5 cilvēku tipi, kurus tu satiec darbā

lenin

Zināms, ka darbā var satikt dažādus jaukus cilvēkus. Nu, nevis jaukus, bet kretīnus. Ne jau visi ir kretīni, protams. Ir arī daži jauki cilvēki. Nu, skaidrs, ka ne jau uzreiz jauki. Lādzīgi, kā saka. Pašsaprotami, ka ne jau vienmēr lādzīgi. Dažreiz vispār neciešami. Gluži vai kretīni. Dažreiz pat uz darbu negribās nākt, cik daudz tur kretīnu. “Kretīnu kantoris,” cilvēks no rīta, pie spoguļa stāvot, saka, “vieni mūjābeļi, a, man ar tādiem, bļin, mētelis uz viena pakaramā jāglabā.” Nekas jau tam cilvēkam, protams, neatliek, kā iet uz darbu. Kaut pa seju mizo, bet, lūk – jāiet. Nauda, redziet, jāpelnī. Tieši tāpēc darbā vienmēr sanāk visādi jocīgi cilvēki. Paši nemaz nezina, ka ir jocīgi. Viss viens – jauki vai kretīni – tāpat jocīgi. Tāpēc, rekur, daži cilvēku tipi, ko katram var gadīties sastapt darbā.

Slimais

Šis cilvēks ir lielākais nelietis un kretīns. Nē, ne jau tāpēc, ka viņš visu laiku slimo, bet gan tāpēc, ka visu laiku dirš, ka slimo, lai nebūtu jānāk uz darbu. Tak, filmas mājās skatās vai ar mopēdu vizinās pagalmā. Nu, ne jau ar mopēdu gluži vizinās, bet sēž uz soliņa, grauž saulespuķu sēklas un spļauj uz zemes miziņas. Apslimis skaitās. Šim cilvēkam vispār neeksistē tāda kautrība saslimt. Ņem un saslimst. Vājprāts kaut kāds. Turklāt priekšniekam nevis uzraksta bijīgu īsziņu, bet pazvana sešos no rīta: “Labrīt, priekšniek,” viņš saka, “būs vēji kaklu izpūtuši, darbā, lūk, nebūšu. Strādājiet vien paši,” vai: “Khe, khe, labrīt, saslimis esmu, saimniek, darbā nebūšu. Ar ko saslimu? Ar smagām paģirām kaut kā negaidīti sasirgu. Tagad jau ir tas laiks, ziniet, paģiras pa gaisu vien lido. Taisni vakar vēl Rihards bija ar paģirām atnācis uz darbu, būs no viņa pielipis. Nu, tad jau visu gaišu – ārstēšos.”

Protams, drīz vien pienāk diena, kad šis cilvēks patiešām ir sasirdzis ar viegli aizliktu degunu. Tad viņš darbā nav gadu vai divus. Atnāk pēc tam uz darbu un vēl dusmojas, ka par slimības naudu pat cigaretes nevarot nopirkt. Interesanti, ka kapā šis cilvēks pat netaisās gulties. Slimo tā veselīgi līdz deviņdesmit gadiem. Psihopāts kaut kāds.

Atvaļinājumu briesmonis

Zināms, ka šis ir pats šaušalīgākais kolēģu tips vispār. Ja šo varētu atbaidīt kā vampīru ar ķiploku virtenēm un krustiem, tad, ziniet, cilvēki ķiploku virtenēm un krustiem nokārušies vien staigātu. Visi gaida to brīdi, kad viņš aizies savā atvaļinājumā, bet trīc un dreb, un saslimst, kad tuvojas viņa darbā atgriešanās diena. Savā pirmajā darba dienā pēc atvaļinājuma viņš jau pirmais no rīta sēž savā vietā un viss tāds brūns, iededzis izliekas, ka strādā. Daudz viņš nerunā, nē, bet, velns tāds, gaida, kad kāds viņu apsveiks ar atgriešanos, paprasīs, kā gāja. Pie rokas tam glabājas 64 gigabaitu flešatmiņa – pilna ar fotogrāfijām no ceļojuma. Jā, fleška pilna līdz malām ar fotogrāfijām piebāzta. Nē, nē, ne jau ar dārgu fotoaparātu tās fočētas, kur katra bilde savus sešus megabaitus sver. Nē, nē, tak, ar parasto ziepi. Viena bilde, bļin – sešpadsmit kilobaiti. Jezusmarija. Un pilna atmiņas karte. Akurāt visi 64 gigabosi aizņemti. Lai dievs nogrābstās.

Nu, un tad pienāk tas baisais brīdis, kad šim cilvēkam ir radusies izdevība visus sapulcināt un uzsākt savu atvaļinājuma prezentāciju. Viņš mirdz kā Ziemassvētku eglīte, vaigi iesārtojušies, rokas satraukumā trīc, balss svinīga, acis manīgi šaudās lūkojoties, vai tad visi kolēģi ir sanākuši. Tad katram tiek iedota īkšķa naga lieluma ārzemju konfekte vai kaut kāds turku saldums, ko ceļotājs atvedis no tak jau Turcijas. Tad sākas fotogrāfiju rādīšana mazā 17 collu ekrānā. Pirmās tūkstoš fotogrāfijas sastāv no kadriem autobusā vai viesnīcā, protams, bet nākamajos desmit tūkstoš kadros miglaini redzama kaut kāda pludmale, krūmi un ēdnīca. Skaidrs, ka par katru bildi šis kolēģis tiecas pastāstīt veselu stāstu – ko ēdis, ko dzēris, kā sauļojies, cik ļoti čurāt gribējies un tā tālāk līdz naktij.

Sūdīgākais ir tas, ka šis kolēģis ir iemanījies pa lēto nopirkt biļetes un brauc uz Turciju vai Grieķijas salām divas reizes gadā. Taisni vai no darba prom jāiet.

Gvelzējs

Lūk, šis ir tas kolēģis, kuram ir tā, goda vārds, nesaprotamā spēja visu dienu kaut ko gvelzt. Kurš tik pagadās blakus, tam sagvelž kaut ko. Gatavās dieva zīmes sagvelž. Ne ar smalkumu un pieklājību šo cilvēku var aizvērt, ne ar benzīnā piesūcinātu lupatu. Un kā viņš prot gvelzt! Pilnīgi par neko. Sers atradies. Tā, it kā uzstātos literatūrzinātnes konferencē, kur, stiepies vai raujies, 30 minūtes kaut kas jāgvelž. Un nemaz nedomā viņam kaut ko pateikt. Viņš meklē tikai labu klausītāju un necietīs, ja arī tu gvelzīsi.

Kas pats galvenais – nedrīkst viņam acīs skatīties no rīta. Tikko kā atnāksi uz darbu un ieskatīsies viņam acīs, tas sātans iedomāsies, ka tu briesmīgi vēlies klausīties, kā viņš kalotkas vedīs parīt mainīt uz servisu un uzreiz tev klups virsū. Viņam neinteresē, ka ir cilvēki, kuri no rītiem vēlas nevis runāt, bet, kā saka, apēst gramu polonija vai šķipsniņu citas indes. Viņam, lūk, ir vajadzība katru rītu kaut kam kaut ko sagvelzt. Stāv, ziniet, ar kafijas krūzi tāds, atbalstījies ar dibenu pret jūsu galda malu un gvelž. Labums tāds, ka ar laiku var izstrādāties imunitāte dzirdēt, ko šis cilvēks saka. Atliek tikai māt ar galvu un ņemties ar savām lietā. Savādāk jau nekā.

Mēmais

Šis ne vien negvelž un nerunā, bet pat labrītu padot negrib. Sēž ierāvies kā tāds gliemezis savā mājā un ne vārda. Kaut ar nokaitētiem iesmiem baksti – neko nesaka. Cirvim skaidrs, ka kaut ko perina. Labākajā gadījumā – iedomīgs. Kautrīgs? Muļķības. Šitādi pasaules vēsturē vislielākie nelieši bijuši. Zin, sēdēja tāds kluss un kautrīgs Arvīds darbā, nevienu netraucēja, tak jau gudrs bija, sēdēja klusi kaktā līdz mājās ar traktoru tā ielika upes dambī, ka sešas saimniecības applūda.

Ar klusajiem nekad un neko nevar zināt. Vienreiz dzirdēju stāstu, kā viens puisis, kurš vispār tika uzskatīts par mēmu (pat invaliditātes grupa esot bijusi), pa naktīm piedzēries radio esot uzstājies. Dziesmiņas dziedājis, dzeju deklamējis, spriedis par politiku, mākslu. Pat tāds kā viedokļa līderis esot bijis. Lūk, bet pa dienu – mēms. pie tam cilvēki domājuši – nu ja reiz mēms, tad jau arī kurls. Kā tad citādāk? Nu, un ņēmušies viņu caurām dienām izsmiet – dziesmiņas aiz muguras dziedājuši, satīriskas poēmas sacerējuši, mēdījušies. Bet viņš, sātans tāds, pa naktīm visu to radio atstāstījis. Ar īstajiem vārdiem, personas kodiem. Nu, tā lūk. Tāpēc ar klusajiem labāk, ziniet, uzmanīgi.

Pavārs

Šis cilvēks ir pašpasludinājis sevi par darba pavāru, tāpēc neko citu nedara, kā visu dienu darba ķēķī šmorē. Pašsaprotami, ka pats sev šmorē. Rītu šis cilvēks uzsāk ar lašmaizītēm, bļodu karsta buljona un tasi zaļās tējas, pie kuras vēlāk piekož milzīgu tuplu. “Zobu šķirbas tā kā būtu aizsmērētas,” pēc vārgās maltītes viņš pie sevis čukstus nopurpina un dodas atpakaļ uz virtuvi. “Strādāšanai vajag kārtīgu dūšu,” viņš dudina un tik velk no ledusskapja cūkas galvu ārā, “galertiņš būs uz goda, mmm.”

Nu, un tu tikai sēdi un klausies, kā virtuvē klaudz katli, šķind pannas, šķīvji. Pēc dažām minūtēm jūti – gaisā uzvirmo kārtīgas rajončika ēdnīcas smārds. Vārās, cepas, šņāc un kūp. Lūk, pavārs gatavo pusdienas. Mārtiņš Rītiņš, bļin. Smerdelis, lūk, kas viņš ir. Ziniet, kā kara laikā bija? Staigā, staigā čalis pa tranšejām, pēkšņi, jūt ar degunu – kaut kas labi nav. Ož tā jocīgi. Tad šim pielec – gāze! GĀZE! Viņš kliedz un uzrauj galvā gāzmasku. Pārējie biedri arī uzmauc galvā gāzmaskas un, kā saka, dzīvo svilpodami. A, darbā? Kur nu gāzmaskas, kur nu kas. Sēdi tikai un osti sadegušas gaļas aromātus. Sak, solīja modernus darba apstākļus jaunceltnē, sanāca, bļin, bufete “Čaika”.

Advertisements

Piedzīvojumi pie zobārsta jeb baiļu anatomija

unnamed

Man, redziet, ir briesmīgi bail no zobārsta. Pie šī šaušalīgā paveida daktera mani pat ar uguni nevar aizdzīt, kur nu vēl ar kaut kādām tur zobu sāpēm. Reiz man zobs nežēlīgi sāpēja veselus trīs mēnešus. Naktis negulēju, bet pie zobārsta negāju ne par ko. Pa sienām, ziniet, staigāju, bet zobārstu uztvēru nevis kā atbrīvotāju no manām mokām, bet drīzāk kā briesmekli, kurš, baudas un kaisles slienām šķīstot, mocīs mani līdz es atdošu savus vecākus “Stūra mājas” pagrabiem.

Manu baiļu saknes rodamas bērnībā, kad pie zobārsta devos svilpodams. Mamma vienreiz aizveda, jo vaigs man bija uzpampis tik milzīgs, ka cilvēki domāja, es aiz tā nez ko esmu aizbāzis. Neko nebiju aizbāzis. Zobam bija pakaļā. Nu, lūk, aizveda mani pie zobārsta, a, tur zobārstīte, ziniet, meitene, gadus astoņdesmit četrus jauna, smaida tik un smaida. Saka: “Puisīt, nebaidies, odiņš iekodīs un viss.”

Es domāju – nu ja odiņš, tad jau nieks vien ir, bliez vaļā.

Odiņš, bļin… Kā lika ar tamboradatu smaganā, likās ka spāņu inkvizīcijas nagos esmu nokļuvis. Tā vispār bija pirmā reize, kad uzzināju par tādu inkvizīciju. Kā iedūra, tā pats sev teicu – lūk, spāņu inkvizīcijas nagos esmu. Nezinu, kas tas ir, bet, goda vārds, spāņu inkvizīcija sagūstījusi.

Lai nu kā, bet sāpes nedaudz rimās. Domāju, labi, tad jau piedosim. Iedūra, ragana, bet, nu, lai jau dzīvo. Muļķis! Klausieties, klausieties – viņa man saka: “Puisīt, tagad es rekur šito spogulīti paņemšu, maķenīt apskatīšos un viss. Nemaz nesāpēs. Apskatīšos tikai un tad uzreiz zīžļājamo bārbalīti dabūsi.”

Nē, nu skaties, nodomāju, vai man žēl. Bārbalītes arī, ziniet, tajā laikā pa kaktiem nemētājās. Lūk, bet, ja sāpēs, tad likšu pa bieti. Skatīties ar spoguli vari kaut līdz vakaram, es tikmēr, ziniet, atpūtīšos. Tātad viņa ņem to spoguli un nāk tik man mutei klāt. Es kā begemots vēl atveru muti labi plaši, kad, pēkšņi, – Hrababam! manu galvu no aizmugures tajā miega tvērienā sagrābj māsiņa un tur cieši, cieši, kamēr zobārstīte, Mēdeja tāda, aizsviež spoguli, pagrābj milzīgas knīpstangas, nu, varu apzvērēt, ka no vīra instrumentu kastes tajā pašā rītā bija izvilkusi, aizķeksē manu zobu un ar visu spēku, nu, tā no dvēselītes, rauj to nabaga nevainīgo kaula gabalu no mutes ārā.

Jezusmarija, kā es kviecu. Runāja, ka poliklīnikā šitāda brēkšana nebija dzirdēta kopš lielā sivēnu slaktiņa 1989. gadā. Nu, bet izrāva, ziniet. Pašķīda zaļi strutu recekļi un zobs bija ārā. Kā pa sviestu aizgājis, zobārste tikai dūdoja, kamēr es, agonijā raustīdamies, sev zvērēju, ka kopš šīs dienas zobārstus uzskatīšu par saviem ļaunākajiem ienaidniekiem un baidīšos no tiem kā no buboņu mēra.

Lūk, tāpēc nesen trīs mēnešus negāju pie zobārsta. Biju pasūtījis Ibumetīna maisu no fabrikas pa lēto un tik dzīvoju nost. Ja jūs zinātu, cik drūmas dzejas nāk galvā, kad sāp zobs. Man liekas, ka Bodlēram, nežēlīgi sāpēja vismaz divi zobi. Arī Kobeinam, ziniet, nevis vēders sāpēja, bet zobs. Par vēderu izdomāja tā Kortnija, simts punkti. Nīče vispār no zobu sāpēm pat nomira. Pašnāvību netaisīja, jo gribēja kārtīgi izciesties un apvainot Dievu, ka viņš ir nomiris un nav Nīčem zobus salabojis. Jēzu Kristu arī nemaz krustā nepiesita. Patiesībā viņu pie zobārsta nomocīja. Tajā laikā tak zobus ar akmeni rāva. Pasaki tikai zobārstam, ka zobs sāp, uzreiz ar dūres lieluma kirbuli ielidinās. Sak, lūgtum, draugs, dzīvo vesels un uzmanīgi ar čupa čupsiem.

Arī es, sarakstījis četras klades dzejas, taisījos nomirt, kad man pazvanīja draudzene un pateica, ka ir pierakstījusi mani pie zobārsta, jo viņa vairs nevarot izturēt manu šaušalīgo vaidēšanu un dzejas.

Draudzeni, protams, sākumā nolādēju tā, ka Purva Inta būtu nobijusies, tomēr zobs sāpēja tik nikni, ka beigās nodomāju labi vien ir. Kas zin, sadakterēs varbūt un miers būs. Bet kā jau tas ironiskā kārtā bieži vien notiek, dienā, kad bija jādodas pie zobārsta, tas zobs, sātans tāds, pārstāja sāpēt. Lūgdams nepielūdzu, lai kaut nedaudz pasāp, jo, tak pašsaprotami – ja zobs nesāp, tad pie zobārsta nav ko meklēt. Es tajā brīdī kā muļķis, sak, ai, nav ko šodien darīt, laiciņš jauks, jūtos superīgi, eh, ko nez lai sadara? Aliņu iet iedzert parkā? hmmm… nē… hmmm… ā, eureka! aizstaigāšu taču pie zobārsta, rau, kur laba ideja.”

Tā arī gāju – lēnām, papēžus velkot pa zemi, sniega un lietus miglai krītot sejā. Gāju izmisis, skumjš, nolādēts. Līdzīgi noteikti uz giljotīnas pusi vilkušies daudzi nevainīgi cilvēki. Laimīgie! Viņi vismaz zināja, ka spīdzināšanas nebūs. Šņakts! Un miers. Runā jau, ka cilvēki kā tādas vistas skrien, rokas vicinādami, pat pēc galvas pazaudēšanas. Tas vismaz ir jautri. Nevis kā man, bēdulim, jāvelkas uz spīdzināšanu un pēc tam vēl uz darbu atpakaļ. Pusdienas paēst skaitās aizgāju, sasodīts.

Nonācis pie Aīda vārtiem, es ar asarām acīs satvēru rokturi un uzreiz to atlaidu. Nē, neiešu. Bēgšu prom. ne gailis pakaļ nedziedās. Autobusā iekšā un uz mežu slēpties. Goda vārds, apsvēru tādu iespēju. Tomēr, ziniet, nokaunējos. Atcerējos, kā trešajā klasē vienreiz aizbēgu no brīvpusdienām, jo tur biezpienu lika ēst. Ar suņiem tak pēc tam meklēja. Nokaunināja, ka talonus izniekoju, un biezpiens bija jāēd par sodu dubultā.

Ar pārcilvēcisku spēku atrāvu pekles durvis un iegāju iekšā. Stāvu gaitenī, tumsiņā un iezaļganu seju tikai ausos. Smird. Smaka šausmīgāka kā omammas zāļu skapītī. Es vispār labāk kakas ostu, nekā tās zobārstu vielas. Saņemos, paeju tālāk un redzu – otrās telpas dzīlēs sēž krēsls. Šaušalīgais moku verķis! Paradoksālais briesmonis, kas paredzēts, lai mokoties būtu ērtāka gulēšana! Nolādēts esi! Nē, bēgšu, lai sātans jūs visus parauj! Bēgšu!

Tas viss man izskrēja caur galvu mirkli pirms no sazin kādas alas izleca ārā zobārstīte. Meitene gadus 90 jauna, dūdodama man prasa vai tad es tas, kuram zobs šaušalīgi sāp? Es saku – nē, draudzenīt, vairs jau nesāp. Atļaujiet – iešu mājās. Par velti traucēt atnācu. Zobu vairs pat nejūtu. A, šī, uzreiz – ā, nesāp? Slikti, slikti, tad jau būs nomiris. Rausim ārā. Jezusmarija, domāju, kurš velns raustīja aiz mēles atzīties, ka nesāp. Es uzreiz nu, nav jau tā, ka nesāp. Vispār jau sāp tā, ka kājās knapi stāvu. Neraujiet ārā. Sāp briesmīgi. Urbiet, cērtiet, bet, dieva dēļ, neraujiet, pažēlojiet.

Sēdies, bērns, ko nu tik nobijies, viņa vēl man prasa. Es saku nu, tāpat, ziniet, no, zirnekļa nobijos, rekur kaktā sēž. Tak, bļin, no jums baidos, no jums baidos vairāk kā no nāves!

Ziniet, kas notika? Viņai tikko manāmi ietrīsējās lūpa, acīs sariesās asaras. Viņa lēnām salika rokas klēpī un nodūra galvu. Es redzēju, kā pār viņas vaigu ātri norit dzidra asariņa, ko viņa veikli, it kā kaunēdamies, noslaucīja ar piedurkni. “Piedodiet, es negribēju,” viņa tikko dzirdami nočukstēja, “mani laikam neviens nemīl”.

“K..k..ko jūs..,” es satrūcies jautāju un uzliku roku uz viņas pleca, “man negribējās jūs sāpināt. Es jau tikai tā, ziniet, aiz savas neuzmanības. redziet, esmu tāds pastulbāks gadījies.”

“Ek, beidziet, es taču zinu,” viņa čukstēja, “visi baidās no manis. Pat mans vīrs baidās, jo domā, ka es viņam izurbšu zobus, kamēr viņš guļ.”

“Nnnē, nē, nav tā,” es galīgi sašļucis teicu, “jūs noteikti pārspīlējat, jūs taču visi mīl, beidziet, beidziet.”

“Nē, nemīl, man pat darbā nav ar ko aprunāties, jo neviens no klientiem nevar man atbildēt. Vatēm un sūkņiem pilnas mutes, vai ziniet. Neviens nevar atbildēt man, vai paslavēt mani, cik skaistu plombu uztaisīju vai cik veikli zobu pieslīpēju.”

Pār vaigu viņai noslīdēja vēl viena asariņa. Mana sirds plīsa vai pušu. Kāds es biju muļķis…

Viņa nedaudz pacēla galvu, palūkojās logā, viņas acīs es redzēju pasaules skumjas un sāpes. Es taisījos saņemt viņas rokas un izteikt savu pateicību, kad -HRABAMS!- Pēkšņi, mani no aizmugures tajā miega tvērienā sagrāba māsiņa.

“Ahahaahaha, iekriti, puika!” Zobārstīte iebrēcās un paķēra divmetrīgu šprici. “Tūliņ mēs tevi izurbsim, ai, cik jauki būs. Līdz pašām smadzenītēm, hahahahaha,” viņa rēca, kamēr māsiņa man ar vienu roku stūma mutē vates tamponus un siekalu sūkni.

“Velnene! Slurp, slurp. Mēdeja! Slurp. Es tev noticēju, ragana! Slurp,” es, siekalām šķīstot, bļāvu, līdz man tika smaganā iedurta šprice, liekot manai mutei kļūt šļauganai un nevarīgai sakarīgi kliegt. Es padevos un atkritu krēslā, kamēr zobārstīte gatavoja lielāko urbi, lai varētu tikt pie manām smadzenēm.

Lūk, brālīši, tieši tādēļ es pie zobārsta vairs nekad neiešu. Dzīvošu ar pagaidu plombu, pie pakaļas. Tiem velniem uzticēties nevar. Nu nevar ne par ko.


Migrēna – tu mans mirdzošais lāsts

migrema_2

Šī eseja ir veltīta visiem tiem nelaimīgajiem, kuriem tāpat kā man reizēm smadzeņu sazin kurā daivā kaut kas saiet pilnīgā dirsā un nākas piedzīvot to riebīgo procesu, ko daži lohi sauc par “tās taču tikai galvassāpes”, paši cietēji par “bļaģ, tūliņ būs”, bet dakteri – par “Zolmitriptāns – viena tablete uzreiz pēc migrēnas lēkmes.”

Lūk, ar migrēnu ir tāpat, kā ar hemoroīdiem – neviens nesaprot, kas tie tādi ir, kamēr pašiem dibenā nav sametušies. Lielākā daļa cilvēku domā, ka migrēna ir tad, kad sāp galva. Piemēram, čalis visu nakti dzēris šņabi, kopā ar alu un šampānieti, no rīta vaid, ka viņam nereāla migrēna. Nevis paģiras, bet migrēna. Vai kāda dāmai, kurai krogā Labietis atteicās uzjaukt zemeņu daikiri, pēkšņi sākas migrēna. Nevis debilisms, bet, lūk, migrēna. Tāpēc, kad tev pašam sākas migrēna, tu vairs necenties paskaidrot, ka tās nav parastas galvassāpes, bet vesels diezgan sūdīgu apstākļu, stāvokļu un sajūtu kopums vairāku stundu garumā. Tu vairs to nevienam neskaidro, un, ja kāds pajautā, kāpēc tu izskaties pēc dārzeņa, tu vienkārši pasūti viņu dirst.

Fortūna mani labi ieredz, tāpēc mani migrēna piemeklē akurāt vienu reizi mēnesī un ir pietiekami paciešama, lai man būtu vēlme to apcerēt. Migrēna man var sākties nekad neparedzamā dienas laikā. Vissūdīgāk, ja tas notiek no rīta, jo tad tuvāko dažu stundu laikā nav iespējams pie datora normāli neko nedarīt, sakarīgi uzvesties vai dzert kafiju. Iedomājies, tu atnāc priecīgs uz darbu, apsēdies pie datora, atver savus Word, Excel, Šmekscel failu, vienalga, sāc strādāt un, pēkšņi, sajūti tādu abstraktu klikšķīti smadzenēs – klik-  un viss. Pēc šī nosacītā klikšķa viss ir skaidrs. Tā maucība sākas.

Tas mirklis ir ārkārtīgi interesants. Tev nekas vēl nesāp, vienkārši, vienā brīdī tu pēkšņi zaudē jebkādu spēju koncentrēties, datora ekrāns pēkšņi pārvēršas par saules spilgtuma pleķi, no kura ārā nāk nokaitēti iesmi, tu lēnām, lēnām paliec ļoti stulbs, apjucis un zaudē spēju loģiski spriest. Cilvēku balsis aizlido kaut kur tālumā, tavas rokas vairs nav tavas, tava balss kļūst sveša tev pašam, tavs dibens sāk tirpt, bet kājas sabrūk putekļos. Un tas ir tikai sākums.

Pēc pāris minūtēm sākas nemiers. Tu iebāz rokas kabatās, it kā meklēdams kaut ko, kabatā tu atrodi vienu centu, kuru tu izsvied pa logu, tad tu padzeries no tukšas krūzes, pielej krūzi no ūdens krāna, noliec to plauktiņā un aizej uz tualeti. Tur tu nomazgā rokas un pačurā. Paskaties spogulī un pārbīsties, tad tu izej no tualetes, aizmirsti krūzi, aizej atpakaļ pie datora un apsēdies. Sekundi tu urbini degunu un atkal piecelies kājās, lai aplietu līdakas asti ar koka kolu. Tad tu aizver acis un tumši sarkanajās dzīlēs ieraugi to, no kā baidījies. Tas tuvojas. Mirdzošais, ugunīgais, apbrīnojami skaistais un ņirbošais punktiņš, kas ir nedaudz līdzīgs tām spīdīgajām strēmelītēm, ko deviņdesmitajos karināja uz Ziemassvētku eglītēm. Tas tuvojas. Migrēnas priekšvēstnesis, migrēnas aura, imigrante Laura, sauc kā gribi, bet tas tuvojas, lēnām kļūstot arvien lielāks un ņirbošāks.

“Fak, sākas”, tu nočuksti un padodies liktenim.

Tuvākās pusstundas laikā mazais mirdzošais punktiņš ir izaug par lielu, žilbinošu tārpu un nolaupa redzi vienai no tavām acīm. Man parasti tā ir labā acs un, ja dakteris kādreiz prasīs, vai man bieži sāp galva, es atbildēšu, nē, bet vēzis man noteikti ir galvas labajā pusē.

Lūk, šajā mirklī jau ir pilnīgi neiespējami saredzēt tādas nesvarīgas lietas kā burtus datora ekrānā, cilvēku sejas, kājas, rokas un dibenus. Tava uzvedība pamazām kļūst pavisam neadekvāta, jo apjukumam un neattapībai klāt nāk nespēja saredzēt pusi no tā, kas notiek tev apkārt. Telpa kļūst par pamatīgu orientēšanās izaicinājumu. Lai slavēts Dievs, ja izdodas nokļūt tualetē un izslēgt tur gaismu. Hello darkness my old friend, bļe.

Tomēr mirdzošais tārps ilgi nesēž tavā acī un lēnām aizbrauc kaut kur pa labi, līdz pazūd pavisam. Kad tas ir pačibējis, tu tiec iemests tukšā, drūmā pasaulē, un sāc lūgties, lai tas mirdzošais briesmonis nāk atpakaļ. Šķiet, ka kāds tavas smadzenes ir sagrābis rokās un cenšas izspiest no tām kaut kādu zapti. Mežonīgas sāpes kā Hēfaista cirvis pāršķeļ tavu galvaskausu, bet no tās neizlec Atēna, nē, izlekt taisās vienīgi brokastīs ēstā tostermaize no tava kuņģa. Hahaha, kādas vēl tabletes, muļķi! Ja tu neiedzēri tableti jau auras laikā, tad viss, cilvēk, pakaļā. Bet nē… Tu tomēr aiznesies uz aptieku, kur, ar asinīm pieplūdušām acīm, pieprasi puskilogramīgo Ibumetīnu, bet, kad tevi pasūta dirst, tu nolādi visu dzīvo radību, visus, visus, kas smaida, kas sarunājas, kas bauda dzīvi! Nolādētie!

Šausmīgas galvassāpes, pie velna! Tu brauc uz mājām no darba un lūdz Dievu, kaut tava draudzene, sieva, mamma, tētis, vecmamma, kaķis nebūtu mājās, jo savādāk viņiem visiem būs beigas. Tu esi kļuvis par nejauku un netaisnu briesmoni, kurš savā mežonīgajā migrēnā vainos pašu tuvāko cilvēku.

Mājās, uztaisījis gadsimta skandālu, tu, šaušalīgiem vaidiem un lāstiem gāžoties pār lūpām, liecies gultā un ceri nomirt. Nesanāk, jo tu uz dažām stundām iekrīti murgainā un neveselīgā miegā. Kad tu pamosties un atver acis, tu vairs neesi mājās, nē, tu esi pamodies šaušalīgi drūmā, tukšā, cilvēkam naidīgā vietā. Galvassāpes ir pārvērtušās par tādu trulu dunoņu, bet tu par melnu tārpu, kurš nekādi nespēj attaisnot savu eksistenci un piespiest sevi izkāpt no gultas.

Ja izdodas to visu pārdzīvot un aiziet vēlreiz gulēt – nu jau pilnvērtīgā naktsmierā – tad var sevi apsveikt, jo kārtējā migrēnas diena ir nolauzta, neizdurot sev acis vai nenogalinot kādu. Nākamais rīts nāk kā svētība, kā balva par nepelnīti sūdīgu dienu. Nākamā diena ir skaista, jo mirdzošais Mīnotaurs savu upuri ir paņēmis.


5 studentu tipi, kas sastopami skolā

aitarsunklara

Katrs, kurš ir studējis, piekritīs, ka studenti ir dīvaini. Vēl dīvainākus cilvēkus var satikt tikai tramvajā vai stokmanā. Bieži arī darbā. Es arī esmu studējis. Vispār, studēju joprojām. Paldies Dievam, ka studēju, jo, ja nestudētu, noteikti sēdētu cietumā. Tāpēc studēju. Vispār jau nestudēju, bet lielākoties skatos uz kursa biedriem, kuri studē. Kolorīti ļaudis. Katrs ar savu raksturiņu, ziniet. Sēž un mācās kā tādi Ļeņini, tomēr bieži vien neko nerubī. Goda vārds, nerubī. Es jau arī nerubīju. Izsauc pie tāfeles, prasa, uzraksti nominatīva daudzskaitli. Es, hujakš, ģenetīva vienskaitli uzrakstu. Beigās vēl pastrīdos, pakašķējos, pierādu, ka augstāko izglītību mūsdienās var iegūt pat pilnīgs idiots. Tak, dzīve māca nevis skola. Lūk, tramvajā visu var iemācīties, kas dzīvē vajadzīgs – kā sūdu no snikera atšķirt, kā konduktoru retorikas džungļos ievilināt, kā invalīdu notēlot, kad vecūksnis grib tavā vietā sēdēt. Visu iemāca tramvajs. Bet, Dievs ar tramvaju. Lūk, labāk pieci studentu tipi. Visus atpazīsiet. Ja nē, tad jūs neko nerubījat.

 

Tas, kurš visu laiku māj ar galvu, bet neko nerubī

Šim studentam nav labi ar galvu. Viņš lekcijās visu laiku sēž taisnu muguru un cenšas izveidot acu kontaktu ar pasniedzēju, lai nekavējoties varētu tam piekrist. “Jā, jā, tieši tā! Pareizi tu saki, vecā!” Viņš bez vārdiem saka pasniedzējam. Brīžiem šis students vēl zinoši pasmīn vai pat iespurdzas, it kā pats būtu sēdējis blakus Sokratam, kad tas sofistus nodirsa. “Nu ja, tieši tā arī bija, hah, tie gan bija laiki,” viņš māj ar galvu, piemiegdams ar aci pasniedzējam.

Reiz es rūpīgi novēroju kādu studentu, kurš kādā ārkārtīgi garlaicīgā lekcijā par valodas sintaksi, sēžot pēdējā solā, miga ciet, bet tāpat visu laiku māja ar galvu un piekrita lektoram kādā visai sarežģītā jautājumā. Pēc brīža viņa galva jau atradās starp ceļiem, bet līdz zemei nostiepās sudrabaina siekalu stīga, it kā savienojot viņu ar visu zemē apslēpto gudrību. Kad pasniedzējs viņu ar skaļāku balsi iztraucēja, viņš strauji izslējās taisns, iesūca mutē slienu un, ko jūs domājat, uzreiz simtsprocentīgi piekrita pasniedzējam.

Zināms, ka šie studenti zina pilnīgi visu. Himleru 18. gadsimtā kronēja par Bizantijas ķēniņu? Protams, protams, akurāt tā. Rēzeknes mērs izraisīja Trešo pasaules karu? Pareizi, kurš gan cits. Bībeli sarakstīja Homērs? Jā, jā, pats biju klāt. Un tā bez gala.

Šo studentu var atpazīt ne tikai pēc sparīgās galvas māšanas, bet arī blāvā, it kā mirušā skatiena, ar kādu tas skatās uz pasniedzēju vai tāfeli. Kā tur bija – gaisma logā deg, bet mājās neviena nav. Pareizi? Protams, ka pareizi.

 

Tas kurš visu laiku mācās, bet neko nerubī

Lūk, šis students ir īstākā zinātnes enigma. Viņš visu laiku mācās. Visu pieraksta līdz pēdējam sīkumam. Reizēm pat pārzīmē prezentāciju slaidus, kurus savā rūpīgi izmeklētajā kladē izrotā ar sarkanām vai zaļām vinjetēm. Viņš izpilda visus mājasdarbus un uz skolu klumzā pat ar iepriekšējā dienā lauztu kāju. Izklausās saprātīgi, vai ne? Nē. Par spīti savai uzcītībai šis cilvēks tāpat neko nerubī. Jo vairāk mācās, jo vairāk neko nerubī. Pilnīgas šausmas. Galvenais, ka viņš pats domā, ka kaut ko rubī, bet pa īstam nerubī tik stipri, ka nākas domāt, vai tikai viņš nav cilvēka ādā ieģērbies cirvis.

Pirmajā reizē, kad tu satiecies ar šo cilvēku, tevi pārņem cienīga bijība. “Lūk”, tu nodomā “nākamais prezidents vai kodolfiziķis”. Taču, kad nākamajā lekcijā šim cilvēkam paprasa, kurā gadā dibināta Roma, viņa seja sākumā ietonējas maigi sārta, viņš tā kā apmulst, tā kā nokautrējas, tad sekundes simtdaļā viņš paliek zili lillā, sāk drudžaini šķirstīt savus pierakstus un zem deguna bubināt: “pieci, divi, emmm, bzz bzz, astoņi, labradora bēres, sešpadsmit…” Pēc tam iestājas tik šaušalīgs klusums, ka ar roku var sataustīt šī nelaimīgā cilvēka kaismīgo vēlmi nomirt turpat uz līdzenas vietas.

 

Tas kurš nenāk uz skolu, tāpēc neko nerubī

Šo tipu ir visgrūtāk aprakstīt, jo viņš gandrīz vispār nepastāv. Ja arī eksistē, tad tikai teorētiski. Bet jocīgi – visi it kā viņu pazīst, uzskata par kursabiedru, rēķinās ar viņu, piesauc lekcijās, aicina uz pasēdēšanām vai neganti nodirš, tomēr neviens nekad viņu nav acīs redzējis. Tiesa, parasti kaut kāda Līga vai kaut kāds Andris ir vienreiz manījis viņu uz ielas, vai pat paspiedis roku kādā pasākumā, tomēr bieži vien pati Līga vai pats Andris eksistē, ziniet, teorētiski.

Pašsaprotami, ka šis cilvēks vispār neko nerubī. Iespējams, viņš rubī, bet stipri dzer un skolā iestājās, lai beigtu dzert un attaisnotu savu eksistenci, taču 31. augustā saprata, ka labāk dzert nekā mācīties un uz skolas pusi pat neskatās. Vispār diezgan stilīgi. Man patīk šis studentu tips. Kurš gan negribētu eksistēt teorētiski? Es, piemēram, ļoti labprāt.

 

Tas, kurš rubī tik ļoti, ka vairs neko nerubī

Šis ir briesmīgi gudrs. Visu zina. Pajautā tik. Bailes dažreiz paliek, cik ļoti cilvēks zina lietas. Protams, ka pats saka – es zinu, ka neko nezinu, bet tajā pašā laikā visu pastāsta. Tiesa, mīklās un dzejās vienmēr, piemēram: “Hei, Arvīd, cik pulkstenis?” Tu jautā gudrajam, kurš pēc pusstundu dziļdomīga klusuma atbild: “Manas dzīves pulkstenis jau drīz būs sitis mirstamstundu” vai “Au, Pičiņ, kurā gadā Augusts valdīja?” Pičiņš uzreiz: “Kāpēc jautā? Kāpēc tev jāzina? Ko tu gribi secināt? Kāpēc tieši Augusts?” Utt. Lūk, nav ar pliku roku ņemams, ne?

Gudrajam vispār neko nevar iestāstīt. Arī pasniedzēji neko nevar viņam iestāstīt. Draudzene vai sieva neko nevar iestāstīt. Mācītājs vispār neko nevar iestāstīt. Karoč, pilnīgas auzas. Turklāt viņš bieži klusē. Klusē tik stipri, ka liekas viņš kliedz nevis klusē. Kā ar nazi caur smadzenēm tas klusums iet. Varētu domāt, ka vērpj intrigas vai cenšas pierādīt Goldbaha hipotēzi, be nē – izrādās aizmidzis. Kad prasa, kāpēc aizmigi, atbild, ka grāmatu līdz pus pieciem no rīta lasījis.

Lūk, grūti ar to gudro. Liekas – gudrs, gudrs, bet beigās neprot tualetē podu ar birsti izšīberēt vai dāmai roku pasniegt, kad tā norāvusi peļķē uz gurķa.

 

Tas, kurš vienkārši neko nerubī

Šis nāk uz skolu, sēž, klausās, pieraksta, bet tajā pašā laikā cirka arēnā ar mopēdu vizinās. Viņu var atpazīt pēc tā, ka viņš ne tikai neko nerubī, bet pat nesaprot, kur atrodas. “Au, Ričiņ”, nerubītājam uzsauc kāds kursa biedrs, “ko dari?” Ričiņš pēc trīs stundām pagriež galvu un atbild: “Da neko, nažus zīmēju.”

Pasniedzēji parasti ir samierinājušies, ka šis neko nerubī un kādu jautājumu tam uzdot tikai tad, ja vēlas paši uz tiem arī atbildēt. Ir pat tāds jēdziens, ko es pats izgudroju: “viltus retoriskais jautājums”. Tas ir jautājums, ko viens cilvēks uzdod otram, zinot, ka otrs atbildi nezina un klusēs, ļaujot jautājuma uzdevējam pašam atbildēt.

Dzīvē šis cilvēks ir ārkārtīgi sirsnīgs. Viņš parasti ir no laukiem, tāpēc bieži runā par kaķiem, suņiem vai tārpiem. Dažreiz viņs runā arī par mopēdiem vai mammas audāku, kuru viņš reiz sasitis. Viņš nav slikts cilvēks. Ļoti labs cilvēks, tomēr viņam ir maz draugu, bet vēl mazāk ienaidnieku. Ziniet, viņš vienmēr dzīvo tā pa vidu. Nevienam īpaši nekaitē, bet tāpat daudziem besī. Tomēr tiem, kuriem viņš besī, nav nekādu izredžu ar viņu tikt galā, jo viņš, bļāviens, neko nerubī.

Kaut kādā mistiskā veida šis students vienmēr nokārto visas sesijas un beigās saņem gan bakalaura, gan nereti arī maģistra grādu. Un, kas vēl paradoksālāk, šis cilvēk pēc tam parasti pelna par jums desmit reizes vairāk, viņam ir pupaināka sieva, veselāki bērni un pēc nāves no viņa kapu kopiņas lapas nogrābj četras reizes mēnesī, nevis nevienu, kā jums. Turklāt ļaudis pēc tam bieži saka: “Vot pizģets gudrs cilvēks bija.” Šitā saka par cilvēku, kurš nu vispār skolā neko nerubīja.

 


Piedzīvojumi Viļņā jeb labākās iedzeršanas vietas kaimiņos

vilna_pilsonis

Tā kā Rīgā esmu bijis piedzēries gandrīz visos pilsētas bāros, pētnieciskos nolūkos nolēmu doties uz Lietuvas galvaspilsētu Viļņu ar fundamentāli svarīgu mērķi – pamatīgi pierīties arī tur.

Tiem, kuri tagad purpina, ka vajag baudīt kultūru un mākslu nevis prasti dzert, tad es lepni varu pateikt, ka pamatīgi sametos gan Viļņas Universitātē un katedrālē, gan vismaz četrās pareizticīgo baznīcās. Turklāt gandrīz pievēmu vienu grāmatnīcu. Biju arī humpalās.

Lai nu kā, man, moderni teikt, mileniālim, Viļņa bērnībā nozīmēja tikai rūtainu somu mammas plecā, kas piebāzta ar lietām no Viļņas tirgus. Bērnībā Viļņa bija ārzemes. Pasakaina zeme, kur par baltu velti mammas var nopirkt bērniem Scooter kepkas, Nike bļembakus, kabatlakatus ar izšūtiem lāčiem, dvieļus ar briesmīgiem tīģeriem un gultasveļu ar mežu.

Jāatzīst, ka es dēļ mammas un Viļņas tirgus bērnībā biju diezgan stilīgs, ak, piesarku, piedodiet. Vēl tagad atceros, kā piektās klases audzinātāja mani nodirsa tāpēc, ka biju uz skolu atnācis trīspadsmit kilometrus platās reperu biksēs, kuras no Viļņas man pārveda mamma. Superīgas bikses. Pateicoties mazam rāvējslēdzējam zem ceļa, tās varēja vasarā pārvērst par šortiem, bet, ja gadījās lekt no liela augstuma, tad tās mierīgi varēja izmantot par izpletni. Bet, kā jau zināms, audzinātājas neko no stila nerubī, tāpēc man bija pohuj. Tiesa, viņa tad nezināja, ka es astotajā klasē izbalināšu matus, ap kaklu nēsāšu ādas driskā saspraustas naglas un vācu valodas stundā rakstīšu slavinošu referātu par Hitleru, tāpēc man viņas žēl.

Savu pētniecisko ceļojumu veicu divās atsevišķās sesijās – viens brauciens bija rudenī, bet otrs vasarā. Pirmajā braucienā man bija līdzi biedrs, kurš, kā ļaudis lēš, skaidrā nav bijis kopš 1994. gada lielā ziemas spelgoņa, kad lausks sasaldēja pat medicīnisko spirtu kolbās, bet otrajā reizē līdzi paņēmu meiteni, kura skaidrā nav bijusi kopš iepazinās ar mani.

Loģiski, ka abos braucienos kopā tika apmeklēti neskaitāmi Viļņas bāri, tomēr ērtības labad un jau ierastā veidā vēlos izšķirt septiņas interesantākās un labākās dzeršanas vietas Viļņā vai ceļā uz to.

Autobuss

Es nezinu kā tagad, bet manos pamatskolas laikos, ekskursijās visi brauca tikai tāpēc, lai varētu pavizināties autobusā un iedzert šņabi. Točna zinu, ka visi tie Latvijas lielākie akmeņi, garākās takas, dziļākie purvi, sagruvušākās mājas un trīs metrus augstie pilskalni nevienu neinteresēja, bet, lūk, skats, kā klasesbiedrene Inga pievemj autobusu, gan bija zelta vērts. Žēl, ka tajā laikā nebija viedtālruņu, jo tagad es būtu slavenākais lietotājs vēmekļu fetiša forumos.

Atzīšos, ka arī šoreiz, ar pamatīgu kņudoņu vēderā un mežonīgu caureju, gaidīju trīs stundas ilgo braucienu uz Viļņu. Īsi pirms izbraukšanas, ar meiteni sastrīdējāmies, vai pirkt divas vai trīs pudeles vīna, ko baudīt pa ceļam. Beigās vienojāmies, ka pirksim divas, bet Viļņā pa taisno iesim iedzert.

Piesārtuši gluži kā piektās klases skolnieki, mēs nonācām līdz autobusam, kurā klasesbiedru vietā jau sēdēja kādas astoņpadsmit ģimenes ar, bļe, es nezinu, indonēziešiem kaut kādiem. Viena no indonēzietēm, trīs centimetrus gara, visu laiku dzēra autobusa kafiju un gāja uz tualeti, līdz pazuda tualetē pavisam. Beigās izrādījās, ka viņa tur gandrīz nomirusi, jo viņai sākusies klaustrofobija. Kad indonēziešu sieviete tika izglābta, viņa uzreiz automātā paņēma kafiju un devās dziedāt uz autobusa aizmuguri. Cirks pilnīgs.

Abas pudeles vīna mēs, protams, izdzērām jau pēc stundas un tad sagruzījāmies, jo bija jādzer kafija un jāskatās komēdijas solos iebūvētajos datoros.

Šņekutis

Šī iestāde ar trekno un sulīgo nosaukumu ir brīnišķīga un pilnīgs sūds reizē, proti, ir svarīgi, kurā tieši Šņekuta filiālē esi trāpījis, jo tie ir tikpat atšķirīgi kā miets no cauruma. Redziet, mana gaume ir tāda, ka es mīlu tikai ūķus ar vismaz vienu malkas krāsni, bizinošām sūdu mušām un bārmeni, kurš līdzīgs Dambim vai vismaz Sīmanim, tāpēc es iemīļoju to Šņekuti, kurš izbūvēts pie kapiem (Kapos mēs vienreiz iegājām pasērst. Nezinu kāpēc).

Tātad Šņekutis pie kapiem pilnībā attaisno krievu klasiķu darbos bieži skandēto vārdu “traktieris”. Maza pārkurināta istabiņa, tapešu vietā skabargaini dēļi, visas sienas nokarinātas ar kaut kādiem kapos izraktiem artefaktiem, no dēļiem sanagloti gari galdi un soli, vismaz vienā istabas kaktā sēž augoņiem apaudzis dzērājs, kurš zin interesantus stāstus, kurus lietuviešu valodā alkst skandēt katram, kurš uz viņu paskatās, daudz alus, šašliks, cepelīni, kartupeļi un visam pāri – kārtīga sešdesmito gadu psihodēlija, kas skan no milzīga Panasonic mūzikas centra.

Lieki piebilst, ka šajā Šņekutī bija pieejams viss vietējā alus klāsts, sākot no Šviestura un beidzot ar Dunduli. Ak, jā, ārā bija šaura, sanaglotam bomžu ūķim līdzīga terase, kas diemžēl vēsajā rudens dienā bija pilna ar sniegu, tomēr mēs tāpat pamanījāmies tur pačurāt.

Par otru Šņekuti, kas atrodas pilsētas centrā, es pat runāt negribu. Plašs un moderns, kaut kas līdzīgs Vecrīgas krogam “Ala”. Aiz letes kaut kādi sešpadsmit gadīgi lohi, kuri – es zvēru! – iespļāva manas draudzenes aukstajā zupā pēc tam, kad es, lūk, nezināju, ka Latvijas basketbola izlase tajā pašā dienā spēlē pret Lietuvas izlasi. Kad viņš man to paskaidroja, es vēl centos glābt zupu ar tekstu: “gan jau padirsīsim”, bet ar to nebija līdzēts, jo – es zvēru! – viņš iespļāva manā aukstajā zupā.

Visiem iesaku pirmo Šņekuti, jo tieši tur kaktos var sagrābāt to īsto lietuviešu identitāti, ko katrs tiecas atrast, viesojoties Lietuvā. Ziniet, kā bija tajā filmā, kur amerikānis brauca uz Grieķiju ar pārliecību, ka Mēdeja ir slikta, jo novāca savus bērnus, bet atgriezās ar pārliecību – pie velna, viņai bija taisnība! Es darītu tieši tāpat!

Indiāņu bārs jeb Miegantis Jautis

Lūk, šis ir krutākais krogs izplatījumā. Trīs kvadrātmetrus milzīgs, iekšā tikai vietējie lietuviešu panki un cirka bārmenis ar milzīgu, dzīvu, runājošu papagaili uz pleca. Bārmenim, kurš laikam arī īpašnieks, acīmredzot ir indiāņu fetišs, jo visas sienas, visi griesti, visa grīda, visi kakti izraibināti, izkarināti, aplīmēti, apsieti ar indiāņu krāmiem. Pagriez galvu pa labi – sapņu ķērājs, pagriez pa kreisi – šamaņa galvaskauss, pacel acis uz augšu – milzīgs kanoe airis. Neskaitāmi aizvēsturisku radījumu izbāzeņi teju katrā kroga kaktā, bet uz tualeti vispār bail iet, jo kaut kādi pieci izbāzti sātani skatās virsū. 

IMG_0764

Visā krogā tikai viens galdiņš, pie kura neviens nesēž, jo visi sēž pie letes un runājas ar bārmeni, un – es zvēru! apdirš tūristus, kuri sēž pie tā paša galdiņa, pie kura neviens nesēž.

No ārpuses krogu (cilvēku valodā to sauc par “miegaino bulli”) ir neiespējami pamanīt, jo tas ir iespiests starp mājām un izskatās pēc sieviešu biksīšu tirgotavas Rīgas dzelzceļa stacijas tunelī. Nezinu, kā sanāca, ka mēs drūmā oktobra naktī tur iemaldījāmies. Paldies dievam, ka iemaldījāmies, jo, kad bijām tur otrajā reizē, es jau zināju skandināt stāstus un leģendas, kā arī nesamulsu, kad, jautājot, kādi aliņi jums ir, bārmenis atbildēja – IPA, APA LAGER. Viss.

IMG_0796

Nākamajā dienā, kad sēdējām Šņekutī un strēbām spļaudekļu zupu, mūsu uzmanību piesaistīja dīvains troksnis. Kaut kur aiz muguras kaut kas klaudzēja un grabēja, it kā mums tuvotos baiss, ar tūkstoš ieročiem bruņots naidnieks. Es pagriezos, un tur viņš bija – trakojošā buļļa saimnieks Donāts. Violetmelni strīpotās biksēs, naglotos ādas zābakos, bārkstainā vestē un īru pundura hūtē ar piespraustu gaiļa spalvu. Viņš devās uz darbiņu. Varbūt arī baznīcu.

Špunka

Špunka ir krodziņš, ko iesaku visiem, kuri vēlas biedroties ar vietējiem lietuviešiem vai ar tiem kārtīgi izkauties. Tikai pateicoties Špunkai, mēs atklājām Šņekuti. Tikai pateicoties Špunkai, es pirmo reizi sapratu, ka lietuvietis ir tas pats, kas latvietis, tikai visiem vārdiem galā liek “as”. Špunkā es atradu piecus eiro. Pirmo reizi mūžā tik daudz. Uz letes. Stāvēja uz letes. Kāds, kurš pirka alu, acīmredzot bija tos pazaudējis. Draugs man vēlāk teica, ka es nevis atradu, bet nozagu, tomēr, nu, bļin, muļķības. Nebūtu es bijis tik acīgs, naudu tāpat pievāktu bārmenis.

Špunka atrodas Užupī, kas ir tāds rajončiks kā maskačka, tikai daudz stilīgāks un bez čigāniem. Gan jau, ja uz Viļņu atbrauc japāņu tūristi, vietējie labvēļi viņiem stāsta, lai nekādā gadījumā neiet uz Užupi, bet ja tomēr iet, tad, lai Špunkai met lielu līkumu, jo tur sitot cilvēkus nost. 

Lai nu kā, Špunkā ir dafiga alus, ērti ķebļi, ūķīgs interjers, bārmenis, kurš nezina, kur pilsētā ir kāda grāmatnīca un aizsūta uz universitāti, kur noteikti būšot “bibliotekas”. Bet pats galvenais tur ir mīļi, skaļi un uzmācīgi lietuviešu dzērāji.

Alus bibliotekas

Ja kādreiz esi vēlējies atpaukšķināt aliņu starp bibliotēkas grāmatplauktiem, tad šī ir īstā vieta. Visas sienas nokrāmētas ar grāmatām, zaļiem abažūriem apliktas lampas kā rāda amerikāņu filmās, galdi nostabilizēti ar grāmatām, pie griestiem grāmatas, uz balkona grāmatas, visur grāmatas. Vispār jau forši, bet šitā grāmatu dizainu lieta man nepatīk. Laikam neesmu gana liels intelektuālis, jo nejūtu lielu patiku ēst ceptu pīli, kas servēta starp Ļeņina kopoto rakstu 67. un 68. lapaspusi.

IMG_0882

Aliņu šķirņu gan tur daudz. Lai arī visas pudeles saliktas grāmatplauktos un iestāde tiek saukta par alus bibliotēku, tomēr par dzērieniem nauda jāmaksā. Bibliotēkas kartiņa nederēs. Sasodīts.

Bukovsky baras

Laikam jau nebūtu lielāka grēka par neaiziešanu uz bāru, kas veltīts Jēzum Kristum jeb Čārlzam Bukovskim. Lūk, šis cilvēks prata dzert. Kā iegāja bārā tā pielika seju, izaicināja kādu uz nažu tuvcīņu, dabūja pa bieti, aizgāja mājās, izgulējās un dzēra atkal. Meistars.

Žēl, ka Bukovskis vairs nav dzīvs un nevar aizbraukt uz Viļņu, lai paviesotos savā vārdā nosauktajā bārā un to nodedzinātu.

Viss jau jauki, tomēr no Bukovska tur ir tikai milzīgs plakāts pie sienas, ar internetā izdrillēto foto, kurā meistars triec vīnu no pudeles kakliņa. Pārējais ir sūds. Tādā krogā pat būtu neērti pievemt tualeti. Tādā krogā parasti milzīgos ekrānos rāda sportu. Tādā krogā trendīga hipsteru mūzika skan skaļāk par tavām domām, liedzot iespēju spriest par mākslu, literatūru un šņabja izraisītajām blaknēm. Bukovskis, goda vārds, pielaistu tam uguni.

IMG_0776

Tomēr, ja neskatās uz to, ka tur bija afigenna garšīgi vistu spārniņi un par alu naudu mums paprasīt aizmirsa, tad es teikšu, ka man tā vieta likās līdzīga kaut kādam Omes briljantam, kur iet britu tūristi/vecpuiši svinēt to, cik lieli dalbajobi viņi ir.

Hostelis “B&B&B&B&B”

Visiem zināms, ka hosteļos vai viesnīcās iedzert vienmēr ir ļoti patīkami. Tas ir līdzīgi kā mājās, kad iegāzies gultā un iečaučini vīniņu pa taisno no pudeles kakliņa, meklējot istabas griestos dzīves jēgu. Pēc pus pudeles saproti, ka dzīves jēga, kā teica viens biofiziķis, ir nodot savu DNS tālāk. Un viss. Hostelī šī patīkamā apjausma tevi pārņem kā māmuļas rokas, jo tu zini, ka dzīves jēga hostelī slēpjas palagos, uz sienām, griestiem un paklājiem. Tev tikai atliek to paņemt, un tu kļūsi par supercilvēku, kuram rokas notrieptas ar neskaitāmu cilvēku dzīves jēgām. Eh, lūk, tik jauki ir iedzert hosteļos.

IMG_0743

Hostelis, kurā mēs īrējām divvietīgo istabiņu, ir iebūvēts kultūras namā. Ziniet tos kantainos mazpilsētu kultūras namus ar kolonnām un milzīgām koka ieejas durvīm? Lūk, tieši tādā ierīkots hostelis, bārs un deju klubs.

Istabiņas diezgan tīras, palagi balti, apkalpošana patīkama, bet, bļe, vannasistabā gan var ar buboņu mēri saslimt. Ieej kā cilvēks apenēs, ar dvielīti pār plecu, vīniņu rokās un uzreiz iekāp kaut kādā pelēcīgi brūnā, glumā kaudzītē, kas guļ uz zemes. “Kas, pie velna?” Tu iesaucies. “Savēmos”, skaidrā latviešu valodā atbild piedzēries pakistānietis no duškabīnes.

IMG_0747

Mums arī gāja grūti ar kakāšanu. Ziniet, es un mana meitene, mēs esam kautrīgi cilvēki un kakāt mēdzam tikai viens otra klātbūtnē. Dāvāt citiem šo prieku pagaidām neesam gatavi. Tāpēc tualetes kabīnē bija jāpavada mežonīgi ilgs laiks, gaidot, kad blakus kabīnes iemītnieks aiztīsies. Tik smieklīgi – sēdi kluss kā pelīte un klausies, kas notiek blakus kabīnē. Tur tieši tāds pats cilvēks, kluss kā pelīte sēž un klusi cenšas pakakāt. Pēkšņi, dārdošs plunkšķis, kas rodas varenam kebabam iekrītot podā, un atvieglota papīra čaukstēšana. Divi krekšķi un blakussēdētājs ir prom. “Lai slavēts Dievs!” Tu iesaucies un ar milzīgu sprādzienu atdod zemei to, kas no zemes nācis. Noslaukies, norauj podā ūdeni, iznāc ārā, bet tur – seši cilvēki rindā gaida un smīn, it kā tu būtu kabīnē Jēzu zaimojis.

***

Neskatoties uz to, ka starp abiem braucieniem, Lietuvā pamanījās celties alus cenas, lai iekļūtu Viļņas universitātē pēkšņi bija jāpērk biļete un Donāta papagailis laikam bija nosprādzis, Viļņa ir viena no manām mīļākajām pilsētām, kur iedzert.

Protams, es nepieminēju vēl daudzas vietas, ko varbūt bija vērts pieminēt – vīna bāru, kur gribējās palikt uz dzīvi, kafejnīcu “Grey”, kur bija paģirains, pusdzīvs bārmenis un 90. gadu tematiskā ballīte, dīvainu krogu kaut kādā iekšpagalmā, kura bēniņos mēs veicām zinātnisku pētījumu, lai noskaidrotu, cik daudz alus vajadzīgs, lai briesmīgās paģirās paliktu labi (izrādās, tieši pusotrs puslitrīgais kauss sešprocentīga alus) un daudzas citas jaukas vietas.

Lai arī pēc brauciena uz Viļņu rēķinieties, ka vismaz trīs dienas būs slikti, tas ir to vērts. Visiem iesaku Viļņu jeb, kā saka paši lietuvieši: alus baras yra negantas paģiras, sviestas, dirsas, šņabjas, kakas.


Man viss ir pie dirsas – telefons, maks, atslēgas – viss pie dirsas… somiņā.

Vienmēr biju vēlējies, lai man viss būtu pie dirsas. Goda vārds, man nekad nebija bijusi kvēlāka vēlme. “Dievs,” es mēdzu vakaros slepeni lūgties, “kaut man vienreiz viss būtu pie dirsas, ak, dodi, Dievs, dodi…”
 
Bet Dievs nedeva… Ilgi nodzīvoju tā… nu, ka nekas nav pie dirsas. Nezinu, kur bija, bet pie dirsas točna nebija. Lūk, bet nesen apnika un es rīkojos pats.
 
Tagad man viss ir pie dirsas – telefons, maks, atslēgas – viss pie dirsas… somiņā.
 
Ja gribi, lai arī tev viss būtu pie dirsas, tad droši raksti, un es par ļoti lielu naudu izgatavošu arī tev “Man viss ir pie dirsas” dirsas somiņu.

Suņu staidzināšanas māksla

SUNU_STAIDZINASANAS_MAKSLA

Katrs, kas dzīvo pilsētā un dzīvoklī audzina suni, zinās teikt, ka to žuļiku divas vai trīs reizes vest ārā ir tīrākās Sīzifa mokas. Īpaši no rītiem, iedomājies – pirmdiena, seši no rīta, vēl divas stundas varētu gulēt, bet nē – tas spalvainais nezvērs ar saviem miljons gadus neapgrieztajiem nagiem jau skrapstina pa grīdu un glāžainām acīm lūr sejā, sak: “kakāt gribu, saimniek.” Tad ir jāceļas, jāņem Reksis, Tutiņš vai Duksis saitē, jāved ārā un trīs stundas jāgaida, kamēr viņš uzošņās vietu, kur viskreftīgāk nolikt čupu. Kad beidzot suns ir pakakājis, jums ar plānu plastikāta maisiņu jāpaņem kūpošā kaka, kas piedevām smird kā elles klozets, un jāielidina tā krūmos. Kamēr jūs to darāt, suns ir izpeldējies pēc zivīm smirdošā ūdens šļurgā vai apēdis cita suņa kakas. Tad viņš ir jāsarāj un jācenšas piedabūt iet atpakaļ uz mājām. Suns to protams nevēlas, tāpēc apsēžas grauzt trīsmetrīgu baļķi un liek uz jums pamatīgu mīksto.

Labi, kad beidzot suns ir piedabūts pie prāta, viņš ir briesmīgi apvainojies, jo kāpņu telpā tam netiek ļauts kārtīgi izostīt kaut kādu simts gadus vecu maisu ar kaut ko beigtu iekšā. Jāvelk ar varu mājās un nemitīgi jāpiesola tam desas gabali, čības, vecas apakšbikses un labi sasmirdušas grīdas lupatas, lai to necilvēku dabūtu istabā. Kad viņš ir istabā, tas pieprasa ēst kā tāds kaķis. Dieva dēļ, nedodiet viņam ēst, jo tad tas lopiņš atkal gribēs kakāt.

Vienvārdsakot, mājās vispirms suns jāiedabū vannā (es te runāju par suņiem virs 30 kg.), pēc tam kārtīgi jānomazgā un jādezinficē. Kad suns ir izcelts no vannas viņš obligāti sāks kratīties un purināties – suņiem instinktos ir tāda figņa, ka tikko kaut kas smirdīgāks un slapjāks tiek uz kažoka tā tas jāizsmērē 5 metru rādiusā. Pēc tam suns ir jāslauka, kas ir grūtākais darbs uzreiz aiz Černobiļas avārijas seku likvidēšanas. Kad tas viss ir izdarīts, tad jāzvana priekšniekam, ka darbā nebūsi un jāved suns pastaig, jo tam atkal gribas kakāt.

Bet nepārprotiet taču, sunīšus es ļoti mīlu un nekad tiem pāri nedaru. Esmu kā Maikls Džeksons, kas tik ļoti mīlēja bērnus, ka mēdza dažreiz gulēt ar tiem vienā gultā. Arī es ar suni guļu vienā gultā. Es dažreiz pat redzu, ka sunītis negrib nemaz kāpt pie manis gultā, bet es viņu piespiežu ar varu. Dažreiz pat sasedzu ar segu. Redziet cik ļoti es mīlu savu sunīti. Es visu esmu gatavs paciest, lai man vientulīgos brīžos būtu kāda dvēselīte blakus, kas mani saprot un mīl. Kādreiz es bieži mēdzu ar sunīšiem bučoties, bet to vairs nedaru kopš reizes, kad redzēju kā mans brālēns laizās ar sētas suni, kurš pirms tam bija šņakarējis onkuļa Andra savemto pļurzu un vēlāk garšīgi bučojis pats savu dibenu. Kaut kā nehigiēniski liekas. Zinu, zinu, ka PETA vai kas tur saka, ka uz tualetes poda vāka ir miljons reizes vairāk baktēriju nekā uz sunīša, kurš tikko apēdis pus kilogramu kaimiņu kranča Vitauta kakas, mēles. Tāpat vairs skūpstīties ar suņiem negribas, ziniet…

Tomēr atgriezīsimies pie suņu staidzināšanas mākslas, kas ir ārkārtīgi sarežģīts process. Tā nav nekāda pastaiga parkā vienatnē. Lūk, ja tu viens pastaigājies, tad tev īpaši nekas vairāk par cīgu streļītājiem, mormoņiem vai “kaut kur, kaut kad redzētiem paziņām” nepiesienas, bet pamēģini tikai iziet ārā ar suni, Jēzus Marija! Uzreiz klāt kāda runīga tante ar savu suni: “Cik tad jūsējam gadiņi?” Viņa prašņā, “Ko viņš ēd? Vai nav grūti dzīvoklī ar tik lielu? Kādā krāsā šodien bija kaka? Cik cieta? Vai, vai, vai manējam gan šodien pamīksta, bet tas laikam tāpēc, ka vakar viņš apēda pusīti no Kellogs pārslas. Jāved vien būs pie veterinārārsta. Uz kuru klīniku tad jūs ejat? et cetera et cetera. Liekas, ka tikko tu esi izgājis ārā ar suni, tu uzreiz kļūsti par kaut kādas suņu biedrības locekli. Tiesa, tur jau psihologiem jāspriež. Cilvēkiem vienmēr ir tieksme piederēt pie kāda bariņa. Atceros kā pamatskolā veidojās peidžerpulksteņu lietotāju grupējumi, tad Nokia 3310 grupējumi, bet vidusskolā “Linkin park” grupējumi. Tagad es esmu suņu staidzinātāju grupējumā un anonīmajos alkoholiķos.

Nu, lūk, izej ārā ar suni un kāds vienmēr ir klāt. “Sveiks!” Tas saka ne jau jums, bet Jūsu sunim. “Žanis!” viņš nosauc nevis savu, bet sava suņa vārdu un kā pats Dievs skatās uz abiem sunēniem, kas cenšas viens otra dibenā sasmaržot, ko kurš šodien ēdis. Tad, tas pats cilvēks paskatās uz Jums un smīnot jautā: “Cik tad jūsējam gadu?” Nesagaidījis jūsu atbildi,  viņš uzreiz piemetina: “Manējam trīs, bet balss jau aizsmakusi un kaka bieži ir mīksta.” Jūs tā kā samulstat, bet tad braši atbildat: “Manējam septiņi, bet kaka, pizģets, cietāku un brūnāku neatradīsi uz zemes!”

Tikko kā jūs esat ticis vaļā no runīgās tantes, klāt ir klusējošs onkulis ar savu trīs kilometrus lielo zeltīto Āzijas superbambalšnaucervilku, kurš lieki netērē laiku ar jūsu sunīša dibena ostīšanu, bet uzreiz kāpj virsū mīlēties. Kad jūs to briesmoni gribat padzīt, saimnieks maigi attur jūs ar roku un čukst: “Esi mierīgs, viņš tikai spēlējas.” Pff, šitās spēlītes es zinu… Vienreiz tāds vilks ar manu bijušo draudzeni tā paspēlējās, ka nabadzītei bija jāpārstāda sejas āda. “Sejas vēzis!” Teica dakteris Ogres slimnīcā, nezinot, ka degunu suns nokoda.

Tikko Jūs esat ticis vaļā no pārlieku draudzīgajiem citu suņu saimniekiem, uzklūp tante, kura piedraud jūsu suni ielikt cietumā, bet jūs pa taisno aizsūtīt uz karātavām. Tas viss, ja nepieķēdēsiet savu asinskāro nezvēru pie tonnu smagas dzelzs bumbas un neuzliksiet tam uzpurni kā Hanibālam Lekteram vai Beinam no Betmena. Šī tante parasti šausmīgi skaļi kliedz uz jūsu sunīti, kurš tikmēr slēpjas jums aiz muguras un sapņo par sapuvušo vārnas līķi, ar ko pirms tam krūmos mielojās. Galvenais šo tanti neņemt galvā un cerēt, ka jūsu mīlulis nepievils jūs un neapslepkavos pusi rajona iedzīvotāju.

Nav jau vienmēr viss tik drūmi, jo, piemēram, uz krogiem ar suni iet ir tīrā bauda. Piektdienas vakarā jūs ieejat dzertuvē un uzreiz čalas apklust. Visi sākumā skatās uz suni, pasmaida, tad uz tevi, piemiedz ar aci, atkal pasmaida un tad visu vakaru domā cik jūs esat kruts. Drosmīgākie un tie, kas vairāk piedzērušies, nāk ar suni bučoties, bet kautrīgākie no tāluma jums kā dieviem piedāvā veltes un sviež ar rupjmaizes grauzdiņiem. Meitenēm jūs uzreiz liekaties daudz pievilcīgāks, jūsu pašapziņa izaug kā māja, jūs nekad neesat bijis tik asprātīgs! Piemēram, “Vai drīkst paglaudīt?” Meitene jautā, “Protams”, jūs atbildat un pastiepjat uz viņas pusi savu bikšu priekšu. Hahahahaha, pdb pš!

Pēc tam, kad esat krietni sameties un izpelnījies kroga slavenākā apmeklētāja statusu, jūsu pacietīgais dzīvnieciņš zem rokas jūs aizved mājās. Vairs nekādas attapšanās “huj zin kur!” Brīnišķīgi. Slavēdams sunīti, jūs iekrītat saldā miegā, sapņu velvēs jūs satiekat mīļotos, varbūt kādu meiteni, viss ir tik skaisti līdz – BAMS! – jūs pamodina skāba caurejas smaka. Izrādās, sunīša vēders lāgā nepanes ķiploku grauzdiņus.


%d bloggers like this: