5 cilvēku tipi, kurus tu satiec darbā

lenin

Zināms, ka darbā var satikt dažādus jaukus cilvēkus. Nu, nevis jaukus, bet kretīnus. Ne jau visi ir kretīni, protams. Ir arī daži jauki cilvēki. Nu, skaidrs, ka ne jau uzreiz jauki. Lādzīgi, kā saka. Pašsaprotami, ka ne jau vienmēr lādzīgi. Dažreiz vispār neciešami. Gluži vai kretīni. Dažreiz pat uz darbu negribās nākt, cik daudz tur kretīnu. “Kretīnu kantoris,” cilvēks no rīta, pie spoguļa stāvot, saka, “vieni mūjābeļi, a, man ar tādiem, bļin, mētelis uz viena pakaramā jāglabā.” Nekas jau tam cilvēkam, protams, neatliek, kā iet uz darbu. Kaut pa seju mizo, bet, lūk – jāiet. Nauda, redziet, jāpelnī. Tieši tāpēc darbā vienmēr sanāk visādi jocīgi cilvēki. Paši nemaz nezina, ka ir jocīgi. Viss viens – jauki vai kretīni – tāpat jocīgi. Tāpēc, rekur, daži cilvēku tipi, ko katram var gadīties sastapt darbā.

Slimais

Šis cilvēks ir lielākais nelietis un kretīns. Nē, ne jau tāpēc, ka viņš visu laiku slimo, bet gan tāpēc, ka visu laiku dirš, ka slimo, lai nebūtu jānāk uz darbu. Tak, filmas mājās skatās vai ar mopēdu vizinās pagalmā. Nu, ne jau ar mopēdu gluži vizinās, bet sēž uz soliņa, grauž saulespuķu sēklas un spļauj uz zemes miziņas. Apslimis skaitās. Šim cilvēkam vispār neeksistē tāda kautrība saslimt. Ņem un saslimst. Vājprāts kaut kāds. Turklāt priekšniekam nevis uzraksta bijīgu īsziņu, bet pazvana sešos no rīta: “Labrīt, priekšniek,” viņš saka, “būs vēji kaklu izpūtuši, darbā, lūk, nebūšu. Strādājiet vien paši,” vai: “Khe, khe, labrīt, saslimis esmu, saimniek, darbā nebūšu. Ar ko saslimu? Ar smagām paģirām kaut kā negaidīti sasirgu. Tagad jau ir tas laiks, ziniet, paģiras pa gaisu vien lido. Taisni vakar vēl Rihards bija ar paģirām atnācis uz darbu, būs no viņa pielipis. Nu, tad jau visu gaišu – ārstēšos.”

Protams, drīz vien pienāk diena, kad šis cilvēks patiešām ir sasirdzis ar viegli aizliktu degunu. Tad viņš darbā nav gadu vai divus. Atnāk pēc tam uz darbu un vēl dusmojas, ka par slimības naudu pat cigaretes nevarot nopirkt. Interesanti, ka kapā šis cilvēks pat netaisās gulties. Slimo tā veselīgi līdz deviņdesmit gadiem. Psihopāts kaut kāds.

Atvaļinājumu briesmonis

Zināms, ka šis ir pats šaušalīgākais kolēģu tips vispār. Ja šo varētu atbaidīt kā vampīru ar ķiploku virtenēm un krustiem, tad, ziniet, cilvēki ķiploku virtenēm un krustiem nokārušies vien staigātu. Visi gaida to brīdi, kad viņš aizies savā atvaļinājumā, bet trīc un dreb, un saslimst, kad tuvojas viņa darbā atgriešanās diena. Savā pirmajā darba dienā pēc atvaļinājuma viņš jau pirmais no rīta sēž savā vietā un viss tāds brūns, iededzis izliekas, ka strādā. Daudz viņš nerunā, nē, bet, velns tāds, gaida, kad kāds viņu apsveiks ar atgriešanos, paprasīs, kā gāja. Pie rokas tam glabājas 64 gigabaitu flešatmiņa – pilna ar fotogrāfijām no ceļojuma. Jā, fleška pilna līdz malām ar fotogrāfijām piebāzta. Nē, nē, ne jau ar dārgu fotoaparātu tās fočētas, kur katra bilde savus sešus megabaitus sver. Nē, nē, tak, ar parasto ziepi. Viena bilde, bļin – sešpadsmit kilobaiti. Jezusmarija. Un pilna atmiņas karte. Akurāt visi 64 gigabosi aizņemti. Lai dievs nogrābstās.

Nu, un tad pienāk tas baisais brīdis, kad šim cilvēkam ir radusies izdevība visus sapulcināt un uzsākt savu atvaļinājuma prezentāciju. Viņš mirdz kā Ziemassvētku eglīte, vaigi iesārtojušies, rokas satraukumā trīc, balss svinīga, acis manīgi šaudās lūkojoties, vai tad visi kolēģi ir sanākuši. Tad katram tiek iedota īkšķa naga lieluma ārzemju konfekte vai kaut kāds turku saldums, ko ceļotājs atvedis no tak jau Turcijas. Tad sākas fotogrāfiju rādīšana mazā 17 collu ekrānā. Pirmās tūkstoš fotogrāfijas sastāv no kadriem autobusā vai viesnīcā, protams, bet nākamajos desmit tūkstoš kadros miglaini redzama kaut kāda pludmale, krūmi un ēdnīca. Skaidrs, ka par katru bildi šis kolēģis tiecas pastāstīt veselu stāstu – ko ēdis, ko dzēris, kā sauļojies, cik ļoti čurāt gribējies un tā tālāk līdz naktij.

Sūdīgākais ir tas, ka šis kolēģis ir iemanījies pa lēto nopirkt biļetes un brauc uz Turciju vai Grieķijas salām divas reizes gadā. Taisni vai no darba prom jāiet.

Gvelzējs

Lūk, šis ir tas kolēģis, kuram ir tā, goda vārds, nesaprotamā spēja visu dienu kaut ko gvelzt. Kurš tik pagadās blakus, tam sagvelž kaut ko. Gatavās dieva zīmes sagvelž. Ne ar smalkumu un pieklājību šo cilvēku var aizvērt, ne ar benzīnā piesūcinātu lupatu. Un kā viņš prot gvelzt! Pilnīgi par neko. Sers atradies. Tā, it kā uzstātos literatūrzinātnes konferencē, kur, stiepies vai raujies, 30 minūtes kaut kas jāgvelž. Un nemaz nedomā viņam kaut ko pateikt. Viņš meklē tikai labu klausītāju un necietīs, ja arī tu gvelzīsi.

Kas pats galvenais – nedrīkst viņam acīs skatīties no rīta. Tikko kā atnāksi uz darbu un ieskatīsies viņam acīs, tas sātans iedomāsies, ka tu briesmīgi vēlies klausīties, kā viņš kalotkas vedīs parīt mainīt uz servisu un uzreiz tev klups virsū. Viņam neinteresē, ka ir cilvēki, kuri no rītiem vēlas nevis runāt, bet, kā saka, apēst gramu polonija vai šķipsniņu citas indes. Viņam, lūk, ir vajadzība katru rītu kaut kam kaut ko sagvelzt. Stāv, ziniet, ar kafijas krūzi tāds, atbalstījies ar dibenu pret jūsu galda malu un gvelž. Labums tāds, ka ar laiku var izstrādāties imunitāte dzirdēt, ko šis cilvēks saka. Atliek tikai māt ar galvu un ņemties ar savām lietā. Savādāk jau nekā.

Mēmais

Šis ne vien negvelž un nerunā, bet pat labrītu padot negrib. Sēž ierāvies kā tāds gliemezis savā mājā un ne vārda. Kaut ar nokaitētiem iesmiem baksti – neko nesaka. Cirvim skaidrs, ka kaut ko perina. Labākajā gadījumā – iedomīgs. Kautrīgs? Muļķības. Šitādi pasaules vēsturē vislielākie nelieši bijuši. Zin, sēdēja tāds kluss un kautrīgs Arvīds darbā, nevienu netraucēja, tak jau gudrs bija, sēdēja klusi kaktā līdz mājās ar traktoru tā ielika upes dambī, ka sešas saimniecības applūda.

Ar klusajiem nekad un neko nevar zināt. Vienreiz dzirdēju stāstu, kā viens puisis, kurš vispār tika uzskatīts par mēmu (pat invaliditātes grupa esot bijusi), pa naktīm piedzēries radio esot uzstājies. Dziesmiņas dziedājis, dzeju deklamējis, spriedis par politiku, mākslu. Pat tāds kā viedokļa līderis esot bijis. Lūk, bet pa dienu – mēms. pie tam cilvēki domājuši – nu ja reiz mēms, tad jau arī kurls. Kā tad citādāk? Nu, un ņēmušies viņu caurām dienām izsmiet – dziesmiņas aiz muguras dziedājuši, satīriskas poēmas sacerējuši, mēdījušies. Bet viņš, sātans tāds, pa naktīm visu to radio atstāstījis. Ar īstajiem vārdiem, personas kodiem. Nu, tā lūk. Tāpēc ar klusajiem labāk, ziniet, uzmanīgi.

Pavārs

Šis cilvēks ir pašpasludinājis sevi par darba pavāru, tāpēc neko citu nedara, kā visu dienu darba ķēķī šmorē. Pašsaprotami, ka pats sev šmorē. Rītu šis cilvēks uzsāk ar lašmaizītēm, bļodu karsta buljona un tasi zaļās tējas, pie kuras vēlāk piekož milzīgu tuplu. “Zobu šķirbas tā kā būtu aizsmērētas,” pēc vārgās maltītes viņš pie sevis čukstus nopurpina un dodas atpakaļ uz virtuvi. “Strādāšanai vajag kārtīgu dūšu,” viņš dudina un tik velk no ledusskapja cūkas galvu ārā, “galertiņš būs uz goda, mmm.”

Nu, un tu tikai sēdi un klausies, kā virtuvē klaudz katli, šķind pannas, šķīvji. Pēc dažām minūtēm jūti – gaisā uzvirmo kārtīgas rajončika ēdnīcas smārds. Vārās, cepas, šņāc un kūp. Lūk, pavārs gatavo pusdienas. Mārtiņš Rītiņš, bļin. Smerdelis, lūk, kas viņš ir. Ziniet, kā kara laikā bija? Staigā, staigā čalis pa tranšejām, pēkšņi, jūt ar degunu – kaut kas labi nav. Ož tā jocīgi. Tad šim pielec – gāze! GĀZE! Viņš kliedz un uzrauj galvā gāzmasku. Pārējie biedri arī uzmauc galvā gāzmaskas un, kā saka, dzīvo svilpodami. A, darbā? Kur nu gāzmaskas, kur nu kas. Sēdi tikai un osti sadegušas gaļas aromātus. Sak, solīja modernus darba apstākļus jaunceltnē, sanāca, bļin, bufete “Čaika”.

Advertisements

One thought on “5 cilvēku tipi, kurus tu satiec darbā

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

w

Connecting to %s