5 cilvēku tipi, kas sastopami teātrī

17571833_10208778167233497_683464630_o

Kopš tika uzvesta luga par modes blogeri Barišņikovu, un izdota nepaceļama un nesamaksājama grāmata par filozofu, intelektuāli un cilvēktiesību aizstāvi Hermani, cilvēku kāre apmeklēt teātri ir kļuvusi pārsteidzoši liela. Piemēram, izrāde “Antigone” Nacionālajā teātrī ir izpārdota jau divdesmit sešus gadus uz priekšu, savukārt, lai tiktu uz “Peldošie-ceļojošie” JRT, kāds ir jānosit. Kādreiz tā bija ar cirka izrādēm, bet kopš tapa zināms, ka tur sit nost pērtiķus un klauni vairs nedrīkst pīpēt istabā, cilvēki to ignorē un cirka vietā iet uz teātri. Pats arī esmu bijis teātrī. Diezgan forši, ja neņem vērā, ka nedrīkst iet zālē pufaikā. Alkohola pudeles zem džempera ir pagrūti noslēpt. Lai nu kā, teātris tomēr ir tāda inteliģences un kulturālības broša. Zin, Bolderājā kaimiņš prasa: “Kur brīvdienās biji? Nedzirdēju ierasto kaušanos un bļaušanu uz bērniem.” Tu lepni izriez krūtis un atbildi: “Vot, Rīgā biju, teātrī.” Kaimiņš uzreiz “Visu cieņu, visu cieņu, ser”, un aizskrien visiem stāstīt, kā tev vajadzētu iekačāt pa nierēm.
Lūk, lai sniegtu savu artavu sabiedrības kultūrisma attīstībā un rosinātu jauniešus labāk iet uz teātri nevis dibināt motorolleristu bandas, piedāvāju 5 cilvēku tipus, kas sastopami teātrī.

Tie, kas klepo

Šī ir ļoti īpaša teātra apmeklētāju grupa. Es īsti vēl neesmu sapratis, vai viņi saslimst ar klepu tikko kā ienāk teātrī, vai arī uz teātri iet, kad saslimst. Kādus tik klepus veidus nevar novērot teātrī! Zināms, ka mitrais un krēpainais tuberkoloznieka klepus vienmēr ir patīkamāks ausij nekā rejošais un skaļais vēžinieka kāss. Tāpat arī meiteņu kautrīgais klepiņš, kas līdzīgs melodijai, ko rada čalojošs strautiņš, kādā Siguldas meža ielokā. Tuklāku vīru klepus sirreālās, nazālās skaņas, kuras bieži papildina nejauši izmucis, paskaļš pirdiens, vienmēr uzjautrina daudz vairāk, nekā Džilindžera izrādes. Un cik gan apbrīnojama ir klepotāju māka aizklepot ciet svarīgākās aktieru teiktās frāzes. Tā ir kā sinhronā cenzēšana, tikai pīkstuļa vietā ir klepus.

Pats jau arī neesmu bez vainas un ļoti labi saprotu visus klepotājus. Tak pamēģiniet tik klepu aizturēt! Tas līdzīgi kā šķaudiens vai caureja savu ceļu ārā no organisma atradīs, par spīti visiem taviem pūliņiem. Lūk, sēdi zālē, skaties izrādi, kapa klusums, pēkšņi jūti, ka kaklā iekņudina tā, ka liekas Sibīrijas mēri tikko noriji. Tu centies savaldīties, tava seja top sākumā ķiršsārta, bet drīz jau baklažānlillā, kaklā kņudina arvien vairāk un vairāk, līdz organisms pats izlemj, ka tam jārīkojas un kņudeklim uzsūta agresīva klepus armiju. Tu par to vairs nevari lemt. Tu aizspied muti ar roku, vēl mirkli valdies, pašķīst asaras, tu novaidies un kāss ar baismīgu paukšķi izsprāgst ārā pa degunu. Visur puņķi, asaras, visi nosodoši skatās virsū, bet tev – milzīgs atvieglojums, ka nekas nav ieskrējis biksēs.

Tie, kas guļ

Šo vislabāk var atpazīt pēc milzīgās mutes, ko tas atplētis nekontrolētās žāvās. Viņš ir kā no zoodārza izmucis nīlzirgs, kurš ielīdis teātrī izgulēties. Katrai žāvai seko desmit sekunžu ilga čāpstināšana un acu miegšana skatuves virzienā. Drīz sākas pirmā nomidža krampji un klusināta krākuļošana. Tomēr ne uz ilgu laiku, jo krākuļošanu brīžiem pārtrauc apslāpēts, sāpju un pārsteiguma pilns vaids, ko izdveš gulētājs pēc tam, kad dzīvesbiedrene tam ar milzīgu spēku ribās iegrūdusi asu elkoni. “Beidz gulēt! Es ar tevi vairs nekad nekur neiešu!” Tā nošņāc un atkal pievēršas skatuvei, savukārt dzīvesbiedrs – žāvām. Jā, gulētāji parasti ir vīrieši (piedodiet par seksismu, bet man pohuj), jo sievietes prot gulēt tā, ka nevar redzēt. Liekas, sieviete, galvu nodūrusi, rūpīgi pēta programmiņu trīs stundas, bet izrādās – guļ, zarna tāda.

Viskaitinošākā ir to gulētāju grupa, kas cenšas pretoties Morfeja varai. Izstiepjas savā solā taisni kā sveces un tad trīs stundas mieg ciet tā, ka klanoties gandrīz sprandu nolauž. Citreiz atkal mieg ciet un slīd uz leju kā vīstoši ziedi. Vienreiz man viens tā klēpī ievīta. Labi, ka pats biju piemidzis un pamodos tikai tad, kad šis cilvēks savai sievai skaidroja, ka viss nav tā kā izskatās un, ka starp mums nav nekas vairāk kā platoniska līdzāssēdēšana.

Tie, kas badā

Zināms, ka izrādes laikā izdzert pāris pudeļu Tokajieša vai Božole vīna ir svēta lieta, tomēr visam ir savas robežas. Kāds Božole kāds Tokajietis, ja cilvēki uz izrādi nāk ar pus kilo bārbalīšu un limonādi, ko taisot vaļā, rodas tāda šņākšana, ka liekas sprāgst vaļā elles čūsku kambaris. Protams, protams – pats jau neesmu enģelis no debesīm nokritis, pie labas izrādes nevairos nobaudīt mazu kamambērmaizi vai pareizi sagatavotu vistas žuljenu, tomēr nekad neuzdrošinātos izrādes laikā dzert pienu no pakas vai trīs stundas kaut ko sūkāt aiz vaiga. No otras puses, negribās jau nosodīt tos cilvēkus, kas nevar atļauties ēst un dzert teātru kafejnīcās. “Man lūdzu vienu sarkanvīna lāsi un siera kūkas dupaču,” jautā vienkāršs cilvēks bufetniecei. “Jā, lūdzu”, bufetniece laipni atbild, “no jums seši litri asiņu un divas dvēseles”. Drausmas. Tiesa, cilvēki tur drūzmējas. Sastājas ap tiem augstajiem, apaļajiem galdiņiem un laiž vienu vīna glāzi uz riņķi, bet pēc tam, uzblīdušām kabatām, dodas uz zāli, kur tumsā beidzot varēs nošķīt omlešmaizi un nodzerties tēju no termosa.

Eh, tomēr es arvien vairāk tiecos solidarizēties ar šiem ēdājiem un, lai arī sākumā gribēju tos nodirst, tagad esmu pārdomājis, jo, piekritīsiet – tāpat kā kakāt vienmēr sagribas tikko kā esi izgājis no mājas, tā arī izsalkums uzbrūk tikko kā ieej teātrī. Tas ir brīnumaini. Liekas ka teātris gaisā izsmidzina kaut kādus bada mikrobus. Zin, posies mājās ar mīļoto uz teātri, viņa prasa: “paēst negribi pirms tam? Tur nekā nepirksim!” Tu atbildi: “Pfff, liecies mierā, es tikko tādu gurķmaizi iestūmu vēderā, ka pat rīt neēdīšu,” mīļotā saka: “nu, labi, bet vismaz aizej pakakā, savādāk tu vienmēr ārā sūdzies, ka bikses piekrāmēsi,” tu atbildi: “Davai nerunā muļķības, maucam!” Tad jūs izejat ārā un tev, protams, sagribas kakāt un čurāt. sieviņa dusmīga, teātrī uzreiz jāmeklē tualete, atrodi to, nokārtojies un – bams! – ēst sagribās.

Tie, kas smejas

Zināms, ka smiešanās ir tikpat dzīvniecisks, instinktu kontrolēts process kā kakāšana, tāpēc cilvēki bieži vien teātrī smejas, nevis tāpēc, ka izrāde ir smieklīga, bet tāpēc, lai ielīstu dirsā aktieriem, režisoram vai meitenei, kura sēž blakus. Labi, teātrī visbiežāk smejas tieši meitenes. Zēni parasti tikai smīn vai guļ ar akmenscietu seju un domā par motoriem, gaļu un reģipsi. Meitenes smejas tāpēc, ka kaut ko nesaprot vai arī tāpēc, ka viņām liekas, ka jāsmejas, tāpēc bieži ir situācijas, kad uz skatuves kāds nomirst, bet meitene netālu no jums ir pārsmējusies zila. “Ko tu smejies?” Kāds viņai prasa, bet viņa noslauka degunu piedurknē un atbild: “Domā, es zinu? Brauc vien tālāk, jūrnieciņ.”

Reizēm smiešanās ir līdzīga roņu valodai, tāpēc nevar saprast vai cilvēks runā, smejas vai vienkārši ir debils. Vispār, Viktors Igo vairāk zinātu stāstīt par Cilvēkiem, kas smejas, tāpēc ar šo asprātīgo piezīmi beigšu smieties.

Tie, kas nevar aizvērties

Runāšana izrāžu laikā vispār ir kaut kāda slimība. Tagad saprotu, kāpēc inkvizīcijā dažiem izgrieza mēles. Tāpēc, ka teātra izrāžu laikā nevarēja aizvērties, pavisam noteikti. Pirms izrādes vajadzētu skaļrunī izziņot ne tikai to, ka jāizslēdz mobilie telefoni, bet arī to, ka jāaizver mutes un jāsēž mierīgi. “Cienījamie skatītāji, lūdzam izslēgt mobilos telefonus un aizvērt mutes citādāk zajibaļi!” Tā, lūk, vajadzētu runāt ar publiku. Citādāk runā vienā runāšanā. Ne jau par izrādi runā vai grāmatām, bet par to cik Ķesteris nodzēries, Skrastiņš vecs palicis un cik sūdīgu vināru kafejnīcā lej. Ja nav ar ko sarunāties, tad runā paši par sevi vai mazās ausī ieliekamās klausulītēs. Nekad nav tā, ka nerunā vispār. Ja tomēr nerunā, tad skatās telefonos. Uzgriež telefonam ekrānu tik spilgtu kā kuģa prožektors un skatās video. Ja tāds apsēžas blakus, tad var aizmirst par Tokajieti, sviestmaizēm, miegu un sevis aiztikšanu.


Pakacini mīļoto Valentīndienā.

valentine4


Aizvainošanas tabulas jeb “Lamutarbas”

 

Izmanto Aizvainojuma tabulas jeb Lamutarbas un apsaukā savus draugus, un radus īsti latviskā garā!

Piedāvāju divas aizvainojumu ģenerēšanas tabulas, sieviešu un vīriešu dzimtes lamām. No katra stabiņa izvēlies vienu, tavuprāt atbilstīgāko lamuvārda sastāvdaļu un beigās izveido oriģinālu, trīsdaļīgu lamu, ar ko trāpīgi, latviski un oriģināli aizvainot savu tuvāko.

AIZVAINOŠANAS TABULA VĪRIEŠU DZIMTES LAMĀM:

lamutarba2

AIZVAINOŠANAS TABULA SIEVIEŠU DZIMTES LAMĀM:

lamutarba1

*Lielas atsaucības gadījumā, darināšu šos lamu ģenerētājus no izrotāta koka, lai vari to vienmēr nēsāt līdzi kabatā un uzģenerēt spēcīgu lamuvārdu ikreiz, kad tas nepieciešams.

*Meklēju programmētāju, kas izveidos aplikāciju telefoniem. Naudu nedodu.


Kā viegli atmest smēķēšanu

ka_viegli_atmest_smekesanu

 

Tuvojas 1. janvāris. Tātad diena, kad cilvēki apņemas nekad mūžā vairs nedzert vai nesmēķēt. Zinot tās elles mokas, kas jāpiedzīvo cilvēkam, atmetot smēķēšanu, pavēstīšu kādu noslēpumu, kas palīdzēs jums dažu sekunžu laikā atbrīvoties no nikotīna atkarības. Like & Share jau tagad!

Diršu. Tas viss ir salti meli. Tas viss tikai tāpēc, lai jūs ievilinātu manā blogā. Atmest smēķēšanu ir tikpat kā neiespējami. Man, protams, liels prieks, ja kāds smēķētājs, kas nobriedis atmest, tagad lasa šo rakstu un cer, ka tūliņ būs kāda viegla atmešanas metode, kaut vai iedvesma šādam solim, tomēr, ak, mīļie draugi, jūs pamatīgi vilsieties: atmest jums visticamāk neizdosies. Nekad mūžā neizdosies. Ja arī izdosies, tad dzīve bez smēķa būs mokoša, nepilnvērtīga un vispār bezjēdzīga. Nekas, ko jūs izmisuma brīžos sūkāsiet, nespēs aizstāt kuplu dūmu, no jūsu iemīļotās markas cigaretes. NEKAS! Zvēru pie suņa, ka nekas nav grūtāks, kā smēķēšanas atmešana. Varbūt vienīgi dzeršanas atmešana, tomēr tas ir pārāk riskanti – varot nomirt. Tāpēc skatieties paši un varbūt nemaz necentieties atmest. Es jums saku, ka atmest smēķēšanu ir kā nogriezt sev kādu svarīgu locekli. Nu, briesmīgi taču tā – bez locekļa dzīvot. Drausmīgas sāpes. Es esmu viens no tiem stipriniekiem, kas mākslas vārdā ir atrāvis vaļā šīs elles durvis! Tikai dēļ jums es esmu stājies uz grūtā atmešanas ceļa! Tikai dēļ Jums, draugi, es nogriezu sev locekli un apsolījos nekad vairs to nelikt mutē! Šis raksts ir dzīva smēķēšanas atmešanas pieredze. Klausieties, nu visi un labāk nesāciet pīpēt (gandžu var)…

Smēķēšanu es atmetu pirms mēneša. Pats nesaprotu, kā tādas muļķības kā atmešana vispār iedomājos. Ne jau nu dēļ šī raksta, kā ievadā sadirsu. Rakstnieks, kas nesmēķē. Pf… Laikam gribēju pārbaudīt savu spēku un varenību. Sak, dabas kroni nedrīkst kontrolēt kaut kāda cigarete! Es esmu varens! Esmu lielisks… bļa, labi labi – protams, ka sieviete vainīga! Es smirdot, lūk! Redz, ar pelnu trauku negribot bučoties. Naktī klepojot un vispār seja kaut kāda dzeltena man esot. Pf… Bukovski nav redzējusi, bet nu labi tak – atmetu. Pie sevis gan nosmīkņāju – mute būs svaiga un smaržos tikai pēc pepermintiem, bet kādam nervozam briesmonim tā piederēs! Lai Dievs stāv klāt! Neba jau pirmo reizi atmest cenšos. Pazīstu sevi kā raibu suni. Ja es nedabūju uzpīpēt, es pārvēršos par tādu īgņu, ka pašam no sevis bail paliek. Tā arī ir. Jau mēnesi neesmu nedz smaidījis, nedz draudzeni redzējis, nedz vispār kaut ko labu domājis. Būšu sev elli nopelnījis. Malacis.

Tomēr, vispirms gribu nodirst Alenu Karru, kura grāmata “Kā viegli atmest smēķēšanu” ir laikam domāta tikai pilnīgiem idiotiem. Autors visu laiku stāsta kā viņš tūlīt labāko atmešanas metodi pateiks, bet tā arī neko nepasaka. Pasaka tikai to, ka lasot šo grāmatu, obligāti jāpīpē. Slims kaut kāds. Es pat līdz galam neizlasīju. Nevarēju izturēt. Ne velti briesmīgākā spīdzināšanas metode ir tad, kad ūdeni uz galvas lej…

Bet, nu sākšu no sākuma un uzreiz visiem pateikšu, ka, atmetot smēķēšanu, visgrūtākās ir pirmās piecas sešas stundas. Ja esi radis kā es – divās stundās izpīpēt vismaz vienu cigareti – tad zini, ka trešajā un ceturtajā stundā viss vēl būs labi. “Nieki,” tu teiksi sev, smīkņādams par visiem tiem, kas nevar atmest. Piektajā stundā tu sāksi tirināt vienu kāju un nevarēsi vairs koncentrēties pilnīgi nekam. Sestajā stundā tu visticamāk tā pārbīsies no drausmīgās tukšuma un melanholijas sajūtas sirdī, ka atmetīsi atmešanai ar roku, aizsmēķēsi cigareti un sevi mierināsi ar vārdiem: “Pag, pag, nevar jau tā uzreiz, vajag pamazām,” vai, “pag, pag, nevar tā atmest oktobrī nez kādā; vajag mēnešu fāzes noskatīt; nagus tak ar nedrīkst katru dienu griezt.” Es visbiežāk savai sirdsapziņai aizbāzu muti teikdams: “mākslinieks bez cigaretes ir kā koks bez piepes.” Lai ko tas arī nozīmētu.

Bet man izdevās. Man izdevās sagaidīt nākamo rītu. Drausmīgs rīts. Pirms tam rīta kafija ar cigareti bija viens no iemesliem, kāpēc vispār varēja piespiest sevi izrausties ārā no gultas, bet tagad… tagad, bļin, jāēd mušļi vai jāliek pasjanss. Vājprāts kaut kāds. Uzreiz saku, ka nav vērts sevi pakļaut tik briesmīgām mocībām kā atmešana. Smēķētājs, kas cenšas atmest, ir kā citplanētietis vai arī garīgi slims, jo viņš daudz ko nesaprot. Piemēram, ko, pie velna, cilvēki dara savā darba laikā, lai atpūstos? Nesaprotu joprojām. Iespējams, krīt citiem uz nerviem vai runā pa telefonu. Atmetējam arī ir problēmas saprast, ko lai dara, ja tramvajs jāgaida 10 minūtes? Nē, nu, tiešām! Citreiz uzvilki dūmu vai divus un tramvajs klāt, bet tagad – stāvi kā atsaldēts un debesīs skaties kamēr vārna uzdirš uz galvas.

Labi, uzreiz pateikšu, ka trīs dienas nepīpējot, jūs neizturēsiet nekad. Bet, ja izturēsiet, tad dirsā, kāda elle sāksies. Lasīju internetā, ka, ja izturi trīs dienas, tad grūtākais garām. Hahahaha! Muļķības! Pēc trīs dienām tikai atlaiž fiziskās lomkas – svīšana, nogurums, reibonis un temperatūras sajūta. Pēc tam sākas īstās mokas – šaušalīga melanholija, dzīves jēgas trūkums un pats briesmīgākais – personības šķelšanās. Jā, tevī parādīsies otra, ārkārtīgi viltīga, ļauna un uzstājīga personība, kas visu laiku izdomās iemeslus, kāpēc nevajag atmest smēķēšanu. “Tev tas neizdosies tāpat, pridurak,” tā saka ceturtās dienas rītā, vai: “Tu nomirsi tāpat, loh!” Vienreiz, kad centos atmest, šī ļaunā personība man iestāstīja, ka smēķēšanas kaitīgums ir milzīga sazvērestības teorija, ko uzbūruši nikotīna plāksteru ražotāji. Uzreiz tam noticēju un, neviltoti atvieglots, atsāku smēķēt.

Pēc kādas desmitās nesmēķēšanas dienas uznāk briesmīga depresija. Sajūtas apmēram tādas, kā zaudējot kādu tuvu cilvēku, ar ko kopā pavadīti daudzi gadi. Ik mirkli prātā uzplaiksnī omulīgie vasaras vakari Andrejostā; vienā rokā aliņš, otrā mīļotā cigarete, sejā smaids, bezrūpība, bet galvā vien dzeja un pārdomas par to, cik skaista ir dzīve. Jā, bet nu tas viss ir zudis. Nekad vairs nebūs kā agrāk. Varēs dzert aliņu un, es nezinu, degunu urbināt. Tie, kas saka, ka var arī bez smēķēšanas justies labi, nekad nav smēķējuši un nesaprot cik tas ir forši. Tāpat ir ar tiem, kas saka, ka bez alkohola arī var izklaidēties. Muļķības! Es esmu redzējis cilvēkus, kas izklaidējas bez alkohola. Tie ir tie, kas uz ielas skandē hare rama, hare krišna un nemitīgi cenšas apdolbīties ar vīraku.

Lūk, kā redzat, atmest smēķēšanu ir gandrīz neiespējami. Es nepīpēju jau mēnesi, tomēr joprojām gaidu pasaules galu, kad varēs pīpēt cik uziet, jo nebūs vairs ko zaudēt. Es vairs nelasu Bukovski, jo zinu, ka viņš nekad neatbalstītu manu rīcību. Man ir atgriezusies oža, un es tagad jūtu cik ļoti patiesībā viss smird. Garšas kārpiņas ir kļuvušas tik spēcīgas, ka es nesaviebjoties varu ieēst tikai laša steiku vai Ziemassvētku zirnīšus ar čurčaliņām. Gaidu, kad beidzot pieņemšos svarā, bet tas tāpat nenotiek. Mana dzīve vairs nav noslēpumainā dūmakā ietīta un es nesaprotu vai pasaule, ko tagad vēroju ir īsta vai tomēr vien nikotīna trūkuma organismā izraisīti māņi.

tumblr_oacjgqsati1vzxnvqo1_500


6 cilvēku tipi, kas sastopami katrā ballītē

enhanced-buzz-25516-1376315830-13

Viņi dzīvo starp mums. Mēs visi viņus lieliski pazīstam. Tu nevari no viņiem izbēgt. Tu nevari viņus ignorēt. Tie ir viņi – 6 slavenākie cilvēku tipi, kas sastopami katrā ballītē, katrās mājās un katrā krogā. Jautājums ir tikai viens: kurš no viņiem esi TU!?

 

Pazudējs

Šis vienmēr pazūd. Lai kas notiktu, lai cik patīkamā sarunā jūs būtu vai, lai cik šis cilvēks būtu piedzēries, viņš vienmēr ballītes laikā pazudīs. Viņš pamanās pazust pat vienistabas dzīvoklī. Tikko kā iztukšotas pāris glāzes, biedri jau skatās: “nu ja, Janka jau atkal kaut kur nolīdis”. Bieži izrādās, ka pazudējs ir palīdis vai nu zem izlietnes vai tup koridora kumodē. Nereti pazudējs ir vienkārši nez uz ko apvainojies un aizbraucis pa kluso mājās un tad nedēļu sēž mājās sapūties par to, ka neviens viņu nav aizturējis. Tomēr, piekritīsiet, ka Pazudējas visbiežāk ir meitenes. Sak, sēdēja, sēdēja Jāņos visi, iedzēra, pēkšņi, Zanīte pazūd. Visi meklē, kur Zanīte. Izrādās – šķūnītī aiz malkas grēdas raud. Prasa Zanītei: “ko raudi? Kas notika?” Zanīte atbild: “nezinu, nelaba dūša laikam palika”, bet pa īstam sapūtusies tāpēc, ka Ģirts nevis viņai, bet Lainei celi grābstījis.

 

Vēmējs

Šis vienmēr visu pievemj. Parasti kamēr citi vēl dzer otro aliņu, šis jau labākajā gadījumā ir piepūtis visu vannu bet sliktākajā – mājas saimnieka vecāku gultu. Pazīstu dažus vēmējus. Reiz es ar vienu gāju pēc aliņa uz veikalu. Viņam pa ceļam protams palika slikti. Es prasīju, ko tad tu nāci, ja tev slikti? Viņš atbildēja – tāpēc jau nācu, domāju svaigā gaisā labāk paliks. Tad viņš ieskrēja kādā kāpņu telpā (es nezinu kāpēc neskrēja krūmos) un novēma visu lieveni kādai Omammai, kura tieši tajā brīdī atvēra durvis. Omamma jautāja: ko jūs, jaunais cilvēk, darāt? Ziniet, ko šis mans draugs atbildēja? “Oi, savēmos, nelaba dūša palika.”

Vakara gaitā ēdienu Vēmējam vispār nedrīkst dot. Dzērienus arī principā nav jēgas dot, jo tāpat visu izvems. Posts ar vēmējiem, bet viņi ir jāžēlo. Pats vienu laiku biju vēmējs. Tad, kad šņabi vēl nedzēru katru dienu. Sirds lūzt pušu, kad redzi podā, uz grīdas vai iemīļotās meitenes klēpī no sevis izšļācamies vēl tīri dzeramu alus pinti vai par bargu naudu pirktos šotus.

 

Sūdu vārītājs

Šim par visām varītēm ir jāsavāra kaut kādi sūdi. Reiz, kādā ballītē laukos, viens šī tipa pārstāvis man centās ieskaidrot, ka visprātīgākais būtu klumzāt 5 kilometrus uz ciema Elvi, lai ar pusķieģeli izplēstu tam logu. Paldies dievam, man izdevās viņu nolikt gulēt, tiesa, pēc desmit minūtēm viņš bija ar matu lakas un šķiltavu palīdzību sadedzinājis gluži veselīgu līdakas asti. Kad viņam prasīja, kāpēc tā darījis, šis atbildēja: “Dzirdēju, ka šī suga esot neiznīcināma, bet, pavei, sadega gan.”

Ir visdažādākā kalibra sūdu vārītāji. Liela nelaime, ja ballītē tādi iegadās divi vai visi trīs gabali. Padomā – kamēr viens ar triecienurbi un lineālu cenšas izveidot ventilatoru, jo, redziet – karsti esot, otrs jau ar motorolleru paspējis ietesties piemājas dīķī. Trešais, izmantodams jandāliņu, paņēmis Absolut pudeli un tāpat vien pārdauzījis galvu Kārlim.

Zīmīgi ir tas, ka sūdu vārītāji jau paši nemaz nezina, ka ir sūdu vārītāji. Reiz, es vienam sūdu vārītājam no rīta prasīju: “kāpēc Aigara meiteni pie koka piesēji?” Ziniet, ko šis atbildēja? “Šī sūdus gribēja vārīt.”

 

Mīļumiņš

Šis mazais, pūkainais, gaužām emocionālais jaukumiņš ir sastopams teju katrā vietā, kur tiek lietots alkohols. Mīļumiņu var atpazīt uzreiz. Tas ir tas čalis ar glāžainajām acīm, kurš ballītes laikā nemanot pienāk jums klāt, apliek lielu, siltu roku ap pleciem, pavērš pret jums sārtu, pēc spirta dvakojošu seju un saka: “tu, brālīt, esi vienkārši super! Kā tu futbolā vārtos 7. klasē stāvēji! Pizģets… Kasiliass! Es jau tad teicu. Tu esi mans draugs un es tevi mazliet mīlu… Kā Prāta vētrā dzied. Zini? Dod vaigu – nomutēšu.”

Tomēr bieži Mīļumiņš ir meitene. Zēniem tas protams ļoti patīk. “Rihard,” saka Mīļumiņš,” es tev sen gribēju pateikt, ka tu esi visforšākais un jaukākais puisis šaipus Daugavas.” Rihards nosarkst, bet Emīls, kuram mīļā meitene pirms minūtes bija teikusi to pašu, paliek dusmīgs un ar motorolleru iemauc grāvī, un nepelnīti paliek par sūdu vārītāju.

Bieži vien mīļumiņš grib jūs no visa pasargāt. Reiz, es vienā ballītē neapdomīgi pastāstīju kā man pirmajā klasē Juris penāli iemeta miskastē. Mīļumiņš uzreiz man apsolīja savākt baru ar cietumniekiem, kurus viņš labi pazīstot no citām ballītēm un palīdzēt man Juri piedauzīt. Beigās es tā kā piekritu, zin kā, pats biju sareibis un, goda vārds, Juris tiešām bija kretīns. No rīta Mīļumiņš izlikās, ka mani nepazīst un, kad atgādināju par apsolīto aizstāvību, viņš teica, ka iedos man pa muti ārā.

Pats esmu diezgan liels Mīļumiņš. Vienmēr pālī mēdzu piesieties meitenēm un zēniem ar savu draudzību un plašo sirdi. Reiz, es pilnīgi piedzēries vienai meitenei paprasīju šķiltavas. Tā vietā, lai pateiktu paldies, es viņai atzinos mīlestībā. To man pastāstīja policists, kas mani pēc tam izglāba no šīs meitenes vīra nagiem.

 

Sofists

Par Sofistiem sauc tos īpatņus, kuriem iedzerot, rodas nepārvarama vēlme dirst. Es jums galvu lieku ķīlā, ka katrs jūs pazīstat vairākus Sofistus. Ballītēs viņi ir tie, kuri gatavi glābt pasauli no bojāejas, izstrādāt plānu valsts ekonomikas veicināšanai, personīgi trenēt Rīgas Dinamo hokeja komandu, ierādīt dažus ģitāras rifus Džimijam Peidžam vai momentā atrisināt jūsu veselības problēmas. Sofisti parasti ballītē noskata pieklājīgāko, vājākas gribas cilvēku, jo viņiem ir jābūt drošiem, ka upuris viņus klausīsies visu vakaru un mās ar galvu, baidoties aizvainot viņu jūtas.

Sofisti parasti iedalās šādās apakšgrupās: Politologi, Paulu Koeljisti, Nīčisti, Viszinisti un vienkārši pļūtītāji.

Politologi, iedzerot šņabi, kļūst par tādiem politikas ekspertiem, ka Zanders ar Ījabu reizē nosarktu, dzirdot šos runājam. Politologi mēdz ar putainu muti klaigāt kaut ko par mēdijos izlasītiem virsrakstiem, nodirst valsti, krievus un visus apkārt esošos, ja tie pietiekoši sparīgi nemāj ar galvu.

Paulu Koeljisti parasti sadzerās un spļaudās ar tādām frāzēm, kā, piemēram: šī mūsu kopība ir kā jūras putas – reizē tik mitras kā mīļotās mēle un reizē tik čaganas kā vectēva bārda. (ziniet, autortiesības, tāpēc man teicieni jāizdomā pašam un tas ir labākais, uz ko esmu spējīgs…). Visbiežāk Paulu Koeljisti ir meitenes, bet retumis arī kāds čalis, kurš kā likums studē medicīnu vai kaut ko RTU, dzīvo par vecāku līdzekļiem un domā, ka visa pasaule sadodas rokās pat tad, kad viņš iet padirst.

Nīčisti parasti pulcējas Čomskī, bet nereti iegadās arī parastākās ballītēs. Viņi katru sarunu uzsāk tā: “Lūk, Nīče, ja zini, teica tā un šitā” vai “Es esmu filozofs. Lasu Nīči, tāpēc gribēju teikta tā un šitā”. Tiesa, Nīčisti parasti ir lasījuši tikai psihoterapeita Ē. D. Jaloma romānu “Kāpēc Nīče raudāja” un dažas Nīčes atziņas internetā. Visu cieņu viņiem, jo operēt ar tik nabadzīgu informācijas daudzumu un muldēt par Nīči visu nakti ir lielisks rētora talanta pierādījums.

Viszinisti ir tie, kuri zina visu. Viņi zina izeju no pilnīgi visām problēmām, viņi pārzina vēsturi, matemātiku, lopkopību, sazvērestības teorijas, sengrieķu valodu, craft alus vēsturi, vīnu, utt. Ar šiem ir interesanti, bet jārēķinās, ka Tev būs jābūt tam, kurš nezina neko, jo savādāk Viszinists apvainosies.

Pļūtītāji runā tikai un vienīgi pilnīgu sviestu. Neko nevar no viņiem saprast. Mēlei mežģoties, tie stāsta jums kaut ko par sešu gadu vecumā, gravā atrastu suņusēni, kas joprojām stāv plauktā un atgādina viņiem kaut kādu Laini, kas oranžā Moskvičā aizbrauca prom un nekad neatgriezās. Tad pēkšņi viņi sāk stāstīt, ka ir labos draugos ar Donu, bet Reiniks esot lohs, jo naudu šim parādā. Visbeidzot viņi uzsāk stundu garu monologu par LSD microdosing un, jau guļot gultā, stāsta, ka nākamajā dienā viņam jāiet uz tirgu pirkt burkas. Vājprāts.

 

Nedzērājs

WTF!?


Kā uzrakstīt īso stāstu: 10 soļi

ka_uzrakstit_iso_stastu

Uzrakstīt labu stāstu ir briesmīgi grūti. Gandrīz neiespējami. Īpaši cilvēkam, kurš nekad to nav darījis. Elle gatavā, bet cilvēki to nesaprot. “Ko ta’ tu tur, rakstnieķeli, ar tām peršām ņemies, ko?” vienkāršais cilvēks, nicīgi smīnot, saka, “Arodu, Puškin, labāk izmācies!” Vai kāds cits atkal sataisa līdzjūtīgu seju, kā sarunājoties ar mazu bērnu vai garīgi atpalikušu cilvēku un dūdo: “Ooo, tu raksti grāmatas, ja? Tos romānus, ja? Nu gan malacītis! Tad jau gaidīsim gudru, gudru grāmatiņu!” Un tā bez gala.

Cilvēki tiešām nesaprot kas par elli jāpārdzīvo rakstniekam. “Uzrakstīt stāstu nav nekāds joks!” Noteikti purpināja Čehovs, rakstīdams stāstu par zivi, kas samīlas cilvēkā. Ne velti lielākā daļa stāstu rakstnieku ir sajukuši prātā – Mopasāns, Po, Einfelds – visi jokaini beigās palika. Runā, ka daži rakstnieki esot pat nomiruši, nevarēdami uzrakstīt stāstu. Tas vispār ir līdzīgi kā dzert šņabi un nākamajā dienā nepaņemt aliņus. Cilvēki ir aizgājuši, uz paģirām nepaņemot aliņus. Goda vārds. Un neuzrakstīt stāstu pēc veselas nodzīvotas dienas, arī var būt nāvējoši. Tu padomā – visu dienu skrien, strādā, mācies, atnāc mājās, noguli nakti, sasapņo visādus sūdus un nākamajā dienā uzsprāgsti ar tādu pisaku, ka zarnas aizlido līdz Lietuvai. Un viss tikai tāpēc, ka neuzrakstīji stāstu. Kā saka, nenorakstīji visu iepriekšējās dienas sūdu no sevis nost.

Lūk, tāpēc es, kā savā ģimenē slavens rakstnieks, sniegšu “The Secret” tipa padomus, ko man atklāja Poruka piemineklis, kad piedzēries palūdzu tam piesmēķēt cigareti. Šie padomi palīdzēs gan jaunajiem rakstniekiem, gan tiem, kas nodirš rakstniekus par peršu skricelētājiem un domā, ka rakstīt afigenna viegli ir.

 

1.

Pirmais, kas vajadzīgs, lai uzrakstītu stāstu ir piedzīvojumi. Ja nav piedzīvojumu, tad sanāks tikai postmodernisms, un – būsim reāli – neviens taču negrib lasīt postmoderno literatūru.

Piedzīvojumus var iegūt dzerot. Tāpēc daudzi rakstnieki ir dzērāji. Savādāk piedzīvojumus nevar iegūt. Ja, kāds jums saka, ka piedzīvojumus tas ieguvis, piemēram, ceļojot, tad ziniet, ka šis cilvēks slēpj to, ka visu ceļojuma laiku ir bijis pamatīgā pālī. Reiz man viens rakstnieks teica: “Slēpoju kalnos un galvu gandrīz nolauzu. Nākamajā dienā uzrakstīju stāstu un tiku publicēties žurnālā “Slēpotāju prieks”. Redzi, piedzīvojumus var iegūt arī slēpojot.” Es, protams, neticēju un vēlāk pie pazīstamas medmāsas noskaidroju, ka šis rakstnieks 4.8 promiļu reibumā laidies no kalna bez slēpēm.

 

2.

Tātad, kad ir iegūti piedzīvojumi, jāmēģina attīt filma un uzmest uz papīra tēzes. Šeit var līdzēt fantāzija un pamatīga piepušķošana. Lieti noder arī moraļņiks, vai vēl labāk – mērena depresija. Vislabāk ir tad, ja piedzīvojumu laikā esat padirsis visu naudu un pārplēsis galvu vai kāju.

Jau tēžu sastādīšanas laikā vajadzētu uzrakstīt vismaz vienu pērli, ko vajadzīgajā brīdī varēs izmantot, lai noturētu lasītāja uzmanību un liktu tam to citēt. Vislabāk mazs dialogs, kas var nebūt saistīts ar pašu stāsta sižetu. Vienalga. Kaut vai anekdote, ko kāds no tava stāsta varoņiem stāsta citam varonim. Piemēram, kaut kas līdzīgs šim:

– Es gribētu, lai tava šautene būtu mans penis.

– Mmm, tad tu mani varētu saukt par Ernestu Hemingveju. /“Rick and Morty”/ 

 

3.

Kad esat uzmetis tēzes, tad, uzmanieties, jo jums tūliņ uzbruks prokrastinācija. Ar to ir briesmīgi grūti tikt galā. Reiz es dzirdēju, ka kāds rakstnieks tik ilgi atlika sava pirmā stāsta rakstīšanu, ka nomira no vecuma. Pirms nāves, viņš esot nomurmulējis: “Bļa, deadlains,” un uzreiz nomiris. Briesmas.

Bet nevajag mest plinti krūmos. Šeit atkal var līdzēt plītēšana. Tikko prokrastinācija ir klāt tā uzreiz pēc iespējas stiprāk ir jāpieliek seja. Vislabāk dzert dienas divas. Trešajā dienā būs tāds moraļņiks par to, ka stāsts pats nav uzrakstījies, ka gribēsies uzreiz to uzrakstīt, lai attaisnotu sevi Mūzu priekšā.

 

4.

Kad beidzot esat atvēris tukšu dokumentu savā Imac un blakus nolicis Moleskine blociņu ar tēzēm, kuras nekad neizmantosiet savā stāstā, ir jāiet uzpīpēt. Ja nepīpējat, tad sāciet to darīt pēc iespējas ātrāk, jo rakstnieki pīpē kā skursteņi. Ja nepīpēsiet, tad varat necerēt uz slavu. Kurš gan grib lasīt stāstu, ko uzrakstījis nepīpētājs. “Slims”, teiks vieni, “Diletants”, kliegs otri, “pseidorakstnieķelis”, brēks trešie. Jūs taču to negribat.

Un pat nedomājiet neēst gaļu, vai vispār par kaut kādām globālām problēmām uztraukties. Jums jābūt vienmēr maķenīt iereibušam, smirdīgam pēc cigaretēm un uz visu jāliek mīkstais. Skata pēc var uzvilkt bereti.

 

5.

Pēc sapīpēšanās dodieties uz savu mājas bibliotēku, kur esat salicis grāmatas, ko nekad pat nedomājat lasīt. Meklējiet pēc kāda sējuma ar nosaukumu “Stāsti”. Kad esat atradis, piemēram, O. Henri vai Mopasānu, uzšķiriet kādu stāstu un paskatieties kā autors to iesāk. Droši nosperiet pirmo pāris teikumu konceptu. Nomainiet vārdus, ielieciet savu saturu un uz priekšu. Ne gailis pakaļ nedziedās. Kurš normāls cilvēks vispār šodien lasa O. Henri vai Mopasānu?

Kad esat uzrakstījuši kaut ko apmēram, nu, tā: “Bija drēgns novembra rīts. G. drebinādamies devās tramvaja pieturas virzienā. Iepriekšējā dienā viņš bija dzēris līdz nemaņai…” utt., tad tikai maisam gals ies vaļā (7. solis). Tomēr atcerieties, ka šajā brīdī jūs pārņems labi padarīta darba sajūta, milzīgs apmierinājums ar sevi, acu priekšā jau tēlosies slavinošu ļaužu pulki, kritiķi, kas sauc jūs par ģēniju, pielūdzēji, tāpēc aizveriet vien failu ciet un atlikušo vakara daļu apceriet savu spožo nākotni. Varat krietni iedzert.

 

6.

Nākamajā dienā atveriet iesākto dokumentu, saprotiet, ka visu iepriekšējās dienas iedvesmu esat padirsis un zvēriet pie Dieva, ka nekad vairs nedzersiet. Svarīgi ir ticēt sev no visas sirds, bet lūkot paslepšus iedzert tāpat.

Tātad, kad esat iedzēris, tad ejiet uzpīpēt un uztaisiet melnu kafiju. Izdzeriet kafiju un nomazgājiet traukus. Izmazgājiet arī grīdu, veļu un ieejiet arī pats dušā. Iztīriet vēl kaķa tualeti un apsveriet domu vai nevajadzētu beidzot koridorā izlīmēt tapetes, ko nevarat saņemties izdarīt jau gadiem. Kad būsiet apdarījis pilnīgi visus darbus jums nekas cits neatliks kā sēsties pie galda un rakstīt.

 

7.

Kad esat beidzot apsēdies pie galda un pamodinājis datoru, ķerieties klāt rakstīšanai. Tā ir jāsāk bez liekas domāšanas. Ļaujieties apziņas plūsmai. Blieziet tikai. Ja sāksiet domāt un apcerēt savu stāstu, tad jums nekavējoties uzklups miegs un prokrastinācija reizē. Un ja tā, tad varat necerēt kaut ko uzrakstīt vispār. Blieziet vaļā. Neizlaidiet no acīm pirmo teikumu, bet tajā pašā laikā domājiet par piedzīvojumiem. Paši redzēsiet un jutīsiet kā viss uzrakstīsies – piedzīvojumi, problēmas, bērnības traumas, intīmie sīkumi, mīlas lietas. Blieziet tikai.

 

8.

Kad esat uzrakstījis kādu pusotru tūkstoti vārdu, metiet mieru un ejiet iedzert un pārdomāt dzīvi. Galvenais nepārlasiet to elli, ko sarakstījāt. Dieva dēļ nepārlasiet. Vislabāk to vispār nebakstiet mēnešus divus. Lai labi ierūgst. Pa to laiku varat piemeklēt labu stāsta nobeigumu. Uzreiz pateikšu, ka Kafkam visafigennākie nobeigumi. Zodziet droši. Uzrakstiet, piemēram: “G. pacēla no zemes cirvi un, lēnām malkodams burbonu no cauras metāla blašķes, devās skaldīt vecmammas sekciju. “Šodien būs silti”, viņš murmināja, “šodien būs silti…” Nu, vai kaut ko tikpat dramatisku un dziļdomīgu. Sak, tā lai lasītājs uz dirsas.

 

9.

Pēc dažiem mēnešiem pārlasiet savu stāstu. Es jums garantēju, ka nekad nebūsiet neko tik lielisku lasījis. Tirpas skries pār muguru. Bet bez steigas. Tagad sametiet iekšā pērles. Tā kā zupai pēdējo šķipsniņu sāls. Metiet droši. Velciet ārā visas Dīpaka Čopras tipa asprātības, ko esat dzīves laikā sadomājis, pielāgojiet tās nedaudz kontekstam un uz priekšu. Vēlreiz pārlasiet savu stāstu. Labs, ne?

Kad esat visu sadarījis varat nedaudz iedzert un pārlasīt stāstu kunga prātā. Tā rakstnieki dara. Kivirehks vispār, man liekas, nevienu savu stāstu nav skaidrā pārlasījis.

Galvenais nedzeriet pārāk daudz, jo var parādīties grūti atvairāma vēlme stāstu iemest Feisbukā un sačakarēt visu.

 

10.

Visbeidzot ieslēdziet Tildi, lai salabo visu to sarakstīto elli un pārliecinieties, ka jūsu gramatikas zināšanas ir 3. klases līmenī. Izdomājiet stāstam nosaukumu. Kaut ko skandalozu, kliedzošu vai perversu. Piemēram, “Hitlers” vai “Sekss”. Tad to dodiet izlasīt kādam cilvēkam, kurš jūs mīl, jo tie parasti nemelo un uzreiz pasaka, ka stāsts ir izcils. Man reiz bija draudzene, kura mani mīlēja tik stipri, ka tikko es viņai devu lasīt kādu savu stāstu, viņa to nemaz neizlasīja, bet uzreiz sāka slavēt. Mūsu mīla bija tik stipra, ka viņa ar domu spēku jau zināja stāsta izcilību.

***

Lūk, tas arī viss. Ja esat rūpīgi sekojis šiem soļiem, tad apsveicu – jūs esat īsts rakstnieks. Pie tam – izcils rakstnieks. Savukārt, par stāstu publicēšanu un vispasaules slavas iegūšanu uzrakstīšu nākamreiz.


Trīs Rīgas krogu impresijas #1

impresijas_krogi-copy

Līdzīgā veidā, kā par Rīgas krogu raksturiem stāstīju šeit un šeit, tā arī tagad centīšos pilnīgā apziņas plūsmā pastāstīt jums savus pirmos iespaidus par šoreiz trīs Rīgas krogiem un restorāniem. Ņemiet vērā, ka šie apraksti satur tikai un vienīgi subjektīvus atmiņu un sajūtu uzplaiksnījumus, kas nekādā ziņā nav uztverami, kā rūpīgas izpētes rezultātā veikti secinājumi. Visās šajās vietās esmu bijis vairāk vai mazāk iereibis un, iespējams, atsevišķas detaļas esmu redzējis vīzijās vai sapnī.

Bet, vienalga! Apmeklēsim krogus un dzersim arvien dūšīgāk, draugi, jo pasaule ir radīta priekš piedzērušajiem! Salut!

 

Autentika

Zināms, ka “Autentika”, dēvēta arī par B2 vai Bruņinieku 2, jau nu gan nav nekāds kroģelis vai barčiks, bet gan kultūras telpa. It kā jau vienalga, kur padirst veselību: krogū “9 grādi” vai kultūras telpā, bet, redziet, mūsdienu jaunietim ir svarīgi to izdarīt ar šiku. Vismaz nākamajā dienā var sevi mierināt ar domu, ka brīvdienas pavadītas kulturāli – pašā kultūras mekā. Visam vēl pamatīgu smeķi piedod tas, ka māja, kurā dzīvo kultūra ir miljons gadus veca un tajā noteikti spokojas Austras Skujiņas rēgs, kas skaļi vaimanā pagrabā.

Lai nu kā, par “Autentiku” biju dzirdējis tikai ļaužu valodās. Vieni teicās, ka tā vieta ir gatavais bomžatņiks, turklāt tāds, ka Čomskis blakus tam ir restorāns no Mišelin ceļveža, bet Bolderāja vispār – Švarcvaldes pils; citi atkal, ka vieta tik superīga, ka varētu pārvākties dzīvot uz turieni (skvoteri kaut kādi); vēl citi, ka “Autentika” ir mūsdienu jaunās, garlaikotās, apmulsušās, apdolbītās, sačakarētās, debilās paaudzes patvērums no pelēkās un tik sačakarētās, apdolbītās, pazudušās, garlaikotās, debilās pasaules un sabiedrības. Es nezinu, neesmu jau tik stilīgs, kaut gan, tiesa, apdolbīts un sačakarēts esmu diezgan bieži. Nevaru tikai vēl izdomāt, kurā sabiedrības daļā es ietilpstu: debilās vai debilās. Laikam debilās, jo “Autentika” man riktīgi patika. Tiesa, man vienmēr riktīgi patīk vietas, kur nav gandrīz neviena cilvēka un dod alu. Tāpēc, lūk, impresija:

Pie ieejas divi onkuļi (biju iereibis, bet varu apzvērēt, ka viens no tiem bija filmas “Made in Britain” galvenais neonacists), uzreiz nokāsa divus eiro. Biju šokā, jo pēdējo reizi ieejas biļeti pirku pirms 15 gadiem uz diskotēku klubā “Namiņš”. Tālāk uz rokas uzspieda kaut kādu rasolu un iesūtīja pagalmā. Milzu pagalms teikšu. Pa kaktiem viens otrs cilvēks izgūlies, mirguļo kaut kādas gaismas, un vispār neko nevar saprast. Priekšā normāla māja: veranda, garāža, augšā čerdaks, apakšā pagrabs, sak, pagaidi brīdi un varbūt ome izlīdīs no tā ar zaptes burkām. Mājā apmēram 58 istabas, viena par otru mazāka. Točā sākumā bail bija līst, jo atkal – viens pret vienu interjeru nospieduši no filmas “Zāģis”.

Eju tālāk – skatos niša. Tajā atzveltnes krēsls, grāmatu rindas – sēdi un lasi. Piesēdos arī. Paņēmu pirmo grāmatu, kas pagadījās pie rokas, Ļeņina kopotos rakstus, loģiski, un nodevos filozofijai. Briesmīgi ērti. Un vēl kāda aura ap mani! Redz, sēž viens nopietns kaktā un studē Ļeņinu, kamēr apkārt elektroniskā mūzika, līst alus, kaut kas dejo, kaut kas runā, kaut kas liekas nomiris kaktā. Uzreiz piecpadsmit meitenēm būtu jābūt man apkārt. Tiesa visā mājā to bija tikai divas: viena pie kalbasņika virpuļoja deju placī, bet otra aizņemta.

Izlasījies grāmatas, cēlos augšā un paņēmu parastu alu. Neatceros, vai šiem bija lepnie ali vai nebija. Kur nu laiks diži apkārt skatīties. Tas dēļ pacilājošās mūzikas, kas dīdžeja vadībā tika spēlēta blakus istabā un tīri fiziski pārcilāja visus iekšējos orgānus citā kārtībā. Kad beidzot iepeldēju tualetē, savas ausu bungādiņas atradu bikšu kabatā, bet kājas neatradu vispār – tās bija palikušas dejojam pie dīdžeja. Savedis sevi kārtībā un, uztaisījis ierasto selfiju tualetē, es devos tālāk. Atradu vēl vienu grāmatu kaktu, milzīgu dīvānu vai divguļamo gultu, nezinu, vēl astoņpadsmit istabas, kurās nekas nenotika, un beigās uzskrēju vēl vienai istabai, kurā spēlēja jau cits dīdžejs, bet meitene dejoja tā pati. Piesēdos uz krēsla un, mirkli paskatījies, piekusu un devos ārā pīpot. Ārā pamanīju iepriekš neredzētu skatuvi, ne ta skatuvi, terasi ne ta terasi, nezinu. Kaut kāds rāmis un iekšā grīda ar dafiga spilveniem. Tur negāju, jo uzreiz sagribētos gulēt, bet pamosties no rīta filmā “Zāģis” redzētā situācijā man negribējās. Izdzēru alu un devos prom. Nebija pat neviena, kam dzērumā sarunāt muļķības. Jaunatne laikam pie datoriem tik sēž, es nodomāju un, atvadījies no laipnajiem sargiem, aiztenterēju uz trolejbusu.

 

Terapija

Šeit jānāk, ja tu zvērus mīli, bet ne tik ļoti, lai tos bāztu mutē. Atkal uz Bruņinieku ielas. Blakus superīgajai Kultūras koledžai, kurā reiz mācījos un uz 1. septembra balli aizstiepu stiprinātā vīna AGDAM pudeli. Pag’, pastāstīšu:

Biju iestājies studēt kaut ko saistībā ar tūrismu (līdz šodienai nesaprotu, kas tas bija). Uz 1. septembra pasākumu bija jānes groziņš. Saprotams, ka naudas nebija. Divi lati bija. iegāju veikalā un pie alkohola plauktiem prātoju, kādu našķi, lai iegādājas. Mans skatiens ātri vien uzķēra kārdinošās stiprinātā vīna AGDAM pudeles. Tās man bija īsti pa kabatai. Tolaik uzskatīju, ka, ja tu dzer vīnu, lai nu kāds tas būtu, tu esi next level (joprojām tā uzskatu). Domāts darīts – paņēmu vienu zaļganīgās plastmasas pudeli, lietpratīgi pārlaidu skatienu pāri sastāvam un ielidināju grozā. “Saiģot”, pie sevis noteicu un devos uzsākt jauno, daudzsološo mācību gadu.

Pasākumā bija jautri. Sadzēries svešu alkoholu, es beidzot nonācu līdz savam vīnam. Nu neko, stāvu vientuļš pie galda, leju māla krūzītē savu Agdamu, pēkšņi, sešas meitenes man apkārt. “Ko tu dzer?” Skaistākā no visām man prasa. “Vīnu”, es ne bez lepnuma atbildu. “Ieliesi man arī?” Meitene koķeti pajautā. “Kāda runa”, es atbildu un smīnēdams piešauju šai glāzi pilnu līdz malām. Uzreiz arī pārējām piecām vajadzēja saliet. “Lai jau tiek”, es nodomāju un, redzēdams, ka viņām vajag tikai vīnu nevis bučoties, aizgāju dejot. Pēc kādas pusstundas redzēju četras no tām meitenēm guļam uz grīdas konferenču zālē un zilu muti vervelējam par to, kāpēc visi čaļi ir jibanutie. Jocīgas… Bet, labi, nu jau par daudz aizrunājos.

Vegānu restorāns “Terapija” man ļoti patīk. Nu un, kas par to, ka tur nedod gaļu un nelej vīnu “AGDAM”? Vai tad tāpēc cilvēki slikti? Nē, visiem varu droši pateikt, ka vegānieši nemaz nav bīstami. Neviens necenšas tevi ievilināt kaut kādās sektās, neskalo smadzenes, nesmaida visu laiku kā krišnaīti. Gluži otrādi – uzsit pa plecu un saka: “Dzīvo, puis, un ļauj dzīvot. Bet ja negribi ļaut dzīvot, tad ej, purčikā ir viens restorāns, saucas “Šašlik”, tur par tādiem kā tu parūpēsies.” Jauki ļaudis un jauks restorāns. Cik tur augu! Jezus. Kā botāniskajā dārzā. Pačukstēšu, ka dažus no tiem drīkst ēst. Jā, jā, stāv podiņš ar zaļu augu, bet tu ej droši klāt un šķin tik kā zaķis. Tiesa, galvenais neuzrauties uz līdakas astes vai naudas koka – drausmīgi negaršīgi.

Krānos šiem lepni guldz Malduguns ali. Arī kāds pašmāju sidrs. Viss, ko sirds kāro. Apmeklētāji – ļoti miermīlīgi un inteliģenti. Ļeņina grāmatas te neatradīsi, bet sarunu biedru gan. Sporta mīļotāji var izklaidēt sevi ar novusa spēli. Galvenais, nespēlējiet novusu pālī. Es pats pieredzēju, cik elementāri ir ar kiju izbadīt komandas biedram seju vai ar kauliņu izšaut kājstarpi. Vājprāts kaut kāds. Miermīlīgāku sporta veidu cienītājiem ir pieejamas galda spēles, piemēram “Duraks”. Reiz, es tā arī veikalā paprasīju. Nevis: “Man lūdzu parastās spēļu kārtis”, bet gan: Man lūdzu Duraku. Duraks.

Reizēm “Terapijā” muzicē ansambļi. Vienreiz muzicēja viens ansamblis, līdz kaimiņiene palūdza, lai pagriež klusāk, citādi policiju izsaukšot. Smieklīgi. Redz, viņai likās, ka magnetafons spēlē, ha ha, bet tur ansamblis. Kā tad lai ansambli pagriež klusāk, ko? Cīpari gatavie.

Visiem iesaku “Terapiju”. Īpaši Kultūras koledžas pirmkursniekiem. Lai tak vienreiz beidz vervelēt par saviem ezīšiem miglā un paskatās, kā dzīve notiek citā pasaulē.

 

Walters & Grapa

Šī ir viena no vietām, ko izvēlēties, ja tev patīk visādas dīvainas lietas un tu mīli iedzert alu pabailīgā atmosfērā. Briesmīgi dīvaina vieta. Biju tur vienu reizi, jo nevarēju saprast, kāpēc grāmatnīcai vārdu gandrīz nospēruši. Ir jau asprātīgi. Varētu padomāt, ka krogu dibinājis lētais alus Walter un stiprs alkoholiskais dzēriens grapa. Cits atkal teiktu, ka Walters & Grapa ir grāmatnīcas “Valters un Rapa” alter ego vai brālēns-alkoholiķis. Visādi jau var spēlēties. Lai nu kā, iekšā ir jokaini: visur flīzes kā filmas “Zāģis” vienā no tiem kambariem. Pie sienas Buda, ne ta Buda; Krišna, ne ta Krišna. Ej un saproti. Gaisā smerž vīraks, bet aiz letes saimnieko padusmīgs bārmenis. Normālu gaismekļu arī šiem nav – viss vienā neonā. Alu lej cērtamu. Atradīsi tur daudzus pasaulē modē nākušo apdzirdītavu jeb craft alus darītavu produktus. Vispār iesaku šo krodziņu pamēģināt tad, kad sakārojas LSD, bet nedrīkst. Sajūtas līdzīgas. Vairāk neko nemāku teikt, jo neatceros.

***

Šai reizei viss. Nākotnē būs impresijas par “Alus celli”, “Alus muižu”, varbūt “Aristīdu” (neesmu bijis vēl), “Bolderāju”, jauno “Gauju”, iespējams “Vestu” un vēl kādu. Sak, nevar jau zināt, kur nākamreiz gadīsies attapties…

 

 


%d bloggers like this: