Runā, ka cilvēks savas dzīves laikā noguļ vismaz 30 gadus, uz poda nosēž 2,5 mēnešus un veselas 2 nedēļas izliekas, ka saprot par ko runā. Turklāt tas pats cilvēks piecus gadus no savas dzīves brauc sabiedriskajā transportā. Piecus gadus! Tas ir maģistra grāds filoloģijā, sroks cietumā par vienu otru slepkavību vai vienas rindas izstāvēšana Latvijas Pastā. Tur jau gribi negribi ir jādomā, kā lietderīgāk laiku pavadīt. Toreiz, kad medijus pāršalca vēsts, ka Bērziņš tramvajā esot piedirsis bikses, bija skaidrs, ka lietderības labad kaut kas ir jādara. Tāpēc, lūk, seši cilvēku tipi, kas visbiežāk sastopami sabiedriskajā transportā.
Neapmierinātais pensionārs
Neapmierināts pensionārs jau kļuvis par sabiedriskā transporta klasiku. Viss sākas brīdī, kad pie apvāršņa parādās transportlīdzeklis. Vispirms jums tiek iedurts ar žiletes asuma elkoni tik spēcīgi, ka jūs tikko nenomirstat. Ja jūs uzdrīkstaties par to purpināt, Neapmierinātais pensionārs velta jums saltu skatienu, kurā lasāms šaušalīgs pārmetums par jūsu necieņu pret dzīvesgudrāka cilvēka intelektu. Kad pensionārs gaismas ātrumā ir ieņēmis sev un savai somai vietas, jūs tiekat pētīts un, nolādēts tik stipri, ka vēl jūsu mazmazbērnu bērni nespēs saprast, kāpēc tiem dzīvē neveicas. Neapmierinātais pensionārs sabiedriskajā transportā visbiežāk sastopams vienmēr. Pavisam interesanti neapmierinātais pensionārs uzvedas brīdī, kad iekāpis transportā, tas atrod jūs sēžam viņa vietā. Neapmierinātajam pensionāram nav nekādas vēlmes sēdēt kādā no citām divdesmit sešām brīvajām vietām salonā, viņš vēlas sēdēt tur, kur sēžat jūs. Bet pavērosim trīs populārākās taktikas, ar kādām neapmierinātais pensionārs jūs cenšas izdabūt ārā no sēdvietas:
1) Psiholoģisks uzbrukums: pensionārs nostājas tieši blakus vietai, kurā jūs sēžat un, nebilzdams ne vārda, ņemas elst, pūst un knosīties, cerot uz to, ka jums kļūs neērti tā sēdēt, un jūs pats piedāvāsiet pensionāram apsēsties.
2) Triecienuzbrukums: pensionārs netērē laiku ar psiholoģiskām stratēģijām vai intrigu vīšanām, bet uzreiz metas jums klēpī vai sāk kliegt, liekot saprast, ka nekādās pārrunās ar jums ielaisties netaisās.
3) Masu zombēšana: pensionārs jums netuvojas, bet ar prasmīgu retoriku apvārdo citus pasažierus, līdz kāds no tiem izsviež jūs no vietas.
Toksiski bīstamais
Vasaras laikā smirdīgais transportos braukā biežāk nekā ziemā. Smirdīgajam nekad nav jāstāv kājās, jo ap viņu allaž izveidojas trīs četru brīvu sēdvietu telpa. Tomēr pastāv tāds dabas likums, ka smirdīgais vienmēr apsēdīsies jums vistuvāk vai arī jūs paši apsēdīsieties tam vistuvāk, steidzoties aizņemt vietu pirms to izdara tā simtgadīgā vecmāmiņa. Sak, karma jau nav mazais bērns… Tādos gadījumos cilvēki parasti rīkojas divējādi: vai nu aiztur elpu uz minūtēm trīsdesmit, vai teatrāli vemdami, skrien uz otru transporta galu. Smirdīgajam nekas nekait dzīvot, jo bieži viņš brauc svilpodams, pat nenojaušot, ka viņš ir lielāks drauds apkārtējiem nekā kules vēzis radiācijas fabrikas darbiniekiem. Daudzi ļaudis tad sāk plēst vaļā transporta logus un lūkas, cerot, ka smirdīgo sagrābs vējš un izpūtīs laukā pa logu.
Decibels
Skaļais parasti ļoti skaļi runā pa telefonu, skaļi klausās mūziku austiņās vai caur telefona skaļruņiem, skaļi bļaustās, elpo, gremo un krekšķina. Pie skaļajiem var pieskaitīt arī to onkuli, kas mūždien apsēžas jums aizmugurē un skaļi sūkā bārbelītes, kā arī to tanti, kas pusstundu velk kaut ko ārā no viena čaukstoša maisiņa un pārliek to otrā čaukstošā maisiņā. Bērniem vispār nav nekādas decibelu kontroles, bet britu tūristi ir vienkārši debili. Visnotaļ skaļi uzvedās arī iereibušie, bet tas atkarīgs no personības, jo, ja viens sadzēries mīl no otrā tramvaja vagona kliegt vadītājam, lai tas brauc ātrāk, tad cits tādā pašā reibumā kluss kā peļuks mēdz ielīst starp krēsliem nogulēties.
Pjanijs
Kā jau iepriekš uzzinājāt, piedzērušais vienmēr ir vai nu ļoti skaļš un uzbāzīgs vai arī ļoti kluss un aizmidzis. Bieži vien piedzērušajam jūra ir līdz ceļiem, tāpēc viņš nekautrējas uzrunāt katru, ar kuru tam krustojas acu skatiens. Tomēr ir vērts būt uzmanīgam, jo bieži cilvēks, lai arī izskatās piedzēries, tomēr ir vienkārši idiots. Piedzērušais pa telefonu bieži skandalē ar sievu vai vienkārši tāpat ne no šā ne no tā paliek par psihopātu un izsper trolejbusa durvis. Visi parasti baidās no piedzērušajiem, jo viņi nesaprot paši, ko runā un nereti sāpina citus pasažierus ar aizskarošām piezīmēm par modi, gaitu vai sēdēšanas pozu.
Anarhists
Gandrīz katrā transportā ir vismaz viens bezbiļetnieks, jeb zaķītis. Parasti tas ir diezgan tramīgs – grozās, knosās, lūr te pa labi, te pa kreisi, te tā kā uz jums, te tā kā garām jums. Vispār nevar saprast, kas tam par kaiti līdz transportā iekāpj kontrole. Tad bezbiļetnieks bieži vispār pazaudē prātu un cenšas no transporta izkāpt pa logu, sāk kliegt āža balsī vai aizmigt uz līdzenas vietas. Ja bezbiļetniekam ir pašlepnums, tas paliek zili sarkans, samaksā sodu vai zem elkoņa tiek izvests no transporta, bet, ja tam pašlepnuma nav, tad tas sāk baurot uz biļešu kontrolieriem, vicināt rokas kā zobenus, rūkt kā lācis, brēkt kā kaija un visādi citādi taisīt cirku, līdz dabū pa muti no Koblenz.
Stalkers
Šis cilvēks jums seko kā ēna. Kādu laiku jūs esat pārliecināts, ka viņš ir stalkers vai vismaz spiegs no Krievijas. Sabiedrisko transportu viņš izmanto tajā pašā laikā kad jūs; jūs no galvas pārzināt viņa garderobi; jūs zināt, kādu sēdvietu viņš transportā ir iemīļojis, ko viņš dara brauciena laikā, cik bieži apmeklē frizieri un kurā pieturā kāpj ārā. Ja kādreiz viņš transportā neparādās, tad ir skaidrs – viņš ir saslimis vai iegādājies automašīnu. Pastāvīgais braucējs ar laiku sāk ievērot arī jūs. Starp jums izveidojas platoniska draudzība, ko jūs sākumā vainagojat ar zibenīgu skatienu viens otram acīs, bet vēlāk jau ar atzinīgu smaidu un galvas mājienu. Ja šīs attiecības ilgst ilgāk par gadu, tad smaidu un skatienu bieži nomaina rokasspiediens vai kluss sveiciens.
P.S. Lūk ieskaties arī rakstos par cilvēkiem, kas nāk uz grāmatnīcām:
Grāmatu tirgotāja atmiņas jeb piecas cilvēku grupas, kas sastopamas grāmatnīcā. (I daļa)
Grāmatu tirgotāja atmiņas jeb piecas cilvēku grupas, kas sastopamas grāmatnīcā. (II daļa)
PILSONIS GRĀMATNĪCĀ 
Pēdējā laikā ir uzradusies vēl viena kategorija. Cilvēks, kuram dzīvē kaut kā nav veicies. Vispār vai tieši šodien. Viņš klusi vārās dziļi sevī, tad ierauga tevi un saprot – LŪK, te ir iemesls, kura dēļ man dzīvē nav veicies! LŪK, te nu viņš ir kā dzīvs! Un tālāk pēc situācijas: vai nu tu izrādies pārāk resns vai pārāk tievs, kusties pārāk ātri vai pārāk lēni, esi pārāk sasmaržojies vai ne tā smaržo, tu uz viņu pārāk cieši skaties vai neskaties vispār… izvēle bezgalīga, un nekad nevar zināt, ar ko tu tieši esi izrādījies par īsto vainīgo visās dzīves nelaimēs. Un tad nu iet vaļā no visas sirds un pilnā skaļumā. Izgāzis savas dusmas, viņš aiziet, vēl klusi purpinādams, bet tu stāvi viscaur aptaisīts un neizpratnē mirkšķini acis – kas tas nupat bija?
Un pensionāru sadaļa ir papildināma ar tantēm, kuras pēkšņi izraugās kādu upuri un skaļi sāk stāstīt, ka nu viņu laikā gan neviens tā neģērbās, nekrāsojās un nerunāja, toties tagad tie jaunieši… Un tad nu dod vaļā pa visu transportlīdzekli, lai visi dzirdētu. Un ar pensionāriem, kuri pieturā iegāžas pa durvīm, braši vicinādami dūres un iepirkumu kules, ar elkoņiem pa labi pa kreisi atgrūzdami citus apmulsušos iekšā un ārā kāpējus, un tad, tikuši iekšā, aši izvēlas kādu nelaimīgu sēdošu upuri, iekaras stienī virs viņa galvas un sāk skaļi, demonstratīvi mirt – ak, cik man, vecam cilvēkam, grūti, neviens man vietu nedod, kamēr citi te sēž izgāzušies… Teksts izslēdzas brīdī, kad vārgi mirstošais dabū vietu. Tad viņa sejā atplaukst smaids, un ir neiespējami noticēt, ka šī starojošā, vārgā ome vēl tikai pirms pusminūtes pie ieejas durvīm ir izmētājusi citus daudz iespaidīgāk par granātas sprādzienu.
LikeLike
Man gan nepatīkamu iespaidu atstājuši daži pasažieri, kas pilnīgi noteikti ir psihiatru pacienti. Viens tramvajā bija apsēdies aizmugurējā sēdeklī un visu laiku monotoni atkārtoja: Otdaj mišoček, otdaj mišoček… Otrs- nenosakāma vecuma ar redzamām garīgas slimības pazīmēm, regulāri braukā L-jas tramvajā (jo invalīdiem ir brīvbiļetes), uzmācas pusaudžiem, staigā no viena gala uz otru un pēta pasažierus. Īpaši neomulīgi palika, kad kāda vietējā prokurore pateica, ka viņš ir uzbrucis ar nazi.
LikeLike
Šis ir labs ieraksts. Man patika. 🙂
LikeLike