Kā es iestājos autoskolā. 1. daļa

Nu gan ir laiki pienākuši, draugi mīļie. Amizanti laiki pienākuši, es jums saku. Autoskolā iestājos. Nezinu, kas uznāca. Galvā kaut kas sagriezās vai vecums uzklupa. Ņēmu un iestājos, samaksāju pat. Nekādā gadījumā nebūtu stājies, ja zinātu, ka tik dārgi. Nekad mūžā nebūtu spēris savu kāju pāri autoskolas slieksnim, ja būtu zinājis, ka pirms sēšanās pie stūres nedrīkst pat četrus aliņus izdzert. Bet nu iestājos. Ja reiz tā, tad jāpabeidz, jāizdzīvo, mīļie. Briesmīgi grūti. Es, ziniet, esmu vecs. Pārāk vecs, lai mācītos, kaltu galvā terminus, stundām vien sēdētu solā un baidītos no eksāmeniem. Jau trīsdesmitiem pāri tomēr. Jāuzdzīvo, jāpasvin vēl kādi gadi sešdesmit septiņdesmit un jāsāk lūkot pēc zārciņa, kapiņa. Kāda vēl mācīšanās? Tomēr, sātans tāds, iestājos, sāku mācīties. Kladi nopirku, pildspalvas, penāli. Tūliņ, pastāstīšu. 

Lai arī automašīnas es esmu biežāk redzējis iztālēm, tomēr dažas reizes ir gadījies sēdēt tādā iekšā. Redziet, man ar automašīnām nekad nav bijusi nekāda īpaša darīšana. Varbūt tieši tas bija iemesls, kāpēc es pēc devītās klases iestājos automehāniķos. Veselu pusgadu nomācījos. Sapratu antifrīzu, uzzināju, kas ir kloķvārpsta, kaut kādi klaņi, karburators. Uzzināju kam der domnas krāsns un ko darīt, ja sveces aprūsējušas. Tiesa, beigās aizbēgu. Nevarēju izturēt. Lekcijās žāvājos kā šitais nīlzirgs – asaras vien sprāga ārā. Arī vītni skrūvei nepratu iztaisīt, bet metināt, draugi mīļie, metināt man nedodiet ne par ko. Ja dzīvība dārga, nedodiet. Ne ar elektrodu, ne ar liesmu. Kājā caurumu izmetināšu drīzāk, nekā metāla režģi salabošu. Tfu. 

Tā nu aizbēgu no automehāniķiem un dzīvoju laimīgs, pastudēju šo to, ieguvu pāris grādus un tā. Dzīvoju, dzīvoju, bēdu nezinādams, līdz autoskolā iestājos. Briesmas gatavās. Vispār uz teorijas nodarbībām sākumā pat iet negribēju. Sak, man, cienītie, ir maģistra grāds, ja. Es esmu grūtākas un sarežģītākas lietas par kaut kādām tur stop zīmēm, apguvis, ja. Dodiet man eksāmenu uzreiz labāk un beidziet ākstīties, ja. Dodiet ceļu, plebeji, akadēmiķis nāk! Kur stūre, kloķi!? Mudīgi šurp! 

Saprotams, ka tomēr piespieda mācīties. Veselu mēnesi, divus vakarus nedēļā, četras stundas no vietas. Mājās pa tumsu jāiet. Veikali aizslēgti. Alkoholu nepārdod. Pa ielām staigā, ziniet, visādi. Bailīgi jau.  Brauktu ar personīgo automašīnu, bet, lūk, tiesību nav. Kājām jāiet, jāriskē ar dzīvību, veselību. Briesmas gatavās. 

Mācīties arī kaut kā interesanti. Sēdi klasē taisnu muguru, visapkārt jaunieši, tīņi. Sēdi tāds viens bārdains, it kā desmito reizi uz otru gadu palicis. Sēdi un mācies. Priekšā uz galda penālis, rūtiņu klade ar fejām, trīs krāsu pildspalvas, krāsainie zīmuļi, dzēšgumija, transportieris vēl paņēmies līdzi, cirkulis – mazums ievajadzēsies. Priekšā pasniedzējs uz tāfeles zīmē ceļus, luksoforus un precīzi ik pēc desmit sekundēm izspļauj pa kādam seksistiskam jokam, kas jauniešiem liek spurgt līdz asarām. Neesmu sliktāks – smejos visskaļāk no visiem.  

Viens otrs skolnieks skolotājam mēdz neticēt. Lūk, kāpēc nedrīkst apdzīt, ja priekšā nāk fūre? Kāpēc gan nedrīkst? Gribu un apdzīšu, sak. Skolotājs stāsta likumus, uzbur ainas, kā cilvēka galva atdalās no pārējā ķermeņa, ielido krūmos, tad to nevar vairs atrast un cilvēks jāapglabā bez galvas, radi raud, bērni bārenīšos, sievas atraitnēs, nu, skumjas ainas stāsta. Skolnieks tāpat netic. Braukšot, apdzīšot, ko jūs vecais te stāstāt.  

Ehh, šī jaunības skaistā uzpūtība. Arī es reiz domāju, ka tikai es, es viens pats zinu patiesību, tikai man ir taisnība, tikai es varu pateikt kā ir. Tie vecie, mammas, tēti, skolotāji… phe, viņi taču vispār neko nesaprot no īstās dzīves. Ek, vareni bija 18 gados dzīvot. Vairāk gan ne par kādu naudu negribētu, bet bija vareni. 

Visiem iesaku stāties autoskolā un mācīties kā šņakst vien. Varbūt gluži pie stūres neiesaku visiem sēsties, bet mācīties teoriju gan iesaku. Vismaz pa ielām bez darba nevazāsieties, citiem uz nerviem nekritīsiet. Stājieties vien iekšā, ja nav kur naudu likt. Stājieties droši. 

Nav laika vairs rakstīt, krietnie draugi. Jāskrien mācīties, zinībās klausīties. Nokavēt nedrīkst, kur nu vēl nobastot – ar kāju no skolas izspers un pat naudu neatdos. Amizanti laiki pienākuši, es jums saku. 

Leave a Reply

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Change )

Google photo

You are commenting using your Google account. Log Out /  Change )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Change )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Change )

Connecting to %s