Īss ievads grāmatu pirkšanas mākslā. II daļa.

---

ibook.lv

Iepazīšanās un lietoto grāmatu tirdzniecības portāls ibook.lv būtu vispār uz rokām jānēsā. Neskatoties uz to, ka pēdējo gadu laikā inflācija samaitājusi arī privātos grāmatu pārdevējus, ibook.lv ir un paliek vieta, kur iegriezties, ja vajadzīgs kaut kas specifisks, konkrēts un nekur citur neatrodams. Noteikti daudziem ibook’s ir pirmā vieta, ko apmeklēt, medījot grāmatas, tomēr ne man. Redziet, viss jau būtu labi, ja nevajadzētu krāmēties ar tiem cilvēkiem. Esmu pēc dabas kautrīgs un man grūti iepazīties. Sveši cilvēki mani biedē un es labāk turos no tiem pa gabalu. Bet ibook’ā, lūk, bez “mīcīšanās” neiztikt. Jāsarunā, jāstāv uz kāda stūra, jāsaka “labdien” vai “čau”, jādod nauda, jāņem grāmata, kautrīgi jāgaida atlikums, jo nepietiek dūšas pateikt, ka atlikumu nevajag, jāatvadās un visādi citādi jākontaktējas. Reizēm nevar saprast vai pārdevējam jāpaspiež roka vai nav jāpaspiež. Un ko ar meitenēm? Dies pasarg’ vēl tāda glītāka atnāks. Jāsarkst kā tītaram. Posts un negals. Visas šīs klapatas man allaž atmiņā atsauc, kā, reiz, 15 gadu vecumā, Origo stacijā biju norunājis tikšanos ar savu toreizējo vēstuļu draudzeni. Tolaik jau nebija nekādu baigo feisbuku. Man pat datora nebija. Rakstīju meitenei vēstules ar roku kā tāds Rainis līdz mamma nopirka man Nokia 5110. Ar vēstuļu draudzeni mums bija nopietnas attiecības, jo viņa man rakstīja, ka mīl mani, un es atbildēju, ka nespēju dzīvot bez viņas un tādā garā. Lūk, bet vienu dienu sarunājām, ka brauksim abi uz Rīgu un zem Origo pulksteņa satiksimies. Sacīts darīts. Satikāmies. Nākamās četras stundas bija briesmīgas: mēs stīvi klīdām pa stacijas rajonu un nepārmijām gandrīz neviena vārda – tik nobijušies mēs abi bijām. Mums nebija ne jausmas, kas vispār jādara. Kā gan es varēju zināt, ka meitene tādos brīžos ir jāved uz kaut kādiem kino vai kafejnīcām? Tā nu mēs pārsaluši un izsalkuši aizbraucām atpakaļ katrs uz savu pilsētu. Skaidrs, ka draugiem es vēlāk stāstīju, ka mēs neko citu nedarījām, kā sūcāmies. Nākamajā dienā viņa man atsūtīja sms, ka esot superīgi pavadījusi laiku un mani mīlot tik stipri, ka gribot līdz sirmam vecumam kopā nodzīvot. Nu, neko, es atbildēju, ka nav mūžā man bijusi jaukāka diena un, ka es izdarīšu pašnāvību, ja viņa mani kādreiz pametīs. Beigās mēs protams izšķīrāmies, jo viņai uzradās kaut kāds bijušais draugs metālists, kurš draudēja man iedot galvā, ja es nepārstāšu rakstīt viņa meitenei.

Lūk, ar ibooku teju tas pats – stāvi zem tā paša Origo pulksteņa un, lūrēdams uz visiem, gaidi sazin ko. Reiz, es tā nostāvēju pusstundu, gaidīdams, kad ieradīsies pārdevējs ar 30 santīmus vērtu antīkās pasaules atlantu. Todien es tikko nepaliku bez kāju pirkstiem, bet, kur atrodas Korinta joprojām nevaru pateikt.

Lai nu kā, bet stāsta morālei vajadzēja būt tādai, ka ibooks vienmēr “izručīs”, jo bez grāmatas, taču neviens vēl nav palicis.

Latvijas Universitātes bezmaksas grāmatplaukts

Lai tiktu klāt Latvijas Universitātes bezmaksas grāmatu plauktam Humanitāro zinātņu fakultātē, jums jāstājas iekšā aziātos vai vāciešos. Kāpēc tieši aziātos vai vāciešos, nevis angļos? Jūs jautāsiet. Tāpēc, ka LU bezmaksas grāmatplauktā ir tūkstoš tonnas ar grāmatām vācu un āziešu valodās. Ir arī latviešu un angļu valodās, bet maz. Tomēr, ja jums ir kādas goda jūtas un vecāki ir ieaudzinājuši tikumu, lai kas tas arī būtu, tad jūs ievērosiet grāmatu nezūdamības likumu, un grāmatas nevis ņemsiet, bet iemainīsiet. Bet tas tā, sak, lai karma nesamaitājas.

Cilvēkiem, kas iepriekšminētās valodas nesaprot, pie šī plaukta nav ko darīt, ja vien negrib izbesīties. Reiz, es ieraudzīju Mopasāna “Horlu” kaut kādā mandarīnu valodā. Paņēmu, bet mandarīniski neprotu, tāpēc nezināju, ko lai ar to dara. Stāvēja, stāvēja mājās plauktā, kamēr krāsnī sadega. Savukārt, kāds mans draugs reiz ielika plauktā Homēra “Īliadu”, jo viņam bija viena lieka. Pēc divām dienām šī grāmata pārdevās ibook’ā pa 30 eiro. Lūk, tādas intrigas tiek vērptas ap LU humanitāro zinātņu bezmaksas grāmatu plauktu.

Roberts Books

Uz Roberta grāmatām es neeju bieži. Ne jau tāpēc, ka būtu dārgi vai grāmatas propagandētu nez kādas propagandas. Nē, neeju tāpēc, ka veikals ir noburts. Tieši tā – noburts. Esmu tur bijis daudzas reizes, bet joprojām bez kartes palīdzības nespēju to atrast. Reiz es, iedams uz Roberts books, attapos Vašingtona laukumā, bet citreiz atkal, aizgājis līdz Tērbatas ielai, nokļuvu krogā “Gauja”, kur uzreiz piedzēros. Protams, to var skaidrot, ar to, ka esmu topogrāfiskais idiots, ģeogrāfiskais begemots vai vienkārši mēdzu maķenīt par daudz iegrimt sapņos, bet ar nevienu citu grāmatnīcu man tā negadās.

Lai nu kā tur būtu, tomēr vairākas reizes esmu tur bijis. Uzreiz jāpiemin, ka tur grāmatas ir tikai svešvalodās, pārsvarā angļu valodā. Šie cilvēki ir interesanti ar to, ka uz grāmatām virsū neliek cenas, bet gan krāsainus rimbuļus. Katra krāsa nozīmē savu cenas kategoriju. Tādā veidā viņi atvieglo dzīvi tādiem kā man, kas ciparus un matemātiku nesaprot, bet apgrūtina dzīvi daltoniķiem, kuri nesaprot krāsas. Bet atmosfēra tur gan feina. Tur jau tev fonā neskanēs nekādi bīberi vai sairusas, nē, tur skanēs visvisādi boviji, dilani un airpleines. Tur arī dod vīnu padzerties un var nopirkt mūzikas ierakstu kasetes. Ja nezini, kas ir kasetes un bērnībā nemēdzi ar pildspalvu pārtīt “Rammstein” vai “System of a Down” ierakstus, tad tev tur noteikti nepatiks. Un vispār, naudas taupītājiem un cilvēkiem, kas tikai tagad stājušies uz lasītāja takas, tur nav ko meklēt. Roberts books ir paredzēts priekš advencētiem grāmatniekiem, mūsdienu jauniešiem, kas mūsdienās izgudrojuši anglolatviešu valodu un priekš ārzemniekiem (tūristiem, bēgļiem, spiegiem u.c.).

Bibliotēkas

Par bibliotēkām jau nav ko daudz teikt. Ej, ņem, lasi. Grāmatu klāsts ir lielāks nekā jebkurā grāmatnīcā. Nauda nav jāmaksā. Šķirsti līdz nelabi metas. Viss skaidrs. Bet citiem laikam nav tik skaidrs, jo viens otrs ļautiņš šķiet tādā bibliotēkā nekad nav bijis. “Paskat, uzbūvēja sev pili par tautas naudu. Asinsūcēji! Zagļi! Svolači!” kliedz viens otrs pilsonis par Gaismas pili, jo laikam jau nezina, ka tā ir bibliotēka, kur baudīt siltumu, grāmatas, internetu, mūziku, rīgas panorāmu utt. var jebkurš, ne tikai Šlesers, Ušakovs vai, kas tur vēl. Labi, bija prezidentūra. Tad gan svolači. Sesijai bija jāiet gatavoties Čomskī, kamēr visi šitie prezidenti bibliotēkā dievs vien zin ko darīja. Tak jau grāmatas nelasīja! Bet, neskatoties uz to, jāsaka, ka Gaismas pils ir superīgākā vieta uz pasaules. Padomā, tev ir grāmatas, ērti krēsli, visvisādas modernas uzpariktes, skats uz Rīgu un Daugavu, klusums un kafija. Kas gan var būt vēl labāks par to.

Bet, viena lieta gan tur ir baisa. Tualetes. Reiz es divas stundas nostāvēju pie poda, prātodams, kas tur ir jāspiež, lai noskalotu visas tās sadarītās briesmas. Jāatzīst, tā arī neizdomāju. Tiesa, kad mazgāju rokas, dzirdēju, ka pods pats izlēma visu iznīcināt manā vietā. Jocīgi, bet, lūk, tāda laikam jau ir tā nākotne.

Kopš atklāja gaismas pili, par citām bibliotēkām pat dzirdēt negribu. Kādreiz likās, ka Rīgas centrālās bibliotēkas galvenā nama stikla lifts ir kaut kas nenormāli stilīgs. Tagad pat skatīties virsū negribu. Tāpēc uz turieni neeju. Vispār jau neeju arī tāpēc, ka jau trīs gadus neesmu vienu grāmatu šiem atdevis. Kauns iet, tāpēc izliekos, ka esmu ārzemēs. Bet jūs gan ejiet. Izvēle liela, grāmatu tik daudz, ka tūkstoš gados neizlasīsi. Un galvenais, ka viss par velti un uz mājām arī dod.