Atmiņas par kādu jokainu atgadījumu Dzejas dienās 2013

Anónimo_-_Inferno_(ca._1520)Lietas esmu radis darīt ar pamatīgu nokavēšanos. Tāpēc tikai tagad piedāvāju atskatu uz kādu Dzejas dienu 2013 pasākumu. Jāpiebilst, ka šīm atmiņām nebūt nav ļauns raksturs un, goda vārds, man nav padomā nevienu apvainot. Vien līdz ausīm pasmaidīt par kādu jautru atgadījumu sen, sen atpakaļ.

Dzejas meditācijas tempļa istaba. Klasisks dzejas vakars
Norises vieta: Kaņepes Kultūras centrs
Laiks: 12.09.13. plkst. 19:00

Soļojot caur cilvēku pūļiem Skolas ielas virzienā, jūtu kājās ieplūstam iedvesmas rosinātu, spēcīgu enerģijas šalti, prātā uzdzirkstī filozofiskas un intelektuālas noskaņas aizmetņi, bet sirdī tvīkst alkas pēc dzejas, mīlas un sengadu vīna. Es jutos kā Katulls, Lezbiju alkstošs, kā puisēns, kura prātu vaņģo Bakhantes un sirdi sien Zeltafrodītes vara. Es gribēju dzejot un mīlēt, un baudīt. Vispār jau nav nekāds brīnums par šādu stāvokli, jo es taču devos uz Dzejas meditācijas tempļa istabu Kaņepes Kultūras centrā, kur četru stundu garumā, Dzejas dienu 2013 ietvaros, paredzēts akurāt klasisks dzejas vakars. Tobrīd, kad dzejas dienu programmā izlasīju šī pasākuma aprakstu un noklausījos interviju ar dzejnieci un Twitter aktīvisti Liānu Langu, es sapratu, ka tas ir tieši tas, kas man vajadzīgs. Norādījums, ka šogad klasiskais dzejas vakars pievēršas klusumam, lika tirpām noskriet pār muguru, jo acu priekšā man jau uzpeldēja vīzija, kā nosēdies skroderpozā spilvenu vidū, es acis pievēris, baudu klusumu, kuru caurstrāvo vien dūnmaigu balsu skandētas vārsmas un mūzu spārnu švīkstoņa. Pie sevis apmierināts prātoju, cik gan atbrīvots un atpūties iznākšu no šī dzejas tempļa; cik pateicīgs būšu šādam piedzīvojumam, kas sniegs enerģiju nākamajam darba cēlienam. Biju gatavs smelties iedvesmas spaiņiem un dot, un dāļāt labvēlību, mieru un klusumu vai visai pasaulei.

Lūk, tā es prātuļoju, soļodams caur pūļu pūļiem, sava glābiņa virzienā. Nezinu – likteņmāte aizlika kāju priekšā vai melns muris ceļu nepadeva, bet tālāk nelaimes nāca griezdamās virsū. Pirmkārt jau nelabu galu solīja tas, ka biedrs, ar kuru biju izvēlējies dalīties no šī pasākuma gūstamajos labumos, ieteicās, ka laika vēl gana un, pirms četras stundas meditēt, noteikti vajag iestiprināties kādā kafejnīcā. Sacīts darīts. Pēc mirkļa dūšas mums bija pavisam lielas un ķeizara prātā mēs soļojām uz izdaudzināto hipsteru pulcēšanās vietu – Kaņepes Kultūras centru. Nebijām gaidījuši, ka tas būs pilns kā franču lielgabals. Pietūcīts ar mazām meitenēm adītos svīteros un lieliem puikām šaurās biksītēs. Ar milzīgām pūlēm, elkoņus izriežot kā nažus, aizkūlāmies līdz dzejas tempļa vārtiem, kas, tiesa, bija cieši noslēgti un, kā no ļaudīm, kuri kā spartieši Termopilās bija satupuši gar vārtiem, uzzināju – iekšā nevienu nelaižot. Nu kā tad, bijām ieradušies dažas minūtes par vēlu un meditācija jau bija sākusies. Tomēr, dūšas vēl bija krietni daudz, jo zinājām, ka autori lasīs katrs pusstundu un kādā starpā jau noteikti izdosies iekļūt ēdenē, kas solīta. Pēc nieka divdesmit minūtēm spēji atsprāga tempļa durvis. Nepaspēju ne nošņaukt degunu, kad man virsū metās vai vesels bars meiteņu un zēnu, kas visi sarkani kā vārīti vēži, slapjām matu šķipsnām klātām galvām, izvalbītām acīm un gaisu kampjošām mutēm šķita tikko dzīvi, izglābušies no pekles mutes. Sevi par gļēvuli nekad neesmu uzskatījis, tāpēc veikli pieķēries durvīs stāvošajai Liānai Langai, līdz ar citiem iepeldēju templī. Tajā brīdī man uzausa atmiņā gadījums pie vectēva laukos, kad izģērbies pliks, es gatavojos pirmo reizi mūžā doties iekšā labi izkurinātā pirtī. Iegājis pirtiņā, es divās sekundēs biju gar zemi un mani nācās stiept uz ezeru atvēsināties un atgūties. Šoreiz gan es nepaģību, tomēr sajutos tieši kā vectēva pirtī iegājis. Jezusmarija, ļaužu jūra! Maza kinoteātra istabiņa bez logiem, piepildīta ar miljons elpojošu, sēcošu, klepojošu, guļošu ļaužu. Sakņupis uz kāpnītēm, es sapratu, ka nebūs tik labi kā cerēts. Neviļus iedomājos par Edgara Alana Po murgiem, Kapteiņa Nemo galu un Dantes deviņiem elles lokiem, līdz pārdomas pārtrauca Liānas Langas kolorītā balss, kas skandēja skaistas dzejas rindas, mijoties ar Izraēlieša Amira Ora deklamētajām vārsmām Ivritā un angļu valodā. Goda vārds, tagad ticu savai babai, kas neļāva bērnībā ilgi elpu aizturēt, jo tad pārtraukšot strādāt smadzenes. Tieši tas arī notika, jo koncentrēties nespēju ne druskas. Abu autoru lasītā dzeja vēlās man pāri kā klintsbluķi un pretēji gaidītajam mieram, arvien vairāk uzbudināja mani. Ugunis, kas skaisti tika rādītas uz milzu ekrāna tikai vairoja sajūtu, ka te nu jau mēs esam – ne pie dzejas tempļa, bet Aīda valstības vārtiem. Par nelaimi, vēl biju apsēdies meiteņu bariņa viducī, kas visu garo pusstundu par kaut ko skaļi smējās. Ivritu nesaprotu, tāpēc noprasīju vai Amirs stāsta kaut ko smieklīgu. Skaidru atbildi tā arī nesaņēmu. Pusstundas laikā es nosvīdu slapjš līdz pēdējai vīlei, brilles man slīdēja nost no deguna, tāpēc es tās noliku sev blakām, kur tām uzreiz uzkāpa. Nebija ne lāses ūdens, vien zīmulis un papīra lapiņa, uz kuras es nesaprotamiem burtiem skricelēju neizlasāmas frāzes. Tad pekles vārti atkal uz divām sekundēm tika atrauti vaļā, lai izlaistu pagurušos un ielaistu svaigos. Es aizspiedis acis un pienākuma apziņas spēcināts, uzvarēju sevi un paliku uz nākamo pusstundu tempļa skavās. Sazin kādā veidā, es biju pavirzījies līdz pašai telpas augšdaļai un, kā gadījies, kā ne, attapos pašai Andai Kubuliņai pie kājām. Slavenā literatūrzinātniece tieši tajā brīdī uzsāka garu un sarežģītu lekciju par verlibru, ko es godam noklausījos un, lai arī, citā reizē šī lekcija raisītu manī dažādas pārdomas un visai diskutablu jautājumu aizmetņus, tomēr šoreiz man tā šķita kā mocību pati kulminācija. Vienīgā atziņa, ko pierakstīju prāta aptumsuma mirklī bija: “Īstam dzejniekam nav po*uj. Īstam dzejniekam ir verlibrā.” Kad otrā pusstunda bija iztecējusi, arī es kā plēsts izbiru no tempļa vārtiem un, delīrija pārņemts, izmetos uz ielas, un ilgi, ilgi kampdams plaušās svaigo Rīgas gaisu, pateicos dievam, ka esmu atpakaļ uz zemes. Vēlāk, sēžot kafejnīcā pie kausa alus, nopriecājos, ka latviešu jaunatne ir kulturālāka, nekā es domāju, jo uztaisīt loveparade no dzejas tempļa nav joka lieta.

Leave a Reply

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Change )

Google photo

You are commenting using your Google account. Log Out /  Change )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Change )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Change )

Connecting to %s