Piedzīvojumi pārvācoties jeb kāpēc pārvākties ir lieliski

untitled-1

Zināms, ka pārvākties ir ļoti aizraujoši un patīkami. Visi kādreiz ir pārvākušies, tāpēc zinās, par ko es runāju. Lūk, es arī nesen pārvācos. Brīnišķīga pieredze. Ja varētu pārvākties, kad sagribas, tad, ziniet, es katru nedēļu pārvāktos. Ar naudu pašlaik, kā saka, čagani, tāpēc vairs nevaru pārvākties, bet citā reizē – kaut katru dienu. Principā es jau sākumā nemaz negribēju pārvākties. No dzīvokļa, redziet, izdzina. Sak, dzīvo kaut krūmos, bet tu mums šeit vairs neesi derīgs. Paldies dievam, ka izdzina. Šito brīnišķīgo piedzīvojumu – pārvākties. Krāmēt mantas kastēs, šķirot sazin kādas lupatas, drazas, stibīt smagumus uz augšu un leju, pārslēgt līgumus un nolīgt transportus, ehh, taisni žēl, ka viss jau garām. Ziniet, nebūtu mākslās aizgājis, būtu par šito pārvākšanās profesionāli izmācījies. Pārvāktos ik dienu svilpodams. Bet, ko nu vairs. Atliek vien gremdēties atmiņās par šo brīnišķīgo un piedzīvojumiem bagāto laiku.

Kad cilvēks uzzina, ka tam jāpārvācas, tad loģiski viņš uzreiz sāk meklēt kartona kastes. Parasti tās mētājas teju uz katra stūra – pie atkritumu konteineriem, veikalu ieejām, zem kokiem, pat mājās zem gultas, tomēr, kad tās savajagas, tad nekur nav dabūjamas. Lielveikalos pēkšņi tās, lūk, spiežot presēs un citiem nedodot, mazajos pārtikas veikaliņos nedod principa pēc, bet, ja gadās kādu kasti uziet miskastē, tad tajā stabili būs kāds piepļūtījis.

Nekas cits neatliek, kā doties pēc kastēm pakaļ uz Depo. Zināms – jo lielāka kaste, jo vairāk tajā var sabāzt, tāpēc izvēlēties pašas milzīgākās kartona kastes ir tikai loģiski un pareizi. Man, piemēram, ir tūkstoš grāmatu. Plānoju piecdesmit sējumus katrā kastē sabāzt. Salīda, protams. Esat kādreiz mēģinājuši pacelt kartona kasti ar piecdesmit krievu klasikas sējumiem tajā? Neiespējami. Skats gan ir visai komisks. Vispirms noplīst tie kastes rokturīši, paraujot līdzi pusi vāka, bet, kad centies kasti pacelt aiz malām, tad izplīst dibens un visa krievu klasika uzgāžas tev uz kājām. Beigās katrā kastē sanāk ielikt kādas sešas grāmatas un vienu spilvenu vai deviņas grāmatas un sešus gaisus.

Labi, kad ir sagādātas pienācīgas kastes, jāsāk nopietni krāmēt mantas. Galvenais ir salikt kastēs pilnīgi visu, rūpīgi aizlīmēt tās ciet un sakraut piramīdā līdz griestiem. Tas nekas, ka līdz pārvākšanās dienai vēl nedēļa. Nav nekā jautrāka, kā pēc tam meklēt tīras apakšbikses, kuras, kā izrādās, ieliktas pašā apakšējā kastē zem sasodītajiem krievu klasikas sējumiem. Kad biju sakrāmējis mantas kastēs, es pirmo nakti pavadīju tumsā bez segas un spilvena, skatoties pa logu, jo biju iesaiņojis arī lampas, aizkarus un gultasveļu. Sazin kāda iemesla pēc biju iesaiņojis pat maizi un desu. Nākamajā dienā, saprotams, viss bija jāsaiņo vaļā. Sajūta bija kā ievācoties dzīvoklī, no kura taisies izvākties.

Visgrūtāk, saprotams, iepakot kaķi. Redziet, dzīvnieciņš nesaprot, ka tam klusu jāsēž kastē, arī gaisu tam vajag, nemaz nerunājot par ēdienu. Kaķis, lūk, ir kā mazs cilvēciņš, tikai spalvains un briesmīgi nejauks. Tas nezvērs nepadodas skočam vai striķiem un, tajā pašā laikā, atsakās uz jauno mitekli iet pats ar kājām. Viņam, lūk, vajadzīgs īpašs krātiņš un taksometrs. Elle gatavā. Un tad vēl bauro kā zilonis. Lopiņš nepateicīgais.

Piedzīvojums ne pārvākšanās, es jums saku. Bet, ko tur melot, vispatīkamākā ir pati pārvākšanās diena. Tu, piemēram, esi ar kaut kādiem meliem, māņiem, draudiem un šantāžu pierunājis vienu vai divus draugus palīdzēt stiept mantas. Pirms ir atbraucis kaut kāds, sazin kur sarunāts, šaubīgs šoferis ar busiņu, jūs, zināms, paņemat aliņus, uzpīpējat, ieraujat pa mazam šņabītim, smādēts netiek arī balzamiņš, vīns, kalvadoss, ir uzkožamie, tiek izpakot mūzikas centrs, ģitāra, dažas dzejas grāmatas, nu, kā saka, it vaļā atvadu balle. Kad atbraucis vedējs, tad, saprotams, jāsāk stiept mantas. Esat mēģinājuši pālī stiept kastes no trešā stāva? Nav nekā jautrāka pasaulē, goda vārds. Te kaste nokrīt kāpnēs un sasprāgst gabalos, te no citas kastes izveļas kāds kompromats, te viens no biedriem paslīd un ar galvu sienā iemauc, te otrs biedrs uz sazin kādas naglas sadur elkoni, te kaimiņi izlien ārā un sāk skandālu par piebradāto un ar asinīm pielieto koridoru. Nu, vispār cirkus de solej gatavais.

Kad beidzot busiņš ir piekrauts ar kastēm un saiņiem (mēbeles es, piemēram, saskaldīju malkā un sadedzināju krāsnī, lai nav jāstiepj), ir jāuzsāk cīņa par to, kurš brauks šofera kabīnē un kurš kravas kastē, jo trīs cilvēki + šoferis priekšā nesaiet. Saprotams, ka visi grib braukt kravas kastē, tomēr izvēlēts tiek tas, kurš var paiet. Tad kravas kastē tiek uzsliets datorkrēsls, lai cilvēkam ir kur sēdēt, vienā rokā iedots aliņš un stingri piekodināts turēties. Šoferis, zināms, nav nekāds mietpilsonis un brauc kā sacīkstēs, tāpēc jautrība un bļaušana sit augstu vilni, kad milzīgā ātrumā tiek izņemts kārtējais līkums.

Kad pēc krietnas maldīšanās pa pilsētu esat veiksmīgi nonākuši galā, ir jāskrien skatīties, ko dara kravas kastē sēdošais draugs. Viņš no kravas kastes izlec laukā vairs nevis kā cilvēks, bet kā mežonis – viss nolējies ar alu un vīnu, acs zila, nedaudz pieklibo, mētelis pazudis. Lūk, tāds mežonis izlec ārā. Bet smaidīgs. Alu izdzēris, vīnu, redziet, atradis savā somā un arī izdzēris. Viss ir augstākajā mērā lieliski. Priekšā sēdošie jau arī, kā saka, nav marinējuši un ir augstākajā mērā gatavi ķerties pie darba.

Protams, visiem ir zināms, ka lietas nest augšā ir krietni grūtāk nekā lejā, tāpēc pirms nešanas ir jāatpūšas un maķenīt jāiedzer. Tajā mirklī tiek atkorķēti šampanieši. Pēc pudeļu iztukšošanas visi ir augstākajā mērā gatavi ķerties pie darba, tāpēc, lai maķenīt nomierinātos ir jāizšauj pa aliņam. Kad aliņš ir piebeigts, var sākt strādāt un par slāpēm neuztraukties.

Tālāk tik sākas pati jautrākā pārvākšanas daļa. Kad jau nostrādāta kāda stunda un jaunajā dzīvoklī iestieptas divas kastes, ir jāpiesēž atpūsties. Cilvēkam ir tada daba, ka no atpūtas viņš nekad nav nomiris, bet no darba gan miljardi aizgājuši aizsaulē, tāpēc nav ko dzīt zirgus. Visam savs laiks. Nevilšus prātā ienāk doma, ka varētu aiziet piesēst krogā uz alus kausu. Domāts darīts, visi dodas uz krogu. Tikai ar pašu acu kaktiņu pēdējā brīdī izdodas pamanīt apjukušo, nedaudz nikno, bet visādā citādā ziņā diezgan pelēcīgo kravas automašīnas šofera seju. “Zēni”, viņš saka, “Es nesaprotu, kas notiek?” Neko darīt, dusmīgs, velns tāds, jāgriežas atpakaļ, jāsaspļauj plaukstās un jāķeras pie darba.

Kā gadījies kā ne, bet izrādās, ka dažas kastes vairs nevar pacelt vai taisni panest. Jānes pa diviem vai pa trijiem. Jāvelk, jāstumj, briesmas gatavās. Beigās šoferis viens pats visu sanes un mēs varam atkorķēt aliņus. Zināms, ka pēc darba aliņš garšo labāk nekā ambrozijs. Nopelnīts dzēriens un atpūtas mirklis. Tiesa, tad, pēkšņi, šoferis ņem un noplēš bezkaunīgi lielu naudas summu par saviem pakalpojumiem. Briesmas pēdējās. Goda vārds jāiet par pārvākšanās šoferi strādāt – bagāts paliksi vienā vakarā. Laupītāju tauta gatavā.

Un šeit, draugi, pārvākšanās piedzīvojums ir beidzies, jo no patīkamā, bet lielā noguruma, kas toreiz pārmāca, pazuda atmiņa. Tomēr nezinu nekā jaukāka un brīnumaināka par pārvākšanos. Pārvācieties droši. Vācieties, kā saka. Ha Ha Ha Ha!

Advertisements

One thought on “Piedzīvojumi pārvācoties jeb kāpēc pārvākties ir lieliski

Leave a Reply

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Change )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out /  Change )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Change )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Change )

Connecting to %s