Kāpēc es esmu pret sejas maskām

Tā, draugi, es esmu nikns un izmisis. Mans pacietības mērs beidzot ir pilns. Mugura liecas taisna un roka grābj pēc rungas. Esmu gatavs cīņai, tautieši! Esmu gatavs brīvībai! Ir gana ciests šajā pandēmijā, šajā briesmīgajā, šaušalu pilnajā laikā, par kuru uz bērza tāss, teju Sibīrijas lēģerī (pretīgajā dīvānā mājās) rakstīju jau toreiz – šā gada pavasarī, kad virs mūs galvām savu izkapti pirmo reizi vicināja baisie, asinis alkstošie ieteikumi nepulcēties, lieku reizi neiet uz veikalu, mazgāt rokas un, ja nu nav grūti, sabiedriskajā transportā uzvilkt sejas masku. 

Sejas masku… Toreiz es vēl neko nesapratu, ak, es vientiesis, toreiz vēl nesapratu, ka nekrietnā un korumpētā Ķīnas un Amerikas valdība Viņķeles vadībā cenšas iznīcināt mūs – briļļainos latviešus. Veikls plāns, ko neteiksi. Brilles ar sejas masku taču savienojamas nav. Tātad ar masku nav savienojama arī cilvēka redze. Kas sanāk? Sanāk, ka teju akls tautietis staigā pa veikaliem, cenas neredz un bieži grābj visu dārgāko. Lielā peļņa no veikaliem, saprotams, uzreiz ieripo Viņķeles un citu varas kliķes pārstāvju kabatās. Izcils plāns. 

Vēl šodien pat eju uz veikalu. Maska uz zoda, viss kā pienākas, veikalā apsargs uzreiz klāt: masku, cienītais, uz mutes un deguna uzvelciet. Likums tāds un tāds, piedodiet, neko padarīt. Es, saprotams, uzreiz auroju kā psihopāts: “Čekas pakalpiņš! Vīrusa vakcinētājs! Visā visumā nekrietns cilvēks!” Beigu beigās tomēr uzvelku masku un… nu kā tad! Brilles momentā aizsvīst ciet un neko neredzu. Lamādamies iebāžu brilles kabatā un eju pie vīna plaukta. Piebāžu purnu kādai cenu zīmei, lasu: zaļie zirnīši, 69 centi, akcija. Lieliski, nodomāju, labi ka pasi līdzi paņēmu Šitādu akciju! 

Eju tālāk, staigājos, kaut kas piesienas. Aptur, sveicina, jautā, kā iet ko daru, kā eksāmenā gāja un kāpēc zvanot tik reti. Ziniet, baisi paliek, izliekos, ka nedzirdu, grūžu ar roku, eju tālāk. Aizmugurē tikai dzirdu, ka kliedz: “Dēliņ, dēliņ, kas ar tevi? Savu miesīgo māti vai nepazīsti?” Murgs kaut kāds. 

Sazin kādā veidā uzskrienu virsū vīna plauktam. Vīnos esmu izvēlīgs. Nekādus saldos baznīcas mēslus neņemu. Neesmu lēto vīnu cienītājs, jo savu vīna someljē gaumi esmu izkopis RIMI Vīna dārzā. Lūk, kārtīgs franču cabernet sauvignon uz akciju pa 3,99 – tā ir mana gaume. Ziniet, vīnu man patīk izgaršot, uzzināt visu tā garšas buķeti. Tieši tāpēc, kad pudeles skārda korķis ir atskrūvēts, es allaž ļauju zilganajam dzērienam paelpot piecas sekundes un tikai tad ieleju tējas krūzē pirmo tā malku, ar kuru, saprotams, tikai izskalinu muti, bet pēc tam to slaidi izspļauju podā. Smeķīgs, es allaž nočāpstinu un iesūcu pilnus vaigus šī smalkā sengrieķu dzēriena. 

Jā, tā es parasti darīju pirms varas kliķe izplānoja šo kroņa vīrusu un uzsāka cīņu pret latvieša redzi. Pie vīna plaukta es gan stāvēju stalti – lai tikai kāds nepadomā, ka es nezinu vīnus. Pacilāju vienu pudeli, pacilāju otru maišeli, zinīgu aci izlasu Domestos sastāvu un snobiskā nicīgumā novēršos no WD40 flakona. Pie velna, tas taču nav nekāds vīna plaukts, bet gan nocenoto preču grozs! Jupis viņus rāvis! Skrienu uz riņķi, skrienu tālāk, smoku, es smoku! Izmetos no veikala, nokrītu uz bruģa, gārgdams norauju masku no sejas, uzgrūžu brilles uz acīm, iekampju gaisu, jēziņ, kad šīs mokas vienreiz beigsies? Kad briļļaino latvieti beigs okupēt krievs? Kad briļļaino latvju tautu beigs mocīt amerikānis? Viņķele, attopies, tu man neatņemsi manas brilles! Es tās uzlikšu uz acīm pat tad, kad mācīšos vadīt auto, un ar tādu pisaku iemaukšu grāvī, ka visi dzirdēs, visi zinās – lūk, automašīnu sasita un instruktoru savainoja cilvēks, kuru valsts piespieda vilkt sejas masku. 

Izmisis, asarām izmircis guļu uz mitrā asfalta Matīsa un Barona ielas krustojuma stūrī. Viss beidzies. Ar mani ir cauri. Jūs dabūjāt, ko gribējāt. Saņemiet, svolači! Es paģiru šaušalās gārdzu. Manas smadzenes un organismu sāk atstāt pēdējie pirms stundas izdzertā kokčika sniegtie papildspēki. Viss cauri. Man netikt uzlāpīties. Ar stīvu roku lūkoju noņemt brilles un ielidināt atkritumu urnas bezzobainajā mutē, tomēr nesanāk. Dzirdu eņģeļu taures, svētā Pētera balsi, kad, pēkšņi, kāds uzrauj mani stāvus un manas draudzenes balsij līdzīgas skaņas vēsta: “Tu debils esi? Kas tev ir? Bija maksimā kaut kas no vīniem? Karoč, es rimčikā paņēmu malbeku un četrus lāčplēšus. Ja gribēsi kaut ko citu, tad ej uz latiņu. Tur pārdevēja palīdzēs saskatīt.” 

Leave a Reply

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Change )

Google photo

You are commenting using your Google account. Log Out /  Change )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Change )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Change )

Connecting to %s