Man viss ir pie dirsas – telefons, maks, atslēgas – viss pie dirsas… somiņā.

Vienmēr biju vēlējies, lai man viss būtu pie dirsas. Goda vārds, man nekad nebija bijusi kvēlāka vēlme. “Dievs,” es mēdzu vakaros slepeni lūgties, “kaut man vienreiz viss būtu pie dirsas, ak, dodi, Dievs, dodi…”
 
Bet Dievs nedeva… Ilgi nodzīvoju tā… nu, ka nekas nav pie dirsas. Nezinu, kur bija, bet pie dirsas točna nebija. Lūk, bet nesen apnika un es rīkojos pats.
 
Tagad man viss ir pie dirsas – telefons, maks, atslēgas – viss pie dirsas… somiņā.
 
Ja gribi, lai arī tev viss būtu pie dirsas, tad droši raksti, un es par ļoti lielu naudu izgatavošu arī tev “Man viss ir pie dirsas” dirsas somiņu.
Advertisements

Suņu staidzināšanas māksla

SUNU_STAIDZINASANAS_MAKSLA

Katrs, kas dzīvo pilsētā un dzīvoklī audzina suni, zinās teikt, ka to žuļiku divas vai trīs reizes vest ārā ir tīrākās Sīzifa mokas. Īpaši no rītiem, iedomājies – pirmdiena, seši no rīta, vēl divas stundas varētu gulēt, bet nē – tas spalvainais nezvērs ar saviem miljons gadus neapgrieztajiem nagiem jau skrapstina pa grīdu un glāžainām acīm lūr sejā, sak: “kakāt gribu, saimniek.” Tad ir jāceļas, jāņem Reksis, Tutiņš vai Duksis saitē, jāved ārā un trīs stundas jāgaida, kamēr viņš uzošņās vietu, kur viskreftīgāk nolikt čupu. Kad beidzot suns ir pakakājis, jums ar plānu plastikāta maisiņu jāpaņem kūpošā kaka, kas piedevām smird kā elles klozets, un jāielidina tā krūmos. Kamēr jūs to darāt, suns ir izpeldējies pēc zivīm smirdošā ūdens šļurgā vai apēdis cita suņa kakas. Tad viņš ir jāsarāj un jācenšas piedabūt iet atpakaļ uz mājām. Suns to protams nevēlas, tāpēc apsēžas grauzt trīsmetrīgu baļķi un liek uz jums pamatīgu mīksto.

Labi, kad beidzot suns ir piedabūts pie prāta, viņš ir briesmīgi apvainojies, jo kāpņu telpā tam netiek ļauts kārtīgi izostīt kaut kādu simts gadus vecu maisu ar kaut ko beigtu iekšā. Jāvelk ar varu mājās un nemitīgi jāpiesola tam desas gabali, čības, vecas apakšbikses un labi sasmirdušas grīdas lupatas, lai to necilvēku dabūtu istabā. Kad viņš ir istabā, tas pieprasa ēst kā tāds kaķis. Dieva dēļ, nedodiet viņam ēst, jo tad tas lopiņš atkal gribēs kakāt.

Vienvārdsakot, mājās vispirms suns jāiedabū vannā (es te runāju par suņiem virs 30 kg.), pēc tam kārtīgi jānomazgā un jādezinficē. Kad suns ir izcelts no vannas viņš obligāti sāks kratīties un purināties – suņiem instinktos ir tāda figņa, ka tikko kaut kas smirdīgāks un slapjāks tiek uz kažoka tā tas jāizsmērē 5 metru rādiusā. Pēc tam suns ir jāslauka, kas ir grūtākais darbs uzreiz aiz Černobiļas avārijas seku likvidēšanas. Kad tas viss ir izdarīts, tad jāzvana priekšniekam, ka darbā nebūsi un jāved suns pastaig, jo tam atkal gribas kakāt.

Bet nepārprotiet taču, sunīšus es ļoti mīlu un nekad tiem pāri nedaru. Esmu kā Maikls Džeksons, kas tik ļoti mīlēja bērnus, ka mēdza dažreiz gulēt ar tiem vienā gultā. Arī es ar suni guļu vienā gultā. Es dažreiz pat redzu, ka sunītis negrib nemaz kāpt pie manis gultā, bet es viņu piespiežu ar varu. Dažreiz pat sasedzu ar segu. Redziet cik ļoti es mīlu savu sunīti. Es visu esmu gatavs paciest, lai man vientulīgos brīžos būtu kāda dvēselīte blakus, kas mani saprot un mīl. Kādreiz es bieži mēdzu ar sunīšiem bučoties, bet to vairs nedaru kopš reizes, kad redzēju kā mans brālēns laizās ar sētas suni, kurš pirms tam bija šņakarējis onkuļa Andra savemto pļurzu un vēlāk garšīgi bučojis pats savu dibenu. Kaut kā nehigiēniski liekas. Zinu, zinu, ka PETA vai kas tur saka, ka uz tualetes poda vāka ir miljons reizes vairāk baktēriju nekā uz sunīša, kurš tikko apēdis pus kilogramu kaimiņu kranča Vitauta kakas, mēles. Tāpat vairs skūpstīties ar suņiem negribas, ziniet…

Tomēr atgriezīsimies pie suņu staidzināšanas mākslas, kas ir ārkārtīgi sarežģīts process. Tā nav nekāda pastaiga parkā vienatnē. Lūk, ja tu viens pastaigājies, tad tev īpaši nekas vairāk par cīgu streļītājiem, mormoņiem vai “kaut kur, kaut kad redzētiem paziņām” nepiesienas, bet pamēģini tikai iziet ārā ar suni, Jēzus Marija! Uzreiz klāt kāda runīga tante ar savu suni: “Cik tad jūsējam gadiņi?” Viņa prašņā, “Ko viņš ēd? Vai nav grūti dzīvoklī ar tik lielu? Kādā krāsā šodien bija kaka? Cik cieta? Vai, vai, vai manējam gan šodien pamīksta, bet tas laikam tāpēc, ka vakar viņš apēda pusīti no Kellogs pārslas. Jāved vien būs pie veterinārārsta. Uz kuru klīniku tad jūs ejat? et cetera et cetera. Liekas, ka tikko tu esi izgājis ārā ar suni, tu uzreiz kļūsti par kaut kādas suņu biedrības locekli. Tiesa, tur jau psihologiem jāspriež. Cilvēkiem vienmēr ir tieksme piederēt pie kāda bariņa. Atceros kā pamatskolā veidojās peidžerpulksteņu lietotāju grupējumi, tad Nokia 3310 grupējumi, bet vidusskolā “Linkin park” grupējumi. Tagad es esmu suņu staidzinātāju grupējumā un anonīmajos alkoholiķos.

Nu, lūk, izej ārā ar suni un kāds vienmēr ir klāt. “Sveiks!” Tas saka ne jau jums, bet Jūsu sunim. “Žanis!” viņš nosauc nevis savu, bet sava suņa vārdu un kā pats Dievs skatās uz abiem sunēniem, kas cenšas viens otra dibenā sasmaržot, ko kurš šodien ēdis. Tad, tas pats cilvēks paskatās uz Jums un smīnot jautā: “Cik tad jūsējam gadu?” Nesagaidījis jūsu atbildi,  viņš uzreiz piemetina: “Manējam trīs, bet balss jau aizsmakusi un kaka bieži ir mīksta.” Jūs tā kā samulstat, bet tad braši atbildat: “Manējam septiņi, bet kaka, pizģets, cietāku un brūnāku neatradīsi uz zemes!”

Tikko kā jūs esat ticis vaļā no runīgās tantes, klāt ir klusējošs onkulis ar savu trīs kilometrus lielo zeltīto Āzijas superbambalšnaucervilku, kurš lieki netērē laiku ar jūsu sunīša dibena ostīšanu, bet uzreiz kāpj virsū mīlēties. Kad jūs to briesmoni gribat padzīt, saimnieks maigi attur jūs ar roku un čukst: “Esi mierīgs, viņš tikai spēlējas.” Pff, šitās spēlītes es zinu… Vienreiz tāds vilks ar manu bijušo draudzeni tā paspēlējās, ka nabadzītei bija jāpārstāda sejas āda. “Sejas vēzis!” Teica dakteris Ogres slimnīcā, nezinot, ka degunu suns nokoda.

Tikko Jūs esat ticis vaļā no pārlieku draudzīgajiem citu suņu saimniekiem, uzklūp tante, kura piedraud jūsu suni ielikt cietumā, bet jūs pa taisno aizsūtīt uz karātavām. Tas viss, ja nepieķēdēsiet savu asinskāro nezvēru pie tonnu smagas dzelzs bumbas un neuzliksiet tam uzpurni kā Hanibālam Lekteram vai Beinam no Betmena. Šī tante parasti šausmīgi skaļi kliedz uz jūsu sunīti, kurš tikmēr slēpjas jums aiz muguras un sapņo par sapuvušo vārnas līķi, ar ko pirms tam krūmos mielojās. Galvenais šo tanti neņemt galvā un cerēt, ka jūsu mīlulis nepievils jūs un neapslepkavos pusi rajona iedzīvotāju.

Nav jau vienmēr viss tik drūmi, jo, piemēram, uz krogiem ar suni iet ir tīrā bauda. Piektdienas vakarā jūs ieejat dzertuvē un uzreiz čalas apklust. Visi sākumā skatās uz suni, pasmaida, tad uz tevi, piemiedz ar aci, atkal pasmaida un tad visu vakaru domā cik jūs esat kruts. Drosmīgākie un tie, kas vairāk piedzērušies, nāk ar suni bučoties, bet kautrīgākie no tāluma jums kā dieviem piedāvā veltes un sviež ar rupjmaizes grauzdiņiem. Meitenēm jūs uzreiz liekaties daudz pievilcīgāks, jūsu pašapziņa izaug kā māja, jūs nekad neesat bijis tik asprātīgs! Piemēram, “Vai drīkst paglaudīt?” Meitene jautā, “Protams”, jūs atbildat un pastiepjat uz viņas pusi savu bikšu priekšu. Hahahahaha, pdb pš!

Pēc tam, kad esat krietni sameties un izpelnījies kroga slavenākā apmeklētāja statusu, jūsu pacietīgais dzīvnieciņš zem rokas jūs aizved mājās. Vairs nekādas attapšanās “huj zin kur!” Brīnišķīgi. Slavēdams sunīti, jūs iekrītat saldā miegā, sapņu velvēs jūs satiekat mīļotos, varbūt kādu meiteni, viss ir tik skaisti līdz – BAMS! – jūs pamodina skāba caurejas smaka. Izrādās, sunīša vēders lāgā nepanes ķiploku grauzdiņus.


5 cilvēku tipi, kas sastopami teātrī

17571833_10208778167233497_683464630_o

Kopš tika uzvesta luga par modes blogeri Barišņikovu, un izdota nepaceļama un nesamaksājama grāmata par filozofu, intelektuāli un cilvēktiesību aizstāvi Hermani, cilvēku kāre apmeklēt teātri ir kļuvusi pārsteidzoši liela. Piemēram, izrāde “Antigone” Nacionālajā teātrī ir izpārdota jau divdesmit sešus gadus uz priekšu, savukārt, lai tiktu uz “Peldošie-ceļojošie” JRT, kāds ir jānosit. Kādreiz tā bija ar cirka izrādēm, bet kopš tapa zināms, ka tur sit nost pērtiķus un klauni vairs nedrīkst pīpēt istabā, cilvēki to ignorē un cirka vietā iet uz teātri. Pats arī esmu bijis teātrī. Diezgan forši, ja neņem vērā, ka nedrīkst iet zālē pufaikā. Alkohola pudeles zem džempera ir pagrūti noslēpt. Lai nu kā, teātris tomēr ir tāda inteliģences un kulturālības broša. Zin, Bolderājā kaimiņš prasa: “Kur brīvdienās biji? Nedzirdēju ierasto kaušanos un bļaušanu uz bērniem.” Tu lepni izriez krūtis un atbildi: “Vot, Rīgā biju, teātrī.” Kaimiņš uzreiz “Visu cieņu, visu cieņu, ser”, un aizskrien visiem stāstīt, kā tev vajadzētu iekačāt pa nierēm.
Lūk, lai sniegtu savu artavu sabiedrības kultūrisma attīstībā un rosinātu jauniešus labāk iet uz teātri nevis dibināt motorolleristu bandas, piedāvāju 5 cilvēku tipus, kas sastopami teātrī.

Tie, kas klepo

Šī ir ļoti īpaša teātra apmeklētāju grupa. Es īsti vēl neesmu sapratis, vai viņi saslimst ar klepu tikko kā ienāk teātrī, vai arī uz teātri iet, kad saslimst. Kādus tik klepus veidus nevar novērot teātrī! Zināms, ka mitrais un krēpainais tuberkoloznieka klepus vienmēr ir patīkamāks ausij nekā rejošais un skaļais vēžinieka kāss. Tāpat arī meiteņu kautrīgais klepiņš, kas līdzīgs melodijai, ko rada čalojošs strautiņš, kādā Siguldas meža ielokā. Tuklāku vīru klepus sirreālās, nazālās skaņas, kuras bieži papildina nejauši izmucis, paskaļš pirdiens, vienmēr uzjautrina daudz vairāk, nekā Džilindžera izrādes. Un cik gan apbrīnojama ir klepotāju māka aizklepot ciet svarīgākās aktieru teiktās frāzes. Tā ir kā sinhronā cenzēšana, tikai pīkstuļa vietā ir klepus.

Pats jau arī neesmu bez vainas un ļoti labi saprotu visus klepotājus. Tak pamēģiniet tik klepu aizturēt! Tas līdzīgi kā šķaudiens vai caureja savu ceļu ārā no organisma atradīs, par spīti visiem taviem pūliņiem. Lūk, sēdi zālē, skaties izrādi, kapa klusums, pēkšņi jūti, ka kaklā iekņudina tā, ka liekas Sibīrijas mēri tikko noriji. Tu centies savaldīties, tava seja top sākumā ķiršsārta, bet drīz jau baklažānlillā, kaklā kņudina arvien vairāk un vairāk, līdz organisms pats izlemj, ka tam jārīkojas un kņudeklim uzsūta agresīva klepus armiju. Tu par to vairs nevari lemt. Tu aizspied muti ar roku, vēl mirkli valdies, pašķīst asaras, tu novaidies un kāss ar baismīgu paukšķi izsprāgst ārā pa degunu. Visur puņķi, asaras, visi nosodoši skatās virsū, bet tev – milzīgs atvieglojums, ka nekas nav ieskrējis biksēs.

Tie, kas guļ

Šo vislabāk var atpazīt pēc milzīgās mutes, ko tas atplētis nekontrolētās žāvās. Viņš ir kā no zoodārza izmucis nīlzirgs, kurš ielīdis teātrī izgulēties. Katrai žāvai seko desmit sekunžu ilga čāpstināšana un acu miegšana skatuves virzienā. Drīz sākas pirmā nomidža krampji un klusināta krākuļošana. Tomēr ne uz ilgu laiku, jo krākuļošanu brīžiem pārtrauc apslāpēts, sāpju un pārsteiguma pilns vaids, ko izdveš gulētājs pēc tam, kad dzīvesbiedrene tam ar milzīgu spēku ribās iegrūdusi asu elkoni. “Beidz gulēt! Es ar tevi vairs nekad nekur neiešu!” Tā nošņāc un atkal pievēršas skatuvei, savukārt dzīvesbiedrs – žāvām. Jā, gulētāji parasti ir vīrieši (piedodiet par seksismu, bet man pohuj), jo sievietes prot gulēt tā, ka nevar redzēt. Liekas, sieviete, galvu nodūrusi, rūpīgi pēta programmiņu trīs stundas, bet izrādās – guļ, zarna tāda.

Viskaitinošākā ir to gulētāju grupa, kas cenšas pretoties Morfeja varai. Izstiepjas savā solā taisni kā sveces un tad trīs stundas mieg ciet tā, ka klanoties gandrīz sprandu nolauž. Citreiz atkal mieg ciet un slīd uz leju kā vīstoši ziedi. Vienreiz man viens tā klēpī ievīta. Labi, ka pats biju piemidzis un pamodos tikai tad, kad šis cilvēks savai sievai skaidroja, ka viss nav tā kā izskatās un, ka starp mums nav nekas vairāk kā platoniska līdzāssēdēšana.

Tie, kas badā

Zināms, ka izrādes laikā izdzert pāris pudeļu Tokajieša vai Božole vīna ir svēta lieta, tomēr visam ir savas robežas. Kāds Božole kāds Tokajietis, ja cilvēki uz izrādi nāk ar pus kilo bārbalīšu un limonādi, ko taisot vaļā, rodas tāda šņākšana, ka liekas sprāgst vaļā elles čūsku kambaris. Protams, protams – pats jau neesmu enģelis no debesīm nokritis, pie labas izrādes nevairos nobaudīt mazu kamambērmaizi vai pareizi sagatavotu vistas žuljenu, tomēr nekad neuzdrošinātos izrādes laikā dzert pienu no pakas vai trīs stundas kaut ko sūkāt aiz vaiga. No otras puses, negribās jau nosodīt tos cilvēkus, kas nevar atļauties ēst un dzert teātru kafejnīcās. “Man lūdzu vienu sarkanvīna lāsi un siera kūkas dupaču,” jautā vienkāršs cilvēks bufetniecei. “Jā, lūdzu”, bufetniece laipni atbild, “no jums seši litri asiņu un divas dvēseles”. Drausmas. Tiesa, cilvēki tur drūzmējas. Sastājas ap tiem augstajiem, apaļajiem galdiņiem un laiž vienu vīna glāzi uz riņķi, bet pēc tam, uzblīdušām kabatām, dodas uz zāli, kur tumsā beidzot varēs nošķīt omlešmaizi un nodzerties tēju no termosa.

Eh, tomēr es arvien vairāk tiecos solidarizēties ar šiem ēdājiem un, lai arī sākumā gribēju tos nodirst, tagad esmu pārdomājis, jo, piekritīsiet – tāpat kā kakāt vienmēr sagribas tikko kā esi izgājis no mājas, tā arī izsalkums uzbrūk tikko kā ieej teātrī. Tas ir brīnumaini. Liekas ka teātris gaisā izsmidzina kaut kādus bada mikrobus. Zin, posies mājās ar mīļoto uz teātri, viņa prasa: “paēst negribi pirms tam? Tur nekā nepirksim!” Tu atbildi: “Pfff, liecies mierā, es tikko tādu gurķmaizi iestūmu vēderā, ka pat rīt neēdīšu,” mīļotā saka: “nu, labi, bet vismaz aizej pakakā, savādāk tu vienmēr ārā sūdzies, ka bikses piekrāmēsi,” tu atbildi: “Davai nerunā muļķības, maucam!” Tad jūs izejat ārā un tev, protams, sagribas kakāt un čurāt. sieviņa dusmīga, teātrī uzreiz jāmeklē tualete, atrodi to, nokārtojies un – bams! – ēst sagribās.

Tie, kas smejas

Zināms, ka smiešanās ir tikpat dzīvniecisks, instinktu kontrolēts process kā kakāšana, tāpēc cilvēki bieži vien teātrī smejas, nevis tāpēc, ka izrāde ir smieklīga, bet tāpēc, lai ielīstu dirsā aktieriem, režisoram vai meitenei, kura sēž blakus. Labi, teātrī visbiežāk smejas tieši meitenes. Zēni parasti tikai smīn vai guļ ar akmenscietu seju un domā par motoriem, gaļu un reģipsi. Meitenes smejas tāpēc, ka kaut ko nesaprot vai arī tāpēc, ka viņām liekas, ka jāsmejas, tāpēc bieži ir situācijas, kad uz skatuves kāds nomirst, bet meitene netālu no jums ir pārsmējusies zila. “Ko tu smejies?” Kāds viņai prasa, bet viņa noslauka degunu piedurknē un atbild: “Domā, es zinu? Brauc vien tālāk, jūrnieciņ.”

Reizēm smiešanās ir līdzīga roņu valodai, tāpēc nevar saprast vai cilvēks runā, smejas vai vienkārši ir debils. Vispār, Viktors Igo vairāk zinātu stāstīt par Cilvēkiem, kas smejas, tāpēc ar šo asprātīgo piezīmi beigšu smieties.

Tie, kas nevar aizvērties

Runāšana izrāžu laikā vispār ir kaut kāda slimība. Tagad saprotu, kāpēc inkvizīcijā dažiem izgrieza mēles. Tāpēc, ka teātra izrāžu laikā nevarēja aizvērties, pavisam noteikti. Pirms izrādes vajadzētu skaļrunī izziņot ne tikai to, ka jāizslēdz mobilie telefoni, bet arī to, ka jāaizver mutes un jāsēž mierīgi. “Cienījamie skatītāji, lūdzam izslēgt mobilos telefonus un aizvērt mutes citādāk zajibaļi!” Tā, lūk, vajadzētu runāt ar publiku. Citādāk runā vienā runāšanā. Ne jau par izrādi runā vai grāmatām, bet par to cik Ķesteris nodzēries, Skrastiņš vecs palicis un cik sūdīgu vināru kafejnīcā lej. Ja nav ar ko sarunāties, tad runā paši par sevi vai mazās ausī ieliekamās klausulītēs. Nekad nav tā, ka nerunā vispār. Ja tomēr nerunā, tad skatās telefonos. Uzgriež telefonam ekrānu tik spilgtu kā kuģa prožektors un skatās video. Ja tāds apsēžas blakus, tad var aizmirst par Tokajieti, sviestmaizēm, miegu un sevis aiztikšanu.


Pakacini mīļoto Valentīndienā.

valentine4


Aizvainošanas tabulas jeb “Lamutarbas”

 

Izmanto Aizvainojuma tabulas jeb Lamutarbas un apsaukā savus draugus, un radus īsti latviskā garā!

Piedāvāju divas aizvainojumu ģenerēšanas tabulas, sieviešu un vīriešu dzimtes lamām. No katra stabiņa izvēlies vienu, tavuprāt atbilstīgāko lamuvārda sastāvdaļu un beigās izveido oriģinālu, trīsdaļīgu lamu, ar ko trāpīgi, latviski un oriģināli aizvainot savu tuvāko.

AIZVAINOŠANAS TABULA VĪRIEŠU DZIMTES LAMĀM:

lamutarba2

AIZVAINOŠANAS TABULA SIEVIEŠU DZIMTES LAMĀM:

lamutarba1

*Lielas atsaucības gadījumā, darināšu šos lamu ģenerētājus no izrotāta koka, lai vari to vienmēr nēsāt līdzi kabatā un uzģenerēt spēcīgu lamuvārdu ikreiz, kad tas nepieciešams.

*Meklēju programmētāju, kas izveidos aplikāciju telefoniem. Naudu nedodu.


Kā viegli atmest smēķēšanu

ka_viegli_atmest_smekesanu

 

Tuvojas 1. janvāris. Tātad diena, kad cilvēki apņemas nekad mūžā vairs nedzert vai nesmēķēt. Zinot tās elles mokas, kas jāpiedzīvo cilvēkam, atmetot smēķēšanu, pavēstīšu kādu noslēpumu, kas palīdzēs jums dažu sekunžu laikā atbrīvoties no nikotīna atkarības. Like & Share jau tagad!

Diršu. Tas viss ir salti meli. Tas viss tikai tāpēc, lai jūs ievilinātu manā blogā. Atmest smēķēšanu ir tikpat kā neiespējami. Man, protams, liels prieks, ja kāds smēķētājs, kas nobriedis atmest, tagad lasa šo rakstu un cer, ka tūliņ būs kāda viegla atmešanas metode, kaut vai iedvesma šādam solim, tomēr, ak, mīļie draugi, jūs pamatīgi vilsieties: atmest jums visticamāk neizdosies. Nekad mūžā neizdosies. Ja arī izdosies, tad dzīve bez smēķa būs mokoša, nepilnvērtīga un vispār bezjēdzīga. Nekas, ko jūs izmisuma brīžos sūkāsiet, nespēs aizstāt kuplu dūmu, no jūsu iemīļotās markas cigaretes. NEKAS! Zvēru pie suņa, ka nekas nav grūtāks, kā smēķēšanas atmešana. Varbūt vienīgi dzeršanas atmešana, tomēr tas ir pārāk riskanti – varot nomirt. Tāpēc skatieties paši un varbūt nemaz necentieties atmest. Es jums saku, ka atmest smēķēšanu ir kā nogriezt sev kādu svarīgu locekli. Nu, briesmīgi taču tā – bez locekļa dzīvot. Drausmīgas sāpes. Es esmu viens no tiem stipriniekiem, kas mākslas vārdā ir atrāvis vaļā šīs elles durvis! Tikai dēļ jums es esmu stājies uz grūtā atmešanas ceļa! Tikai dēļ Jums, draugi, es nogriezu sev locekli un apsolījos nekad vairs to nelikt mutē! Šis raksts ir dzīva smēķēšanas atmešanas pieredze. Klausieties, nu visi un labāk nesāciet pīpēt (gandžu var)…

Smēķēšanu es atmetu pirms mēneša. Pats nesaprotu, kā tādas muļķības kā atmešana vispār iedomājos. Ne jau nu dēļ šī raksta, kā ievadā sadirsu. Rakstnieks, kas nesmēķē. Pf… Laikam gribēju pārbaudīt savu spēku un varenību. Sak, dabas kroni nedrīkst kontrolēt kaut kāda cigarete! Es esmu varens! Esmu lielisks… bļa, labi labi – protams, ka sieviete vainīga! Es smirdot, lūk! Redz, ar pelnu trauku negribot bučoties. Naktī klepojot un vispār seja kaut kāda dzeltena man esot. Pf… Bukovski nav redzējusi, bet nu labi tak – atmetu. Pie sevis gan nosmīkņāju – mute būs svaiga un smaržos tikai pēc pepermintiem, bet kādam nervozam briesmonim tā piederēs! Lai Dievs stāv klāt! Neba jau pirmo reizi atmest cenšos. Pazīstu sevi kā raibu suni. Ja es nedabūju uzpīpēt, es pārvēršos par tādu īgņu, ka pašam no sevis bail paliek. Tā arī ir. Jau mēnesi neesmu nedz smaidījis, nedz draudzeni redzējis, nedz vispār kaut ko labu domājis. Būšu sev elli nopelnījis. Malacis.

Tomēr, vispirms gribu nodirst Alenu Karru, kura grāmata “Kā viegli atmest smēķēšanu” ir laikam domāta tikai pilnīgiem idiotiem. Autors visu laiku stāsta kā viņš tūlīt labāko atmešanas metodi pateiks, bet tā arī neko nepasaka. Pasaka tikai to, ka lasot šo grāmatu, obligāti jāpīpē. Slims kaut kāds. Es pat līdz galam neizlasīju. Nevarēju izturēt. Ne velti briesmīgākā spīdzināšanas metode ir tad, kad ūdeni uz galvas lej…

Bet, nu sākšu no sākuma un uzreiz visiem pateikšu, ka, atmetot smēķēšanu, visgrūtākās ir pirmās piecas sešas stundas. Ja esi radis kā es – divās stundās izpīpēt vismaz vienu cigareti – tad zini, ka trešajā un ceturtajā stundā viss vēl būs labi. “Nieki,” tu teiksi sev, smīkņādams par visiem tiem, kas nevar atmest. Piektajā stundā tu sāksi tirināt vienu kāju un nevarēsi vairs koncentrēties pilnīgi nekam. Sestajā stundā tu visticamāk tā pārbīsies no drausmīgās tukšuma un melanholijas sajūtas sirdī, ka atmetīsi atmešanai ar roku, aizsmēķēsi cigareti un sevi mierināsi ar vārdiem: “Pag, pag, nevar jau tā uzreiz, vajag pamazām,” vai, “pag, pag, nevar tā atmest oktobrī nez kādā; vajag mēnešu fāzes noskatīt; nagus tak ar nedrīkst katru dienu griezt.” Es visbiežāk savai sirdsapziņai aizbāzu muti teikdams: “mākslinieks bez cigaretes ir kā koks bez piepes.” Lai ko tas arī nozīmētu.

Bet man izdevās. Man izdevās sagaidīt nākamo rītu. Drausmīgs rīts. Pirms tam rīta kafija ar cigareti bija viens no iemesliem, kāpēc vispār varēja piespiest sevi izrausties ārā no gultas, bet tagad… tagad, bļin, jāēd mušļi vai jāliek pasjanss. Vājprāts kaut kāds. Uzreiz saku, ka nav vērts sevi pakļaut tik briesmīgām mocībām kā atmešana. Smēķētājs, kas cenšas atmest, ir kā citplanētietis vai arī garīgi slims, jo viņš daudz ko nesaprot. Piemēram, ko, pie velna, cilvēki dara savā darba laikā, lai atpūstos? Nesaprotu joprojām. Iespējams, krīt citiem uz nerviem vai runā pa telefonu. Atmetējam arī ir problēmas saprast, ko lai dara, ja tramvajs jāgaida 10 minūtes? Nē, nu, tiešām! Citreiz uzvilki dūmu vai divus un tramvajs klāt, bet tagad – stāvi kā atsaldēts un debesīs skaties kamēr vārna uzdirš uz galvas.

Labi, uzreiz pateikšu, ka trīs dienas nepīpējot, jūs neizturēsiet nekad. Bet, ja izturēsiet, tad dirsā, kāda elle sāksies. Lasīju internetā, ka, ja izturi trīs dienas, tad grūtākais garām. Hahahaha! Muļķības! Pēc trīs dienām tikai atlaiž fiziskās lomkas – svīšana, nogurums, reibonis un temperatūras sajūta. Pēc tam sākas īstās mokas – šaušalīga melanholija, dzīves jēgas trūkums un pats briesmīgākais – personības šķelšanās. Jā, tevī parādīsies otra, ārkārtīgi viltīga, ļauna un uzstājīga personība, kas visu laiku izdomās iemeslus, kāpēc nevajag atmest smēķēšanu. “Tev tas neizdosies tāpat, pridurak,” tā saka ceturtās dienas rītā, vai: “Tu nomirsi tāpat, loh!” Vienreiz, kad centos atmest, šī ļaunā personība man iestāstīja, ka smēķēšanas kaitīgums ir milzīga sazvērestības teorija, ko uzbūruši nikotīna plāksteru ražotāji. Uzreiz tam noticēju un, neviltoti atvieglots, atsāku smēķēt.

Pēc kādas desmitās nesmēķēšanas dienas uznāk briesmīga depresija. Sajūtas apmēram tādas, kā zaudējot kādu tuvu cilvēku, ar ko kopā pavadīti daudzi gadi. Ik mirkli prātā uzplaiksnī omulīgie vasaras vakari Andrejostā; vienā rokā aliņš, otrā mīļotā cigarete, sejā smaids, bezrūpība, bet galvā vien dzeja un pārdomas par to, cik skaista ir dzīve. Jā, bet nu tas viss ir zudis. Nekad vairs nebūs kā agrāk. Varēs dzert aliņu un, es nezinu, degunu urbināt. Tie, kas saka, ka var arī bez smēķēšanas justies labi, nekad nav smēķējuši un nesaprot cik tas ir forši. Tāpat ir ar tiem, kas saka, ka bez alkohola arī var izklaidēties. Muļķības! Es esmu redzējis cilvēkus, kas izklaidējas bez alkohola. Tie ir tie, kas uz ielas skandē hare rama, hare krišna un nemitīgi cenšas apdolbīties ar vīraku.

Lūk, kā redzat, atmest smēķēšanu ir gandrīz neiespējami. Es nepīpēju jau mēnesi, tomēr joprojām gaidu pasaules galu, kad varēs pīpēt cik uziet, jo nebūs vairs ko zaudēt. Es vairs nelasu Bukovski, jo zinu, ka viņš nekad neatbalstītu manu rīcību. Man ir atgriezusies oža, un es tagad jūtu cik ļoti patiesībā viss smird. Garšas kārpiņas ir kļuvušas tik spēcīgas, ka es nesaviebjoties varu ieēst tikai laša steiku vai Ziemassvētku zirnīšus ar čurčaliņām. Gaidu, kad beidzot pieņemšos svarā, bet tas tāpat nenotiek. Mana dzīve vairs nav noslēpumainā dūmakā ietīta un es nesaprotu vai pasaule, ko tagad vēroju ir īsta vai tomēr vien nikotīna trūkuma organismā izraisīti māņi.

tumblr_oacjgqsati1vzxnvqo1_500


6 cilvēku tipi, kas sastopami katrā ballītē

enhanced-buzz-25516-1376315830-13

Viņi dzīvo starp mums. Mēs visi viņus lieliski pazīstam. Tu nevari no viņiem izbēgt. Tu nevari viņus ignorēt. Tie ir viņi – 6 slavenākie cilvēku tipi, kas sastopami katrā ballītē, katrās mājās un katrā krogā. Jautājums ir tikai viens: kurš no viņiem esi TU!?

 

Pazudējs

Šis vienmēr pazūd. Lai kas notiktu, lai cik patīkamā sarunā jūs būtu vai, lai cik šis cilvēks būtu piedzēries, viņš vienmēr ballītes laikā pazudīs. Viņš pamanās pazust pat vienistabas dzīvoklī. Tikko kā iztukšotas pāris glāzes, biedri jau skatās: “nu ja, Janka jau atkal kaut kur nolīdis”. Bieži izrādās, ka pazudējs ir palīdis vai nu zem izlietnes vai tup koridora kumodē. Nereti pazudējs ir vienkārši nez uz ko apvainojies un aizbraucis pa kluso mājās un tad nedēļu sēž mājās sapūties par to, ka neviens viņu nav aizturējis. Tomēr, piekritīsiet, ka Pazudējas visbiežāk ir meitenes. Sak, sēdēja, sēdēja Jāņos visi, iedzēra, pēkšņi, Zanīte pazūd. Visi meklē, kur Zanīte. Izrādās – šķūnītī aiz malkas grēdas raud. Prasa Zanītei: “ko raudi? Kas notika?” Zanīte atbild: “nezinu, nelaba dūša laikam palika”, bet pa īstam sapūtusies tāpēc, ka Ģirts nevis viņai, bet Lainei celi grābstījis.

 

Vēmējs

Šis vienmēr visu pievemj. Parasti kamēr citi vēl dzer otro aliņu, šis jau labākajā gadījumā ir piepūtis visu vannu bet sliktākajā – mājas saimnieka vecāku gultu. Pazīstu dažus vēmējus. Reiz es ar vienu gāju pēc aliņa uz veikalu. Viņam pa ceļam protams palika slikti. Es prasīju, ko tad tu nāci, ja tev slikti? Viņš atbildēja – tāpēc jau nācu, domāju svaigā gaisā labāk paliks. Tad viņš ieskrēja kādā kāpņu telpā (es nezinu kāpēc neskrēja krūmos) un novēma visu lieveni kādai Omammai, kura tieši tajā brīdī atvēra durvis. Omamma jautāja: ko jūs, jaunais cilvēk, darāt? Ziniet, ko šis mans draugs atbildēja? “Oi, savēmos, nelaba dūša palika.”

Vakara gaitā ēdienu Vēmējam vispār nedrīkst dot. Dzērienus arī principā nav jēgas dot, jo tāpat visu izvems. Posts ar vēmējiem, bet viņi ir jāžēlo. Pats vienu laiku biju vēmējs. Tad, kad šņabi vēl nedzēru katru dienu. Sirds lūzt pušu, kad redzi podā, uz grīdas vai iemīļotās meitenes klēpī no sevis izšļācamies vēl tīri dzeramu alus pinti vai par bargu naudu pirktos šotus.

 

Sūdu vārītājs

Šim par visām varītēm ir jāsavāra kaut kādi sūdi. Reiz, kādā ballītē laukos, viens šī tipa pārstāvis man centās ieskaidrot, ka visprātīgākais būtu klumzāt 5 kilometrus uz ciema Elvi, lai ar pusķieģeli izplēstu tam logu. Paldies dievam, man izdevās viņu nolikt gulēt, tiesa, pēc desmit minūtēm viņš bija ar matu lakas un šķiltavu palīdzību sadedzinājis gluži veselīgu līdakas asti. Kad viņam prasīja, kāpēc tā darījis, šis atbildēja: “Dzirdēju, ka šī suga esot neiznīcināma, bet, pavei, sadega gan.”

Ir visdažādākā kalibra sūdu vārītāji. Liela nelaime, ja ballītē tādi iegadās divi vai visi trīs gabali. Padomā – kamēr viens ar triecienurbi un lineālu cenšas izveidot ventilatoru, jo, redziet – karsti esot, otrs jau ar motorolleru paspējis ietesties piemājas dīķī. Trešais, izmantodams jandāliņu, paņēmis Absolut pudeli un tāpat vien pārdauzījis galvu Kārlim.

Zīmīgi ir tas, ka sūdu vārītāji jau paši nemaz nezina, ka ir sūdu vārītāji. Reiz, es vienam sūdu vārītājam no rīta prasīju: “kāpēc Aigara meiteni pie koka piesēji?” Ziniet, ko šis atbildēja? “Šī sūdus gribēja vārīt.”

 

Mīļumiņš

Šis mazais, pūkainais, gaužām emocionālais jaukumiņš ir sastopams teju katrā vietā, kur tiek lietots alkohols. Mīļumiņu var atpazīt uzreiz. Tas ir tas čalis ar glāžainajām acīm, kurš ballītes laikā nemanot pienāk jums klāt, apliek lielu, siltu roku ap pleciem, pavērš pret jums sārtu, pēc spirta dvakojošu seju un saka: “tu, brālīt, esi vienkārši super! Kā tu futbolā vārtos 7. klasē stāvēji! Pizģets… Kasiliass! Es jau tad teicu. Tu esi mans draugs un es tevi mazliet mīlu… Kā Prāta vētrā dzied. Zini? Dod vaigu – nomutēšu.”

Tomēr bieži Mīļumiņš ir meitene. Zēniem tas protams ļoti patīk. “Rihard,” saka Mīļumiņš,” es tev sen gribēju pateikt, ka tu esi visforšākais un jaukākais puisis šaipus Daugavas.” Rihards nosarkst, bet Emīls, kuram mīļā meitene pirms minūtes bija teikusi to pašu, paliek dusmīgs un ar motorolleru iemauc grāvī, un nepelnīti paliek par sūdu vārītāju.

Bieži vien mīļumiņš grib jūs no visa pasargāt. Reiz, es vienā ballītē neapdomīgi pastāstīju kā man pirmajā klasē Juris penāli iemeta miskastē. Mīļumiņš uzreiz man apsolīja savākt baru ar cietumniekiem, kurus viņš labi pazīstot no citām ballītēm un palīdzēt man Juri piedauzīt. Beigās es tā kā piekritu, zin kā, pats biju sareibis un, goda vārds, Juris tiešām bija kretīns. No rīta Mīļumiņš izlikās, ka mani nepazīst un, kad atgādināju par apsolīto aizstāvību, viņš teica, ka iedos man pa muti ārā.

Pats esmu diezgan liels Mīļumiņš. Vienmēr pālī mēdzu piesieties meitenēm un zēniem ar savu draudzību un plašo sirdi. Reiz, es pilnīgi piedzēries vienai meitenei paprasīju šķiltavas. Tā vietā, lai pateiktu paldies, es viņai atzinos mīlestībā. To man pastāstīja policists, kas mani pēc tam izglāba no šīs meitenes vīra nagiem.

 

Sofists

Par Sofistiem sauc tos īpatņus, kuriem iedzerot, rodas nepārvarama vēlme dirst. Es jums galvu lieku ķīlā, ka katrs jūs pazīstat vairākus Sofistus. Ballītēs viņi ir tie, kuri gatavi glābt pasauli no bojāejas, izstrādāt plānu valsts ekonomikas veicināšanai, personīgi trenēt Rīgas Dinamo hokeja komandu, ierādīt dažus ģitāras rifus Džimijam Peidžam vai momentā atrisināt jūsu veselības problēmas. Sofisti parasti ballītē noskata pieklājīgāko, vājākas gribas cilvēku, jo viņiem ir jābūt drošiem, ka upuris viņus klausīsies visu vakaru un mās ar galvu, baidoties aizvainot viņu jūtas.

Sofisti parasti iedalās šādās apakšgrupās: Politologi, Paulu Koeljisti, Nīčisti, Viszinisti un vienkārši pļūtītāji.

Politologi, iedzerot šņabi, kļūst par tādiem politikas ekspertiem, ka Zanders ar Ījabu reizē nosarktu, dzirdot šos runājam. Politologi mēdz ar putainu muti klaigāt kaut ko par mēdijos izlasītiem virsrakstiem, nodirst valsti, krievus un visus apkārt esošos, ja tie pietiekoši sparīgi nemāj ar galvu.

Paulu Koeljisti parasti sadzerās un spļaudās ar tādām frāzēm, kā, piemēram: šī mūsu kopība ir kā jūras putas – reizē tik mitras kā mīļotās mēle un reizē tik čaganas kā vectēva bārda. (ziniet, autortiesības, tāpēc man teicieni jāizdomā pašam un tas ir labākais, uz ko esmu spējīgs…). Visbiežāk Paulu Koeljisti ir meitenes, bet retumis arī kāds čalis, kurš kā likums studē medicīnu vai kaut ko RTU, dzīvo par vecāku līdzekļiem un domā, ka visa pasaule sadodas rokās pat tad, kad viņš iet padirst.

Nīčisti parasti pulcējas Čomskī, bet nereti iegadās arī parastākās ballītēs. Viņi katru sarunu uzsāk tā: “Lūk, Nīče, ja zini, teica tā un šitā” vai “Es esmu filozofs. Lasu Nīči, tāpēc gribēju teikta tā un šitā”. Tiesa, Nīčisti parasti ir lasījuši tikai psihoterapeita Ē. D. Jaloma romānu “Kāpēc Nīče raudāja” un dažas Nīčes atziņas internetā. Visu cieņu viņiem, jo operēt ar tik nabadzīgu informācijas daudzumu un muldēt par Nīči visu nakti ir lielisks rētora talanta pierādījums.

Viszinisti ir tie, kuri zina visu. Viņi zina izeju no pilnīgi visām problēmām, viņi pārzina vēsturi, matemātiku, lopkopību, sazvērestības teorijas, sengrieķu valodu, craft alus vēsturi, vīnu, utt. Ar šiem ir interesanti, bet jārēķinās, ka Tev būs jābūt tam, kurš nezina neko, jo savādāk Viszinists apvainosies.

Pļūtītāji runā tikai un vienīgi pilnīgu sviestu. Neko nevar no viņiem saprast. Mēlei mežģoties, tie stāsta jums kaut ko par sešu gadu vecumā, gravā atrastu suņusēni, kas joprojām stāv plauktā un atgādina viņiem kaut kādu Laini, kas oranžā Moskvičā aizbrauca prom un nekad neatgriezās. Tad pēkšņi viņi sāk stāstīt, ka ir labos draugos ar Donu, bet Reiniks esot lohs, jo naudu šim parādā. Visbeidzot viņi uzsāk stundu garu monologu par LSD microdosing un, jau guļot gultā, stāsta, ka nākamajā dienā viņam jāiet uz tirgu pirkt burkas. Vājprāts.

 

Nedzērājs

WTF!?


%d bloggers like this: