Mīlnieka memuāri jeb daži padomi salauztām sirdīm

Šis raksts būs veltīts visiem tiem, kuri kaut reizi dzīvē ir piedzīvojuši nopietnas attiecības un to mūžīgās sekas – salauztu sirdi vai pārplēstu bieti. Tiesa, man, pasarg’ dievs, nav nekādu ambīciju, kādu tagad ārstēt – tik iedomīgs es neesmu. Vismīļāk es gribētu likt visiem justies piecreiz sūdīgāk par mani, tomēr būšu klasisks un likšu visiem, ja ne pasmieties, tad pārdomāt iemeslus, kāpēc viņi vispār šo visu lasa.

Tātad, lūk, tikko ar vienu dāmu gadījās izbeigt 6 gadus ilgas attiecības. Tāpēc, lai ieriebtu viņai un sajustos nedaudz labāk, es rakstu šo stāstu. Lai arī jau minēju, ka tie, kurus piemeklējusi līdzīga liga, šeit var nemeklēt sirds zāles, tomēr, kas zin’ – varbūt kāds izlasīs šo un sapratīs, ka pilna pasaule ar šķirtiem sirdzējiem un, ja kaut kādā veidā sanāk nenosprāgt aiz bēdām, tad var gadīties, ka viss laika gaitā būs lieliski. Kā es to zinu? Tad nu klausieties:

Es pats esmu liels šķiršanās un salauztas sirds zinātājs. Me miserum![1]  Nopietnas attiecības ar meitenēm ir mana profesija. Tikko kā satieku kādu meiteni tā – bams! – uzreiz vairāki gadi kopā. Pats brīnos. Eju pa ielu, domāju, uzsmaidīšu meitenei – blaukš! – attopos, ka Maksimā pērkam kaķu barību un strīdamies, kurus pelmeņus ēdīsim vakariņās. Posts un negals! Labi, es smejos… Es smejos saldsērīgus smieklus, līdz putas un salauztās sirds ķeskas sāk nākt ārā pa muti. Ir taču nedaudz rēcīgi. Ieslauku tik visu to zapti piedurknē un rēcu tālāk, līdz saprotu, ka esmu diezgan nestabils un prātā neveselīgs cilvēks. Lūk, un pats tā īsti negribot, esmu kļuvis par attiecību un šķiršanās ekspertu.

Manas pirmās attiecības ilga četrus gadus. Kamēr citi savos sešpadsmit gados teltīs spaidīja iedzērušas festivālu apmeklētājas, es marinēju gurķus un sacerēju mīlas dzeju kā tāds Ovidijs. Četri gadi nopietnu attiecību pašā jaunības plaukumā! Četri vīra gadi, kad man bija jābūt zēnam! Dievs apžēlo… Tomēr nožēlas manī nav. Es iemācījos daudzas ziepju operu cienīgas lietas. Dodiet man papīru, es rakstīšu scenāriju ziepenei: “Rozes, mīla un asaras”. Ai, jūs taču saprotiet, ka es atkal smejos. Pasmejieties arī jūs, jo Kembridžas zinātnieki ir pierādījuši, ka šķiršanās vienmēr beidzas vai nu ar jaunām attiecībām vai līķi. Ak, nospļaujieties trīs reizes un sakiet, ka līķis būs, jā, līķis būs tas pirmais, kurš piecirtīs jūsu bijušajai/am. To jūs zināsiet, jo tā vietā, lai ieietu dušā, beidzot apēstu kaut ko vairāk par alu un piereģistrētos Tinderī, jūs stalkojat bijušo feisbukā un gaidāt, kad uzpeldēs bilde, kurā, nedod dievs, viņa/š būs smaidīgs. Tik nenovīdīgs jūs esat. Bet, nu gan pietiks par jums. Tieciet vien paši galā un paklausieties labāk mani.

Tātad četri gadi aizritēja kā ūdens klozetā, paraujot līdzi mīlu, prieku, cieņu un vēl visādu drazu. Tad man bija pirmo reizi jāsaskaras ar dzīvi, dēmoniem, kas lien ārā no visiem istabas kaktiem, vientulību, bezmiegu, sadirstu sirdi, prātu un ticību cilvēkiem. “Tā ir pilnīga čerņa…” teiks ikviens, kurš pārdzīvojis šķiršanos. Sēdi istabā, googlē jau divdesmit astoto reizi raksti “How to get over relationship”, klausies R.E.M. “Everybody hurts”, centies izvemties uz galda un visādā ziņā padarīt sev galu. Un tad vēl sāc dzert. Dieva dēļ nedzeriet, kad jums ir jāpārdzīvo šķiršanās! Nākamajā rītā būs tik slikti, ka būsiet gatavs mirt Ķīnas radošāko spīdzinātāju rokās tikai, lai nevajadzētu nodzīvot pasaulē vēl vienu dienu. Bet, nu tas jau zināms visiem. Es, piemēram, mēdzu iedzert tāpat, jo zinu mēru. Pa īstam jau nezinu gan, bet, stāvot veikalā pie alkohola plaukta, vienmēr veiksmīgi sev iegalvoju, ka zinu. “Paņemšu pudeli džina”, es sev saku, “būšu kā intelektuālis – baudīšu, malkošu, pietiks mēnesim”. Jā, protams, džinam vēl tajā pašā vakarā seko vismaz trīs aliņi līdz bez poņas pamosties virtuvē uz grīdas ar mežonīgām galvassāpēm un vēl mežonīgākām sirdssāpēm. Turklāt izrādās, ka deviņpadsmit reizes esi zvanījis savai bijušajai, piecas reizes mammai un, nez kāpēc veselas divas reizes ātrajiem. Tātad, vismaz viens vērtīgs padoms tiem, kuri šodien mokās: nevajag dzert! Ja tomēr gribas apreibināties, tad lasiet Rablē “Gargantija un Pantagriēls” vai sēžaties uz gerača. Sak, ka jau – ta jau. Labi, es atkal smejos. Zils jau no smiekliem esmu palicis. Tik zils kā tas bomzis, kurš vienmēr brauc piektajā tramvajā un nemitīgi dzer. Noteikti, ka arī izšķīries no meitenes… Lai nu kā ar tiem zilajiem, tomēr labāk nedzert un uz gerača arī nesēsties.

Nu, lūk, sūdīgi bija, bet nepagāja ne gads, kad besis beidzās, attiecības aizmirsās un alkohols sāka interesēt tikai izklaidējošos nolūkos. Šis varētu mierināt visus, kuri šķīrušies pirmo reizi un domā, ka dzīvei gals klāt. Nē, nē, tik viegli jūs no dzīves vaļā nelaidīs. Pamocīs kārtīgāk pirms atļaus nosprāgt. Bet viss būs labi. Tā kā nemīžiet, es turpinu:

“Esmu gatavs dzīvot kā Čārlijs Šīns”, es sev teicu, kad biju daudz maz atkopies un, nepagāja ne nedēļa, kad – babams! – atkal meitene. Šoreiz uz sešiem gadiem. Kaut kāds ārprāts. Palūk, te vietā līdzība: cilvēks stāv uz soda bluķa ar cilpu kaklā. Tūliņ viņam izraus bluķi no pakājes un nožņaugsies viņš beigts, bet, pēkšņi, ķēniņam nez kas uznāk un viņš ņem un apžēlo bēduli. Tam noņem cilpu no kakla, to ved uz dzīrēm, grasās dot ēdienus, piešķirt zuteni naudas un pulka meiteņu kā atlīdzību par sāpēm, bet ko šis? Kā debils skrien atpakaļ pie bluķa, kāpj tam virsū, iebāž galvu atpakaļ cilpā un saka: “kariet vien veseli, zēni, nezinu kāpēc, bet kariet droši.” Akurāt kā es – uzliku galvā cilpu un teicu: “Kariet nost! Man patīk kārties!” Tagad, es atkal sēžu pie galda un smejos, jo attiecības ir beigušās un ap dūšu, ziniet, maķenīt slābani. “Varbūt nevajadzēja bāzt to galvu atpakaļ cilpā?” Es pats sev jautāju. Bet, ko nu vairs. Vispār – parādiet tik man virves galu, uzreiz aizskriešu pakārties vēlreiz. Esmu sapratis, ka labāk ir iemācīties saārstēt lauztu sirdi, nekā neiemīlēties. Skaista tā mīla. Zaraza debīlā, atdauzītā – bet skaista.

Kā redzat, gudrības man netrūkst. Jau sāk likties, ka es tomēr varu palīdzēt visiem, kas tagad pārdzīvo dvēseles sāpes. Tāpēc atkal došu padomu: galvenais, saprotiet, ka dirsā ir. Jā, jā viss ir pilnīgā pakaļā un tik dziļā pakaļā, ka pat OSHO jums nepalīdzēs. Jau Budas mācībā ir teikts, ka, lai nonāktu līdz apskaidrībai ir jāapzinās, ka viss ir pakaļā. Labi, to es tikko izdomāju. Vienalga. Cilvēks, kurš iemaucis dziļā sūdu bedrē, taču nevar sākt kāpt ārā, kamēr viņš neapzinās, ka ir dziļā sūdu bedrē. Ir jau tādi. Sēž sūdos līdz ausīm, bet domā, ka ar mopēdu vizinās. Reiz, es redzēju vienu čali, kurš gāja pa ielu, bet nezināja, ka tam visa mute ar kaut ko zilu nosmērēta. Viņš gāja un rauca tik pieri, noteikti domādams, ko visi lūr, sūdīga diena, besis, ko var blenzt, utt. Beigās viņš paskatījās veikala skatlogā un pēc mirkļa mulsuma, noslaucīja muti, un uzreiz palika priecīgs. Lūk, tāpat ar sirdssāpju cietēju – ieraugiet, ka viss ir dirsā, un dodieties pretī priekam un laimei! Lux lucet in tenebris![2]

Nē nu sarakstīju, ka pats Siņeļņikovs brīnītos. Tagad esmu fāzē, kad apzinos, ka viss ir pakaļā. Tāpēc arī rakstu šīs briesmas. Jā, nepieminēju, ka šī fāze cilvēkam var izvērsties ļoti radoša un auglīga. Es kādas trīs grāmatas esmu sarakstījis nedēļas laikā. Pat uz sienas sāku rakstīt. Tāpēc jau pašnāvnieki raksta pēcnāves vēstules, jo roka izmisuma brīžos pati grib rakstīt un radīt. Viens otrs tā arī paliek rakstot, līdz nomirst dabīgā nāvē. Dzīve, lūk, visādi ar mums spēlējas. Tāpēc, vēl viens padoms – rakstiet, muzicējiet, gleznojiet, veidojiet – tas var izglābt jūsu dzīvību. Tomēr, viss jau nav nemaz tik melni. Padomājiet kādas iespējas, kāda brīvība jums tagad būs. Vēl vakar sēdēju Takā līdz trijiem no rīta. Pēc tam, svilpodams aizgāju mājās. Telefonā nav 26 neatbildēti zvani, mājās neviens nesagaida ar nazi rokās, sienāzīši čirpina pie loga – gāzies tik gultā un guli nost. Nē, nu ir jau arī savi mīnusi. Nekādi nevaru atcerēties tualetes papīru nopirkt, kā arī kaķis jau četras dienas nav ēdis. Jā, vēl viens padoms: skumju brīžos lieti noder kaķis. Es nepiekrītu tiem, kuri dirš, ka kaķīši esot iedomīgi, nemīlot saimnieku un viss tiem pie kājas. Muļķības. Mēs ar runci kā gultā, tā abi zem vienas segas un mīlināmies vismaz pusstundu pirms miega. No rīta ceļamies, spēlējam ķerenes, ēdam vienu desu, saldajā pa bulciņai un tad jau katrs savās gaitās. Kam vispār vajag attiecības, ja ir kaķis?

Lūk, tā nu reiz jādzīvo. Jāsitas pa nātrēm ar pliku dirsu. Ceru, ka viens otrs sāpināts mīlnieks, tagad norauš asaru no vaiga, ielej sev glāzi burbona, paņem klēpī kaķi, ieslēdz datorā “Fargo” un pie sevis uzvaroši atkārto mantru: “Jo dziļāks cilvēks, jo vairāk viņā var piedirst. Es esmu dziļš.”

Pielikumā neliels subjektīvs padomu saraksts, ko pielikt pie sienas:

– Lietojiet alkoholu ar mēru.

– Saprotiet, ka viss ir dirsā.

– Priecājieties, ka viss ir dirsā un lieniet no tās dirsas ārā.

– Sadabūjiet kaķi.

– Izdzēsiet visas vecās playlistes no Spotify.

– Esiet radoši.

– Lieciet mīkstos pēc iespējas biežāk.

 

 

 

 

 

[1] Ak, es nelaimīgais! (lat.)

[2] Gaisma spīd tumsā. (lat.)