Topogrāfiskā cirvja piedzīvojumi

topografiskais cirvis

Ir pasaulē cilvēki, kuri nekad nevar atrast ceļu. Apmaldās visu laiku. Nespēj atcerēties ielas, kvartālus, pagriezienus un virzienus, tāpēc lielpilsētās viņiem dzīve ir grūta. Vēl grūtāka dzīve, saprotams, viņiem ir mežā, tāpēc neviens no šiem cilvēkiem mežā nedzīvo. Ja arī dzīvo, tad tāpēc, ka kādreiz tur ogodami apmaldījās un nevar tagad gadiem no meža atrast izeju. Tad nu arī dzīvo, ēd ogas, kaut kādus tārpus, mušmires. Uzdzīvo, kā saka.

Es, lūk, dzīvoju pilsētā, tāpēc dzīve man ir briesmīga. Mežam es pat tuvumā neeju. Uz kapiem gan eju dažreiz, bet kas tad tas par mežu – vieni pieminekļi, takas, miroņi. Dzīvoju pilsētā, ielas nezinādams. Reiz, kāds nejauks cilvēks mani nosauca par topogrāfisko idiotu. Drausmīgi apvainojos. Neesmu es nekāds idiots. Topogrāfiskais cirvis – lūk, tas gan es esmu, tur nav ko piebilst, bet kaut kāds Dostojevska idiots, sārtvaidzis? Nē un nē.

Tātad, ne par ko nemāku ceļus atrast. Rau, vēl vakar apmaldījos Vecrīgā. Sešus gadus katru rītu tur eju cauri, bet katru reizi, kā likts citā galā iziešu. Lūk, mans parastais gājiens cauri Vecrīgai.

Eju, piemēram, gar Nacionālo teātri kanāla virzienā. Iegriežu Vecrīgā, kur tie ģerboņi, eju eju, BLAUKTS! pie KILOMAXA attopos, kaut vajadzēja Doma laukumā jau būt. Nieki, nodomāju, bēda maza, paiešos, rekur, uz priekšu, paņemšu labo pagriezienu, tad vēlreiz labo, tad kreiso, tad caur mazo ielu, un tur jau būs tas laukums. Sacīts darīts, eju eju, paņemu labo, paņemu kreiso, lūk, mazā iela, eju eju, BLAUKTS! pie Centrāltirgus paviljoniem attopos. Jezusmarija, nodomāju, nē, jāskatās tajā gūgles kartē atkal, citādi taisni kā vadātājs piemeties. Atveru viedtālrunī karti, uzmetas tas bumbulītis, parāda kura iela, pagrieziens vajadzīgais. Labi, iešu, virziens skaidrs utt., eju eju, BLAUKTS! Daugavā gandrīz iebrienu.

Īsi sakot, briesmas gatavās ar tiem virzieniem. Nesen, kā par nelaimi, pārvācos uz pavisam jaunu teritoriju. Viss jau labi – līdz darbam var tikt 15 minūtēs, ejot gandrīz tikai taisni. Tā arī gāju ik dienu dažas nedēļas un apmaldījos, ziniet, tikai sešas reizes. Bet, kādu dienu kaut kas galvā maķenīt sagriezās un izdomāju, ka jāizmēģina pa taisno aiziet līdz darbiņam. Izrēķināju, ka taisnākais ceļš būs caur Berga Bazāru. Ziniet taču Berga Bazāru – lieliska, skaista un moderna vieta. Bagātnieki tur rosās, ēd savus franču radziņu, sēž frizētāvās, nāk ārā no viesnīcām – patīkams placītis.

Muļķības! Tā vieta ir gatavais Mīnotaura labirints. Kā ieiet, tā trīs dienas pareizi ārā nevar iziet. Es, labu gribēdams, iegāju arī. Virzienā no Elizabetes ielas. Kā iegāju, tā uzreiz izgāju tieši turpat, kur iegāju. Kad iegāju otrreiz, tad izgāju uz Marijas ielas, pagāju uz priekšu, iegriezos pa labi un atkal iegāju Berga bazārā, lai beigās atkal attaptos uz Marijas Ielas. Iegāju trešo reizi iekšā, izsmēķēju pīpi, pavēroju tos sportotājus aiz stikla (ķēmi gatavie) un taisnā ceļā izspēros pie Leļļu teātra. Pār sētu pat jālien bija, lai tur izspertos. Skaidrs, ka man tur nevajadzēja, tāpēc aizgāju atpakaļ uz mājām, lai sāktu ceļu no jauna – šoreiz pa sev zināmo un taisno ceļu. Nu, vai nav gatavais Mīnotaura labirints tas Berga Bazārs?

Un es nemaz nesākšu pa māju meklēšanu reibumā. Vienatnē iet iedzert pilsētā es vispār baidos. Atceros reizi, kā ar asarām acīs braucu tramvajā un stundas četras uz riņķi vien vizinājos, jo nekādīgi nevarēju saprast, kur jākāpj ārā. Beigās seri policisti izlīdzēja un norādīja pareizo tramvaju, virzienu un pieturu. Izrādījās, ka visas četras stundas tomēr biju tramvaju depo nosēdējis, nikni atvairīdams izmisušo tramvaja vadītāju.

Vai pavisam nesen gāju mājās no pasēdēšanas. Izeju uz nesen svaigi izremontētās, bruģētās centra ielas, kur it kā dzīvoju, un, zvēru pie dieva, nevaru saprast, uz kuru pusi man jāiet. Apstājos uz ietves, salieku rokas sānos un skatos uz abām pusēm – ēkas uz vienu pusi, ēkas uz otru, bet, kur mana ēka – nezinu. Izvēlos ticamāko virzienu un tikai duru taisni, bet beigās BLAUKTS! attopos pie Centrāltirgus paviljoniem. Posts un negals, ne pilsēta. Mīnotaura labirints gatavais.

Vispār ar tādiem cilvēkiem kā es ir ļoti grūti. Vēl tagad sarkstu, kā atceros reizi, kad pie manis atbrauca franču draugi. Cilvēciņi pirmo reizi bija Rīgā, tāpēc lūdza izrādīt pilsētu, ielas, pagriezienus. Es, saprotams, neatteicu, tāpēc sarunājām vakarpusē satikties Vecrīgā – Doma laukumā, saprotams. Viņiem, redziet, tur bija kaut kāda viesnīca. Lai tiktu līdz Doma laukumam, man vajadzēja 45 minūtes un sešu cilvēku padomu, jo katrs no šiem cilvēkiem norādīja pretējo virzienu. Beigās es gan nokļuvu tur ar taksi, jo attapšanās pie Centrāltirgus paviljoniem man jau bija līdz kaklam.

Kad bijām veiksmīgi satikušies un krietni iedzēruši pirmajā alus krogū, kas gadījās pa rokai, es izdomāju draugus aizvest uz krogu “Ala”, jo biju dzirdējis, ka tur jāvedot visi tūristi. Saprotams, ka šī kroga atrasanās vietu es zināju tikai aptuveni, jo tur biju dzēris tikai kādas divdemit reizes. Pirms iešanas, es devos uz tualeti, kur ar viedtālruņa un somā labi noglabātas Vecrīgas kartes palīdzību, cerēju uzzīmēt pareizo virzienu. Savilcis bultas uz visām četrām debespusēm, es vedu manus draugus virzienā, kas, loģiski, izrādījās aplams. Attapāmies mēs pie Centrāltirgus paviljoniem un tālāk aizbraucām ar taksi. Alā nedaudz iedzērām, papļāpājām, tad mani franču draugi man pastāstīja, ka tikt ārā no Vecrīgas un taisnāk aiziet līdz mājām, un mēs šķīrāmies. Jauki ļaudis.

Līdzīgi piedzīvojumi man gadā teju ik dienu. Šausmīgi grūta dzīve pilsētā. Mežā, saprotams, vēl grūtāka dzīve. Tāpēc es nedzīvoju mežā. Pilsētā, redziet, dzīvoju. Dzīvoju un tik apmaldos. Visa dzīve vieni maldi. Maldies maldies pa dzīvi un beigās akacī noslīksti, jo ne tur aizgāji. Briesmas gatavās.

 

2 thoughts on “Topogrāfiskā cirvja piedzīvojumi

  1. Patiesībā apmaldīties var patiesi,, un skumjāk ar salu tiltu, no televīzijas kā nevarēju, tā nevarēju atrast pareizo virzienu atpakaļ uz centru, nācās braukt līdz pašam Ziepniekkalnam, pārsēsties un izmisīgi stūrēt Nila karietē atpakaļ uz centru. Visi tie zemtilta pāreju labirinti uzdzen klaustrafobiju…

    Like

Leave a Reply

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Change )

Google photo

You are commenting using your Google account. Log Out /  Change )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Change )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Change )

Connecting to %s