Katrs, kurš ir studējis, piekritīs, ka studenti ir dīvaini. Vēl dīvainākus cilvēkus var satikt tikai tramvajā vai stokmanā. Bieži arī darbā. Es arī esmu studējis. Vispār, studēju joprojām. Paldies Dievam, ka studēju, jo, ja nestudētu, noteikti sēdētu cietumā. Tāpēc studēju. Vispār jau nestudēju, bet lielākoties skatos uz kursa biedriem, kuri studē. Kolorīti ļaudis. Katrs ar savu raksturiņu, ziniet. Sēž un mācās kā tādi Ļeņini, tomēr bieži vien neko nerubī. Goda vārds, nerubī. Es jau arī nerubīju. Izsauc pie tāfeles, prasa, uzraksti nominatīva daudzskaitli. Es, hujakš, ģenetīva vienskaitli uzrakstu. Beigās vēl pastrīdos, pakašķējos, pierādu, ka augstāko izglītību mūsdienās var iegūt pat pilnīgs idiots. Tak, dzīve māca nevis skola. Lūk, tramvajā visu var iemācīties, kas dzīvē vajadzīgs – kā sūdu no snikera atšķirt, kā konduktoru retorikas džungļos ievilināt, kā invalīdu notēlot, kad vecūksnis grib tavā vietā sēdēt. Visu iemāca tramvajs. Bet, Dievs ar tramvaju. Lūk, labāk pieci studentu tipi. Visus atpazīsiet. Ja nē, tad jūs neko nerubījat.
Tas, kurš visu laiku māj ar galvu, bet neko nerubī
Šim studentam nav labi ar galvu. Viņš lekcijās visu laiku sēž taisnu muguru un cenšas izveidot acu kontaktu ar pasniedzēju, lai nekavējoties varētu tam piekrist. “Jā, jā, tieši tā! Pareizi tu saki, vecā!” Viņš bez vārdiem saka pasniedzējam. Brīžiem šis students vēl zinoši pasmīn vai pat iespurdzas, it kā pats būtu sēdējis blakus Sokratam, kad tas sofistus nodirsa. “Nu ja, tieši tā arī bija, hah, tie gan bija laiki,” viņš māj ar galvu, piemiegdams ar aci pasniedzējam.
Reiz es rūpīgi novēroju kādu studentu, kurš kādā ārkārtīgi garlaicīgā lekcijā par valodas sintaksi, sēžot pēdējā solā, miga ciet, bet tāpat visu laiku māja ar galvu un piekrita lektoram kādā visai sarežģītā jautājumā. Pēc brīža viņa galva jau atradās starp ceļiem, bet līdz zemei nostiepās sudrabaina siekalu stīga, it kā savienojot viņu ar visu zemē apslēpto gudrību. Kad pasniedzējs viņu ar skaļāku balsi iztraucēja, viņš strauji izslējās taisns, iesūca mutē slienu un, ko jūs domājat, uzreiz simtsprocentīgi piekrita pasniedzējam.
Zināms, ka šie studenti zina pilnīgi visu. Himleru 18. gadsimtā kronēja par Bizantijas ķēniņu? Protams, protams, akurāt tā. Rēzeknes mērs izraisīja Trešo pasaules karu? Pareizi, kurš gan cits. Bībeli sarakstīja Homērs? Jā, jā, pats biju klāt. Un tā bez gala.
Šo studentu var atpazīt ne tikai pēc sparīgās galvas māšanas, bet arī blāvā, it kā mirušā skatiena, ar kādu tas skatās uz pasniedzēju vai tāfeli. Kā tur bija – gaisma logā deg, bet mājās neviena nav. Pareizi? Protams, ka pareizi.
Tas kurš visu laiku mācās, bet neko nerubī
Lūk, šis students ir īstākā zinātnes enigma. Viņš visu laiku mācās. Visu pieraksta līdz pēdējam sīkumam. Reizēm pat pārzīmē prezentāciju slaidus, kurus savā rūpīgi izmeklētajā kladē izrotā ar sarkanām vai zaļām vinjetēm. Viņš izpilda visus mājasdarbus un uz skolu klumzā pat ar iepriekšējā dienā lauztu kāju. Izklausās saprātīgi, vai ne? Nē. Par spīti savai uzcītībai šis cilvēks tāpat neko nerubī. Jo vairāk mācās, jo vairāk neko nerubī. Pilnīgas šausmas. Galvenais, ka viņš pats domā, ka kaut ko rubī, bet pa īstam nerubī tik stipri, ka nākas domāt, vai tikai viņš nav cilvēka ādā ieģērbies cirvis.
Pirmajā reizē, kad tu satiecies ar šo cilvēku, tevi pārņem cienīga bijība. “Lūk”, tu nodomā “nākamais prezidents vai kodolfiziķis”. Taču, kad nākamajā lekcijā šim cilvēkam paprasa, kurā gadā dibināta Roma, viņa seja sākumā ietonējas maigi sārta, viņš tā kā apmulst, tā kā nokautrējas, tad sekundes simtdaļā viņš paliek zili lillā, sāk drudžaini šķirstīt savus pierakstus un zem deguna bubināt: “pieci, divi, emmm, bzz bzz, astoņi, labradora bēres, sešpadsmit…” Pēc tam iestājas tik šaušalīgs klusums, ka ar roku var sataustīt šī nelaimīgā cilvēka kaismīgo vēlmi nomirt turpat uz līdzenas vietas.
Tas kurš nenāk uz skolu, tāpēc neko nerubī
Šo tipu ir visgrūtāk aprakstīt, jo viņš gandrīz vispār nepastāv. Ja arī eksistē, tad tikai teorētiski. Bet jocīgi – visi it kā viņu pazīst, uzskata par kursabiedru, rēķinās ar viņu, piesauc lekcijās, aicina uz pasēdēšanām vai neganti nodirš, tomēr neviens nekad viņu nav acīs redzējis. Tiesa, parasti kaut kāda Līga vai kaut kāds Andris ir vienreiz manījis viņu uz ielas, vai pat paspiedis roku kādā pasākumā, tomēr bieži vien pati Līga vai pats Andris eksistē, ziniet, teorētiski.
Pašsaprotami, ka šis cilvēks vispār neko nerubī. Iespējams, viņš rubī, bet stipri dzer un skolā iestājās, lai beigtu dzert un attaisnotu savu eksistenci, taču 31. augustā saprata, ka labāk dzert nekā mācīties un uz skolas pusi pat neskatās. Vispār diezgan stilīgi. Man patīk šis studentu tips. Kurš gan negribētu eksistēt teorētiski? Es, piemēram, ļoti labprāt.
Tas, kurš rubī tik ļoti, ka vairs neko nerubī
Šis ir briesmīgi gudrs. Visu zina. Pajautā tik. Bailes dažreiz paliek, cik ļoti cilvēks zina lietas. Protams, ka pats saka – es zinu, ka neko nezinu, bet tajā pašā laikā visu pastāsta. Tiesa, mīklās un dzejās vienmēr, piemēram: “Hei, Arvīd, cik pulkstenis?” Tu jautā gudrajam, kurš pēc pusstundu dziļdomīga klusuma atbild: “Manas dzīves pulkstenis jau drīz būs sitis mirstamstundu” vai “Au, Pičiņ, kurā gadā Augusts valdīja?” Pičiņš uzreiz: “Kāpēc jautā? Kāpēc tev jāzina? Ko tu gribi secināt? Kāpēc tieši Augusts?” Utt. Lūk, nav ar pliku roku ņemams, ne?
Gudrajam vispār neko nevar iestāstīt. Arī pasniedzēji neko nevar viņam iestāstīt. Draudzene vai sieva neko nevar iestāstīt. Mācītājs vispār neko nevar iestāstīt. Karoč, pilnīgas auzas. Turklāt viņš bieži klusē. Klusē tik stipri, ka liekas viņš kliedz nevis klusē. Kā ar nazi caur smadzenēm tas klusums iet. Varētu domāt, ka vērpj intrigas vai cenšas pierādīt Goldbaha hipotēzi, be nē – izrādās aizmidzis. Kad prasa, kāpēc aizmigi, atbild, ka grāmatu līdz pus pieciem no rīta lasījis.
Lūk, grūti ar to gudro. Liekas – gudrs, gudrs, bet beigās neprot tualetē podu ar birsti izšīberēt vai dāmai roku pasniegt, kad tā norāvusi peļķē uz gurķa.
Tas, kurš vienkārši neko nerubī
Šis nāk uz skolu, sēž, klausās, pieraksta, bet tajā pašā laikā cirka arēnā ar mopēdu vizinās. Viņu var atpazīt pēc tā, ka viņš ne tikai neko nerubī, bet pat nesaprot, kur atrodas. “Au, Ričiņ”, nerubītājam uzsauc kāds kursa biedrs, “ko dari?” Ričiņš pēc trīs stundām pagriež galvu un atbild: “Da neko, nažus zīmēju.”
Pasniedzēji parasti ir samierinājušies, ka šis neko nerubī un kādu jautājumu tam uzdot tikai tad, ja vēlas paši uz tiem arī atbildēt. Ir pat tāds jēdziens, ko es pats izgudroju: “viltus retoriskais jautājums”. Tas ir jautājums, ko viens cilvēks uzdod otram, zinot, ka otrs atbildi nezina un klusēs, ļaujot jautājuma uzdevējam pašam atbildēt.
Dzīvē šis cilvēks ir ārkārtīgi sirsnīgs. Viņš parasti ir no laukiem, tāpēc bieži runā par kaķiem, suņiem vai tārpiem. Dažreiz viņs runā arī par mopēdiem vai mammas audāku, kuru viņš reiz sasitis. Viņš nav slikts cilvēks. Ļoti labs cilvēks, tomēr viņam ir maz draugu, bet vēl mazāk ienaidnieku. Ziniet, viņš vienmēr dzīvo tā pa vidu. Nevienam īpaši nekaitē, bet tāpat daudziem besī. Tomēr tiem, kuriem viņš besī, nav nekādu izredžu ar viņu tikt galā, jo viņš, bļāviens, neko nerubī.
Kaut kādā mistiskā veida šis students vienmēr nokārto visas sesijas un beigās saņem gan bakalaura, gan nereti arī maģistra grādu. Un, kas vēl paradoksālāk, šis cilvēk pēc tam parasti pelna par jums desmit reizes vairāk, viņam ir pupaināka sieva, veselāki bērni un pēc nāves no viņa kapu kopiņas lapas nogrābj četras reizes mēnesī, nevis nevienu, kā jums. Turklāt ļaudis pēc tam bieži saka: “Vot pizģets gudrs cilvēks bija.” Šitā saka par cilvēku, kurš nu vispār skolā neko nerubīja.
PILSONIS GRĀMATNĪCĀ 