Piecu Rīgas krogu raksturi III

Zināms, ka Rīgā krogi nabaga cilvēkiem uzglūn no katra stūra un no tiem nav iespējams aizbēgt. Piemēram, nāc mājās no darba, soļo pa ielu, nemaz nedomādams par alkoholu. Pat par alu nedomā. Zināms, esi stingri nolēmis atmest dzeršanu. Prāts ir gaišs, tajā pavīd doma, uzsākt regulārus treniņus sporta zālē vai peldbaseinā, dzert sulas vakaros, bet rītos brūvēt īstu turku vai sazin kādu tur tēju. Viss ir augstākajā mērā lieliski. Kaut Jēzum ej un pievērsies. “Veselība ir svarīgākais dzīvē!” tu pie sevis sajūsmā iedziedies. Pat ne drusciņ iedzert negribās. Ja kāds tajā brīdī pienāktu klāt un aicinātu uz alus kausu, tu varētu droši teikt: “Es vairs nedzeru, labais ser, esmu brīvs no alkohola jau akurāt septiņpadsmit stundas un nemaz neplānoju atgriezties zaļā pūķa muklājā.” Lūk, soļo tāds apņēmības pilns mājās no darba, līdz ar acs kaktiņu pamani kaut ko ne ta raibu, ne ta iepriekš neredzētu. Pagriez galvu, paskaties uz būdeli, kur vēl aizvakar bauroja bezpajumtnieki… nu, kā tad – jauns alus krogs atvēries. Zināms, galva sagriežas, kājas sametas, nu, nevar gluži neieiet apskatīties. Ieej palūrēt, ziniet, glāzi apelsīnu sulas izdzert, bet tur – virkne ar jaunākajiem pašmāju aliem. Pagaršot turklāt var par velti. Lai akmeni met pirmais, kurš šādā situācijā nebūtu izdzēris piecus sešus kausus alus. Lai tik met to akmeni. Pareizi, ka ņem cilvēks un tā pieliek seju, ka ne māti, ne tēvu pazīst. Runāt pat negribās. Bet uzrakstīt kaut ko tradīcijas pēc vajag. Tad nu, lūk, piecas jaunās Rīgas krogu impresijas jeb, tā teikt, raksturi.

Bolderāja

Reiz, kad es vēl nebiju iesvētīts krogu, alu un, kā saka, dekadences pasaulē, man likās, ka Bolderāja ir pilsēta netālu no Rīgas, kur aplaupa un klapē cilvēkus. Kā izrādās, biju tumsonis, jo Bolderāja izrādījās baismīgs ūķis uz Avotu ielas, kur tirgo grāmatas un ļauj pielikt seju, tā teikt, intelektuālā gaisotnē. Tas, pašsaprotami, ir liels pluss, jo, zināms, ir maķenīt atšķirība piedzerties Fēniksā, pilnīga pagrimuma ieskautam, vai tomēr – ar Homēru un Dekartu pie viena galda. Alus, atšķirībā no grāmatām, tur ir lēts, tomēr, ja sākumā nopirksi dārgu grāmatu, tad pēc tam to iemainīt pret dažiem aliņiem, visticamāk, neizdosies. Varēsi tad sēdēt ar savu grāmatu un klausīties dīvainu koncertu vai, iespiests starp intelektuāļiem, smakt vispār nevienam nesaprotamas dzejas grāmatas prezentācijā. Tiesa, nepārprotiet, tā ir ļoti omulīga vieta. Man, piemēram, vienmēr besī, ka krogos uz mani lūr. Savukārt uz Bolderāju – kaut bez biksēm ej, neviens nelūrēs. Sliktākajā gadījumā padomās, ka tu esi liels rebels un intelektuālis, kurš pavisam noteikti saprot Kantu un Kirkegoru. Es mīlu Bolderāju un ceru, ka tai nekad neiebruks grīda un simtgadīgais jumts sniegu un lietu kā Atlants uz saviem pleciem turēs vēl ilgi, ilgi.

Alus bode Sarkandaugavā

Līdz kaut kādam 2015. gadam Sarkandaugavā samesties lopā varēja tikai spēļu zālē, pāris galīgi bailīgās tavernās vai zem tilta pretī Duntes ielas maksimai, tomēr viss krasi mainījās, kad akurāt blakus minētajam lielveikalam, šķiet, ar helikopteru atveda zārkam līdzīgu namu, kurā tagad normāls cilvēks var par saprātīgu cenu veldzēt slāpes ar kausu vai diviem gaišā Brenguļa. Zināms, ka Brenguli dzer tikai pašnāvnieki, jo paģiras no tā alus ir pilnīgas šaušalas, tomēr, esiet mierīgi, alus šķirņu klāsts šajā vietā neaprobežojas tikai ar šo šķebinošo dziru.

Alus Bodē vēl ir rodama virkne dažādu pašmāju alu, tomēr, ja jūs esat KKC žurka vai Ģertrūdes ielas hipsteris, tad varat šeit nemaz nerādīties, jo kaut kādus malduguņus, labiešus, nurmes, viedus un citus alus snobu brūvējumus šeit neatradīsiet.

Ziniet, tur ir kā pie cilvēkiem – milzu televizors, kur rāda kaut kādu X-Faktoru, sakarīgs bārmenis, kurš pazīst visu vietējo kolorītu, uzkožamie, dambrete un lielisks skats uz cilvēkiem, kuri tenterē pa ietvi uz maksimu. Pasūti lēto un pliekano Krāslavas alu, apsēdies pie loga un, kā saka, dzīvo nost. Es jums zvēru, Sarkandaugavā labāku vietu, kur iedzert un nedabūt bietē (varbūt dabūt) jūs neatradīsiet.

Tiesa, šī vieta darbojās kā īsta bode – līdz 22:00, tāpēc jau laicīgi ir vērts palūgt bārmenim piepildīt kādas četras piecas plastmasas divlitrenes, kā saka, ceļakājai vēlākam.

Ziemeļu enkurs

Nezinu, kā tas gadījās, bet Ziemeļu enkuru esmu ielicis šajā, vairāk vai mazāk, ūķu listē. Ar ūķi es, saprotams, nedomāju nekādus pritonus vai, vēl labāk, stacijas dzertuves. Ūķis ir lielisks vārds, kas atspoguļo kārtīgam darba cilvēkam paredzētu vietiņu, kur bēdīgos apstākļos maķenīt pasērst un pārdomāt lietas, paspriest par mākslu, filozofiju, tā teikt, augstām lietām. Lūk, bet Ziemeļu enkuru, piedodiet, par ūķi grūti ir nosaukt. Kā ieej tur iekšā, tā uzreiz gribās šlipsi piekārtot, vai spieķi sazin uz kāda āķa pakārt. Ziniet, es bez hūtes tur nemaz neeju, jo, goda vārds, ka tik neizdzen ārā. Ziniet, kailu galvu te plencis tāds atnācis. “Vai sajauci ceļu? Bolderāja ir, lūk, tur!” Uzreiz, šķiet, ka kliegs ūsainais bārmenis. Pa īstam jau nekliedz, bet uzreiz iegrūž klēpī ēdienkarti ar dārgiem aizjūras ēdieniem un lūko pierunāt iedzert pašu brūvēto alu. Nē, nē, draugi, nekādu Bauskas alu jūs šeit nedabūsiet. Enkura kungi vāra paši savu brāgu, kā to var lieliski vērot turpat aiz stikla, kur redzami sudraba katli, sazin kādas trubas, kloķi. Miestiņš brūvējas kā nākas. Gards jau, goda vārds, tikai viena nelaime – visu atmiņu nolaupa. Kā aizeju uz Ziemeļu enkuru, tā attopos sazin kur – tad ciemos, tad policijā, tad Bolderājā. Zili brīnumi, goda vārds. Neiet uz turieni arī nevar – kā ar medu vilina. Laba mūzika dzindzina ausīs, beņķi, uz kuriem nosēdēt taisni, ir gatavā laimes spēle, milzu terase, kur ir brīv pīpot un dzert reizē. Ko vēl vairāk kārtīgs darba cilvēks var vēlēties? Nu un kas, ka maks pēc tam tukšs? Nu un kas, ka paģiras no Azimuta vai Dzenskrūves ir pielīdzināmas smadzeņu vēža pēdējās stadijas mokām. Lejiet tik! Lai dzīvo Ziemeļu enkurs un kuģis, ko tas tur, nekad neaizpeld pa straumi.

Manchester pub

Šis ir viens no tā saucamajiem Rīgas shady bāriem. Mēs ar savu biedru kādā lietainā rudens vakarā tur iegadījāmies pavisam nejauši. Gājām, gājām uz skolu Visvalža ielā līdz, pēkšņi, padzerties sagribējās. Netālu esošā Aleponija bija apnikusi, no Bolderājas jau bail bija, bet Čomskis, maita, jau bija pārtapis par kaut kādu tur grilbāru. Neko darīt, nācās līst ūķī, kur kurējās krāsns un pa televizoru rādīja sazin kādu futbolu. Iegājām iekšā, bet tur neviena cilvēka, izņemot kādus četrus mafijas bosus un sirmu kundzi aiz letes. Vārds pa vārdam un mēs bijām iegādājušies divus kausus Tērvetes alus pa kādu eiro un četras ķilavmaizes – arī pa kādu eiro. Piesēdām pie krāsns, kas omulīgi sildīja mūsu norūpējušos kaulus, un ņēmāmies spriest par mākslu, filozofiju, tā teikt, augstām lietām. Televizorā pavisam klusu bauroja futbola fani, mafijas bosi pat nepievērsa mums uzmanību, krāsnī sprakšķēja malka un mēs nemanot savā sarunā aizgājām līdz pat sentimentam. Lūk, cik savādā, bet patīkamā atmosfērā bijām gadījušies. Saprotams, ka izdzērām vēl pa diviem trim kausiem alus un tad jau mundrākā solī devāmies uz pēdējo lekciju, kur mums bija jāuzstājas ar sazin kādām prezentācijām par sengrieķu valodas leksēmām. Lieki teikt, ka mēs katrs no pasniedzējas saņēmām augstāko mums zināmo vērtējumu – godam nopelnītu sešinieku! Paldies Mančestrai!

9 grādi

Alus dzertuve ar skanīgo un zīmīgo nosaukumu 9 grādi ir dzintara gabaliņš Rīgas putekļainajā centrā. Paslēpusies aiz lepnā Maskavas nama pleca, tā laipni uzlūko katru garāmgājēju un it kā čukst: “Pssst, ceļiniek, nāc izdzer kausu miestiņa, uzēd ķilavmaizi un brītiņu atvelc elpu, draugs. Sieva, bērneļi vai darbi pagaidīs.” Pats uz šiem čukstiem esmu atsaucies kādas dažas reizes, tāpēc droši varu teikt, ka pretoties nevajag. Alu tur bārmenīte, kas sēž aiz restota lodziņa, sviež pakaļ teju par velti; par aizdaru var paņemt kādu voblu vai ķilavmaizi, ko bez bēdu var notiesāt, stāvot pie viena no apaļajiem, garkājainajiem galdiem. Nē, krēslu tur nav, bet to vietā ir boksamaiss, kas ar tehnoloģijām un kaut kādiem sensoriem uztver tava belziena spēku un ciparu formātā parāda to ekrānā. Sak, lai visi apkārtstāvošie alfa tēviņi varētu uzzināt, vai tu esi gana labs pretinieks dūru un vēlāk jau arī nažu cīņā. Visjaukākās un eksotiskākās šajā vietā, protams, ir tualetes, kur uz sienām var lasīt padomju jūrnieku folkloru, vērot ar kaut kādu brūnu vielu veidotas gleznas uz grīdas un zarnu saturu ar varenu plunkšķi grīdas caurumā iesūtīt ērtā tupus pozā.