Par bailēm no policistiem, apsargiem un citiem kārtības sargiem

POLICISTI

Es briesmīgi baidos no policijas. Arī no apsargiem un karavīriem baidos. Nedaudz mazāk, bet tāpat briesmīgi baidos no visādiem dežurantiem. Jau pavisam vārgi es baidos no kontrolieriem, bet gandrīz vispār vairs nebaidos no spokiem un zirnekļiem. Īsi sakot, man ir bail no visiem, kuri sargā kaut kāda veida likumus.

Nē, es neesmu noziedznieks. Nogalinājis neesmu nevienu, par spīti tam, ka sapņoju par to ik dienu. Pat ielu es šķērsoju tikai pie zaļās gaismas un, zvēru pie dieva, ka izkošļātu košļeni dažreiz veselus trīs kilometrus nesu saujā, lai izmestu miskastē nevis izspļautu uz ielas. Tiesa, reiz es košļenes spļāvu uz ielas. Man bija pat attīstīta sava košļeņu un citu nevēlamu lietu mutē spļaušanas metode. Lūk, ja savajag atbrīvoties no košļenes, plauksta ir jāsaliec tādā kā caurulītē un jāliek klāt mutei. Tad ir jātēlo klepus, kura laikā košļene spēcīgi jāizraida caur plaukstas caurulīti uz zemes. Ja arī kāds ievēros, ka tev no mutes tur izlido kaut kas balts, tad nodomās, ka tā ir sazin kāda krēpa, un tev varbūt ir tuberkuloze, tāpēc ne par kādu aizrādīšanu nevar būt ne runas.

Es nezinu, kur meklējamas saknes šīm bailēm no kārtības sargiem. Vēl vakar es gāju pa Barona ielu uz darbu un šaušalīgi pārbijos no policistiem. Nu kā, eju eju pa ielu, sapņoju par, kā saka, augstām lietām, mākslu filozofiju, pēkšņi, ar acs kaktiņu redzu, ka pa ielu brauc ceļu policija. Momentā manī sarosās, dievs vien zina, kādi mehānismi, un es sāku prātot par to, ko tagad lai dara. Nolemju vienkārši skatīties uz policijas mašīnu. Nu, ziniet, vienkāršs pilsonis iet pa ielu un skatās. Kas tur aizdomīgs? Mazums cilvēki skatās. Sāku skatīties un, pēkšņi, izdomāju, ka varbūt nevajag tā blenzt, nez ko vēl padomās. “Lūk,” šoferis policijas mašīnā teiks blakussēdētājam detektīvam: “Rau, noziedznieks iet, pavei, kā blisās.” Tāpēc es, saprotams, novēršu skatienu no policijas mašīnas un skatos sāņus. Sak, neskatīšos virsū. Kālab, lai parasts pilsonis skatītos uz policijas mašīnu, ja viņš nav neko noziedzies? Pavēršu skatienu uz pretējo pusi un pētu ķieģeļus. Skatos, skatos un, pēkšņi, izdomāju, ka policisti tak uzreiz sazīmēs manī noziedznieku, kurš izvairās no policijas un baidās skatīties tiem virsū. Auksti sviedri pārklāj manu muguru. Policijas mašīna brauc man garām, es pārbolītām acīm tenterēju pa ietvi. Viņi pabrauc garām, bet, es zvēru, ka nopētī mani no galvas līdz kājām. Mašīna aizbrauc, fuuuuh… Esmu ticis sveikā cauri, nearestēja.

Akurāt tāpat notiek veikalos. Ja kādā veikalā būs apsargs, tad viņš noteikti sekos pa pēdām tieši man. “Ahā!” apsargs noteikti nodomā, kad es ieeju veikalā, “šis točna ir zaglis. Jālūko izsekot.” Izseko arī, zvēru pie dieva. Es staigāju pa veikalu kā dievgosniņa, paskatos sierus, gaļiņas. Pārcilāju bulkas, sīpolus. Iemetu grozā aliņus, vīniņu. Staigājos un, kā saka, spriežu pie sevis par politiku, kapitālismu, nu, tā teikt, par augstām lietām. Pat vīnogu mutē neiemetu, dievs pasarg. Bet nē, apsargs kā tāds lietuvēns valkājas pakaļ un lūr, vai tikai es kaut ko kabatā neiegrūdīšu. Taisni vai asaras acīs saskrien, cik ļoti man sevis paliek žēl tādos brīžos. Es pat neesmu Baznīcā bībeli nozadzis, a te, mani par veikalu laupītāju uzskata. Pasaulē valda netaisnība, goda vārds. Reiz, kad vēl biju bērns, man lielveikalā T-Market pienāca klāt tēvocis uniformā un palūdza, nē, pavēlēja doties viņam līdzi uz skabūzi veikala kaktā. Kad es, neko ļaunu nedomādams, aizgāju viņam līdzi, onkulis apsūdzēja mani desas luņķa nolaupīšanā. Saprotams, ka sākumā es sasmējos, bet vēlāk paliku bāls, jo nespēju noticēt, ka viss notiekošais nav farss. Apsargs man somā un kabatās nekādu desas luņķi, saprotams, neatrada un aizraidīja ar šņācienu, lai nerādos šeit vairs. Cita veikala man pie mājām nebija, tāpēc es tur rādījos ik dienu un, nepārspīlēju, skabūzī tiku ievests vēl reizes trīs četras ar apsūdzību desas luņķa nolaupīšanā.

Ļoti iespējams, ka tā ir sakne manām bailēm no likumsargiem. Galvenais, ka tagad viss kļūst arvien ļaunāk un ļaunāk. Es esmu sācis baidīties no jebkuras institūcijas pārstāvjiem. Es baidos no dežurantiem, garderobistiem, šveicariem. Es baidos pat no autostāvvietu uzraugiem, kaut arī man pat nav automobiļa. Tikko kā kāds kaut ko savā nodabā uzrauga, es no viņa šaušalīgi pārbīstos, jo man allaž liekas, ka viņš uzrauga mani nevis, piemēram, meža ugunsgrēku vai ceļamkrānu. Briesmas ne dzīve.

Vienīgais stāvoklis, kad es nebaidos ne no viena, ir dzērumā. Tad man, goda vārds, jūra ir līdz ceļiem, un es sevi uzskatu par pasaules ķēniņu. Tad es speciāli eju klāt policistiem un lūdzu, piemēram, piesmēķēt cigareti. Veikalu apsargus vispār necienu. Reiz es Viļņas stacijas veikalā sataisīju skandālu, kad apsargi man aizrādīja, ka svētdienās alkoholu tur drīkst iegādāties tikai līdz trijiem dienā. “Kas par muļķībām!” es, siekalām šķīstot, brēcu, “kā lai jūsu valstī cilvēks bez alkohola pārdzīvo svētdienas depresiju!?” Saprotams, ka izsvieda no veikala. Es, protams, taisnā ceļā aizgāju pie stāvvietas uzrauga un pieprasīju sava neesošā automobiļa atslēgas, bet uzreiz pēc tam ar desas luņķi, ko biju nolaupījis veikalā, iesviedu teātra garderobistei pa galvu.

Dzīve ir vieni kompleksi, traumas un kontrasti, goda vārds.

Advertisements

Leave a Reply

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Change )

Google photo

You are commenting using your Google account. Log Out /  Change )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Change )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Change )

Connecting to %s