Piecu Rīgas krogu raksturi (I. daļa)

piecu_rigas_krogu_raksturi

Zināms, ka Rīgā krogu, kafejnīcu, klubu un dzertuvju ir vairāk nekā kaimiņu Reksim spaļu, tāpēc eksistenciālais jautājums: “Nu, kur ejam iekapāt?” neizlēmīgam un iekšēju pretrunu mocītam cilvēkam bieži vien sagādā milzu galvassāpes. Kādās tik vietās šodien nevar apreibināties! Savulaik, lūk, biji mākslinieks, viss skaidrs – marš “Sukubā” vai “Putnu dārzā”. Tagad – hipsteri, mākslas akadēmiķi tur, kokainščiki, urlas tur, latvieši tur, krievi šur, čigāni vispār – nekur. Grūta dzīve baudītkāram jauneklim mūsdienās, goda vārds. Pašam Sīzifam nav bijis grūtāk pēcnāvē par vidusmēra jaunieti piektdienas vakarā. Lai nu kā, centīšos sniegt nelielas iedvesmojošas impresijas par savām iemīļotajām iestādēm, kurās var gan atpūsties, padancot, paklausīties mūziku, gan pierīties līdz nemaņai ar garšīgu alu un grimt nebeidzamās sarunās par literatūru, mūziku, meitenēm un LSD tripiem.

 

Čomskis

Čomskis ir bohēmas un intelektuālisma Meka. Tur viss ir kā vajag – šķūnīša interjers, durvis galdu vietā, kārtīga malkas krāsns, mūzika no citas galaktikas, lēts alus, bārmenis, kurš lasa grāmatas, žurkas vidēja kaķa lielumā, vienvārdsakot, viss kā pirms simts gadiem. Brīnos, kā ar zāģskaidām vēl grīdu nav nokaisījuši. Skaidrības labad jāsaka, ka Čomski saukt par krogu, bāru vai kafejnīcu ir pāķiski un necienīgi. Traktiers! Kārtīgs Dostojevska laika traktieris! Ja cirvjotais slepkava Raskoļņikovs no Dostojevska romāna būtu dzīvs, tad viņš noteikti dzīvotu istabiņā virs Čomska, bet, ja Verlēns pēkšņi uzrastos Latvijā, tad absinta glāzi viņš vispirms pieprasītu Čomskī. Beigās sanāktu, ka Raskoļņikovs ar Verlēnu iepazīstas un noslēdz ciešu draudzību, atbrauc Rembo, kas tur vēl, Bodlērs varbūt, sēž visi Čomskī līdz nez no kurienes uzrodas Viktors Igo un iedod visiem galvā, sak, dekadenti, bļin.

Labi, tātad, viena lieta gan Čomskī pietrūkst – pamatīgs patvāris. Kārtīgs aparāts, tā, lai var tēju nodzerties brīžos, kad acis aizlietas līdz nemaņai un mēle vairs nejaudā izrunāt: “bet, kungi, Aristoteļa ‘Metafizikā’, lūk…”. Padomā tik – pamatīgs zeltīts patvāris kaktā pie krāsns cēli izstiepis savus krānus, un snuķus gaida tējas kārotājus. Virs tā uzraksts: “Noskalo dzērvenīti” vai “No šī patvāra čaju baudījis Tolstojs “, vai arī “Piekusi pļūtīt? Iedzer tēju.” Brīnišķīga, jauna pasaule šeit tēlojas! Jācer, ka Noams Čomskis, lai arī jau sirmu kuli, tomēr reiz izdomās pagodināt LU Humanitāro zinātņu fakultāti ar savu apciemojumu, jo tad gan – tad gan viņš, lai nebaidās – uz viņa vārdā nosaukto traktieri viņam būs jāiet un jādzer būs, un jāspēkojas zināšanās ar pašām spēcīgākajām baltu filoloģijas pirmā kursa meitenēm, goda vārds.

 

Depo

Depo jeb Depiņā aizvadīti jaunības skaistākie gadi. Jā, tas bija laiks, kad par pieciem latiem varēja aizbraukt no Jēkabpils uz Rīgu, samesties vermuta pudelei ceļam, pierīties stacijas Hesītī, piedzerties Depiņā, atbraukt atpakaļ un vēl automātos uzspēlēt. Zelta laiki! Kas tagad? Strādā kā zirgs cauru nedēļu, pelni naudu, kas pēc tam paliek Čomskī un 4finance kontos. Lai nu kā, klubs Depo ir laba vieta, kur jauniešiem iet dzīvi mācīties. Tiesa, neesmu tur bijis apmēram miljons gadus, tomēr ticu, ka maģiskā “viss ir zajibis” aura tur valda vēl joprojām. Īpaši tad, kad atnāk Krišnas. Lai rūpijām pilnas kabatas un grāmatu rūpals iet no rokas šiem jaukajiem cilvēkiem. Reiz, viņi, vīrakus kūpinādami, pārsteidza mani un zēnus apakšstāvā baudām mūziku: “Lūgtum, cepumiņi,” viens no viņiem, sniegdams milzu paplāti ar “žagariņiem”, laipni piedāvāja. Es tikko biju tualetē izvēmis vismaz divus litrus alus, tāpēc “žagariņi” vareni gāja pie dūšas. Jā, jā, tiku bijis arī uz skatuves pagorīties. Goda vārds – Depo katram tīnim var dot iespēju kaut vienu reizi mūžā sajusties kā Džimijam Peidžam uz “Madison square garden” skatuves. Iemācies raustīt stīgas, novāc bendu ar normāliem purniem un uz priekšu. Nav pat jāgaida astoņpadsmit. Mēs ar zēniem tikko septiņpadsmit gadus veci laidām uz Depiņu ar mammas piecīti kabatā un zīlējām – ielaidīs vai neielaidīs, ielaidīs vai nē. Ja Ielaida – viss bumbās; neielaida – taisnā ceļā uz Frančiem vai Saksofonu. Nekādu problēmu, ak, skaistā dzīve.

 

Ala

Folkklubs “Ala”, šķiet, ir vienīgais klubs, kur klients vēl skaidrā būdams var iejusties ķēniņa ādā. Tas dēļ krēsliem. Padomā, paņem kausu alus, nolien drūmā kaktā un tur rupji tēsts koka tronis, apvilkts ar pērnā mežacūķa ādu, gaida Tevi – Normandijas ķēniņu. Ja vēl alu pasniegtu māla krūkās un ļautu tās pēc iztukšošanas triekt pret grīdu, vispār būtu folkklubs uz goda. Visādi citādi, tāds palielāks kroģelis vien ir. Pilns ar aziātiem vienmēr. Es saku, kā ieej iekšā tā vismaz divpadsmit kitajozas sēž pie galda un sukā iekšā cūkas kājas ar kāpostiem. Citās vietās tā nemēdz būt, nezinu, laikam jau velk tos ķīniešus uz alām vairāk nekā citus. Ak, jā, tur ir arī garderobe, tiesa, garderobisti tur redzēju tikai vienu reizi – piecos no rīta. Jauka un saprotoša večiņa, teikšu – labdienu iedeva, veiksmes novēlēja, viss kā pienākas. Neko citu par šo iestādi nemāku teikt. Zinu, ka tur notiek mūzikas, karaokes kaut kādas un vēl sazin kas, bet, kas tad man, es tur mēdzu iet dzert alu un sēdēt ķēniņa tronī. Ko tad cilvēks vēl vairāk dzīvē var gribēt…

 

Gauja

Kafejnīca Gauja ir ļoti omulīga vieta. Ja divpadsmitos dienā sakārojas Brenguļa un mierīgas pasēdēšanas soveckajā gaisotnē, tad Gauja ir īstā vieta. Nostaļģijas narkomāniem šis bārs vareni ies pie sirds, jo interjers tur akurāt kā vecmammas dzīvoklī Juglā: ar zaļu audumu apvilkti dīvāneļi, galdiņi mediatoru formās, tapetes kā Oskara Vailda veste, utt. Pēc sešiem, tiesa, tur nav ko meklēt, jo visi divarpus galdiņi būs aizņemti, kaut arī dēļ saldā Brenguļa jau var pastāvēt kājās. Alus lēts un garšīgs, tomēr jābūt uzmanīgiem, jo ar Brenguli, ziniet, joki mazi. Sak, dzer, dzer slavēdams: “vai cik gards”, “mm cik salds”, bet nākamajā brīdī attopies guļam zem skatuves klubā Depo. “Kas noticis?” tev prasa feldšeris un piemetina: “simts punkti, Brenguli “Gaujā” dzēri”. Tāpēc uz Gauju labāk iet, kā jau teicu, vaļīgākā brīdī patērzēt ar džekiem un noskalot putekļus no plaušām. Var jau arī meiteni aizvest, kafiju iedzert, tomēr tad jārēķinās, ka meitene viskautko var pārprast vai nez ko sadomāties. Nu tā, sak, labāk ar džekiem…

 

Labietis

Kārtīgs alus snobs pratīs novērtēt Labieša alus šķirņu klāstu. Kā tikai tur nav! Stipri un vāji; melni un dzelteni; garšīgi un negaršīgi ali. Šie brūvē paši, tāpēc var atļauties eksperimentēt. “Trīs indiāņi” – man mīļākais alus. Tik gards kā mātes piens. Tomēr sargieties “Asaras”. Lai Dievs jūs sargā no tās nešķīstās dziras. Ja jums ir netīra sirdsapziņa, tad dzerot “Asaru”, ir sajūta, ka tiek dzertas visu apvainoto un aizskarto cilvēku raudas. Tik briesmīgs tas ir. Tiesa, manai draudzenei ļoti garšo… Daudz, daudz tur ir alus šķirņu. Katru reizi var jaunu nosmeķēt. Parasti pirms pērku, es paņemu sešus septiņus alus šotus, ko pasniedz pie letes, sak, lai cilvēks, nav kā aukstā ūdenī uzreiz. Iemet šotus un ej pie galda jau silts. Feini. Par galdiem runājot, jāsaka, ka Labietis nav tā ērtākā sēdēšanas un tērzēšanas vieta. Iekšā ir viens milzīgs bruņinieku galds un trīs četri sēžamie celmi, bet ārā vispār kaut kāds ārprāts notiek – nekad nevaru saprast kurš galds, kurš krēsls. Vienreiz skumji noskatījos, kā smuka meitene nosēdās vietā, kur pirms tam biju glabājis savas kājas. Neko jau neteicu, bet tāpat skumīgi. Tomēr tie tādi sīkumi. Visiem iesaku Labieti.

Nākamie pieci krogu raksturi jau pavisam drīz. Stāstīšu par Taku, Paddy Whelans, Space Dog, Ezīti miglā un Saksofonu.

2 thoughts on “Piecu Rīgas krogu raksturi (I. daļa)

Leave a Reply

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Change )

Google photo

You are commenting using your Google account. Log Out /  Change )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Change )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Change )

Connecting to %s