai brālēns-alkoholiķis. Visādi jau var spēlēties. Lai nu kā, iekšā ir jokaini: visur flīzes kā filmas “Zāģis” vienā no tiem kambariem. Pie sienas Buda, ne ta Buda; Krišna, ne ta Krišna. Ej un saproti. Gaisā smerž vīraks, bet aiz letes saimnieko padusmīgs bārmenis. Normālu gaismekļu arī šiem nav – viss vienā neonā. Alu lej cērtamu. Atradīsi tur daudzus pasaulē modē nākušo apdzirdītavu jeb craft alus darītavu produktus. Vispār iesaku šo krodziņu pamēģināt tad, kad sakārojas LSD, bet nedrīkst. Sajūtas līdzīgas. Vairāk neko nemāku teikt, jo neatceros.

***

Šai reizei viss. Nākotnē būs impresijas par “Alus celli”, “Alus muižu”, varbūt “Aristīdu” (neesmu bijis vēl), “Bolderāju”, jauno “Gauju”, iespējams “Vestu” un vēl kādu. Sak, nevar jau zināt, kur nākamreiz gadīsies attapties…