Kā es gribētu sev bērnu!

BERNS copy

Es dievinu bērnus. Īsts bērnu cilvēks es esmu. Ar tiem auklēties un rotaļāties es varētu kaut veselas divas minūtes, dodiet tikai. Pieskatīt vajag? Bez problēmām. Sūtiet tik pa pastu, pakomātu vai kā jau viņus tur transportē. Būtu man pašam dēls, piemēram, uhh, kas par vīru iznāktu. Man, ziniet, uz audzināšanu ir nags. Ja jūs redzētu, kā es kaķi esmu izaudzinājis, mutes papletuši noelstos. Kā atnāku mājās, tā kaķis: “Labvakar, ser, lūk, šeit piedirsu un tur pievēmu, piedošanu, ser, dodiet ēst.” Vienīgais žēl, ka kaķis nav ieaudzināms uz veikalu pēc aliņa aizskriet. Neparko nav ieaudzināms. Domājat, ka nemēģināju? Ar čību tak pat mēģināju. Bez rezultātiem. Uz veikala pusi gan aizskrien, bet atpakaļ nenāk. Pat saūjināt nevar pēc tam. Posts un negals.

Lai nu kā, bērni ir mana stihija. Tviterī, piemēram, es sekoju tikai tiem kontiem, kur katrs otrais ieraksts ir par bērniem. Kā atveru tviteri, tā smejos, vēderu turēdams. Nē, nu ķipari gatavie. Manā laikā bērni melnām mutēm pa krūmiem ložņāja kā pērtiķi, bet tagad, ehh, tagad bērni tikai filozofē un jau divu gadu vecumā meklē dzīves jēgu un atbildes uz jautājumu, kāpēc dzīve ir tik absurda?

Es, ziniet, esmu īsts tēva materiāls. Man pašam tēva nav gadījies pieredzēt, tāpēc esmu gatavs būt tēvs katram bērnam, kas gadās manā ceļā. Es protu tēvišķas lietas. “Rau, šādi te nagla ir pareizi celmā jādzen,” es ar āmuru rokā parasti skaidroju mežā nejauši sastaptiem bērniem, līdz man nesaprotamu iemeslu dēļ atbrauc policija. “Netraucē mani! Es strādāju!” reizēm es uzbļauju kādam bērnam parkā, jo, manuprāt, ir svarīgi bērnam iemācīt cieņu pret tēva darbu un pienākumiem. Savukārt, kad es jostu no biksēm izvilcis klaiņoju pa bērnu spēļu laukumu, no manis bēg tā, ka klaigas ir dzirdamas pat Pārdaugavā. Lūk, to es saucu par cieņu pret vecākiem.

Es uzskatu, ka katram cilvēkam būtu jārada vismaz septiņi bērni. Iedomājieties, cik skaista būtu pasaule, kurā pastāv tikai tik brangas ģimenes. Vēl vakar gāju pa Barona ielu un nopriecājos par divām māmiņām, kuras ar saviem ratiem stāvēja ietves vidū un parmija pāris monologus. “Nu, kā tev iet? Vai jau strādā?” jautāja viena māmiņa otrai, kamēr es mēģināju iespraukties šaurajā spraugā starp viņu un mājas sienu. “Jā, strādāju, man Instagramā tagad ir savs bizness. Reklamēju akmeņus, koka vālītes.”

Vispār man ir jāatzīstas. Visvairāk es gribētu sev bērnu tāpēc, ka tas vecākiem piešķir oficiālas tiesības uz ielas ietvi. Vai nezinājāt? Jā, jā! Ja tu audzini bērnu, tad ielas ietve automātiski pieder tev. Tu vari uz tās glabāt ratus, savus bērnus, sevi ar bērniem vai bērnus vienus pašus. Tas ir tik lieliski! Cilvēkiem bez bērniem vispār būtu jāiet pa ielas rensteli. Visērtāk būtu viņiem uztaisīt tādas, piemēram, dzeltenas aproces ar, nu, kādu zvaigzni vai citu simbolu, lai visi zinātu, ka šim, lūk, uz ietves nav ko darīt.

Ek, cik skaisti ir būt ar bērniem. Nevis tā kā man: daru ko gribu, staigāju, kur tīk, naudas kā spaļu, pārgulējis sajēgu, atpūties, grāmatas, mūzika, alus, karjera vien prātā. Ehhh, kaut jau nu ātrāk bērns kaut kur uzrastos. Ja neuzradīsies, tad ziepes lielas, saprotams. Kas man ūdeni pienesīs pie gultas vecumdienās, ko? Nē, nu, ja sulainim nebūs brīvdiena, tad viņš pienesīs. Bet, ja sulainim brīvdiena, ko tad? Ķēkša tak neies skraidīt turpu šurpu. Ehh, vienas galvassāpes bez bērniem, vieni uztraukumi.

Labākais importa alus Latvijā. Degustē Pilsonis G.

alus

Zināms, ka es esmu liels alus cienītājs un pazinējs. Alus gurmans! Lūk, tā es sevi mīlu saukt. Reiz es pelnīti saslavēju vietējo alus brūžu darinājumus, no kuriem vislabākie, saprotams, bija bezrindu veikala LaTs brūvējumi un otrā vietā, bez šaubām, RIMI alus darītavas meistardarbi. Taču tagad nolēmu iet plašumā un pieteikt savu alus recenzenta vārdu arī pasaules alus ārēs. Lūk, pieci labākie importa ali. Baudiet slavēdami!

Kalnavotu

Tilpums: 0.5L

Alc: 5,1%

Daudziem nezināmais Kalnavotu alus ir īsta alus gurmana un delikatešu cienītāja dzēriens. Kā vēstīts uz tā etiķetes, tas ir premium kvalitātes alus un izgatavots pēc senas receptes. Tas pat ir jūtams tā garšā, jo, kā zināms, purva rāva vai ūdens, kas dzesējis kodolreaktoru, arī ir ļoti senas lietas. Šis alus būs ļoti patīkams cilvēkiem, kas vēlas uzzināt, kā ir tad, kad cilvēkam nav garšas kārpiņu. Interesanti, ka šo alu arī var dzert bērni, jo atšķirību starp krāna ūdeni un Kalnavotu alu viņi nemācēs pateikt. Šis alus arī būs lieliska iedvesma zero waste ļaužiem, kas vēlas vēlreiz izlietot savu traukūdeni, kas parasti bezjēdzīgi nonāk kanalizācijā. To tagad varēs likt galdā smalkās viesībās un uzdot par Kalnavotu alu! Atšķirību neviens nepamanīs. Šim alum es dodu sešas aknas no piecām, jo veselīgāka un smalkāka dzēriena es vēl manījis neesmu.

IMG-6583

Rubinovy

Tilpums: 0.48 L

Alc: 5,1%

“Tavu saldu alu!” Gribās izkliegt pie ikkatra šī rubīnkrāsas urīn.., piedodiet, alus malka. Par tā augsto kvalitāti un smalkumu liecina nevien stilīgā un mākslinieciskā etiķete, bet arī tumšā nokrāsa, kas atgādina pirmā rīta urīna tumšo, rubīnsārto toni. Turklāt arī smarža, kas iesitas degunā pēc pudeles atkorķēšanas, daudz neatšķiras no mīzalu tvaikiem agrā paģiru rītā, kad spiedošais urīnpūšļa brūvējums kā labi nogatavināts dzēriens no vēdera mucas strūklām vien šļācas ārā poda bālajā mutē. Ir skaidrs, ka Dostojevska pilsētā Sanktpēterburgā sliktu alu darināt nav iespējams, tāpēc jau pirms šī alus nepagaršošanas lieku tam piecas aknas no piecām, jo skaistākas alus pudeles man redzēt gadījies vēl nav.

unnamed

Rižskoje

Tilpums: 0.5 L

Alc: 5,2%

Šim alum ir jābūt katrā īsta Latvijas un Rīgas patriota ledusskapī. Baltkrievijā ražotā alus Rižskoje garšu buķete atgādina senlatviešu darinātā miestiņa smeķa vēsmas, kad, augstu kokos karājoties, senlatvieši brūvēja augstākās raudzes dzērienus. Gara acīm redzu, kā Meinards, ieradies Līvzemē, bauda iezemiešu alu, ko, ar koka kausu pasmeltu no Daugavas, tam piedāvājuši jaunizkaltie rīdzinieki. Ir skaidrs, ka tieši šī alus nevis Porziņģa dēļ Latvija un Rīga ir slavena visā pasaulē. Ir dzirdēts, ka tūristi pat no zemeslodes otras puses traucas uz Krievijas pilsētu Rīgu, lai baudītu dzērienu, kas viņu zemēs pazīstams kā legāls eitanāzijas līdzeklis. Šim alum dodu četras aknas no piecām, jo zinu, ka uz mūsu senču tradīcijām var balstīt vēl gardāku miestiņu.

IMG-6571

Helles Burg

Tilpums: 0.5 L

Alc: 5%

Lūk, īsts premium kvalitātes miestiņš no eksotiskās Lietuvas alus darītavas Švyturys. Tā ir otrā vecākā alus darītava Lietuvā, tāpēc apšaubīt šī alus kvalitāti un smalko garšu buķeti būtu tāpat, kā teikt, ka Homērs bija diletants un gatavais muļķis. Vēl tikai ieliets vislepnākajā kristāla glāzē, šis alus izstaro mēnessgaismai raksturīgo bālumu, kuru kā zvaigznes naksnīgajā debesjumā caurauž trīs vai četri burbulīši, bet šķidruma virsmu klāj Urāna sēklas un asiņu veidotie putu kruzuļi. Baudkāri iestrebjot šīs retās putas, mutē kā Afrodīte dzimst garšu simfonija, kas vēlāk ar varenu spēku muzicē zarnās, bet jau pēc dažiem mirkļiem, spēcīga žļādziena nesta un gavilēdama, iznāk ārā podā, lai dotu vietu nākamajam Helles Burg puslitram. Šim burvīgajam dzērienam es dodu trīs aknas no piecām, jo optimistiski ceru, ka pasaulē eksistē, kas gardāks par Olimpa ambroziju.

IMG-6576

Holsten

Tilpums: 0.5 L

Alc: 4.5%

Vai jūs, mani mīļie draugi, zināt, kā darina alu? Ja nezināt, tad pēc šī alus nobaudīšanas senā alus darīšanas māksla taps skaidra katram. Arī es nezināju, kā top alus. Izrādās, ka tas nav nemaz tik sarežģīti. Tātad, ir jāņem puslitrs istabas temperatūras krāna ūdens, kurā jāizmērcē sauja kaut kādu miežu. Pēc tam, kad šis virums ir kādu diennakti stāvējis vietā, kur tam var tikt klāt tikai kaķis, tas ir jānokāš. Iegūtais šķidrums tad arī būs Holsten alus. Priekā!

IMG-6578

Pieci paņēmieni cīņā pret rudens depresiju

rudens depresija

Beidzot klāt ir novembris – mēnesis, kad vakars iestājas jau divos dienā un nebeidzas līdz pat diviem dienā, ļaujot cilvēkam omulīgā sveču gaismā pārlasīt iedvesmojošos un uzmundrinošos Nīčes un Šopenhauera darbus. Tas ir laiks, kad gribas apskaut visu pasauli, uzsmaidīt tai un ar izstieptu vidējo pirkstu pamāt ardievas pirms ķermenis kritienā no pulksteņtorņa ir piezemējies uz bruģa. Tas ir brīdis, kad beidzot beigusies pretīgā vasaras svelme, no kokiem nokritušas riebīgās lapas, bet lielākā daļa dzīvo būtņu ir mirušas vai iekritušas tādā komā, ka dibenā jāliek tapa, lai neappļūtītos. Brīnišķīgs laiks. Tiesa, ne visi tā uzskata un bieži vien sūdzas par kaut kādu rudens depresiju. Tāpēc atklāšu piecus veidus, kā tikt galā ar nejauko stāvokli. Lieciet vien šaujamos pie malas un lasiet.

Sporto

Es esmu liels sporta cienītājs, tāpēc zinu, ka nav labāka veida, kā cīnīties pret rudens un parasto depresiju, kā skriet pa parku vai cilāt hanteles. Visvairāk es mēdzu skriet pa parku. Lūk, pastāstīšu. Kad vakarā sāk mākties virsū rudens depresija, ir ātri jāsaģērbjas un milzīgā ātrumā caur parku jābēg uz veikalu. Tur ar steigu ir jāiegādājas vairākas lielas pudeles kāda neganta dzēriena, piemēram, meskala vai šņabja. Tad kādā vārtu rūmē ir lielā ātrumā jāizlok vismaz puse vislielākās pudeles satura. Pēc tam milzīgā ātrumā ir jāvico caur parku uz mājām, kur steidzīgi jāiztriec atlikusī pudele. Vakara gaitā skata pēc var pacilāt hanteles, bet mani, piemēram, pēc sportošanas pārņem tas patīkamais nogurums un laimes sajūta (zinātnieki ir pierādījuši, ka fiziskas aktivitātes palīdz smadzenēm izstrādāt laimes hormonu), kas tik ļoti pazīstama aktīva dzīvesveida cienītājiem, tāpēc gribās vien atgulties dīvānā un baudīt vakaru ar atlikušajiem dzērieniem. Rudens depresija? Kas tā tāda? Sliņķu un resnuļu slimība?

Raksti

Kā jau zināms, rudens ir ražīgs laiks tiem rakstniekiem, kuri nav izdarījuši pašnāvību. Šajā brīnumainajā un drūmajā laikā atveras visādas ķermeņa slūžas, ļaujot, tā teikt, norakstīt no sevis nost visas šausmas, maniakālās un slepkavnieciskās domas, pašnāvnieciskās tieksmes, sātana lūgsnas un izmisuma vaidus. Arī es, sākoties rudenim, allaž tveru pēc spalvas un rakstu. Izcili palīdz. Tiesa, pirms rakstīšanas, zināms, ir krietni jāiedzer. Vislabāk kaut kas ļoti stiprs – absints vai kandža – jo alus, piemēram, nelīdzēs. Tas der vasarā, kad cilvēki neraksta un vienkārši grib dzert. Lūk, kad ir pamatīgi iedzerts un uzrakstītas dažas domas, skices, dzejas vārsmas, riebīgas vēstules, komentāri vai vienalga kas, ir jādzer vēl un jāturpina rakstīt. Rakstīt jābeidz, kad tukšas ir vismaz septiņas lielās pudeles. Tādā režīmā katru dienu jāraksta vismaz divas nedēļas. Tad būs jūtams rezultāts. Rudens depresija būs kā ar roku atņemta, bet uz galda, visticamāk, mētāsies nākamais latviešu literatūras šedevrs un gada balvas oriģinālliteratūrā nominants.

Muzicē

Ja rakstīt neproti vai arī izcilu latviešu literatūras paraugu esi jau uzrakstījis, tad pret rudens depresiju lieliski var cīnīties ar kāda mūzikas instrumenta palīdzību. Lūk, kā tas darāms: vispirms dodies uz veikalu pēc spirtotā. Vislabāk kaut ko stiprāku par šņabi, tomēr, ja nekā tāda īpaša nav, tad derēs arī pāris pudeles “hļebņij dar” vai “zeļenaja marka”. Kad dzērieni ir iegādāti, dodies uz mūzikas instrumentu veikalu un nopērc vienalga kādu instrumentu. Nu, skaties arī pēc rocības, proti, ja galīgi maz naudas, tad nopērc kaut kādu stabuli vai svilpi. Savukārt, ja naudu pēdējo reizi redzēji veikalā, pērkot šņabi, tad dodies vien mājās un sagatavo dziedamo rīkli. Mājās krietni iedzer – glāzītes septiņpadsmit – un ķeries klāt instrumentam vai dziedāšanai. Es, piemēram, nodarbojos ar dziedāšanu. Guļu tik dīvānā, malkoju degvīnu no krūzītes un dziedu pilnā rīklē kā gailis. Rudens depresiju vispār redzējis neesmu.

Baudi kultūru un mākslu

Zināms, ka rudens ir ne tikai depresijas, bet arī kultūras un mākslas pasākumu mēnesis. Dzejas dienas, kino festivāli, teātri un gājieni! Kaut uz pusēm raujies, bet paspēt uz visiem pasākumiem nav iespējams. Tāpēc kāda jēga sēdēt mājās un skumt, ja var krietni iedzert un doties baudīt augstas lietas? Rudenī, zināms, arī jāvelk biezi mēteļi, kas ļauj ērti iekškabatā noglabāt dažas blašķītes izmeklētākā spirta un samagonkas. Rudens depresija pat tuvumā tev tādam maķenīt iesilušam un uz pasākumiem ejošam cilvēkam klāt nedursies. kad svētlaimīgā skurbulī aizvadīts kino seanss vai teātra izrāde, nav obligāti jādodas mājās. Hei, klondaika vai fēnikss tevi allaž uzņems atplestām rokām, ļaujot gremdēties noslēpumainajās ēģiptiešu gudrībās, kas rakstītas “Book of Ra” papirusos. Lai dzīvo rudens, māksla un kultūra. Priekā!

Dzer

Ja nu galīgi nekas no iepriekš aprakstītā tev nav līdzējis, tad ir jāsāk dzert. Es to nevienam neiesaku un arī pats nemīlu to darīt, jo sports, rakstīšana, mūzika un kultūras pasākumi ar dzeršanu savienojami nav, tomēr, apzinoties, ka eksistē arī patiešām smagi rudens depresijas gadījumi, atļaušos dzeršanu tomēr pieminēt. Tātad, dzeršanu sāciet tikai tad, kad tiešām neredzat izeju no depresijas skavām. Veikalā vairumā iegādājieties visstiprāko alkoholisko dzērienu, kas tur ir pieejams. Vislielākajās pudelēs. Tā, lai pietiek mēnesim. Nogādājiet pudeles mājās, apsēžaties dīvānā vai pie virtuves galda, attaisiet pirmo pudeli un sāciet dzert. Pirmās minūtes jūs jutīsiet, ka rudens depresija sāk dusmoties un spirināties, tomēr jau pēc minūtēm divdesmit tā lēnām atstās jūsu ķermeni. Pēc dažām stundām jūs būsiet pilnīgi veseli, tiesa, tikai līdz nākamajam rītam, kad procedūra obligāti jāatkārto vēlreiz. Un tā kādu mēnesi. Ja pēc mēneša jūs nejūtaties līdz galam vesels, tad dzeriet vēl mēnesi vai divus. Lai nu kā, depresija agri vai vēlu pilnībā izzudīs no jūsu dzīves vai arī jūs izzudīsiet no depresijas dzīves. Lai veicas.

Meistara memuāri jeb kā prasmīgi saremontēt lietas

stupid-people-doing-stupid-things-28346

Tā. Beidzot es esmu daudzmaz atkopies no aknu cirozes, kas man pēkšņi un negaidīti uzklupa pēc pēdējā ieraksta blogā: “Latvijas labākā un lētākā alus degustācija. I daļa”, tāpēc es varu ar jaunu sparu, citēšu, “dzert un rakstīt tekstus”. Kamēr mana akna vērtē labāko importa alu, kas nopērkams Latvijā, es pastāstīšu par vienu no daudzajiem talantiem, kas man piemīt, proti, tehnika un tās remonts.

Redziet, es esmu pietiekami vecs, lai man būtu ieaudzināts, ka vīrietim jāprot sačinīt ūdens krāns, bet sievietei pagatavot krem brulē, tomēr pietiekami jauns, lai pats vēsā mierā gatavotu krem brulē, kamēr sieviete činī krānu. Tomēr man ļoti patīk labot vai izgatavot lietas. Vispār, to taču pieprasa mana vīrietība. Kas tas par vīrieti, kurš neprot salabot lietas? Tpū. Kas par vīru, kurš nevar saremontēt sievas putekļusūcēju vai blenderi? Kas par zēnu, kurš nespēj savai mīļotajai sniegt dāvanu pārmūrētas un nedūmojošas plīts veidolā? Kretīns ne vīrietis, kurš neko no tā neprot.

Es, piemēram, īsts vīrietis biju jau piecu gadu vecumā, jo radio “Gauja” saremontēju tā, ka pāri palika tikai radio “Gauja”. Vēlāk, kad man uzdāvināja sen izsapņoto velosipēdu ar 21 ātrumu, es nekavējoties ķēros klāt pie tā savešanas kārtībā. Sākumā es pievilku bremžu troses. To es izdarīju tik labi un prasmīgi, ka vispār nebija jāspiež bremžu svira, lai ritenis pārstātu griezties. Tas vienkārši negriezās. Ķēdes un zobratu ieeļļošanai es izlietoju pus pudeli saulespuķu cepamās eļļas “Brolio”, bet stūri nocentrēju precīzā 30 grādu leņķī. Beigās mans velosipēds bija tik izcili saremontēts, ka es ar to baidījos braukt.

Pēc pamatskolas pabeigšanas, nešauboties ne mirkli, es iesniedzu dokumentus Rīgas Tehniskās koledžas profesionālajā vidusskolā, lai apgūtu automehāniķa arodu. Tur mani un manas spējas uzreiz novērtēja materiālu mācības pasniedzējs, veltot man viedus un patiesus vārdus. “Lūk, šis puisis būs automehāniķs,” viņš teica un ielika man apaļu sešinieku teorētiskajā kontroldarbā par domnas krāsnīm un kaut kādiem čuguniem. Tiesa, pēc mēneša es no skolas izstājos, jo saprast kloķvārpstas darbības principu nebija manā stilā.

Lai arī īss bija mans automehāniķa karjeras laiks, tomēr tas lika pamatus tam meistaram, kas es esmu šodien. Es dievinu remontēt lietas. Man pat pieder milzīga instrumentu kaste un triecienurbis jeb perforators, kuru es reiz vīrišķības uzplūdā iegādājos veikalā Depo, kur biju devies pirkt aizkarus. Un labi ir, ka nopirku, jo drīz pēc tam man vannasistabā pie sienas savajadzējās pielikt zobu birstīšu plauktiņu. Kā zināms, vairāk esmu automehāniķis nekā galdnieks, tomēr nenoliegšu, ka pēc plauktiņa pierīkošanas apsvēru karjeras uzsākšanu celtniecībā.

Lūk, amatieriem sniegšu īsu instrukciju, kā tas darāms.

Sākumā lietpratēja balsī draudzenei, draugam vai kādam citam blakus stāvošam cilvēkam ir jāpaskaidro, ka pirms urbšanas ir jānomērī un jāatzīmē vajadzīgās vietas uz sienas. “Pasniedz man līmeņrādi, rau, no manas instrumentu kastes un arī vislielāko zīmuli, kas tur ir,” pēc tam ir jāpavēl. Kad ir sadabūtas pieprasītās lietas, ir jākāpj uz zvalstīga Ikejas ķebļa un manā gadījumā draudzenei jāpieprasa padot aliņ… tfu, plauktiņu. Kad tas izdarīts, plauktiņš jāpiestutē pie sienas un jāpiekodina vājais dzimums, lai atkāpjas un pasaka, vai ir taisni. Kad sieviete pasaka, ka varētu būt taisni, ir jāliek uz plauktiņa līmeņrādis un jāsecina, ka nekas nav taisni, jo burbulītis vispār ne tur peld. Tad plaukts ir jāierīko tā, lai līmeņrādī burbulis būtu akurāt pa vidu un ar zīmuli jāieurbina sienā divi punktiņi. Viss lieliski, vai ne? Nu, lūk, ko tālāk? Tālāk ir jāņem urbjmašīna, jāiestiprina tajā urbis, piemēram, “BETONA URBIS MAKITA NEMESIS” ar dimanta vai azbesta vai, dievs vien zina, kādu tur uzgali un jāmauc tik reģipsī iekšā. Ies kā sviestā, goda vārds. Es tikai tad sapratu, ko nozīmē kārtīgs triecienurbis. Bez pūlēm izurbās. Pat mani līdzi parāva tā, ka atsitos ar galvu pret sienu. Varens aparāts.

Kad sienā ir izurbti divi trekni caurumi, ir jāsameklē skrūves. Man, piemēram, skrūvju nav daudz. Naglas – tās gan ir vesels maiss, bet ar skrūvēm ir visai bēdīgi. Es vispār nesaprotu, kopš kura laika cilvēki naglu vietā sāka lietot skrūves. Nagla – lūk, tā ir lieta. Sanaglot var visu. Paņem naglu, āmuru un tik vico kopā lietas. Visu bērnību pavadīju, naglas dzenot bluķī. Lūk, bet šeit bija nepieciešamas skrūves, kuras es beigās izskrūvēju no virtuves sienas – tās balstīja kāda man sveša meistara pierīkotu plauktiņu, kuru es vēlāk piedauzīju pie sienas ar naglām.

Tātad, kad ir dabūtas skrūves, tās rūpīgi ar perforatoru – kuram urbja vietā jau laicīgi jāpierīko skrūvgrieža gals – jādragā iekšā sienā. Man sākumā gan sanāca iemaukt par dziļu, jo, kā es pēc tam atminējos, man uz tām skrūvēm bija paredzēts karināt plauktiņu. Par laimi, manam perforatoram ir arī atpakaļgaita, tāpēc es tās skrūves varēju viegli izraut ārā no sienas un pēc tam ar rokas skrūvgriezi lēnā garā ieskrūvēt tik dziļi, cik nepieciešams. Tas, lūk, arī viss. Šahs un mats.

P.S. Lieki piebilst, ka zobu birstes mūsu mājās joprojām tiek turētas uz izlietnes malas vai dažreiz nejauši podā, jo, kā jau teicu, man padodas būvēt un salabot lietas.

P.P.S. Tagad es beigšu rakstīt, jo šovakar esmu plānojis salabot veļasmašīnu. Nav jau salūzusi, strādā labi, tomēr profilakses pēc jāizskrūvē. Mazums – gultņi varbūt aprūsējuši vai kāda siksna jāmaina.

Latvijas labākā un lētākā alus degustācija. I daļa

alus

Bez gariem ievadiem sniegšu savu vērtējumu par labākajiem un maciņam draudzīgākajiem Latvijas alus brūžu darinājumiem. Varu apzvērēt, ka katru aprakstīto alu izdzēru līdz pašam bundžas vai pudeles dibenam, tāpēc pieticīgi uzskatu, ka esmu pelnījis sev upur… oi, eksperta statusu alus mākslā. Aiziet!


Ozola Premium

Tilpums: 0.568 L

Alc: 5%

Brīnišķīgs miestiņš, kas neliks vilties tiem, kuriem karstā vasaras dienā kārojas slāpes veldzēt un nomirt ar dzeltenīga ūdens palīdzību. Pie tam – vesela pinte ambrozija! Šo alu noteikti vajadzētu pasniegt ar ļoti smeķīgiem ēdieniem, piemēram, sinepēm vai mārrutkiem, jo tā garšas buķete ir pieticīga kā urāna neitrons. Jau pēc pirmajiem dažiem malkiem dzērājs sajutīs maigu dedzināšanu kuņģī, bet mutē – baudāmu skārda piegaršu. Alus ir darināts pēc izcilā bezrindu lielveikala “LaTS” pasūtījuma, tāpēc tam vēl neattaisītam ir uzspiesta kvalitātes birka, ko pratīs novērtēt katrs alus gurmans. Šo brūvējumu var baudīt stundām, pat dienām ilgi. Vienam otram tas neaiztikts ledusskapī vai podā nostāvēs pat vairākas nedēļas. Izcila izvēle cilvēkam, kurš, mežonīgi izslāpis, ir attapies Sahāras tuksneša vidū un kā pēdējo izeju no drausmā stāvokļa redz indes izraisītu nāvi. Dodu šim alum četras aknas no piecām, jo pārspēt to būs, ja ne neiespējami, tad ārkārtīgi grūti.

IMG-4490


Miezītis Senču

Tilpums: 0.568 L

Alc: 5,1%

Visiem lielākajiem un gudrākajiem dakteriem, infuenceriem un veselīga jūtūba dzīvesveida mīļotājiem ir zināms, ka cilvēka urīns ir ārkārtīgi dziedniecisks. Tieši tāpēc, ņemot vērā šo gudrību, ko, šķiet, pats Prometejs līdz ar uguni nozaga dieviem un atnesa cilvēkiem, alus brūzis “Cēsu alus” ir radījis šo brīnišķīgo un veselīgo dzērienu. Kā jau katra izcila dzēriena pamatā, arī Miezīša fundaments ir kāda slepena sastāvdaļa, kāds noslēpums, kas tiek glabāts seifā aiz astoņpadsmit atslēgām. Šajā gadījumā AS “Cēsu alus” rūpīgi slēpj cilvēka vārdu un uzvārdu, kurš ar savu spēcinošā dzintarkrāsas urīna strūklu regulāri uzpilda šīs dizainiski tik glītās un latviskās skārda bundžas. Kad jūs iestrēbsiet pirmo malku šī dievišķā dzēriena, es jums apsolu – jūs laizīsieties un baudas krampjos raustīsieties kā runcis, kuram līdz pusei izdevies izvemt spalvu kumšķa desiņu. Bez mazākās šaubu ēnas dodu šim alum piecas aknas no piecām, jo labāka par to varētu būt tikai nāve spāņu inkvizīcijas prasmīgajās rokās.

IMG-4556


Walter Oriģinālais

Tilpums: 0.5 L

Alc: 4,2%

Lūk, alutiņš svētku reizēm – brīžiem, kad jāatzīmē, piemēram, kādas bēres vai cits notikums, kur piedienas smalka dzēriena. Ne velti alus nosaukums ir tik aristokrātisks turklāt ar lepnu, latvietim svešu pirmo burtu – W. Tomēr, lai ausis jūs neviļ, jo šo smeķīgo urīndzintarkrāsas miestiņu ir darījusi slavenā alus darītava un veikals “RIMI”, tāpēc līdzīgi kā bezrindu veikala “LaTS” brūvējumi, arī šis alus ir automātiski kvalitatīvs. Vēl jo vairāk – vīri, kas mājokļus raduši Skanstes dārziņos (zināms, lieli miestiņa pazinēji), zina stāstīt leģendas par to, ka šis alus ir darināts no pašas Černobiļas purvu dziednieciskajām rāvām, bet apiņi ievākti ar dabiskajiem un radioaktīvajiem pelniem mēslotajos Pripjatas dārzos. Pēc pieredzes varu teikt, ka šis alus ārkārtīgi uzlabo vielmaiņu, jo tikko tas ar skanīgu guldzienu ir nogājis lejā pa barības vadu, ir steidzīgi jāskrien tam atvērt laidara vārti tālākam ceļam kanalizācijas cauruļu līkločos, kuru gals pavisam noteikti beidzas slepenā alus brūzī, mucā ar uzrakstu “WALTER ORIGINAL”. Šim alum nebaidos dot piecas aknas no piecām, jo izsmalcinātāka dzēriena man vēl nav gadījies baudīt.

IMG-4558


LATA Gaišais

Tilpums: 0.5 L

Alc: 4,2%

Viennozīmīgi – brūvējums, kuram nav absolūti nekā līdzvērtīga. Jau pirmais malks izraisa neatkārtojamu garšas kārpiņu koncertu uz mēles un aizved laimīgo dzērāju virpuļojošā ceļojumā uz kapteiņa Nemo brīnumaino pasauli. Ja Jums, mīļie alus gurmani, ir zināms Prusta piedzīvotais, kad tas uz mēles uzlika kriksīti tējā samērcētas madlēnas, tad jus sapratīsiet sajūtas, ko izraisa šis dievu dzēriens. Proti, miestiņa maigā garša tā baudītāju nekavējoties, burtiski gulbja spārniem aiznes uz bērnību, kad gardu muti nošķīta zaļu jāņogu sauja lika ķermeņa šķidrumiem šaltīm vien šļākties no abām dabiskajām organisma izejām, atvieglojot ķermeni un prātu no smaguma, kas krāts ilgi, ilgi. Vienvietīgā bezrindu veikala un brūvētavas “LaTS” darinājums ir ultradzidrā veselīga cilvēka urīna krāsā un arī smaržo pēc tā, kas viennozīmīgi ir dzēriena kvalitātes zīme. Un, lūk, bezprecedenta gadījums – šim alum lieku sešas aknas no piecām, jo dižāka un gardāka dzēriena nedz šaisaulē, nedz, kā zināms, aizsaulē es nerodu.

IMG-4658

Piecu Rīgas krogu raksturi III

krogi III copy

Zināms, ka Rīgā krogi nabaga cilvēkiem uzglūn no katra stūra un no tiem nav iespējams aizbēgt. Piemēram, nāc mājās no darba, soļo pa ielu, nemaz nedomādams par alkoholu. Pat par alu nedomā. Zināms, esi stingri nolēmis atmest dzeršanu. Prāts ir gaišs, tajā pavīd doma, uzsākt regulārus treniņus sporta zālē vai peldbaseinā, dzert sulas vakaros, bet rītos brūvēt īstu turku vai sazin kādu tur tēju. Viss ir augstākajā mērā lieliski. Kaut Jēzum ej un pievērsies. “Veselība ir svarīgākais dzīvē!” tu pie sevis sajūsmā iedziedies. Pat ne drusciņ iedzert negribās. Ja kāds tajā brīdī pienāktu klāt un aicinātu uz alus kausu, tu varētu droši teikt: “Es vairs nedzeru, labais ser, esmu brīvs no alkohola jau akurāt septiņpadsmit stundas un nemaz neplānoju atgriezties zaļā pūķa muklājā.” Lūk, soļo tāds apņēmības pilns mājās no darba, līdz ar acs kaktiņu pamani kaut ko ne ta raibu, ne ta iepriekš neredzētu. Pagriez galvu, paskaties uz būdeli, kur vēl aizvakar bauroja bezpajumtnieki… nu, kā tad – jauns alus krogs atvēries. Zināms, galva sagriežas, kājas sametas, nu, nevar gluži neieiet apskatīties. Ieej palūrēt, ziniet, glāzi apelsīnu sulas izdzert, bet tur – virkne ar jaunākajiem pašmāju aliem. Pagaršot turklāt var par velti. Lai akmeni met pirmais, kurš šādā situācijā nebūtu izdzēris piecus sešus kausus alus. Lai tik met to akmeni. Pareizi, ka ņem cilvēks un tā pieliek seju, ka ne māti, ne tēvu pazīst. Runāt pat negribās. Bet uzrakstīt kaut ko tradīcijas pēc vajag. Tad nu, lūk, piecas jaunās Rīgas krogu impresijas jeb, tā teikt, raksturi.

Bolderāja

Reiz, kad es vēl nebiju iesvētīts krogu, alu un, kā saka, dekadences pasaulē, man likās, ka Bolderāja ir pilsēta netālu no Rīgas, kur aplaupa un klapē cilvēkus. Kā izrādās, biju tumsonis, jo Bolderāja izrādījās baismīgs ūķis uz Avotu ielas, kur tirgo grāmatas un ļauj pielikt seju, tā teikt, intelektuālā gaisotnē. Tas, pašsaprotami, ir liels pluss, jo, zināms, ir maķenīt atšķirība piedzerties Fēniksā, pilnīga pagrimuma ieskautam, vai tomēr – ar Homēru un Dekartu pie viena galda. Alus, atšķirībā no grāmatām, tur ir lēts, tomēr, ja sākumā nopirksi dārgu grāmatu, tad pēc tam to iemainīt pret dažiem aliņiem, visticamāk, neizdosies. Varēsi tad sēdēt ar savu grāmatu un klausīties dīvainu koncertu vai, iespiests starp intelektuāļiem, smakt vispār nevienam nesaprotamas dzejas grāmatas prezentācijā. Tiesa, nepārprotiet, tā ir ļoti omulīga vieta. Man, piemēram, vienmēr besī, ka krogos uz mani lūr. Savukārt uz Bolderāju – kaut bez biksēm ej, neviens nelūrēs. Sliktākajā gadījumā padomās, ka tu esi liels rebels un intelektuālis, kurš pavisam noteikti saprot Kantu un Kirkegoru. Es mīlu Bolderāju un ceru, ka tai nekad neiebruks grīda un simtgadīgais jumts sniegu un lietu kā Atlants uz saviem pleciem turēs vēl ilgi, ilgi.

Alus bode Sarkandaugavā

Līdz kaut kādam 2015. gadam Sarkandaugavā samesties lopā varēja tikai spēļu zālē, pāris galīgi bailīgās tavernās vai zem tilta pretī Duntes ielas maksimai, tomēr viss krasi mainījās, kad akurāt blakus minētajam lielveikalam, šķiet, ar helikopteru atveda zārkam līdzīgu namu, kurā tagad normāls cilvēks var par saprātīgu cenu veldzēt slāpes ar kausu vai diviem gaišā Brenguļa. Zināms, ka Brenguli dzer tikai pašnāvnieki, jo paģiras no tā alus ir pilnīgas šaušalas, tomēr, esiet mierīgi, alus šķirņu klāsts šajā vietā neaprobežojas tikai ar šo šķebinošo dziru.

Alus Bodē vēl ir rodama virkne dažādu pašmāju alu, tomēr, ja jūs esat KKC žurka vai Ģertrūdes ielas hipsteris, tad varat šeit nemaz nerādīties, jo kaut kādus malduguņus, labiešus, nurmes, viedus un citus alus snobu brūvējumus šeit neatradīsiet.

Ziniet, tur ir kā pie cilvēkiem – milzu televizors, kur rāda kaut kādu X-Faktoru, sakarīgs bārmenis, kurš pazīst visu vietējo kolorītu, uzkožamie, dambrete un lielisks skats uz cilvēkiem, kuri tenterē pa ietvi uz maksimu. Pasūti lēto un pliekano Krāslavas alu, apsēdies pie loga un, kā saka, dzīvo nost. Es jums zvēru, Sarkandaugavā labāku vietu, kur iedzert un nedabūt bietē (varbūt dabūt) jūs neatradīsiet.

Tiesa, šī vieta darbojās kā īsta bode – līdz 22:00, tāpēc jau laicīgi ir vērts palūgt bārmenim piepildīt kādas četras piecas plastmasas divlitrenes, kā saka, ceļakājai vēlākam.

Ziemeļu enkurs

Nezinu, kā tas gadījās, bet Ziemeļu enkuru esmu ielicis šajā, vairāk vai mazāk, ūķu listē. Ar ūķi es, saprotams, nedomāju nekādus pritonus vai, vēl labāk, stacijas dzertuves. Ūķis ir lielisks vārds, kas atspoguļo kārtīgam darba cilvēkam paredzētu vietiņu, kur bēdīgos apstākļos maķenīt pasērst un pārdomāt lietas, paspriest par mākslu, filozofiju, tā teikt, augstām lietām. Lūk, bet Ziemeļu enkuru, piedodiet, par ūķi grūti ir nosaukt. Kā ieej tur iekšā, tā uzreiz gribās šlipsi piekārtot, vai spieķi sazin uz kāda āķa pakārt. Ziniet, es bez hūtes tur nemaz neeju, jo, goda vārds, ka tik neizdzen ārā. Ziniet, kailu galvu te plencis tāds atnācis. “Vai sajauci ceļu? Bolderāja ir, lūk, tur!” Uzreiz, šķiet, ka kliegs ūsainais bārmenis. Pa īstam jau nekliedz, bet uzreiz iegrūž klēpī ēdienkarti ar dārgiem aizjūras ēdieniem un lūko pierunāt iedzert pašu brūvēto alu. Nē, nē, draugi, nekādu Bauskas alu jūs šeit nedabūsiet. Enkura kungi vāra paši savu brāgu, kā to var lieliski vērot turpat aiz stikla, kur redzami sudraba katli, sazin kādas trubas, kloķi. Miestiņš brūvējas kā nākas. Gards jau, goda vārds, tikai viena nelaime – visu atmiņu nolaupa. Kā aizeju uz Ziemeļu enkuru, tā attopos sazin kur – tad ciemos, tad policijā, tad Bolderājā. Zili brīnumi, goda vārds. Neiet uz turieni arī nevar – kā ar medu vilina. Laba mūzika dzindzina ausīs, beņķi, uz kuriem nosēdēt taisni, ir gatavā laimes spēle, milzu terase, kur ir brīv pīpot un dzert reizē. Ko vēl vairāk kārtīgs darba cilvēks var vēlēties? Nu un kas, ka maks pēc tam tukšs? Nu un kas, ka paģiras no Azimuta vai Dzenskrūves ir pielīdzināmas smadzeņu vēža pēdējās stadijas mokām. Lejiet tik! Lai dzīvo Ziemeļu enkurs un kuģis, ko tas tur, nekad neaizpeld pa straumi.

Manchester pub

Šis ir viens no tā saucamajiem Rīgas shady bāriem. Mēs ar savu biedru kādā lietainā rudens vakarā tur iegadījāmies pavisam nejauši. Gājām, gājām uz skolu Visvalža ielā līdz, pēkšņi, padzerties sagribējās. Netālu esošā Aleponija bija apnikusi, no Bolderājas jau bail bija, bet Čomskis, maita, jau bija pārtapis par kaut kādu tur grilbāru. Neko darīt, nācās līst ūķī, kur kurējās krāsns un pa televizoru rādīja sazin kādu futbolu. Iegājām iekšā, bet tur neviena cilvēka, izņemot kādus četrus mafijas bosus un sirmu kundzi aiz letes. Vārds pa vārdam un mēs bijām iegādājušies divus kausus Tērvetes alus pa kādu eiro un četras ķilavmaizes – arī pa kādu eiro. Piesēdām pie krāsns, kas omulīgi sildīja mūsu norūpējušos kaulus, un ņēmāmies spriest par mākslu, filozofiju, tā teikt, augstām lietām. Televizorā pavisam klusu bauroja futbola fani, mafijas bosi pat nepievērsa mums uzmanību, krāsnī sprakšķēja malka un mēs nemanot savā sarunā aizgājām līdz pat sentimentam. Lūk, cik savādā, bet patīkamā atmosfērā bijām gadījušies. Saprotams, ka izdzērām vēl pa diviem trim kausiem alus un tad jau mundrākā solī devāmies uz pēdējo lekciju, kur mums bija jāuzstājas ar sazin kādām prezentācijām par sengrieķu valodas leksēmām. Lieki teikt, ka mēs katrs no pasniedzējas saņēmām augstāko mums zināmo vērtējumu – godam nopelnītu sešinieku! Paldies Mančestrai!

9 grādi

Alus dzertuve ar skanīgo un zīmīgo nosaukumu 9 grādi ir dzintara gabaliņš Rīgas putekļainajā centrā. Paslēpusies aiz lepnā Maskavas nama pleca, tā laipni uzlūko katru garāmgājēju un it kā čukst: “Pssst, ceļiniek, nāc izdzer kausu miestiņa, uzēd ķilavmaizi un brītiņu atvelc elpu, draugs. Sieva, bērneļi vai darbi pagaidīs.” Pats uz šiem čukstiem esmu atsaucies kādas dažas reizes, tāpēc droši varu teikt, ka pretoties nevajag. Alu tur bārmenīte, kas sēž aiz restota lodziņa, sviež pakaļ teju par velti; par aizdaru var paņemt kādu voblu vai ķilavmaizi, ko bez bēdu var notiesāt, stāvot pie viena no apaļajiem, garkājainajiem galdiem. Nē, krēslu tur nav, bet to vietā ir boksamaiss, kas ar tehnoloģijām un kaut kādiem sensoriem uztver tava belziena spēku un ciparu formātā parāda to ekrānā. Sak, lai visi apkārtstāvošie alfa tēviņi varētu uzzināt, vai tu esi gana labs pretinieks dūru un vēlāk jau arī nažu cīņā. Visjaukākās un eksotiskākās šajā vietā, protams, ir tualetes, kur uz sienām var lasīt padomju jūrnieku folkloru, vērot ar kaut kādu brūnu vielu veidotas gleznas uz grīdas un zarnu saturu ar varenu plunkšķi grīdas caurumā iesūtīt ērtā tupus pozā.

Par bailēm no policistiem, apsargiem un citiem kārtības sargiem

POLICISTI

Es briesmīgi baidos no policijas. Arī no apsargiem un karavīriem baidos. Nedaudz mazāk, bet tāpat briesmīgi baidos no visādiem dežurantiem. Jau pavisam vārgi es baidos no kontrolieriem, bet gandrīz vispār vairs nebaidos no spokiem un zirnekļiem. Īsi sakot, man ir bail no visiem, kuri sargā kaut kāda veida likumus.

Nē, es neesmu noziedznieks. Nogalinājis neesmu nevienu, par spīti tam, ka sapņoju par to ik dienu. Pat ielu es šķērsoju tikai pie zaļās gaismas un, zvēru pie dieva, ka izkošļātu košļeni dažreiz veselus trīs kilometrus nesu saujā, lai izmestu miskastē nevis izspļautu uz ielas. Tiesa, reiz es košļenes spļāvu uz ielas. Man bija pat attīstīta sava košļeņu un citu nevēlamu lietu mutē spļaušanas metode. Lūk, ja savajag atbrīvoties no košļenes, plauksta ir jāsaliec tādā kā caurulītē un jāliek klāt mutei. Tad ir jātēlo klepus, kura laikā košļene spēcīgi jāizraida caur plaukstas caurulīti uz zemes. Ja arī kāds ievēros, ka tev no mutes tur izlido kaut kas balts, tad nodomās, ka tā ir sazin kāda krēpa, un tev varbūt ir tuberkuloze, tāpēc ne par kādu aizrādīšanu nevar būt ne runas.

Es nezinu, kur meklējamas saknes šīm bailēm no kārtības sargiem. Vēl vakar es gāju pa Barona ielu uz darbu un šaušalīgi pārbijos no policistiem. Nu kā, eju eju pa ielu, sapņoju par, kā saka, augstām lietām, mākslu filozofiju, pēkšņi, ar acs kaktiņu redzu, ka pa ielu brauc ceļu policija. Momentā manī sarosās, dievs vien zina, kādi mehānismi, un es sāku prātot par to, ko tagad lai dara. Nolemju vienkārši skatīties uz policijas mašīnu. Nu, ziniet, vienkāršs pilsonis iet pa ielu un skatās. Kas tur aizdomīgs? Mazums cilvēki skatās. Sāku skatīties un, pēkšņi, izdomāju, ka varbūt nevajag tā blenzt, nez ko vēl padomās. “Lūk,” šoferis policijas mašīnā teiks blakussēdētājam detektīvam: “Rau, noziedznieks iet, pavei, kā blisās.” Tāpēc es, saprotams, novēršu skatienu no policijas mašīnas un skatos sāņus. Sak, neskatīšos virsū. Kālab, lai parasts pilsonis skatītos uz policijas mašīnu, ja viņš nav neko noziedzies? Pavēršu skatienu uz pretējo pusi un pētu ķieģeļus. Skatos, skatos un, pēkšņi, izdomāju, ka policisti tak uzreiz sazīmēs manī noziedznieku, kurš izvairās no policijas un baidās skatīties tiem virsū. Auksti sviedri pārklāj manu muguru. Policijas mašīna brauc man garām, es pārbolītām acīm tenterēju pa ietvi. Viņi pabrauc garām, bet, es zvēru, ka nopētī mani no galvas līdz kājām. Mašīna aizbrauc, fuuuuh… Esmu ticis sveikā cauri, nearestēja.

Akurāt tāpat notiek veikalos. Ja kādā veikalā būs apsargs, tad viņš noteikti sekos pa pēdām tieši man. “Ahā!” apsargs noteikti nodomā, kad es ieeju veikalā, “šis točna ir zaglis. Jālūko izsekot.” Izseko arī, zvēru pie dieva. Es staigāju pa veikalu kā dievgosniņa, paskatos sierus, gaļiņas. Pārcilāju bulkas, sīpolus. Iemetu grozā aliņus, vīniņu. Staigājos un, kā saka, spriežu pie sevis par politiku, kapitālismu, nu, tā teikt, par augstām lietām. Pat vīnogu mutē neiemetu, dievs pasarg. Bet nē, apsargs kā tāds lietuvēns valkājas pakaļ un lūr, vai tikai es kaut ko kabatā neiegrūdīšu. Taisni vai asaras acīs saskrien, cik ļoti man sevis paliek žēl tādos brīžos. Es pat neesmu Baznīcā bībeli nozadzis, a te, mani par veikalu laupītāju uzskata. Pasaulē valda netaisnība, goda vārds. Reiz, kad vēl biju bērns, man lielveikalā T-Market pienāca klāt tēvocis uniformā un palūdza, nē, pavēlēja doties viņam līdzi uz skabūzi veikala kaktā. Kad es, neko ļaunu nedomādams, aizgāju viņam līdzi, onkulis apsūdzēja mani desas luņķa nolaupīšanā. Saprotams, ka sākumā es sasmējos, bet vēlāk paliku bāls, jo nespēju noticēt, ka viss notiekošais nav farss. Apsargs man somā un kabatās nekādu desas luņķi, saprotams, neatrada un aizraidīja ar šņācienu, lai nerādos šeit vairs. Cita veikala man pie mājām nebija, tāpēc es tur rādījos ik dienu un, nepārspīlēju, skabūzī tiku ievests vēl reizes trīs četras ar apsūdzību desas luņķa nolaupīšanā.

Ļoti iespējams, ka tā ir sakne manām bailēm no likumsargiem. Galvenais, ka tagad viss kļūst arvien ļaunāk un ļaunāk. Es esmu sācis baidīties no jebkuras institūcijas pārstāvjiem. Es baidos no dežurantiem, garderobistiem, šveicariem. Es baidos pat no autostāvvietu uzraugiem, kaut arī man pat nav automobiļa. Tikko kā kāds kaut ko savā nodabā uzrauga, es no viņa šaušalīgi pārbīstos, jo man allaž liekas, ka viņš uzrauga mani nevis, piemēram, meža ugunsgrēku vai ceļamkrānu. Briesmas ne dzīve.

Vienīgais stāvoklis, kad es nebaidos ne no viena, ir dzērumā. Tad man, goda vārds, jūra ir līdz ceļiem, un es sevi uzskatu par pasaules ķēniņu. Tad es speciāli eju klāt policistiem un lūdzu, piemēram, piesmēķēt cigareti. Veikalu apsargus vispār necienu. Reiz es Viļņas stacijas veikalā sataisīju skandālu, kad apsargi man aizrādīja, ka svētdienās alkoholu tur drīkst iegādāties tikai līdz trijiem dienā. “Kas par muļķībām!” es, siekalām šķīstot, brēcu, “kā lai jūsu valstī cilvēks bez alkohola pārdzīvo svētdienas depresiju!?” Saprotams, ka izsvieda no veikala. Es, protams, taisnā ceļā aizgāju pie stāvvietas uzrauga un pieprasīju sava neesošā automobiļa atslēgas, bet uzreiz pēc tam ar desas luņķi, ko biju nolaupījis veikalā, iesviedu teātra garderobistei pa galvu.

Dzīve ir vieni kompleksi, traumas un kontrasti, goda vārds.

Piedzīvojumi un recenzija par Alises Zariņas filmu “Blakus”

REC
Fotokolāža

Uz kinofilmas “Blakus” pirmizrādi es biļetes dabūju, kā saka, “nahaļavu”, tomēr uz filmu tā uzreiz nemaz nerāvos, jo ar meiteni nebijām pārliecināti, vai tur arī vīnu dos, tā teikt, “nahaļavu”. Tiesa, ņemot vērā  filmas popularitāti, vēl pirms tā tika izrādīta televizorā, nospriedām, ka vīnu tur noteikti dos tikpat brangi kā Rītupa grāmatas atvēršanā. Tāpēc lieki nekavējāmies un kādas trīs stundas pirms kino sākuma devāmies krietni iedzert krogā. Paņēmuši pa alus kausam, mēs sākām spriest par kino, mākslu, filozofiju, ziniet, augstām lietām. Draudzenei es zināju pastāstīt, ka filmas režisore ir rakstniece tviterī, bet filmas galveno varoni Āri Matesoviču es pirms vairākiem gadiem novēroju izrādē pēc Andrusa Kivirehka darbu motīviem “Trīs stāsti”. Toreiz izrādē, kas notika Kalnciema kvartālā, es no smiekliem piedirsu bikses, tāpēc vēlme piedirst bikses arī šoreiz mani briesmīgi sakārdināja. Lūk, kad bijām izdzēruši katrs pa trīs kausiem alus, mēs apēdām pa briesmīgi lielam liellopu gaļas burgeram, kas vispārējo noskaņojumu maķenīt sabojāja, jo mums abiem sākās šaušalīgas vēdergraizes un bija secīgi jāiet uz tualeti. Noskaņojumu nedaudz uzlaboja tikai cerība par bezmaksas vīnu, kas mūs gaida kinoteātrī.

Kad bijām izdzēruši vēl pa kausam alus, mēs devāmies uz buržuju lielveikalu stokmans, kur, mutes papletuši, izpētījām visādas neredzētas ēdmaņas. Kā tikai tur nav! Zuši un ikri! Ceptas pīles un sutinātas vālodzes! Jēzusmarija, nenoēsties! Zināms, ka ar naudu pašlaik tā pašvakāk, tāpēc noliecām galvas un steidzīgā solī devāmies pie vīna plaukta, lai iegādātos pāris pudeļu nesezonas božole vai kāda cita draņķīga vīna, ko varētu iekapāt, ja tomēr bezmaksas vīns netiks piedāvāts. Kad bijām sakrāmējuši somās vīnus, devāmies augšā, kur atradās slavenā Scape zāle. Kā zināja stāstīt draudzene, šajā kinozālē skaņa nākot pa visiem galiem ārā, krēsli esot nereāli ērti, un vispār sajūta tur esot kā kosmosa kuģī.

Kad uzkāpām augšā, tur bija trīs cilvēki, dzērienu galds(!) un fotogrāfs, kurš mūs uzreiz aizsūtīja uz fotostūrīti, un iemūžināja mūsu uzburbušās sejas. Atguvušies no zibspuldzes zibšņiem, mēs metāmies pie sārtajiem dzērieniem, kas pildīti kristāldzidrās glāzēs, virknēm vien rindojās uz sarkaniem galdautiem apklātajiem galdiem. Ka zibens spēriens mani tajā brīdī pārtrauca draudzenes čuksti: “C.. c… cēsu alus”. Es tajā brīdī spēji pagriezos pret viņu un pirmo reizi mūžā biju gatavs pacelt roku pret sievieti. “Cēsu alus?!” Es, siekalām šķīstot, iebrēcos, “Nekad vairs manā klātbūtnē nesaki šos vārdus, šos ļaunākos lāstus!” Es kliedzu un jutu galvā sakāpjam melnas asinis. Labi, ka draudzene man tajā mirklī pamatīgi iekrāmēja pa bieti un ar pirkstu norādīja uz “vīna” galdu. Jā, tur rindojās glāzes ar Cēsu alus sarkano dziru. Es nopūtos un devos pie galda, jo lietas, kas ir “nahaļavu”, ir spēcīgāks magnēts par lietām, kas ir vienkārši sūds.

Ziniet, man Cēsīs dzīvo radinieki no tēva puses, tāpēc es, cieņu izrādot, pagrābu divas trīs glāzes rubīnsarkanās dziras un, tā teikt, nogaršoju. Liels bija mans un draudzenes pārsteigums, kad izrādījās, ka neizskatīgais briesmonis nav nemaz tik peļams. Ja pēc briesmīgā mandarīnu portera nogaršošanas, es zvērēju, ka šīs darītavas alu nekad vairs neņemšu mutē, tad tagad man likās: hei, šito var dzert. Meitenei arī, kā saka, acis mirdzēt mirdzēja, kaut sarkanvīna trūkums organismā jau bija raisījis tieksmi uz pastiprinātu smadzeņu čakarēšanu. Tā nu mēs tur maliņā izkapājām glāzes desmit tā dzēriena, līdz ieradās briesmīgi jaukais aktieris suns. Mums pašiem mājās ir līdzīga izmēra suns, tāpēc man roka jau instinktīvi sniedzās pēc čupas plastikāta maisiņu, ar ko savākt kūpošu ekskrementu kaudzi, tomēr, lūk, attapos laicīgi. Suns izrādījās labi audzināts un briesmīgi smuki apgriezts ar šķērēm. Jocīgs likās tikai viens brīdis – Āris Matesovičš, kurš turpat malkoja rubīnsarkano Cēsu alu un ne bez lepnuma sniedza interviju uzmācīgai žurnālistei, pamanīja suni un, pasaucis viņu klāt, teica: “Diez vai tu mani atceries, draugs.” Tas man pēc tam likās interesanti, jo filmā rādīja seksu, kas notika šī paša suņa acu priekšā. Redziet, man pašam ir suns, kurš seksu pazīst pa gabalu, tāpēc jau laicīgi sāk dīvāna spilvenu izvarot pats. Ja es, kādu laiku nerādījies viņa acīs, būtu tam uzlicis roku uz gurna, viņš pavisam noteikti mani pazītu un ar slapjo purnu iebrauktu man rokās, sak, es atceros, maitas gabal, kā reiz uzbruki manai saimniecei, cenšoties nosmacēt viņu ar savu dibenu.

Kad suns bija safotografēts no visiem leņķiem, mēs pamanījām, ka sanākuši tūkstoš cilvēku, to starpā visādas slavenības, piemēram, Uldis Rudaks. Draudzene uzreiz atminējās stāstu, kā reiz viņa Uldi pamanījusi dusam trolejbusa pieturā. Ņemot vērā, ka bijusi melna nakts, viņa kungu pamatīgi sabakstījusi, lai ceļas augšā, tomēr mūzikas zinātājs neesot izrādījis nekādas dzīvības pazīmes. Draudzene, zināms, vārgs radījums, metusies uz mājām, lai izsauktu mediķus. Kad tas bija izdarīts, jēra dvēsele devusies atpakaļ uz pieturu, lai palīdzētu kungu iedabūt slimības gultā, tomēr sers vairs pieturā nebija atrodams. Mediķi, saprotams, atbraukuši tāpat un ārkārtīgi sadusmojušies par laupīto iespēju dzīvē redzēt Uldi Rudaku.

Tātad, lai nevajadzētu sutināties slavenību pārbāztajā kāpņutelpā, mēs apbruņojāmies ar vairākām glāzēm alus un devāmies iekšā zālē, kur jau sēdēja kādi divi cilvēki. Pēc mūsu aplēsēm tūliņ vajadzēja sākties filmai, tomēr tā nesākās vēl 40 minūtes un vispār zālē neviens nenāca. Šajā brīvajā laikā mēs izdzērām visu alu un izpētījām filmas plakātu. Meitenei likās, ka plakātā uzzīmētais galvenais varonis roku tur aizdomīgi tuvu savai bikšu priekšai, tomēr es tam nepiekritu, jo arī pats mēdzu turēt roku tuvu savai bikšu priekšai. To es turpat arī nodemonstrēju. Beigās mēs vienojāmies, ka nekā perversa tur nav, bet zināmos apstākļos tomēr varētu būt kaut kas perverss.

Dvsid9qX0AUFYq7

Kad sāka spiest urīnpūsli, sanāca pilna zāle ar cilvēkiem, nodzisa gaisma un sāka rādīt visādas reklāmas, no kurām iespaidīgākā bija Scape zāles reklāma un skaņas demonstrējums, ko es un citi skatītāji atzinīgi novērtēja ar aplausu vētru. Jā, šai reklāmai, es bez šaubām lieku piecas acis no piecām, jo tā man izraisīja katarsi.

Kad beidzās reklāmas, atkal ieslēdzās gaisma un uz skatuves tika saukti visi filmas taisītāji. Viņi uz skatuves kāpa kādu pusstundu, bet pati filmas režisore vispār nenāca, bet kad atnāca, bija briesmīgi aizelsusies. Laikam no pīpētavas skrēja. Man pašam arī tā ir bijis. Zin, sēdi pasākumā, drīz tev jākāpj uz skatuves saņemt balva vai diploms, sēdi, beigās domā – hei, aizskriešu uz sekundi uzpīpēt, negadīsies taču, ka tieši tajā brīdī mani izsauks. Aizskrien uzpīpēt, trīs sekundēs savelcies, sareibsti, atskrien atpakaļ, bet tava balva vai diploms jau atdots pie kāda glabāšanā, jo redz tevi divas sekundes neesot varējuši sasaukt.

Vispār no filmas taisītāju runām es neko īsti nesapratu, jo neviens nebija sagatavojis runu. Sapratu tikai to, ka neviens negrib teikt paldies, kā arī to, ka šis viņiem esot dzīves kvēlākā sapņa piepildījums. Mans dzīves kvēlākais sapnis tajā brīdī bija iet pačurāt, bet, tā kā mani no abām pusēm ieskāva kādi 50 cilvēki, es izvēlējos pārbaudīt sava urīnpūšļa ietilpību un izturību. Pēc tam sākās gara aplaudēšana un tā. Mēs atkorķējām vīnus. Lūk, tas arī viss.

Ā, filma man patika.

 

 

Patiesība par dzīvošanu kopā ar sievieti

37725221_10212357974766448_359687817229500416_n

BRĪDINĀJUMS: Rupjš, nepatiess, šovinistisks, apmelojošs un visādi citādi nejauks raksts, bet – vistīrākā patiesība.

Visiem zināms, ka dzīvot kopā ar sievieti ir briesmīgi. Briesmīgāka var būt dzīvošana tikai ar vīrieti vai kaķi. Ar radiniekiem arī ir briesmīgi dzīvot kopā, bet tiem vismaz var nokāst naudu. Vieglāk ir akmenim likt traukus nomazgāt, nekā izmangot naudu no sievietes, vīrieša vai kaķa. Vīrieti nomazgāt traukus, protams, vispār nav iespējams piedabūt. Tad jau akmens kirbulis drīzāk bļodas nomazgās nekā vīrietis. Skaidra lieta, ka penicilīnu čalis savā mēnesi nemazgātajā kafijas krūzē uzgāja. Sak, pamodās puisis no rīta: žāvs, žāvs, jāiekapā kafija, kur krūze, ā, lūk, pagultē stāv, KO?! Kas par… zaļš iekšā… vaaat? Jānomēģina, ōoo, labs, eu, tuberkoloznieks pazuda… utt.

Es pats vispār tūkstoš penicilīnus esmu izkultivējis un esmu pārliecināts, ka manā pelmeņu bļodā pie gultas tagad kultivējas zāles pret vēzi. Lai nu kā, par sievietēm gribēju rakstīt. Kā saka, ir man tas gods bijis dzīvot ar šitām sirēnām. Vēl jau dzīvs. Jā, pats brīnos, kur spēka tik daudz. Vēl lielāki vīri par mani ir nogūlušies kapiņos pēc tam, kad dēļ sievietes saslima ar aknu cirozi. Cits atkal dārzā bedri raka ar lāpstu. Raka, raka līdz nomira. Vēl, joks tāds, bedrē ievēlās ar šnobeli pa priekšu. Kur dzirdēts, ka kāds nomirst no bedres rakšanas dārzā ar lāpstu? Skaidrs, ka no sievas nomira. Pirmie, protams, nomirst tie labākie, tāpēc es nekad nenomiršu. Dzīvošu, kā saka, mūžīgās ciešanās ar sievieti.

Tā kā nevienam nav zināms, kurš radījis sievieti, nav arī skaidrs, kāpēc sieviete nedod dzīvot vīrietim. Man, piemēram, liekas, ka tur tomēr ir kaut kāds skaudības zirnītis apakšā, jo, nu, klau, vīrietim viss izdodas, guļ tas labi, daudz kas pofig, naudas nav, problēmu nav, iekapā alu un staigā pa dzīvi, kā saka, bez bēdu. Mūsdienās, lūk, pat remontēt lietas vīrietim vairs nav jāprot. Kad sieviete prasa salabot skapīša eņģi, vienmēr var atcirst: Tumsoņa! Mūsdienās vīrietis nav tikai āmurs vai cirvis! Mūsdienās vīrietis ir arī modes blogeris, piemēram. Vīrietim viss ir vienkāršāk. Ne viņam skapis vajadzīgs, ne veļasmašīna. Novilki apenes? Hujakš, uzsviedi uz lampas. Sanēsāji zeķes pa trīs dienām? Iesūtīji krāsnī tā, ka nograb vien.

Ek, nu nedod tās sievietes dzīvot, goda vārds. Vēl vakar – atnāku mājās nemaz ne tik piedzēries, sieva uzreiz: ko piedzēries? Es saku: septiņi Labieša ali nav nekāds piedzēries, bet gan knapi lūpas apsmērējis. Viņa kliedz: tu ar mani vienā gultā negulēsi! Es kliedzu: gulēšu gan! Un tik klāju savas segas un spilvenus suņa migā uz grīdas.

Līdzīgi gadījumi ir teju ik dienu. Vīrietis, ja tam līdzās ir sieviete, nedrīkst ne litru spirta izdzert, nedabūjot pa galvu. Savukārt, ja pienāk diena, kad atnāc mājās skaidrā, tad atkal ir slikti: ko tik domīgs un kluss? Ko? Kas slēpjams? Kāpēc neesi piedzēries kā lops? Citu sievieti lenc, ko? Kaut zemē ielien… Pats par sevi saprotams, ka jābēg uz bāru. Lūk, skaidrs, ka sievietes vainīgas pie tā, ka vīrietis dzer. Es, piemēram, nedzertu ne litra bez sievietes. Nu, ikdienā nedzertu. Vispār jau dzertu, bet daudz vairāk gribētu atmest dzeršanu, nekā tagad.

Sūds ar dzeršanu, jo ar gulēšanu vispār pilnīgas auzas. Iedomājies, ārā – 20 grādu liels spelgonis, lauskis jau sesto tiltu taisa pār Daugavu, istabā, loģiski, kādi – 25 grādi, bet vīrietim segu ņemt nedrīkst. Sak, mamutus kad galināja, segu nevienam nevajadzēja. Ielīda mamuta vēderā, ielika kaut kādu pūsli pagalvī un gulēja krākdami. Ja arī izdodas iemakšķerēt sev segas stūri, tad prieks ir īss, jo seko tāds spēriens pa zarnām, ka tuvumā līst vairs negribas. Reiz es savā neapdomībā izvilku meitenei spilvenu no pagalvja. Dievs tēvs debesīs, kas tas bija par gadsimta skandālu! Sākumā man sejā tika iesūtīts elkonis, ko pavadīja tādi lāsti, ka mans darbmācības skolotājs būtu pārbijies. Tad ar papēdi tika ižvidzināts pa pavēderi, lai, saprotams, mani pirksti, kas bija sagrābuši segas stūri, atlaistos vaļā. Visbeidzot ar visu ķermeni es tiku apzināti, es uzsveru, apzināti, izbīdīts pie pašas gultas malas, lai es dabūtu sajust, ko juta Po stāsta varonis, kad tas attapās bezdibeņa malā, inkvizīcijas nagos.

Redziet, brīžiem gribās mieru un klusumu, kas, saprotams, nav pieļaujams sievietei, tāpēc reizēm cenšos pamosties, jau gaismai austot, lai kādu stundiņu svētītā mierā varētu palasīt grāmatu, pagremdēties gudrās domās, paspriest par dzīvi un nāvi, par dižām lietām, tā teikt. Lūk, pamosties piecos no rīta, teiksim, kluss kā pelīte pasniedzies pēc grāmatas, paslejies pussēdus, ar snaipera uzmanību atčabini vaļā šaušalīgi čabošo grāmatu, taisies lasīt un jūti – kāds tevi vēro. Pagriez galvu uz sievietes pusi un sastopies ar apaļu, pētošu un stindzinošu aci. Nu, kā tad! Sieviete ir pamodusies. Te, atgādinu, nelīdzēs nekāda iežūžināšana atpakaļ miegā, nelīdzēs nekāda pierunāšana, vēl pagulēt pusstundiņu. Kāpēc citi vīrieši sievietēm nes gultā olas, bet tu man nē? Tāds ir pirmais jautājums, ko dzirdi. Ja negribi skandālu, tad nākas celties un čurčināt olas, cept maizītes, vārīt kafijas. Tikko kā esi uzšmorējis karaliskas brokastis un aiznesis līdz gultai, izrādās – sieviete guļ kā baļķis. Kad centies to pamodināt ar jākobs aromāta tvaiku, saņem tādu spērienu pa kuņģi, ka gandrīz izgāz visu kafiju sievietei uz galvas.

Par veikaliem vispār runāt negribu. Nav jau tā, ka man nepatiktu iet uz veikaliem. Ieej veikalā, apgrābsti kādu viskiju, papēti aliņus, iekrāmē šampīti grozā, kādu kortelīti brendija, alu un dodies uz kasi svilpodams. Nav ne vainas. Bet sievietei šitāda iešana pa veikaliem nav saprotama. Sieviete, ja iet uz veikaliem, tad iet tur nenopirkt kleitu. Reiz es četras stundas staigāju līdzi sievietei pa veikaliem. Kā saka, palīdzēju lakatu pirkt. Ieejam pirmajā veikalā, bams, pilns ar lakatiem, sievietei patīk, nu tik pirks, nē, jāiet paskatīties lakati citā veikalā. Nē, nu labi, ejam. Tur lakati esot kaut kādi zaļi, bet zaļš neejot kopā ar zilām biksēm. Ar zilām biksēm kopā iet melns, bet, ja pērk melnu lakatu un nēsā pie zilām biksēm, tad tas neiet kopā ar sarkanu cepuri. Tātad, jāiet meklēt pelēka cepure. Ejam iekšā citā veikalā, blaukš, pilns ar pelēkām cepurēm. Nelaime, ka pelēkās cepures atrodas pie kleitu stenda un, kā izrādās, pelēka cepure galīgi neiet kopā ar sarkanu kleitu. Labi, tas viss nieki. Ne katrs var būt apdāvināts krāsu savstarpējā saderībā, kas var izrādīties vitāli nepieciešama prasme, pošoties uz darbiņu, piemēram. Tiesa, apģērbu veikalos varētu atļaut ēst bulkas un stundiņu nokrākties – tad es tur ietu arī tāpat, kā saka, pabūt vientulībā ar sevi.

Svarīga lieta, ko atcerēties pirms attiecību uzsākšanas ar sievieti ir tāda, ka sākumā, es atvainojos, piršana un kakāšana varētu sagādāt problēmas. Nē, nu, ja cilvēks ir kā viens mans paziņa, kurš kā atnāk ciemos, tā piekakā tualeti un pēc tam pat podu nevīžo ar birstīti izšīberēt, tad problēmas būs vienīgi nabaga sievietei, tomēr mēs, vīrieši, lielākoties esam gaužām pieklājīgi un pirmajos randiņos, pirmajās viesībās kopā ar mīļoti, pirmajos vakaros gultā pie seriāla, pirmajos kopīgajos rītos, kad zarnas vai pušu plēš iepriekšējā vakarā apēstās plūmes putukrējumā, visos šajos brīžos mēs, vīrieši, vairāmies nodārdināt varenu pērkona sprādzienu, lai atbrīvotu vēderu no mocībām; mēs vairāmies doties uz tualeti, lai ar skaļu plunkšķi, kam seko atsvaidzinoša ūdens šalts uz sēžamā, trāpīgi iesūtītu podā nepacietīgo un kaitinošo zarnu viesi. Ak, kādas mocības ir jāpārdzīvo, lai reizē pļāpātu ar mīļoto par nākotnes plāniem un vaktētu, kaut tikai kaut kas neizspruktu ārā pa bikšu staru un nepavēstītu dāma, ka šis vīrietis ir briesmīgs un pretīgs cilvēks, kuram zarnās mājo nezvērs.

Bet… pacietību, brālīši, izturību un pacietību, jo drīz (vienam dažas dienas, citam gadi) šīs sākotnēji nevēlamās lietas kļūs par varenu ieroci sievietes iebiedēšanā, negaidītā pārsteigšanā vai strīda iekvēlināšanā līdz kodolsprādziena spēkam. Ar prasmīgu “spiega” palaišanu sievieti vēlāk var novest līdz pat asarām, goda vārds. Īpaši tad, ja viņa uz jums ir dusmīga par to, ka neizšīberējāt tualetes podu ar birstīti.

Būtu jau patīkami, ja sieviete ļautu dzīvot vīrietim, bet, lūk, neļauj. Kā var dzīvot, ja zāģē visu laiku? Tu aizej, cilvēks, ciemos, aizkavējies dienas trīs un tevi jau zāģē pa telefonu. Draugi skatās, ņirgājas, izsmej, kamēr tu sarkanu bieti taisnojies pa telefonu, ka gudrās sarunās par literatūru un mākslu, protams, maķenīt pazaudēji laika izjūtu uz trīs dienām. ir skaidri redzams, ka sieviete vīrieti neciena. Sieviete negrib saprast, ka vīrietis ir jūtīga būtne un negrib katru dienu karināt veļu vai staipīt atkritumu maisus. Pavei, kā vientuļie zēni dzīvo – taisni prieks skatīties. Nolika bumbiera serdi uz plaukta – vēlāk, kad serdi ievajagas, skaidri zina, kur to meklēt. Iztrūka poga krekla piedurknei – nākamreiz pirms vilkšanas skaidri zina, ka ar superlīmi sākumā piedurkne jānostaigā. Tādu piemēru bez gala. Turklāt zinātnieki ir pierādījuši, ka vīrietis bez sievietes var nodzīvot pat vairāk nekā četras dienas! Kā jums patīk tas!?

Atvainojiet, protams, par sakāpinātajām emocijām, kas man te tagad dzirksteļo, tomēr, nu sirds ir pilna, vadzis plīsis, krūzīte piepilējusi pilna. Sēžu, lūk, krogā tagad. Skaidrs, ka neesmu piedzēries. Pirms pusstundas – lūk, tad biju piedzēries. Bet tagad – saguris maķenīt. Bailes mājās iet. Padomā, senie alu vīrieši (he, he, alus vīrieši, vai ne…), lūk, nebaidījās pat no milzīgiem spalvainiem ziloņiem, bet mūsdienu vīrietim jātrīc un jābīstas no sievietes. Absurds kaut kāds. Es, piemēram ne no kā nebaidos, izņemot zirnekļiem, spokiem un sievietēm. Nezinu, vai mājās iešu. Saspītēšos un neiešu, lai pajūt, kā ir bez vīrieša, bļāviens, dzīvot.

Piedzīvojumi Viļņā jeb labākās iedzeršanas vietas kaimiņos

vilna_pilsonis

Tā kā Rīgā esmu bijis piedzēries gandrīz visos pilsētas bāros, pētnieciskos nolūkos nolēmu doties uz Lietuvas galvaspilsētu Viļņu ar fundamentāli svarīgu mērķi – pamatīgi pierīties arī tur.

Tiem, kuri tagad purpina, ka vajag baudīt kultūru un mākslu nevis prasti dzert, tad es lepni varu pateikt, ka pamatīgi sametos gan Viļņas Universitātē un katedrālē, gan vismaz četrās pareizticīgo baznīcās. Turklāt gandrīz pievēmu vienu grāmatnīcu. Biju arī humpalās.

Lai nu kā, man, moderni teikt, mileniālim, Viļņa bērnībā nozīmēja tikai rūtainu somu mammas plecā, kas piebāzta ar lietām no Viļņas tirgus. Bērnībā Viļņa bija ārzemes. Pasakaina zeme, kur par baltu velti mammas var nopirkt bērniem Scooter kepkas, Nike bļembakus, kabatlakatus ar izšūtiem lāčiem, dvieļus ar briesmīgiem tīģeriem un gultasveļu ar mežu.

Jāatzīst, ka es dēļ mammas un Viļņas tirgus bērnībā biju diezgan stilīgs, ak, piesarku, piedodiet. Vēl tagad atceros, kā piektās klases audzinātāja mani nodirsa tāpēc, ka biju uz skolu atnācis trīspadsmit kilometrus platās reperu biksēs, kuras no Viļņas man pārveda mamma. Superīgas bikses. Pateicoties mazam rāvējslēdzējam zem ceļa, tās varēja vasarā pārvērst par šortiem, bet, ja gadījās lekt no liela augstuma, tad tās mierīgi varēja izmantot par izpletni. Bet, kā jau zināms, audzinātājas neko no stila nerubī, tāpēc man bija pohuj. Tiesa, viņa tad nezināja, ka es astotajā klasē izbalināšu matus, ap kaklu nēsāšu ādas driskā saspraustas naglas un vācu valodas stundā rakstīšu slavinošu referātu par Hitleru, tāpēc man viņas žēl.

Savu pētniecisko ceļojumu veicu divās atsevišķās sesijās – viens brauciens bija rudenī, bet otrs vasarā. Pirmajā braucienā man bija līdzi biedrs, kurš, kā ļaudis lēš, skaidrā nav bijis kopš 1994. gada lielā ziemas spelgoņa, kad lausks sasaldēja pat medicīnisko spirtu kolbās, bet otrajā reizē līdzi paņēmu meiteni, kura skaidrā nav bijusi kopš iepazinās ar mani.

Loģiski, ka abos braucienos kopā tika apmeklēti neskaitāmi Viļņas bāri, tomēr ērtības labad un jau ierastā veidā vēlos izšķirt septiņas interesantākās un labākās dzeršanas vietas Viļņā vai ceļā uz to.

Autobuss

Es nezinu kā tagad, bet manos pamatskolas laikos, ekskursijās visi brauca tikai tāpēc, lai varētu pavizināties autobusā un iedzert šņabi. Točna zinu, ka visi tie Latvijas lielākie akmeņi, garākās takas, dziļākie purvi, sagruvušākās mājas un trīs metrus augstie pilskalni nevienu neinteresēja, bet, lūk, skats, kā klasesbiedrene Inga pievemj autobusu, gan bija zelta vērts. Žēl, ka tajā laikā nebija viedtālruņu, jo tagad es būtu slavenākais lietotājs vēmekļu fetiša forumos.

Atzīšos, ka arī šoreiz, ar pamatīgu kņudoņu vēderā un mežonīgu caureju, gaidīju trīs stundas ilgo braucienu uz Viļņu. Īsi pirms izbraukšanas, ar meiteni sastrīdējāmies, vai pirkt divas vai trīs pudeles vīna, ko baudīt pa ceļam. Beigās vienojāmies, ka pirksim divas, bet Viļņā pa taisno iesim iedzert.

Piesārtuši gluži kā piektās klases skolnieki, mēs nonācām līdz autobusam, kurā klasesbiedru vietā jau sēdēja kādas astoņpadsmit ģimenes ar, bļe, es nezinu, indonēziešiem kaut kādiem. Viena no indonēzietēm, trīs centimetrus gara, visu laiku dzēra autobusa kafiju un gāja uz tualeti, līdz pazuda tualetē pavisam. Beigās izrādījās, ka viņa tur gandrīz nomirusi, jo viņai sākusies klaustrofobija. Kad indonēziešu sieviete tika izglābta, viņa uzreiz automātā paņēma kafiju un devās dziedāt uz autobusa aizmuguri. Cirks pilnīgs.

Abas pudeles vīna mēs, protams, izdzērām jau pēc stundas un tad sagruzījāmies, jo bija jādzer kafija un jāskatās komēdijas solos iebūvētajos datoros.

Šņekutis

Šī iestāde ar trekno un sulīgo nosaukumu ir brīnišķīga un pilnīgs sūds reizē, proti, ir svarīgi, kurā tieši Šņekuta filiālē esi trāpījis, jo tie ir tikpat atšķirīgi kā miets no cauruma. Redziet, mana gaume ir tāda, ka es mīlu tikai ūķus ar vismaz vienu malkas krāsni, bizinošām sūdu mušām un bārmeni, kurš līdzīgs Dambim vai vismaz Sīmanim, tāpēc es iemīļoju to Šņekuti, kurš izbūvēts pie kapiem (Kapos mēs vienreiz iegājām pasērst. Nezinu kāpēc).

Tātad Šņekutis pie kapiem pilnībā attaisno krievu klasiķu darbos bieži skandēto vārdu “traktieris”. Maza pārkurināta istabiņa, tapešu vietā skabargaini dēļi, visas sienas nokarinātas ar kaut kādiem kapos izraktiem artefaktiem, no dēļiem sanagloti gari galdi un soli, vismaz vienā istabas kaktā sēž augoņiem apaudzis dzērājs, kurš zin interesantus stāstus, kurus lietuviešu valodā alkst skandēt katram, kurš uz viņu paskatās, daudz alus, šašliks, cepelīni, kartupeļi un visam pāri – kārtīga sešdesmito gadu psihodēlija, kas skan no milzīga Panasonic mūzikas centra.

Lieki piebilst, ka šajā Šņekutī bija pieejams viss vietējā alus klāsts, sākot no Šviestura un beidzot ar Dunduli. Ak, jā, ārā bija šaura, sanaglotam bomžu ūķim līdzīga terase, kas diemžēl vēsajā rudens dienā bija pilna ar sniegu, tomēr mēs tāpat pamanījāmies tur pačurāt.

Par otru Šņekuti, kas atrodas pilsētas centrā, es pat runāt negribu. Plašs un moderns, kaut kas līdzīgs Vecrīgas krogam “Ala”. Aiz letes kaut kādi sešpadsmit gadīgi lohi, kuri – es zvēru! – iespļāva manas draudzenes aukstajā zupā pēc tam, kad es, lūk, nezināju, ka Latvijas basketbola izlase tajā pašā dienā spēlē pret Lietuvas izlasi. Kad viņš man to paskaidroja, es vēl centos glābt zupu ar tekstu: “gan jau padirsīsim”, bet ar to nebija līdzēts, jo – es zvēru! – viņš iespļāva manā aukstajā zupā.

Visiem iesaku pirmo Šņekuti, jo tieši tur kaktos var sagrābāt to īsto lietuviešu identitāti, ko katrs tiecas atrast, viesojoties Lietuvā. Ziniet, kā bija tajā filmā, kur amerikānis brauca uz Grieķiju ar pārliecību, ka Mēdeja ir slikta, jo novāca savus bērnus, bet atgriezās ar pārliecību – pie velna, viņai bija taisnība! Es darītu tieši tāpat!

Indiāņu bārs jeb Miegantis Jautis

Lūk, šis ir krutākais krogs izplatījumā. Trīs kvadrātmetrus milzīgs, iekšā tikai vietējie lietuviešu panki un cirka bārmenis ar milzīgu, dzīvu, runājošu papagaili uz pleca. Bārmenim, kurš laikam arī īpašnieks, acīmredzot ir indiāņu fetišs, jo visas sienas, visi griesti, visa grīda, visi kakti izraibināti, izkarināti, aplīmēti, apsieti ar indiāņu krāmiem. Pagriez galvu pa labi – sapņu ķērājs, pagriez pa kreisi – šamaņa galvaskauss, pacel acis uz augšu – milzīgs kanoe airis. Neskaitāmi aizvēsturisku radījumu izbāzeņi teju katrā kroga kaktā, bet uz tualeti vispār bail iet, jo kaut kādi pieci izbāzti sātani skatās virsū. 

IMG_0764

Visā krogā tikai viens galdiņš, pie kura neviens nesēž, jo visi sēž pie letes un runājas ar bārmeni, un – es zvēru! apdirš tūristus, kuri sēž pie tā paša galdiņa, pie kura neviens nesēž.

No ārpuses krogu (cilvēku valodā to sauc par “miegaino bulli”) ir neiespējami pamanīt, jo tas ir iespiests starp mājām un izskatās pēc sieviešu biksīšu tirgotavas Rīgas dzelzceļa stacijas tunelī. Nezinu, kā sanāca, ka mēs drūmā oktobra naktī tur iemaldījāmies. Paldies dievam, ka iemaldījāmies, jo, kad bijām tur otrajā reizē, es jau zināju skandināt stāstus un leģendas, kā arī nesamulsu, kad, jautājot, kādi aliņi jums ir, bārmenis atbildēja – IPA, APA LAGER. Viss.

IMG_0796

Nākamajā dienā, kad sēdējām Šņekutī un strēbām spļaudekļu zupu, mūsu uzmanību piesaistīja dīvains troksnis. Kaut kur aiz muguras kaut kas klaudzēja un grabēja, it kā mums tuvotos baiss, ar tūkstoš ieročiem bruņots naidnieks. Es pagriezos, un tur viņš bija – trakojošā buļļa saimnieks Donāts. Violetmelni strīpotās biksēs, naglotos ādas zābakos, bārkstainā vestē un īru pundura hūtē ar piespraustu gaiļa spalvu. Viņš devās uz darbiņu. Varbūt arī baznīcu.

Špunka

Špunka ir krodziņš, ko iesaku visiem, kuri vēlas biedroties ar vietējiem lietuviešiem vai ar tiem kārtīgi izkauties. Tikai pateicoties Špunkai, mēs atklājām Šņekuti. Tikai pateicoties Špunkai, es pirmo reizi sapratu, ka lietuvietis ir tas pats, kas latvietis, tikai visiem vārdiem galā liek “as”. Špunkā es atradu piecus eiro. Pirmo reizi mūžā tik daudz. Uz letes. Stāvēja uz letes. Kāds, kurš pirka alu, acīmredzot bija tos pazaudējis. Draugs man vēlāk teica, ka es nevis atradu, bet nozagu, tomēr, nu, bļin, muļķības. Nebūtu es bijis tik acīgs, naudu tāpat pievāktu bārmenis.

Špunka atrodas Užupī, kas ir tāds rajončiks kā maskačka, tikai daudz stilīgāks un bez čigāniem. Gan jau, ja uz Viļņu atbrauc japāņu tūristi, vietējie labvēļi viņiem stāsta, lai nekādā gadījumā neiet uz Užupi, bet ja tomēr iet, tad, lai Špunkai met lielu līkumu, jo tur sitot cilvēkus nost. 

Lai nu kā, Špunkā ir dafiga alus, ērti ķebļi, ūķīgs interjers, bārmenis, kurš nezina, kur pilsētā ir kāda grāmatnīca un aizsūta uz universitāti, kur noteikti būšot “bibliotekas”. Bet pats galvenais tur ir mīļi, skaļi un uzmācīgi lietuviešu dzērāji.

Alus bibliotekas

Ja kādreiz esi vēlējies atpaukšķināt aliņu starp bibliotēkas grāmatplauktiem, tad šī ir īstā vieta. Visas sienas nokrāmētas ar grāmatām, zaļiem abažūriem apliktas lampas kā rāda amerikāņu filmās, galdi nostabilizēti ar grāmatām, pie griestiem grāmatas, uz balkona grāmatas, visur grāmatas. Vispār jau forši, bet šitā grāmatu dizainu lieta man nepatīk. Laikam neesmu gana liels intelektuālis, jo nejūtu lielu patiku ēst ceptu pīli, kas servēta starp Ļeņina kopoto rakstu 67. un 68. lapaspusi.

IMG_0882

Aliņu šķirņu gan tur daudz. Lai arī visas pudeles saliktas grāmatplauktos un iestāde tiek saukta par alus bibliotēku, tomēr par dzērieniem nauda jāmaksā. Bibliotēkas kartiņa nederēs. Sasodīts.

Bukovsky baras

Laikam jau nebūtu lielāka grēka par neaiziešanu uz bāru, kas veltīts Jēzum Kristum jeb Čārlzam Bukovskim. Lūk, šis cilvēks prata dzert. Kā iegāja bārā tā pielika seju, izaicināja kādu uz nažu tuvcīņu, dabūja pa bieti, aizgāja mājās, izgulējās un dzēra atkal. Meistars.

Žēl, ka Bukovskis vairs nav dzīvs un nevar aizbraukt uz Viļņu, lai paviesotos savā vārdā nosauktajā bārā un to nodedzinātu.

Viss jau jauki, tomēr no Bukovska tur ir tikai milzīgs plakāts pie sienas, ar internetā izdrillēto foto, kurā meistars triec vīnu no pudeles kakliņa. Pārējais ir sūds. Tādā krogā pat būtu neērti pievemt tualeti. Tādā krogā parasti milzīgos ekrānos rāda sportu. Tādā krogā trendīga hipsteru mūzika skan skaļāk par tavām domām, liedzot iespēju spriest par mākslu, literatūru un šņabja izraisītajām blaknēm. Bukovskis, goda vārds, pielaistu tam uguni.

IMG_0776

Tomēr, ja neskatās uz to, ka tur bija afigenna garšīgi vistu spārniņi un par alu naudu mums paprasīt aizmirsa, tad es teikšu, ka man tā vieta likās līdzīga kaut kādam Omes briljantam, kur iet britu tūristi/vecpuiši svinēt to, cik lieli dalbajobi viņi ir.

Hostelis “B&B&B&B&B”

Visiem zināms, ka hosteļos vai viesnīcās iedzert vienmēr ir ļoti patīkami. Tas ir līdzīgi kā mājās, kad iegāzies gultā un iečaučini vīniņu pa taisno no pudeles kakliņa, meklējot istabas griestos dzīves jēgu. Pēc pus pudeles saproti, ka dzīves jēga, kā teica viens biofiziķis, ir nodot savu DNS tālāk. Un viss. Hostelī šī patīkamā apjausma tevi pārņem kā māmuļas rokas, jo tu zini, ka dzīves jēga hostelī slēpjas palagos, uz sienām, griestiem un paklājiem. Tev tikai atliek to paņemt, un tu kļūsi par supercilvēku, kuram rokas notrieptas ar neskaitāmu cilvēku dzīves jēgām. Eh, lūk, tik jauki ir iedzert hosteļos.

IMG_0743

Hostelis, kurā mēs īrējām divvietīgo istabiņu, ir iebūvēts kultūras namā. Ziniet tos kantainos mazpilsētu kultūras namus ar kolonnām un milzīgām koka ieejas durvīm? Lūk, tieši tādā ierīkots hostelis, bārs un deju klubs.

Istabiņas diezgan tīras, palagi balti, apkalpošana patīkama, bet, bļe, vannasistabā gan var ar buboņu mēri saslimt. Ieej kā cilvēks apenēs, ar dvielīti pār plecu, vīniņu rokās un uzreiz iekāp kaut kādā pelēcīgi brūnā, glumā kaudzītē, kas guļ uz zemes. “Kas, pie velna?” Tu iesaucies. “Savēmos”, skaidrā latviešu valodā atbild piedzēries pakistānietis no duškabīnes.

IMG_0747

Mums arī gāja grūti ar kakāšanu. Ziniet, es un mana meitene, mēs esam kautrīgi cilvēki un kakāt mēdzam tikai viens otra klātbūtnē. Dāvāt citiem šo prieku pagaidām neesam gatavi. Tāpēc tualetes kabīnē bija jāpavada mežonīgi ilgs laiks, gaidot, kad blakus kabīnes iemītnieks aiztīsies. Tik smieklīgi – sēdi kluss kā pelīte un klausies, kas notiek blakus kabīnē. Tur tieši tāds pats cilvēks, kluss kā pelīte sēž un klusi cenšas pakakāt. Pēkšņi, dārdošs plunkšķis, kas rodas varenam kebabam iekrītot podā, un atvieglota papīra čaukstēšana. Divi krekšķi un blakussēdētājs ir prom. “Lai slavēts Dievs!” Tu iesaucies un ar milzīgu sprādzienu atdod zemei to, kas no zemes nācis. Noslaukies, norauj podā ūdeni, iznāc ārā, bet tur – seši cilvēki rindā gaida un smīn, it kā tu būtu kabīnē Jēzu zaimojis.

***

Neskatoties uz to, ka starp abiem braucieniem, Lietuvā pamanījās celties alus cenas, lai iekļūtu Viļņas universitātē pēkšņi bija jāpērk biļete un Donāta papagailis laikam bija nosprādzis, Viļņa ir viena no manām mīļākajām pilsētām, kur iedzert.

Protams, es nepieminēju vēl daudzas vietas, ko varbūt bija vērts pieminēt – vīna bāru, kur gribējās palikt uz dzīvi, kafejnīcu “Grey”, kur bija paģirains, pusdzīvs bārmenis un 90. gadu tematiskā ballīte, dīvainu krogu kaut kādā iekšpagalmā, kura bēniņos mēs veicām zinātnisku pētījumu, lai noskaidrotu, cik daudz alus vajadzīgs, lai briesmīgās paģirās paliktu labi (izrādās, tieši pusotrs puslitrīgais kauss sešprocentīga alus) un daudzas citas jaukas vietas.

Lai arī pēc brauciena uz Viļņu rēķinieties, ka vismaz trīs dienas būs slikti, tas ir to vērts. Visiem iesaku Viļņu jeb, kā saka paši lietuvieši: alus baras yra negantas paģiras, sviestas, dirsas, šņabjas, kakas.