Grāmatu tirgotāja atmiņas jeb piecas cilvēku grupas, kas sastopamas grāmatnīcā. (II daļa)

pilsonis_grāmatnīcā_2

 

Seniori

Seniori ir ļoti īpaša cilvēku grupa. Zināms, ka cieņai pret sirmgalvjiem ir jābūt tādēļ, ka tie pasaulē dzīvo jau briesmīgi ilgi. Un, kas tad galu galā ir varonība, ja ne sešdesmit, septiņdesmit vai vairāk gadus dzīvot starp cilvēkiem. Grāmatnīcā seniori iecienījuši jaunumu galdu, medicīnas plauktu un kalendārus. Pie jaunumu galda parasti pulcējas tie, kuri mēdz apmeklēt teātri. Pa pāriem vai vēl lielākā bariņā tie vismaz divas reizes kaut ko salauž vai nosviež uz zemes, bet, ja tie neierauga uz jaunumu galda kaut ko par Čikāgas piecīšiem, Raimondu Paulu vai vienkārši Ziņģīti, tad dodas taisnā ceļā pie pārdevēja: “Labdien, meitenīt!” tie parasti sajauc. “Vai, pavei, tas taču puisis! Piedošanu. Vēlējos zināt vai jums ir grāmata par to Ziņģīti?” tie cerību pilnām acīm jautā, “televīzijā redzēju, ka jums jābūt.” Atbildu, ka šeit nav, bet var atvest no citas filiāles. “Paldies, ļoti, ļoti vajag un pēc iespējas ātrāk, lūdzu.” Tad šoferim tiek dots uzdevums milzīgā ātrumā atgādāt uz mūsu filiāli Ziņģītes grāmatu, ko tas, nežēlodams spēkus, arī izdara. Grāmata tiek atlikta pie kases un gaida pircēju, kas solīja drīz ierasties tai pakaļ. Nepaiet ne nedēļa, kad pircējs atkal ir klāt: “Va’ dies kur dārgi!” tas iesaucas un aukstasinīgi atsakās grāmatu pirkt.

Pie medicīnas plaukta parasti veidojas vislielākā drūzma. Tur vietu nekādi nespēj sadalīt Stradiņu universitātes studenti un seniori. Seniori mīl netradicionālo medicīnu, savukārt medicīnas studentus skolā māca, ka jāmīl parastā medicīna, tāpēc atmosfēra grāmatnīcā bieži veidojas visai saspringta. Kad seniori ar elkoņiem ir aizbadījuši Stradiņu studentus līdz reliģijas plauktam, tie pēkšņi mēdz aizmirst, kāpēc tā darījuši un parasti nopērk apsveikuma kartiņu vai telefongrāmatiņu ar alfabētu gar malu.

Plaši zināms ir fakts, ka senioriem viena no svētākajām lietām pasaulē ir kalendārs: “Bez kalendāra, man jau sen būtu sajukuši visi cipari,” man reiz teica kāda kundzīte, pirkdama milzīgu mēness kalendāru.

Diezgan labas attiecības man izveidojās ar švītīgu kundzi, kura ar kalendāriem risināja visas problēmas savā dzīvē. Kalendārus viņa dāvināja pat mazbērniem dzimšanas dienās. Vecu kalendāru lapās viņa glabāja diļļu sēklas vai lietoja tās kā piezīmju papīru un lasāmo materiālu tualetē. Man bija žēl, ka nevarēju viņai jūlijā piedāvāt plašāku kalendāru izvēli. Mājās viņa aizgāja ar nožēlojamu suvenīrkalendāru, uz kura uzzīmēts Melngalvju nams. Viņa man lika saglabāt savu mobīlā telefona numuru gadījumā, ja pie mums tiek atvesta negaidīta kalendāru krava.

Visgrūtāk klājas ar vectētiņiem un vecmāmiņām, kuri visur saskata sazvērestības teorijas. Reiz kāda sirmgalve centās man ieskaidrot, ka pirms nedēļas dāvanu karte 20 eiro vērtībā maksājusi 10 eiro. Kad es laipni paskaidroju, ka tā tas nemaz nevar būt, kundze nosauca mani par valdības lišķi un aizgāja zvanīt policijai. Savukārt, kāda cita kundze gados pavēlēja man dot pilnu atskaiti par to, kāpēc mēs tirgojam grāmatas ar visiem tiem seksiem. “Kādiem seskiem?” es pārjautāju. “Jā, jā, neizliecieties, ka nezināt, rekur ir!” kundze pie visām miesām trīcēdama, teica un sniedza man Rubensa mākslas albumu. Labi, ka neredzēja Kristiana Brektes jauno grāmatu…

 

Paredzamie pircēji

Ja grāmatnīcā nestrādā pirmo dienu, bet esi tajā pavadījis vairākus gadus, tad kādā brīdī jūti, ka galvā attīstās jauna čakra vai kāds īpašs uztveres orgāns, kas palīdz pateikt, kādu grāmatu vai lietu cilvēks vēlas, apskatot tikai viņa seju. Tas ir kaut kas līdzīgs pārdabiskai spējai un es ārkārtīgi lepojos ar to, ka pirms klients paspēj bilst kādu vārdu, es tam jau situ čekā “Kā viegli kontrolēt alkohola lietošanu”, “50 Greja nokrāsas” vai “Dikensa diēta”. Tie visi parasti uzreiz sāk uztvert mani par tādu kā dievu vai vismaz vienu no pasaules septiņiem gudrajiem. Es to neņemu ļaunā. Reiz savā brīvdienā es Vērmanītī ieraudzīju kādu meiteni, kura izskatījās ļoti bēdīga. Piegājis viņai klāt, es teicu: “Atvainojiet, grāmata “Sievietes, kas skrien ar vilkiem” ir pieejama tur un tur.” Viņa pacēla mirdzošas acis pret mani un teica: “Kā Jūs zinājāt? Vai jūs esat mans sargeņģelis?” “Nē,” es atbildēju, “esmu pārdevējs grāmatnīcā.”

Spēju zibenīgi pateikt, kurš klients meklē mazās, krāsainās gumijas cilpiņas, no kurām veidot rokassprādzes, es izkopu pilnībā. Kad biju iesilis man pat nevajadzēja, lai cilvēks nāk veikalā. Es jau iztālēm pamanīju cilpiņu tīkotājus un pārdevu tās turpat pie veikala ieejas. Atceros pirmo reizi, kad desmitgadīga meitenīte man prasīja šīs cilpiņas: “Vai jums ir lūpi?” tā, lūk, viņa man jautāja. “Kas?” es saviebis seju nopurpināju. “Nu, tie… lūpi,” viņa atkārtoja un suņa acīm skatījās manī. “Nē, nav te nekādu lūpu!” es atcirtu un, rokas uz krūtīm salicis, vēsi noskatījos, kā viņa izšļūc ārā no veikala. Tajā brīdī es nezināju, ka šie lūpi jeb gumijas rimbuļi drīz apsēdīs bērnus kā savulaik bērnus apsēda fiškas un tamagoči. Vēlāk bērni, nogrābuši savus vecākus aiz rokas, glāžainām acīm vilka iekšā grāmatnīcā, kur mums bija nokrāmēta vesela atsevišķa siena ar lūpiem. Klīda valodas, ka Pļavniekos esot atvēries atsevišķs veikals, veltīts tikai šīm cilpiņām un, ka cilpiņu bizness varētu tikt sagrābts monopolā, bet es daudz par to neuztraucos. Man cilpiņas nozīmēja to pašu ko Siņeļņikova grāmatas – briesmīgu manipulāciju.

 

Tūristi

Ar tūristiem ir diezgan grūti, tāpēc vasaras sezonā pie kases allaž jābūt diviem pārdevējiem – vienam, kurš iesit preces kasē un otram, kurš vervelē un stāsta par to, kā ir dzīvot Latvijā. Tūristiem patīk blandīties pa veikalu un vērot apkārtni. Tiem patīk arī markas. Markas tie pērk dažreiz pa piecdesmit gabaliem uzreiz. Galvenais, ka pastkartes tie nopērk divas vai trīs. Franči vispār ir jocīgi. Viņi ir pārliecināti, ka Latvijā oficiālā valoda ir franču, tāpēc uzdod daudz un garus jautājumus franciski. Beigās es jau biju ciešami ielauzījies franču valodā un, kādai kundzei no Brestas izstāstīju, ka pazīstu Kerelu no Brestas un, ka viņš mani aicina dzīvot pie sevis. Savukārt ķīnieši ir kautrīgi. Tie nekad daudz nerunā, jo laikam baidās, ka mēs smiesimies par viņu valodu. Nedod Dievs ķīnietim labdienu padosi. Viņš satrūksies un paskatīsies uz tevi tā, it kā tu būtu piedāvājis viņam vienas nakts sakarus bez saistībām un ar vietu. Man pat liekas, ka “labdien” ķīniski varētu nozīmēt kādu lamuvārdu vai orgānu. Reiz pie manis atnāca vesela aziātu grupa ar latviešu gidi priekšgalā: “Mums lūdzu visus ceļvežus par Rīgu,” viņa man palūdza, kamēr kāds aziāts ar plašu tvērienu sagrāba piecdesmit ceļvežus no plaukta un sabēra maisā. “Visus?” es nedaudz apmulsis pārjautāju. “Jā, visus. Bildītēm. Mums rītdien konference.” Vairāk jautājumus es neuzdevu, iesitu kasē visus ceļvežus pa Rīgu un pie sevis nodomāju, ka kādreiz jāaizbrauc uz Ķīnu paskatīties, ko cilvēki tur dara un kā dzīvo.

 

Skolēnu aizbildņi

Septembri grāmatnīcu pārdevēji gaida kā neapturamu lavīnu. Īpaši pirmo septembri, jo tā nav zinību diena, ko nosvinēt mājās ar kūkām un limonādi par godu mazajam pirmklasniekam vai lielajam devītklasniekam. Tā nav diena, kad aiziet līdz Vērmanītim vai aizbraukt pie dabas krūts, lai pamātu ardievas vasarai un pilniem apņēmības sveiktu jauno mācību gadu. Nē, pirmais septembris ir diena, kad pēc uzrunas skolā, obligāti ir jādodas uz grāmatveikalu pirkt burtnīcas, flomāsterus un skočus. Šeit mani saprastu LIDO darbinieki, kuri pirmā septembra grāmatnīcu apmeklētāju lavīnu dabon nākamie, jo pēc kārtīga jandāliņa grāmatnīcā vislabāk ir braukt uz Spices vai Krasta Lidiņu pamatīgi saēsties. Pirmajā septembrī grāmatveikalā jābūt visiem darbiniekiem. Vienam jādežūrē pie burtnīcu pakām, kas sakrāmētas līdz griestiem veikala stūrī. Diviem jāstāv pie kases. Vēl vienam ir jāganās pa kancelejas preču nodaļu un cieši jāuzrauga divpusējo skoču, bio plastalīnu un kreppapīru kalni. No rīta grāmatnīcu apmeklē tikai tie skolnieki, kuri nobastojuši skolu, bet pēc vieniem elle iet vaļā. “Nu gan jums te zapara!” pašā pirmā septembra karstumā man reiz uzsauca ekskluzīvu kristāla figūru veikala pārdevēja, kurai vidēji bija viens klients gadā. Rindas pie kases visgarākās izveidojas, kad kāds tētis vai mamma izdomā, ka pirmais septembris ir īstais laiks, lai iegādātos obligāto literatūru. “Labdien, vai jums būtu šādas te, lūk, grāmatiņas?” tie laipni pajautā un izvelk no ķešas Keruaka cienīgu papīra rulli, kur kricelīgā rokrakstā sarakstīti pāris simti grāmatu nosaukumu. “Mazais bērnudārzu šogad absolvēs!” tas vēl lepni piemetina un nemaz neņem ļaunā, ka jāuzgaida trīs četras stundas, kamēr mēs izejam cauri sarakstam un konstatējam, ka pie mums ir divas no tajā minētajām grāmatām. Cilvēki pirmā septembra pēcpusdienā veikalā sanāk tiešām daudz. Tik daudz, ka adatai nav kur nokrist. Bet neskatoties uz to, viens otrs pamanās uz zemes izbērt dzēšgumijas, zīmuļus vai glitera pulveri. “Vai! Nokrita!” tā reiz iesaucās kāda dāma, nosviežot uz zemes un saplēšot glitera pulvera burciņu un vienā mierā turpināja ķidāt vaļā saspraužu paciņas. Bieži kāds klients pēkšņi pazaudē savu skolnieku un tad sākas briesmīga jezga un skriešana līdz pazudušais tiek atrasts kādā kaktā vai kādam citam tētim zem rokas. Tā tas turpinās līdz pašam vakaram un, ja grāmatnīcas pārdevējam kaut kā izdodas pirms veikala slēgšanas dabūt klientus ārā no tā, tad viņš tiek arī pats uz mājām, kur var vienā mierā atvilkt elpu un teikt: “Paldies Dievam, ka pirmais septembris ir tikai vienreiz gadā!”

Lai nu kā, bet grāmatnīcas pārdevējs skrien cauru gadu un kad pirmais septembris ir cauri, tad visvairāk dabū noskrieties, kad veikalā ienāk skolnieks ar mammu, kuri grāmatnīcu apmeklēt vēl nav paspējuši. “Vai jums ir vāciņi šādām grāmatām?” mamma parasti jautā un, atbildi nesagaidījusi, nokrāmē visu leti ar trīs tonnām grāmatu. Protams, beigās izrādās, ka vāciņi neder nevienai grāmatai, jo mācību grāmatu izdevēji šķiet ir kārtīgi kapitālisti un domā ārpus kastes, jo katra grāmata ir savā izmērā, sākot ar mazmazītiņu ābecīti un beidzot ar gigantisku matemātikas grāmatu. Tieši pārdevējs ir vainīgs, ka vāciņi neder, jo nedomā par biznesu. “Kā ta jūs te strādājat un vāciņus neriktīgus pārdodat?” tā man reiz jautāja kāda četru bērnu mamma. “Tā, kaut kā jau strādāju. Grūti, bet, lūk, cīnos.” es viņai atbildēju un gandrīz saņēmu pliķi sejā. Kāda cita māmiņa lielās rūpēs par savu skolnieku, reiz gribēja iegādāties flomāsterus: “Dodiet man mīkstus flomāsterus un, lai no drēbēm viegli nāk nost.” Viņa man pieprasīja. Tajā brīdī aiz viņas rindā stāvošais vīrietis ar uztūkušu seju nenocietās un nopurpināja: “Mīkstus flomāsterus? Baidāties, ka bērni acis viens otram izbakstīs?” Neviens nesmējās. Vīrietis bija pāršāvis pār strīpu un viņam nācās atvainoties sievietei un izmaksāt viņai visparastākos flomāsterus, ko piedāvāju.

Ar pildspalvām vispār ir vistīrākais posts un negals. Kā izrādās, lielākā daļa pildspalvu neatbilst nekādām normām un viena otra esot pat augstākajā mērā kaitīga skolnieka veselībai, jo ieguļot rokā tādā pozā, ka pirksti pēcāk skatoties katrs uz savu pusi un skolēna rokraksts var sākt līdzināties elektrokardiogrammai. Savukārt kāds vīrietis reiz izmisumā atskrēja uz veikalu un kliedza, lai mēs uz karstām pēdām raujot ārā tādas un tādas pildspalvas no apgrozības, jo tām iekšā esot nevis tinte, bet vistīrākā inde. Kad ar trīcošām rokām uzmanīgi centos indīgās pildspalvas savākt maisiņā, viņš paskaidroja, ka par pildspalvu kaitīgumu sapratis pēc tam, kad viņa kucēns Žoriks četras esot sagrauzis un norijis, bet pēc tam pusstundu vēmis zilu. Paldies Dievam, skolnieks neesot bijis mājās un nav ticis pildspalvām klāt.

 

Dažādi

Tomēr, lai kā es censtos, lielāko daļu grāmatnīcas apmeklētāju nekādās kategorijās neievietosi. Tur varētu vainot gan šo laikmetu, kas cilvēku teju ar spēku piespiež būt individualitātei, jo postpadomju valstī pelēkam būt ir stulbi gan to, ka grāmatnīcas apmeklē visi, nevis kā, piemēram, Maximu – tikai tie, kuriem nav sirdsapziņas. Lai nu kā – kategorijā “dažādi” apskatīšu jokainus atgadījumus un spokainus cilvēkus, kas tādā vai citādā veidā šķituši pagalam jautri.

Atmiņā, šķiet, visspilgtāk palikuši brīži, kad cilvēki pieprasa grāmatas, kurām saputrojuši nosaukumu: “Man lūdzu vienu Dikensa diētu,” reiz jautāja kāda meitene uz augstiem papēžiem un nekādi nespēja saprast, kāpēc es smejos. Vai arī: “Kur man meklēt Hari hari, muri muri grāmatas?” jautāja vīrietis bez bārdas. “Haruki Murakami ir tur un tur,” es ar akmenscietu seju atbildēju un apsēdos uz grīdas. Ir cilvēki, kuri grāmatas meklē šādi: “Vai jums nebūtu tā grāmata, kur jau pašā sākumā meitene virtuvē pie galda nošaujās?” vai “Man nepieciešama grāmata par Hitleru ar desu uz vāka.”

Liekot roku uz sirds, varu apgalvot, ka nekur nav tik jautri strādāt kā grāmatnīcā.

Zināms, ja cilvēks ir iegājis grāmatnīcā, nav teikts, ka viņš vēlas iegādāties grāmatu, pildspalvu vai kartona loksni. Cilvēks grāmatnīcā mēdz meklēt dažādas lietas. “Kaprona zeķes! Vai jums ir pārdošanā kaprona zeķes?!” reiz kāda dāma milzīgā steigā ieskrējusi veikalā man prasīja. “Nē, diemžēl beigušās,” es viņai atbildēju un tajā brīdī izlēmu, ka rakstīšu blogu par grāmatnīcas apmeklētājiem.

Kāds vīrs bija braucis caur visu Rīgu, lai iegādātos piepūšamo matraci, bet, kad es viņu apbēdināju un paskaidroju, ka piepūšamos matračus mēs netirgojam viņš nopūtās un teica: “Labi, tad vismaz uzskaitiet desmit braucienus uz e-talona.”

Tomēr cilvēki ātri apķerās, ka paprasījuši kaut ko absurdu un nekad nav uzsākuši skandālu, ja neesmu varējis tiem pārdot Boržomi stikla pudelē, mobīlo telefonu vai suši pagatavošanas komplektu. Tie tomēr ir lāga ļaudis, kas šajā kapitālistiskajā pasaulē ir maķenīt nomaldījušies. Kapitālisms – tieši tas ir pie visa vainīgs. Tu, cilvēks, padomā – mūsdienās grāmatnīcā var nopirkt sešpadsmit dažādus flomāsteru veidus un līmlentes ar piecām dzidruma pakāpēm, bet nevar dabūt Puškina “Oņeginu” vai Aspazijas lugas. Posts gatavais.

Tomēr, lai kā tur arī nebūtu, grāmatnīcas apmeklētājs ir tas, kas neļauj nogrimt galīgā pesimisma muklājā. Grāmatnīcas klients ir saules stars šajā reizēm pārāk nopietnajā un greizajā pasaulē. Reiz kāda kundze par visām varēm gribēja kaut ko iegādāties. Viņa pati nemaz nezināja ko. Tā vienkārši – ienāca veikalā un, sak, dodiet, es gribu. Izpētījusi kalendārus viņa apmeta loku ap jaunumu galdu, izvilka no vēstures plaukta “Pāvestu seksuālās dzīves”, ielika to atpakaļ, aizgāja līdz ezotērikas plauktam, nošņauca degunu, pabakstīja diētas grāmatas, nonākusi līdz puzlēm šī jaukā kundze pakratīja galvu un pagriezās taisni pret vārdnīcām, kur palika ilgāku brīdi. Pēc pusstundas viņa sazin kādā veidā iznāca no kancelejas preču nodaļas un smaidīdama nolika uz letes grāmatu “Būs citi sūdi, šie aizmirsīsies” un teica man: “Tieši tā arī ir un maisiņu man lūdzu – par velti.”

6 thoughts on “Grāmatu tirgotāja atmiņas jeb piecas cilvēku grupas, kas sastopamas grāmatnīcā. (II daļa)

  1. Tiklīdz ieraudzīju, ka ir otrā daļa uzrakstīta, steidzos vērt vaļā, nešaubījos, ka tas būs jautri…Šoreiz daudz jautrāk par pirmo daļu, nevarēju beigt smieties par tinti, kas bij pasludināta par indi, tā jezga ap suni šajā sakarā un bērna piesaukšana itkā bērni to vien dara kā grauž tintes 😀 Un ļoti sasmējos par sajauktajiem grāmatu nosaukumiem..:D Paldies autoram par tik lielu humora devu! Ceru, ka būs vel arī trešā daļa. 🙂

    Like

Leave a Reply

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Change )

Google photo

You are commenting using your Google account. Log Out /  Change )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Change )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Change )

Connecting to %s