Tramvajā. Šausmīgs stāsts #5

tram

Tramvajā es mīlu vizināties viens, jo, ja līdzi ir vēl kāds, tad, ziniet, jāsēž ar viņu kopā uz soliem pa divi un, nedod dievs, vēl jārunā visu ceļu.

Es vispār mīlu paklusēt. Dažreiz visu dienu varu nebilst ne pušplēsta vārdiņa. Sēžu, sapņoju, tā sacīt, pārlieku prātā lietas, izspriežu to un šito un vakarā aizeju gulēt klusēdams. Dažreiz pat aizmigt nevaru cik sīvu diskusiju pats savā galvā esmu uzsācis. Citreiz pat trijos no rīta vēl neguļu, jo kaut ko prātā nevaru izlemt.

Lūk, tāpēc nesaprotu, kāpēc gan būtu jārunā. Vismazāk jau tramvajā. Sēdi, skaties pa logu un, tā sacīt, pārliec lietas pie sevis, pārdomā notikušo vai gaidāmo.

Vienreiz visu nedēļu tā nodzīvoju – klusēdams. Tikai svētdienā atskārtu, ka septiņas dienas runājis neesmu. Tūliņ sapriecājos un nolēmu, ka nerunāšu arī visu nākamo nedēļu. Apņēmos, bet, ziniet, grūti gāja. Tak’ taisni pirmdienas rītā pieturā viens piesējās. Es vēl cerēju, ka nepamanīs, bet pamanīja, čigāns tāds. Es mudīgi pagriezos pret sienu un izlikos, ka pētu uzrakstus, bet pats ar acu kaktiņu tikai vēroju, ko šis darīs.

Viņš stāv un stāv, gandrīz žokli žāvādamies izmežģī, paskatās pulkstenī, pamet nez kur ar roku, nobraucī degunu un, kā sazin ko atskārzdams, nāk akurāt pie manis. Ziniet, saspītējos un domāju – sit kaut nost, bet nerunāšu.

“Sveiks, kaimiņ, uz darbu jau tādā agrumā?” Viņš saka un sniedz man lielu roku. Bet es tik skatos sienā. Izliekos, ka nedzirdu. Mazums cilvēki nedzird. Nav jau vienmēr jādzird, kad kāds blakus kaut ko prasa. Runā vien, sivēns, bet es – paklusēšu.

“Khem, khem” viņš nokrekšķina un saka “Paskat, tramvajs kavē, zaraza. Kā reiz kavē, kad man uzņēmumā paagrāk uz priekšnieku sapulci jābūt. Kavēšu, bet nekas, liela nelaime nebūs. Pateikšu, ka tramvajam gaiss no riepām izgāja, uzreiz visi smiesies, piedāvās man kafiju, spiedīs roku. Tieši tā būs.”

Stāvu viss sarkans un valdos. Tā vien mēle niez pateikt, lai taču aiztaisa sprākli un dod paklusēt, bet nē – ja reiz apņēmos, tad izturēšu. Sāku viņam ar acīm dusmīgi mest virsū, sak, lai saprot, ka nekādas vēlmes runāt man nav.

Tak viņš, sātans, laikam izdomāja, ka speciāli aicinu viņu runāt un tik turpināja.

“Pavei, aizvakar, vēl zvanīja no darba. Atbrauc, Zigmāriņ, atbrauc un izglāb uzņēmumu. netiekam galā bez tevis. Šitā gaudo klausulē. Izglābu ar visus, miljono reizi, eh, kam man tāds smagums uzkrauts, eh, eh.”

Paldies Dievam nāca tramvajs. Domāju, gan jau izmanīšos iesēsties vienvietīgajā sēdeklī, lai tas velns nesēž blakus, bet tramvajs… pakaļā jūs visus… tramvajs izrādījās pilns kā neatkarības dienā. Pūlis, ziniet, velni tādi, sagrāba mūs abus, ierāva tramvaja kaktā un tā saspieda kopā, ka ne elpu ievilkt. Tur jau gribi negribi jārunā, sak, atvainojiet, ser, negribēju, ser, un tā tālāk. Bet sitiet nost – saspītējos. Pat elpot pārstāju, lai tikai runāt nevajadzētu. Protams, šis uzreiz man taisni pie auss sāka bubināt:

“Pavei, nebūtu braucamais remontā, aizbrauktu kā kungi uz darbu. Kalotkas jāmaina, zin. Nomainītu jau pats, bet man šodien darbā uzstāšanās, lūk. Priekšnieki man ziņojumus dos un tā. Varbūt pat lūgs padomu prēmiju jautājumā. Inventarizāciju vēl vadīšu. Nu tā, bet kalotkas gan, suņi, ja nenomainīs kā nākas, tad bļaušu.”

Lai slavēta Marija, pēc kaut kādām sešpadsmit stundām beidzot pienāca viņa pietura. Tak gandrīz nepaspēja izlekt ārā no tramvaja, jo bija tā aizrāvies ar cenšanos pierunāt mani iet iedzert kopā uz viņa rēķina, jo, redziet, viņam vispār naudu neesot kur likt, taisni vai spiežot nost, cik ļoti neesot, kur nogrūst. Zināms, ka neatteicu. Lūkoju kratīt ar galvu un miegt acis, bet, velns tāds, nesaprata. Izkāpa ārā un vēl ar roku pamāja, mūdzis tāds.

Lūk, tāpēc, man šodien ar viņu jāiet iedzert. Bet nu ziniet, brālīši, sitiet kaut nost vai raustiet aiz mēles – nerunāšu. Varbūt tad pielēks, ka neesmu nekāds tur sarunu biedrs, bet gan cilvēks ar stingru raksturu un dzelzs principiem.

Advertisements

Roršaha tests. Šausmīgs stāsts #4

Rorschach_blot_01

Bija, lūk, divi draugi: Rihards un Vilis. Lai arī viņi bieži nestrīdējās, tomēr Vilis vienreiz Rihardu gandrīz ar nazi sagrieza. Tas notika tā:

Vilis atskrēja pie Riharda uz darbu un noklāja uz letes veselu kaudzi ar kaut kādām pleķainām, melnbaltām kartītēm.

“Kuru nazi man pirkt?” Viņš jautāja.

Rihards tā kā paskatījās uz kartītēm, tad tā kā paskatījās uz draugu un visbeidzot pielika pirkstu pie deniņiem, un atbildēja: “Debils esi? Kur tev naži?”

“Kā, kur? Rekur, bļa, bukletus atnesu. Lūk, Krisa Rīva fiksētais tuvcīņas nazis, bet lūk šis – ASV gaisa spēku zābaka nazis. Vai reku salokāmie skaistuļi, reku divasmeņu garie. Prasu, kuru pirkt. Gribu nazi pie jostas vai zābakā turēt.”

“Ko tu kliedz?! Stulbs esi?” Rihards sašutumā sāka kliegt. “Tie nav nekādi nažu bukleti! Tur taču revolveri! Neatšķir revolverus no nažiem vai? Rekur Braunings, lūk, Gloks, Džeriko. Ko tu āksties?”

Vilis atkāpās soli un saviebās tā, it kā Rihardā būtu ieraudzījis agrīna vājprāta pazīmes. “Tu mani nekaitini, ja?” Viņš teica un izvilka no kabatas ļoti rūpīgi noasinātu sēņu nazīti.

Tajā mirklī starp abiem iekarsušajiem draugiem iespraucās kāds kungs. Pelēkā uzvalkā, ar sirmiem, uz aizmuguri atsukātiem matiem, apaļās brillēs un ar garu spieķi rokās. “Kungi, kungi! Mierīgi!” Viņš teica un ar rokām centās atturēt Vili no klupšanas Rihardam kaklā, bet Rihardu no spļaušanas, “Par ko tad strīdamies?”

“Tas lops mani kaitina speciāli. Viņš zin, ka ar mani joki mazi, bet tāpat kaitina!” Vilis, siekalām šķīstot, teica un vispār – bija tikko valdāms.

Rihards, savukārt atbildēja: “Viņš ir stulbs. Atnāk pie manis ar revolveru katalogu un prasa, kuru nazi, lai pērk. Man nav laika tādiem stulbumiem.”

“Jūs redzat, onkuli, kā viņš ņirgājas par mani? Kretīns. Nu, kādi revolveri, ja lūk, naži!” Vilis teica un, paķēris no letes kartītes, piebāza tās onkulim pie deguna.

Sirmais kungs paņēma tās rokās un uzmanīgi apskatīja. Drīz viņa sejā parādījās smaids, kas pārauga teju histēriskos smieklos. “Kungi, jūs abi divi esat gatavie muļķadesas.” viņš, smieklos gārgdams, teica, “kādi naži? Kādi revolveri?”

Vilis ar Rihardu samulsuši stāvēja malā un skatījās te uz sirmo onkuli, te uz kartītēm, kuras viņš turēja rokās.

“Zēni, es jau 30 gadus strādāju par psihoterapeitu, tomēr šādu jokainu pārpratumu redzu pirmo reizi.” Sirmais kungs, ar pirkstu kauliņiem slaucīdams no acīm ārā asaras, teica un apsēdās uz ķeblīša veikala kaktā. “Tie taču nav ne naži ne pistoles. Visiem taču skaidrs, ka tās ir Roršaha kartītes un tajās redzamas kailas, jaunas un nevainīgas sievietes.”

Sirmais psihoterapeits iebāza Roršaha kartītes kabatā, iedeva knipi Vilim pa pieri un, joprojām smiedamies, aizgāja prom.

“Vai tu redzēji, kāds atmorozaks?” Vilis, iepletis acis, teica Rihardam.

“Kretīns!” Rihards atbildēja un pārdeva skaistai meitenei grāmatu par laimi.

“Vai tu zini, par ko tas liecina?” Vilis, uzlicis roku Rihardam uz pleca, jautāja?

“Nu?”

“Tas nozīmē to, ka ļaunums eksistē tikai cilvēkos, tikai cilvēkos…”

“Un mazliet arī bifeļos.” Rihards piemetināja.

Abi draugi iesmējās un, rokās sadevušies, devās spēlēt biljardu.

Tā, lūk, kāds psihiatrs reiz izglāba divus draugus no nelaimes un tām skumjām, un ļaunuma, kas mūs piemeklē brīžos, kad izdarījuši kaut ko pārsteidzīgu, nonākam nožēlas un sirdsapziņas priekšā.

Mantojums. Šausmīgs stāsts #3

charlesmanson

Vilciens lēnām sāka kustēties, rīta dūmakā ietīto pilsētu, atstājot aiz sevis. Vagonā uz viena no raibajiem salona krēsliem sēdēja Rihards un rokās ņurcīja aprakstītu cepamā papīra strēmeli. Tas bija mantoto lietu saraksts, ko Riharda vectēvs viņam bija sagatavojis īsi pirms savas nāves. Lūk, kas tur bija rakstīts:

  • Zilā bļoda (Tā pati, kur vecmamma allaž lika samizotos dārzeņus)
  • Garais lietussargs ar plastmasas rokturi un pogu automātiskai atvēršanai
  • Vecmammas austs, raibs dīvāna pārklājs (Kaktā, kur suņam miga)
  • Krāsns biguzis
  • Fotogrāfija, kurā es dārzā roku bedri
  • Brūns azbesta riņķis, ko varēsi likt zem karstas pannas, lai tā neapsvilina galdautu
  • Pudele vīna „Agdam” (Pagrabā)
  • Kārba ar kokskrūvēm
  • Fotogrāfija ar vecmammu zārkā
  • Trauku dvieļu komplekts (Ar izšūtajām tējkannām)
  • Ūdensdroša Vidzemes velokarte
  • Kārba ar krāsainām kniepadatām (neatvērtā)
  • Lielais bleķa samazgu spainis
  • Binoklis ar piemontētu svilpīti
  • Divi koka rādāmkociņi
  • Porolona gabals (Pēc izvēles izvelc no porolonu kaudzes šķūnītī)
  • Kārba ar oļiem
  • Nagu knaiblītes
  • 30 metri kaņepju auklas
  • Cietie dokumentu vāki (Paņem pats no rakstāmgalda atvilktnes)
  • Maiss ar kokskaidu briketēm
  • Plakāts ar kleitiņā ietērptu mērkaķi
  • Klade ar dažādiem avīžu izgriezumiem
  • Kārba ar plastmasas zaldātiņiem (Vienam nolauzta galva)
  • Briļļu rāmis
  • Lielais malkas cirvis (Divasmeņu)
  • Tūbiņa ar melnu zābaksmēru
  • Mutautu komplekts (Jāmazgā!)
  • Trīs svina lodes
  • Kārba ar pildspalvu kodoliņiem (Zilie)
  • Birste ar liekšķeri (Pats taisīju)
  • Fotogrāfija ar Tontonu. (Pagājušajā vasarā Tontoniņš ņēma galu vircas bedrē, ja kas)
  • Tontona izbāzenis
  • Ģipša klucis
  • Sešas „Melodija” skaņu plates
  • Vaska krītiņi

Rihards atspieda galvu pret loga stiklu un aizvēra acis. Melanholija un vilšanās kā indīga gāze piepildīja vilciena vagonu.

Atgadījums grāmatnīcā. Šausmīgs stāsts #2

atgadijums_gramatnica

Lūk, kā man vienreiz atgadījās.

Grāmatnīcā, kur es strādāju, ienāca divas pusaugu meitenes un sāka sarunāties nevienam nesaprotamā un uz pasaules līdz šim nezināmā valodā.

Pašsaprotami, ka viņas nostājās pie ezotērikas plaukta, kur pļāpāja tā, ka šņakst vien.

Uz valodām man, ziniet, ir nags, tāpēc nepagāja ne trīs stundas, kad es jau biju iemanījies saprast vienkāršus nepaplašinātus, pēc četrām stundām vienkāršus paplašinātus, pēc sešām stundām saliktus sakārtotus, bet pēc astoņām stundām saliktus pakārtotus teikumus.

Labāk nebūtu mācījies, goda vārds. Izrādījās, ka šīs meitenītes ne tikai runā pilnīgi gramatiski nepareizā un izkropļotā valodā, bet pat izmanto dažādus barbarismus, kalkus un tādus vārdus, ko vispār raksta tikai internetā.

Un kas par lamām tur gāja vaļā. Skaidrs, ka neesmu nekāds valodnieks, un arī pats pie alus kausa nevairos piparotāka teiciena, tomēr, ziniet, šeit pat man ausis piesarka zilas.

Lūk, visas tās runas mani tik ļoti sakaitināja, ka es izdzinu abas meitenītes no veikala.

Ziniet, grāmatnīca tomēr, nevis kaut kāda mauku māja.

Krēsls. Šausmīgs stāsts #1

30742205_10214429043672106_3176466209059110912_n

Reiz es uzrakstīju pārsteidzoši plaši lasītu rakstu “Kā uzrakstīt īso stāstu: 10 soļi” un vareni nobrīnījos, un, nemelošu, maķenīt pārbijos, jo doma, ka manas muļķīgās atklātības dēļ visi sāks rakstīt izcilus īsos stāstus mani galīgi neapmierināja. Kāpēc izpaudu noslēpumu? Es sev jautāju, naktīs nervozi grozoties gultā. Ilgi pārdzīvoju, bet tad samierinājos un turpināju dzert spirtu kā ierasts. Atgriezās viedums, spēks un halucinācijas. Arī atbilde uz sāpīgo jautājumu nekavējās: man ir jāliek priekšā šie apskaidrības mirklī radītie 10 soļi, jāpaukšķina vaļā alus un vīni, un jābliež augšā tādi stāsti, ka pats Edgars Alans Po izārstētos no dzeršanas. Tāpēc, lūk, pirmais no virknes manu izcili šausmīgo stāstu.

***

Krēsls

Trešā kursa students Jakovļevs valodniecības lekcijā salauza krēslu. Ne jau speciāli salauza, bet netīšām. Apsēdās kaut kā ne tā un, velns tāds, salūza.
Kāja uz pusēm pārlūza, redziet. Un atzveltne vēl nokrita. Nevis vienkārši nokrita, bet tā eleganti palika uz vienas skrūvītes karājoties. Taisni prieks skatīties, cik eleganti nokrita.
Un taču ne jau bez trokšņa krēsls salūza. Ar tādu brakšķi, ka valodniecības pasniedzēja, skaidrojot, kas ir valodas stils, palika gluži mēma.
Jakovļevs arī pats briesmīgi nobijās, jo, zināms, nebija nācis uz skolu pēc kreņķiem. Par stiliem bija nācis mācīties, bet še tev, krēslu tomēr, sātans, salauza.
Pats par sevi saprotams, ka visi bija dusmīgi. Krēsls, rau, beigts un beigts. Mētājas tā skumji uz grīdas pilnīgā klusumā, kamēr Jakovļevs blakus ar ziliem vaigiem blisina acis.
“Jakovļev!” pēc brīža ierunājās lektore, “lai nu ko, bet, ka jūs tāds allaž kluss un kautrīgs atnāksiet un krēslus lauzīsiet, es gan negaidīju.”
Jakovļevs tā kā taisījās iebilst, paskaidrot, attaisnoties, bet, kā jau tas bieži gadās, ar sazin ko sasirga un nomira.
Bet, kas pats Interesantākais – krēslu vēlāk apglabāja blakus Jakovļevam, jo bija paklīdušas valodas, ka sēžamais viņu, tā sacīt, parāva līdzi ellē.

Kā viegli salabot velosipēdu? Ar cirvi

Pilsonis_velo

Visiem zināms, ka klāt ir pavasaris – laiks, kad valdība atsaldē miljards cilvēkus, kas pa ziemu glabājās kaut kur slepenā noliktavā un izlaiž tos parkos, uz ielām, kāpņutelpās, tramvajos, nu, ziniet, visur. No tā arī cēlies vārds – atmarozaki. Pirmā jaukā diena un, bams, pilnas ielas ar atmarozakiem. Es nesaprotu šito. Es, kā ierasts, svilpodams izeju no darba, un uzreiz divi simti atsaldēto apkārt. Ne tramvajā iekāpt, ne veikalā ieiet, ne caur rajonu iziet. Kā sper soli, tā cigareti kādam, kā sper otru soli, tā deviņi šortos tērpti atmarozaki mūziku klausās. Paej tālāk, bļin, elsdamas, ķiršsārtām sejām garām aizskrien ordas ar jaunajām māmiņām. Apgriezies ap stūri – tur uz šitiem roļikiem ģimene ar septiņdesmit bērniem aizbrauc. Gribi pāriet ietves otrā pusē, hujakš, riteņbraucēji, deviņi tūkstoši vienā rindā, nones tevi no kājām. Patiesi, dusmīgam jāpaliek. Kur jūs visi bijāt, kad mīnus trīsdesmit ārā iemauca? Es tad gāju pa ceļa vidu, ziniet, kā sers – neviena nebija.

Labi, ko tur bārties. Karoči, nodomāju – būšu es arī kā visi, pietiks dirsties. Vilkšu velosipēdu ārā no šķūnīša, kur tas guļ kopš man uzmauca mašīna virsū un aizvedīšu uz veloservisu. Lai salabo. Braukšu uz darbu, dziedādams gaiļa balsī.

Ziniet, man veļiks, nu, ne jau tā kā visiem tagad tādi lepni, negrab, nečīkst un brauc ar 100 kilometriem stundā. Man, piemēram, ir ātrumnieks. Kādreiz, ja tev bija ātrumnieks, tad tu biji krutākais džeks pagalmā. Ja tev bija Stārķis, tad, nu, ok, ganies tepat rajonā, tikai pie šūpolēm nenāc. Ja tev bija sieviešnieks, tad, nu, skaidrs, ka zilais. Bet, ja tev veļika nebija vispār, tad… nu tad tevi piedauzīt par maz bija. Hierarhija, karoči, diezgan sarežģīta, jo ātrumnieki dalījās tur 18 un 21 ātruma spēkratu činās. Turklāt, ja tev nebija Šimano pārslēdzēji, tad tavs veļiks principā bija sūds. Tāpat arī, ja tev veļiks nebija Rock Machine. Zināms, ka tos, kuriem bija ātrumnieki, varēja sist tikai tiem, kuriem bija mopēdi. Bet mopēds bija tikai kaimiņu Leonam, kuram viss pofig bija, galvenais lai šmiga ir.

Lai nu kā, izvilku savu ātrumnieku no šķūnīša un savā, atvainojiet, neaptēstībā domāju – nu tik braukšu kā vējš. Ne sūda. Karoči, veļikam abas riepas tukšas – bez gaisa, uz ķēdes kaut kādi melni sūdi saauguši, zobrati, velns viņu zina, ne ta rižā, ne ta brūnā krāsā. Sēdeklī ievākusies peļu ģimene, bet stūri vispār pagrozīt nevar.

Plinti krūmos nemetu, proti, kam tad veloserviss domāts? Aizvedīšu, lai salabo meistari. Nu, lūk, izvēlējos labāko veloservisu kilometrus sešpadsmit lielā attālumā un stūmu savu minamo prom. Trīs stundas stūmu, bet, nieki, prātā bija skaista aina, kā es, matiem plīvojot, traucos atpakaļ uz mājām. Riepiņas piekačātas, zobratiņi maigi tirkšķ, sēdeklītis ērts. Iedomājos, kā es izmetu loku, kaut kur gar Daugavu. Kas zina, varbūt sagaidu saulrietu, pusguļus atspiedies pret savu spēkratu, apjaušot, ka nekāds smirdīgs tramvajs man nav jāgaida. Saulei paslēpjoties aiz apvāršņa, kad krēsla jau klājusies pār zemi, atstarotājiem jautri mirdzot, es traucos pa tukšajām ielām uz mājām. Izklausās burvīgi, vai ne?

Ne sūda. Atstumjos pie veloservisa, a, tur, kaut kādi divdesmit šitie te, velosipēdisti tajās polsterētajās bikšelēs, ar kaut kādiem trīs milimetrus bieziem velosipēdiem, ķiverēm un ūdens pudelēm. Nu, neko, stāvēšu rindā. Pēc divām stundām, kad beidzot tieku līdz letei, saku: “Salabojiet, saimniek, velosipēdu. Braucams nav.” Saimnieks tā pamet acis uz manu ātrumnieku, tad uz mani un saka: “Nekādi nevaru, puis. Rinda līdz nākamā gada Ziemassvētkiem. Brauciet janvārī, tad gan mierīgi.”

Sarkans aiz dusmām paliku, goda vārds. Domāju, atstāšu veikalā un pats maukšu prom. Šiem nekas cits neatliks kā saremontēt. Atstutēju veļiku pret leti un eju prom. Izeju ārā, garastāvoklis uzlabojas, domāju – ieiešu, pavei, aliņu iekapāt krogū. Sacīts darīts, izkapāju trīs aliņus, eju ārā, skatos – mans veļiks pie misenēm guļ. Ne riepas mainītas, ne zobrati eļļoti – guļ un guļ. Ko man bija darīt? Protams, ka aizgāju aliņu padzerties un izdomāt tālāko rīcības plānu. Izdzēru aliņus trīs un, eureka! Neba man rokas no dirsas aug. Salabošu pats, naudiņu ieekonomēšu. Sak, saremontēšu un aizvedīšu pēc tam uz veloservisu, ķipa, salabojiet, salab… aaaa… pavei, pats salaboju. Un tad lai brīnās un pirkstos kož, ka klientu gar degunu palaiduši.

Stūmos tad nu tīri priecīgs mājās, jo, ziniet, amatnieku lietas man vienmēr ir gājušas pie sirds. Vēl tagad sirdī silts paliek, kad atceros, kā reiz vecā koka celmā sadzinu sešdesmit naglas vai izjaucu radioaparātu Gauja un saliku atpakaļ tā, ka pāri gandrīz nekas nepalika. Bija, lūk, ķēriens puisim, bet, redziet, kaut kas iegrozījās šā un tā, ka mākslās aizgāju. Traumēja noteikti tas, ka bērnībā no Lego pulciņa izmeta, jo nebiju piecdesmit santīmus samaksājis.

Tātad, pēc stundām četrām biju mājās un uzreiz ķēros pie remontdarbiem. Tiesa, pēc divām sekundēm atskārtu, ka man taču nav nedz alus, nedz rezerves daļu. Skaidrā taču nestrādāšu un riteņa kameru no zeķēm netaisīšu, ne? Skrēju uz veikalu pēc alus un, tā kā riteņu veikali bija jau ciet, pārnācis mājās, dzēru alu un skatījos Staigājošos miroņus.

Nākamajā dienā, saprotams, veļiku netaisīju, jo uz paģirām neko remontēt nedrīkst – varot gaisā nejauši uzsprāgt. Tomēr, nepagāja ne trīs dienas, kad stāvēju velosipēdu veikalā un pieprasīju gumijas kameru. Būtu es zinājis, ka, lai nopirktu sūda kameru veļikam, ir jābūt kodolinženiera izglītībai, es būtu ar skrituļslidām braukājis. Bļā, nu kā lai es vienkāršs cilvēks zinātu veļika kameras kaut kādu apkārtmēru un vēl platumu. Kas es, ar lineālu tās mēru? Nu, labi. Pārdevējs prasa, kas par riteni? Pilsētas? Kalnu? Šosejas? Es saku, nē, ser, nav neviens no minētajiem, man, redziet, ir ātrumnieks ar veseliem astoņpadsmit ātrumiem un Šimano pārslēdzējiem.

Kameras uzreiz dabūju. Vēl atlaidi iedeva un ardievas pamāja. Lūk, serviss, kad tev ir pieklājīgs velosipēds nevis kaut kāds šosejnieks ar kameras izmēriem.

Atnācu priecīgs mājās un uzreiz apgāzu savu riteni augšpēdu un attaisīju aliņu. Sākšu ar tām kamerām, nodomāju. Ar nazi stundas laikā atbrīvoju riteni no riepas, atradu kameru, bet tak nevar noraut nost. Izrādās, ka viss ritenis jānoņem. Protams, to bija pieskrūvējis Māris Šveiduks, jo ne ar atslēgu, ne plaķenēm nevarēju to dabūt vaļā. Beigās, kad ar āmuru reizes sešas iežvidzināju, tad padevās.

Ar aizmugurējo riteni savukārt gāja bēdīgi, jo nekādi nevarēju pārkniebt pušu ķēdi. Labi, ka beigās izrādījās, ka ķēdi nemaz nevajag kniebt pušu, jo ritenis, ja stipri parauj, tad tāpat nāk nost.

Noslaucīju sviedrus un ķēros klāt kameras uzlikšanai. Ilgi nevarēju saprast, kur jābāž tas mazais kameras pimpītis, kur gaiss iet iekšā, bet beigās atradu caurumu ratā un ar cirvja pietu iedzinu iekšā. Drīz vien dabūju raut kameru atkal nost, jo rats prasījās pēc dušas, tāpēc stiepu to uz vannasistabu un apstrādāju ar šļūteni. Ielicis ratus vēl pāris stundas pamērcēties, devos skrūvēt nost ričukam stūri. Ar zāģa palīdzību man tas izdevās visai ātri, tomēr tajā brīdī man jau viss bija līdz kaklam, jo es nevarēju vispār saprast, kāpēc es ņēmu to stūri nost.

Domāju, likšu stūri atpakaļ, bet izrādās, ka tā ir nozāģēta nost. Jezusmarija, tagad būs ar svarku jādod vaļā. Nu, ko vajag to vajag. Vēl pagājušajā nedēļā redzēju, kā kaimiņš metina divus koka gabalus kopā. Aiziešu rīt līdz viņam. Bet vispirms jāieeļļo ķēde un visi zobrati. Paņēmu, protams, slaveno WD-40 un maucu kā ar matu laku. Visu ķēdīti, grīdu, kaķi, nu, visu smuki apspricēju. Tad tā forši domāju iegriezt pedāļus, sacīts, darīts, griežu un, hujakš, pirksts pats kaut kā starp zobratiem un ķēdi ielec. Kviecu kā sivēns, asinis, puņķi visās malās. Ziniet, es pēc dabas straujš cilvēks un no dusmām maķenīt apstrādāju savu ričuku ar cirvi. Lūk, un kaut kur ne tā iemaucu laikam, jo ķēde vairs negribēja sēdēt uz zobratiem ne par ko.

Nieki, zelta rokās pat krāns ir ģitāra. Drošu soli gāju pakaļ ratiem, kas mirka vannā. Visu smuki noslaucīju un domāju likt kameras un riepas virsū. Uzliku kameras uz rata, pimpītis vietā, viss akurāti, bet, kad taisījos likt riepas virsū, izrādījās, ka tās ar nazi ir sagrieztas. Dievs tēvs debesīs, nu, rokas nolaidās. Piesēdu iedzert un pārdomāt remontdarbu tālāko gaitu. Nospriedu, ka būs jāpataujā kaimiņam, vai viņš riepas arī var sametināt. Noliku stūri un riepas pie malas un norāvu ričukam sēdekli. Sēdeklis jau labs, bet, lūk, caurums galvas lielumā izēsts. Ilgi domāju, kā lai aizlāpa, bet beigās aizsviedu prom un nolēmu, ka vizināšos tāpat – bez sēdekļa. Zināms, ka tiem, kuri ātri brauc pa takām un kalniem, nemaz nav laika sēdēt uz tā sēdekļa.

Vairs arī nekā darāma nebija, tāpēc ieliku atlikušo veļiku mērcēties vannā uz nakti, bet pats gāju iedzert. Tad jau, kā saka, rīt sametinās un brauks dziedādams kā gailis.

5 cilvēku tipi, kurus tu satiec darbā

lenin

Zināms, ka darbā var satikt dažādus jaukus cilvēkus. Nu, nevis jaukus, bet kretīnus. Ne jau visi ir kretīni, protams. Ir arī daži jauki cilvēki. Nu, skaidrs, ka ne jau uzreiz jauki. Lādzīgi, kā saka. Pašsaprotami, ka ne jau vienmēr lādzīgi. Dažreiz vispār neciešami. Gluži vai kretīni. Dažreiz pat uz darbu negribās nākt, cik daudz tur kretīnu. “Kretīnu kantoris,” cilvēks no rīta, pie spoguļa stāvot, saka, “vieni mūjābeļi, a, man ar tādiem, bļin, mētelis uz viena pakaramā jāglabā.” Nekas jau tam cilvēkam, protams, neatliek, kā iet uz darbu. Kaut pa seju mizo, bet, lūk – jāiet. Nauda, redziet, jāpelnī. Tieši tāpēc darbā vienmēr sanāk visādi jocīgi cilvēki. Paši nemaz nezina, ka ir jocīgi. Viss viens – jauki vai kretīni – tāpat jocīgi. Tāpēc, rekur, daži cilvēku tipi, ko katram var gadīties sastapt darbā.

Slimais

Šis cilvēks ir lielākais nelietis un kretīns. Nē, ne jau tāpēc, ka viņš visu laiku slimo, bet gan tāpēc, ka visu laiku dirš, ka slimo, lai nebūtu jānāk uz darbu. Tak, filmas mājās skatās vai ar mopēdu vizinās pagalmā. Nu, ne jau ar mopēdu gluži vizinās, bet sēž uz soliņa, grauž saulespuķu sēklas un spļauj uz zemes miziņas. Apslimis skaitās. Šim cilvēkam vispār neeksistē tāda kautrība saslimt. Ņem un saslimst. Vājprāts kaut kāds. Turklāt priekšniekam nevis uzraksta bijīgu īsziņu, bet pazvana sešos no rīta: “Labrīt, priekšniek,” viņš saka, “būs vēji kaklu izpūtuši, darbā, lūk, nebūšu. Strādājiet vien paši,” vai: “Khe, khe, labrīt, saslimis esmu, saimniek, darbā nebūšu. Ar ko saslimu? Ar smagām paģirām kaut kā negaidīti sasirgu. Tagad jau ir tas laiks, ziniet, paģiras pa gaisu vien lido. Taisni vakar vēl Rihards bija ar paģirām atnācis uz darbu, būs no viņa pielipis. Nu, tad jau visu gaišu – ārstēšos.”

Protams, drīz vien pienāk diena, kad šis cilvēks patiešām ir sasirdzis ar viegli aizliktu degunu. Tad viņš darbā nav gadu vai divus. Atnāk pēc tam uz darbu un vēl dusmojas, ka par slimības naudu pat cigaretes nevarot nopirkt. Interesanti, ka kapā šis cilvēks pat netaisās gulties. Slimo tā veselīgi līdz deviņdesmit gadiem. Psihopāts kaut kāds.

Atvaļinājumu briesmonis

Zināms, ka šis ir pats šaušalīgākais kolēģu tips vispār. Ja šo varētu atbaidīt kā vampīru ar ķiploku virtenēm un krustiem, tad, ziniet, cilvēki ķiploku virtenēm un krustiem nokārušies vien staigātu. Visi gaida to brīdi, kad viņš aizies savā atvaļinājumā, bet trīc un dreb, un saslimst, kad tuvojas viņa darbā atgriešanās diena. Savā pirmajā darba dienā pēc atvaļinājuma viņš jau pirmais no rīta sēž savā vietā un viss tāds brūns, iededzis izliekas, ka strādā. Daudz viņš nerunā, nē, bet, velns tāds, gaida, kad kāds viņu apsveiks ar atgriešanos, paprasīs, kā gāja. Pie rokas tam glabājas 64 gigabaitu flešatmiņa – pilna ar fotogrāfijām no ceļojuma. Jā, fleška pilna līdz malām ar fotogrāfijām piebāzta. Nē, nē, ne jau ar dārgu fotoaparātu tās fočētas, kur katra bilde savus sešus megabaitus sver. Nē, nē, tak, ar parasto ziepi. Viena bilde, bļin – sešpadsmit kilobaiti. Jezusmarija. Un pilna atmiņas karte. Akurāt visi 64 gigabosi aizņemti. Lai dievs nogrābstās.

Nu, un tad pienāk tas baisais brīdis, kad šim cilvēkam ir radusies izdevība visus sapulcināt un uzsākt savu atvaļinājuma prezentāciju. Viņš mirdz kā Ziemassvētku eglīte, vaigi iesārtojušies, rokas satraukumā trīc, balss svinīga, acis manīgi šaudās lūkojoties, vai tad visi kolēģi ir sanākuši. Tad katram tiek iedota īkšķa naga lieluma ārzemju konfekte vai kaut kāds turku saldums, ko ceļotājs atvedis no tak jau Turcijas. Tad sākas fotogrāfiju rādīšana mazā 17 collu ekrānā. Pirmās tūkstoš fotogrāfijas sastāv no kadriem autobusā vai viesnīcā, protams, bet nākamajos desmit tūkstoš kadros miglaini redzama kaut kāda pludmale, krūmi un ēdnīca. Skaidrs, ka par katru bildi šis kolēģis tiecas pastāstīt veselu stāstu – ko ēdis, ko dzēris, kā sauļojies, cik ļoti čurāt gribējies un tā tālāk līdz naktij.

Sūdīgākais ir tas, ka šis kolēģis ir iemanījies pa lēto nopirkt biļetes un brauc uz Turciju vai Grieķijas salām divas reizes gadā. Taisni vai no darba prom jāiet.

Gvelzējs

Lūk, šis ir tas kolēģis, kuram ir tā, goda vārds, nesaprotamā spēja visu dienu kaut ko gvelzt. Kurš tik pagadās blakus, tam sagvelž kaut ko. Gatavās dieva zīmes sagvelž. Ne ar smalkumu un pieklājību šo cilvēku var aizvērt, ne ar benzīnā piesūcinātu lupatu. Un kā viņš prot gvelzt! Pilnīgi par neko. Sers atradies. Tā, it kā uzstātos literatūrzinātnes konferencē, kur, stiepies vai raujies, 30 minūtes kaut kas jāgvelž. Un nemaz nedomā viņam kaut ko pateikt. Viņš meklē tikai labu klausītāju un necietīs, ja arī tu gvelzīsi.

Kas pats galvenais – nedrīkst viņam acīs skatīties no rīta. Tikko kā atnāksi uz darbu un ieskatīsies viņam acīs, tas sātans iedomāsies, ka tu briesmīgi vēlies klausīties, kā viņš kalotkas vedīs parīt mainīt uz servisu un uzreiz tev klups virsū. Viņam neinteresē, ka ir cilvēki, kuri no rītiem vēlas nevis runāt, bet, kā saka, apēst gramu polonija vai šķipsniņu citas indes. Viņam, lūk, ir vajadzība katru rītu kaut kam kaut ko sagvelzt. Stāv, ziniet, ar kafijas krūzi tāds, atbalstījies ar dibenu pret jūsu galda malu un gvelž. Labums tāds, ka ar laiku var izstrādāties imunitāte dzirdēt, ko šis cilvēks saka. Atliek tikai māt ar galvu un ņemties ar savām lietā. Savādāk jau nekā.

Mēmais

Šis ne vien negvelž un nerunā, bet pat labrītu padot negrib. Sēž ierāvies kā tāds gliemezis savā mājā un ne vārda. Kaut ar nokaitētiem iesmiem baksti – neko nesaka. Cirvim skaidrs, ka kaut ko perina. Labākajā gadījumā – iedomīgs. Kautrīgs? Muļķības. Šitādi pasaules vēsturē vislielākie nelieši bijuši. Zin, sēdēja tāds kluss un kautrīgs Arvīds darbā, nevienu netraucēja, tak jau gudrs bija, sēdēja klusi kaktā līdz mājās ar traktoru tā ielika upes dambī, ka sešas saimniecības applūda.

Ar klusajiem nekad un neko nevar zināt. Vienreiz dzirdēju stāstu, kā viens puisis, kurš vispār tika uzskatīts par mēmu (pat invaliditātes grupa esot bijusi), pa naktīm piedzēries radio esot uzstājies. Dziesmiņas dziedājis, dzeju deklamējis, spriedis par politiku, mākslu. Pat tāds kā viedokļa līderis esot bijis. Lūk, bet pa dienu – mēms. pie tam cilvēki domājuši – nu ja reiz mēms, tad jau arī kurls. Kā tad citādāk? Nu, un ņēmušies viņu caurām dienām izsmiet – dziesmiņas aiz muguras dziedājuši, satīriskas poēmas sacerējuši, mēdījušies. Bet viņš, sātans tāds, pa naktīm visu to radio atstāstījis. Ar īstajiem vārdiem, personas kodiem. Nu, tā lūk. Tāpēc ar klusajiem labāk, ziniet, uzmanīgi.

Pavārs

Šis cilvēks ir pašpasludinājis sevi par darba pavāru, tāpēc neko citu nedara, kā visu dienu darba ķēķī šmorē. Pašsaprotami, ka pats sev šmorē. Rītu šis cilvēks uzsāk ar lašmaizītēm, bļodu karsta buljona un tasi zaļās tējas, pie kuras vēlāk piekož milzīgu tuplu. “Zobu šķirbas tā kā būtu aizsmērētas,” pēc vārgās maltītes viņš pie sevis čukstus nopurpina un dodas atpakaļ uz virtuvi. “Strādāšanai vajag kārtīgu dūšu,” viņš dudina un tik velk no ledusskapja cūkas galvu ārā, “galertiņš būs uz goda, mmm.”

Nu, un tu tikai sēdi un klausies, kā virtuvē klaudz katli, šķind pannas, šķīvji. Pēc dažām minūtēm jūti – gaisā uzvirmo kārtīgas rajončika ēdnīcas smārds. Vārās, cepas, šņāc un kūp. Lūk, pavārs gatavo pusdienas. Mārtiņš Rītiņš, bļin. Smerdelis, lūk, kas viņš ir. Ziniet, kā kara laikā bija? Staigā, staigā čalis pa tranšejām, pēkšņi, jūt ar degunu – kaut kas labi nav. Ož tā jocīgi. Tad šim pielec – gāze! GĀZE! Viņš kliedz un uzrauj galvā gāzmasku. Pārējie biedri arī uzmauc galvā gāzmaskas un, kā saka, dzīvo svilpodami. A, darbā? Kur nu gāzmaskas, kur nu kas. Sēdi tikai un osti sadegušas gaļas aromātus. Sak, solīja modernus darba apstākļus jaunceltnē, sanāca, bļin, bufete “Čaika”.

Piedzīvojumi pie zobārsta jeb baiļu anatomija

unnamed

Man, redziet, ir briesmīgi bail no zobārsta. Pie šī šaušalīgā paveida daktera mani pat ar uguni nevar aizdzīt, kur nu vēl ar kaut kādām tur zobu sāpēm. Reiz man zobs nežēlīgi sāpēja veselus trīs mēnešus. Naktis negulēju, bet pie zobārsta negāju ne par ko. Pa sienām, ziniet, staigāju, bet zobārstu uztvēru nevis kā atbrīvotāju no manām mokām, bet drīzāk kā briesmekli, kurš, baudas un kaisles slienām šķīstot, mocīs mani līdz es atdošu savus vecākus “Stūra mājas” pagrabiem.

Manu baiļu saknes rodamas bērnībā, kad pie zobārsta devos svilpodams. Mamma vienreiz aizveda, jo vaigs man bija uzpampis tik milzīgs, ka cilvēki domāja, es aiz tā nez ko esmu aizbāzis. Neko nebiju aizbāzis. Zobam bija pakaļā. Nu, lūk, aizveda mani pie zobārsta, a, tur zobārstīte, ziniet, meitene, gadus astoņdesmit četrus jauna, smaida tik un smaida. Saka: “Puisīt, nebaidies, odiņš iekodīs un viss.”

Es domāju – nu ja odiņš, tad jau nieks vien ir, bliez vaļā.

Odiņš, bļin… Kā lika ar tamboradatu smaganā, likās ka spāņu inkvizīcijas nagos esmu nokļuvis. Tā vispār bija pirmā reize, kad uzzināju par tādu inkvizīciju. Kā iedūra, tā pats sev teicu – lūk, spāņu inkvizīcijas nagos esmu. Nezinu, kas tas ir, bet, goda vārds, spāņu inkvizīcija sagūstījusi.

Lai nu kā, bet sāpes nedaudz rimās. Domāju, labi, tad jau piedosim. Iedūra, ragana, bet, nu, lai jau dzīvo. Muļķis! Klausieties, klausieties – viņa man saka: “Puisīt, tagad es rekur šito spogulīti paņemšu, maķenīt apskatīšos un viss. Nemaz nesāpēs. Apskatīšos tikai un tad uzreiz zīžļājamo bārbalīti dabūsi.”

Nē, nu skaties, nodomāju, vai man žēl. Bārbalītes arī, ziniet, tajā laikā pa kaktiem nemētājās. Lūk, bet, ja sāpēs, tad likšu pa bieti. Skatīties ar spoguli vari kaut līdz vakaram, es tikmēr, ziniet, atpūtīšos. Tātad viņa ņem to spoguli un nāk tik man mutei klāt. Es kā begemots vēl atveru muti labi plaši, kad, pēkšņi, – Hrababam! manu galvu no aizmugures tajā miega tvērienā sagrābj māsiņa un tur cieši, cieši, kamēr zobārstīte, Mēdeja tāda, aizsviež spoguli, pagrābj milzīgas knīpstangas, nu, varu apzvērēt, ka no vīra instrumentu kastes tajā pašā rītā bija izvilkusi, aizķeksē manu zobu un ar visu spēku, nu, tā no dvēselītes, rauj to nabaga nevainīgo kaula gabalu no mutes ārā.

Jezusmarija, kā es kviecu. Runāja, ka poliklīnikā šitāda brēkšana nebija dzirdēta kopš lielā sivēnu slaktiņa 1989. gadā. Nu, bet izrāva, ziniet. Pašķīda zaļi strutu recekļi un zobs bija ārā. Kā pa sviestu aizgājis, zobārste tikai dūdoja, kamēr es, agonijā raustīdamies, sev zvērēju, ka kopš šīs dienas zobārstus uzskatīšu par saviem ļaunākajiem ienaidniekiem un baidīšos no tiem kā no buboņu mēra.

Lūk, tāpēc nesen trīs mēnešus negāju pie zobārsta. Biju pasūtījis Ibumetīna maisu no fabrikas pa lēto un tik dzīvoju nost. Ja jūs zinātu, cik drūmas dzejas nāk galvā, kad sāp zobs. Man liekas, ka Bodlēram, nežēlīgi sāpēja vismaz divi zobi. Arī Kobeinam, ziniet, nevis vēders sāpēja, bet zobs. Par vēderu izdomāja tā Kortnija, simts punkti. Nīče vispār no zobu sāpēm pat nomira. Pašnāvību netaisīja, jo gribēja kārtīgi izciesties un apvainot Dievu, ka viņš ir nomiris un nav Nīčem zobus salabojis. Jēzu Kristu arī nemaz krustā nepiesita. Patiesībā viņu pie zobārsta nomocīja. Tajā laikā tak zobus ar akmeni rāva. Pasaki tikai zobārstam, ka zobs sāp, uzreiz ar dūres lieluma kirbuli ielidinās. Sak, lūgtum, draugs, dzīvo vesels un uzmanīgi ar čupa čupsiem.

Arī es, sarakstījis četras klades dzejas, taisījos nomirt, kad man pazvanīja draudzene un pateica, ka ir pierakstījusi mani pie zobārsta, jo viņa vairs nevarot izturēt manu šaušalīgo vaidēšanu un dzejas.

Draudzeni, protams, sākumā nolādēju tā, ka Purva Inta būtu nobijusies, tomēr zobs sāpēja tik nikni, ka beigās nodomāju labi vien ir. Kas zin, sadakterēs varbūt un miers būs. Bet kā jau tas ironiskā kārtā bieži vien notiek, dienā, kad bija jādodas pie zobārsta, tas zobs, sātans tāds, pārstāja sāpēt. Lūgdams nepielūdzu, lai kaut nedaudz pasāp, jo, tak pašsaprotami – ja zobs nesāp, tad pie zobārsta nav ko meklēt. Es tajā brīdī kā muļķis, sak, ai, nav ko šodien darīt, laiciņš jauks, jūtos superīgi, eh, ko nez lai sadara? Aliņu iet iedzert parkā? hmmm… nē… hmmm… ā, eureka! aizstaigāšu taču pie zobārsta, rau, kur laba ideja.”

Tā arī gāju – lēnām, papēžus velkot pa zemi, sniega un lietus miglai krītot sejā. Gāju izmisis, skumjš, nolādēts. Līdzīgi noteikti uz giljotīnas pusi vilkušies daudzi nevainīgi cilvēki. Laimīgie! Viņi vismaz zināja, ka spīdzināšanas nebūs. Šņakts! Un miers. Runā jau, ka cilvēki kā tādas vistas skrien, rokas vicinādami, pat pēc galvas pazaudēšanas. Tas vismaz ir jautri. Nevis kā man, bēdulim, jāvelkas uz spīdzināšanu un pēc tam vēl uz darbu atpakaļ. Pusdienas paēst skaitās aizgāju, sasodīts.

Nonācis pie Aīda vārtiem, es ar asarām acīs satvēru rokturi un uzreiz to atlaidu. Nē, neiešu. Bēgšu prom. ne gailis pakaļ nedziedās. Autobusā iekšā un uz mežu slēpties. Goda vārds, apsvēru tādu iespēju. Tomēr, ziniet, nokaunējos. Atcerējos, kā trešajā klasē vienreiz aizbēgu no brīvpusdienām, jo tur biezpienu lika ēst. Ar suņiem tak pēc tam meklēja. Nokaunināja, ka talonus izniekoju, un biezpiens bija jāēd par sodu dubultā.

Ar pārcilvēcisku spēku atrāvu pekles durvis un iegāju iekšā. Stāvu gaitenī, tumsiņā un iezaļganu seju tikai ausos. Smird. Smaka šausmīgāka kā omammas zāļu skapītī. Es vispār labāk kakas ostu, nekā tās zobārstu vielas. Saņemos, paeju tālāk un redzu – otrās telpas dzīlēs sēž krēsls. Šaušalīgais moku verķis! Paradoksālais briesmonis, kas paredzēts, lai mokoties būtu ērtāka gulēšana! Nolādēts esi! Nē, bēgšu, lai sātans jūs visus parauj! Bēgšu!

Tas viss man izskrēja caur galvu mirkli pirms no sazin kādas alas izleca ārā zobārstīte. Meitene gadus 90 jauna, dūdodama man prasa vai tad es tas, kuram zobs šaušalīgi sāp? Es saku – nē, draudzenīt, vairs jau nesāp. Atļaujiet – iešu mājās. Par velti traucēt atnācu. Zobu vairs pat nejūtu. A, šī, uzreiz – ā, nesāp? Slikti, slikti, tad jau būs nomiris. Rausim ārā. Jezusmarija, domāju, kurš velns raustīja aiz mēles atzīties, ka nesāp. Es uzreiz nu, nav jau tā, ka nesāp. Vispār jau sāp tā, ka kājās knapi stāvu. Neraujiet ārā. Sāp briesmīgi. Urbiet, cērtiet, bet, dieva dēļ, neraujiet, pažēlojiet.

Sēdies, bērns, ko nu tik nobijies, viņa vēl man prasa. Es saku nu, tāpat, ziniet, no, zirnekļa nobijos, rekur kaktā sēž. Tak, bļin, no jums baidos, no jums baidos vairāk kā no nāves!

Ziniet, kas notika? Viņai tikko manāmi ietrīsējās lūpa, acīs sariesās asaras. Viņa lēnām salika rokas klēpī un nodūra galvu. Es redzēju, kā pār viņas vaigu ātri norit dzidra asariņa, ko viņa veikli, it kā kaunēdamies, noslaucīja ar piedurkni. “Piedodiet, es negribēju,” viņa tikko dzirdami nočukstēja, “mani laikam neviens nemīl”.

“K..k..ko jūs..,” es satrūcies jautāju un uzliku roku uz viņas pleca, “man negribējās jūs sāpināt. Es jau tikai tā, ziniet, aiz savas neuzmanības. redziet, esmu tāds pastulbāks gadījies.”

“Ek, beidziet, es taču zinu,” viņa čukstēja, “visi baidās no manis. Pat mans vīrs baidās, jo domā, ka es viņam izurbšu zobus, kamēr viņš guļ.”

“Nnnē, nē, nav tā,” es galīgi sašļucis teicu, “jūs noteikti pārspīlējat, jūs taču visi mīl, beidziet, beidziet.”

“Nē, nemīl, man pat darbā nav ar ko aprunāties, jo neviens no klientiem nevar man atbildēt. Vatēm un sūkņiem pilnas mutes, vai ziniet. Neviens nevar atbildēt man, vai paslavēt mani, cik skaistu plombu uztaisīju vai cik veikli zobu pieslīpēju.”

Pār vaigu viņai noslīdēja vēl viena asariņa. Mana sirds plīsa vai pušu. Kāds es biju muļķis…

Viņa nedaudz pacēla galvu, palūkojās logā, viņas acīs es redzēju pasaules skumjas un sāpes. Es taisījos saņemt viņas rokas un izteikt savu pateicību, kad -HRABAMS!- Pēkšņi, mani no aizmugures tajā miega tvērienā sagrāba māsiņa.

“Ahahaahaha, iekriti, puika!” Zobārstīte iebrēcās un paķēra divmetrīgu šprici. “Tūliņ mēs tevi izurbsim, ai, cik jauki būs. Līdz pašām smadzenītēm, hahahahaha,” viņa rēca, kamēr māsiņa man ar vienu roku stūma mutē vates tamponus un siekalu sūkni.

“Velnene! Slurp, slurp. Mēdeja! Slurp. Es tev noticēju, ragana! Slurp,” es, siekalām šķīstot, bļāvu, līdz man tika smaganā iedurta šprice, liekot manai mutei kļūt šļauganai un nevarīgai sakarīgi kliegt. Es padevos un atkritu krēslā, kamēr zobārstīte gatavoja lielāko urbi, lai varētu tikt pie manām smadzenēm.

Lūk, brālīši, tieši tādēļ es pie zobārsta vairs nekad neiešu. Dzīvošu ar pagaidu plombu, pie pakaļas. Tiem velniem uzticēties nevar. Nu nevar ne par ko.

Migrēna – tu mans mirdzošais lāsts

migrema_2

Šī eseja ir veltīta visiem tiem nelaimīgajiem, kuriem tāpat kā man reizēm smadzeņu sazin kurā daivā kaut kas saiet pilnīgā dirsā un nākas piedzīvot to riebīgo procesu, ko daži lohi sauc par “tās taču tikai galvassāpes”, paši cietēji par “bļaģ, tūliņ būs”, bet dakteri – par “Zolmitriptāns – viena tablete uzreiz pēc migrēnas lēkmes.”

Lūk, ar migrēnu ir tāpat, kā ar hemoroīdiem – neviens nesaprot, kas tie tādi ir, kamēr pašiem dibenā nav sametušies. Lielākā daļa cilvēku domā, ka migrēna ir tad, kad sāp galva. Piemēram, čalis visu nakti dzēris šņabi, kopā ar alu un šampānieti, no rīta vaid, ka viņam nereāla migrēna. Nevis paģiras, bet migrēna. Vai kāda dāmai, kurai krogā Labietis atteicās uzjaukt zemeņu daikiri, pēkšņi sākas migrēna. Nevis debilisms, bet, lūk, migrēna. Tāpēc, kad tev pašam sākas migrēna, tu vairs necenties paskaidrot, ka tās nav parastas galvassāpes, bet vesels diezgan sūdīgu apstākļu, stāvokļu un sajūtu kopums vairāku stundu garumā. Tu vairs to nevienam neskaidro, un, ja kāds pajautā, kāpēc tu izskaties pēc dārzeņa, tu vienkārši pasūti viņu dirst.

Fortūna mani labi ieredz, tāpēc mani migrēna piemeklē akurāt vienu reizi mēnesī un ir pietiekami paciešama, lai man būtu vēlme to apcerēt. Migrēna man var sākties nekad neparedzamā dienas laikā. Vissūdīgāk, ja tas notiek no rīta, jo tad tuvāko dažu stundu laikā nav iespējams pie datora normāli neko nedarīt, sakarīgi uzvesties vai dzert kafiju. Iedomājies, tu atnāc priecīgs uz darbu, apsēdies pie datora, atver savus Word, Excel, Šmekscel failu, vienalga, sāc strādāt un, pēkšņi, sajūti tādu abstraktu klikšķīti smadzenēs – klik-  un viss. Pēc šī nosacītā klikšķa viss ir skaidrs. Tā maucība sākas.

Tas mirklis ir ārkārtīgi interesants. Tev nekas vēl nesāp, vienkārši, vienā brīdī tu pēkšņi zaudē jebkādu spēju koncentrēties, datora ekrāns pēkšņi pārvēršas par saules spilgtuma pleķi, no kura ārā nāk nokaitēti iesmi, tu lēnām, lēnām paliec ļoti stulbs, apjucis un zaudē spēju loģiski spriest. Cilvēku balsis aizlido kaut kur tālumā, tavas rokas vairs nav tavas, tava balss kļūst sveša tev pašam, tavs dibens sāk tirpt, bet kājas sabrūk putekļos. Un tas ir tikai sākums.

Pēc pāris minūtēm sākas nemiers. Tu iebāz rokas kabatās, it kā meklēdams kaut ko, kabatā tu atrodi vienu centu, kuru tu izsvied pa logu, tad tu padzeries no tukšas krūzes, pielej krūzi no ūdens krāna, noliec to plauktiņā un aizej uz tualeti. Tur tu nomazgā rokas un pačurā. Paskaties spogulī un pārbīsties, tad tu izej no tualetes, aizmirsti krūzi, aizej atpakaļ pie datora un apsēdies. Sekundi tu urbini degunu un atkal piecelies kājās, lai aplietu līdakas asti ar koka kolu. Tad tu aizver acis un tumši sarkanajās dzīlēs ieraugi to, no kā baidījies. Tas tuvojas. Mirdzošais, ugunīgais, apbrīnojami skaistais un ņirbošais punktiņš, kas ir nedaudz līdzīgs tām spīdīgajām strēmelītēm, ko deviņdesmitajos karināja uz Ziemassvētku eglītēm. Tas tuvojas. Migrēnas priekšvēstnesis, migrēnas aura, imigrante Laura, sauc kā gribi, bet tas tuvojas, lēnām kļūstot arvien lielāks un ņirbošāks.

“Fak, sākas”, tu nočuksti un padodies liktenim.

Tuvākās pusstundas laikā mazais mirdzošais punktiņš ir izaug par lielu, žilbinošu tārpu un nolaupa redzi vienai no tavām acīm. Man parasti tā ir labā acs un, ja dakteris kādreiz prasīs, vai man bieži sāp galva, es atbildēšu, nē, bet vēzis man noteikti ir galvas labajā pusē.

Lūk, šajā mirklī jau ir pilnīgi neiespējami saredzēt tādas nesvarīgas lietas kā burtus datora ekrānā, cilvēku sejas, kājas, rokas un dibenus. Tava uzvedība pamazām kļūst pavisam neadekvāta, jo apjukumam un neattapībai klāt nāk nespēja saredzēt pusi no tā, kas notiek tev apkārt. Telpa kļūst par pamatīgu orientēšanās izaicinājumu. Lai slavēts Dievs, ja izdodas nokļūt tualetē un izslēgt tur gaismu. Hello darkness my old friend, bļe.

Tomēr mirdzošais tārps ilgi nesēž tavā acī un lēnām aizbrauc kaut kur pa labi, līdz pazūd pavisam. Kad tas ir pačibējis, tu tiec iemests tukšā, drūmā pasaulē, un sāc lūgties, lai tas mirdzošais briesmonis nāk atpakaļ. Šķiet, ka kāds tavas smadzenes ir sagrābis rokās un cenšas izspiest no tām kaut kādu zapti. Mežonīgas sāpes kā Hēfaista cirvis pāršķeļ tavu galvaskausu, bet no tās neizlec Atēna, nē, izlekt taisās vienīgi brokastīs ēstā tostermaize no tava kuņģa. Hahaha, kādas vēl tabletes, muļķi! Ja tu neiedzēri tableti jau auras laikā, tad viss, cilvēk, pakaļā. Bet nē… Tu tomēr aiznesies uz aptieku, kur, ar asinīm pieplūdušām acīm, pieprasi puskilogramīgo Ibumetīnu, bet, kad tevi pasūta dirst, tu nolādi visu dzīvo radību, visus, visus, kas smaida, kas sarunājas, kas bauda dzīvi! Nolādētie!

Šausmīgas galvassāpes, pie velna! Tu brauc uz mājām no darba un lūdz Dievu, kaut tava draudzene, sieva, mamma, tētis, vecmamma, kaķis nebūtu mājās, jo savādāk viņiem visiem būs beigas. Tu esi kļuvis par nejauku un netaisnu briesmoni, kurš savā mežonīgajā migrēnā vainos pašu tuvāko cilvēku.

Mājās, uztaisījis gadsimta skandālu, tu, šaušalīgiem vaidiem un lāstiem gāžoties pār lūpām, liecies gultā un ceri nomirt. Nesanāk, jo tu uz dažām stundām iekrīti murgainā un neveselīgā miegā. Kad tu pamosties un atver acis, tu vairs neesi mājās, nē, tu esi pamodies šaušalīgi drūmā, tukšā, cilvēkam naidīgā vietā. Galvassāpes ir pārvērtušās par tādu trulu dunoņu, bet tu par melnu tārpu, kurš nekādi nespēj attaisnot savu eksistenci un piespiest sevi izkāpt no gultas.

Ja izdodas to visu pārdzīvot un aiziet vēlreiz gulēt – nu jau pilnvērtīgā naktsmierā – tad var sevi apsveikt, jo kārtējā migrēnas diena ir nolauzta, neizdurot sev acis vai nenogalinot kādu. Nākamais rīts nāk kā svētība, kā balva par nepelnīti sūdīgu dienu. Nākamā diena ir skaista, jo mirdzošais Mīnotaurs savu upuri ir paņēmis.

5 studentu tipi, kas sastopami skolā

aitarsunklara

Katrs, kurš ir studējis, piekritīs, ka studenti ir dīvaini. Vēl dīvainākus cilvēkus var satikt tikai tramvajā vai stokmanā. Bieži arī darbā. Es arī esmu studējis. Vispār, studēju joprojām. Paldies Dievam, ka studēju, jo, ja nestudētu, noteikti sēdētu cietumā. Tāpēc studēju. Vispār jau nestudēju, bet lielākoties skatos uz kursa biedriem, kuri studē. Kolorīti ļaudis. Katrs ar savu raksturiņu, ziniet. Sēž un mācās kā tādi Ļeņini, tomēr bieži vien neko nerubī. Goda vārds, nerubī. Es jau arī nerubīju. Izsauc pie tāfeles, prasa, uzraksti nominatīva daudzskaitli. Es, hujakš, ģenetīva vienskaitli uzrakstu. Beigās vēl pastrīdos, pakašķējos, pierādu, ka augstāko izglītību mūsdienās var iegūt pat pilnīgs idiots. Tak, dzīve māca nevis skola. Lūk, tramvajā visu var iemācīties, kas dzīvē vajadzīgs – kā sūdu no snikera atšķirt, kā konduktoru retorikas džungļos ievilināt, kā invalīdu notēlot, kad vecūksnis grib tavā vietā sēdēt. Visu iemāca tramvajs. Bet, Dievs ar tramvaju. Lūk, labāk pieci studentu tipi. Visus atpazīsiet. Ja nē, tad jūs neko nerubījat.

 

Tas, kurš visu laiku māj ar galvu, bet neko nerubī

Šim studentam nav labi ar galvu. Viņš lekcijās visu laiku sēž taisnu muguru un cenšas izveidot acu kontaktu ar pasniedzēju, lai nekavējoties varētu tam piekrist. “Jā, jā, tieši tā! Pareizi tu saki, vecā!” Viņš bez vārdiem saka pasniedzējam. Brīžiem šis students vēl zinoši pasmīn vai pat iespurdzas, it kā pats būtu sēdējis blakus Sokratam, kad tas sofistus nodirsa. “Nu ja, tieši tā arī bija, hah, tie gan bija laiki,” viņš māj ar galvu, piemiegdams ar aci pasniedzējam.

Reiz es rūpīgi novēroju kādu studentu, kurš kādā ārkārtīgi garlaicīgā lekcijā par valodas sintaksi, sēžot pēdējā solā, miga ciet, bet tāpat visu laiku māja ar galvu un piekrita lektoram kādā visai sarežģītā jautājumā. Pēc brīža viņa galva jau atradās starp ceļiem, bet līdz zemei nostiepās sudrabaina siekalu stīga, it kā savienojot viņu ar visu zemē apslēpto gudrību. Kad pasniedzējs viņu ar skaļāku balsi iztraucēja, viņš strauji izslējās taisns, iesūca mutē slienu un, ko jūs domājat, uzreiz simtsprocentīgi piekrita pasniedzējam.

Zināms, ka šie studenti zina pilnīgi visu. Himleru 18. gadsimtā kronēja par Bizantijas ķēniņu? Protams, protams, akurāt tā. Rēzeknes mērs izraisīja Trešo pasaules karu? Pareizi, kurš gan cits. Bībeli sarakstīja Homērs? Jā, jā, pats biju klāt. Un tā bez gala.

Šo studentu var atpazīt ne tikai pēc sparīgās galvas māšanas, bet arī blāvā, it kā mirušā skatiena, ar kādu tas skatās uz pasniedzēju vai tāfeli. Kā tur bija – gaisma logā deg, bet mājās neviena nav. Pareizi? Protams, ka pareizi.

 

Tas kurš visu laiku mācās, bet neko nerubī

Lūk, šis students ir īstākā zinātnes enigma. Viņš visu laiku mācās. Visu pieraksta līdz pēdējam sīkumam. Reizēm pat pārzīmē prezentāciju slaidus, kurus savā rūpīgi izmeklētajā kladē izrotā ar sarkanām vai zaļām vinjetēm. Viņš izpilda visus mājasdarbus un uz skolu klumzā pat ar iepriekšējā dienā lauztu kāju. Izklausās saprātīgi, vai ne? Nē. Par spīti savai uzcītībai šis cilvēks tāpat neko nerubī. Jo vairāk mācās, jo vairāk neko nerubī. Pilnīgas šausmas. Galvenais, ka viņš pats domā, ka kaut ko rubī, bet pa īstam nerubī tik stipri, ka nākas domāt, vai tikai viņš nav cilvēka ādā ieģērbies cirvis.

Pirmajā reizē, kad tu satiecies ar šo cilvēku, tevi pārņem cienīga bijība. “Lūk”, tu nodomā “nākamais prezidents vai kodolfiziķis”. Taču, kad nākamajā lekcijā šim cilvēkam paprasa, kurā gadā dibināta Roma, viņa seja sākumā ietonējas maigi sārta, viņš tā kā apmulst, tā kā nokautrējas, tad sekundes simtdaļā viņš paliek zili lillā, sāk drudžaini šķirstīt savus pierakstus un zem deguna bubināt: “pieci, divi, emmm, bzz bzz, astoņi, labradora bēres, sešpadsmit…” Pēc tam iestājas tik šaušalīgs klusums, ka ar roku var sataustīt šī nelaimīgā cilvēka kaismīgo vēlmi nomirt turpat uz līdzenas vietas.

 

Tas kurš nenāk uz skolu, tāpēc neko nerubī

Šo tipu ir visgrūtāk aprakstīt, jo viņš gandrīz vispār nepastāv. Ja arī eksistē, tad tikai teorētiski. Bet jocīgi – visi it kā viņu pazīst, uzskata par kursabiedru, rēķinās ar viņu, piesauc lekcijās, aicina uz pasēdēšanām vai neganti nodirš, tomēr neviens nekad viņu nav acīs redzējis. Tiesa, parasti kaut kāda Līga vai kaut kāds Andris ir vienreiz manījis viņu uz ielas, vai pat paspiedis roku kādā pasākumā, tomēr bieži vien pati Līga vai pats Andris eksistē, ziniet, teorētiski.

Pašsaprotami, ka šis cilvēks vispār neko nerubī. Iespējams, viņš rubī, bet stipri dzer un skolā iestājās, lai beigtu dzert un attaisnotu savu eksistenci, taču 31. augustā saprata, ka labāk dzert nekā mācīties un uz skolas pusi pat neskatās. Vispār diezgan stilīgi. Man patīk šis studentu tips. Kurš gan negribētu eksistēt teorētiski? Es, piemēram, ļoti labprāt.

 

Tas, kurš rubī tik ļoti, ka vairs neko nerubī

Šis ir briesmīgi gudrs. Visu zina. Pajautā tik. Bailes dažreiz paliek, cik ļoti cilvēks zina lietas. Protams, ka pats saka – es zinu, ka neko nezinu, bet tajā pašā laikā visu pastāsta. Tiesa, mīklās un dzejās vienmēr, piemēram: “Hei, Arvīd, cik pulkstenis?” Tu jautā gudrajam, kurš pēc pusstundu dziļdomīga klusuma atbild: “Manas dzīves pulkstenis jau drīz būs sitis mirstamstundu” vai “Au, Pičiņ, kurā gadā Augusts valdīja?” Pičiņš uzreiz: “Kāpēc jautā? Kāpēc tev jāzina? Ko tu gribi secināt? Kāpēc tieši Augusts?” Utt. Lūk, nav ar pliku roku ņemams, ne?

Gudrajam vispār neko nevar iestāstīt. Arī pasniedzēji neko nevar viņam iestāstīt. Draudzene vai sieva neko nevar iestāstīt. Mācītājs vispār neko nevar iestāstīt. Karoč, pilnīgas auzas. Turklāt viņš bieži klusē. Klusē tik stipri, ka liekas viņš kliedz nevis klusē. Kā ar nazi caur smadzenēm tas klusums iet. Varētu domāt, ka vērpj intrigas vai cenšas pierādīt Goldbaha hipotēzi, be nē – izrādās aizmidzis. Kad prasa, kāpēc aizmigi, atbild, ka grāmatu līdz pus pieciem no rīta lasījis.

Lūk, grūti ar to gudro. Liekas – gudrs, gudrs, bet beigās neprot tualetē podu ar birsti izšīberēt vai dāmai roku pasniegt, kad tā norāvusi peļķē uz gurķa.

 

Tas, kurš vienkārši neko nerubī

Šis nāk uz skolu, sēž, klausās, pieraksta, bet tajā pašā laikā cirka arēnā ar mopēdu vizinās. Viņu var atpazīt pēc tā, ka viņš ne tikai neko nerubī, bet pat nesaprot, kur atrodas. “Au, Ričiņ”, nerubītājam uzsauc kāds kursa biedrs, “ko dari?” Ričiņš pēc trīs stundām pagriež galvu un atbild: “Da neko, nažus zīmēju.”

Pasniedzēji parasti ir samierinājušies, ka šis neko nerubī un kādu jautājumu tam uzdot tikai tad, ja vēlas paši uz tiem arī atbildēt. Ir pat tāds jēdziens, ko es pats izgudroju: “viltus retoriskais jautājums”. Tas ir jautājums, ko viens cilvēks uzdod otram, zinot, ka otrs atbildi nezina un klusēs, ļaujot jautājuma uzdevējam pašam atbildēt.

Dzīvē šis cilvēks ir ārkārtīgi sirsnīgs. Viņš parasti ir no laukiem, tāpēc bieži runā par kaķiem, suņiem vai tārpiem. Dažreiz viņs runā arī par mopēdiem vai mammas audāku, kuru viņš reiz sasitis. Viņš nav slikts cilvēks. Ļoti labs cilvēks, tomēr viņam ir maz draugu, bet vēl mazāk ienaidnieku. Ziniet, viņš vienmēr dzīvo tā pa vidu. Nevienam īpaši nekaitē, bet tāpat daudziem besī. Tomēr tiem, kuriem viņš besī, nav nekādu izredžu ar viņu tikt galā, jo viņš, bļāviens, neko nerubī.

Kaut kādā mistiskā veida šis students vienmēr nokārto visas sesijas un beigās saņem gan bakalaura, gan nereti arī maģistra grādu. Un, kas vēl paradoksālāk, šis cilvēk pēc tam parasti pelna par jums desmit reizes vairāk, viņam ir pupaināka sieva, veselāki bērni un pēc nāves no viņa kapu kopiņas lapas nogrābj četras reizes mēnesī, nevis nevienu, kā jums. Turklāt ļaudis pēc tam bieži saka: “Vot pizģets gudrs cilvēks bija.” Šitā saka par cilvēku, kurš nu vispār skolā neko nerubīja.