Kā ir spēlēt rokgrupā: Mēģinājumi

meginajumiNevienam nenovēlu spēlēt rokgrupā. Ja spēlēsiet rokgrupā, tad skaidrs, ka par dzērāju paliksiet. Un vēl nervus pazaudēsiet. Un bez draugiem beigās sēdēsiet, jo savienot draudzību un aknu veselību ar rokgrupā spēlēšanu nav iespējams.

Piemēram, lūk, zvani bundziniekam un saki: Mēģis ir šodien vakarā? Bundzinieks uzreiz: Alus tev ir? Tu saki: Nu, nē nav… tev ir? Bundzinieks: Skaidra lieta, ka nav. Ja būtu, tad es jau sen mēģī zem metronoma vingrinātos. Lūk, un mēģis, pašsaprotama lieta, nenotiek. Nav alus, redziet. Bet bez alus, skaidrs, ka paspēlēt nav iespējams savukārt, ja nav alus, tad kāda vispār var būt runa par kaut kādu tur draudzību…

Šāds scenārijs, protams, bija laikā, kad alu veikalā vēl nedeva bez dokumentiem. Tagad, kad puišiem jau trīsdesmitnieks ir nozvanījis, alu dabūt nu galīgi nav problēma. Tāpēc mēģi var sarunāt vienmēr. Nu, ne jau vienmēr, jo daži mūziku neciena un strādā neinteresantus darbus. Citiem draudzenes neļauj uz mēģiem iet, jo, sak, palaid puisi uz divas stundas garu mēģi – atnāks pēc astoņām stundām, turklāt galīgi pārdzēries. Draudzene prasa: Kur biji? Puisis atbild: Bļāviens, mēģinājumā biju, ja!? Mums ar zēniem nopietnas lietas jāsasniedz, ja!? Tu nesaproti, cik smagi ir jāstrādā rokgrupā, bļāviens, ja!? Beigās, protams, ja rokgrupai neiet kā nākas, tad pie visa ir vainīga draudzene, jo neļāva puisim iet uz mēģiem. Protams, ja puisim un rokgrupai paveicas, tad draudzene aiziet prom pie kāda, kurš rokgrupā nespēlē, bet, teiksim, par juvelieri strādā. Zināms, ka juveliera darbs ar dzeršanu nav savienojams. Ar kokaīna šņaukšanu, protams, ir savienojams, bet ar dzeršanu galīgi nav savienojams. Tāpēc visiem iesaku juvelierus precēt. Pats nezinu kā ir ar juvelieri attiecībās būt, jo neesmu jau, kā saka, kaut kāds jocīgs, bet citiem iesaku un vēlu veiksmes būt ar zilo kopā.

Bet ja nu beigās alus ir nopirkts, mēģis ir sarunāts, visi ķeizari ir izbrīvējuši laiku, tad var doties mocībās. Protams, ka mocības. Mēģis ir kā īso stāstu uzrakstīt – tu negribi rakstīt, tev nav iedvesmas rakstīt, tu gribi dzert alu un vispār neko nedarīt, bet, nē, lūk, vajag uzrakstīt. Nu, tad tu spied sevi kā strutainu pumpu. Spied ar spēku, sarkans palikdams. Spied un spied, līdz kaut kas iznāk ārā ar tādu paukšķi, ka pats nobīsties. Lūk, mēģī līdzīgi. Atnāc, uzkrāmē savus instrumentus, pagaidi stundas sešas, kamēr bundzinieks uzkrāmē savējos, iekapā aliņu, visi gatavi. Spēlējam. Ko spēlēsim? Nu, davai, maucam pirmo. Nu, maucam pirmo. Kā sākam maukt, tā izrādās, ka vokāls nav mikrofonu ieslēdzis. Ok, mierā. Ieslēdz mikrofonu. Nu, davai, no sākuma. Davai, maucam, četri kociņu sitieni, BAMS! Bundziniekam vālīte pārlūzt ar tādu spēku, ka viena šķēpele aizšvelpj pus milimetru gar sintezatorista ausi. Viss ok, jauna vālīte, spēlējam tālāk. Nu, ir, spēlējam, spēlējam, pavei, basists kaut ko lūr virsū, it kā tu idiots būtu. Ko tu tur spēlē? Viņš tev prasa dziesmas vidū. Kā, ko? Tu atbildi. Vo, ko spēlēju. Bļe, bet es tak šito spēlēju. Viņš saka. Tad jūs abi berzējat pieres, jo izrādās, ka abi jau gadu ne to spēlējat. Spāņu inkvizīcija ne mēģis, goda vārds. Tas, kurš uzskata, ka rokzvaigznei ir afigenna viegli būt, lai izdzer astoņas pudeles alus un pamēģina, bļin, kaut Zīlīti nospēlēt. Ne sūda nesanāks.

Labi, kad pirksti ir iesildīti, saprotams, jāiet pīpēt. Viens no grupas pīpēt neiet. Nevis tāpēc, ka nepīpē, bet tāpēc, ka viņam uzreiz uz krustiem savelk, un pēc tam viņš mēģī mēnesi nav. Viņš drosmīgi paliek sargāt to, es atvainojos, sešus kvadrātmetrus lielo gāzes kameru, kurā skābeklis pēdējo reizi bija redzēts nekad. Pārējie, saprotams, iet smēķēt. Pusstundu smēķē, jo, skaidra lieta, neviens nebūs pirmais, kurš teiks, ka jāiet atpakaļ spēlēt. Smēķē vien tālāk. Tas jau vienalga, ka mēģu telpa ir noīrēta par aptuveni miljons eiro stundā.

Kad beidzot esat atgriezušies telpā, izrādās – buņgieris, sātans tāds, ir aizmidzis. “Džeki,” viņš uzmodināts saka, “varbūt beidzam un uz Labieti maucam?” Svēta lieta, ka uz Labieti maucam. Jāpaspriež par mūziku, nākotni, kā tūrē brauks, cik alus mucas līdzi ņems, kurš pirmais solo karjeru uzsāks un tā.

Kad esat nonākuši Labietī, visiem pa telefonu sāk zvanīt draudzenes: “kur tu, sātans, esi?” kliedz viena, “pisuk, velcies mājās! Es visu vakaru šansēju pie plīts, lai tev būtu ēst!” brēc otra, “Viss! Šķiramies! Rekur, man draudzenei Rihards puķes pie gultas no rītiem pienes, a, tu – pievemt pie gultas tikai proti” bauro trešā. Saprotama lieta, ka visi tos telefonus liek pie malas un tik iekapā tālāk. Ja mēģī tad mēģī – nav nekādi joki. Sievietes mūžā nesapratīs rokenrolu.

Četros no rīta tu kārtīgi esi mājās. Nu, un tad, ka soma pazaudēta. Nu, un nieks, ka biete pārdauzīta. Galvenais, ka mēģis bija. Mēģiem jābūt regulāri, jo savādāk jau panākumu nebūs. Jāstrādā ir kārtīgi. Vismaz divas reizes nedēļā jāmēģo. Kā ir teikuši slaveni rokmūziķi – ar smagu darbu, zēni, ar smagu darbu tikai var sasniegt lietas. Tāpēc, uz priekšu. Draudzenes, lai iet izšūt vai ko tur. Dibiniet, draugu, rokmūzikas ansambeļus un kārtīgi ejiet uz mēģiem.

P.S. Lai nedomājat, ka es te melšu niekus, lūk, dzeršanas un mēģinājumu rezultāts:

Advertisements

Patiesība par dzīvošanu kopā ar sievieti

37725221_10212357974766448_359687817229500416_n

BRĪDINĀJUMS: Rupjš, nepatiess, šovinistisks, apmelojošs un visādi citādi nejauks raksts, bet – vistīrākā patiesība.

Visiem zināms, ka dzīvot kopā ar sievieti ir briesmīgi. Briesmīgāka var būt dzīvošana tikai ar vīrieti vai kaķi. Ar radiniekiem arī ir briesmīgi dzīvot kopā, bet tiem vismaz var nokāst naudu. Vieglāk ir akmenim likt traukus nomazgāt, nekā izmangot naudu no sievietes, vīrieša vai kaķa. Vīrieti nomazgāt traukus, protams, vispār nav iespējams piedabūt. Tad jau akmens kirbulis drīzāk bļodas nomazgās nekā vīrietis. Skaidra lieta, ka penicilīnu čalis savā mēnesi nemazgātajā kafijas krūzē uzgāja. Sak, pamodās puisis no rīta: žāvs, žāvs, jāiekapā kafija, kur krūze, ā, lūk, pagultē stāv, KO?! Kas par… zaļš iekšā… vaaat? Jānomēģina, ōoo, labs, eu, tuberkoloznieks pazuda… utt.

Es pats vispār tūkstoš penicilīnus esmu izkultivējis un esmu pārliecināts, ka manā pelmeņu bļodā pie gultas tagad kultivējas zāles pret vēzi. Lai nu kā, par sievietēm gribēju rakstīt. Kā saka, ir man tas gods bijis dzīvot ar šitām sirēnām. Vēl jau dzīvs. Jā, pats brīnos, kur spēka tik daudz. Vēl lielāki vīri par mani ir nogūlušies kapiņos pēc tam, kad dēļ sievietes saslima ar aknu cirozi. Cits atkal dārzā bedri raka ar lāpstu. Raka, raka līdz nomira. Vēl, joks tāds, bedrē ievēlās ar šnobeli pa priekšu. Kur dzirdēts, ka kāds nomirst no bedres rakšanas dārzā ar lāpstu? Skaidrs, ka no sievas nomira. Pirmie, protams, nomirst tie labākie, tāpēc es nekad nenomiršu. Dzīvošu, kā saka, mūžīgās ciešanās ar sievieti.

Tā kā nevienam nav zināms, kurš radījis sievieti, nav arī skaidrs, kāpēc sieviete nedod dzīvot vīrietim. Man, piemēram, liekas, ka tur tomēr ir kaut kāds skaudības zirnītis apakšā, jo, nu, klau, vīrietim viss izdodas, guļ tas labi, daudz kas pofig, naudas nav, problēmu nav, iekapā alu un staigā pa dzīvi, kā saka, bez bēdu. Mūsdienās, lūk, pat remontēt lietas vīrietim vairs nav jāprot. Kad sieviete prasa salabot skapīša eņģi, vienmēr var atcirst: Tumsoņa! Mūsdienās vīrietis nav tikai āmurs vai cirvis! Mūsdienās vīrietis ir arī modes blogeris, piemēram. Vīrietim viss ir vienkāršāk. Ne viņam skapis vajadzīgs, ne veļasmašīna. Novilki apenes? Hujakš, uzsviedi uz lampas. Sanēsāji zeķes pa trīs dienām? Iesūtīji krāsnī tā, ka nograb vien.

Ek, nu nedod tās sievietes dzīvot, goda vārds. Vēl vakar – atnāku mājās nemaz ne tik piedzēries, sieva uzreiz: ko piedzēries? Es saku: septiņi Labieša ali nav nekāds piedzēries, bet gan knapi lūpas apsmērējis. Viņa kliedz: tu ar mani vienā gultā negulēsi! Es kliedzu: gulēšu gan! Un tik klāju savas segas un spilvenus suņa migā uz grīdas.

Līdzīgi gadījumi ir teju ik dienu. Vīrietis, ja tam līdzās ir sieviete, nedrīkst ne litru spirta izdzert, nedabūjot pa galvu. Savukārt, ja pienāk diena, kad atnāc mājās skaidrā, tad atkal ir slikti: ko tik domīgs un kluss? Ko? Kas slēpjams? Kāpēc neesi piedzēries kā lops? Citu sievieti lenc, ko? Kaut zemē ielien… Pats par sevi saprotams, ka jābēg uz bāru. Lūk, skaidrs, ka sievietes vainīgas pie tā, ka vīrietis dzer. Es, piemēram, nedzertu ne litra bez sievietes. Nu, ikdienā nedzertu. Vispār jau dzertu, bet daudz vairāk gribētu atmest dzeršanu, nekā tagad.

Sūds ar dzeršanu, jo ar gulēšanu vispār pilnīgas auzas. Iedomājies, ārā – 20 grādu liels spelgonis, lauskis jau sesto tiltu taisa pār Daugavu, istabā, loģiski, kādi – 25 grādi, bet vīrietim segu ņemt nedrīkst. Sak, mamutus kad galināja, segu nevienam nevajadzēja. Ielīda mamuta vēderā, ielika kaut kādu pūsli pagalvī un gulēja krākdami. Ja arī izdodas iemakšķerēt sev segas stūri, tad prieks ir īss, jo seko tāds spēriens pa zarnām, ka tuvumā līst vairs negribas. Reiz es savā neapdomībā izvilku meitenei spilvenu no pagalvja. Dievs tēvs debesīs, kas tas bija par gadsimta skandālu! Sākumā man sejā tika iesūtīts elkonis, ko pavadīja tādi lāsti, ka mans darbmācības skolotājs būtu pārbijies. Tad ar papēdi tika ižvidzināts pa pavēderi, lai, saprotams, mani pirksti, kas bija sagrābuši segas stūri, atlaistos vaļā. Visbeidzot ar visu ķermeni es tiku apzināti, es uzsveru, apzināti, izbīdīts pie pašas gultas malas, lai es dabūtu sajust, ko juta Po stāsta varonis, kad tas attapās bezdibeņa malā, inkvizīcijas nagos.

Redziet, brīžiem gribās mieru un klusumu, kas, saprotams, nav pieļaujams sievietei, tāpēc reizēm cenšos pamosties, jau gaismai austot, lai kādu stundiņu svētītā mierā varētu palasīt grāmatu, pagremdēties gudrās domās, paspriest par dzīvi un nāvi, par dižām lietām, tā teikt. Lūk, pamosties piecos no rīta, teiksim, kluss kā pelīte pasniedzies pēc grāmatas, paslejies pussēdus, ar snaipera uzmanību atčabini vaļā šaušalīgi čabošo grāmatu, taisies lasīt un jūti – kāds tevi vēro. Pagriez galvu uz sievietes pusi un sastopies ar apaļu, pētošu un stindzinošu aci. Nu, kā tad! Sieviete ir pamodusies. Te, atgādinu, nelīdzēs nekāda iežūžināšana atpakaļ miegā, nelīdzēs nekāda pierunāšana, vēl pagulēt pusstundiņu. Kāpēc citi vīrieši sievietēm nes gultā olas, bet tu man nē? Tāds ir pirmais jautājums, ko dzirdi. Ja negribi skandālu, tad nākas celties un čurčināt olas, cept maizītes, vārīt kafijas. Tikko kā esi uzšmorējis karaliskas brokastis un aiznesis līdz gultai, izrādās – sieviete guļ kā baļķis. Kad centies to pamodināt ar jākobs aromāta tvaiku, saņem tādu spērienu pa kuņģi, ka gandrīz izgāz visu kafiju sievietei uz galvas.

Par veikaliem vispār runāt negribu. Nav jau tā, ka man nepatiktu iet uz veikaliem. Ieej veikalā, apgrābsti kādu viskiju, papēti aliņus, iekrāmē šampīti grozā, kādu kortelīti brendija, alu un dodies uz kasi svilpodams. Nav ne vainas. Bet sievietei šitāda iešana pa veikaliem nav saprotama. Sieviete, ja iet uz veikaliem, tad iet tur nenopirkt kleitu. Reiz es četras stundas staigāju līdzi sievietei pa veikaliem. Kā saka, palīdzēju lakatu pirkt. Ieejam pirmajā veikalā, bams, pilns ar lakatiem, sievietei patīk, nu tik pirks, nē, jāiet paskatīties lakati citā veikalā. Nē, nu labi, ejam. Tur lakati esot kaut kādi zaļi, bet zaļš neejot kopā ar zilām biksēm. Ar zilām biksēm kopā iet melns, bet, ja pērk melnu lakatu un nēsā pie zilām biksēm, tad tas neiet kopā ar sarkanu cepuri. Tātad, jāiet meklēt pelēka cepure. Ejam iekšā citā veikalā, blaukš, pilns ar pelēkām cepurēm. Nelaime, ka pelēkās cepures atrodas pie kleitu stenda un, kā izrādās, pelēka cepure galīgi neiet kopā ar sarkanu kleitu. Labi, tas viss nieki. Ne katrs var būt apdāvināts krāsu savstarpējā saderībā, kas var izrādīties vitāli nepieciešama prasme, pošoties uz darbiņu, piemēram. Tiesa, apģērbu veikalos varētu atļaut ēst bulkas un stundiņu nokrākties – tad es tur ietu arī tāpat, kā saka, pabūt vientulībā ar sevi.

Svarīga lieta, ko atcerēties pirms attiecību uzsākšanas ar sievieti ir tāda, ka sākumā, es atvainojos, piršana un kakāšana varētu sagādāt problēmas. Nē, nu, ja cilvēks ir kā viens mans paziņa, kurš kā atnāk ciemos, tā piekakā tualeti un pēc tam pat podu nevīžo ar birstīti izšīberēt, tad problēmas būs vienīgi nabaga sievietei, tomēr mēs, vīrieši, lielākoties esam gaužām pieklājīgi un pirmajos randiņos, pirmajās viesībās kopā ar mīļoti, pirmajos vakaros gultā pie seriāla, pirmajos kopīgajos rītos, kad zarnas vai pušu plēš iepriekšējā vakarā apēstās plūmes putukrējumā, visos šajos brīžos mēs, vīrieši, vairāmies nodārdināt varenu pērkona sprādzienu, lai atbrīvotu vēderu no mocībām; mēs vairāmies doties uz tualeti, lai ar skaļu plunkšķi, kam seko atsvaidzinoša ūdens šalts uz sēžamā, trāpīgi iesūtītu podā nepacietīgo un kaitinošo zarnu viesi. Ak, kādas mocības ir jāpārdzīvo, lai reizē pļāpātu ar mīļoto par nākotnes plāniem un vaktētu, kaut tikai kaut kas neizspruktu ārā pa bikšu staru un nepavēstītu dāma, ka šis vīrietis ir briesmīgs un pretīgs cilvēks, kuram zarnās mājo nezvērs.

Bet… pacietību, brālīši, izturību un pacietību, jo drīz (vienam dažas dienas, citam gadi) šīs sākotnēji nevēlamās lietas kļūs par varenu ieroci sievietes iebiedēšanā, negaidītā pārsteigšanā vai strīda iekvēlināšanā līdz kodolsprādziena spēkam. Ar prasmīgu “spiega” palaišanu sievieti vēlāk var novest līdz pat asarām, goda vārds. Īpaši tad, ja viņa uz jums ir dusmīga par to, ka neizšīberējāt tualetes podu ar birstīti.

Būtu jau patīkami, ja sieviete ļautu dzīvot vīrietim, bet, lūk, neļauj. Kā var dzīvot, ja zāģē visu laiku? Tu aizej, cilvēks, ciemos, aizkavējies dienas trīs un tevi jau zāģē pa telefonu. Draugi skatās, ņirgājas, izsmej, kamēr tu sarkanu bieti taisnojies pa telefonu, ka gudrās sarunās par literatūru un mākslu, protams, maķenīt pazaudēji laika izjūtu uz trīs dienām. ir skaidri redzams, ka sieviete vīrieti neciena. Sieviete negrib saprast, ka vīrietis ir jūtīga būtne un negrib katru dienu karināt veļu vai staipīt atkritumu maisus. Pavei, kā vientuļie zēni dzīvo – taisni prieks skatīties. Nolika bumbiera serdi uz plaukta – vēlāk, kad serdi ievajagas, skaidri zina, kur to meklēt. Iztrūka poga krekla piedurknei – nākamreiz pirms vilkšanas skaidri zina, ka ar superlīmi sākumā piedurkne jānostaigā. Tādu piemēru bez gala. Turklāt zinātnieki ir pierādījuši, ka vīrietis bez sievietes var nodzīvot pat vairāk nekā četras dienas! Kā jums patīk tas!?

Atvainojiet, protams, par sakāpinātajām emocijām, kas man te tagad dzirksteļo, tomēr, nu sirds ir pilna, vadzis plīsis, krūzīte piepilējusi pilna. Sēžu, lūk, krogā tagad. Skaidrs, ka neesmu piedzēries. Pirms pusstundas – lūk, tad biju piedzēries. Bet tagad – saguris maķenīt. Bailes mājās iet. Padomā, senie alu vīrieši (he, he, alus vīrieši, vai ne…), lūk, nebaidījās pat no milzīgiem spalvainiem ziloņiem, bet mūsdienu vīrietim jātrīc un jābīstas no sievietes. Absurds kaut kāds. Es, piemēram ne no kā nebaidos, izņemot zirnekļiem, spokiem un sievietēm. Nezinu, vai mājās iešu. Saspītēšos un neiešu, lai pajūt, kā ir bez vīrieša, bļāviens, dzīvot.

Tramvajā. Šausmīgs stāsts #5

tram

Tramvajā es mīlu vizināties viens, jo, ja līdzi ir vēl kāds, tad, ziniet, jāsēž ar viņu kopā uz soliem pa divi un, nedod dievs, vēl jārunā visu ceļu.

Es vispār mīlu paklusēt. Dažreiz visu dienu varu nebilst ne pušplēsta vārdiņa. Sēžu, sapņoju, tā sacīt, pārlieku prātā lietas, izspriežu to un šito un vakarā aizeju gulēt klusēdams. Dažreiz pat aizmigt nevaru cik sīvu diskusiju pats savā galvā esmu uzsācis. Citreiz pat trijos no rīta vēl neguļu, jo kaut ko prātā nevaru izlemt.

Lūk, tāpēc nesaprotu, kāpēc gan būtu jārunā. Vismazāk jau tramvajā. Sēdi, skaties pa logu un, tā sacīt, pārliec lietas pie sevis, pārdomā notikušo vai gaidāmo.

Vienreiz visu nedēļu tā nodzīvoju – klusēdams. Tikai svētdienā atskārtu, ka septiņas dienas runājis neesmu. Tūliņ sapriecājos un nolēmu, ka nerunāšu arī visu nākamo nedēļu. Apņēmos, bet, ziniet, grūti gāja. Tak’ taisni pirmdienas rītā pieturā viens piesējās. Es vēl cerēju, ka nepamanīs, bet pamanīja, čigāns tāds. Es mudīgi pagriezos pret sienu un izlikos, ka pētu uzrakstus, bet pats ar acu kaktiņu tikai vēroju, ko šis darīs.

Viņš stāv un stāv, gandrīz žokli žāvādamies izmežģī, paskatās pulkstenī, pamet nez kur ar roku, nobraucī degunu un, kā sazin ko atskārzdams, nāk akurāt pie manis. Ziniet, saspītējos un domāju – sit kaut nost, bet nerunāšu.

“Sveiks, kaimiņ, uz darbu jau tādā agrumā?” Viņš saka un sniedz man lielu roku. Bet es tik skatos sienā. Izliekos, ka nedzirdu. Mazums cilvēki nedzird. Nav jau vienmēr jādzird, kad kāds blakus kaut ko prasa. Runā vien, sivēns, bet es – paklusēšu.

“Khem, khem” viņš nokrekšķina un saka “Paskat, tramvajs kavē, zaraza. Kā reiz kavē, kad man uzņēmumā paagrāk uz priekšnieku sapulci jābūt. Kavēšu, bet nekas, liela nelaime nebūs. Pateikšu, ka tramvajam gaiss no riepām izgāja, uzreiz visi smiesies, piedāvās man kafiju, spiedīs roku. Tieši tā būs.”

Stāvu viss sarkans un valdos. Tā vien mēle niez pateikt, lai taču aiztaisa sprākli un dod paklusēt, bet nē – ja reiz apņēmos, tad izturēšu. Sāku viņam ar acīm dusmīgi mest virsū, sak, lai saprot, ka nekādas vēlmes runāt man nav.

Tak viņš, sātans, laikam izdomāja, ka speciāli aicinu viņu runāt un tik turpināja.

“Pavei, aizvakar, vēl zvanīja no darba. Atbrauc, Zigmāriņ, atbrauc un izglāb uzņēmumu. netiekam galā bez tevis. Šitā gaudo klausulē. Izglābu ar visus, miljono reizi, eh, kam man tāds smagums uzkrauts, eh, eh.”

Paldies Dievam nāca tramvajs. Domāju, gan jau izmanīšos iesēsties vienvietīgajā sēdeklī, lai tas velns nesēž blakus, bet tramvajs… pakaļā jūs visus… tramvajs izrādījās pilns kā neatkarības dienā. Pūlis, ziniet, velni tādi, sagrāba mūs abus, ierāva tramvaja kaktā un tā saspieda kopā, ka ne elpu ievilkt. Tur jau gribi negribi jārunā, sak, atvainojiet, ser, negribēju, ser, un tā tālāk. Bet sitiet nost – saspītējos. Pat elpot pārstāju, lai tikai runāt nevajadzētu. Protams, šis uzreiz man taisni pie auss sāka bubināt:

“Pavei, nebūtu braucamais remontā, aizbrauktu kā kungi uz darbu. Kalotkas jāmaina, zin. Nomainītu jau pats, bet man šodien darbā uzstāšanās, lūk. Priekšnieki man ziņojumus dos un tā. Varbūt pat lūgs padomu prēmiju jautājumā. Inventarizāciju vēl vadīšu. Nu tā, bet kalotkas gan, suņi, ja nenomainīs kā nākas, tad bļaušu.”

Lai slavēta Marija, pēc kaut kādām sešpadsmit stundām beidzot pienāca viņa pietura. Tak gandrīz nepaspēja izlekt ārā no tramvaja, jo bija tā aizrāvies ar cenšanos pierunāt mani iet iedzert kopā uz viņa rēķina, jo, redziet, viņam vispār naudu neesot kur likt, taisni vai spiežot nost, cik ļoti neesot, kur nogrūst. Zināms, ka neatteicu. Lūkoju kratīt ar galvu un miegt acis, bet, velns tāds, nesaprata. Izkāpa ārā un vēl ar roku pamāja, mūdzis tāds.

Lūk, tāpēc, man šodien ar viņu jāiet iedzert. Bet nu ziniet, brālīši, sitiet kaut nost vai raustiet aiz mēles – nerunāšu. Varbūt tad pielēks, ka neesmu nekāds tur sarunu biedrs, bet gan cilvēks ar stingru raksturu un dzelzs principiem.

Roršaha tests. Šausmīgs stāsts #4

Rorschach_blot_01

Bija, lūk, divi draugi: Rihards un Vilis. Lai arī viņi bieži nestrīdējās, tomēr Vilis vienreiz Rihardu gandrīz ar nazi sagrieza. Tas notika tā:

Vilis atskrēja pie Riharda uz darbu un noklāja uz letes veselu kaudzi ar kaut kādām pleķainām, melnbaltām kartītēm.

“Kuru nazi man pirkt?” Viņš jautāja.

Rihards tā kā paskatījās uz kartītēm, tad tā kā paskatījās uz draugu un visbeidzot pielika pirkstu pie deniņiem, un atbildēja: “Debils esi? Kur tev naži?”

“Kā, kur? Rekur, bļa, bukletus atnesu. Lūk, Krisa Rīva fiksētais tuvcīņas nazis, bet lūk šis – ASV gaisa spēku zābaka nazis. Vai reku salokāmie skaistuļi, reku divasmeņu garie. Prasu, kuru pirkt. Gribu nazi pie jostas vai zābakā turēt.”

“Ko tu kliedz?! Stulbs esi?” Rihards sašutumā sāka kliegt. “Tie nav nekādi nažu bukleti! Tur taču revolveri! Neatšķir revolverus no nažiem vai? Rekur Braunings, lūk, Gloks, Džeriko. Ko tu āksties?”

Vilis atkāpās soli un saviebās tā, it kā Rihardā būtu ieraudzījis agrīna vājprāta pazīmes. “Tu mani nekaitini, ja?” Viņš teica un izvilka no kabatas ļoti rūpīgi noasinātu sēņu nazīti.

Tajā mirklī starp abiem iekarsušajiem draugiem iespraucās kāds kungs. Pelēkā uzvalkā, ar sirmiem, uz aizmuguri atsukātiem matiem, apaļās brillēs un ar garu spieķi rokās. “Kungi, kungi! Mierīgi!” Viņš teica un ar rokām centās atturēt Vili no klupšanas Rihardam kaklā, bet Rihardu no spļaušanas, “Par ko tad strīdamies?”

“Tas lops mani kaitina speciāli. Viņš zin, ka ar mani joki mazi, bet tāpat kaitina!” Vilis, siekalām šķīstot, teica un vispār – bija tikko valdāms.

Rihards, savukārt atbildēja: “Viņš ir stulbs. Atnāk pie manis ar revolveru katalogu un prasa, kuru nazi, lai pērk. Man nav laika tādiem stulbumiem.”

“Jūs redzat, onkuli, kā viņš ņirgājas par mani? Kretīns. Nu, kādi revolveri, ja lūk, naži!” Vilis teica un, paķēris no letes kartītes, piebāza tās onkulim pie deguna.

Sirmais kungs paņēma tās rokās un uzmanīgi apskatīja. Drīz viņa sejā parādījās smaids, kas pārauga teju histēriskos smieklos. “Kungi, jūs abi divi esat gatavie muļķadesas.” viņš, smieklos gārgdams, teica, “kādi naži? Kādi revolveri?”

Vilis ar Rihardu samulsuši stāvēja malā un skatījās te uz sirmo onkuli, te uz kartītēm, kuras viņš turēja rokās.

“Zēni, es jau 30 gadus strādāju par psihoterapeitu, tomēr šādu jokainu pārpratumu redzu pirmo reizi.” Sirmais kungs, ar pirkstu kauliņiem slaucīdams no acīm ārā asaras, teica un apsēdās uz ķeblīša veikala kaktā. “Tie taču nav ne naži ne pistoles. Visiem taču skaidrs, ka tās ir Roršaha kartītes un tajās redzamas kailas, jaunas un nevainīgas sievietes.”

Sirmais psihoterapeits iebāza Roršaha kartītes kabatā, iedeva knipi Vilim pa pieri un, joprojām smiedamies, aizgāja prom.

“Vai tu redzēji, kāds atmorozaks?” Vilis, iepletis acis, teica Rihardam.

“Kretīns!” Rihards atbildēja un pārdeva skaistai meitenei grāmatu par laimi.

“Vai tu zini, par ko tas liecina?” Vilis, uzlicis roku Rihardam uz pleca, jautāja?

“Nu?”

“Tas nozīmē to, ka ļaunums eksistē tikai cilvēkos, tikai cilvēkos…”

“Un mazliet arī bifeļos.” Rihards piemetināja.

Abi draugi iesmējās un, rokās sadevušies, devās spēlēt biljardu.

Tā, lūk, kāds psihiatrs reiz izglāba divus draugus no nelaimes un tām skumjām, un ļaunuma, kas mūs piemeklē brīžos, kad izdarījuši kaut ko pārsteidzīgu, nonākam nožēlas un sirdsapziņas priekšā.

Mantojums. Šausmīgs stāsts #3

charlesmanson

Vilciens lēnām sāka kustēties, rīta dūmakā ietīto pilsētu, atstājot aiz sevis. Vagonā uz viena no raibajiem salona krēsliem sēdēja Rihards un rokās ņurcīja aprakstītu cepamā papīra strēmeli. Tas bija mantoto lietu saraksts, ko Riharda vectēvs viņam bija sagatavojis īsi pirms savas nāves. Lūk, kas tur bija rakstīts:

  • Zilā bļoda (Tā pati, kur vecmamma allaž lika samizotos dārzeņus)
  • Garais lietussargs ar plastmasas rokturi un pogu automātiskai atvēršanai
  • Vecmammas austs, raibs dīvāna pārklājs (Kaktā, kur suņam miga)
  • Krāsns biguzis
  • Fotogrāfija, kurā es dārzā roku bedri
  • Brūns azbesta riņķis, ko varēsi likt zem karstas pannas, lai tā neapsvilina galdautu
  • Pudele vīna „Agdam” (Pagrabā)
  • Kārba ar kokskrūvēm
  • Fotogrāfija ar vecmammu zārkā
  • Trauku dvieļu komplekts (Ar izšūtajām tējkannām)
  • Ūdensdroša Vidzemes velokarte
  • Kārba ar krāsainām kniepadatām (neatvērtā)
  • Lielais bleķa samazgu spainis
  • Binoklis ar piemontētu svilpīti
  • Divi koka rādāmkociņi
  • Porolona gabals (Pēc izvēles izvelc no porolonu kaudzes šķūnītī)
  • Kārba ar oļiem
  • Nagu knaiblītes
  • 30 metri kaņepju auklas
  • Cietie dokumentu vāki (Paņem pats no rakstāmgalda atvilktnes)
  • Maiss ar kokskaidu briketēm
  • Plakāts ar kleitiņā ietērptu mērkaķi
  • Klade ar dažādiem avīžu izgriezumiem
  • Kārba ar plastmasas zaldātiņiem (Vienam nolauzta galva)
  • Briļļu rāmis
  • Lielais malkas cirvis (Divasmeņu)
  • Tūbiņa ar melnu zābaksmēru
  • Mutautu komplekts (Jāmazgā!)
  • Trīs svina lodes
  • Kārba ar pildspalvu kodoliņiem (Zilie)
  • Birste ar liekšķeri (Pats taisīju)
  • Fotogrāfija ar Tontonu. (Pagājušajā vasarā Tontoniņš ņēma galu vircas bedrē, ja kas)
  • Tontona izbāzenis
  • Ģipša klucis
  • Sešas „Melodija” skaņu plates
  • Vaska krītiņi

Rihards atspieda galvu pret loga stiklu un aizvēra acis. Melanholija un vilšanās kā indīga gāze piepildīja vilciena vagonu.

Atgadījums grāmatnīcā. Šausmīgs stāsts #2

atgadijums_gramatnica

Lūk, kā man vienreiz atgadījās.

Grāmatnīcā, kur es strādāju, ienāca divas pusaugu meitenes un sāka sarunāties nevienam nesaprotamā un uz pasaules līdz šim nezināmā valodā.

Pašsaprotami, ka viņas nostājās pie ezotērikas plaukta, kur pļāpāja tā, ka šņakst vien.

Uz valodām man, ziniet, ir nags, tāpēc nepagāja ne trīs stundas, kad es jau biju iemanījies saprast vienkāršus nepaplašinātus, pēc četrām stundām vienkāršus paplašinātus, pēc sešām stundām saliktus sakārtotus, bet pēc astoņām stundām saliktus pakārtotus teikumus.

Labāk nebūtu mācījies, goda vārds. Izrādījās, ka šīs meitenītes ne tikai runā pilnīgi gramatiski nepareizā un izkropļotā valodā, bet pat izmanto dažādus barbarismus, kalkus un tādus vārdus, ko vispār raksta tikai internetā.

Un kas par lamām tur gāja vaļā. Skaidrs, ka neesmu nekāds valodnieks, un arī pats pie alus kausa nevairos piparotāka teiciena, tomēr, ziniet, šeit pat man ausis piesarka zilas.

Lūk, visas tās runas mani tik ļoti sakaitināja, ka es izdzinu abas meitenītes no veikala.

Ziniet, grāmatnīca tomēr, nevis kaut kāda mauku māja.

Krēsls. Šausmīgs stāsts #1

30742205_10214429043672106_3176466209059110912_n

Reiz es uzrakstīju pārsteidzoši plaši lasītu rakstu “Kā uzrakstīt īso stāstu: 10 soļi” un vareni nobrīnījos, un, nemelošu, maķenīt pārbijos, jo doma, ka manas muļķīgās atklātības dēļ visi sāks rakstīt izcilus īsos stāstus mani galīgi neapmierināja. Kāpēc izpaudu noslēpumu? Es sev jautāju, naktīs nervozi grozoties gultā. Ilgi pārdzīvoju, bet tad samierinājos un turpināju dzert spirtu kā ierasts. Atgriezās viedums, spēks un halucinācijas. Arī atbilde uz sāpīgo jautājumu nekavējās: man ir jāliek priekšā šie apskaidrības mirklī radītie 10 soļi, jāpaukšķina vaļā alus un vīni, un jābliež augšā tādi stāsti, ka pats Edgars Alans Po izārstētos no dzeršanas. Tāpēc, lūk, pirmais no virknes manu izcili šausmīgo stāstu.

***

Krēsls

Trešā kursa students Jakovļevs valodniecības lekcijā salauza krēslu. Ne jau speciāli salauza, bet netīšām. Apsēdās kaut kā ne tā un, velns tāds, salūza.
Kāja uz pusēm pārlūza, redziet. Un atzveltne vēl nokrita. Nevis vienkārši nokrita, bet tā eleganti palika uz vienas skrūvītes karājoties. Taisni prieks skatīties, cik eleganti nokrita.
Un taču ne jau bez trokšņa krēsls salūza. Ar tādu brakšķi, ka valodniecības pasniedzēja, skaidrojot, kas ir valodas stils, palika gluži mēma.
Jakovļevs arī pats briesmīgi nobijās, jo, zināms, nebija nācis uz skolu pēc kreņķiem. Par stiliem bija nācis mācīties, bet še tev, krēslu tomēr, sātans, salauza.
Pats par sevi saprotams, ka visi bija dusmīgi. Krēsls, rau, beigts un beigts. Mētājas tā skumji uz grīdas pilnīgā klusumā, kamēr Jakovļevs blakus ar ziliem vaigiem blisina acis.
“Jakovļev!” pēc brīža ierunājās lektore, “lai nu ko, bet, ka jūs tāds allaž kluss un kautrīgs atnāksiet un krēslus lauzīsiet, es gan negaidīju.”
Jakovļevs tā kā taisījās iebilst, paskaidrot, attaisnoties, bet, kā jau tas bieži gadās, ar sazin ko sasirga un nomira.
Bet, kas pats Interesantākais – krēslu vēlāk apglabāja blakus Jakovļevam, jo bija paklīdušas valodas, ka sēžamais viņu, tā sacīt, parāva līdzi ellē.

Kā viegli salabot velosipēdu? Ar cirvi

Pilsonis_velo

Visiem zināms, ka klāt ir pavasaris – laiks, kad valdība atsaldē miljards cilvēkus, kas pa ziemu glabājās kaut kur slepenā noliktavā un izlaiž tos parkos, uz ielām, kāpņutelpās, tramvajos, nu, ziniet, visur. No tā arī cēlies vārds – atmarozaki. Pirmā jaukā diena un, bams, pilnas ielas ar atmarozakiem. Es nesaprotu šito. Es, kā ierasts, svilpodams izeju no darba, un uzreiz divi simti atsaldēto apkārt. Ne tramvajā iekāpt, ne veikalā ieiet, ne caur rajonu iziet. Kā sper soli, tā cigareti kādam, kā sper otru soli, tā deviņi šortos tērpti atmarozaki mūziku klausās. Paej tālāk, bļin, elsdamas, ķiršsārtām sejām garām aizskrien ordas ar jaunajām māmiņām. Apgriezies ap stūri – tur uz šitiem roļikiem ģimene ar septiņdesmit bērniem aizbrauc. Gribi pāriet ietves otrā pusē, hujakš, riteņbraucēji, deviņi tūkstoši vienā rindā, nones tevi no kājām. Patiesi, dusmīgam jāpaliek. Kur jūs visi bijāt, kad mīnus trīsdesmit ārā iemauca? Es tad gāju pa ceļa vidu, ziniet, kā sers – neviena nebija.

Labi, ko tur bārties. Karoči, nodomāju – būšu es arī kā visi, pietiks dirsties. Vilkšu velosipēdu ārā no šķūnīša, kur tas guļ kopš man uzmauca mašīna virsū un aizvedīšu uz veloservisu. Lai salabo. Braukšu uz darbu, dziedādams gaiļa balsī.

Ziniet, man veļiks, nu, ne jau tā kā visiem tagad tādi lepni, negrab, nečīkst un brauc ar 100 kilometriem stundā. Man, piemēram, ir ātrumnieks. Kādreiz, ja tev bija ātrumnieks, tad tu biji krutākais džeks pagalmā. Ja tev bija Stārķis, tad, nu, ok, ganies tepat rajonā, tikai pie šūpolēm nenāc. Ja tev bija sieviešnieks, tad, nu, skaidrs, ka zilais. Bet, ja tev veļika nebija vispār, tad… nu tad tevi piedauzīt par maz bija. Hierarhija, karoči, diezgan sarežģīta, jo ātrumnieki dalījās tur 18 un 21 ātruma spēkratu činās. Turklāt, ja tev nebija Šimano pārslēdzēji, tad tavs veļiks principā bija sūds. Tāpat arī, ja tev veļiks nebija Rock Machine. Zināms, ka tos, kuriem bija ātrumnieki, varēja sist tikai tiem, kuriem bija mopēdi. Bet mopēds bija tikai kaimiņu Leonam, kuram viss pofig bija, galvenais lai šmiga ir.

Lai nu kā, izvilku savu ātrumnieku no šķūnīša un savā, atvainojiet, neaptēstībā domāju – nu tik braukšu kā vējš. Ne sūda. Karoči, veļikam abas riepas tukšas – bez gaisa, uz ķēdes kaut kādi melni sūdi saauguši, zobrati, velns viņu zina, ne ta rižā, ne ta brūnā krāsā. Sēdeklī ievākusies peļu ģimene, bet stūri vispār pagrozīt nevar.

Plinti krūmos nemetu, proti, kam tad veloserviss domāts? Aizvedīšu, lai salabo meistari. Nu, lūk, izvēlējos labāko veloservisu kilometrus sešpadsmit lielā attālumā un stūmu savu minamo prom. Trīs stundas stūmu, bet, nieki, prātā bija skaista aina, kā es, matiem plīvojot, traucos atpakaļ uz mājām. Riepiņas piekačātas, zobratiņi maigi tirkšķ, sēdeklītis ērts. Iedomājos, kā es izmetu loku, kaut kur gar Daugavu. Kas zina, varbūt sagaidu saulrietu, pusguļus atspiedies pret savu spēkratu, apjaušot, ka nekāds smirdīgs tramvajs man nav jāgaida. Saulei paslēpjoties aiz apvāršņa, kad krēsla jau klājusies pār zemi, atstarotājiem jautri mirdzot, es traucos pa tukšajām ielām uz mājām. Izklausās burvīgi, vai ne?

Ne sūda. Atstumjos pie veloservisa, a, tur, kaut kādi divdesmit šitie te, velosipēdisti tajās polsterētajās bikšelēs, ar kaut kādiem trīs milimetrus bieziem velosipēdiem, ķiverēm un ūdens pudelēm. Nu, neko, stāvēšu rindā. Pēc divām stundām, kad beidzot tieku līdz letei, saku: “Salabojiet, saimniek, velosipēdu. Braucams nav.” Saimnieks tā pamet acis uz manu ātrumnieku, tad uz mani un saka: “Nekādi nevaru, puis. Rinda līdz nākamā gada Ziemassvētkiem. Brauciet janvārī, tad gan mierīgi.”

Sarkans aiz dusmām paliku, goda vārds. Domāju, atstāšu veikalā un pats maukšu prom. Šiem nekas cits neatliks kā saremontēt. Atstutēju veļiku pret leti un eju prom. Izeju ārā, garastāvoklis uzlabojas, domāju – ieiešu, pavei, aliņu iekapāt krogū. Sacīts darīts, izkapāju trīs aliņus, eju ārā, skatos – mans veļiks pie misenēm guļ. Ne riepas mainītas, ne zobrati eļļoti – guļ un guļ. Ko man bija darīt? Protams, ka aizgāju aliņu padzerties un izdomāt tālāko rīcības plānu. Izdzēru aliņus trīs un, eureka! Neba man rokas no dirsas aug. Salabošu pats, naudiņu ieekonomēšu. Sak, saremontēšu un aizvedīšu pēc tam uz veloservisu, ķipa, salabojiet, salab… aaaa… pavei, pats salaboju. Un tad lai brīnās un pirkstos kož, ka klientu gar degunu palaiduši.

Stūmos tad nu tīri priecīgs mājās, jo, ziniet, amatnieku lietas man vienmēr ir gājušas pie sirds. Vēl tagad sirdī silts paliek, kad atceros, kā reiz vecā koka celmā sadzinu sešdesmit naglas vai izjaucu radioaparātu Gauja un saliku atpakaļ tā, ka pāri gandrīz nekas nepalika. Bija, lūk, ķēriens puisim, bet, redziet, kaut kas iegrozījās šā un tā, ka mākslās aizgāju. Traumēja noteikti tas, ka bērnībā no Lego pulciņa izmeta, jo nebiju piecdesmit santīmus samaksājis.

Tātad, pēc stundām četrām biju mājās un uzreiz ķēros pie remontdarbiem. Tiesa, pēc divām sekundēm atskārtu, ka man taču nav nedz alus, nedz rezerves daļu. Skaidrā taču nestrādāšu un riteņa kameru no zeķēm netaisīšu, ne? Skrēju uz veikalu pēc alus un, tā kā riteņu veikali bija jau ciet, pārnācis mājās, dzēru alu un skatījos Staigājošos miroņus.

Nākamajā dienā, saprotams, veļiku netaisīju, jo uz paģirām neko remontēt nedrīkst – varot gaisā nejauši uzsprāgt. Tomēr, nepagāja ne trīs dienas, kad stāvēju velosipēdu veikalā un pieprasīju gumijas kameru. Būtu es zinājis, ka, lai nopirktu sūda kameru veļikam, ir jābūt kodolinženiera izglītībai, es būtu ar skrituļslidām braukājis. Bļā, nu kā lai es vienkāršs cilvēks zinātu veļika kameras kaut kādu apkārtmēru un vēl platumu. Kas es, ar lineālu tās mēru? Nu, labi. Pārdevējs prasa, kas par riteni? Pilsētas? Kalnu? Šosejas? Es saku, nē, ser, nav neviens no minētajiem, man, redziet, ir ātrumnieks ar veseliem astoņpadsmit ātrumiem un Šimano pārslēdzējiem.

Kameras uzreiz dabūju. Vēl atlaidi iedeva un ardievas pamāja. Lūk, serviss, kad tev ir pieklājīgs velosipēds nevis kaut kāds šosejnieks ar kameras izmēriem.

Atnācu priecīgs mājās un uzreiz apgāzu savu riteni augšpēdu un attaisīju aliņu. Sākšu ar tām kamerām, nodomāju. Ar nazi stundas laikā atbrīvoju riteni no riepas, atradu kameru, bet tak nevar noraut nost. Izrādās, ka viss ritenis jānoņem. Protams, to bija pieskrūvējis Māris Šveiduks, jo ne ar atslēgu, ne plaķenēm nevarēju to dabūt vaļā. Beigās, kad ar āmuru reizes sešas iežvidzināju, tad padevās.

Ar aizmugurējo riteni savukārt gāja bēdīgi, jo nekādi nevarēju pārkniebt pušu ķēdi. Labi, ka beigās izrādījās, ka ķēdi nemaz nevajag kniebt pušu, jo ritenis, ja stipri parauj, tad tāpat nāk nost.

Noslaucīju sviedrus un ķēros klāt kameras uzlikšanai. Ilgi nevarēju saprast, kur jābāž tas mazais kameras pimpītis, kur gaiss iet iekšā, bet beigās atradu caurumu ratā un ar cirvja pietu iedzinu iekšā. Drīz vien dabūju raut kameru atkal nost, jo rats prasījās pēc dušas, tāpēc stiepu to uz vannasistabu un apstrādāju ar šļūteni. Ielicis ratus vēl pāris stundas pamērcēties, devos skrūvēt nost ričukam stūri. Ar zāģa palīdzību man tas izdevās visai ātri, tomēr tajā brīdī man jau viss bija līdz kaklam, jo es nevarēju vispār saprast, kāpēc es ņēmu to stūri nost.

Domāju, likšu stūri atpakaļ, bet izrādās, ka tā ir nozāģēta nost. Jezusmarija, tagad būs ar svarku jādod vaļā. Nu, ko vajag to vajag. Vēl pagājušajā nedēļā redzēju, kā kaimiņš metina divus koka gabalus kopā. Aiziešu rīt līdz viņam. Bet vispirms jāieeļļo ķēde un visi zobrati. Paņēmu, protams, slaveno WD-40 un maucu kā ar matu laku. Visu ķēdīti, grīdu, kaķi, nu, visu smuki apspricēju. Tad tā forši domāju iegriezt pedāļus, sacīts, darīts, griežu un, hujakš, pirksts pats kaut kā starp zobratiem un ķēdi ielec. Kviecu kā sivēns, asinis, puņķi visās malās. Ziniet, es pēc dabas straujš cilvēks un no dusmām maķenīt apstrādāju savu ričuku ar cirvi. Lūk, un kaut kur ne tā iemaucu laikam, jo ķēde vairs negribēja sēdēt uz zobratiem ne par ko.

Nieki, zelta rokās pat krāns ir ģitāra. Drošu soli gāju pakaļ ratiem, kas mirka vannā. Visu smuki noslaucīju un domāju likt kameras un riepas virsū. Uzliku kameras uz rata, pimpītis vietā, viss akurāti, bet, kad taisījos likt riepas virsū, izrādījās, ka tās ar nazi ir sagrieztas. Dievs tēvs debesīs, nu, rokas nolaidās. Piesēdu iedzert un pārdomāt remontdarbu tālāko gaitu. Nospriedu, ka būs jāpataujā kaimiņam, vai viņš riepas arī var sametināt. Noliku stūri un riepas pie malas un norāvu ričukam sēdekli. Sēdeklis jau labs, bet, lūk, caurums galvas lielumā izēsts. Ilgi domāju, kā lai aizlāpa, bet beigās aizsviedu prom un nolēmu, ka vizināšos tāpat – bez sēdekļa. Zināms, ka tiem, kuri ātri brauc pa takām un kalniem, nemaz nav laika sēdēt uz tā sēdekļa.

Vairs arī nekā darāma nebija, tāpēc ieliku atlikušo veļiku mērcēties vannā uz nakti, bet pats gāju iedzert. Tad jau, kā saka, rīt sametinās un brauks dziedādams kā gailis.

5 cilvēku tipi, kurus tu satiec darbā

lenin

Zināms, ka darbā var satikt dažādus jaukus cilvēkus. Nu, nevis jaukus, bet kretīnus. Ne jau visi ir kretīni, protams. Ir arī daži jauki cilvēki. Nu, skaidrs, ka ne jau uzreiz jauki. Lādzīgi, kā saka. Pašsaprotami, ka ne jau vienmēr lādzīgi. Dažreiz vispār neciešami. Gluži vai kretīni. Dažreiz pat uz darbu negribās nākt, cik daudz tur kretīnu. “Kretīnu kantoris,” cilvēks no rīta, pie spoguļa stāvot, saka, “vieni mūjābeļi, a, man ar tādiem, bļin, mētelis uz viena pakaramā jāglabā.” Nekas jau tam cilvēkam, protams, neatliek, kā iet uz darbu. Kaut pa seju mizo, bet, lūk – jāiet. Nauda, redziet, jāpelnī. Tieši tāpēc darbā vienmēr sanāk visādi jocīgi cilvēki. Paši nemaz nezina, ka ir jocīgi. Viss viens – jauki vai kretīni – tāpat jocīgi. Tāpēc, rekur, daži cilvēku tipi, ko katram var gadīties sastapt darbā.

Slimais

Šis cilvēks ir lielākais nelietis un kretīns. Nē, ne jau tāpēc, ka viņš visu laiku slimo, bet gan tāpēc, ka visu laiku dirš, ka slimo, lai nebūtu jānāk uz darbu. Tak, filmas mājās skatās vai ar mopēdu vizinās pagalmā. Nu, ne jau ar mopēdu gluži vizinās, bet sēž uz soliņa, grauž saulespuķu sēklas un spļauj uz zemes miziņas. Apslimis skaitās. Šim cilvēkam vispār neeksistē tāda kautrība saslimt. Ņem un saslimst. Vājprāts kaut kāds. Turklāt priekšniekam nevis uzraksta bijīgu īsziņu, bet pazvana sešos no rīta: “Labrīt, priekšniek,” viņš saka, “būs vēji kaklu izpūtuši, darbā, lūk, nebūšu. Strādājiet vien paši,” vai: “Khe, khe, labrīt, saslimis esmu, saimniek, darbā nebūšu. Ar ko saslimu? Ar smagām paģirām kaut kā negaidīti sasirgu. Tagad jau ir tas laiks, ziniet, paģiras pa gaisu vien lido. Taisni vakar vēl Rihards bija ar paģirām atnācis uz darbu, būs no viņa pielipis. Nu, tad jau visu gaišu – ārstēšos.”

Protams, drīz vien pienāk diena, kad šis cilvēks patiešām ir sasirdzis ar viegli aizliktu degunu. Tad viņš darbā nav gadu vai divus. Atnāk pēc tam uz darbu un vēl dusmojas, ka par slimības naudu pat cigaretes nevarot nopirkt. Interesanti, ka kapā šis cilvēks pat netaisās gulties. Slimo tā veselīgi līdz deviņdesmit gadiem. Psihopāts kaut kāds.

Atvaļinājumu briesmonis

Zināms, ka šis ir pats šaušalīgākais kolēģu tips vispār. Ja šo varētu atbaidīt kā vampīru ar ķiploku virtenēm un krustiem, tad, ziniet, cilvēki ķiploku virtenēm un krustiem nokārušies vien staigātu. Visi gaida to brīdi, kad viņš aizies savā atvaļinājumā, bet trīc un dreb, un saslimst, kad tuvojas viņa darbā atgriešanās diena. Savā pirmajā darba dienā pēc atvaļinājuma viņš jau pirmais no rīta sēž savā vietā un viss tāds brūns, iededzis izliekas, ka strādā. Daudz viņš nerunā, nē, bet, velns tāds, gaida, kad kāds viņu apsveiks ar atgriešanos, paprasīs, kā gāja. Pie rokas tam glabājas 64 gigabaitu flešatmiņa – pilna ar fotogrāfijām no ceļojuma. Jā, fleška pilna līdz malām ar fotogrāfijām piebāzta. Nē, nē, ne jau ar dārgu fotoaparātu tās fočētas, kur katra bilde savus sešus megabaitus sver. Nē, nē, tak, ar parasto ziepi. Viena bilde, bļin – sešpadsmit kilobaiti. Jezusmarija. Un pilna atmiņas karte. Akurāt visi 64 gigabosi aizņemti. Lai dievs nogrābstās.

Nu, un tad pienāk tas baisais brīdis, kad šim cilvēkam ir radusies izdevība visus sapulcināt un uzsākt savu atvaļinājuma prezentāciju. Viņš mirdz kā Ziemassvētku eglīte, vaigi iesārtojušies, rokas satraukumā trīc, balss svinīga, acis manīgi šaudās lūkojoties, vai tad visi kolēģi ir sanākuši. Tad katram tiek iedota īkšķa naga lieluma ārzemju konfekte vai kaut kāds turku saldums, ko ceļotājs atvedis no tak jau Turcijas. Tad sākas fotogrāfiju rādīšana mazā 17 collu ekrānā. Pirmās tūkstoš fotogrāfijas sastāv no kadriem autobusā vai viesnīcā, protams, bet nākamajos desmit tūkstoš kadros miglaini redzama kaut kāda pludmale, krūmi un ēdnīca. Skaidrs, ka par katru bildi šis kolēģis tiecas pastāstīt veselu stāstu – ko ēdis, ko dzēris, kā sauļojies, cik ļoti čurāt gribējies un tā tālāk līdz naktij.

Sūdīgākais ir tas, ka šis kolēģis ir iemanījies pa lēto nopirkt biļetes un brauc uz Turciju vai Grieķijas salām divas reizes gadā. Taisni vai no darba prom jāiet.

Gvelzējs

Lūk, šis ir tas kolēģis, kuram ir tā, goda vārds, nesaprotamā spēja visu dienu kaut ko gvelzt. Kurš tik pagadās blakus, tam sagvelž kaut ko. Gatavās dieva zīmes sagvelž. Ne ar smalkumu un pieklājību šo cilvēku var aizvērt, ne ar benzīnā piesūcinātu lupatu. Un kā viņš prot gvelzt! Pilnīgi par neko. Sers atradies. Tā, it kā uzstātos literatūrzinātnes konferencē, kur, stiepies vai raujies, 30 minūtes kaut kas jāgvelž. Un nemaz nedomā viņam kaut ko pateikt. Viņš meklē tikai labu klausītāju un necietīs, ja arī tu gvelzīsi.

Kas pats galvenais – nedrīkst viņam acīs skatīties no rīta. Tikko kā atnāksi uz darbu un ieskatīsies viņam acīs, tas sātans iedomāsies, ka tu briesmīgi vēlies klausīties, kā viņš kalotkas vedīs parīt mainīt uz servisu un uzreiz tev klups virsū. Viņam neinteresē, ka ir cilvēki, kuri no rītiem vēlas nevis runāt, bet, kā saka, apēst gramu polonija vai šķipsniņu citas indes. Viņam, lūk, ir vajadzība katru rītu kaut kam kaut ko sagvelzt. Stāv, ziniet, ar kafijas krūzi tāds, atbalstījies ar dibenu pret jūsu galda malu un gvelž. Labums tāds, ka ar laiku var izstrādāties imunitāte dzirdēt, ko šis cilvēks saka. Atliek tikai māt ar galvu un ņemties ar savām lietā. Savādāk jau nekā.

Mēmais

Šis ne vien negvelž un nerunā, bet pat labrītu padot negrib. Sēž ierāvies kā tāds gliemezis savā mājā un ne vārda. Kaut ar nokaitētiem iesmiem baksti – neko nesaka. Cirvim skaidrs, ka kaut ko perina. Labākajā gadījumā – iedomīgs. Kautrīgs? Muļķības. Šitādi pasaules vēsturē vislielākie nelieši bijuši. Zin, sēdēja tāds kluss un kautrīgs Arvīds darbā, nevienu netraucēja, tak jau gudrs bija, sēdēja klusi kaktā līdz mājās ar traktoru tā ielika upes dambī, ka sešas saimniecības applūda.

Ar klusajiem nekad un neko nevar zināt. Vienreiz dzirdēju stāstu, kā viens puisis, kurš vispār tika uzskatīts par mēmu (pat invaliditātes grupa esot bijusi), pa naktīm piedzēries radio esot uzstājies. Dziesmiņas dziedājis, dzeju deklamējis, spriedis par politiku, mākslu. Pat tāds kā viedokļa līderis esot bijis. Lūk, bet pa dienu – mēms. pie tam cilvēki domājuši – nu ja reiz mēms, tad jau arī kurls. Kā tad citādāk? Nu, un ņēmušies viņu caurām dienām izsmiet – dziesmiņas aiz muguras dziedājuši, satīriskas poēmas sacerējuši, mēdījušies. Bet viņš, sātans tāds, pa naktīm visu to radio atstāstījis. Ar īstajiem vārdiem, personas kodiem. Nu, tā lūk. Tāpēc ar klusajiem labāk, ziniet, uzmanīgi.

Pavārs

Šis cilvēks ir pašpasludinājis sevi par darba pavāru, tāpēc neko citu nedara, kā visu dienu darba ķēķī šmorē. Pašsaprotami, ka pats sev šmorē. Rītu šis cilvēks uzsāk ar lašmaizītēm, bļodu karsta buljona un tasi zaļās tējas, pie kuras vēlāk piekož milzīgu tuplu. “Zobu šķirbas tā kā būtu aizsmērētas,” pēc vārgās maltītes viņš pie sevis čukstus nopurpina un dodas atpakaļ uz virtuvi. “Strādāšanai vajag kārtīgu dūšu,” viņš dudina un tik velk no ledusskapja cūkas galvu ārā, “galertiņš būs uz goda, mmm.”

Nu, un tu tikai sēdi un klausies, kā virtuvē klaudz katli, šķind pannas, šķīvji. Pēc dažām minūtēm jūti – gaisā uzvirmo kārtīgas rajončika ēdnīcas smārds. Vārās, cepas, šņāc un kūp. Lūk, pavārs gatavo pusdienas. Mārtiņš Rītiņš, bļin. Smerdelis, lūk, kas viņš ir. Ziniet, kā kara laikā bija? Staigā, staigā čalis pa tranšejām, pēkšņi, jūt ar degunu – kaut kas labi nav. Ož tā jocīgi. Tad šim pielec – gāze! GĀZE! Viņš kliedz un uzrauj galvā gāzmasku. Pārējie biedri arī uzmauc galvā gāzmaskas un, kā saka, dzīvo svilpodami. A, darbā? Kur nu gāzmaskas, kur nu kas. Sēdi tikai un osti sadegušas gaļas aromātus. Sak, solīja modernus darba apstākļus jaunceltnē, sanāca, bļin, bufete “Čaika”.

Piedzīvojumi pie zobārsta jeb baiļu anatomija

unnamed

Man, redziet, ir briesmīgi bail no zobārsta. Pie šī šaušalīgā paveida daktera mani pat ar uguni nevar aizdzīt, kur nu vēl ar kaut kādām tur zobu sāpēm. Reiz man zobs nežēlīgi sāpēja veselus trīs mēnešus. Naktis negulēju, bet pie zobārsta negāju ne par ko. Pa sienām, ziniet, staigāju, bet zobārstu uztvēru nevis kā atbrīvotāju no manām mokām, bet drīzāk kā briesmekli, kurš, baudas un kaisles slienām šķīstot, mocīs mani līdz es atdošu savus vecākus “Stūra mājas” pagrabiem.

Manu baiļu saknes rodamas bērnībā, kad pie zobārsta devos svilpodams. Mamma vienreiz aizveda, jo vaigs man bija uzpampis tik milzīgs, ka cilvēki domāja, es aiz tā nez ko esmu aizbāzis. Neko nebiju aizbāzis. Zobam bija pakaļā. Nu, lūk, aizveda mani pie zobārsta, a, tur zobārstīte, ziniet, meitene, gadus astoņdesmit četrus jauna, smaida tik un smaida. Saka: “Puisīt, nebaidies, odiņš iekodīs un viss.”

Es domāju – nu ja odiņš, tad jau nieks vien ir, bliez vaļā.

Odiņš, bļin… Kā lika ar tamboradatu smaganā, likās ka spāņu inkvizīcijas nagos esmu nokļuvis. Tā vispār bija pirmā reize, kad uzzināju par tādu inkvizīciju. Kā iedūra, tā pats sev teicu – lūk, spāņu inkvizīcijas nagos esmu. Nezinu, kas tas ir, bet, goda vārds, spāņu inkvizīcija sagūstījusi.

Lai nu kā, bet sāpes nedaudz rimās. Domāju, labi, tad jau piedosim. Iedūra, ragana, bet, nu, lai jau dzīvo. Muļķis! Klausieties, klausieties – viņa man saka: “Puisīt, tagad es rekur šito spogulīti paņemšu, maķenīt apskatīšos un viss. Nemaz nesāpēs. Apskatīšos tikai un tad uzreiz zīžļājamo bārbalīti dabūsi.”

Nē, nu skaties, nodomāju, vai man žēl. Bārbalītes arī, ziniet, tajā laikā pa kaktiem nemētājās. Lūk, bet, ja sāpēs, tad likšu pa bieti. Skatīties ar spoguli vari kaut līdz vakaram, es tikmēr, ziniet, atpūtīšos. Tātad viņa ņem to spoguli un nāk tik man mutei klāt. Es kā begemots vēl atveru muti labi plaši, kad, pēkšņi, – Hrababam! manu galvu no aizmugures tajā miega tvērienā sagrābj māsiņa un tur cieši, cieši, kamēr zobārstīte, Mēdeja tāda, aizsviež spoguli, pagrābj milzīgas knīpstangas, nu, varu apzvērēt, ka no vīra instrumentu kastes tajā pašā rītā bija izvilkusi, aizķeksē manu zobu un ar visu spēku, nu, tā no dvēselītes, rauj to nabaga nevainīgo kaula gabalu no mutes ārā.

Jezusmarija, kā es kviecu. Runāja, ka poliklīnikā šitāda brēkšana nebija dzirdēta kopš lielā sivēnu slaktiņa 1989. gadā. Nu, bet izrāva, ziniet. Pašķīda zaļi strutu recekļi un zobs bija ārā. Kā pa sviestu aizgājis, zobārste tikai dūdoja, kamēr es, agonijā raustīdamies, sev zvērēju, ka kopš šīs dienas zobārstus uzskatīšu par saviem ļaunākajiem ienaidniekiem un baidīšos no tiem kā no buboņu mēra.

Lūk, tāpēc nesen trīs mēnešus negāju pie zobārsta. Biju pasūtījis Ibumetīna maisu no fabrikas pa lēto un tik dzīvoju nost. Ja jūs zinātu, cik drūmas dzejas nāk galvā, kad sāp zobs. Man liekas, ka Bodlēram, nežēlīgi sāpēja vismaz divi zobi. Arī Kobeinam, ziniet, nevis vēders sāpēja, bet zobs. Par vēderu izdomāja tā Kortnija, simts punkti. Nīče vispār no zobu sāpēm pat nomira. Pašnāvību netaisīja, jo gribēja kārtīgi izciesties un apvainot Dievu, ka viņš ir nomiris un nav Nīčem zobus salabojis. Jēzu Kristu arī nemaz krustā nepiesita. Patiesībā viņu pie zobārsta nomocīja. Tajā laikā tak zobus ar akmeni rāva. Pasaki tikai zobārstam, ka zobs sāp, uzreiz ar dūres lieluma kirbuli ielidinās. Sak, lūgtum, draugs, dzīvo vesels un uzmanīgi ar čupa čupsiem.

Arī es, sarakstījis četras klades dzejas, taisījos nomirt, kad man pazvanīja draudzene un pateica, ka ir pierakstījusi mani pie zobārsta, jo viņa vairs nevarot izturēt manu šaušalīgo vaidēšanu un dzejas.

Draudzeni, protams, sākumā nolādēju tā, ka Purva Inta būtu nobijusies, tomēr zobs sāpēja tik nikni, ka beigās nodomāju labi vien ir. Kas zin, sadakterēs varbūt un miers būs. Bet kā jau tas ironiskā kārtā bieži vien notiek, dienā, kad bija jādodas pie zobārsta, tas zobs, sātans tāds, pārstāja sāpēt. Lūgdams nepielūdzu, lai kaut nedaudz pasāp, jo, tak pašsaprotami – ja zobs nesāp, tad pie zobārsta nav ko meklēt. Es tajā brīdī kā muļķis, sak, ai, nav ko šodien darīt, laiciņš jauks, jūtos superīgi, eh, ko nez lai sadara? Aliņu iet iedzert parkā? hmmm… nē… hmmm… ā, eureka! aizstaigāšu taču pie zobārsta, rau, kur laba ideja.”

Tā arī gāju – lēnām, papēžus velkot pa zemi, sniega un lietus miglai krītot sejā. Gāju izmisis, skumjš, nolādēts. Līdzīgi noteikti uz giljotīnas pusi vilkušies daudzi nevainīgi cilvēki. Laimīgie! Viņi vismaz zināja, ka spīdzināšanas nebūs. Šņakts! Un miers. Runā jau, ka cilvēki kā tādas vistas skrien, rokas vicinādami, pat pēc galvas pazaudēšanas. Tas vismaz ir jautri. Nevis kā man, bēdulim, jāvelkas uz spīdzināšanu un pēc tam vēl uz darbu atpakaļ. Pusdienas paēst skaitās aizgāju, sasodīts.

Nonācis pie Aīda vārtiem, es ar asarām acīs satvēru rokturi un uzreiz to atlaidu. Nē, neiešu. Bēgšu prom. ne gailis pakaļ nedziedās. Autobusā iekšā un uz mežu slēpties. Goda vārds, apsvēru tādu iespēju. Tomēr, ziniet, nokaunējos. Atcerējos, kā trešajā klasē vienreiz aizbēgu no brīvpusdienām, jo tur biezpienu lika ēst. Ar suņiem tak pēc tam meklēja. Nokaunināja, ka talonus izniekoju, un biezpiens bija jāēd par sodu dubultā.

Ar pārcilvēcisku spēku atrāvu pekles durvis un iegāju iekšā. Stāvu gaitenī, tumsiņā un iezaļganu seju tikai ausos. Smird. Smaka šausmīgāka kā omammas zāļu skapītī. Es vispār labāk kakas ostu, nekā tās zobārstu vielas. Saņemos, paeju tālāk un redzu – otrās telpas dzīlēs sēž krēsls. Šaušalīgais moku verķis! Paradoksālais briesmonis, kas paredzēts, lai mokoties būtu ērtāka gulēšana! Nolādēts esi! Nē, bēgšu, lai sātans jūs visus parauj! Bēgšu!

Tas viss man izskrēja caur galvu mirkli pirms no sazin kādas alas izleca ārā zobārstīte. Meitene gadus 90 jauna, dūdodama man prasa vai tad es tas, kuram zobs šaušalīgi sāp? Es saku – nē, draudzenīt, vairs jau nesāp. Atļaujiet – iešu mājās. Par velti traucēt atnācu. Zobu vairs pat nejūtu. A, šī, uzreiz – ā, nesāp? Slikti, slikti, tad jau būs nomiris. Rausim ārā. Jezusmarija, domāju, kurš velns raustīja aiz mēles atzīties, ka nesāp. Es uzreiz nu, nav jau tā, ka nesāp. Vispār jau sāp tā, ka kājās knapi stāvu. Neraujiet ārā. Sāp briesmīgi. Urbiet, cērtiet, bet, dieva dēļ, neraujiet, pažēlojiet.

Sēdies, bērns, ko nu tik nobijies, viņa vēl man prasa. Es saku nu, tāpat, ziniet, no, zirnekļa nobijos, rekur kaktā sēž. Tak, bļin, no jums baidos, no jums baidos vairāk kā no nāves!

Ziniet, kas notika? Viņai tikko manāmi ietrīsējās lūpa, acīs sariesās asaras. Viņa lēnām salika rokas klēpī un nodūra galvu. Es redzēju, kā pār viņas vaigu ātri norit dzidra asariņa, ko viņa veikli, it kā kaunēdamies, noslaucīja ar piedurkni. “Piedodiet, es negribēju,” viņa tikko dzirdami nočukstēja, “mani laikam neviens nemīl”.

“K..k..ko jūs..,” es satrūcies jautāju un uzliku roku uz viņas pleca, “man negribējās jūs sāpināt. Es jau tikai tā, ziniet, aiz savas neuzmanības. redziet, esmu tāds pastulbāks gadījies.”

“Ek, beidziet, es taču zinu,” viņa čukstēja, “visi baidās no manis. Pat mans vīrs baidās, jo domā, ka es viņam izurbšu zobus, kamēr viņš guļ.”

“Nnnē, nē, nav tā,” es galīgi sašļucis teicu, “jūs noteikti pārspīlējat, jūs taču visi mīl, beidziet, beidziet.”

“Nē, nemīl, man pat darbā nav ar ko aprunāties, jo neviens no klientiem nevar man atbildēt. Vatēm un sūkņiem pilnas mutes, vai ziniet. Neviens nevar atbildēt man, vai paslavēt mani, cik skaistu plombu uztaisīju vai cik veikli zobu pieslīpēju.”

Pār vaigu viņai noslīdēja vēl viena asariņa. Mana sirds plīsa vai pušu. Kāds es biju muļķis…

Viņa nedaudz pacēla galvu, palūkojās logā, viņas acīs es redzēju pasaules skumjas un sāpes. Es taisījos saņemt viņas rokas un izteikt savu pateicību, kad -HRABAMS!- Pēkšņi, mani no aizmugures tajā miega tvērienā sagrāba māsiņa.

“Ahahaahaha, iekriti, puika!” Zobārstīte iebrēcās un paķēra divmetrīgu šprici. “Tūliņ mēs tevi izurbsim, ai, cik jauki būs. Līdz pašām smadzenītēm, hahahahaha,” viņa rēca, kamēr māsiņa man ar vienu roku stūma mutē vates tamponus un siekalu sūkni.

“Velnene! Slurp, slurp. Mēdeja! Slurp. Es tev noticēju, ragana! Slurp,” es, siekalām šķīstot, bļāvu, līdz man tika smaganā iedurta šprice, liekot manai mutei kļūt šļauganai un nevarīgai sakarīgi kliegt. Es padevos un atkritu krēslā, kamēr zobārstīte gatavoja lielāko urbi, lai varētu tikt pie manām smadzenēm.

Lūk, brālīši, tieši tādēļ es pie zobārsta vairs nekad neiešu. Dzīvošu ar pagaidu plombu, pie pakaļas. Tiem velniem uzticēties nevar. Nu nevar ne par ko.