Piedzīvojumi Tinderī jeb dialoga māksla

Tinder

Visi zina, kas ir Tinderis. Ja nezina, tad es pateikšu: Tinderis ir attiecību ģenerators, pašvērtējuma perforators vai, gluži otrādi – ego kairinātors. Bet, ja pavisam nopietni, tad jā, Tinderis ir tas rietumu smerdelis, kas atņēmis apmeklējumu un draud nogremdēt tādus pašmāju iepazīšanās portālus kā Gribu.lv un Seksam.lv. Es esmu diezgan vecmodīgs un konservatīvs, tāpēc jaunas lietas pieņemu ļoti lēni vai vispār nepieņemu. Tā arī nekad neesmu pieņēmis vaļīgās apenes, KFC un Ozola jauno albumu. Reiz man vajadzēja sešus gadus, lai pielaistu sev klāt jaunas bikses. Tinderi sākumā briesmīgi nodirsu, līdz nedabūju viedtālruni, kurus pirms tam arī biju nodirsis. Vienreiz pat nodirsu elektroniskās grāmatas, līdz nedabūju vienu. Reiz es tik stipri nodirsu velosipēdus, ka man tādu uzdāvināja. Tagad nodiršu divistabu dzīvokļus centrā ar terasi, sadzīves tehniku un labiem kaimiņiem.

Labi, tātad tiku pie Tindera. Sākumā biju vīlies, jo tajā nevarēja ielogoties ar manu rūpīgi izstrādāto Seksam.lv anonīmo profilu. Nācās reģistrēties ar Feisbuku. Piereģistrējos un uzreiz neko nesapratu. Kāds bija teicis, ka tur jāgrūž meiteņu bildes uz visām četrām debespusēm un tikai tad varot sagaidīt attiecības. Sākumā sagrūdu bez poņas kaut ko un gaidīju brīnumus. Nekas nenotika. “Laikam jānomaina mana profila bilde no Baphometa, Templiešu ordeņa dieva, uz savu pērno bildi pie Rundāles pils”, es prātīgi nodomāju. Sacīts darīts, bet tāpat nekas nenotika. “Jāgrūž vēl”, nospriedu. Jau biju sapratis, ka pa kreisi ir NEDER, pa labi DER, bet uz augšu – SUPERDER. Sēdēju uz poda un tik sūtīju vienu pēc otras visādos virzienos līdz pēkšņi! Hujakš! Ir match ar kaut kādu meiteni, kuru neatceros, ka vispār būtu grūdis. Giedre vārdā un dzīvo Lietuvā. WTF! “Kā tad mēs draudzēsimies, ja valodiņa nav pat kopīga?” es purpināju. Nu neko, lai tup. Grūžu tālāk – atkal match! Es jau zils uzpūties no lepnuma. Šoreiz feins meičuks. “Atceros, atceros, kā ar slaidu vēzienu tevi izgrūdu pa labi”, es smīnēdams noteicu un ņēmos gaidīt, kad viņa man uzrakstīs. Divi dienas pagāja, bet meitene nelikās ne zinis. “Gan jau viņai cits”, es, greizsirdības mākts, nodomāju, bet tad atcerējos, ka filmās zēni pirmie vienmēr raksta. Nu, davai, bliezīšu augšā. Lai iet klasika: “Tu ūdeni dzer?” es noprasu un, rokas berzēdams, gaidu atbildi. Atkal divi dienas riņķī un neviens neatbild. “Kas notiek?” es sev prasīju, spilvenu mīcīdams. “Vai es tiešām esmu tik neglīts?”, kaķi spaidīdams, es kliedzu.

Saārstējis salauzto sirdi, es atkal biju gatavs grūst meitenes. Grūdu, grūdu un kur bijis, kur ne – sagrūdu matchu! Šoreiz meitene ar stilīgi filtrotu bildi un labi pārdomātu attēla konceptu. Labi, rakstīšu savādāk: “Čau, kā sviežas?” uzrakstīju. Uzreiz atbilde: “Čau, labi!” Sēžu un blisinu acis. Sak, forši papļāpājām. Diez, kas tagad jāraksta? Labi, rakstu: “Paldies, man arī labi iet. Ko dari?” Meitene atbild: “Neko”. Uzreiz dusmīgs paliku un uzrakstīju: “ko tad izgrūdi mani, ja neraksti normāli, ko?”. Atbildi nesaņēmu. Plinti krūmos, tomēr nemetu. Sapratu, ka atslēga veiksmīgai sarakstei slēpjas ievadfrāzē. Izgūglēju visu internetu un atradu, manuprāt, visizcilāko ievadfrāzi. Sagrūdis jaunu match, rakstīju nost: “Čau Cinderella vai negribi būt mans Tinderfella?” Ha, ha, ha! Kā es smējos par šo asprātību. Perfekti. Nu viss būs štokos. Plānoju jau, kur vedīšu meiteni pirmajā randiņā: uz Čomski ieglušīt Senču brāli vai uzreiz pie senčiem. Ha, ha. Labi, Meitene atbild: “Don’t touch shit even with gloves on. The glove gets shittier, the shit doesn’t get any glovier.” Nezinu, ko viņa ar to domāju, bet sapratu, ka gribu viņu precēt. “Tā, tā”, es nodomāju, “puis, tagad tikai uzmanīgi, ar gaumi un prātu”. Trīs dienas domāju, ko rakstīt, beigās dievs vien zin kāpēc uzrakstīju: “mellenes kā pimpa gali, kā tev iet un ko tu dari?” Ziniet, ko viņa man atbildēja? “Cirvis”. Šitā mani neviens nebija nosaucis, kopš trešās klases, kad no visa spēka ar vēstures grāmatu iežvidzināju vienai meitenei pa bieti, jo biju viņā iemīlējies.

Uz pāris dienām atmetu Tinderim ar roku. Sak’ nevajag ar. Sagribēšu, dabūšu kaut sešus gabalus meiteņu uzreiz tāpat parkā. Tā es sev teicu un pēc pāris dienām dabūju parkā brīdinājumu par smēķēšanu un zaļu zirnekli aiz krāgas.

Pagāja laiks. Kādā vakarā, kad nebija īsti ko darīt, nolēmu atkal paspaidīt Tinderi. Ziniet, Tinderis ir lieliska aplikācija, laika nosišanai. Piemēram, tramvajs kavējas? Hop, hop, aizsūti pāris meitenes pa kreisi, dažas pa labi un tramvajs ir klāt. Vai pamosties no rīta, uzliec čaiņiku un, kamēr tas vārās, aizščolkā vienu otru tinderbildi virzienā pēc patikšanas. Kā saka, nevar jau tā gaidīt laimi rokas klēpī salikušam. Laimei ir jāpaiet pussolītis pretī. Šeit man prātā nāk kāds anekdots: kāds vīrs lūdz Dievu: lūdzu, lūdzu dieviņ, kaut es loterijā laimētu. Nekā. Vīrs lūdz nākamajā dienā atkal: lūdzu, lūdzu dieviņ, kaut es loterijā laimētu. Atkal nekā. Vīrs, jau izmisis, atkal lūdz: lūdzu, lūdzu dodi laimestu, dieviņ. Pēkšņi, paveras debesis un pērkondārdoša balss vīram saka: Idiot, nopērc taču vienreiz loterijas biļeti. Nu, lūk, katrs grūdiens Tinderī ir kā loterijas biļete lielajam dzīves laimestam, tāpēc nedrīkst vairīties, kaut uz poda sēžot, ieslēgt to un pasūtīt profilus uz visām debess pusēm.

Tomēr šoreiz man neveicās jau pašā sākumā. Sapratu, ka tehnoloģijām uzticēties nedrīkst, savādāk var nelabi beigties. Jāsaglabā tomēr tā spēja domāt arī pašam. Redz, kā man bija: sēžu un grūžu meitenes, pēkšņi: – Bams!- Bļe, Imants kaut kāds priekšā. Labi, ka pirksts nenotrīcēja un aizsūtīja Imi uz mājām pa kreisi, tomēr tagad allaž uzmanīgi aplūkoju katru profilu, pirms dodu tam zaļo gaismu. Redz, nav svarīgi, ka esi atķeksējis sieviešu dzimumu pie vēlamajiem rezultātiem, jo tāpat kā medus mucā var iehujārīt darvas piliens, tā arī starp meitenēm vienmēr var gadīties kāds Imants…

Tālāk arī negāja gludi. Joprojām nevarēju tikt skaidrībā ar ievadfrāzēm, uzrunājot dāmas. Ar vienu meiteni man bija kopīga interese atzīmēta: #teirdarbs. Nu, es uzreiz ķēros vērsim pie ragiem. Rakstu šai: “Sveika, meklē darbiņu?” Atbildē sekoja ātrs un konkrēts “Nē!”. Ar citu meiteni savukārt man bija desmit kopīgi draugi Feisbukā un viņa uzskatīja, ka tas būšot awkward turpināt saraksti. Jocīga kaut kāda… Citai atkal prasīju, cik resni ir viņas putni, bet vēl citai – vai tā mīlot mani. Vēl vienai jau dusmīgs uzjautāju: tev ir humora izjūta? Viņa man atsūtīja stulbu anekdoti un beigās atzinās, ka nospērusi draudzenei telefonu un sēžot viņas vietā Tinderī.

Iznāca jau arī pāris garākas drausmīgi žāvainas sarunas par sūdīgām grāmatām un neskatāmu avangarda kino, bet nekas prātīgs. Viss beidzās, kādā vēsā un drūmā jūlija vakarā. Es sēdēju kafejnīcas āra terasē un grimu vientuļās pārdomās par dzīvi, tās jēgu un nedrošajām iespējām, ko tā sniedz; es domāju par vientulību, melanholiju un to, ko darīšu, kad nespēšu vairs tajā atrast šarmu. Krūtīs ielija smagums, sērīga nopūta izlauzās no dvēseles dziļumiem. Bet tad, es atcerējos: man taču ir Tinderis! Es sasparojos, kļuvu priecīgs, saņēmos. “Es dzīvošu”, es sev teicu. Ieslēdzu Tinderi, gatavojos uz kādu jauku saraksti ar sev līdzīgu cilvēku, bet Tinderī… Tinderī vien skumjš paziņojums: “There’s no one new around you”.

 


Piedzīvojumi Sarkandaugavā jeb ardievas rajonam. I daļa

sarkandaugava copy

Sarkandaugavā dzīvoju jau gadus piecus. Tas ir pietiekami ilgs laiks, lai uz ielas manā virzienā vairs nelidotu tādi vārdi kā peģik, loh vai čmo, bet gan daudz cienījamākie – bratok, narmaļnij pacan vai zajibis čuvak. Esmu sapratis, ka tīri labi protu pielāgoties dažādām cilvēku grupām un dzīves stiliem. Tas pateicoties manai rūpīgi izkoptajai prasmei liekuļot un būt rūdītam divkosim. Kā vienreiz man pateica kāds piedzēries mācītājs: “Puis, pasaulē neizdzīvosi, ja maķenīt nepietēlosi, ka tevi interesē visi tie 7 miljardi lohu.” To viņš pateica pēc dievkalpojuma un man likās, ka viņš domāja, ka ir Dievs.

Bet Sarkandaugava vispār ir cita pasaule. Nopietni. Sarkandaugava ir kā Marss vai, nē – plakanā planēta Zitrona sešdesmit galaktikas tālāk. Cilvēki te, vai ziniet, ir pagalam interesanti. Viņiem nevajag tādas lietas kā, teiksim, pārtiku. Šeit vidējais cilvēks pārtiek no spirta kā tāds dakteris. Reiz, kad tikko biju pārvācies uz Sarkandaugavu, pie manis ciemos atbrauca mamma. “Dēls”, viņa saka, “aizskrej uz veikalu pēc saldskābās maizes kukuļa.” Kāda runa, skrienu ar, redzu – eureka! – stūra bode priekšā. Bet jau saprotu, ka tā bode ir no tiem aborigēniem, kurā vajadzīgās lietas jāprasa pārdevējai, kas visu glabā aiz letes. Ieej tādā bodē un pētīgi skaties uz plauktiem, kamēr pārdevēja, zobus griezdama, vēro tevi. Tad tu prasi: “Man lūdzu, reku’ to batonu, nē, nē, to, kas pa labi, aha, un tagad nedaudz augstāk, jā, gandrīz, tikai nedaudz pa kreisi, nu, jā, tūlīt būs, nē, nē atpakaļ… ai, jā, jā dodiet gurķus.”

Nu, lūk, maucu bodē iekšā un, johaidī, acis apžilbst cik šņaba daudz. Plaukti plīst no sortimenta. Pat nevajag uz Spirits&Wine braukt. Bet es, eh, muļķis, ieeju un prasu: “Man kukulīti saldskābās maizītes, lūdzu.” Pārdevējas acīs pavīd šaušalas, tad viņas seju izķēmo netēlota riebuma grimase, pēdīgi viņa savelk muti nicīgā, iznīcinošā smīnā, paskatās uz mani kā uz dauni un prasa: “Vai tu vietējais?” Ha, taisni vai nezināju, ko atbildēt. “nū…” es novelku un, neko labāku nevarēdams izdomāt, saku: “vēl jau neskaitos laikam…” Šī saliek rokas gurnos, lepni izslej galvu un saka: “Nu, tad laipni aicināts, kad būsi vietējais. Tagad tinies, kamēr neesmu vietējo policiju izsaukusi.” Neko, paliku bez maizītes. Mammai teicu, ka beidzās…

Bet tagad Sarkandaugavā esmu iedzīvojies diezgan labi un, kaut arī, ienīstu to no visas sirds, tomēr uzskatu, ka tās ir manas mājas. Tiesa, nu ir pienācis brīdis, kad Sarkandaugavai jāsaka ardievas, jo grasos tīties prom no tās. Lai Kraska man nerādītos sapņos, esmu nolēmis, vai nu par to uzrakstīt vai to nodedzināt. Bet, tā kā elli varētu būt pagrūti nodedzināt, labāk rakstīšu par to. Lūk, pirmā piedzīvojumu daļa, kur stāstīšu par krutākajiem piedzīvojumiem, dodoties no centra uz Krasku:

Piedzīvojumi ceļā uz Sarkandaugavu

Sarkandaugava, tautā mīļi apsaukāta par krasku, atrodas tur, kur trako nams. Jā, ja kāds nezina, kur īsti atrodas Sarkandaugava, tad atliek tikai pieminēt Tvaika ielas vārdu vai trako namu, un cilvēkam uzreiz viss ir skaidrs. “Kur jāved?” Reiz man prasīja taksists, kad no lidostas devos uz mājām. “Uz Tvaika ielu, tādu un tādu,” es atbildēju, un satrūkos, kad taksists sāka pilnā balsī zviegt un dauzīt ar rokām pa stūres ratu. “Nē, sirjozna, kur jāved? Skaitītājs ieslēgts,” viņš, nomierinājies pārjautāja. Esmu melīgs cilvēks, tāpēc nopūtos un teicu: “Ha, ha labs, ne? Tak uz Vecrīgu, kur tad citur.” Pie sevis, tiesa, nodomāju: “Vo, kretīns, tagad būs jābrauc ar troli.” Atkal, kāds cits taksists reiz mani naktī veda mājās no Čomska. Jāatzīst, ka biju krietnās burās, tāpēc, nosaucis savu Tvaika ielas adresi, uzreiz aizmigu. Pamodos no tā, ka taksists, iebraucis trako nama pagalmā, kliedz man ausī: “Eu, celies, saimniek, tavējie tūlīt būs pakaļ!” Kopš tās reizes ar taksi uz mājām vairs nebraucu.

Pēdējā laikā izvēlos uz mājām iet ar kājām. Jā, jā, tieši tā! Es atvainojos, pīzdoju no centra uz krasku svilpodams. Divi stundas jāklunkurē (kad sadzēries degvīnu, tad četras), bet, goda vārds, tie ir bijuši vieni no skaistākajiem mirkļiem manā dzīvē. Redz, kā tas parasti sanāk: nosēžu ar meitenēm krogū līdz četriem rītā, sapratis, ka pie sevis mani neviena neaicinās, saku, ka iešu mājās. “Kur tu dzīvo?” skaistākā no meitenēm man uzreiz prasa. Es saku, ka uz Tvaika ielas, un pēc sekundes, kad meitenes ir pārgrieztām acīm aizbēgušas prom, es varu vicot mājup.

Bez piedzīvojumiem garajā ceļā, protams, neiztikt. Vienreiz pusceļā izdomāju, ka nevaru vairs paiet un iesēdos kaut kādā mistiskā autobusā (trijos naktī!). Vienvārdsakot – attapos Pļavniekos un tikai ar 1188 jaukās operatores un pāris aizdomīgu garāmgājēju palīdzību tiku līdz pazīstamākai apkārtnei. Citreiz atkal, pa Valdemāra ielu nonācis jau līdz Sky&More, nolēmu, ka jāiet atvilkt elpa sagrābtu lapu kaudzē. To, ka tur dzīvo milzu skudras, es, protams, uzzināju tikai mājās, kad no manas kājstarpes izskrēja vesels tūkstotis ar skudru pasažieriem un tikko nenoēda runci.

Bet, ziniet, kopš šīm naksnīgajām pastaigām uz Sarkandaugavu, es esmu sācis ticēt sargeņģeļiem. Reiz, es, krietni sameties un, nogājis jau pusi ceļa, ieklenderēju Statoilā pēc kafijas. Uzpildījis brangāko krūzi, eju pie kases, tūlīt maksāšu, izrādās – naudas nav. Piecdesmit centi kabatā. “Krogū bārmenis nozaga,” uzreiz nodomāju. Nu neko: stāvu un blisinu acis, jo, kas tādos brīžos jādara, man nav zināms. Zinu, ka stīvu mēli centos sarunāt kaut ko ar pārdevēju, bet viņa izskatījās nobijusies. Lai nu kā, pēkšņi, es jūtu, ka silta un ārkārtīgi patīkama balss man aizmugurē saka: “Es samaksāšu, neuztraucies.” Es pagriezos, un tur viņš stāvēja: pats Jeremiels vai Raziēls! No viņa acīm staroja tāda kā dievišķa labvēlība. Uzreiz pārgāja skurbulis un, es varu apzvērēt, ka viņam virs galvas bija nimbs. Es pateicos un kā apgarots izgāju uz ielas. Vienā brīdī pat likās, ka tagad esmu visuvarens un nemirstīgs, jo mans sargeņģelis tepat ap stūri pērk logu šķidrumu. Gandrīz izdauzīju Banku augstskolai logu. Jā, lieki teikt, ka mājās nevis aizgāju, bet aizcilpoju.

Citreiz es sagaidīju saullēktu pie paša mēbeļu kombināta (blakus trakonamam). Tas bija viens no skaistākajiem brīžiem manā dzīvē. Pirmīt biju iepazinies ar visādiem foršiem cilvēkiem, kuri visi diemžēl aizgāja gulēt, atstādami mani vienu svešā istabā. Tā kā nevaru aizmigt svešās mājās un turklāt atcerējos, ka savās mājās neesmu bijis jau dienas trīs un ka man taču ir kaķis, ģērbu zābakus un devos ceļā. Diezgan mīkstām kājām, nonācis līdz trakomājai, pamanīju, ka spole pie debesīm jau sāk tīties. Dzejnieks manī bija modies. Kad pirmie saules stari skāra manu vaigu, es apstājos akurāt pretī slimnīcas namdurvīm un, vērodams šo brīnišķo dabas parādību, skaitīju dzejas vārsmas, kas pārgāja dziesmās par godu saulei un pavasarim. Manu garastāvokli samaitāja kāda čerkstoša balss aiz muguras: “Jibanutijs”, tā mani apskaidroja un uzreiz nostriļīja divas cīgas. Uzreiz pēc tam man palika slikta dūša un, pievēmis autobusa pieturu, tīri veiksmīgi nokļuvu mājās.

Visjautrāk gan gadījās sen atpakaļ, kad ceļā uz mājām tramvajā pavadīju kādas četras stundas. Atkal biju sareibis. ap pieciem rītā iznācu no kroga un tīri veiksmīgi iekāpu pirmajā tramvajā uz 13. janvāra ielas. Protams, ka aizmigu. Pamodos pēc kādām divām stundām, bet tramvajs joprojām stāvēja tajā pašā pieturā. “Dīvaini,” es nodomāju, “divi stundas jau nekustam.” Nu neko, taisījos likties atkal uz auss, kad man visapkārt sākās tāds kā troksnis, tāda kā šumēšanās. Skatos, skrien tramvaja pilots pie manis: viss sarkans, apkampj mani un kliedz: “Dzīvs, paldies dievam, dzīvs!” “Kas, pie joda?” es tīri dusmīgs noprasīju, “vai tad brauks vai nē? Mani gaida mājās draudzene ar nazi.” “Zēn, es paspēju aizbraukt līdz Mīlgrāvim, tad atpakaļ uz Iļģuciemu, paēst brokastis un atkal atbraukt uz šejieni, kamēr tu gulēji,” pilots saka un tik lien sūkāties. “Jezus, ko tad jūs nepamodinājāt?” Es satrūcies noprasīju. “Es domāju, ka jūs esat miris un aiz bailēm biju nolēmis nelikties ne zinis par nekustīgo ķermeni vagonā, tomēr tagad pamanīju, ka jūs tomēr vicinaties ar rokām, tāpēc šitā atskrēju. Paldies Dievam, ka dzīvs izrādījāties! Brauciet droši vēl!” Nu neko, braucu ar. Atkal aizmigu. Šoreiz pamodos pie Uzvaras parka. “Zajibaļi! Tā kā tāds Odisejs nevaru mājās tikt,” nodomāju un izkāpu ārā no tramvaja. Iekāpu nākamajā tramvajā un ar pārcilvēciski spēku, piespiedis sevi neaizmigt, nonācu līdz Sarkandaugavai. “Itaka ne Sarkandaugava!” noteicu un aizgāju mājās.

Lūk, tādi interesanti piedzīvojumi man izdevušies, esot ceļā uz mājām. Jāsaka, ka nekad neaizmirsīšu to drausmo dilemmu, kad, sēžot krogū, jāizlemj, vai pašā jautrības karstumā steigties uz pēdējo transportu, vai ballēties līdz galam un ap rīta pusi klunkurēt mājās ar kājām, nezinot – palikšu dzīvs, vai tomēr noveiksies un mājās atnākšu sveiks un vesels. Nākamajā daļā stāstīšu par piedzīvojumiem pašā Sarkandaugavā; par to, kā Lieldienās čigāni man iesvieda ar vārītu olu vai kā es divus gadus rajonā tiku uzskatīts par Latvijas spēcīgāko hakeri; par piedzīvojumiem dodoties uz vietējo nočņiku un daudziem citiem jautriem atgadījumiem.


Poēma heksametrā par Bakalauru

bakalaura_darbs

Piesaucu mācītus vīrus, kas zinībās rūdīti braši.
Homēru aklo un Sokratu iztaujāt vēlos bez steigas.
Derdzīga liksta man atkal ir sēdusies kuprī jo cieši.
Nelaiž tas velns mani vaļā, kaut laužamies mēnesi jau.
Nešķīstais sātan, kam radies uz zemes, tu, briesmekli tāds?
Postījis prātus tu spēcīgiem vīriem un salauzis garu.
Brīvību laupījis jauniešiem, ziedošā maijā jo skaistā.
Bakalaur, riebīgais slepkavniek, radījis tevi ir kas?
Laužamies apaļu mēnesi tuvcīņā grūtā jau mēs.
Netieku sprandu tev apgriezt, kaut zvēru es! Trūksies tu vēl!
Kam tu man apbūri prātu ar meliem, ka laika vēl daudz?
Nenāci klātu, kaut apņēmies septembrī biju jau cīņai.
Izaudzis lielāks par Kiklopu drausmo, tu viltīgi tagad,
piespiedi mēroties spēkiem tik šausmīgā cīņā ar tevi.
Asinis deniņus mērcē, jo sviedru vairs manī pat nav.
Desmiti četri tev galvu un draudīgi ragi ikkatrai.
Dur tu man sānos ar kaitētu dzelzi un uztrītu dunci.
Palīgos redzu tev dedlains tik postīgais nācis ir vēl.
Kristu kaut Tartarā drūmajā velni jūs naidīgie man!
Saņemu spēkus un sēžos pie galda kaut vemt man jau gribās.
Hēraklam grūtāk nav bijis kad veica tas divpadsmit darbus,
Sīsifu saprotu tagad un Prometejs brālis man īsts.
Nevedas cīņa, kaut plēsies vai pušu un piedurknē kod.
Kam man bij jādodas studenta gaitās, ja mokas tik lielas?
Fausts taču teica, ka zinības apguvis daudzas, bet tagad –
glupāks tik kļuvis ir tas, kaut jau sirmums tam matos ir klāt.
Mūziku gribās tak’, dejas un alu, kas ambrozij salds.
Draugi sauc ārā un meitenes vilina nedarbos skriet.
“Nevaru”, jāsaka man, jo tak cīņa vēl jāuzvar ir.
Bakalaur, ļaunāks kā Kerbers tu! Ļaunāks kā Tersīts tik nīstais!
Jāsaņem spēki un jāiemet acs, ko par grūtībām stoiķi saka.
Varbūt vēl Cicerons līdzēt tik briesmīgā cīņā spēs man.
Bakalaur, briesmoni, pieveikšu tevi, es apsolu drīz,
Iesiešu ādās un dedlainu galēšu pēdējā brīdī,
Spiedogu zelta es likšu tev virsū un slodzīšu skolā,
Diplomu saņemšu – zīmi, kas uzvaru manu vēl cels.
Tagad gan atvilkšu elpu vēl stundiņu divas varbūt,
Un tad jau cīņā mēs tiksimies, Bakalaur, derdzīgais, tu!

Poēma par sievietēm, jeb sieviete-sātans: ko tu gribi?

popeye
Iemēģināju roku heksametrā. Nevienam dzimumam nav jāapvainojas, jo kas tad ir šī pasaule, ja ne viens liels jociņš.
***
Piesaucu mūzas un malduguns alu es tagad jo ātri,
palīdziet sešpēdu vārsmās man sāpi jo derdzīgo paust.
Gandēti nervi ir klusējot, ārprātā aiziešu drīz,
nevaru ilgāk vairs likstas tik sērīgas glabāt es sevī.
Tāpēc nu klausieties problēmu manu un padomu dodiet jo veikli:
sieviete-sātans, ko vēlas jel viņa no nabaga vīra?
Dzīvoju reiz es ar meiču uz goda un rūpējos labi.
Devu tai naudu un sengadu vīnu ar pieclitru spaiņiem.
Sniedzu tai krelles no rubīna krāšņa un gredzenu zelta.
Mašīnu gādāju glaunu un māju uz koraļļu rifa.
“Atpisies”, teica tā man, kad es prasīju mīl vai tā mani.
Rūgtums nu ielija sirdī un sapratu kļūdu es savu.
Mīlu par naudu tev nepirkt, jo dievišķa mīla tak ir!
Nodzēru mēnesi un pēc tam otru, bet atnāca prāts.
Amors man šāva ar bultu jo drīzi un meiteni deva.
Likās, ka īstā, jo mīlēju viņu bez prāta kā slims.
Mīlēja mani tak viņa, es procentus sešdesmit dodu.
Nedevu naudu tai, devu es dvēseli patieso savu.
Lasīju dzejas un skatījos Greju vai Krēslu es bieži.
Ņēmu zem rokas un skūpstīju kājas tai vakaros kāri.
Nedzēru alu un krogiem es uzliku veto jo ātri.
Draugiem es teicu: “Ar Dievu! Man Mīla ir jauna, ak prieks!”
“Atpisies”, teica tā man, kad es prasīju grib vai tā mani.
Dvēsele melna nu kļuva un noslēdzos sevī es aši.
Likās, ka virvei vai duncim nu rīkoties jāļauj ir ātri.
Nodzēru gadu un renstelē attapos zīžļājam īkšķi.
“Eureka!” teicu es brīdī, kad rētu bij dziedējis laiks
Bērni ir jārada, tie taču auglis ir mīlas uz mūžu!
Apņēmu saimnieci gaļīgām krūtīm un dirsu kā celms.
Radījām sarkanu zīdaini veikli un divus pēc tam.
Likās, nu dzīve ir atkosta, skaidrs, ko sieviete grib.
“Atpisies!” brēca tā man, kad es gribēju vēl vienu dēlu.
Atstāja mani ar bērniem, bet pati tad Džamala rokās
Āfrikas pilsone veikli nu kļuva un melna kā moris.
Dzēru es gadus tad divus un vienreiz pat ielēcu upē.
Rakstīju sērīgas vārsmas un kļuvu es negribot slavens.
Seju un sirdi man vagoja rētas, bet dzīvs biju vēl.
Uzradās meiča, kas saprata humoru manu tik melno.
Patika viņai mans prāts un pieredze lietās tik plašās.
Bijis kur ne, atkal Amors ar postīgu bultu man šāva.
Mīlēja vraks un tak mīlēja atkal, jo citu tas laikam nezin.
Bija tas pats un uz sejas tam nebija maskas nevienas.
Mīlēja šķīsti viņš meiteni jauko un atgriezās laime.
Likās, ka īstā nu ir, kaut vēl padsmit tik gadi ir tai.
“Atpisies!” teica tā brīdī, kad prasīju mīlēs vai mūžīgi.
Bārdotu kungu ar muskuļiem lieliem tā apņēma labāk.
Sēžu nu smejos, jo kas tad vairs atlicis pasaulē man?
Smejos es ārprāta smieklus, bet padomu klausīšos gan.
Sakiet jūs zēni, vai likstas jums ar tādas ir jebšu nav?
Teiciet jel meitenes, ko tad jūs gribat, ja atraidīts kļūstu arvien?
Vainu es meklēju sevī, bet nerodu baisu neko.
Mīlu par stipri? Es vaicāju sev, kad vairs nespēju elpot.
Vertera ciešanās meklēju balstu un atrodu brāli.
Sieviete-sātans, ko vēlas jel viņa no nabaga vīra?
/Pilsonis G. 2016/

Moderna reklāmas kampaņa. Stāsts.

MRK2 copy

Kādā rītā no pagalma pēkšņi pazuda vārti. Izgaisa. Bija un vairs nav. Vārti! Veci draņķa vārti! Zelta būtu bijuši vai vismaz dzelža, bet nē – koka. Nāk cilvēki tagad pagalmā bariem vien un brīnās nenobrīnījušies. Rāda ar pirkstiem uz visām četrām debespusēm un brīnās. Kaut jupis viņus visus! Ienāk tētiņš un smej bārdā. Tantīte bailīgi ietipina pagalmā un saķer galvu. Puikas jau paši pirmie jāšus uz vārtu stabiem un šaudās. Kāda sieviņa pienāk pie manis un sāk stāstīt, ka vārti nemaz neesot nozagti, bet gan palikuši neredzami. Sešas tantes aiz viņas sparīgi māj ar sirmajām galvām un piekrīt. Atgrūžu tantes malā un izeju uz ielas. Prātoju, kas šādās situācijās darāms. Pēdīgi sazvanu galdnieku un lieku atbraukt, un noņemt mērus jauniem vārtiem. Pēc tam stāvu un urbinu degunu. Ienāk prātā, ka jāpadzen visi no pagalma, taču jūtu, ka nav vēlēšanās iesaistīties jezgā. Gan policija tiks galā, kaut gan klusībā šaubos. Kā tad – „tiks galā’’. Policists atbrauca jau pirms stundām divām un mudīgi bija pagalmā iekšā brīnīties. Nu, lai…

Aizslāju mājās un liekos uz auss. Redzu sapnī, ka atnāk pie manis uz kantori nozagtie vārti un prasa, kāpēc jaunos vārtus neesmu Reeltown firmā pasūtījis. Saku, ka labs galdnieks man pašam zināms, nevajag man nekādu reltaunu. Vārti sadusmojas, izceļ man kabineta durvis, pasit padusē un aiziet. Pēc mirkļa atgriežas, uzkliedz cik liels draņķis es esot un aizjož. Pamostos vienos sviedros. Aizeju uz kantori, skatos, durvju nav. Nav un viss. Plikas eņģes tikai rēgojas. Staigā cilvēki un brīnās. Rāda ar pirkstiem uz eņģēm un šausminās. Priekšnieks pienāk un saka, ka kāds naktī nospēris durvis. Man jau metas šķebīgi ap dūšu. Izskrienu no kabineta un dodos iedzert. Pa ceļam redzu uz afišas staba liels uzraksts: Reeltown – Gates to heaven. Izgatavojam un uzstādām vārtus. Tālr. 286… Mati saceļas stāvus, kad atceros sapnī redzēto. Ņemu telefonu un zvanu uz minēto numuru. Paceļ kāda sieviete un, lēni vilkdama vārdus, nosauc firmas nosaukumu, savu vārdu – Džineta, ja nemaldos – un jautā, ko es vēlos. Nedaudz samulstu, taču ātri attopos un prasu par cenām un kvalitāti. Džineta kā no grāmatas nolasa kaut kādus skaitļus un slavinājumus vārtu kvalitātei. Tad prasa, cik man daudz vajadzēs. Es atkal samulstu un jautāju: ko vajadzēs? Šī samulst vēl vairāk par mani un saka, nu vārtus, vārtus cik daudz vajadzēs? Pasūtījumus pieņemot tikai no divsimt gabaliem un uz augšu. Ilgi klusēju un beidzot saņemos un nospiežu sarkano klausulīti. Galīgi slābans aizeju beidzot līdz krodziņam un pielejos kā sivēns.

Pa ceļam uz mājām iemeimuroju grāvī un turpat arī aizmiegu. Atkal sapnis. Atnāk tie paši vārti pie manis uz kantori un prasa pēc kaut kāda pārvaldāmo māju saraksta. Es saku, ka neko nezinu. Palieku tīri dusmīgs. Saku, lai tik iet prom un bez manām durvīm, lai nemaz nenākot atpakaļ. Tūliņ gan nožēloju savus vārdus, jo vārti sagrābj mani pie rīkles, un, kratīdami mani kā maisu, pieprasa sarakstu. Es bez elpas nosēcu, ka, šeku, kaktā ir. Vārti nomet mani zemē, aiziet līdz kaktam un izvelk no papīrgroza sagumzītu lapiņu žūksni. Pēc tam pienāk pie manis un saka, lai nesaku nevienam ne vārda citādi beigas būs. Pamāju ar galvu un klusi pieceļos kājās. Vārti tikmēr aiziet līdz tukšajai durvju ailei un lūko aizcirst durvis, taču tūliņ apjauš savu kļūdu un tikai nosēc caur zobiem – draņķis. Pamostos atkal vienos sviedros, taču ne vairs grāvī, bet slimnīcā. Sieva stāsta, es esot atrasts viscaur vienos dubļos vārtāmies pa grāvi un kliedzot, lai taču slēdzot vaļā vārtus un laižot iekšā debesīs. Saku, ka viss kārtībā. Biju par daudz iedzēris un nekas tāds vairs neatkārtosies. Dakteris aizšuj pārdauzīto pakausi man ciet un smīnēdams palaiž mājās.

Uz lauriem nesēžu un taisnā ceļā dodos uz kantori. Tur vēl aizvien ļaužu ka biezs, tomēr aizspraucos līdz kaktam un lūkoju pēc dzīvokļu sarakstiem. Sarakstu vietā atrodu avīzi, kurā raksts par to, ka mīklainā kārtā no vairākām mājām pazuduši vārti un durvis. Neviens nespējot izskaidrot notikušo, taču, aizdomas esot uz vietējo vazaņķu bandu, kas gribējusi izspēlēt „varenu” joku. Stipri sakreņķējies, lūkoju apsēsties, taču noliekos garām krēslam un sasitu pakausi pret plaukta stūri. Protams, atkal atslēdzos. Šoreiz sapnī redzu, ka lidinos virs pilsētas kā Aladins, tikai paklāja vietā sēžu uz kantora nozagtajām durvīm. Palidinājies nolaižos kaut kādas fabrikas teritorijā. Pie sienas liels plakāts, un uz tā pieci smaidoši vārti ar komiski lielu zāģi cenšas sazāģēt sestos vārtus. Galvenajam zāģētājam pie galvas piezīmēts domu burbulis un tajā atkal iedrukāts absurdais sauklis: Reeltown – Gates to heaven. Mans „Aladina paklājs” atkal sakustās un uzšaujas augstu gaisā. Iekrampējos durvju rokturī cenšos nenokrist, taču durvis, šķiet, ar nolūku grib atbrīvoties no manis un strauji sasveras uz sāniem. Nespēju noturēties un veļos bezdibenī.

Attopos atkal slimnīcā, tikai šoreiz citā palātā. Blakus stāv māsiņa un līdzjūtīgām acīm skatās uz mani. Redzu, ka grib kaut ko teikt. Gluži kā veikala kasieris bilstu tikai vienu vārdu: „lūdzu?” Māsiņa izslejas taisna kā stabs, skatās uz mani un baritonā saka: Reeltown – Gates to heaven. Pielecu kājās kā plēsts, ielieku šai pa ausi un metos ārā no slimnīcas. Skrienot pa gaiteni, skatos, ka kaut kas nav tā, kā vajag. Nu ja – nav nevienu durvju. Visur tikai plikas ailes. Un uz katra stūra cilvēki, slimnieki un ārsti sapulcējušies bariņos un brīnās. Rāda ar pirkstiem un brīnās, pat man uzmanību nepievērš. Sak, kaut izģērbies un kūleņus mētā. Neviens nepaskatīsies. Jupis tos vārtus… Izskrienu no slimnīcas un lēnā garā aizeju līdz mājām. Sieva acis izvalbījusi, no kurienes es tā nākdams? Vienā slimnīcas paltrakā. Saku, ka nav laika paskaidrot un metos kārtējo reizi uz kantori. Kantorī satieku šefu. Nabags saraudātām acīm nezin kur likties: te pa vienām durvīm ieiet un nočāpstina lūpas, te pa otrām iziet un pakasa aiz auss. Ieraudzījis mani, saķer aiz pleciem un kratīdams kliedz man sejā: „Dari kaut ko, Cilvēk! Dari! Bērni no mājām aizbēguši, sieva ar nemierīga, kaķis nav visu dienu zivi nācis prasīt, viss dēļ tā, ka nav durvju. Dari, puis’! Glāb pilsētu no posta!” Man pietiek, satveru telefonu un zvanu galdniekam un atsaku pasūtījumu. Tūliņ pēc tam spiežu reklāmā par reltaunu redzēto telefona numuru un atkal zvanu. Paceļ tā pati dāmīte un sīrupsaldā balsī jautā, ko vajadzēs. Drebošā balsī stāstu, ka vajadzēs vismaz pustūkstoti durvju un vārtu. Dāmīte lietišķi nosaka, ka pēc dažām dienām pasūtījums būs gatavs, nosūtīšot rēķinu uz e-pastu, jauku dienu utt. Nolicis telefonu, atkrītu krēslā un paskatos uz šefu. Tas balts kā krīts skatās man acīs, bet lūpas čukstus veido vārdus: Reeltown – Gates to heaven.

 


Sūkāt, tas nav ar mopēdu vizināties.

meme_milestiba


uliss

Turpināt lasīt

Follow

Get every new post delivered to your Inbox.

Join 33 other followers

%d bloggers like this: