Kā es gribētu sev bērnu!

BERNS copy

Es dievinu bērnus. Īsts bērnu cilvēks es esmu. Ar tiem auklēties un rotaļāties es varētu kaut veselas divas minūtes, dodiet tikai. Pieskatīt vajag? Bez problēmām. Sūtiet tik pa pastu, pakomātu vai kā jau viņus tur transportē. Būtu man pašam dēls, piemēram, uhh, kas par vīru iznāktu. Man, ziniet, uz audzināšanu ir nags. Ja jūs redzētu, kā es kaķi esmu izaudzinājis, mutes papletuši noelstos. Kā atnāku mājās, tā kaķis: “Labvakar, ser, lūk, šeit piedirsu un tur pievēmu, piedošanu, ser, dodiet ēst.” Vienīgais žēl, ka kaķis nav ieaudzināms uz veikalu pēc aliņa aizskriet. Neparko nav ieaudzināms. Domājat, ka nemēģināju? Ar čību tak pat mēģināju. Bez rezultātiem. Uz veikala pusi gan aizskrien, bet atpakaļ nenāk. Pat saūjināt nevar pēc tam. Posts un negals.

Lai nu kā, bērni ir mana stihija. Tviterī, piemēram, es sekoju tikai tiem kontiem, kur katrs otrais ieraksts ir par bērniem. Kā atveru tviteri, tā smejos, vēderu turēdams. Nē, nu ķipari gatavie. Manā laikā bērni melnām mutēm pa krūmiem ložņāja kā pērtiķi, bet tagad, ehh, tagad bērni tikai filozofē un jau divu gadu vecumā meklē dzīves jēgu un atbildes uz jautājumu, kāpēc dzīve ir tik absurda?

Es, ziniet, esmu īsts tēva materiāls. Man pašam tēva nav gadījies pieredzēt, tāpēc esmu gatavs būt tēvs katram bērnam, kas gadās manā ceļā. Es protu tēvišķas lietas. “Rau, šādi te nagla ir pareizi celmā jādzen,” es ar āmuru rokā parasti skaidroju mežā nejauši sastaptiem bērniem, līdz man nesaprotamu iemeslu dēļ atbrauc policija. “Netraucē mani! Es strādāju!” reizēm es uzbļauju kādam bērnam parkā, jo, manuprāt, ir svarīgi bērnam iemācīt cieņu pret tēva darbu un pienākumiem. Savukārt, kad es jostu no biksēm izvilcis klaiņoju pa bērnu spēļu laukumu, no manis bēg tā, ka klaigas ir dzirdamas pat Pārdaugavā. Lūk, to es saucu par cieņu pret vecākiem.

Es uzskatu, ka katram cilvēkam būtu jārada vismaz septiņi bērni. Iedomājieties, cik skaista būtu pasaule, kurā pastāv tikai tik brangas ģimenes. Vēl vakar gāju pa Barona ielu un nopriecājos par divām māmiņām, kuras ar saviem ratiem stāvēja ietves vidū un parmija pāris monologus. “Nu, kā tev iet? Vai jau strādā?” jautāja viena māmiņa otrai, kamēr es mēģināju iespraukties šaurajā spraugā starp viņu un mājas sienu. “Jā, strādāju, man Instagramā tagad ir savs bizness. Reklamēju akmeņus, koka vālītes.”

Vispār man ir jāatzīstas. Visvairāk es gribētu sev bērnu tāpēc, ka tas vecākiem piešķir oficiālas tiesības uz ielas ietvi. Vai nezinājāt? Jā, jā! Ja tu audzini bērnu, tad ielas ietve automātiski pieder tev. Tu vari uz tās glabāt ratus, savus bērnus, sevi ar bērniem vai bērnus vienus pašus. Tas ir tik lieliski! Cilvēkiem bez bērniem vispār būtu jāiet pa ielas rensteli. Visērtāk būtu viņiem uztaisīt tādas, piemēram, dzeltenas aproces ar, nu, kādu zvaigzni vai citu simbolu, lai visi zinātu, ka šim, lūk, uz ietves nav ko darīt.

Ek, cik skaisti ir būt ar bērniem. Nevis tā kā man: daru ko gribu, staigāju, kur tīk, naudas kā spaļu, pārgulējis sajēgu, atpūties, grāmatas, mūzika, alus, karjera vien prātā. Ehhh, kaut jau nu ātrāk bērns kaut kur uzrastos. Ja neuzradīsies, tad ziepes lielas, saprotams. Kas man ūdeni pienesīs pie gultas vecumdienās, ko? Nē, nu, ja sulainim nebūs brīvdiena, tad viņš pienesīs. Bet, ja sulainim brīvdiena, ko tad? Ķēkša tak neies skraidīt turpu šurpu. Ehh, vienas galvassāpes bez bērniem, vieni uztraukumi.

Par bailēm no policistiem, apsargiem un citiem kārtības sargiem

POLICISTI

Es briesmīgi baidos no policijas. Arī no apsargiem un karavīriem baidos. Nedaudz mazāk, bet tāpat briesmīgi baidos no visādiem dežurantiem. Jau pavisam vārgi es baidos no kontrolieriem, bet gandrīz vispār vairs nebaidos no spokiem un zirnekļiem. Īsi sakot, man ir bail no visiem, kuri sargā kaut kāda veida likumus.

Nē, es neesmu noziedznieks. Nogalinājis neesmu nevienu, par spīti tam, ka sapņoju par to ik dienu. Pat ielu es šķērsoju tikai pie zaļās gaismas un, zvēru pie dieva, ka izkošļātu košļeni dažreiz veselus trīs kilometrus nesu saujā, lai izmestu miskastē nevis izspļautu uz ielas. Tiesa, reiz es košļenes spļāvu uz ielas. Man bija pat attīstīta sava košļeņu un citu nevēlamu lietu mutē spļaušanas metode. Lūk, ja savajag atbrīvoties no košļenes, plauksta ir jāsaliec tādā kā caurulītē un jāliek klāt mutei. Tad ir jātēlo klepus, kura laikā košļene spēcīgi jāizraida caur plaukstas caurulīti uz zemes. Ja arī kāds ievēros, ka tev no mutes tur izlido kaut kas balts, tad nodomās, ka tā ir sazin kāda krēpa, un tev varbūt ir tuberkuloze, tāpēc ne par kādu aizrādīšanu nevar būt ne runas.

Es nezinu, kur meklējamas saknes šīm bailēm no kārtības sargiem. Vēl vakar es gāju pa Barona ielu uz darbu un šaušalīgi pārbijos no policistiem. Nu kā, eju eju pa ielu, sapņoju par, kā saka, augstām lietām, mākslu filozofiju, pēkšņi, ar acs kaktiņu redzu, ka pa ielu brauc ceļu policija. Momentā manī sarosās, dievs vien zina, kādi mehānismi, un es sāku prātot par to, ko tagad lai dara. Nolemju vienkārši skatīties uz policijas mašīnu. Nu, ziniet, vienkāršs pilsonis iet pa ielu un skatās. Kas tur aizdomīgs? Mazums cilvēki skatās. Sāku skatīties un, pēkšņi, izdomāju, ka varbūt nevajag tā blenzt, nez ko vēl padomās. “Lūk,” šoferis policijas mašīnā teiks blakussēdētājam detektīvam: “Rau, noziedznieks iet, pavei, kā blisās.” Tāpēc es, saprotams, novēršu skatienu no policijas mašīnas un skatos sāņus. Sak, neskatīšos virsū. Kālab, lai parasts pilsonis skatītos uz policijas mašīnu, ja viņš nav neko noziedzies? Pavēršu skatienu uz pretējo pusi un pētu ķieģeļus. Skatos, skatos un, pēkšņi, izdomāju, ka policisti tak uzreiz sazīmēs manī noziedznieku, kurš izvairās no policijas un baidās skatīties tiem virsū. Auksti sviedri pārklāj manu muguru. Policijas mašīna brauc man garām, es pārbolītām acīm tenterēju pa ietvi. Viņi pabrauc garām, bet, es zvēru, ka nopētī mani no galvas līdz kājām. Mašīna aizbrauc, fuuuuh… Esmu ticis sveikā cauri, nearestēja.

Akurāt tāpat notiek veikalos. Ja kādā veikalā būs apsargs, tad viņš noteikti sekos pa pēdām tieši man. “Ahā!” apsargs noteikti nodomā, kad es ieeju veikalā, “šis točna ir zaglis. Jālūko izsekot.” Izseko arī, zvēru pie dieva. Es staigāju pa veikalu kā dievgosniņa, paskatos sierus, gaļiņas. Pārcilāju bulkas, sīpolus. Iemetu grozā aliņus, vīniņu. Staigājos un, kā saka, spriežu pie sevis par politiku, kapitālismu, nu, tā teikt, par augstām lietām. Pat vīnogu mutē neiemetu, dievs pasarg. Bet nē, apsargs kā tāds lietuvēns valkājas pakaļ un lūr, vai tikai es kaut ko kabatā neiegrūdīšu. Taisni vai asaras acīs saskrien, cik ļoti man sevis paliek žēl tādos brīžos. Es pat neesmu Baznīcā bībeli nozadzis, a te, mani par veikalu laupītāju uzskata. Pasaulē valda netaisnība, goda vārds. Reiz, kad vēl biju bērns, man lielveikalā T-Market pienāca klāt tēvocis uniformā un palūdza, nē, pavēlēja doties viņam līdzi uz skabūzi veikala kaktā. Kad es, neko ļaunu nedomādams, aizgāju viņam līdzi, onkulis apsūdzēja mani desas luņķa nolaupīšanā. Saprotams, ka sākumā es sasmējos, bet vēlāk paliku bāls, jo nespēju noticēt, ka viss notiekošais nav farss. Apsargs man somā un kabatās nekādu desas luņķi, saprotams, neatrada un aizraidīja ar šņācienu, lai nerādos šeit vairs. Cita veikala man pie mājām nebija, tāpēc es tur rādījos ik dienu un, nepārspīlēju, skabūzī tiku ievests vēl reizes trīs četras ar apsūdzību desas luņķa nolaupīšanā.

Ļoti iespējams, ka tā ir sakne manām bailēm no likumsargiem. Galvenais, ka tagad viss kļūst arvien ļaunāk un ļaunāk. Es esmu sācis baidīties no jebkuras institūcijas pārstāvjiem. Es baidos no dežurantiem, garderobistiem, šveicariem. Es baidos pat no autostāvvietu uzraugiem, kaut arī man pat nav automobiļa. Tikko kā kāds kaut ko savā nodabā uzrauga, es no viņa šaušalīgi pārbīstos, jo man allaž liekas, ka viņš uzrauga mani nevis, piemēram, meža ugunsgrēku vai ceļamkrānu. Briesmas ne dzīve.

Vienīgais stāvoklis, kad es nebaidos ne no viena, ir dzērumā. Tad man, goda vārds, jūra ir līdz ceļiem, un es sevi uzskatu par pasaules ķēniņu. Tad es speciāli eju klāt policistiem un lūdzu, piemēram, piesmēķēt cigareti. Veikalu apsargus vispār necienu. Reiz es Viļņas stacijas veikalā sataisīju skandālu, kad apsargi man aizrādīja, ka svētdienās alkoholu tur drīkst iegādāties tikai līdz trijiem dienā. “Kas par muļķībām!” es, siekalām šķīstot, brēcu, “kā lai jūsu valstī cilvēks bez alkohola pārdzīvo svētdienas depresiju!?” Saprotams, ka izsvieda no veikala. Es, protams, taisnā ceļā aizgāju pie stāvvietas uzrauga un pieprasīju sava neesošā automobiļa atslēgas, bet uzreiz pēc tam ar desas luņķi, ko biju nolaupījis veikalā, iesviedu teātra garderobistei pa galvu.

Dzīve ir vieni kompleksi, traumas un kontrasti, goda vārds.

Piedzīvojumi un recenzija par Alises Zariņas filmu “Blakus”

REC
Fotokolāža

Uz kinofilmas “Blakus” pirmizrādi es biļetes dabūju, kā saka, “nahaļavu”, tomēr uz filmu tā uzreiz nemaz nerāvos, jo ar meiteni nebijām pārliecināti, vai tur arī vīnu dos, tā teikt, “nahaļavu”. Tiesa, ņemot vērā  filmas popularitāti, vēl pirms tā tika izrādīta televizorā, nospriedām, ka vīnu tur noteikti dos tikpat brangi kā Rītupa grāmatas atvēršanā. Tāpēc lieki nekavējāmies un kādas trīs stundas pirms kino sākuma devāmies krietni iedzert krogā. Paņēmuši pa alus kausam, mēs sākām spriest par kino, mākslu, filozofiju, ziniet, augstām lietām. Draudzenei es zināju pastāstīt, ka filmas režisore ir rakstniece tviterī, bet filmas galveno varoni Āri Matesoviču es pirms vairākiem gadiem novēroju izrādē pēc Andrusa Kivirehka darbu motīviem “Trīs stāsti”. Toreiz izrādē, kas notika Kalnciema kvartālā, es no smiekliem piedirsu bikses, tāpēc vēlme piedirst bikses arī šoreiz mani briesmīgi sakārdināja. Lūk, kad bijām izdzēruši katrs pa trīs kausiem alus, mēs apēdām pa briesmīgi lielam liellopu gaļas burgeram, kas vispārējo noskaņojumu maķenīt sabojāja, jo mums abiem sākās šaušalīgas vēdergraizes un bija secīgi jāiet uz tualeti. Noskaņojumu nedaudz uzlaboja tikai cerība par bezmaksas vīnu, kas mūs gaida kinoteātrī.

Kad bijām izdzēruši vēl pa kausam alus, mēs devāmies uz buržuju lielveikalu stokmans, kur, mutes papletuši, izpētījām visādas neredzētas ēdmaņas. Kā tikai tur nav! Zuši un ikri! Ceptas pīles un sutinātas vālodzes! Jēzusmarija, nenoēsties! Zināms, ka ar naudu pašlaik tā pašvakāk, tāpēc noliecām galvas un steidzīgā solī devāmies pie vīna plaukta, lai iegādātos pāris pudeļu nesezonas božole vai kāda cita draņķīga vīna, ko varētu iekapāt, ja tomēr bezmaksas vīns netiks piedāvāts. Kad bijām sakrāmējuši somās vīnus, devāmies augšā, kur atradās slavenā Scape zāle. Kā zināja stāstīt draudzene, šajā kinozālē skaņa nākot pa visiem galiem ārā, krēsli esot nereāli ērti, un vispār sajūta tur esot kā kosmosa kuģī.

Kad uzkāpām augšā, tur bija trīs cilvēki, dzērienu galds(!) un fotogrāfs, kurš mūs uzreiz aizsūtīja uz fotostūrīti, un iemūžināja mūsu uzburbušās sejas. Atguvušies no zibspuldzes zibšņiem, mēs metāmies pie sārtajiem dzērieniem, kas pildīti kristāldzidrās glāzēs, virknēm vien rindojās uz sarkaniem galdautiem apklātajiem galdiem. Ka zibens spēriens mani tajā brīdī pārtrauca draudzenes čuksti: “C.. c… cēsu alus”. Es tajā brīdī spēji pagriezos pret viņu un pirmo reizi mūžā biju gatavs pacelt roku pret sievieti. “Cēsu alus?!” Es, siekalām šķīstot, iebrēcos, “Nekad vairs manā klātbūtnē nesaki šos vārdus, šos ļaunākos lāstus!” Es kliedzu un jutu galvā sakāpjam melnas asinis. Labi, ka draudzene man tajā mirklī pamatīgi iekrāmēja pa bieti un ar pirkstu norādīja uz “vīna” galdu. Jā, tur rindojās glāzes ar Cēsu alus sarkano dziru. Es nopūtos un devos pie galda, jo lietas, kas ir “nahaļavu”, ir spēcīgāks magnēts par lietām, kas ir vienkārši sūds.

Ziniet, man Cēsīs dzīvo radinieki no tēva puses, tāpēc es, cieņu izrādot, pagrābu divas trīs glāzes rubīnsarkanās dziras un, tā teikt, nogaršoju. Liels bija mans un draudzenes pārsteigums, kad izrādījās, ka neizskatīgais briesmonis nav nemaz tik peļams. Ja pēc briesmīgā mandarīnu portera nogaršošanas, es zvērēju, ka šīs darītavas alu nekad vairs neņemšu mutē, tad tagad man likās: hei, šito var dzert. Meitenei arī, kā saka, acis mirdzēt mirdzēja, kaut sarkanvīna trūkums organismā jau bija raisījis tieksmi uz pastiprinātu smadzeņu čakarēšanu. Tā nu mēs tur maliņā izkapājām glāzes desmit tā dzēriena, līdz ieradās briesmīgi jaukais aktieris suns. Mums pašiem mājās ir līdzīga izmēra suns, tāpēc man roka jau instinktīvi sniedzās pēc čupas plastikāta maisiņu, ar ko savākt kūpošu ekskrementu kaudzi, tomēr, lūk, attapos laicīgi. Suns izrādījās labi audzināts un briesmīgi smuki apgriezts ar šķērēm. Jocīgs likās tikai viens brīdis – Āris Matesovičš, kurš turpat malkoja rubīnsarkano Cēsu alu un ne bez lepnuma sniedza interviju uzmācīgai žurnālistei, pamanīja suni un, pasaucis viņu klāt, teica: “Diez vai tu mani atceries, draugs.” Tas man pēc tam likās interesanti, jo filmā rādīja seksu, kas notika šī paša suņa acu priekšā. Redziet, man pašam ir suns, kurš seksu pazīst pa gabalu, tāpēc jau laicīgi sāk dīvāna spilvenu izvarot pats. Ja es, kādu laiku nerādījies viņa acīs, būtu tam uzlicis roku uz gurna, viņš pavisam noteikti mani pazītu un ar slapjo purnu iebrauktu man rokās, sak, es atceros, maitas gabal, kā reiz uzbruki manai saimniecei, cenšoties nosmacēt viņu ar savu dibenu.

Kad suns bija safotografēts no visiem leņķiem, mēs pamanījām, ka sanākuši tūkstoš cilvēku, to starpā visādas slavenības, piemēram, Uldis Rudaks. Draudzene uzreiz atminējās stāstu, kā reiz viņa Uldi pamanījusi dusam trolejbusa pieturā. Ņemot vērā, ka bijusi melna nakts, viņa kungu pamatīgi sabakstījusi, lai ceļas augšā, tomēr mūzikas zinātājs neesot izrādījis nekādas dzīvības pazīmes. Draudzene, zināms, vārgs radījums, metusies uz mājām, lai izsauktu mediķus. Kad tas bija izdarīts, jēra dvēsele devusies atpakaļ uz pieturu, lai palīdzētu kungu iedabūt slimības gultā, tomēr sers vairs pieturā nebija atrodams. Mediķi, saprotams, atbraukuši tāpat un ārkārtīgi sadusmojušies par laupīto iespēju dzīvē redzēt Uldi Rudaku.

Tātad, lai nevajadzētu sutināties slavenību pārbāztajā kāpņutelpā, mēs apbruņojāmies ar vairākām glāzēm alus un devāmies iekšā zālē, kur jau sēdēja kādi divi cilvēki. Pēc mūsu aplēsēm tūliņ vajadzēja sākties filmai, tomēr tā nesākās vēl 40 minūtes un vispār zālē neviens nenāca. Šajā brīvajā laikā mēs izdzērām visu alu un izpētījām filmas plakātu. Meitenei likās, ka plakātā uzzīmētais galvenais varonis roku tur aizdomīgi tuvu savai bikšu priekšai, tomēr es tam nepiekritu, jo arī pats mēdzu turēt roku tuvu savai bikšu priekšai. To es turpat arī nodemonstrēju. Beigās mēs vienojāmies, ka nekā perversa tur nav, bet zināmos apstākļos tomēr varētu būt kaut kas perverss.

Dvsid9qX0AUFYq7

Kad sāka spiest urīnpūsli, sanāca pilna zāle ar cilvēkiem, nodzisa gaisma un sāka rādīt visādas reklāmas, no kurām iespaidīgākā bija Scape zāles reklāma un skaņas demonstrējums, ko es un citi skatītāji atzinīgi novērtēja ar aplausu vētru. Jā, šai reklāmai, es bez šaubām lieku piecas acis no piecām, jo tā man izraisīja katarsi.

Kad beidzās reklāmas, atkal ieslēdzās gaisma un uz skatuves tika saukti visi filmas taisītāji. Viņi uz skatuves kāpa kādu pusstundu, bet pati filmas režisore vispār nenāca, bet kad atnāca, bija briesmīgi aizelsusies. Laikam no pīpētavas skrēja. Man pašam arī tā ir bijis. Zin, sēdi pasākumā, drīz tev jākāpj uz skatuves saņemt balva vai diploms, sēdi, beigās domā – hei, aizskriešu uz sekundi uzpīpēt, negadīsies taču, ka tieši tajā brīdī mani izsauks. Aizskrien uzpīpēt, trīs sekundēs savelcies, sareibsti, atskrien atpakaļ, bet tava balva vai diploms jau atdots pie kāda glabāšanā, jo redz tevi divas sekundes neesot varējuši sasaukt.

Vispār no filmas taisītāju runām es neko īsti nesapratu, jo neviens nebija sagatavojis runu. Sapratu tikai to, ka neviens negrib teikt paldies, kā arī to, ka šis viņiem esot dzīves kvēlākā sapņa piepildījums. Mans dzīves kvēlākais sapnis tajā brīdī bija iet pačurāt, bet, tā kā mani no abām pusēm ieskāva kādi 50 cilvēki, es izvēlējos pārbaudīt sava urīnpūšļa ietilpību un izturību. Pēc tam sākās gara aplaudēšana un tā. Mēs atkorķējām vīnus. Lūk, tas arī viss.

Ā, filma man patika.

 

 

Topogrāfiskā cirvja piedzīvojumi

topografiskais cirvis

Ir pasaulē cilvēki, kuri nekad nevar atrast ceļu. Apmaldās visu laiku. Nespēj atcerēties ielas, kvartālus, pagriezienus un virzienus, tāpēc lielpilsētās viņiem dzīve ir grūta. Vēl grūtāka dzīve, saprotams, viņiem ir mežā, tāpēc neviens no šiem cilvēkiem mežā nedzīvo. Ja arī dzīvo, tad tāpēc, ka kādreiz tur ogodami apmaldījās un nevar tagad gadiem no meža atrast izeju. Tad nu arī dzīvo, ēd ogas, kaut kādus tārpus, mušmires. Uzdzīvo, kā saka.

Es, lūk, dzīvoju pilsētā, tāpēc dzīve man ir briesmīga. Mežam es pat tuvumā neeju. Uz kapiem gan eju dažreiz, bet kas tad tas par mežu – vieni pieminekļi, takas, miroņi. Dzīvoju pilsētā, ielas nezinādams. Reiz, kāds nejauks cilvēks mani nosauca par topogrāfisko idiotu. Drausmīgi apvainojos. Neesmu es nekāds idiots. Topogrāfiskais cirvis – lūk, tas gan es esmu, tur nav ko piebilst, bet kaut kāds Dostojevska idiots, sārtvaidzis? Nē un nē.

Tātad, ne par ko nemāku ceļus atrast. Rau, vēl vakar apmaldījos Vecrīgā. Sešus gadus katru rītu tur eju cauri, bet katru reizi, kā likts citā galā iziešu. Lūk, mans parastais gājiens cauri Vecrīgai.

Eju, piemēram, gar Nacionālo teātri kanāla virzienā. Iegriežu Vecrīgā, kur tie ģerboņi, eju eju, BLAUKTS! pie KILOMAXA attopos, kaut vajadzēja Doma laukumā jau būt. Nieki, nodomāju, bēda maza, paiešos, rekur, uz priekšu, paņemšu labo pagriezienu, tad vēlreiz labo, tad kreiso, tad caur mazo ielu, un tur jau būs tas laukums. Sacīts darīts, eju eju, paņemu labo, paņemu kreiso, lūk, mazā iela, eju eju, BLAUKTS! pie Centrāltirgus paviljoniem attopos. Jezusmarija, nodomāju, nē, jāskatās tajā gūgles kartē atkal, citādi taisni kā vadātājs piemeties. Atveru viedtālrunī karti, uzmetas tas bumbulītis, parāda kura iela, pagrieziens vajadzīgais. Labi, iešu, virziens skaidrs utt., eju eju, BLAUKTS! Daugavā gandrīz iebrienu.

Īsi sakot, briesmas gatavās ar tiem virzieniem. Nesen, kā par nelaimi, pārvācos uz pavisam jaunu teritoriju. Viss jau labi – līdz darbam var tikt 15 minūtēs, ejot gandrīz tikai taisni. Tā arī gāju ik dienu dažas nedēļas un apmaldījos, ziniet, tikai sešas reizes. Bet, kādu dienu kaut kas galvā maķenīt sagriezās un izdomāju, ka jāizmēģina pa taisno aiziet līdz darbiņam. Izrēķināju, ka taisnākais ceļš būs caur Berga Bazāru. Ziniet taču Berga Bazāru – lieliska, skaista un moderna vieta. Bagātnieki tur rosās, ēd savus franču radziņu, sēž frizētāvās, nāk ārā no viesnīcām – patīkams placītis.

Muļķības! Tā vieta ir gatavais Mīnotaura labirints. Kā ieiet, tā trīs dienas pareizi ārā nevar iziet. Es, labu gribēdams, iegāju arī. Virzienā no Elizabetes ielas. Kā iegāju, tā uzreiz izgāju tieši turpat, kur iegāju. Kad iegāju otrreiz, tad izgāju uz Marijas ielas, pagāju uz priekšu, iegriezos pa labi un atkal iegāju Berga bazārā, lai beigās atkal attaptos uz Marijas Ielas. Iegāju trešo reizi iekšā, izsmēķēju pīpi, pavēroju tos sportotājus aiz stikla (ķēmi gatavie) un taisnā ceļā izspēros pie Leļļu teātra. Pār sētu pat jālien bija, lai tur izspertos. Skaidrs, ka man tur nevajadzēja, tāpēc aizgāju atpakaļ uz mājām, lai sāktu ceļu no jauna – šoreiz pa sev zināmo un taisno ceļu. Nu, vai nav gatavais Mīnotaura labirints tas Berga Bazārs?

Un es nemaz nesākšu pa māju meklēšanu reibumā. Vienatnē iet iedzert pilsētā es vispār baidos. Atceros reizi, kā ar asarām acīs braucu tramvajā un stundas četras uz riņķi vien vizinājos, jo nekādīgi nevarēju saprast, kur jākāpj ārā. Beigās seri policisti izlīdzēja un norādīja pareizo tramvaju, virzienu un pieturu. Izrādījās, ka visas četras stundas tomēr biju tramvaju depo nosēdējis, nikni atvairīdams izmisušo tramvaja vadītāju.

Vai pavisam nesen gāju mājās no pasēdēšanas. Izeju uz nesen svaigi izremontētās, bruģētās centra ielas, kur it kā dzīvoju, un, zvēru pie dieva, nevaru saprast, uz kuru pusi man jāiet. Apstājos uz ietves, salieku rokas sānos un skatos uz abām pusēm – ēkas uz vienu pusi, ēkas uz otru, bet, kur mana ēka – nezinu. Izvēlos ticamāko virzienu un tikai duru taisni, bet beigās BLAUKTS! attopos pie Centrāltirgus paviljoniem. Posts un negals, ne pilsēta. Mīnotaura labirints gatavais.

Vispār ar tādiem cilvēkiem kā es ir ļoti grūti. Vēl tagad sarkstu, kā atceros reizi, kad pie manis atbrauca franču draugi. Cilvēciņi pirmo reizi bija Rīgā, tāpēc lūdza izrādīt pilsētu, ielas, pagriezienus. Es, saprotams, neatteicu, tāpēc sarunājām vakarpusē satikties Vecrīgā – Doma laukumā, saprotams. Viņiem, redziet, tur bija kaut kāda viesnīca. Lai tiktu līdz Doma laukumam, man vajadzēja 45 minūtes un sešu cilvēku padomu, jo katrs no šiem cilvēkiem norādīja pretējo virzienu. Beigās es gan nokļuvu tur ar taksi, jo attapšanās pie Centrāltirgus paviljoniem man jau bija līdz kaklam.

Kad bijām veiksmīgi satikušies un krietni iedzēruši pirmajā alus krogū, kas gadījās pa rokai, es izdomāju draugus aizvest uz krogu “Ala”, jo biju dzirdējis, ka tur jāvedot visi tūristi. Saprotams, ka šī kroga atrasanās vietu es zināju tikai aptuveni, jo tur biju dzēris tikai kādas divdemit reizes. Pirms iešanas, es devos uz tualeti, kur ar viedtālruņa un somā labi noglabātas Vecrīgas kartes palīdzību, cerēju uzzīmēt pareizo virzienu. Savilcis bultas uz visām četrām debespusēm, es vedu manus draugus virzienā, kas, loģiski, izrādījās aplams. Attapāmies mēs pie Centrāltirgus paviljoniem un tālāk aizbraucām ar taksi. Alā nedaudz iedzērām, papļāpājām, tad mani franču draugi man pastāstīja, ka tikt ārā no Vecrīgas un taisnāk aiziet līdz mājām, un mēs šķīrāmies. Jauki ļaudis.

Līdzīgi piedzīvojumi man gadā teju ik dienu. Šausmīgi grūta dzīve pilsētā. Mežā, saprotams, vēl grūtāka dzīve. Tāpēc es nedzīvoju mežā. Pilsētā, redziet, dzīvoju. Dzīvoju un tik apmaldos. Visa dzīve vieni maldi. Maldies maldies pa dzīvi un beigās akacī noslīksti, jo ne tur aizgāji. Briesmas gatavās.

 

Patiesība par dzīvošanu kopā ar sievieti

37725221_10212357974766448_359687817229500416_n

BRĪDINĀJUMS: Rupjš, nepatiess, šovinistisks, apmelojošs un visādi citādi nejauks raksts, bet – vistīrākā patiesība.

Visiem zināms, ka dzīvot kopā ar sievieti ir briesmīgi. Briesmīgāka var būt dzīvošana tikai ar vīrieti vai kaķi. Ar radiniekiem arī ir briesmīgi dzīvot kopā, bet tiem vismaz var nokāst naudu. Vieglāk ir akmenim likt traukus nomazgāt, nekā izmangot naudu no sievietes, vīrieša vai kaķa. Vīrieti nomazgāt traukus, protams, vispār nav iespējams piedabūt. Tad jau akmens kirbulis drīzāk bļodas nomazgās nekā vīrietis. Skaidra lieta, ka penicilīnu čalis savā mēnesi nemazgātajā kafijas krūzē uzgāja. Sak, pamodās puisis no rīta: žāvs, žāvs, jāiekapā kafija, kur krūze, ā, lūk, pagultē stāv, KO?! Kas par… zaļš iekšā… vaaat? Jānomēģina, ōoo, labs, eu, tuberkoloznieks pazuda… utt.

Es pats vispār tūkstoš penicilīnus esmu izkultivējis un esmu pārliecināts, ka manā pelmeņu bļodā pie gultas tagad kultivējas zāles pret vēzi. Lai nu kā, par sievietēm gribēju rakstīt. Kā saka, ir man tas gods bijis dzīvot ar šitām sirēnām. Vēl jau dzīvs. Jā, pats brīnos, kur spēka tik daudz. Vēl lielāki vīri par mani ir nogūlušies kapiņos pēc tam, kad dēļ sievietes saslima ar aknu cirozi. Cits atkal dārzā bedri raka ar lāpstu. Raka, raka līdz nomira. Vēl, joks tāds, bedrē ievēlās ar šnobeli pa priekšu. Kur dzirdēts, ka kāds nomirst no bedres rakšanas dārzā ar lāpstu? Skaidrs, ka no sievas nomira. Pirmie, protams, nomirst tie labākie, tāpēc es nekad nenomiršu. Dzīvošu, kā saka, mūžīgās ciešanās ar sievieti.

Tā kā nevienam nav zināms, kurš radījis sievieti, nav arī skaidrs, kāpēc sieviete nedod dzīvot vīrietim. Man, piemēram, liekas, ka tur tomēr ir kaut kāds skaudības zirnītis apakšā, jo, nu, klau, vīrietim viss izdodas, guļ tas labi, daudz kas pofig, naudas nav, problēmu nav, iekapā alu un staigā pa dzīvi, kā saka, bez bēdu. Mūsdienās, lūk, pat remontēt lietas vīrietim vairs nav jāprot. Kad sieviete prasa salabot skapīša eņģi, vienmēr var atcirst: Tumsoņa! Mūsdienās vīrietis nav tikai āmurs vai cirvis! Mūsdienās vīrietis ir arī modes blogeris, piemēram. Vīrietim viss ir vienkāršāk. Ne viņam skapis vajadzīgs, ne veļasmašīna. Novilki apenes? Hujakš, uzsviedi uz lampas. Sanēsāji zeķes pa trīs dienām? Iesūtīji krāsnī tā, ka nograb vien.

Ek, nu nedod tās sievietes dzīvot, goda vārds. Vēl vakar – atnāku mājās nemaz ne tik piedzēries, sieva uzreiz: ko piedzēries? Es saku: septiņi Labieša ali nav nekāds piedzēries, bet gan knapi lūpas apsmērējis. Viņa kliedz: tu ar mani vienā gultā negulēsi! Es kliedzu: gulēšu gan! Un tik klāju savas segas un spilvenus suņa migā uz grīdas.

Līdzīgi gadījumi ir teju ik dienu. Vīrietis, ja tam līdzās ir sieviete, nedrīkst ne litru spirta izdzert, nedabūjot pa galvu. Savukārt, ja pienāk diena, kad atnāc mājās skaidrā, tad atkal ir slikti: ko tik domīgs un kluss? Ko? Kas slēpjams? Kāpēc neesi piedzēries kā lops? Citu sievieti lenc, ko? Kaut zemē ielien… Pats par sevi saprotams, ka jābēg uz bāru. Lūk, skaidrs, ka sievietes vainīgas pie tā, ka vīrietis dzer. Es, piemēram, nedzertu ne litra bez sievietes. Nu, ikdienā nedzertu. Vispār jau dzertu, bet daudz vairāk gribētu atmest dzeršanu, nekā tagad.

Sūds ar dzeršanu, jo ar gulēšanu vispār pilnīgas auzas. Iedomājies, ārā – 20 grādu liels spelgonis, lauskis jau sesto tiltu taisa pār Daugavu, istabā, loģiski, kādi – 25 grādi, bet vīrietim segu ņemt nedrīkst. Sak, mamutus kad galināja, segu nevienam nevajadzēja. Ielīda mamuta vēderā, ielika kaut kādu pūsli pagalvī un gulēja krākdami. Ja arī izdodas iemakšķerēt sev segas stūri, tad prieks ir īss, jo seko tāds spēriens pa zarnām, ka tuvumā līst vairs negribas. Reiz es savā neapdomībā izvilku meitenei spilvenu no pagalvja. Dievs tēvs debesīs, kas tas bija par gadsimta skandālu! Sākumā man sejā tika iesūtīts elkonis, ko pavadīja tādi lāsti, ka mans darbmācības skolotājs būtu pārbijies. Tad ar papēdi tika ižvidzināts pa pavēderi, lai, saprotams, mani pirksti, kas bija sagrābuši segas stūri, atlaistos vaļā. Visbeidzot ar visu ķermeni es tiku apzināti, es uzsveru, apzināti, izbīdīts pie pašas gultas malas, lai es dabūtu sajust, ko juta Po stāsta varonis, kad tas attapās bezdibeņa malā, inkvizīcijas nagos.

Redziet, brīžiem gribās mieru un klusumu, kas, saprotams, nav pieļaujams sievietei, tāpēc reizēm cenšos pamosties, jau gaismai austot, lai kādu stundiņu svētītā mierā varētu palasīt grāmatu, pagremdēties gudrās domās, paspriest par dzīvi un nāvi, par dižām lietām, tā teikt. Lūk, pamosties piecos no rīta, teiksim, kluss kā pelīte pasniedzies pēc grāmatas, paslejies pussēdus, ar snaipera uzmanību atčabini vaļā šaušalīgi čabošo grāmatu, taisies lasīt un jūti – kāds tevi vēro. Pagriez galvu uz sievietes pusi un sastopies ar apaļu, pētošu un stindzinošu aci. Nu, kā tad! Sieviete ir pamodusies. Te, atgādinu, nelīdzēs nekāda iežūžināšana atpakaļ miegā, nelīdzēs nekāda pierunāšana, vēl pagulēt pusstundiņu. Kāpēc citi vīrieši sievietēm nes gultā olas, bet tu man nē? Tāds ir pirmais jautājums, ko dzirdi. Ja negribi skandālu, tad nākas celties un čurčināt olas, cept maizītes, vārīt kafijas. Tikko kā esi uzšmorējis karaliskas brokastis un aiznesis līdz gultai, izrādās – sieviete guļ kā baļķis. Kad centies to pamodināt ar jākobs aromāta tvaiku, saņem tādu spērienu pa kuņģi, ka gandrīz izgāz visu kafiju sievietei uz galvas.

Par veikaliem vispār runāt negribu. Nav jau tā, ka man nepatiktu iet uz veikaliem. Ieej veikalā, apgrābsti kādu viskiju, papēti aliņus, iekrāmē šampīti grozā, kādu kortelīti brendija, alu un dodies uz kasi svilpodams. Nav ne vainas. Bet sievietei šitāda iešana pa veikaliem nav saprotama. Sieviete, ja iet uz veikaliem, tad iet tur nenopirkt kleitu. Reiz es četras stundas staigāju līdzi sievietei pa veikaliem. Kā saka, palīdzēju lakatu pirkt. Ieejam pirmajā veikalā, bams, pilns ar lakatiem, sievietei patīk, nu tik pirks, nē, jāiet paskatīties lakati citā veikalā. Nē, nu labi, ejam. Tur lakati esot kaut kādi zaļi, bet zaļš neejot kopā ar zilām biksēm. Ar zilām biksēm kopā iet melns, bet, ja pērk melnu lakatu un nēsā pie zilām biksēm, tad tas neiet kopā ar sarkanu cepuri. Tātad, jāiet meklēt pelēka cepure. Ejam iekšā citā veikalā, blaukš, pilns ar pelēkām cepurēm. Nelaime, ka pelēkās cepures atrodas pie kleitu stenda un, kā izrādās, pelēka cepure galīgi neiet kopā ar sarkanu kleitu. Labi, tas viss nieki. Ne katrs var būt apdāvināts krāsu savstarpējā saderībā, kas var izrādīties vitāli nepieciešama prasme, pošoties uz darbiņu, piemēram. Tiesa, apģērbu veikalos varētu atļaut ēst bulkas un stundiņu nokrākties – tad es tur ietu arī tāpat, kā saka, pabūt vientulībā ar sevi.

Svarīga lieta, ko atcerēties pirms attiecību uzsākšanas ar sievieti ir tāda, ka sākumā, es atvainojos, piršana un kakāšana varētu sagādāt problēmas. Nē, nu, ja cilvēks ir kā viens mans paziņa, kurš kā atnāk ciemos, tā piekakā tualeti un pēc tam pat podu nevīžo ar birstīti izšīberēt, tad problēmas būs vienīgi nabaga sievietei, tomēr mēs, vīrieši, lielākoties esam gaužām pieklājīgi un pirmajos randiņos, pirmajās viesībās kopā ar mīļoti, pirmajos vakaros gultā pie seriāla, pirmajos kopīgajos rītos, kad zarnas vai pušu plēš iepriekšējā vakarā apēstās plūmes putukrējumā, visos šajos brīžos mēs, vīrieši, vairāmies nodārdināt varenu pērkona sprādzienu, lai atbrīvotu vēderu no mocībām; mēs vairāmies doties uz tualeti, lai ar skaļu plunkšķi, kam seko atsvaidzinoša ūdens šalts uz sēžamā, trāpīgi iesūtītu podā nepacietīgo un kaitinošo zarnu viesi. Ak, kādas mocības ir jāpārdzīvo, lai reizē pļāpātu ar mīļoto par nākotnes plāniem un vaktētu, kaut tikai kaut kas neizspruktu ārā pa bikšu staru un nepavēstītu dāma, ka šis vīrietis ir briesmīgs un pretīgs cilvēks, kuram zarnās mājo nezvērs.

Bet… pacietību, brālīši, izturību un pacietību, jo drīz (vienam dažas dienas, citam gadi) šīs sākotnēji nevēlamās lietas kļūs par varenu ieroci sievietes iebiedēšanā, negaidītā pārsteigšanā vai strīda iekvēlināšanā līdz kodolsprādziena spēkam. Ar prasmīgu “spiega” palaišanu sievieti vēlāk var novest līdz pat asarām, goda vārds. Īpaši tad, ja viņa uz jums ir dusmīga par to, ka neizšīberējāt tualetes podu ar birstīti.

Būtu jau patīkami, ja sieviete ļautu dzīvot vīrietim, bet, lūk, neļauj. Kā var dzīvot, ja zāģē visu laiku? Tu aizej, cilvēks, ciemos, aizkavējies dienas trīs un tevi jau zāģē pa telefonu. Draugi skatās, ņirgājas, izsmej, kamēr tu sarkanu bieti taisnojies pa telefonu, ka gudrās sarunās par literatūru un mākslu, protams, maķenīt pazaudēji laika izjūtu uz trīs dienām. ir skaidri redzams, ka sieviete vīrieti neciena. Sieviete negrib saprast, ka vīrietis ir jūtīga būtne un negrib katru dienu karināt veļu vai staipīt atkritumu maisus. Pavei, kā vientuļie zēni dzīvo – taisni prieks skatīties. Nolika bumbiera serdi uz plaukta – vēlāk, kad serdi ievajagas, skaidri zina, kur to meklēt. Iztrūka poga krekla piedurknei – nākamreiz pirms vilkšanas skaidri zina, ka ar superlīmi sākumā piedurkne jānostaigā. Tādu piemēru bez gala. Turklāt zinātnieki ir pierādījuši, ka vīrietis bez sievietes var nodzīvot pat vairāk nekā četras dienas! Kā jums patīk tas!?

Atvainojiet, protams, par sakāpinātajām emocijām, kas man te tagad dzirksteļo, tomēr, nu sirds ir pilna, vadzis plīsis, krūzīte piepilējusi pilna. Sēžu, lūk, krogā tagad. Skaidrs, ka neesmu piedzēries. Pirms pusstundas – lūk, tad biju piedzēries. Bet tagad – saguris maķenīt. Bailes mājās iet. Padomā, senie alu vīrieši (he, he, alus vīrieši, vai ne…), lūk, nebaidījās pat no milzīgiem spalvainiem ziloņiem, bet mūsdienu vīrietim jātrīc un jābīstas no sievietes. Absurds kaut kāds. Es, piemēram ne no kā nebaidos, izņemot zirnekļiem, spokiem un sievietēm. Nezinu, vai mājās iešu. Saspītēšos un neiešu, lai pajūt, kā ir bez vīrieša, bļāviens, dzīvot.

5 cilvēku tipi, kurus tu satiec darbā

lenin

Zināms, ka darbā var satikt dažādus jaukus cilvēkus. Nu, nevis jaukus, bet kretīnus. Ne jau visi ir kretīni, protams. Ir arī daži jauki cilvēki. Nu, skaidrs, ka ne jau uzreiz jauki. Lādzīgi, kā saka. Pašsaprotami, ka ne jau vienmēr lādzīgi. Dažreiz vispār neciešami. Gluži vai kretīni. Dažreiz pat uz darbu negribās nākt, cik daudz tur kretīnu. “Kretīnu kantoris,” cilvēks no rīta, pie spoguļa stāvot, saka, “vieni mūjābeļi, a, man ar tādiem, bļin, mētelis uz viena pakaramā jāglabā.” Nekas jau tam cilvēkam, protams, neatliek, kā iet uz darbu. Kaut pa seju mizo, bet, lūk – jāiet. Nauda, redziet, jāpelnī. Tieši tāpēc darbā vienmēr sanāk visādi jocīgi cilvēki. Paši nemaz nezina, ka ir jocīgi. Viss viens – jauki vai kretīni – tāpat jocīgi. Tāpēc, rekur, daži cilvēku tipi, ko katram var gadīties sastapt darbā.

Slimais

Šis cilvēks ir lielākais nelietis un kretīns. Nē, ne jau tāpēc, ka viņš visu laiku slimo, bet gan tāpēc, ka visu laiku dirš, ka slimo, lai nebūtu jānāk uz darbu. Tak, filmas mājās skatās vai ar mopēdu vizinās pagalmā. Nu, ne jau ar mopēdu gluži vizinās, bet sēž uz soliņa, grauž saulespuķu sēklas un spļauj uz zemes miziņas. Apslimis skaitās. Šim cilvēkam vispār neeksistē tāda kautrība saslimt. Ņem un saslimst. Vājprāts kaut kāds. Turklāt priekšniekam nevis uzraksta bijīgu īsziņu, bet pazvana sešos no rīta: “Labrīt, priekšniek,” viņš saka, “būs vēji kaklu izpūtuši, darbā, lūk, nebūšu. Strādājiet vien paši,” vai: “Khe, khe, labrīt, saslimis esmu, saimniek, darbā nebūšu. Ar ko saslimu? Ar smagām paģirām kaut kā negaidīti sasirgu. Tagad jau ir tas laiks, ziniet, paģiras pa gaisu vien lido. Taisni vakar vēl Rihards bija ar paģirām atnācis uz darbu, būs no viņa pielipis. Nu, tad jau visu gaišu – ārstēšos.”

Protams, drīz vien pienāk diena, kad šis cilvēks patiešām ir sasirdzis ar viegli aizliktu degunu. Tad viņš darbā nav gadu vai divus. Atnāk pēc tam uz darbu un vēl dusmojas, ka par slimības naudu pat cigaretes nevarot nopirkt. Interesanti, ka kapā šis cilvēks pat netaisās gulties. Slimo tā veselīgi līdz deviņdesmit gadiem. Psihopāts kaut kāds.

Atvaļinājumu briesmonis

Zināms, ka šis ir pats šaušalīgākais kolēģu tips vispār. Ja šo varētu atbaidīt kā vampīru ar ķiploku virtenēm un krustiem, tad, ziniet, cilvēki ķiploku virtenēm un krustiem nokārušies vien staigātu. Visi gaida to brīdi, kad viņš aizies savā atvaļinājumā, bet trīc un dreb, un saslimst, kad tuvojas viņa darbā atgriešanās diena. Savā pirmajā darba dienā pēc atvaļinājuma viņš jau pirmais no rīta sēž savā vietā un viss tāds brūns, iededzis izliekas, ka strādā. Daudz viņš nerunā, nē, bet, velns tāds, gaida, kad kāds viņu apsveiks ar atgriešanos, paprasīs, kā gāja. Pie rokas tam glabājas 64 gigabaitu flešatmiņa – pilna ar fotogrāfijām no ceļojuma. Jā, fleška pilna līdz malām ar fotogrāfijām piebāzta. Nē, nē, ne jau ar dārgu fotoaparātu tās fočētas, kur katra bilde savus sešus megabaitus sver. Nē, nē, tak, ar parasto ziepi. Viena bilde, bļin – sešpadsmit kilobaiti. Jezusmarija. Un pilna atmiņas karte. Akurāt visi 64 gigabosi aizņemti. Lai dievs nogrābstās.

Nu, un tad pienāk tas baisais brīdis, kad šim cilvēkam ir radusies izdevība visus sapulcināt un uzsākt savu atvaļinājuma prezentāciju. Viņš mirdz kā Ziemassvētku eglīte, vaigi iesārtojušies, rokas satraukumā trīc, balss svinīga, acis manīgi šaudās lūkojoties, vai tad visi kolēģi ir sanākuši. Tad katram tiek iedota īkšķa naga lieluma ārzemju konfekte vai kaut kāds turku saldums, ko ceļotājs atvedis no tak jau Turcijas. Tad sākas fotogrāfiju rādīšana mazā 17 collu ekrānā. Pirmās tūkstoš fotogrāfijas sastāv no kadriem autobusā vai viesnīcā, protams, bet nākamajos desmit tūkstoš kadros miglaini redzama kaut kāda pludmale, krūmi un ēdnīca. Skaidrs, ka par katru bildi šis kolēģis tiecas pastāstīt veselu stāstu – ko ēdis, ko dzēris, kā sauļojies, cik ļoti čurāt gribējies un tā tālāk līdz naktij.

Sūdīgākais ir tas, ka šis kolēģis ir iemanījies pa lēto nopirkt biļetes un brauc uz Turciju vai Grieķijas salām divas reizes gadā. Taisni vai no darba prom jāiet.

Gvelzējs

Lūk, šis ir tas kolēģis, kuram ir tā, goda vārds, nesaprotamā spēja visu dienu kaut ko gvelzt. Kurš tik pagadās blakus, tam sagvelž kaut ko. Gatavās dieva zīmes sagvelž. Ne ar smalkumu un pieklājību šo cilvēku var aizvērt, ne ar benzīnā piesūcinātu lupatu. Un kā viņš prot gvelzt! Pilnīgi par neko. Sers atradies. Tā, it kā uzstātos literatūrzinātnes konferencē, kur, stiepies vai raujies, 30 minūtes kaut kas jāgvelž. Un nemaz nedomā viņam kaut ko pateikt. Viņš meklē tikai labu klausītāju un necietīs, ja arī tu gvelzīsi.

Kas pats galvenais – nedrīkst viņam acīs skatīties no rīta. Tikko kā atnāksi uz darbu un ieskatīsies viņam acīs, tas sātans iedomāsies, ka tu briesmīgi vēlies klausīties, kā viņš kalotkas vedīs parīt mainīt uz servisu un uzreiz tev klups virsū. Viņam neinteresē, ka ir cilvēki, kuri no rītiem vēlas nevis runāt, bet, kā saka, apēst gramu polonija vai šķipsniņu citas indes. Viņam, lūk, ir vajadzība katru rītu kaut kam kaut ko sagvelzt. Stāv, ziniet, ar kafijas krūzi tāds, atbalstījies ar dibenu pret jūsu galda malu un gvelž. Labums tāds, ka ar laiku var izstrādāties imunitāte dzirdēt, ko šis cilvēks saka. Atliek tikai māt ar galvu un ņemties ar savām lietā. Savādāk jau nekā.

Mēmais

Šis ne vien negvelž un nerunā, bet pat labrītu padot negrib. Sēž ierāvies kā tāds gliemezis savā mājā un ne vārda. Kaut ar nokaitētiem iesmiem baksti – neko nesaka. Cirvim skaidrs, ka kaut ko perina. Labākajā gadījumā – iedomīgs. Kautrīgs? Muļķības. Šitādi pasaules vēsturē vislielākie nelieši bijuši. Zin, sēdēja tāds kluss un kautrīgs Arvīds darbā, nevienu netraucēja, tak jau gudrs bija, sēdēja klusi kaktā līdz mājās ar traktoru tā ielika upes dambī, ka sešas saimniecības applūda.

Ar klusajiem nekad un neko nevar zināt. Vienreiz dzirdēju stāstu, kā viens puisis, kurš vispār tika uzskatīts par mēmu (pat invaliditātes grupa esot bijusi), pa naktīm piedzēries radio esot uzstājies. Dziesmiņas dziedājis, dzeju deklamējis, spriedis par politiku, mākslu. Pat tāds kā viedokļa līderis esot bijis. Lūk, bet pa dienu – mēms. pie tam cilvēki domājuši – nu ja reiz mēms, tad jau arī kurls. Kā tad citādāk? Nu, un ņēmušies viņu caurām dienām izsmiet – dziesmiņas aiz muguras dziedājuši, satīriskas poēmas sacerējuši, mēdījušies. Bet viņš, sātans tāds, pa naktīm visu to radio atstāstījis. Ar īstajiem vārdiem, personas kodiem. Nu, tā lūk. Tāpēc ar klusajiem labāk, ziniet, uzmanīgi.

Pavārs

Šis cilvēks ir pašpasludinājis sevi par darba pavāru, tāpēc neko citu nedara, kā visu dienu darba ķēķī šmorē. Pašsaprotami, ka pats sev šmorē. Rītu šis cilvēks uzsāk ar lašmaizītēm, bļodu karsta buljona un tasi zaļās tējas, pie kuras vēlāk piekož milzīgu tuplu. “Zobu šķirbas tā kā būtu aizsmērētas,” pēc vārgās maltītes viņš pie sevis čukstus nopurpina un dodas atpakaļ uz virtuvi. “Strādāšanai vajag kārtīgu dūšu,” viņš dudina un tik velk no ledusskapja cūkas galvu ārā, “galertiņš būs uz goda, mmm.”

Nu, un tu tikai sēdi un klausies, kā virtuvē klaudz katli, šķind pannas, šķīvji. Pēc dažām minūtēm jūti – gaisā uzvirmo kārtīgas rajončika ēdnīcas smārds. Vārās, cepas, šņāc un kūp. Lūk, pavārs gatavo pusdienas. Mārtiņš Rītiņš, bļin. Smerdelis, lūk, kas viņš ir. Ziniet, kā kara laikā bija? Staigā, staigā čalis pa tranšejām, pēkšņi, jūt ar degunu – kaut kas labi nav. Ož tā jocīgi. Tad šim pielec – gāze! GĀZE! Viņš kliedz un uzrauj galvā gāzmasku. Pārējie biedri arī uzmauc galvā gāzmaskas un, kā saka, dzīvo svilpodami. A, darbā? Kur nu gāzmaskas, kur nu kas. Sēdi tikai un osti sadegušas gaļas aromātus. Sak, solīja modernus darba apstākļus jaunceltnē, sanāca, bļin, bufete “Čaika”.

Piedzīvojumi pie zobārsta jeb baiļu anatomija

unnamed

Man, redziet, ir briesmīgi bail no zobārsta. Pie šī šaušalīgā paveida daktera mani pat ar uguni nevar aizdzīt, kur nu vēl ar kaut kādām tur zobu sāpēm. Reiz man zobs nežēlīgi sāpēja veselus trīs mēnešus. Naktis negulēju, bet pie zobārsta negāju ne par ko. Pa sienām, ziniet, staigāju, bet zobārstu uztvēru nevis kā atbrīvotāju no manām mokām, bet drīzāk kā briesmekli, kurš, baudas un kaisles slienām šķīstot, mocīs mani līdz es atdošu savus vecākus “Stūra mājas” pagrabiem.

Manu baiļu saknes rodamas bērnībā, kad pie zobārsta devos svilpodams. Mamma vienreiz aizveda, jo vaigs man bija uzpampis tik milzīgs, ka cilvēki domāja, es aiz tā nez ko esmu aizbāzis. Neko nebiju aizbāzis. Zobam bija pakaļā. Nu, lūk, aizveda mani pie zobārsta, a, tur zobārstīte, ziniet, meitene, gadus astoņdesmit četrus jauna, smaida tik un smaida. Saka: “Puisīt, nebaidies, odiņš iekodīs un viss.”

Es domāju – nu ja odiņš, tad jau nieks vien ir, bliez vaļā.

Odiņš, bļin… Kā lika ar tamboradatu smaganā, likās ka spāņu inkvizīcijas nagos esmu nokļuvis. Tā vispār bija pirmā reize, kad uzzināju par tādu inkvizīciju. Kā iedūra, tā pats sev teicu – lūk, spāņu inkvizīcijas nagos esmu. Nezinu, kas tas ir, bet, goda vārds, spāņu inkvizīcija sagūstījusi.

Lai nu kā, bet sāpes nedaudz rimās. Domāju, labi, tad jau piedosim. Iedūra, ragana, bet, nu, lai jau dzīvo. Muļķis! Klausieties, klausieties – viņa man saka: “Puisīt, tagad es rekur šito spogulīti paņemšu, maķenīt apskatīšos un viss. Nemaz nesāpēs. Apskatīšos tikai un tad uzreiz zīžļājamo bārbalīti dabūsi.”

Nē, nu skaties, nodomāju, vai man žēl. Bārbalītes arī, ziniet, tajā laikā pa kaktiem nemētājās. Lūk, bet, ja sāpēs, tad likšu pa bieti. Skatīties ar spoguli vari kaut līdz vakaram, es tikmēr, ziniet, atpūtīšos. Tātad viņa ņem to spoguli un nāk tik man mutei klāt. Es kā begemots vēl atveru muti labi plaši, kad, pēkšņi, – Hrababam! manu galvu no aizmugures tajā miega tvērienā sagrābj māsiņa un tur cieši, cieši, kamēr zobārstīte, Mēdeja tāda, aizsviež spoguli, pagrābj milzīgas knīpstangas, nu, varu apzvērēt, ka no vīra instrumentu kastes tajā pašā rītā bija izvilkusi, aizķeksē manu zobu un ar visu spēku, nu, tā no dvēselītes, rauj to nabaga nevainīgo kaula gabalu no mutes ārā.

Jezusmarija, kā es kviecu. Runāja, ka poliklīnikā šitāda brēkšana nebija dzirdēta kopš lielā sivēnu slaktiņa 1989. gadā. Nu, bet izrāva, ziniet. Pašķīda zaļi strutu recekļi un zobs bija ārā. Kā pa sviestu aizgājis, zobārste tikai dūdoja, kamēr es, agonijā raustīdamies, sev zvērēju, ka kopš šīs dienas zobārstus uzskatīšu par saviem ļaunākajiem ienaidniekiem un baidīšos no tiem kā no buboņu mēra.

Lūk, tāpēc nesen trīs mēnešus negāju pie zobārsta. Biju pasūtījis Ibumetīna maisu no fabrikas pa lēto un tik dzīvoju nost. Ja jūs zinātu, cik drūmas dzejas nāk galvā, kad sāp zobs. Man liekas, ka Bodlēram, nežēlīgi sāpēja vismaz divi zobi. Arī Kobeinam, ziniet, nevis vēders sāpēja, bet zobs. Par vēderu izdomāja tā Kortnija, simts punkti. Nīče vispār no zobu sāpēm pat nomira. Pašnāvību netaisīja, jo gribēja kārtīgi izciesties un apvainot Dievu, ka viņš ir nomiris un nav Nīčem zobus salabojis. Jēzu Kristu arī nemaz krustā nepiesita. Patiesībā viņu pie zobārsta nomocīja. Tajā laikā tak zobus ar akmeni rāva. Pasaki tikai zobārstam, ka zobs sāp, uzreiz ar dūres lieluma kirbuli ielidinās. Sak, lūgtum, draugs, dzīvo vesels un uzmanīgi ar čupa čupsiem.

Arī es, sarakstījis četras klades dzejas, taisījos nomirt, kad man pazvanīja draudzene un pateica, ka ir pierakstījusi mani pie zobārsta, jo viņa vairs nevarot izturēt manu šaušalīgo vaidēšanu un dzejas.

Draudzeni, protams, sākumā nolādēju tā, ka Purva Inta būtu nobijusies, tomēr zobs sāpēja tik nikni, ka beigās nodomāju labi vien ir. Kas zin, sadakterēs varbūt un miers būs. Bet kā jau tas ironiskā kārtā bieži vien notiek, dienā, kad bija jādodas pie zobārsta, tas zobs, sātans tāds, pārstāja sāpēt. Lūgdams nepielūdzu, lai kaut nedaudz pasāp, jo, tak pašsaprotami – ja zobs nesāp, tad pie zobārsta nav ko meklēt. Es tajā brīdī kā muļķis, sak, ai, nav ko šodien darīt, laiciņš jauks, jūtos superīgi, eh, ko nez lai sadara? Aliņu iet iedzert parkā? hmmm… nē… hmmm… ā, eureka! aizstaigāšu taču pie zobārsta, rau, kur laba ideja.”

Tā arī gāju – lēnām, papēžus velkot pa zemi, sniega un lietus miglai krītot sejā. Gāju izmisis, skumjš, nolādēts. Līdzīgi noteikti uz giljotīnas pusi vilkušies daudzi nevainīgi cilvēki. Laimīgie! Viņi vismaz zināja, ka spīdzināšanas nebūs. Šņakts! Un miers. Runā jau, ka cilvēki kā tādas vistas skrien, rokas vicinādami, pat pēc galvas pazaudēšanas. Tas vismaz ir jautri. Nevis kā man, bēdulim, jāvelkas uz spīdzināšanu un pēc tam vēl uz darbu atpakaļ. Pusdienas paēst skaitās aizgāju, sasodīts.

Nonācis pie Aīda vārtiem, es ar asarām acīs satvēru rokturi un uzreiz to atlaidu. Nē, neiešu. Bēgšu prom. ne gailis pakaļ nedziedās. Autobusā iekšā un uz mežu slēpties. Goda vārds, apsvēru tādu iespēju. Tomēr, ziniet, nokaunējos. Atcerējos, kā trešajā klasē vienreiz aizbēgu no brīvpusdienām, jo tur biezpienu lika ēst. Ar suņiem tak pēc tam meklēja. Nokaunināja, ka talonus izniekoju, un biezpiens bija jāēd par sodu dubultā.

Ar pārcilvēcisku spēku atrāvu pekles durvis un iegāju iekšā. Stāvu gaitenī, tumsiņā un iezaļganu seju tikai ausos. Smird. Smaka šausmīgāka kā omammas zāļu skapītī. Es vispār labāk kakas ostu, nekā tās zobārstu vielas. Saņemos, paeju tālāk un redzu – otrās telpas dzīlēs sēž krēsls. Šaušalīgais moku verķis! Paradoksālais briesmonis, kas paredzēts, lai mokoties būtu ērtāka gulēšana! Nolādēts esi! Nē, bēgšu, lai sātans jūs visus parauj! Bēgšu!

Tas viss man izskrēja caur galvu mirkli pirms no sazin kādas alas izleca ārā zobārstīte. Meitene gadus 90 jauna, dūdodama man prasa vai tad es tas, kuram zobs šaušalīgi sāp? Es saku – nē, draudzenīt, vairs jau nesāp. Atļaujiet – iešu mājās. Par velti traucēt atnācu. Zobu vairs pat nejūtu. A, šī, uzreiz – ā, nesāp? Slikti, slikti, tad jau būs nomiris. Rausim ārā. Jezusmarija, domāju, kurš velns raustīja aiz mēles atzīties, ka nesāp. Es uzreiz nu, nav jau tā, ka nesāp. Vispār jau sāp tā, ka kājās knapi stāvu. Neraujiet ārā. Sāp briesmīgi. Urbiet, cērtiet, bet, dieva dēļ, neraujiet, pažēlojiet.

Sēdies, bērns, ko nu tik nobijies, viņa vēl man prasa. Es saku nu, tāpat, ziniet, no, zirnekļa nobijos, rekur kaktā sēž. Tak, bļin, no jums baidos, no jums baidos vairāk kā no nāves!

Ziniet, kas notika? Viņai tikko manāmi ietrīsējās lūpa, acīs sariesās asaras. Viņa lēnām salika rokas klēpī un nodūra galvu. Es redzēju, kā pār viņas vaigu ātri norit dzidra asariņa, ko viņa veikli, it kā kaunēdamies, noslaucīja ar piedurkni. “Piedodiet, es negribēju,” viņa tikko dzirdami nočukstēja, “mani laikam neviens nemīl”.

“K..k..ko jūs..,” es satrūcies jautāju un uzliku roku uz viņas pleca, “man negribējās jūs sāpināt. Es jau tikai tā, ziniet, aiz savas neuzmanības. redziet, esmu tāds pastulbāks gadījies.”

“Ek, beidziet, es taču zinu,” viņa čukstēja, “visi baidās no manis. Pat mans vīrs baidās, jo domā, ka es viņam izurbšu zobus, kamēr viņš guļ.”

“Nnnē, nē, nav tā,” es galīgi sašļucis teicu, “jūs noteikti pārspīlējat, jūs taču visi mīl, beidziet, beidziet.”

“Nē, nemīl, man pat darbā nav ar ko aprunāties, jo neviens no klientiem nevar man atbildēt. Vatēm un sūkņiem pilnas mutes, vai ziniet. Neviens nevar atbildēt man, vai paslavēt mani, cik skaistu plombu uztaisīju vai cik veikli zobu pieslīpēju.”

Pār vaigu viņai noslīdēja vēl viena asariņa. Mana sirds plīsa vai pušu. Kāds es biju muļķis…

Viņa nedaudz pacēla galvu, palūkojās logā, viņas acīs es redzēju pasaules skumjas un sāpes. Es taisījos saņemt viņas rokas un izteikt savu pateicību, kad -HRABAMS!- Pēkšņi, mani no aizmugures tajā miega tvērienā sagrāba māsiņa.

“Ahahaahaha, iekriti, puika!” Zobārstīte iebrēcās un paķēra divmetrīgu šprici. “Tūliņ mēs tevi izurbsim, ai, cik jauki būs. Līdz pašām smadzenītēm, hahahahaha,” viņa rēca, kamēr māsiņa man ar vienu roku stūma mutē vates tamponus un siekalu sūkni.

“Velnene! Slurp, slurp. Mēdeja! Slurp. Es tev noticēju, ragana! Slurp,” es, siekalām šķīstot, bļāvu, līdz man tika smaganā iedurta šprice, liekot manai mutei kļūt šļauganai un nevarīgai sakarīgi kliegt. Es padevos un atkritu krēslā, kamēr zobārstīte gatavoja lielāko urbi, lai varētu tikt pie manām smadzenēm.

Lūk, brālīši, tieši tādēļ es pie zobārsta vairs nekad neiešu. Dzīvošu ar pagaidu plombu, pie pakaļas. Tiem velniem uzticēties nevar. Nu nevar ne par ko.

Migrēna – tu mans mirdzošais lāsts

migrema_2

Šī eseja ir veltīta visiem tiem nelaimīgajiem, kuriem tāpat kā man reizēm smadzeņu sazin kurā daivā kaut kas saiet pilnīgā dirsā un nākas piedzīvot to riebīgo procesu, ko daži lohi sauc par “tās taču tikai galvassāpes”, paši cietēji par “bļaģ, tūliņ būs”, bet dakteri – par “Zolmitriptāns – viena tablete uzreiz pēc migrēnas lēkmes.”

Lūk, ar migrēnu ir tāpat, kā ar hemoroīdiem – neviens nesaprot, kas tie tādi ir, kamēr pašiem dibenā nav sametušies. Lielākā daļa cilvēku domā, ka migrēna ir tad, kad sāp galva. Piemēram, čalis visu nakti dzēris šņabi, kopā ar alu un šampanieti, no rīta vaid, ka viņam nereāla migrēna. Nevis paģiras, bet migrēna. Vai kāda dāmai, kurai krogā Labietis atteicās uzjaukt zemeņu daikiri, pēkšņi sākas migrēna. Nevis debilisms, bet, lūk, migrēna. Tāpēc, kad tev pašam sākas migrēna, tu vairs necenties paskaidrot, ka tās nav parastas galvassāpes, bet vesels diezgan sūdīgu apstākļu, stāvokļu un sajūtu kopums vairāku stundu garumā. Tu vairs to nevienam neskaidro, un, ja kāds pajautā, kāpēc tu izskaties pēc dārzeņa, tu vienkārši pasūti viņu dirst.

Fortūna mani labi ieredz, tāpēc mani migrēna piemeklē akurāt vienu reizi mēnesī un ir pietiekami paciešama, lai man būtu vēlme to apcerēt. Migrēna man var sākties nekad neparedzamā dienas laikā. Vissūdīgāk, ja tas notiek no rīta, jo tad tuvāko dažu stundu laikā nav iespējams pie datora normāli neko nedarīt, sakarīgi uzvesties vai dzert kafiju. Iedomājies, tu atnāc priecīgs uz darbu, apsēdies pie datora, atver savus Word, Excel, Šmekscel failu, vienalga, sāc strādāt un, pēkšņi, sajūti tādu abstraktu klikšķīti smadzenēs – klik-  un viss. Pēc šī nosacītā klikšķa viss ir skaidrs. Tā maucība sākas.

Tas mirklis ir ārkārtīgi interesants. Tev nekas vēl nesāp, vienkārši, vienā brīdī tu pēkšņi zaudē jebkādu spēju koncentrēties, datora ekrāns pēkšņi pārvēršas par saules spilgtuma pleķi, no kura ārā nāk nokaitēti iesmi, tu lēnām, lēnām paliec ļoti stulbs, apjucis un zaudē spēju loģiski spriest. Cilvēku balsis aizlido kaut kur tālumā, tavas rokas vairs nav tavas, tava balss kļūst sveša tev pašam, tavs dibens sāk tirpt, bet kājas sabrūk putekļos. Un tas ir tikai sākums.

Pēc pāris minūtēm sākas nemiers. Tu iebāz rokas kabatās, it kā meklēdams kaut ko, kabatā tu atrodi vienu centu, kuru tu izsvied pa logu, tad tu padzeries no tukšas krūzes, pielej krūzi no ūdens krāna, noliec to plauktiņā un aizej uz tualeti. Tur tu nomazgā rokas un pačurā. Paskaties spogulī un pārbīsties, tad tu izej no tualetes, aizmirsti krūzi, aizej atpakaļ pie datora un apsēdies. Sekundi tu urbini degunu un atkal piecelies kājās, lai aplietu līdakas asti ar koka kolu. Tad tu aizver acis un tumši sarkanajās dzīlēs ieraugi to, no kā baidījies. Tas tuvojas. Mirdzošais, ugunīgais, apbrīnojami skaistais un ņirbošais punktiņš, kas ir nedaudz līdzīgs tām spīdīgajām strēmelītēm, ko deviņdesmitajos karināja uz Ziemassvētku eglītēm. Tas tuvojas. Migrēnas priekšvēstnesis, migrēnas aura, imigrante Laura, sauc kā gribi, bet tas tuvojas, lēnām kļūstot arvien lielāks un ņirbošāks.

“Fak, sākas”, tu nočuksti un padodies liktenim.

Tuvākās pusstundas laikā mazais mirdzošais punktiņš ir izaug par lielu, žilbinošu tārpu un nolaupa redzi vienai no tavām acīm. Man parasti tā ir labā acs un, ja dakteris kādreiz prasīs, vai man bieži sāp galva, es atbildēšu, nē, bet vēzis man noteikti ir galvas labajā pusē.

Lūk, šajā mirklī jau ir pilnīgi neiespējami saredzēt tādas nesvarīgas lietas kā burtus datora ekrānā, cilvēku sejas, kājas, rokas un dibenus. Tava uzvedība pamazām kļūst pavisam neadekvāta, jo apjukumam un neattapībai klāt nāk nespēja saredzēt pusi no tā, kas notiek tev apkārt. Telpa kļūst par pamatīgu orientēšanās izaicinājumu. Lai slavēts Dievs, ja izdodas nokļūt tualetē un izslēgt tur gaismu. Hello darkness my old friend, bļe.

Tomēr mirdzošais tārps ilgi nesēž tavā acī un lēnām aizbrauc kaut kur pa labi, līdz pazūd pavisam. Kad tas ir pačibējis, tu tiec iemests tukšā, drūmā pasaulē, un sāc lūgties, lai tas mirdzošais briesmonis nāk atpakaļ. Šķiet, ka kāds tavas smadzenes ir sagrābis rokās un cenšas izspiest no tām kaut kādu zapti. Mežonīgas sāpes kā Hēfaista cirvis pāršķeļ tavu galvaskausu, bet no tās neizlec Atēna, nē, izlekt taisās vienīgi brokastīs ēstā tostermaize no tava kuņģa. Hahaha, kādas vēl tabletes, muļķi! Ja tu neiedzēri tableti jau auras laikā, tad viss, cilvēk, pakaļā. Bet nē… Tu tomēr aiznesies uz aptieku, kur, ar asinīm pieplūdušām acīm, pieprasi puskilogramīgo Ibumetīnu, bet, kad tevi pasūta dirst, tu nolādi visu dzīvo radību, visus, visus, kas smaida, kas sarunājas, kas bauda dzīvi! Nolādētie!

Šausmīgas galvassāpes, pie velna! Tu brauc uz mājām no darba un lūdz Dievu, kaut tava draudzene, sieva, mamma, tētis, vecmamma, kaķis nebūtu mājās, jo savādāk viņiem visiem būs beigas. Tu esi kļuvis par nejauku un netaisnu briesmoni, kurš savā mežonīgajā migrēnā vainos pašu tuvāko cilvēku.

Mājās, uztaisījis gadsimta skandālu, tu, šaušalīgiem vaidiem un lāstiem gāžoties pār lūpām, liecies gultā un ceri nomirt. Nesanāk, jo tu uz dažām stundām iekrīti murgainā un neveselīgā miegā. Kad tu pamosties un atver acis, tu vairs neesi mājās, nē, tu esi pamodies šaušalīgi drūmā, tukšā, cilvēkam naidīgā vietā. Galvassāpes ir pārvērtušās par tādu trulu dunoņu, bet tu par melnu tārpu, kurš nekādi nespēj attaisnot savu eksistenci un piespiest sevi izkāpt no gultas.

Ja izdodas to visu pārdzīvot un aiziet vēlreiz gulēt – nu jau pilnvērtīgā naktsmierā – tad var sevi apsveikt, jo kārtējā migrēnas diena ir nolauzta, neizdurot sev acis vai nenogalinot kādu. Nākamais rīts nāk kā svētība, kā balva par nepelnīti sūdīgu dienu. Nākamā diena ir skaista, jo mirdzošais Mīnotaurs savu upuri ir paņēmis.

Piedzīvojumi Viļņā jeb labākās iedzeršanas vietas kaimiņos

vilna_pilsonis

Tā kā Rīgā esmu bijis piedzēries gandrīz visos pilsētas bāros, pētnieciskos nolūkos nolēmu doties uz Lietuvas galvaspilsētu Viļņu ar fundamentāli svarīgu mērķi – pamatīgi pierīties arī tur.

Tiem, kuri tagad purpina, ka vajag baudīt kultūru un mākslu nevis prasti dzert, tad es lepni varu pateikt, ka pamatīgi sametos gan Viļņas Universitātē un katedrālē, gan vismaz četrās pareizticīgo baznīcās. Turklāt gandrīz pievēmu vienu grāmatnīcu. Biju arī humpalās.

Lai nu kā, man, moderni teikt, mileniālim, Viļņa bērnībā nozīmēja tikai rūtainu somu mammas plecā, kas piebāzta ar lietām no Viļņas tirgus. Bērnībā Viļņa bija ārzemes. Pasakaina zeme, kur par baltu velti mammas var nopirkt bērniem Scooter kepkas, Nike bļembakus, kabatlakatus ar izšūtiem lāčiem, dvieļus ar briesmīgiem tīģeriem un gultasveļu ar mežu.

Jāatzīst, ka es dēļ mammas un Viļņas tirgus bērnībā biju diezgan stilīgs, ak, piesarku, piedodiet. Vēl tagad atceros, kā piektās klases audzinātāja mani nodirsa tāpēc, ka biju uz skolu atnācis trīspadsmit kilometrus platās reperu biksēs, kuras no Viļņas man pārveda mamma. Superīgas bikses. Pateicoties mazam rāvējslēdzējam zem ceļa, tās varēja vasarā pārvērst par šortiem, bet, ja gadījās lekt no liela augstuma, tad tās mierīgi varēja izmantot par izpletni. Bet, kā jau zināms, audzinātājas neko no stila nerubī, tāpēc man bija pohuj. Tiesa, viņa tad nezināja, ka es astotajā klasē izbalināšu matus, ap kaklu nēsāšu ādas driskā saspraustas naglas un vācu valodas stundā rakstīšu slavinošu referātu par Hitleru, tāpēc man viņas žēl.

Savu pētniecisko ceļojumu veicu divās atsevišķās sesijās – viens brauciens bija rudenī, bet otrs vasarā. Pirmajā braucienā man bija līdzi biedrs, kurš, kā ļaudis lēš, skaidrā nav bijis kopš 1994. gada lielā ziemas spelgoņa, kad lausks sasaldēja pat medicīnisko spirtu kolbās, bet otrajā reizē līdzi paņēmu meiteni, kura skaidrā nav bijusi kopš iepazinās ar mani.

Loģiski, ka abos braucienos kopā tika apmeklēti neskaitāmi Viļņas bāri, tomēr ērtības labad un jau ierastā veidā vēlos izšķirt septiņas interesantākās un labākās dzeršanas vietas Viļņā vai ceļā uz to.

Autobuss

Es nezinu kā tagad, bet manos pamatskolas laikos, ekskursijās visi brauca tikai tāpēc, lai varētu pavizināties autobusā un iedzert šņabi. Točna zinu, ka visi tie Latvijas lielākie akmeņi, garākās takas, dziļākie purvi, sagruvušākās mājas un trīs metrus augstie pilskalni nevienu neinteresēja, bet, lūk, skats, kā klasesbiedrene Inga pievemj autobusu, gan bija zelta vērts. Žēl, ka tajā laikā nebija viedtālruņu, jo tagad es būtu slavenākais lietotājs vēmekļu fetiša forumos.

Atzīšos, ka arī šoreiz, ar pamatīgu kņudoņu vēderā un mežonīgu caureju, gaidīju trīs stundas ilgo braucienu uz Viļņu. Īsi pirms izbraukšanas, ar meiteni sastrīdējāmies, vai pirkt divas vai trīs pudeles vīna, ko baudīt pa ceļam. Beigās vienojāmies, ka pirksim divas, bet Viļņā pa taisno iesim iedzert.

Piesārtuši gluži kā piektās klases skolnieki, mēs nonācām līdz autobusam, kurā klasesbiedru vietā jau sēdēja kādas astoņpadsmit ģimenes ar, bļe, es nezinu, indonēziešiem kaut kādiem. Viena no indonēzietēm, trīs centimetrus gara, visu laiku dzēra autobusa kafiju un gāja uz tualeti, līdz pazuda tualetē pavisam. Beigās izrādījās, ka viņa tur gandrīz nomirusi, jo viņai sākusies klaustrofobija. Kad indonēziešu sieviete tika izglābta, viņa uzreiz automātā paņēma kafiju un devās dziedāt uz autobusa aizmuguri. Cirks pilnīgs.

Abas pudeles vīna mēs, protams, izdzērām jau pēc stundas un tad sagruzījāmies, jo bija jādzer kafija un jāskatās komēdijas solos iebūvētajos datoros.

Šņekutis

Šī iestāde ar trekno un sulīgo nosaukumu ir brīnišķīga un pilnīgs sūds reizē, proti, ir svarīgi, kurā tieši Šņekuta filiālē esi trāpījis, jo tie ir tikpat atšķirīgi kā miets no cauruma. Redziet, mana gaume ir tāda, ka es mīlu tikai ūķus ar vismaz vienu malkas krāsni, bizinošām sūdu mušām un bārmeni, kurš līdzīgs Dambim vai vismaz Sīmanim, tāpēc es iemīļoju to Šņekuti, kurš izbūvēts pie kapiem (Kapos mēs vienreiz iegājām pasērst. Nezinu kāpēc).

Tātad Šņekutis pie kapiem pilnībā attaisno krievu klasiķu darbos bieži skandēto vārdu “traktieris”. Maza pārkurināta istabiņa, tapešu vietā skabargaini dēļi, visas sienas nokarinātas ar kaut kādiem kapos izraktiem artefaktiem, no dēļiem sanagloti gari galdi un soli, vismaz vienā istabas kaktā sēž augoņiem apaudzis dzērājs, kurš zin interesantus stāstus, kurus lietuviešu valodā alkst skandēt katram, kurš uz viņu paskatās, daudz alus, šašliks, cepelīni, kartupeļi un visam pāri – kārtīga sešdesmito gadu psihodēlija, kas skan no milzīga Panasonic mūzikas centra.

Lieki piebilst, ka šajā Šņekutī bija pieejams viss vietējā alus klāsts, sākot no Šviestura un beidzot ar Dunduli. Ak, jā, ārā bija šaura, sanaglotam bomžu ūķim līdzīga terase, kas diemžēl vēsajā rudens dienā bija pilna ar sniegu, tomēr mēs tāpat pamanījāmies tur pačurāt.

Par otru Šņekuti, kas atrodas pilsētas centrā, es pat runāt negribu. Plašs un moderns, kaut kas līdzīgs Vecrīgas krogam “Ala”. Aiz letes kaut kādi sešpadsmit gadīgi lohi, kuri – es zvēru! – iespļāva manas draudzenes aukstajā zupā pēc tam, kad es, lūk, nezināju, ka Latvijas basketbola izlase tajā pašā dienā spēlē pret Lietuvas izlasi. Kad viņš man to paskaidroja, es vēl centos glābt zupu ar tekstu: “gan jau padirsīsim”, bet ar to nebija līdzēts, jo – es zvēru! – viņš iespļāva manā aukstajā zupā.

Visiem iesaku pirmo Šņekuti, jo tieši tur kaktos var sagrābāt to īsto lietuviešu identitāti, ko katrs tiecas atrast, viesojoties Lietuvā. Ziniet, kā bija tajā filmā, kur amerikānis brauca uz Grieķiju ar pārliecību, ka Mēdeja ir slikta, jo novāca savus bērnus, bet atgriezās ar pārliecību – pie velna, viņai bija taisnība! Es darītu tieši tāpat!

Indiāņu bārs jeb Miegantis Jautis

Lūk, šis ir krutākais krogs izplatījumā. Trīs kvadrātmetrus milzīgs, iekšā tikai vietējie lietuviešu panki un cirka bārmenis ar milzīgu, dzīvu, runājošu papagaili uz pleca. Bārmenim, kurš laikam arī īpašnieks, acīmredzot ir indiāņu fetišs, jo visas sienas, visi griesti, visa grīda, visi kakti izraibināti, izkarināti, aplīmēti, apsieti ar indiāņu krāmiem. Pagriez galvu pa labi – sapņu ķērājs, pagriez pa kreisi – šamaņa galvaskauss, pacel acis uz augšu – milzīgs kanoe airis. Neskaitāmi aizvēsturisku radījumu izbāzeņi teju katrā kroga kaktā, bet uz tualeti vispār bail iet, jo kaut kādi pieci izbāzti sātani skatās virsū. 

IMG_0764

Visā krogā tikai viens galdiņš, pie kura neviens nesēž, jo visi sēž pie letes un runājas ar bārmeni, un – es zvēru! apdirš tūristus, kuri sēž pie tā paša galdiņa, pie kura neviens nesēž.

No ārpuses krogu (cilvēku valodā to sauc par “miegaino bulli”) ir neiespējami pamanīt, jo tas ir iespiests starp mājām un izskatās pēc sieviešu biksīšu tirgotavas Rīgas dzelzceļa stacijas tunelī. Nezinu, kā sanāca, ka mēs drūmā oktobra naktī tur iemaldījāmies. Paldies dievam, ka iemaldījāmies, jo, kad bijām tur otrajā reizē, es jau zināju skandināt stāstus un leģendas, kā arī nesamulsu, kad, jautājot, kādi aliņi jums ir, bārmenis atbildēja – IPA, APA LAGER. Viss.

IMG_0796

Nākamajā dienā, kad sēdējām Šņekutī un strēbām spļaudekļu zupu, mūsu uzmanību piesaistīja dīvains troksnis. Kaut kur aiz muguras kaut kas klaudzēja un grabēja, it kā mums tuvotos baiss, ar tūkstoš ieročiem bruņots naidnieks. Es pagriezos, un tur viņš bija – trakojošā buļļa saimnieks Donāts. Violetmelni strīpotās biksēs, naglotos ādas zābakos, bārkstainā vestē un īru pundura hūtē ar piespraustu gaiļa spalvu. Viņš devās uz darbiņu. Varbūt arī baznīcu.

Špunka

Špunka ir krodziņš, ko iesaku visiem, kuri vēlas biedroties ar vietējiem lietuviešiem vai ar tiem kārtīgi izkauties. Tikai pateicoties Špunkai, mēs atklājām Šņekuti. Tikai pateicoties Špunkai, es pirmo reizi sapratu, ka lietuvietis ir tas pats, kas latvietis, tikai visiem vārdiem galā liek “as”. Špunkā es atradu piecus eiro. Pirmo reizi mūžā tik daudz. Uz letes. Stāvēja uz letes. Kāds, kurš pirka alu, acīmredzot bija tos pazaudējis. Draugs man vēlāk teica, ka es nevis atradu, bet nozagu, tomēr, nu, bļin, muļķības. Nebūtu es bijis tik acīgs, naudu tāpat pievāktu bārmenis.

Špunka atrodas Užupī, kas ir tāds rajončiks kā maskačka, tikai daudz stilīgāks un bez čigāniem. Gan jau, ja uz Viļņu atbrauc japāņu tūristi, vietējie labvēļi viņiem stāsta, lai nekādā gadījumā neiet uz Užupi, bet ja tomēr iet, tad, lai Špunkai met lielu līkumu, jo tur sitot cilvēkus nost. 

Lai nu kā, Špunkā ir dafiga alus, ērti ķebļi, ūķīgs interjers, bārmenis, kurš nezina, kur pilsētā ir kāda grāmatnīca un aizsūta uz universitāti, kur noteikti būšot “bibliotekas”. Bet pats galvenais tur ir mīļi, skaļi un uzmācīgi lietuviešu dzērāji.

Alus bibliotekas

Ja kādreiz esi vēlējies atpaukšķināt aliņu starp bibliotēkas grāmatplauktiem, tad šī ir īstā vieta. Visas sienas nokrāmētas ar grāmatām, zaļiem abažūriem apliktas lampas kā rāda amerikāņu filmās, galdi nostabilizēti ar grāmatām, pie griestiem grāmatas, uz balkona grāmatas, visur grāmatas. Vispār jau forši, bet šitā grāmatu dizainu lieta man nepatīk. Laikam neesmu gana liels intelektuālis, jo nejūtu lielu patiku ēst ceptu pīli, kas servēta starp Ļeņina kopoto rakstu 67. un 68. lapaspusi.

IMG_0882

Aliņu šķirņu gan tur daudz. Lai arī visas pudeles saliktas grāmatplauktos un iestāde tiek saukta par alus bibliotēku, tomēr par dzērieniem nauda jāmaksā. Bibliotēkas kartiņa nederēs. Sasodīts.

Bukovsky baras

Laikam jau nebūtu lielāka grēka par neaiziešanu uz bāru, kas veltīts Jēzum Kristum jeb Čārlzam Bukovskim. Lūk, šis cilvēks prata dzert. Kā iegāja bārā tā pielika seju, izaicināja kādu uz nažu tuvcīņu, dabūja pa bieti, aizgāja mājās, izgulējās un dzēra atkal. Meistars.

Žēl, ka Bukovskis vairs nav dzīvs un nevar aizbraukt uz Viļņu, lai paviesotos savā vārdā nosauktajā bārā un to nodedzinātu.

Viss jau jauki, tomēr no Bukovska tur ir tikai milzīgs plakāts pie sienas, ar internetā izdrillēto foto, kurā meistars triec vīnu no pudeles kakliņa. Pārējais ir sūds. Tādā krogā pat būtu neērti pievemt tualeti. Tādā krogā parasti milzīgos ekrānos rāda sportu. Tādā krogā trendīga hipsteru mūzika skan skaļāk par tavām domām, liedzot iespēju spriest par mākslu, literatūru un šņabja izraisītajām blaknēm. Bukovskis, goda vārds, pielaistu tam uguni.

IMG_0776

Tomēr, ja neskatās uz to, ka tur bija afigenna garšīgi vistu spārniņi un par alu naudu mums paprasīt aizmirsa, tad es teikšu, ka man tā vieta likās līdzīga kaut kādam Omes briljantam, kur iet britu tūristi/vecpuiši svinēt to, cik lieli dalbajobi viņi ir.

Hostelis “B&B&B&B&B”

Visiem zināms, ka hosteļos vai viesnīcās iedzert vienmēr ir ļoti patīkami. Tas ir līdzīgi kā mājās, kad iegāzies gultā un iečaučini vīniņu pa taisno no pudeles kakliņa, meklējot istabas griestos dzīves jēgu. Pēc pus pudeles saproti, ka dzīves jēga, kā teica viens biofiziķis, ir nodot savu DNS tālāk. Un viss. Hostelī šī patīkamā apjausma tevi pārņem kā māmuļas rokas, jo tu zini, ka dzīves jēga hostelī slēpjas palagos, uz sienām, griestiem un paklājiem. Tev tikai atliek to paņemt, un tu kļūsi par supercilvēku, kuram rokas notrieptas ar neskaitāmu cilvēku dzīves jēgām. Eh, lūk, tik jauki ir iedzert hosteļos.

IMG_0743

Hostelis, kurā mēs īrējām divvietīgo istabiņu, ir iebūvēts kultūras namā. Ziniet tos kantainos mazpilsētu kultūras namus ar kolonnām un milzīgām koka ieejas durvīm? Lūk, tieši tādā ierīkots hostelis, bārs un deju klubs.

Istabiņas diezgan tīras, palagi balti, apkalpošana patīkama, bet, bļe, vannasistabā gan var ar buboņu mēri saslimt. Ieej kā cilvēks apenēs, ar dvielīti pār plecu, vīniņu rokās un uzreiz iekāp kaut kādā pelēcīgi brūnā, glumā kaudzītē, kas guļ uz zemes. “Kas, pie velna?” Tu iesaucies. “Savēmos”, skaidrā latviešu valodā atbild piedzēries pakistānietis no duškabīnes.

IMG_0747

Mums arī gāja grūti ar kakāšanu. Ziniet, es un mana meitene, mēs esam kautrīgi cilvēki un kakāt mēdzam tikai viens otra klātbūtnē. Dāvāt citiem šo prieku pagaidām neesam gatavi. Tāpēc tualetes kabīnē bija jāpavada mežonīgi ilgs laiks, gaidot, kad blakus kabīnes iemītnieks aiztīsies. Tik smieklīgi – sēdi kluss kā pelīte un klausies, kas notiek blakus kabīnē. Tur tieši tāds pats cilvēks, kluss kā pelīte sēž un klusi cenšas pakakāt. Pēkšņi, dārdošs plunkšķis, kas rodas varenam kebabam iekrītot podā, un atvieglota papīra čaukstēšana. Divi krekšķi un blakussēdētājs ir prom. “Lai slavēts Dievs!” Tu iesaucies un ar milzīgu sprādzienu atdod zemei to, kas no zemes nācis. Noslaukies, norauj podā ūdeni, iznāc ārā, bet tur – seši cilvēki rindā gaida un smīn, it kā tu būtu kabīnē Jēzu zaimojis.

***

Neskatoties uz to, ka starp abiem braucieniem, Lietuvā pamanījās celties alus cenas, lai iekļūtu Viļņas universitātē pēkšņi bija jāpērk biļete un Donāta papagailis laikam bija nosprādzis, Viļņa ir viena no manām mīļākajām pilsētām, kur iedzert.

Protams, es nepieminēju vēl daudzas vietas, ko varbūt bija vērts pieminēt – vīna bāru, kur gribējās palikt uz dzīvi, kafejnīcu “Grey”, kur bija paģirains, pusdzīvs bārmenis un 90. gadu tematiskā ballīte, dīvainu krogu kaut kādā iekšpagalmā, kura bēniņos mēs veicām zinātnisku pētījumu, lai noskaidrotu, cik daudz alus vajadzīgs, lai briesmīgās paģirās paliktu labi (izrādās, tieši pusotrs puslitrīgais kauss sešprocentīga alus) un daudzas citas jaukas vietas.

Lai arī pēc brauciena uz Viļņu rēķinieties, ka vismaz trīs dienas būs slikti, tas ir to vērts. Visiem iesaku Viļņu jeb, kā saka paši lietuvieši: alus baras yra negantas paģiras, sviestas, dirsas, šņabjas, kakas.

5 cilvēku tipi, kas sastopami teātrī

17571833_10208778167233497_683464630_o

Kopš tika uzvesta luga par modes blogeri Barišņikovu, un izdota nepaceļama un nesamaksājama grāmata par filozofu, intelektuāli un cilvēktiesību aizstāvi Hermani, cilvēku kāre apmeklēt teātri ir kļuvusi pārsteidzoši liela. Piemēram, izrāde “Antigone” Nacionālajā teātrī ir izpārdota jau divdesmit sešus gadus uz priekšu, savukārt, lai tiktu uz “Peldošie-ceļojošie” JRT, kāds ir jānosit. Kādreiz tā bija ar cirka izrādēm, bet kopš tapa zināms, ka tur sit nost pērtiķus un klauni vairs nedrīkst pīpēt istabā, cilvēki to ignorē un cirka vietā iet uz teātri. Pats arī esmu bijis teātrī. Diezgan forši, ja neņem vērā, ka nedrīkst iet zālē pufaikā. Alkohola pudeles zem džempera ir pagrūti noslēpt. Lai nu kā, teātris tomēr ir tāda inteliģences un kulturālības broša. Zin, Bolderājā kaimiņš prasa: “Kur brīvdienās biji? Nedzirdēju ierasto kaušanos un bļaušanu uz bērniem.” Tu lepni izriez krūtis un atbildi: “Vot, Rīgā biju, teātrī.” Kaimiņš uzreiz “Visu cieņu, visu cieņu, ser”, un aizskrien visiem stāstīt, kā tev vajadzētu iekačāt pa nierēm.
Lūk, lai sniegtu savu artavu sabiedrības kultūrisma attīstībā un rosinātu jauniešus labāk iet uz teātri nevis dibināt motorolleristu bandas, piedāvāju 5 cilvēku tipus, kas sastopami teātrī.

Tie, kas klepo

Šī ir ļoti īpaša teātra apmeklētāju grupa. Es īsti vēl neesmu sapratis, vai viņi saslimst ar klepu tikko kā ienāk teātrī, vai arī uz teātri iet, kad saslimst. Kādus tik klepus veidus nevar novērot teātrī! Zināms, ka mitrais un krēpainais tuberkoloznieka klepus vienmēr ir patīkamāks ausij nekā rejošais un skaļais vēžinieka kāss. Tāpat arī meiteņu kautrīgais klepiņš, kas līdzīgs melodijai, ko rada čalojošs strautiņš, kādā Siguldas meža ielokā. Tuklāku vīru klepus sirreālās, nazālās skaņas, kuras bieži papildina nejauši izmucis, paskaļš pirdiens, vienmēr uzjautrina daudz vairāk, nekā Džilindžera izrādes. Un cik gan apbrīnojama ir klepotāju māka aizklepot ciet svarīgākās aktieru teiktās frāzes. Tā ir kā sinhronā cenzēšana, tikai pīkstuļa vietā ir klepus.

Pats jau arī neesmu bez vainas un ļoti labi saprotu visus klepotājus. Tak pamēģiniet tik klepu aizturēt! Tas līdzīgi kā šķaudiens vai caureja savu ceļu ārā no organisma atradīs, par spīti visiem taviem pūliņiem. Lūk, sēdi zālē, skaties izrādi, kapa klusums, pēkšņi jūti, ka kaklā iekņudina tā, ka liekas Sibīrijas mēri tikko noriji. Tu centies savaldīties, tava seja top sākumā ķiršsārta, bet drīz jau baklažānlillā, kaklā kņudina arvien vairāk un vairāk, līdz organisms pats izlemj, ka tam jārīkojas un kņudeklim uzsūta agresīva klepus armiju. Tu par to vairs nevari lemt. Tu aizspied muti ar roku, vēl mirkli valdies, pašķīst asaras, tu novaidies un kāss ar baismīgu paukšķi izsprāgst ārā pa degunu. Visur puņķi, asaras, visi nosodoši skatās virsū, bet tev – milzīgs atvieglojums, ka nekas nav ieskrējis biksēs.

Tie, kas guļ

Šo vislabāk var atpazīt pēc milzīgās mutes, ko tas atplētis nekontrolētās žāvās. Viņš ir kā no zoodārza izmucis nīlzirgs, kurš ielīdis teātrī izgulēties. Katrai žāvai seko desmit sekunžu ilga čāpstināšana un acu miegšana skatuves virzienā. Drīz sākas pirmā nomidža krampji un klusināta krākuļošana. Tomēr ne uz ilgu laiku, jo krākuļošanu brīžiem pārtrauc apslāpēts, sāpju un pārsteiguma pilns vaids, ko izdveš gulētājs pēc tam, kad dzīvesbiedrene tam ar milzīgu spēku ribās iegrūdusi asu elkoni. “Beidz gulēt! Es ar tevi vairs nekad nekur neiešu!” Tā nošņāc un atkal pievēršas skatuvei, savukārt dzīvesbiedrs – žāvām. Jā, gulētāji parasti ir vīrieši (piedodiet par seksismu, bet man pohuj), jo sievietes prot gulēt tā, ka nevar redzēt. Liekas, sieviete, galvu nodūrusi, rūpīgi pēta programmiņu trīs stundas, bet izrādās – guļ, zarna tāda.

Viskaitinošākā ir to gulētāju grupa, kas cenšas pretoties Morfeja varai. Izstiepjas savā solā taisni kā sveces un tad trīs stundas mieg ciet tā, ka klanoties gandrīz sprandu nolauž. Citreiz atkal mieg ciet un slīd uz leju kā vīstoši ziedi. Vienreiz man viens tā klēpī ievīta. Labi, ka pats biju piemidzis un pamodos tikai tad, kad šis cilvēks savai sievai skaidroja, ka viss nav tā kā izskatās un, ka starp mums nav nekas vairāk kā platoniska līdzāssēdēšana.

Tie, kas badā

Zināms, ka izrādes laikā izdzert pāris pudeļu Tokajieša vai Božole vīna ir svēta lieta, tomēr visam ir savas robežas. Kāds Božole kāds Tokajietis, ja cilvēki uz izrādi nāk ar pus kilo bārbalīšu un limonādi, ko taisot vaļā, rodas tāda šņākšana, ka liekas sprāgst vaļā elles čūsku kambaris. Protams, protams – pats jau neesmu enģelis no debesīm nokritis, pie labas izrādes nevairos nobaudīt mazu kamambērmaizi vai pareizi sagatavotu vistas žuljenu, tomēr nekad neuzdrošinātos izrādes laikā dzert pienu no pakas vai trīs stundas kaut ko sūkāt aiz vaiga. No otras puses, negribās jau nosodīt tos cilvēkus, kas nevar atļauties ēst un dzert teātru kafejnīcās. “Man lūdzu vienu sarkanvīna lāsi un siera kūkas dupaču,” jautā vienkāršs cilvēks bufetniecei. “Jā, lūdzu”, bufetniece laipni atbild, “no jums seši litri asiņu un divas dvēseles”. Drausmas. Tiesa, cilvēki tur drūzmējas. Sastājas ap tiem augstajiem, apaļajiem galdiņiem un laiž vienu vīna glāzi uz riņķi, bet pēc tam, uzblīdušām kabatām, dodas uz zāli, kur tumsā beidzot varēs nošķīt omlešmaizi un nodzerties tēju no termosa.

Eh, tomēr es arvien vairāk tiecos solidarizēties ar šiem ēdājiem un, lai arī sākumā gribēju tos nodirst, tagad esmu pārdomājis, jo, piekritīsiet – tāpat kā kakāt vienmēr sagribas tikko kā esi izgājis no mājas, tā arī izsalkums uzbrūk tikko kā ieej teātrī. Tas ir brīnumaini. Liekas ka teātris gaisā izsmidzina kaut kādus bada mikrobus. Zin, posies mājās ar mīļoto uz teātri, viņa prasa: “paēst negribi pirms tam? Tur nekā nepirksim!” Tu atbildi: “Pfff, liecies mierā, es tikko tādu gurķmaizi iestūmu vēderā, ka pat rīt neēdīšu,” mīļotā saka: “nu, labi, bet vismaz aizej pakakā, savādāk tu vienmēr ārā sūdzies, ka bikses piekrāmēsi,” tu atbildi: “Davai nerunā muļķības, maucam!” Tad jūs izejat ārā un tev, protams, sagribas kakāt un čurāt. sieviņa dusmīga, teātrī uzreiz jāmeklē tualete, atrodi to, nokārtojies un – bams! – ēst sagribās.

Tie, kas smejas

Zināms, ka smiešanās ir tikpat dzīvniecisks, instinktu kontrolēts process kā kakāšana, tāpēc cilvēki bieži vien teātrī smejas, nevis tāpēc, ka izrāde ir smieklīga, bet tāpēc, lai ielīstu dirsā aktieriem, režisoram vai meitenei, kura sēž blakus. Labi, teātrī visbiežāk smejas tieši meitenes. Zēni parasti tikai smīn vai guļ ar akmenscietu seju un domā par motoriem, gaļu un reģipsi. Meitenes smejas tāpēc, ka kaut ko nesaprot vai arī tāpēc, ka viņām liekas, ka jāsmejas, tāpēc bieži ir situācijas, kad uz skatuves kāds nomirst, bet meitene netālu no jums ir pārsmējusies zila. “Ko tu smejies?” Kāds viņai prasa, bet viņa noslauka degunu piedurknē un atbild: “Domā, es zinu? Brauc vien tālāk, jūrnieciņ.”

Reizēm smiešanās ir līdzīga roņu valodai, tāpēc nevar saprast vai cilvēks runā, smejas vai vienkārši ir debils. Vispār, Viktors Igo vairāk zinātu stāstīt par Cilvēkiem, kas smejas, tāpēc ar šo asprātīgo piezīmi beigšu smieties.

Tie, kas nevar aizvērties

Runāšana izrāžu laikā vispār ir kaut kāda slimība. Tagad saprotu, kāpēc inkvizīcijā dažiem izgrieza mēles. Tāpēc, ka teātra izrāžu laikā nevarēja aizvērties, pavisam noteikti. Pirms izrādes vajadzētu skaļrunī izziņot ne tikai to, ka jāizslēdz mobilie telefoni, bet arī to, ka jāaizver mutes un jāsēž mierīgi. “Cienījamie skatītāji, lūdzam izslēgt mobilos telefonus un aizvērt mutes citādāk zajibaļi!” Tā, lūk, vajadzētu runāt ar publiku. Citādāk runā vienā runāšanā. Ne jau par izrādi runā vai grāmatām, bet par to cik Ķesteris nodzēries, Skrastiņš vecs palicis un cik sūdīgu vināru kafejnīcā lej. Ja nav ar ko sarunāties, tad runā paši par sevi vai mazās ausī ieliekamās klausulītēs. Nekad nav tā, ka nerunā vispār. Ja tomēr nerunā, tad skatās telefonos. Uzgriež telefonam ekrānu tik spilgtu kā kuģa prožektors un skatās video. Ja tāds apsēžas blakus, tad var aizmirst par Tokajieti, sviestmaizēm, miegu un sevis aiztikšanu.