Par bailēm no policistiem, apsargiem un citiem kārtības sargiem

POLICISTI

Es briesmīgi baidos no policijas. Arī no apsargiem un karavīriem baidos. Nedaudz mazāk, bet tāpat briesmīgi baidos no visādiem dežurantiem. Jau pavisam vārgi es baidos no kontrolieriem, bet gandrīz vispār vairs nebaidos no spokiem un zirnekļiem. Īsi sakot, man ir bail no visiem, kuri sargā kaut kāda veida likumus.

Nē, es neesmu noziedznieks. Nogalinājis neesmu nevienu, par spīti tam, ka sapņoju par to ik dienu. Pat ielu es šķērsoju tikai pie zaļās gaismas un, zvēru pie dieva, ka izkošļātu košļeni dažreiz veselus trīs kilometrus nesu saujā, lai izmestu miskastē nevis izspļautu uz ielas. Tiesa, reiz es košļenes spļāvu uz ielas. Man bija pat attīstīta sava košļeņu un citu nevēlamu lietu mutē spļaušanas metode. Lūk, ja savajag atbrīvoties no košļenes, plauksta ir jāsaliec tādā kā caurulītē un jāliek klāt mutei. Tad ir jātēlo klepus, kura laikā košļene spēcīgi jāizraida caur plaukstas caurulīti uz zemes. Ja arī kāds ievēros, ka tev no mutes tur izlido kaut kas balts, tad nodomās, ka tā ir sazin kāda krēpa, un tev varbūt ir tuberkuloze, tāpēc ne par kādu aizrādīšanu nevar būt ne runas.

Es nezinu, kur meklējamas saknes šīm bailēm no kārtības sargiem. Vēl vakar es gāju pa Barona ielu uz darbu un šaušalīgi pārbijos no policistiem. Nu kā, eju eju pa ielu, sapņoju par, kā saka, augstām lietām, mākslu filozofiju, pēkšņi, ar acs kaktiņu redzu, ka pa ielu brauc ceļu policija. Momentā manī sarosās, dievs vien zina, kādi mehānismi, un es sāku prātot par to, ko tagad lai dara. Nolemju vienkārši skatīties uz policijas mašīnu. Nu, ziniet, vienkāršs pilsonis iet pa ielu un skatās. Kas tur aizdomīgs? Mazums cilvēki skatās. Sāku skatīties un, pēkšņi, izdomāju, ka varbūt nevajag tā blenzt, nez ko vēl padomās. “Lūk,” šoferis policijas mašīnā teiks blakussēdētājam detektīvam: “Rau, noziedznieks iet, pavei, kā blisās.” Tāpēc es, saprotams, novēršu skatienu no policijas mašīnas un skatos sāņus. Sak, neskatīšos virsū. Kālab, lai parasts pilsonis skatītos uz policijas mašīnu, ja viņš nav neko noziedzies? Pavēršu skatienu uz pretējo pusi un pētu ķieģeļus. Skatos, skatos un, pēkšņi, izdomāju, ka policisti tak uzreiz sazīmēs manī noziedznieku, kurš izvairās no policijas un baidās skatīties tiem virsū. Auksti sviedri pārklāj manu muguru. Policijas mašīna brauc man garām, es pārbolītām acīm tenterēju pa ietvi. Viņi pabrauc garām, bet, es zvēru, ka nopētī mani no galvas līdz kājām. Mašīna aizbrauc, fuuuuh… Esmu ticis sveikā cauri, nearestēja.

Akurāt tāpat notiek veikalos. Ja kādā veikalā būs apsargs, tad viņš noteikti sekos pa pēdām tieši man. “Ahā!” apsargs noteikti nodomā, kad es ieeju veikalā, “šis točna ir zaglis. Jālūko izsekot.” Izseko arī, zvēru pie dieva. Es staigāju pa veikalu kā dievgosniņa, paskatos sierus, gaļiņas. Pārcilāju bulkas, sīpolus. Iemetu grozā aliņus, vīniņu. Staigājos un, kā saka, spriežu pie sevis par politiku, kapitālismu, nu, tā teikt, par augstām lietām. Pat vīnogu mutē neiemetu, dievs pasarg. Bet nē, apsargs kā tāds lietuvēns valkājas pakaļ un lūr, vai tikai es kaut ko kabatā neiegrūdīšu. Taisni vai asaras acīs saskrien, cik ļoti man sevis paliek žēl tādos brīžos. Es pat neesmu Baznīcā bībeli nozadzis, a te, mani par veikalu laupītāju uzskata. Pasaulē valda netaisnība, goda vārds. Reiz, kad vēl biju bērns, man lielveikalā T-Market pienāca klāt tēvocis uniformā un palūdza, nē, pavēlēja doties viņam līdzi uz skabūzi veikala kaktā. Kad es, neko ļaunu nedomādams, aizgāju viņam līdzi, onkulis apsūdzēja mani desas luņķa nolaupīšanā. Saprotams, ka sākumā es sasmējos, bet vēlāk paliku bāls, jo nespēju noticēt, ka viss notiekošais nav farss. Apsargs man somā un kabatās nekādu desas luņķi, saprotams, neatrada un aizraidīja ar šņācienu, lai nerādos šeit vairs. Cita veikala man pie mājām nebija, tāpēc es tur rādījos ik dienu un, nepārspīlēju, skabūzī tiku ievests vēl reizes trīs četras ar apsūdzību desas luņķa nolaupīšanā.

Ļoti iespējams, ka tā ir sakne manām bailēm no likumsargiem. Galvenais, ka tagad viss kļūst arvien ļaunāk un ļaunāk. Es esmu sācis baidīties no jebkuras institūcijas pārstāvjiem. Es baidos no dežurantiem, garderobistiem, šveicariem. Es baidos pat no autostāvvietu uzraugiem, kaut arī man pat nav automobiļa. Tikko kā kāds kaut ko savā nodabā uzrauga, es no viņa šaušalīgi pārbīstos, jo man allaž liekas, ka viņš uzrauga mani nevis, piemēram, meža ugunsgrēku vai ceļamkrānu. Briesmas ne dzīve.

Vienīgais stāvoklis, kad es nebaidos ne no viena, ir dzērumā. Tad man, goda vārds, jūra ir līdz ceļiem, un es sevi uzskatu par pasaules ķēniņu. Tad es speciāli eju klāt policistiem un lūdzu, piemēram, piesmēķēt cigareti. Veikalu apsargus vispār necienu. Reiz es Viļņas stacijas veikalā sataisīju skandālu, kad apsargi man aizrādīja, ka svētdienās alkoholu tur drīkst iegādāties tikai līdz trijiem dienā. “Kas par muļķībām!” es, siekalām šķīstot, brēcu, “kā lai jūsu valstī cilvēks bez alkohola pārdzīvo svētdienas depresiju!?” Saprotams, ka izsvieda no veikala. Es, protams, taisnā ceļā aizgāju pie stāvvietas uzrauga un pieprasīju sava neesošā automobiļa atslēgas, bet uzreiz pēc tam ar desas luņķi, ko biju nolaupījis veikalā, iesviedu teātra garderobistei pa galvu.

Dzīve ir vieni kompleksi, traumas un kontrasti, goda vārds.

Advertisements

Piedzīvojumi un recenzija par Alises Zariņas filmu “Blakus”

REC
Fotokolāža

Uz kinofilmas “Blakus” pirmizrādi es biļetes dabūju, kā saka, “nahaļavu”, tomēr uz filmu tā uzreiz nemaz nerāvos, jo ar meiteni nebijām pārliecināti, vai tur arī vīnu dos, tā teikt, “nahaļavu”. Tiesa, ņemot vērā  filmas popularitāti, vēl pirms tā tika izrādīta televizorā, nospriedām, ka vīnu tur noteikti dos tikpat brangi kā Rītupa grāmatas atvēršanā. Tāpēc lieki nekavējāmies un kādas trīs stundas pirms kino sākuma devāmies krietni iedzert krogā. Paņēmuši pa alus kausam, mēs sākām spriest par kino, mākslu, filozofiju, ziniet, augstām lietām. Draudzenei es zināju pastāstīt, ka filmas režisore ir rakstniece tviterī, bet filmas galveno varoni Āri Matesoviču es pirms vairākiem gadiem novēroju izrādē pēc Andrusa Kivirehka darbu motīviem “Trīs stāsti”. Toreiz izrādē, kas notika Kalnciema kvartālā, es no smiekliem piedirsu bikses, tāpēc vēlme piedirst bikses arī šoreiz mani briesmīgi sakārdināja. Lūk, kad bijām izdzēruši katrs pa trīs kausiem alus, mēs apēdām pa briesmīgi lielam liellopu gaļas burgeram, kas vispārējo noskaņojumu maķenīt sabojāja, jo mums abiem sākās šaušalīgas vēdergraizes un bija secīgi jāiet uz tualeti. Noskaņojumu nedaudz uzlaboja tikai cerība par bezmaksas vīnu, kas mūs gaida kinoteātrī.

Kad bijām izdzēruši vēl pa kausam alus, mēs devāmies uz buržuju lielveikalu stokmans, kur, mutes papletuši, izpētījām visādas neredzētas ēdmaņas. Kā tikai tur nav! Zuši un ikri! Ceptas pīles un sutinātas vālodzes! Jēzusmarija, nenoēsties! Zināms, ka ar naudu pašlaik tā pašvakāk, tāpēc noliecām galvas un steidzīgā solī devāmies pie vīna plaukta, lai iegādātos pāris pudeļu nesezonas božole vai kāda cita draņķīga vīna, ko varētu iekapāt, ja tomēr bezmaksas vīns netiks piedāvāts. Kad bijām sakrāmējuši somās vīnus, devāmies augšā, kur atradās slavenā Scape zāle. Kā zināja stāstīt draudzene, šajā kinozālē skaņa nākot pa visiem galiem ārā, krēsli esot nereāli ērti, un vispār sajūta tur esot kā kosmosa kuģī.

Kad uzkāpām augšā, tur bija trīs cilvēki, dzērienu galds(!) un fotogrāfs, kurš mūs uzreiz aizsūtīja uz fotostūrīti, un iemūžināja mūsu uzburbušās sejas. Atguvušies no zibspuldzes zibšņiem, mēs metāmies pie sārtajiem dzērieniem, kas pildīti kristāldzidrās glāzēs, virknēm vien rindojās uz sarkaniem galdautiem apklātajiem galdiem. Ka zibens spēriens mani tajā brīdī pārtrauca draudzenes čuksti: “C.. c… cēsu alus”. Es tajā brīdī spēji pagriezos pret viņu un pirmo reizi mūžā biju gatavs pacelt roku pret sievieti. “Cēsu alus?!” Es, siekalām šķīstot, iebrēcos, “Nekad vairs manā klātbūtnē nesaki šos vārdus, šos ļaunākos lāstus!” Es kliedzu un jutu galvā sakāpjam melnas asinis. Labi, ka draudzene man tajā mirklī pamatīgi iekrāmēja pa bieti un ar pirkstu norādīja uz “vīna” galdu. Jā, tur rindojās glāzes ar Cēsu alus sarkano dziru. Es nopūtos un devos pie galda, jo lietas, kas ir “nahaļavu”, ir spēcīgāks magnēts par lietām, kas ir vienkārši sūds.

Ziniet, man Cēsīs dzīvo radinieki no tēva puses, tāpēc es, cieņu izrādot, pagrābu divas trīs glāzes rubīnsarkanās dziras un, tā teikt, nogaršoju. Liels bija mans un draudzenes pārsteigums, kad izrādījās, ka neizskatīgais briesmonis nav nemaz tik peļams. Ja pēc briesmīgā mandarīnu portera nogaršošanas, es zvērēju, ka šīs darītavas alu nekad vairs neņemšu mutē, tad tagad man likās: hei, šito var dzert. Meitenei arī, kā saka, acis mirdzēt mirdzēja, kaut sarkanvīna trūkums organismā jau bija raisījis tieksmi uz pastiprinātu smadzeņu čakarēšanu. Tā nu mēs tur maliņā izkapājām glāzes desmit tā dzēriena, līdz ieradās briesmīgi jaukais aktieris suns. Mums pašiem mājās ir līdzīga izmēra suns, tāpēc man roka jau instinktīvi sniedzās pēc čupas plastikāta maisiņu, ar ko savākt kūpošu ekskrementu kaudzi, tomēr, lūk, attapos laicīgi. Suns izrādījās labi audzināts un briesmīgi smuki apgriezts ar šķērēm. Jocīgs likās tikai viens brīdis – Āris Matesovičš, kurš turpat malkoja rubīnsarkano Cēsu alu un ne bez lepnuma sniedza interviju uzmācīgai žurnālistei, pamanīja suni un, pasaucis viņu klāt, teica: “Diez vai tu mani atceries, draugs.” Tas man pēc tam likās interesanti, jo filmā rādīja seksu, kas notika šī paša suņa acu priekšā. Redziet, man pašam ir suns, kurš seksu pazīst pa gabalu, tāpēc jau laicīgi sāk dīvāna spilvenu izvarot pats. Ja es, kādu laiku nerādījies viņa acīs, būtu tam uzlicis roku uz gurna, viņš pavisam noteikti mani pazītu un ar slapjo purnu iebrauktu man rokās, sak, es atceros, maitas gabal, kā reiz uzbruki manai saimniecei, cenšoties nosmacēt viņu ar savu dibenu.

Kad suns bija safotografēts no visiem leņķiem, mēs pamanījām, ka sanākuši tūkstoš cilvēku, to starpā visādas slavenības, piemēram, Uldis Rudaks. Draudzene uzreiz atminējās stāstu, kā reiz viņa Uldi pamanījusi dusam trolejbusa pieturā. Ņemot vērā, ka bijusi melna nakts, viņa kungu pamatīgi sabakstījusi, lai ceļas augšā, tomēr mūzikas zinātājs neesot izrādījis nekādas dzīvības pazīmes. Draudzene, zināms, vārgs radījums, metusies uz mājām, lai izsauktu mediķus. Kad tas bija izdarīts, jēra dvēsele devusies atpakaļ uz pieturu, lai palīdzētu kungu iedabūt slimības gultā, tomēr sers vairs pieturā nebija atrodams. Mediķi, saprotams, atbraukuši tāpat un ārkārtīgi sadusmojušies par laupīto iespēju dzīvē redzēt Uldi Rudaku.

Tātad, lai nevajadzētu sutināties slavenību pārbāztajā kāpņutelpā, mēs apbruņojāmies ar vairākām glāzēm alus un devāmies iekšā zālē, kur jau sēdēja kādi divi cilvēki. Pēc mūsu aplēsēm tūliņ vajadzēja sākties filmai, tomēr tā nesākās vēl 40 minūtes un vispār zālē neviens nenāca. Šajā brīvajā laikā mēs izdzērām visu alu un izpētījām filmas plakātu. Meitenei likās, ka plakātā uzzīmētais galvenais varonis roku tur aizdomīgi tuvu savai bikšu priekšai, tomēr es tam nepiekritu, jo arī pats mēdzu turēt roku tuvu savai bikšu priekšai. To es turpat arī nodemonstrēju. Beigās mēs vienojāmies, ka nekā perversa tur nav, bet zināmos apstākļos tomēr varētu būt kaut kas perverss.

Dvsid9qX0AUFYq7

Kad sāka spiest urīnpūsli, sanāca pilna zāle ar cilvēkiem, nodzisa gaisma un sāka rādīt visādas reklāmas, no kurām iespaidīgākā bija Scape zāles reklāma un skaņas demonstrējums, ko es un citi skatītāji atzinīgi novērtēja ar aplausu vētru. Jā, šai reklāmai, es bez šaubām lieku piecas acis no piecām, jo tā man izraisīja katarsi.

Kad beidzās reklāmas, atkal ieslēdzās gaisma un uz skatuves tika saukti visi filmas taisītāji. Viņi uz skatuves kāpa kādu pusstundu, bet pati filmas režisore vispār nenāca, bet kad atnāca, bija briesmīgi aizelsusies. Laikam no pīpētavas skrēja. Man pašam arī tā ir bijis. Zin, sēdi pasākumā, drīz tev jākāpj uz skatuves saņemt balva vai diploms, sēdi, beigās domā – hei, aizskriešu uz sekundi uzpīpēt, negadīsies taču, ka tieši tajā brīdī mani izsauks. Aizskrien uzpīpēt, trīs sekundēs savelcies, sareibsti, atskrien atpakaļ, bet tava balva vai diploms jau atdots pie kāda glabāšanā, jo redz tevi divas sekundes neesot varējuši sasaukt.

Vispār no filmas taisītāju runām es neko īsti nesapratu, jo neviens nebija sagatavojis runu. Sapratu tikai to, ka neviens negrib teikt paldies, kā arī to, ka šis viņiem esot dzīves kvēlākā sapņa piepildījums. Mans dzīves kvēlākais sapnis tajā brīdī bija iet pačurāt, bet, tā kā mani no abām pusēm ieskāva kādi 50 cilvēki, es izvēlējos pārbaudīt sava urīnpūšļa ietilpību un izturību. Pēc tam sākās gara aplaudēšana un tā. Mēs atkorķējām vīnus. Lūk, tas arī viss.

Ā, filma man patika.

 

 

Topogrāfiskā cirvja piedzīvojumi

topografiskais cirvis

Ir pasaulē cilvēki, kuri nekad nevar atrast ceļu. Apmaldās visu laiku. Nespēj atcerēties ielas, kvartālus, pagriezienus un virzienus, tāpēc lielpilsētās viņiem dzīve ir grūta. Vēl grūtāka dzīve, saprotams, viņiem ir mežā, tāpēc neviens no šiem cilvēkiem mežā nedzīvo. Ja arī dzīvo, tad tāpēc, ka kādreiz tur ogodami apmaldījās un nevar tagad gadiem no meža atrast izeju. Tad nu arī dzīvo, ēd ogas, kaut kādus tārpus, mušmires. Uzdzīvo, kā saka.

Es, lūk, dzīvoju pilsētā, tāpēc dzīve man ir briesmīga. Mežam es pat tuvumā neeju. Uz kapiem gan eju dažreiz, bet kas tad tas par mežu – vieni pieminekļi, takas, miroņi. Dzīvoju pilsētā, ielas nezinādams. Reiz, kāds nejauks cilvēks mani nosauca par topogrāfisko idiotu. Drausmīgi apvainojos. Neesmu es nekāds idiots. Topogrāfiskais cirvis – lūk, tas gan es esmu, tur nav ko piebilst, bet kaut kāds Dostojevska idiots, sārtvaidzis? Nē un nē.

Tātad, ne par ko nemāku ceļus atrast. Rau, vēl vakar apmaldījos Vecrīgā. Sešus gadus katru rītu tur eju cauri, bet katru reizi, kā likts citā galā iziešu. Lūk, mans parastais gājiens cauri Vecrīgai.

Eju, piemēram, gar Nacionālo teātri kanāla virzienā. Iegriežu Vecrīgā, kur tie ģerboņi, eju eju, BLAUKTS! pie KILOMAXA attopos, kaut vajadzēja Doma laukumā jau būt. Nieki, nodomāju, bēda maza, paiešos, rekur, uz priekšu, paņemšu labo pagriezienu, tad vēlreiz labo, tad kreiso, tad caur mazo ielu, un tur jau būs tas laukums. Sacīts darīts, eju eju, paņemu labo, paņemu kreiso, lūk, mazā iela, eju eju, BLAUKTS! pie Centrāltirgus paviljoniem attopos. Jezusmarija, nodomāju, nē, jāskatās tajā gūgles kartē atkal, citādi taisni kā vadātājs piemeties. Atveru viedtālrunī karti, uzmetas tas bumbulītis, parāda kura iela, pagrieziens vajadzīgais. Labi, iešu, virziens skaidrs utt., eju eju, BLAUKTS! Daugavā gandrīz iebrienu.

Īsi sakot, briesmas gatavās ar tiem virzieniem. Nesen, kā par nelaimi, pārvācos uz pavisam jaunu teritoriju. Viss jau labi – līdz darbam var tikt 15 minūtēs, ejot gandrīz tikai taisni. Tā arī gāju ik dienu dažas nedēļas un apmaldījos, ziniet, tikai sešas reizes. Bet, kādu dienu kaut kas galvā maķenīt sagriezās un izdomāju, ka jāizmēģina pa taisno aiziet līdz darbiņam. Izrēķināju, ka taisnākais ceļš būs caur Berga Bazāru. Ziniet taču Berga Bazāru – lieliska, skaista un moderna vieta. Bagātnieki tur rosās, ēd savus franču radziņu, sēž frizētāvās, nāk ārā no viesnīcām – patīkams placītis.

Muļķības! Tā vieta ir gatavais Mīnotaura labirints. Kā ieiet, tā trīs dienas pareizi ārā nevar iziet. Es, labu gribēdams, iegāju arī. Virzienā no Elizabetes ielas. Kā iegāju, tā uzreiz izgāju tieši turpat, kur iegāju. Kad iegāju otrreiz, tad izgāju uz Marijas ielas, pagāju uz priekšu, iegriezos pa labi un atkal iegāju Berga bazārā, lai beigās atkal attaptos uz Marijas Ielas. Iegāju trešo reizi iekšā, izsmēķēju pīpi, pavēroju tos sportotājus aiz stikla (ķēmi gatavie) un taisnā ceļā izspēros pie Leļļu teātra. Pār sētu pat jālien bija, lai tur izspertos. Skaidrs, ka man tur nevajadzēja, tāpēc aizgāju atpakaļ uz mājām, lai sāktu ceļu no jauna – šoreiz pa sev zināmo un taisno ceļu. Nu, vai nav gatavais Mīnotaura labirints tas Berga Bazārs?

Un es nemaz nesākšu pa māju meklēšanu reibumā. Vienatnē iet iedzert pilsētā es vispār baidos. Atceros reizi, kā ar asarām acīs braucu tramvajā un stundas četras uz riņķi vien vizinājos, jo nekādīgi nevarēju saprast, kur jākāpj ārā. Beigās seri policisti izlīdzēja un norādīja pareizo tramvaju, virzienu un pieturu. Izrādījās, ka visas četras stundas tomēr biju tramvaju depo nosēdējis, nikni atvairīdams izmisušo tramvaja vadītāju.

Vai pavisam nesen gāju mājās no pasēdēšanas. Izeju uz nesen svaigi izremontētās, bruģētās centra ielas, kur it kā dzīvoju, un, zvēru pie dieva, nevaru saprast, uz kuru pusi man jāiet. Apstājos uz ietves, salieku rokas sānos un skatos uz abām pusēm – ēkas uz vienu pusi, ēkas uz otru, bet, kur mana ēka – nezinu. Izvēlos ticamāko virzienu un tikai duru taisni, bet beigās BLAUKTS! attopos pie Centrāltirgus paviljoniem. Posts un negals, ne pilsēta. Mīnotaura labirints gatavais.

Vispār ar tādiem cilvēkiem kā es ir ļoti grūti. Vēl tagad sarkstu, kā atceros reizi, kad pie manis atbrauca franču draugi. Cilvēciņi pirmo reizi bija Rīgā, tāpēc lūdza izrādīt pilsētu, ielas, pagriezienus. Es, saprotams, neatteicu, tāpēc sarunājām vakarpusē satikties Vecrīgā – Doma laukumā, saprotams. Viņiem, redziet, tur bija kaut kāda viesnīca. Lai tiktu līdz Doma laukumam, man vajadzēja 45 minūtes un sešu cilvēku padomu, jo katrs no šiem cilvēkiem norādīja pretējo virzienu. Beigās es gan nokļuvu tur ar taksi, jo attapšanās pie Centrāltirgus paviljoniem man jau bija līdz kaklam.

Kad bijām veiksmīgi satikušies un krietni iedzēruši pirmajā alus krogū, kas gadījās pa rokai, es izdomāju draugus aizvest uz krogu “Ala”, jo biju dzirdējis, ka tur jāvedot visi tūristi. Saprotams, ka šī kroga atrasanās vietu es zināju tikai aptuveni, jo tur biju dzēris tikai kādas divdemit reizes. Pirms iešanas, es devos uz tualeti, kur ar viedtālruņa un somā labi noglabātas Vecrīgas kartes palīdzību, cerēju uzzīmēt pareizo virzienu. Savilcis bultas uz visām četrām debespusēm, es vedu manus draugus virzienā, kas, loģiski, izrādījās aplams. Attapāmies mēs pie Centrāltirgus paviljoniem un tālāk aizbraucām ar taksi. Alā nedaudz iedzērām, papļāpājām, tad mani franču draugi man pastāstīja, ka tikt ārā no Vecrīgas un taisnāk aiziet līdz mājām, un mēs šķīrāmies. Jauki ļaudis.

Līdzīgi piedzīvojumi man gadā teju ik dienu. Šausmīgi grūta dzīve pilsētā. Mežā, saprotams, vēl grūtāka dzīve. Tāpēc es nedzīvoju mežā. Pilsētā, redziet, dzīvoju. Dzīvoju un tik apmaldos. Visa dzīve vieni maldi. Maldies maldies pa dzīvi un beigās akacī noslīksti, jo ne tur aizgāji. Briesmas gatavās.

 

Kāja. Šausmīgas pārdomas #1

Kāja

Man, redziet, šodien vienas eksistenciālas domas galvā. Kā atnācu uz darbu, tā uzreiz sāku neko nedarīt un tikai spriest par filozofiju, mākslu, tā teikt, par augstām lietām. Lūk, piemēram, cilvēkam ir kāja. Pašsaprotami, ka tam kāja ir. Lielai daļai tās pat ir divas. Viss jau skan jauki, vai ne? Nekā neierasta. Divas kājas un vico cauru dienu turpu šurpu. Bet, kā jau pasaulē gadās, cilvēks ņem un izdomā, ka viņam vienu kāju nevajag. Sit kaut nost, bet nav vajadzības pēc kājas. Pilnīgi lieka kāja, kā saka. Šeit nu sākas problēma. Negriezīs taču kāju nost, citādāk apkārtējie nez ko padomās. Arī dakteri neņems nost tāpat vien. Gangrēna? Skaidra lieta, ka ņems nost, bet tāpat vien – neparko. Tad nu nākas aizdomāties, kāpēc cilvēks ir spiests būt ar kāju. Viņš taču kāju sev neprasīja, bet tagad, lūk, jādzīvo ar kāju. Iedomājaties, dievs, tikko uzlicis debess bļodu zemei virsū, ņemas taisīt no sazin kādiem māliem cilvēku; taisa, taisa un bubina: “Tā, rokas ir, galva ir, hmm, kaut kā trūkst… ā, pavei, kāju neiedevu, he he, še, kāja.” Cilvēks tā kā padomā, paskatās, nošņauc degunu un saka: “Nē, paldies, iztikšu, labais ser.” Dievs tāds: “Ko? Velns riebīgais, še, kāja! Mudīgi liec klāt! Un nemaz man nedomā bez kājas rādīties!” Kas nu cilvēkam atliek visuvarenā priekšā? Jāņem kāja un jādzīvo nost, kā saka, nelaimīgam ar pāri kāju. Lūk, cilvēks arī nolaižas uz zemes ar divām kājām, uzsāk dzīvot un, protama lieta, ka viss izdodas, cilvēkiem viņš patīk, pats arī tāds, ziniet, laimīgs pēc purna. Bikses valkā, džinsus, auduma rūtainās, reitūzenes, šortus, pat zeķbikses uzvelk, lai, saprotams, ieriebtu. Dzīvo tāds smaidīgs; nepateiksi, ka dvēselē gatavais puveklis. Nodzīvo tā gadus divdesmit trīsdesmit un saprot, ka jākaras nost. Kas tad vēl cits atliek? Cilvēks taču nedzīvo ar bārdu, ja viņam nepatīk bārdu nēsāt. Cilvēks ne minūti necietīs savu degunu, ja viņam smird visu laiku kaut kas. Saliks kaut kādas plastmasas vai nogriezīs pavisam nost un dzīvos svelpdams. Bet kāja, lūk, ir tabu. Kāja ir neaizskarama. Ja cilvēkam ir divas kājas, tad tā tam būs būt uz mūžiem.

Reiz es lasīju* par vīru, kurš brauca ar tramvaju uz darbu, bet tramvajā, zināms, slidena grīda. Tā nu šis vīrs paslīdēja un pārdauzīja galvu pret sēdekļa rokturi. Atslēdzās, saprotams, un pamodās slimnīcā. Galva nosaitēta, smadzeņu trauma, satricinājums vai kaut kas tamlīdzīgs. Guļ vīrs, nakts, neviena nav un domā, kas diez notika. Redzams, ka slimnīcā. Avārija, šķiet, bija. Bet kaut kas, ziniet, nav lāgā. Gultā lieks verķis ielikts, traucē. Pačamdās, paknosās, nu, kā tad – sveša kāja palikta zem segas. Riebīgās māsiņas, vīrs nodomā, ņēmušas un izjokojušas. Ielikušas zem segas te kaut kādu, sazin kam nogrieztu kāju. Domājušas, šķiet, ka šausmīgi smieklīgi būs, sak, pamodīsies bēdulis, pavērs segu, ieraudzīs svešu stumbeni un no smiekliem uzreiz izveseļosies. Nieki, vīrs nav ar pliku roku ņemams, tāpēc nodomā ar spēku izgrūst svešo locekli no gultas. Piepūš vaigus, grūž un, blaukš, pats ar visu kāju no gultas izveļas. Saskrien māsiņas, dakteri, brēc, kas notiek, ko trokšņo. Kņada, pacients uz grīdas vārtās, bļaustās par sazin kādu kāju, nu, vienvārdsakot, bardaks baiss. Dakteris prasa, ko no gultas kriti laukā? Vīrs, saprotams, sūdzas, ka māsiņas viņam svešu kāju piešuvušas. Neviens, skaidra lieta, netic un beigu beigās pacientu iespundē trako namā, kur viņam tā ar elektrību pa smadzenēm nodod, ka dārzenis uz visu mūžu paliek.

Lūk, pasakiet vēl, ka cilvēkam nav jākaras nost, ja viņam kāju nevajag. Ar varu sabiedrība kāju uzspiedīs, bet, ja neuzspiedīs, tad pilsoni dzīvu apēdīs. “Paklau, draudziņ”, sabiedrība saka, “lūk, mums ir kāja priekš tevis. Vai nu tu paņem un pieliec sev klāt, vai arī redzēsi pašu velnu.” Ko lai cilvēks dara tādā gadījumā? Vai nu jāliek kāja klāt vai jādiedz prom. Bet, kur tu ar vienu kāju aizdiegsi? Var jau pielikt lieko kāju klāt un vicot prom kā nākas, bet, klau, pēc tam netikt no tās vaļā. Sabiedrība nesapratīs, kāpēc cilvēks vienu kāju grib pēcāk noņemt. Gangrēna? Tad, saprotams, ka jāņem nost, bez ierunām. Bet, nu, ja iemesla lāgā nav? Nu, tā vispār ir kaut kāda anarhija. Tā nu cilvēks paliek dzīvot nelaimīgs ar divām kājām. Kaut karies nost. Ar vienu kāju, sak, nedzīvosi.

Līdzīgi ar šito te, eitanāziju. Cilvēks saka, dodiet mirt nost, nav izturams vairs šitais absurds. Sabiedrība uzreiz sāk baurot, ka cilvēks ir šizofrēniķis, piemēram, un pats nemaz nesaprot, ko runā. Mirt grib? Muļķības. Neko negrib, izliekas, vai vispār muļķis kaut kāds. Tā nu šim cilvēkam nedod nomirt. Lai cieš. Ja pārgriezīs sev rīkli, tad nokļūs ellē, kur taču vēl sliktāk viss būs. Cilvēks tad arī mokās, līdz paņem un nolec no augstceltnes tā, ka zarnas pa visu rajonu aizlido. Cilvēki, protams, šausminās: kā nu šitā, ķeskas vien, nesmuki, pretīgi, neizārstējām, brālīši, ehh, bet labi ka neļāvām mierīgi nomirt dīvānā, labi, ka neļāvām.

Bet, ne jau par to ir runa. Cilvēks, lūk, paņem un pakaras. Ņem un neiztur ar divām kājām – iebāž galvu cilpā un sadarās beigts. Vai var viņam pārmest? Pasakiet, draudziņi, vai var? Vai var, patiešām? Protams, ka var. Sak, vienu kāju aizlaida postā pilnīgā. Citam, piemēram, bomzītim, vājiniekam vēl viena kāja būtu likusies apbalvojums, dieva dāvana, bet šeit kāju, lūk, par daudz, suņa gabalam tādam. Tā nu stāv tāds, karājās beigts, šūpojās, kā pulksteņa pendelis. Atnāk policisti, ārsti, noņem nost no virves, apgulda pēļos, iztausta vai dzīvs vai miris, saprot, ka beigts un uzreiz savos papīros saraksta, ka cilvēks aiz lielām bēdām sev galu atņēmis. Sieva varbūt pametusi, bērni šķūnī sadeguši, nauda pazudusi vai vienkārši – dūša dzīvot saskrējusi papēžos. Bet patiesība, sak, patiesība miglā satinusies, tā teikt, jo cilvēks, nabaga vīrs, tik vien, kā kāju sev negribēja. Nu, padomā, šitādu pārpratumu. Šitādu dzīvesstāstu un sodību.

*Sekojošo atmiņu iedvesmoja lieliskā neirologa un rakstnieka Olivera Saksa stāsts par kādu savu pacientu.

Piedzīvojumi pārvācoties jeb kāpēc pārvākties ir lieliski

untitled-1

Zināms, ka pārvākties ir ļoti aizraujoši un patīkami. Visi kādreiz ir pārvākušies, tāpēc zinās, par ko es runāju. Lūk, es arī nesen pārvācos. Brīnišķīga pieredze. Ja varētu pārvākties, kad sagribas, tad, ziniet, es katru nedēļu pārvāktos. Ar naudu pašlaik, kā saka, čagani, tāpēc vairs nevaru pārvākties, bet citā reizē – kaut katru dienu. Principā es jau sākumā nemaz negribēju pārvākties. No dzīvokļa, redziet, izdzina. Sak, dzīvo kaut krūmos, bet tu mums šeit vairs neesi derīgs. Paldies dievam, ka izdzina. Šito brīnišķīgo piedzīvojumu – pārvākties. Krāmēt mantas kastēs, šķirot sazin kādas lupatas, drazas, stibīt smagumus uz augšu un leju, pārslēgt līgumus un nolīgt transportus, ehh, taisni žēl, ka viss jau garām. Ziniet, nebūtu mākslās aizgājis, būtu par šito pārvākšanās profesionāli izmācījies. Pārvāktos ik dienu svilpodams. Bet, ko nu vairs. Atliek vien gremdēties atmiņās par šo brīnišķīgo un piedzīvojumiem bagāto laiku.

Kad cilvēks uzzina, ka tam jāpārvācas, tad loģiski viņš uzreiz sāk meklēt kartona kastes. Parasti tās mētājas teju uz katra stūra – pie atkritumu konteineriem, veikalu ieejām, zem kokiem, pat mājās zem gultas, tomēr, kad tās savajagas, tad nekur nav dabūjamas. Lielveikalos pēkšņi tās, lūk, spiežot presēs un citiem nedodot, mazajos pārtikas veikaliņos nedod principa pēc, bet, ja gadās kādu kasti uziet miskastē, tad tajā stabili būs kāds piepļūtījis.

Nekas cits neatliek, kā doties pēc kastēm pakaļ uz Depo. Zināms – jo lielāka kaste, jo vairāk tajā var sabāzt, tāpēc izvēlēties pašas milzīgākās kartona kastes ir tikai loģiski un pareizi. Man, piemēram, ir tūkstoš grāmatu. Plānoju piecdesmit sējumus katrā kastē sabāzt. Salīda, protams. Esat kādreiz mēģinājuši pacelt kartona kasti ar piecdesmit krievu klasikas sējumiem tajā? Neiespējami. Skats gan ir visai komisks. Vispirms noplīst tie kastes rokturīši, paraujot līdzi pusi vāka, bet, kad centies kasti pacelt aiz malām, tad izplīst dibens un visa krievu klasika uzgāžas tev uz kājām. Beigās katrā kastē sanāk ielikt kādas sešas grāmatas un vienu spilvenu vai deviņas grāmatas un sešus gaisus.

Labi, kad ir sagādātas pienācīgas kastes, jāsāk nopietni krāmēt mantas. Galvenais ir salikt kastēs pilnīgi visu, rūpīgi aizlīmēt tās ciet un sakraut piramīdā līdz griestiem. Tas nekas, ka līdz pārvākšanās dienai vēl nedēļa. Nav nekā jautrāka, kā pēc tam meklēt tīras apakšbikses, kuras, kā izrādās, ieliktas pašā apakšējā kastē zem sasodītajiem krievu klasikas sējumiem. Kad biju sakrāmējis mantas kastēs, es pirmo nakti pavadīju tumsā bez segas un spilvena, skatoties pa logu, jo biju iesaiņojis arī lampas, aizkarus un gultasveļu. Sazin kāda iemesla pēc biju iesaiņojis pat maizi un desu. Nākamajā dienā, saprotams, viss bija jāsaiņo vaļā. Sajūta bija kā ievācoties dzīvoklī, no kura taisies izvākties.

Visgrūtāk, saprotams, iepakot kaķi. Redziet, dzīvnieciņš nesaprot, ka tam klusu jāsēž kastē, arī gaisu tam vajag, nemaz nerunājot par ēdienu. Kaķis, lūk, ir kā mazs cilvēciņš, tikai spalvains un briesmīgi nejauks. Tas nezvērs nepadodas skočam vai striķiem un, tajā pašā laikā, atsakās uz jauno mitekli iet pats ar kājām. Viņam, lūk, vajadzīgs īpašs krātiņš un taksometrs. Elle gatavā. Un tad vēl bauro kā zilonis. Lopiņš nepateicīgais.

Piedzīvojums ne pārvākšanās, es jums saku. Bet, ko tur melot, vispatīkamākā ir pati pārvākšanās diena. Tu, piemēram, esi ar kaut kādiem meliem, māņiem, draudiem un šantāžu pierunājis vienu vai divus draugus palīdzēt stiept mantas. Pirms ir atbraucis kaut kāds, sazin kur sarunāts, šaubīgs šoferis ar busiņu, jūs, zināms, paņemat aliņus, uzpīpējat, ieraujat pa mazam šņabītim, smādēts netiek arī balzamiņš, vīns, kalvadoss, ir uzkožamie, tiek izpakot mūzikas centrs, ģitāra, dažas dzejas grāmatas, nu, kā saka, it vaļā atvadu balle. Kad atbraucis vedējs, tad, saprotams, jāsāk stiept mantas. Esat mēģinājuši pālī stiept kastes no trešā stāva? Nav nekā jautrāka pasaulē, goda vārds. Te kaste nokrīt kāpnēs un sasprāgst gabalos, te no citas kastes izveļas kāds kompromats, te viens no biedriem paslīd un ar galvu sienā iemauc, te otrs biedrs uz sazin kādas naglas sadur elkoni, te kaimiņi izlien ārā un sāk skandālu par piebradāto un ar asinīm pielieto koridoru. Nu, vispār cirkus de solej gatavais.

Kad beidzot busiņš ir piekrauts ar kastēm un saiņiem (mēbeles es, piemēram, saskaldīju malkā un sadedzināju krāsnī, lai nav jāstiepj), ir jāuzsāk cīņa par to, kurš brauks šofera kabīnē un kurš kravas kastē, jo trīs cilvēki + šoferis priekšā nesaiet. Saprotams, ka visi grib braukt kravas kastē, tomēr izvēlēts tiek tas, kurš var paiet. Tad kravas kastē tiek uzsliets datorkrēsls, lai cilvēkam ir kur sēdēt, vienā rokā iedots aliņš un stingri piekodināts turēties. Šoferis, zināms, nav nekāds mietpilsonis un brauc kā sacīkstēs, tāpēc jautrība un bļaušana sit augstu vilni, kad milzīgā ātrumā tiek izņemts kārtējais līkums.

Kad pēc krietnas maldīšanās pa pilsētu esat veiksmīgi nonākuši galā, ir jāskrien skatīties, ko dara kravas kastē sēdošais draugs. Viņš no kravas kastes izlec laukā vairs nevis kā cilvēks, bet kā mežonis – viss nolējies ar alu un vīnu, acs zila, nedaudz pieklibo, mētelis pazudis. Lūk, tāds mežonis izlec ārā. Bet smaidīgs. Alu izdzēris, vīnu, redziet, atradis savā somā un arī izdzēris. Viss ir augstākajā mērā lieliski. Priekšā sēdošie jau arī, kā saka, nav marinējuši un ir augstākajā mērā gatavi ķerties pie darba.

Protams, visiem ir zināms, ka lietas nest augšā ir krietni grūtāk nekā lejā, tāpēc pirms nešanas ir jāatpūšas un maķenīt jāiedzer. Tajā mirklī tiek atkorķēti šampanieši. Pēc pudeļu iztukšošanas visi ir augstākajā mērā gatavi ķerties pie darba, tāpēc, lai maķenīt nomierinātos ir jāizšauj pa aliņam. Kad aliņš ir piebeigts, var sākt strādāt un par slāpēm neuztraukties.

Tālāk tik sākas pati jautrākā pārvākšanas daļa. Kad jau nostrādāta kāda stunda un jaunajā dzīvoklī iestieptas divas kastes, ir jāpiesēž atpūsties. Cilvēkam ir tada daba, ka no atpūtas viņš nekad nav nomiris, bet no darba gan miljardi aizgājuši aizsaulē, tāpēc nav ko dzīt zirgus. Visam savs laiks. Nevilšus prātā ienāk doma, ka varētu aiziet piesēst krogā uz alus kausu. Domāts darīts, visi dodas uz krogu. Tikai ar pašu acu kaktiņu pēdējā brīdī izdodas pamanīt apjukušo, nedaudz nikno, bet visādā citādā ziņā diezgan pelēcīgo kravas automašīnas šofera seju. “Zēni”, viņš saka, “Es nesaprotu, kas notiek?” Neko darīt, dusmīgs, velns tāds, jāgriežas atpakaļ, jāsaspļauj plaukstās un jāķeras pie darba.

Kā gadījies kā ne, bet izrādās, ka dažas kastes vairs nevar pacelt vai taisni panest. Jānes pa diviem vai pa trijiem. Jāvelk, jāstumj, briesmas gatavās. Beigās šoferis viens pats visu sanes un mēs varam atkorķēt aliņus. Zināms, ka pēc darba aliņš garšo labāk nekā ambrozijs. Nopelnīts dzēriens un atpūtas mirklis. Tiesa, tad, pēkšņi, šoferis ņem un noplēš bezkaunīgi lielu naudas summu par saviem pakalpojumiem. Briesmas pēdējās. Goda vārds jāiet par pārvākšanās šoferi strādāt – bagāts paliksi vienā vakarā. Laupītāju tauta gatavā.

Un šeit, draugi, pārvākšanās piedzīvojums ir beidzies, jo no patīkamā, bet lielā noguruma, kas toreiz pārmāca, pazuda atmiņa. Tomēr nezinu nekā jaukāka un brīnumaināka par pārvākšanos. Pārvācieties droši. Vācieties, kā saka. Ha Ha Ha Ha!

Patiess stāsts. Atturībnieks

unnamed

Trešā dzīvokļa vienīgais iedzīvotājs Uģis alkoholu nelietoja. Nedzēra, kā saka. Nu, gandrīz nedzēra. Piektdienās, saprotams, dzēra. Arī sestdienās, lai nebūtu slikta dūša, dzēra. Tomēr svētdienās Uģis gan nedzēra. Nu, ne jau tā, ka pavisam nedzēra. Skaidrs, ka nedaudz iedzēra. Lai nu kā, darbdienās spirtotais Uģim bija tabu. Tikai vakaros atļāvās iedzert. Darbā tiešām – ne par kādu naudu nedzēra. Nē, nu, pēc algas, protama lieta, dzēra arī darbā. Vakaros nedzēra. Nē, nu, ja galva sāpēja, tad dzēra, loģiski. Pilnīgs atturībnieks Uģis bija naktīs. Tiesa, ne jau katru nakti. Darbdienu naktīs pacelt kādu glāzīti bija svēta lieta. Brīvdienu naktis, tā teikt, vispār bez pudeles pārdzīvot nebija iespējams. Pirmdienās gan alkoholam Uģis pat virsū neskatījās. Protams, rudens un ziemas pirmdienu drūmajos rītos mēriņš sīvā bija dzīvības garants. Vispār Uģis nekad nedzēra uz paģirām. Skaidrs, ka uz lielajām paģirām dzēra, bet uz mazajām tikai alu vai vīnu. Šņabi Uģis necieta ne acu galā. To viņš dzēra tikai ārkārtas gadījumos, piemēram, svētkos un nedēļas nogalēs. Arī vārda dienās šņabi Uģis dzēra, bet dzimšanas dienās uz to pat nepaskatījās. Nedzēra, kā saka. Dzēra tikai uz apaļajām jubilejām. Bet tad gan, kā nopelnījis – pudeles trīs četras. Teātrī Uģis vispār ne lāses grādīgā mutē neņēma. Vīna pudeli vai divas, pašsaprotami, izdzēra, bet ne litra vairāk. Kino, zināms, bez pudeles ruma vispār nav iespējams izturēt, tomēr Uģis allaž pārbaudīja savu raksturu un tur nedzēra. Dažos seansos jau dzēra gan, jo vienu otru filmu bez pudeles ruma vispār nav iespējams izturēt, tomēr vienā seansā ņēma un nedzēra. Pa kluso jau dzēra, bet teorētiski, tā teikt, nedzēra. Vispār jau seansa beigās piedzērās kā lops, teorētiski, kā saka, tomēr, ziniet, principā nedzēra. Godīgi sakot, baznīcā Uģis bija ieredzēts kā liels nedzērājs. Kamēr visi pārējie, tā teikt, uz plosta, tikmēr Uģis skaidrā sēž un bubina tēvreizi. Neba jau skaidrā bubina, bet maķenīt ierāvis. Ne gluži uz plosta, bet, tā teikt, peldus ūdenī. Nu, vienkārši bubina. Mazums cilvēki lūgšanas bubina. Rau, gan skaidrā bubina, gan maķenīt iesviķojuši. Vai tad gana nav redzēti šādi skati pilsētā? Lūk, bet Lieldienās Uģis pat baznīcas vīnu nepagaršoja. Zināms, no baznīcas šo bija izsvieduši, sazin kāda iemesla pēc, tomēr vīnu šis nepagaršoja tāpat. Tā nu dzīvoja Uģis bez vīna. Nē, nu, bez vīna jau gluži nedzīvoja, tomēr ikdienā nedzēra. Atturībnieks, lūk, bija ik pārdienu. Alu, saprotams, dzēra, bet absintu gan – tikai pārdienās. Nevar jau tā – nedzert absintu. Rembo absintu dzēra. Verlēns dzēra. Uģis, lūk, ņems un nedzers? Muļķības. Skaidrs, ka dzers. Kalvadoss, lūk, velna dzira. Reiz, Uģis kalvadosu tā sadzērās, ka nezināja, kur debesis, kur zeme. Bet, kuram gan negadās reizēm sadzerties kalvadosu? Visiem gadās. Kā redzat, Uģis ar visādiem spirtotajiem bija uz jūs. Nu, ne gluži uz jūs, bet, kā saka, ar galvu uz ielas pameta, bet roku nespieda. Jauki tā Uģim bija dzīvot. Nomira, redziet, nesen. Gāzes plītī iekrita un nositās. Neviens tā arī nekad nespēja saprast, kā tāds sirdsskaidrs cilvēks, atturībnieks un savā ziņā pat moceklis, varēja tik nomirt. Bet, lūk, nomira. Nu, ne gluži nomira, bet bezsamaņā iekrita. Saprotams, pamodās. Tomēr nebija tāds kā pirmīt. Ziniet, pamodās, izrakstījās no slimnīcas, padzīvoja dienas divas un, kā jau gadās, nodzērās. Lūk, kā smagas smadzeņu traumas var pazudināt labus un saprātīgus cilvēkus. Šausmas gatavās.

Pārdomas par vecumu jeb kāpēc vajag dzīvot līdz 29 gadiem un ne mirkli ilgāk

Bonnat02

Zināms, ka vecam būt ir grūti. Šausmas ne dzīve. Senie grieķi no vecuma vispār baidījās vairāk nekā no nāves. Kaut jau nu izdotos kaujas laukā nomirt nevis vecumu sagaidīt, viņi cerēja. Nu, grūti vecam būt. Tagad es to zinu. Redziet, divdesmit devītā dzimšanas diena nav joka lieta. Būtu zinājis, sen jau būtu nomiris. Muguru lauž, miegs no rītiem nenāk, skaļa mūzika riebjas, bērni krīt uz nerviem, nekas negaršo, viss smird un vispār – viss ir slikti.

Bet, ko nu vairs – jādzīvo nost tie gadiņi sešdesmit septiņdesmit, kas vēl atlikuši. Pēc gada – pērļu kāzas ar dzīvi! Izmocījusi jau tā dzīve ne pa jokam. Slānī un slānī. Sities kā pliks pa nātrēm. Jaunībā gan bija labi. Ne paģiras mocīja, ne slimība pie gultas piekala. Viss, kā saka, pie pakaļas bija. Bet tagad… Tagad izdzer divus litrus degvīna un nevienā acī. Aizej pakaļ aliņiem, vīnam, izdzer tos, miegs uznāk un vienpadsmitos vakarā liecies gulēt. No rīta septiņos pamosties un liekas, ka jāšaujas nost, jo ciešanas kā Prometejam. Domā – nemaz piedzēries nebiju, vienu reizi savēmu bikšu stakli tikai, bet galvu plēš uz pusēm tā, it kā būtu seši litri degvīna viens pats izdzēris.

Sasodītais vecums. Par slimošanu vispār negribu runāt. Nupat kā nolikos ar iesnām uz gultas. Piecas stundas noslimoju! Mūžā deguns tik aizlikts nebija bijis – ne izšņaukt, ne iekšā ievilkt. Kā velc, tā uzreiz saskrien kaut kur smadzenēs. Jaunībā, es jums saku, tā nebija. Piemetās iesnas? Nieki, iedzēri četrus aliņus kopā ar deksofānu un kapātu muskatriekstu, un uzreiz vesels paliki.

Posts ne dzīve, bļāviens. Un vēl tā visa atbildība… Neaizej uz darbu pāris nedēļas un viss – laiž vaļā. Jaunībā pus gadu uz skolu varēja neiet, visiem vienalga bija. Universitātē vispār – atnāci sesijā, sarakstīji muļķības un, bams, trekns septītnieks kabatā. Tagad, eh, tagad pat saslimt ar paģirām nedrīksti, kad priekšnieki jau zvana un spiež uz darbu iet.

Nē, nu, goda vārds, jāsadedzinās nevis jādzīvo. Kā tur Harmsam bija: “Dzīvoja, dzīvoja vecmāmiņa, līdz krāsnī sadega.” Bet, kur nu krāsnī sadegsi, ja laika nav. Nekam laika nav. Skrien mēli izkāris visu dienu un rēķinus maksā. Kad iedomājos, ka par vienu elektrības rēķinu sanāk seši ali lepnā krogā, raudāt gribas.

Es jums vēlreiz saku, ka viss ir pakaļā tādā vecumā. Ja jaunībā vēl varēja uz dzīvi skatīties, tā teikt, ar humoru, tad tagad vecumdienās, kad teju nodzīvota ceturtā daļa dzīves, joki vairs prātā nenāk. Ja arī ienāk kāds joks prātā, tad tas vienmēr beigsies ar vārdiem: “noslīka”, “nosprāga”, “pievēma” vai “bikses pielika”.

Ziniet, ko es jums pateikšu, kā jau dzīves pieredzējis vīrs? Neļaujiet sevi apvest ap stūri, brālīši, neļaujiet ne pa kam. Dzīvojiet līdz 29 gadiem un ne mirkli ilgāk. Nav vērts, jo pēc tam jūs sagaida vienas vilšanās. Kā 29 paliek, tā ejiet prom no darbiem un ģimenēm, un sāciet dzert, lai šito visu nevajadzētu piedzīvot. Ko jūs domājāt, ka zildeguņi, žūpas ir muļķi? Nē, viņi ir tie, kuri sapratuši dzīvi. Diogens arī, piemēram, mucā dzīvoja. Tas, ka viņš ūdeni no savas krūzes dzēra, protams, ir sazvērnieku, sorosītu un varbūt masonžīdu apzināti veikts labojums vēstures lappusēs. Skaidrs, ka šņabi viņš dzēra. Nu, varbūt šņabi nē, bet neatšķaidītu vīnu noteikti.

Lūk, Ījabs, piemēram. Nu, Bībeles Ījabs. Ko šis? Lūk, sūdzējās, ka dzīve ir vienas mokas. Tak, ne jau par Sātana nedarbiem sūdzējās, bet par vecumu. Tak, viņam 29 gadi tajā dienā, goda vārds, palika. Zin, pamodies dzimšanas dienā un nevis ziedus saņēmi, aplausus, bet ar dzelzs rungu pa nierēm. Pat gultas nepaguvi izkāpt, kad atdauzīja zilu. Un vēl visu ražu nodedzināja un ar kraupi lika saslimt. Vecums lika, ne jau Sātans.

Tāpēc sāciet dzert jau savā dzimšanas dienā. Vislabāk sāciet dzert jau iepriekšējā vakarā, lai dzimšanas dienā pamostos vēl krietnās burās. Dzeriet droši – tas ir vienīgais glābiņš. Es jau pats gan nedzeršu. Cietīšu kā Ījabs. Nē, nu iemetīšu dažus šņabīšus, bet, ziniet, rīt uz darbu jāiet, paģirās grūti, nesanāk pastrādāt, bet neiet nedrīkst – atlaidīs vēl. Par ko tad rēķinus maksāšu? Pazaudēšu dzīvokli, ģimeni un nodzeršos. Attapšos patiltē ar zilu degunu. Nē, paldies. Labāk cietīšu tos sešdesmit septiņdesmit gadiņus, kas vēl atlikuši. Cietīšu un, kā saka, kārtīgi nomiršu no vecuma.

Kā ir spēlēt rokgrupā: Mēģinājumi

meginajumiNevienam nenovēlu spēlēt rokgrupā. Ja spēlēsiet rokgrupā, tad skaidrs, ka par dzērāju paliksiet. Un vēl nervus pazaudēsiet. Un bez draugiem beigās sēdēsiet, jo savienot draudzību un aknu veselību ar rokgrupā spēlēšanu nav iespējams.

Piemēram, lūk, zvani bundziniekam un saki: Mēģis ir šodien vakarā? Bundzinieks uzreiz: Alus tev ir? Tu saki: Nu, nē nav… tev ir? Bundzinieks: Skaidra lieta, ka nav. Ja būtu, tad es jau sen mēģī zem metronoma vingrinātos. Lūk, un mēģis, pašsaprotama lieta, nenotiek. Nav alus, redziet. Bet bez alus, skaidrs, ka paspēlēt nav iespējams savukārt, ja nav alus, tad kāda vispār var būt runa par kaut kādu tur draudzību…

Šāds scenārijs, protams, bija laikā, kad alu veikalā vēl nedeva bez dokumentiem. Tagad, kad puišiem jau trīsdesmitnieks ir nozvanījis, alu dabūt nu galīgi nav problēma. Tāpēc mēģi var sarunāt vienmēr. Nu, ne jau vienmēr, jo daži mūziku neciena un strādā neinteresantus darbus. Citiem draudzenes neļauj uz mēģiem iet, jo, sak, palaid puisi uz divas stundas garu mēģi – atnāks pēc astoņām stundām, turklāt galīgi pārdzēries. Draudzene prasa: Kur biji? Puisis atbild: Bļāviens, mēģinājumā biju, ja!? Mums ar zēniem nopietnas lietas jāsasniedz, ja!? Tu nesaproti, cik smagi ir jāstrādā rokgrupā, bļāviens, ja!? Beigās, protams, ja rokgrupai neiet kā nākas, tad pie visa ir vainīga draudzene, jo neļāva puisim iet uz mēģiem. Protams, ja puisim un rokgrupai paveicas, tad draudzene aiziet prom pie kāda, kurš rokgrupā nespēlē, bet, teiksim, par juvelieri strādā. Zināms, ka juveliera darbs ar dzeršanu nav savienojams. Ar kokaīna šņaukšanu, protams, ir savienojams, bet ar dzeršanu galīgi nav savienojams. Tāpēc visiem iesaku juvelierus precēt. Pats nezinu kā ir ar juvelieri attiecībās būt, jo neesmu jau, kā saka, kaut kāds jocīgs, bet citiem iesaku un vēlu veiksmes būt ar zilo kopā.

Bet ja nu beigās alus ir nopirkts, mēģis ir sarunāts, visi ķeizari ir izbrīvējuši laiku, tad var doties mocībās. Protams, ka mocības. Mēģis ir kā īso stāstu uzrakstīt – tu negribi rakstīt, tev nav iedvesmas rakstīt, tu gribi dzert alu un vispār neko nedarīt, bet, nē, lūk, vajag uzrakstīt. Nu, tad tu spied sevi kā strutainu pumpu. Spied ar spēku, sarkans palikdams. Spied un spied, līdz kaut kas iznāk ārā ar tādu paukšķi, ka pats nobīsties. Lūk, mēģī līdzīgi. Atnāc, uzkrāmē savus instrumentus, pagaidi stundas sešas, kamēr bundzinieks uzkrāmē savējos, iekapā aliņu, visi gatavi. Spēlējam. Ko spēlēsim? Nu, davai, maucam pirmo. Nu, maucam pirmo. Kā sākam maukt, tā izrādās, ka vokāls nav mikrofonu ieslēdzis. Ok, mierā. Ieslēdz mikrofonu. Nu, davai, no sākuma. Davai, maucam, četri kociņu sitieni, BAMS! Bundziniekam vālīte pārlūzt ar tādu spēku, ka viena šķēpele aizšvelpj pus milimetru gar sintezatorista ausi. Viss ok, jauna vālīte, spēlējam tālāk. Nu, ir, spēlējam, spēlējam, pavei, basists kaut ko lūr virsū, it kā tu idiots būtu. Ko tu tur spēlē? Viņš tev prasa dziesmas vidū. Kā, ko? Tu atbildi. Vo, ko spēlēju. Bļe, bet es tak šito spēlēju. Viņš saka. Tad jūs abi berzējat pieres, jo izrādās, ka abi jau gadu ne to spēlējat. Spāņu inkvizīcija ne mēģis, goda vārds. Tas, kurš uzskata, ka rokzvaigznei ir afigenna viegli būt, lai izdzer astoņas pudeles alus un pamēģina, bļin, kaut Zīlīti nospēlēt. Ne sūda nesanāks.

Labi, kad pirksti ir iesildīti, saprotams, jāiet pīpēt. Viens no grupas pīpēt neiet. Nevis tāpēc, ka nepīpē, bet tāpēc, ka viņam uzreiz uz krustiem savelk, un pēc tam viņš mēģī mēnesi nav. Viņš drosmīgi paliek sargāt to, es atvainojos, sešus kvadrātmetrus lielo gāzes kameru, kurā skābeklis pēdējo reizi bija redzēts nekad. Pārējie, saprotams, iet smēķēt. Pusstundu smēķē, jo, skaidra lieta, neviens nebūs pirmais, kurš teiks, ka jāiet atpakaļ spēlēt. Smēķē vien tālāk. Tas jau vienalga, ka mēģu telpa ir noīrēta par aptuveni miljons eiro stundā.

Kad beidzot esat atgriezušies telpā, izrādās – buņgieris, sātans tāds, ir aizmidzis. “Džeki,” viņš uzmodināts saka, “varbūt beidzam un uz Labieti maucam?” Svēta lieta, ka uz Labieti maucam. Jāpaspriež par mūziku, nākotni, kā tūrē brauks, cik alus mucas līdzi ņems, kurš pirmais solo karjeru uzsāks un tā.

Kad esat nonākuši Labietī, visiem pa telefonu sāk zvanīt draudzenes: “kur tu, sātans, esi?” kliedz viena, “pisuk, velcies mājās! Es visu vakaru šansēju pie plīts, lai tev būtu ēst!” brēc otra, “Viss! Šķiramies! Rekur, man draudzenei Rihards puķes pie gultas no rītiem pienes, a, tu – pievemt pie gultas tikai proti” bauro trešā. Saprotama lieta, ka visi tos telefonus liek pie malas un tik iekapā tālāk. Ja mēģī tad mēģī – nav nekādi joki. Sievietes mūžā nesapratīs rokenrolu.

Četros no rīta tu kārtīgi esi mājās. Nu, un tad, ka soma pazaudēta. Nu, un nieks, ka biete pārdauzīta. Galvenais, ka mēģis bija. Mēģiem jābūt regulāri, jo savādāk jau panākumu nebūs. Jāstrādā ir kārtīgi. Vismaz divas reizes nedēļā jāmēģo. Kā ir teikuši slaveni rokmūziķi – ar smagu darbu, zēni, ar smagu darbu tikai var sasniegt lietas. Tāpēc, uz priekšu. Draudzenes, lai iet izšūt vai ko tur. Dibiniet, draugu, rokmūzikas ansambeļus un kārtīgi ejiet uz mēģiem.

P.S. Lai nedomājat, ka es te melšu niekus, lūk, dzeršanas un mēģinājumu rezultāts:

Patiesība par dzīvošanu kopā ar sievieti

37725221_10212357974766448_359687817229500416_n

BRĪDINĀJUMS: Rupjš, nepatiess, šovinistisks, apmelojošs un visādi citādi nejauks raksts, bet – vistīrākā patiesība.

Visiem zināms, ka dzīvot kopā ar sievieti ir briesmīgi. Briesmīgāka var būt dzīvošana tikai ar vīrieti vai kaķi. Ar radiniekiem arī ir briesmīgi dzīvot kopā, bet tiem vismaz var nokāst naudu. Vieglāk ir akmenim likt traukus nomazgāt, nekā izmangot naudu no sievietes, vīrieša vai kaķa. Vīrieti nomazgāt traukus, protams, vispār nav iespējams piedabūt. Tad jau akmens kirbulis drīzāk bļodas nomazgās nekā vīrietis. Skaidra lieta, ka penicilīnu čalis savā mēnesi nemazgātajā kafijas krūzē uzgāja. Sak, pamodās puisis no rīta: žāvs, žāvs, jāiekapā kafija, kur krūze, ā, lūk, pagultē stāv, KO?! Kas par… zaļš iekšā… vaaat? Jānomēģina, ōoo, labs, eu, tuberkoloznieks pazuda… utt.

Es pats vispār tūkstoš penicilīnus esmu izkultivējis un esmu pārliecināts, ka manā pelmeņu bļodā pie gultas tagad kultivējas zāles pret vēzi. Lai nu kā, par sievietēm gribēju rakstīt. Kā saka, ir man tas gods bijis dzīvot ar šitām sirēnām. Vēl jau dzīvs. Jā, pats brīnos, kur spēka tik daudz. Vēl lielāki vīri par mani ir nogūlušies kapiņos pēc tam, kad dēļ sievietes saslima ar aknu cirozi. Cits atkal dārzā bedri raka ar lāpstu. Raka, raka līdz nomira. Vēl, joks tāds, bedrē ievēlās ar šnobeli pa priekšu. Kur dzirdēts, ka kāds nomirst no bedres rakšanas dārzā ar lāpstu? Skaidrs, ka no sievas nomira. Pirmie, protams, nomirst tie labākie, tāpēc es nekad nenomiršu. Dzīvošu, kā saka, mūžīgās ciešanās ar sievieti.

Tā kā nevienam nav zināms, kurš radījis sievieti, nav arī skaidrs, kāpēc sieviete nedod dzīvot vīrietim. Man, piemēram, liekas, ka tur tomēr ir kaut kāds skaudības zirnītis apakšā, jo, nu, klau, vīrietim viss izdodas, guļ tas labi, daudz kas pofig, naudas nav, problēmu nav, iekapā alu un staigā pa dzīvi, kā saka, bez bēdu. Mūsdienās, lūk, pat remontēt lietas vīrietim vairs nav jāprot. Kad sieviete prasa salabot skapīša eņģi, vienmēr var atcirst: Tumsoņa! Mūsdienās vīrietis nav tikai āmurs vai cirvis! Mūsdienās vīrietis ir arī modes blogeris, piemēram. Vīrietim viss ir vienkāršāk. Ne viņam skapis vajadzīgs, ne veļasmašīna. Novilki apenes? Hujakš, uzsviedi uz lampas. Sanēsāji zeķes pa trīs dienām? Iesūtīji krāsnī tā, ka nograb vien.

Ek, nu nedod tās sievietes dzīvot, goda vārds. Vēl vakar – atnāku mājās nemaz ne tik piedzēries, sieva uzreiz: ko piedzēries? Es saku: septiņi Labieša ali nav nekāds piedzēries, bet gan knapi lūpas apsmērējis. Viņa kliedz: tu ar mani vienā gultā negulēsi! Es kliedzu: gulēšu gan! Un tik klāju savas segas un spilvenus suņa migā uz grīdas.

Līdzīgi gadījumi ir teju ik dienu. Vīrietis, ja tam līdzās ir sieviete, nedrīkst ne litru spirta izdzert, nedabūjot pa galvu. Savukārt, ja pienāk diena, kad atnāc mājās skaidrā, tad atkal ir slikti: ko tik domīgs un kluss? Ko? Kas slēpjams? Kāpēc neesi piedzēries kā lops? Citu sievieti lenc, ko? Kaut zemē ielien… Pats par sevi saprotams, ka jābēg uz bāru. Lūk, skaidrs, ka sievietes vainīgas pie tā, ka vīrietis dzer. Es, piemēram, nedzertu ne litra bez sievietes. Nu, ikdienā nedzertu. Vispār jau dzertu, bet daudz vairāk gribētu atmest dzeršanu, nekā tagad.

Sūds ar dzeršanu, jo ar gulēšanu vispār pilnīgas auzas. Iedomājies, ārā – 20 grādu liels spelgonis, lauskis jau sesto tiltu taisa pār Daugavu, istabā, loģiski, kādi – 25 grādi, bet vīrietim segu ņemt nedrīkst. Sak, mamutus kad galināja, segu nevienam nevajadzēja. Ielīda mamuta vēderā, ielika kaut kādu pūsli pagalvī un gulēja krākdami. Ja arī izdodas iemakšķerēt sev segas stūri, tad prieks ir īss, jo seko tāds spēriens pa zarnām, ka tuvumā līst vairs negribas. Reiz es savā neapdomībā izvilku meitenei spilvenu no pagalvja. Dievs tēvs debesīs, kas tas bija par gadsimta skandālu! Sākumā man sejā tika iesūtīts elkonis, ko pavadīja tādi lāsti, ka mans darbmācības skolotājs būtu pārbijies. Tad ar papēdi tika ižvidzināts pa pavēderi, lai, saprotams, mani pirksti, kas bija sagrābuši segas stūri, atlaistos vaļā. Visbeidzot ar visu ķermeni es tiku apzināti, es uzsveru, apzināti, izbīdīts pie pašas gultas malas, lai es dabūtu sajust, ko juta Po stāsta varonis, kad tas attapās bezdibeņa malā, inkvizīcijas nagos.

Redziet, brīžiem gribās mieru un klusumu, kas, saprotams, nav pieļaujams sievietei, tāpēc reizēm cenšos pamosties, jau gaismai austot, lai kādu stundiņu svētītā mierā varētu palasīt grāmatu, pagremdēties gudrās domās, paspriest par dzīvi un nāvi, par dižām lietām, tā teikt. Lūk, pamosties piecos no rīta, teiksim, kluss kā pelīte pasniedzies pēc grāmatas, paslejies pussēdus, ar snaipera uzmanību atčabini vaļā šaušalīgi čabošo grāmatu, taisies lasīt un jūti – kāds tevi vēro. Pagriez galvu uz sievietes pusi un sastopies ar apaļu, pētošu un stindzinošu aci. Nu, kā tad! Sieviete ir pamodusies. Te, atgādinu, nelīdzēs nekāda iežūžināšana atpakaļ miegā, nelīdzēs nekāda pierunāšana, vēl pagulēt pusstundiņu. Kāpēc citi vīrieši sievietēm nes gultā olas, bet tu man nē? Tāds ir pirmais jautājums, ko dzirdi. Ja negribi skandālu, tad nākas celties un čurčināt olas, cept maizītes, vārīt kafijas. Tikko kā esi uzšmorējis karaliskas brokastis un aiznesis līdz gultai, izrādās – sieviete guļ kā baļķis. Kad centies to pamodināt ar jākobs aromāta tvaiku, saņem tādu spērienu pa kuņģi, ka gandrīz izgāz visu kafiju sievietei uz galvas.

Par veikaliem vispār runāt negribu. Nav jau tā, ka man nepatiktu iet uz veikaliem. Ieej veikalā, apgrābsti kādu viskiju, papēti aliņus, iekrāmē šampīti grozā, kādu kortelīti brendija, alu un dodies uz kasi svilpodams. Nav ne vainas. Bet sievietei šitāda iešana pa veikaliem nav saprotama. Sieviete, ja iet uz veikaliem, tad iet tur nenopirkt kleitu. Reiz es četras stundas staigāju līdzi sievietei pa veikaliem. Kā saka, palīdzēju lakatu pirkt. Ieejam pirmajā veikalā, bams, pilns ar lakatiem, sievietei patīk, nu tik pirks, nē, jāiet paskatīties lakati citā veikalā. Nē, nu labi, ejam. Tur lakati esot kaut kādi zaļi, bet zaļš neejot kopā ar zilām biksēm. Ar zilām biksēm kopā iet melns, bet, ja pērk melnu lakatu un nēsā pie zilām biksēm, tad tas neiet kopā ar sarkanu cepuri. Tātad, jāiet meklēt pelēka cepure. Ejam iekšā citā veikalā, blaukš, pilns ar pelēkām cepurēm. Nelaime, ka pelēkās cepures atrodas pie kleitu stenda un, kā izrādās, pelēka cepure galīgi neiet kopā ar sarkanu kleitu. Labi, tas viss nieki. Ne katrs var būt apdāvināts krāsu savstarpējā saderībā, kas var izrādīties vitāli nepieciešama prasme, pošoties uz darbiņu, piemēram. Tiesa, apģērbu veikalos varētu atļaut ēst bulkas un stundiņu nokrākties – tad es tur ietu arī tāpat, kā saka, pabūt vientulībā ar sevi.

Svarīga lieta, ko atcerēties pirms attiecību uzsākšanas ar sievieti ir tāda, ka sākumā, es atvainojos, piršana un kakāšana varētu sagādāt problēmas. Nē, nu, ja cilvēks ir kā viens mans paziņa, kurš kā atnāk ciemos, tā piekakā tualeti un pēc tam pat podu nevīžo ar birstīti izšīberēt, tad problēmas būs vienīgi nabaga sievietei, tomēr mēs, vīrieši, lielākoties esam gaužām pieklājīgi un pirmajos randiņos, pirmajās viesībās kopā ar mīļoti, pirmajos vakaros gultā pie seriāla, pirmajos kopīgajos rītos, kad zarnas vai pušu plēš iepriekšējā vakarā apēstās plūmes putukrējumā, visos šajos brīžos mēs, vīrieši, vairāmies nodārdināt varenu pērkona sprādzienu, lai atbrīvotu vēderu no mocībām; mēs vairāmies doties uz tualeti, lai ar skaļu plunkšķi, kam seko atsvaidzinoša ūdens šalts uz sēžamā, trāpīgi iesūtītu podā nepacietīgo un kaitinošo zarnu viesi. Ak, kādas mocības ir jāpārdzīvo, lai reizē pļāpātu ar mīļoto par nākotnes plāniem un vaktētu, kaut tikai kaut kas neizspruktu ārā pa bikšu staru un nepavēstītu dāma, ka šis vīrietis ir briesmīgs un pretīgs cilvēks, kuram zarnās mājo nezvērs.

Bet… pacietību, brālīši, izturību un pacietību, jo drīz (vienam dažas dienas, citam gadi) šīs sākotnēji nevēlamās lietas kļūs par varenu ieroci sievietes iebiedēšanā, negaidītā pārsteigšanā vai strīda iekvēlināšanā līdz kodolsprādziena spēkam. Ar prasmīgu “spiega” palaišanu sievieti vēlāk var novest līdz pat asarām, goda vārds. Īpaši tad, ja viņa uz jums ir dusmīga par to, ka neizšīberējāt tualetes podu ar birstīti.

Būtu jau patīkami, ja sieviete ļautu dzīvot vīrietim, bet, lūk, neļauj. Kā var dzīvot, ja zāģē visu laiku? Tu aizej, cilvēks, ciemos, aizkavējies dienas trīs un tevi jau zāģē pa telefonu. Draugi skatās, ņirgājas, izsmej, kamēr tu sarkanu bieti taisnojies pa telefonu, ka gudrās sarunās par literatūru un mākslu, protams, maķenīt pazaudēji laika izjūtu uz trīs dienām. ir skaidri redzams, ka sieviete vīrieti neciena. Sieviete negrib saprast, ka vīrietis ir jūtīga būtne un negrib katru dienu karināt veļu vai staipīt atkritumu maisus. Pavei, kā vientuļie zēni dzīvo – taisni prieks skatīties. Nolika bumbiera serdi uz plaukta – vēlāk, kad serdi ievajagas, skaidri zina, kur to meklēt. Iztrūka poga krekla piedurknei – nākamreiz pirms vilkšanas skaidri zina, ka ar superlīmi sākumā piedurkne jānostaigā. Tādu piemēru bez gala. Turklāt zinātnieki ir pierādījuši, ka vīrietis bez sievietes var nodzīvot pat vairāk nekā četras dienas! Kā jums patīk tas!?

Atvainojiet, protams, par sakāpinātajām emocijām, kas man te tagad dzirksteļo, tomēr, nu sirds ir pilna, vadzis plīsis, krūzīte piepilējusi pilna. Sēžu, lūk, krogā tagad. Skaidrs, ka neesmu piedzēries. Pirms pusstundas – lūk, tad biju piedzēries. Bet tagad – saguris maķenīt. Bailes mājās iet. Padomā, senie alu vīrieši (he, he, alus vīrieši, vai ne…), lūk, nebaidījās pat no milzīgiem spalvainiem ziloņiem, bet mūsdienu vīrietim jātrīc un jābīstas no sievietes. Absurds kaut kāds. Es, piemēram ne no kā nebaidos, izņemot zirnekļiem, spokiem un sievietēm. Nezinu, vai mājās iešu. Saspītēšos un neiešu, lai pajūt, kā ir bez vīrieša, bļāviens, dzīvot.

Tramvajā. Šausmīgs stāsts #5

tram

Tramvajā es mīlu vizināties viens, jo, ja līdzi ir vēl kāds, tad, ziniet, jāsēž ar viņu kopā uz soliem pa divi un, nedod dievs, vēl jārunā visu ceļu.

Es vispār mīlu paklusēt. Dažreiz visu dienu varu nebilst ne pušplēsta vārdiņa. Sēžu, sapņoju, tā sacīt, pārlieku prātā lietas, izspriežu to un šito un vakarā aizeju gulēt klusēdams. Dažreiz pat aizmigt nevaru cik sīvu diskusiju pats savā galvā esmu uzsācis. Citreiz pat trijos no rīta vēl neguļu, jo kaut ko prātā nevaru izlemt.

Lūk, tāpēc nesaprotu, kāpēc gan būtu jārunā. Vismazāk jau tramvajā. Sēdi, skaties pa logu un, tā sacīt, pārliec lietas pie sevis, pārdomā notikušo vai gaidāmo.

Vienreiz visu nedēļu tā nodzīvoju – klusēdams. Tikai svētdienā atskārtu, ka septiņas dienas runājis neesmu. Tūliņ sapriecājos un nolēmu, ka nerunāšu arī visu nākamo nedēļu. Apņēmos, bet, ziniet, grūti gāja. Tak’ taisni pirmdienas rītā pieturā viens piesējās. Es vēl cerēju, ka nepamanīs, bet pamanīja, čigāns tāds. Es mudīgi pagriezos pret sienu un izlikos, ka pētu uzrakstus, bet pats ar acu kaktiņu tikai vēroju, ko šis darīs.

Viņš stāv un stāv, gandrīz žokli žāvādamies izmežģī, paskatās pulkstenī, pamet nez kur ar roku, nobraucī degunu un, kā sazin ko atskārzdams, nāk akurāt pie manis. Ziniet, saspītējos un domāju – sit kaut nost, bet nerunāšu.

“Sveiks, kaimiņ, uz darbu jau tādā agrumā?” Viņš saka un sniedz man lielu roku. Bet es tik skatos sienā. Izliekos, ka nedzirdu. Mazums cilvēki nedzird. Nav jau vienmēr jādzird, kad kāds blakus kaut ko prasa. Runā vien, sivēns, bet es – paklusēšu.

“Khem, khem” viņš nokrekšķina un saka “Paskat, tramvajs kavē, zaraza. Kā reiz kavē, kad man uzņēmumā paagrāk uz priekšnieku sapulci jābūt. Kavēšu, bet nekas, liela nelaime nebūs. Pateikšu, ka tramvajam gaiss no riepām izgāja, uzreiz visi smiesies, piedāvās man kafiju, spiedīs roku. Tieši tā būs.”

Stāvu viss sarkans un valdos. Tā vien mēle niez pateikt, lai taču aiztaisa sprākli un dod paklusēt, bet nē – ja reiz apņēmos, tad izturēšu. Sāku viņam ar acīm dusmīgi mest virsū, sak, lai saprot, ka nekādas vēlmes runāt man nav.

Tak viņš, sātans, laikam izdomāja, ka speciāli aicinu viņu runāt un tik turpināja.

“Pavei, aizvakar, vēl zvanīja no darba. Atbrauc, Zigmāriņ, atbrauc un izglāb uzņēmumu. netiekam galā bez tevis. Šitā gaudo klausulē. Izglābu ar visus, miljono reizi, eh, kam man tāds smagums uzkrauts, eh, eh.”

Paldies Dievam nāca tramvajs. Domāju, gan jau izmanīšos iesēsties vienvietīgajā sēdeklī, lai tas velns nesēž blakus, bet tramvajs… pakaļā jūs visus… tramvajs izrādījās pilns kā neatkarības dienā. Pūlis, ziniet, velni tādi, sagrāba mūs abus, ierāva tramvaja kaktā un tā saspieda kopā, ka ne elpu ievilkt. Tur jau gribi negribi jārunā, sak, atvainojiet, ser, negribēju, ser, un tā tālāk. Bet sitiet nost – saspītējos. Pat elpot pārstāju, lai tikai runāt nevajadzētu. Protams, šis uzreiz man taisni pie auss sāka bubināt:

“Pavei, nebūtu braucamais remontā, aizbrauktu kā kungi uz darbu. Kalotkas jāmaina, zin. Nomainītu jau pats, bet man šodien darbā uzstāšanās, lūk. Priekšnieki man ziņojumus dos un tā. Varbūt pat lūgs padomu prēmiju jautājumā. Inventarizāciju vēl vadīšu. Nu tā, bet kalotkas gan, suņi, ja nenomainīs kā nākas, tad bļaušu.”

Lai slavēta Marija, pēc kaut kādām sešpadsmit stundām beidzot pienāca viņa pietura. Tak gandrīz nepaspēja izlekt ārā no tramvaja, jo bija tā aizrāvies ar cenšanos pierunāt mani iet iedzert kopā uz viņa rēķina, jo, redziet, viņam vispār naudu neesot kur likt, taisni vai spiežot nost, cik ļoti neesot, kur nogrūst. Zināms, ka neatteicu. Lūkoju kratīt ar galvu un miegt acis, bet, velns tāds, nesaprata. Izkāpa ārā un vēl ar roku pamāja, mūdzis tāds.

Lūk, tāpēc, man šodien ar viņu jāiet iedzert. Bet nu ziniet, brālīši, sitiet kaut nost vai raustiet aiz mēles – nerunāšu. Varbūt tad pielēks, ka neesmu nekāds tur sarunu biedrs, bet gan cilvēks ar stingru raksturu un dzelzs principiem.