Pārdomas par vecumu jeb kāpēc vajag dzīvot līdz 29 gadiem un ne mirkli ilgāk

Bonnat02

Zināms, ka vecam būt ir grūti. Šausmas ne dzīve. Senie grieķi no vecuma vispār baidījās vairāk nekā no nāves. Kaut jau nu izdotos kaujas laukā nomirt nevis vecumu sagaidīt, viņi cerēja. Nu, grūti vecam būt. Tagad es to zinu. Redziet, divdesmit devītā dzimšanas diena nav joka lieta. Būtu zinājis, sen jau būtu nomiris. Muguru lauž, miegs no rītiem nenāk, skaļa mūzika riebjas, bērni krīt uz nerviem, nekas negaršo, viss smird un vispār – viss ir slikti.

Bet, ko nu vairs – jādzīvo nost tie gadiņi sešdesmit septiņdesmit, kas vēl atlikuši. Pēc gada – pērļu kāzas ar dzīvi! Izmocījusi jau tā dzīve ne pa jokam. Slānī un slānī. Sities kā pliks pa nātrēm. Jaunībā gan bija labi. Ne paģiras mocīja, ne slimība pie gultas piekala. Viss, kā saka, pie pakaļas bija. Bet tagad… Tagad izdzer divus litrus degvīna un nevienā acī. Aizej pakaļ aliņiem, vīnam, izdzer tos, miegs uznāk un vienpadsmitos vakarā liecies gulēt. No rīta septiņos pamosties un liekas, ka jāšaujas nost, jo ciešanas kā Prometejam. Domā – nemaz piedzēries nebiju, vienu reizi savēmu bikšu stakli tikai, bet galvu plēš uz pusēm tā, it kā būtu seši litri degvīna viens pats izdzēris.

Sasodītais vecums. Par slimošanu vispār negribu runāt. Nupat kā nolikos ar iesnām uz gultas. Piecas stundas noslimoju! Mūžā deguns tik aizlikts nebija bijis – ne izšņaukt, ne iekšā ievilkt. Kā velc, tā uzreiz saskrien kaut kur smadzenēs. Jaunībā, es jums saku, tā nebija. Piemetās iesnas? Nieki, iedzēri četrus aliņus kopā ar deksofānu un kapātu muskatriekstu, un uzreiz vesels paliki.

Posts ne dzīve, bļāviens. Un vēl tā visa atbildība… Neaizej uz darbu pāris nedēļas un viss – laiž vaļā. Jaunībā pus gadu uz skolu varēja neiet, visiem vienalga bija. Universitātē vispār – atnāci sesijā, sarakstīji muļķības un, bams, trekns septītnieks kabatā. Tagad, eh, tagad pat saslimt ar paģirām nedrīksti, kad priekšnieki jau zvana un spiež uz darbu iet.

Nē, nu, goda vārds, jāsadedzinās nevis jādzīvo. Kā tur Harmsam bija: “Dzīvoja, dzīvoja vecmāmiņa, līdz krāsnī sadega.” Bet, kur nu krāsnī sadegsi, ja laika nav. Nekam laika nav. Skrien mēli izkāris visu dienu un rēķinus maksā. Kad iedomājos, ka par vienu elektrības rēķinu sanāk seši ali lepnā krogā, raudāt gribas.

Es jums vēlreiz saku, ka viss ir pakaļā tādā vecumā. Ja jaunībā vēl varēja uz dzīvi skatīties, tā teikt, ar humoru, tad tagad vecumdienās, kad teju nodzīvota ceturtā daļa dzīves, joki vairs prātā nenāk. Ja arī ienāk kāds joks prātā, tad tas vienmēr beigsies ar vārdiem: “noslīka”, “nosprāga”, “pievēma” vai “bikses pielika”.

Ziniet, ko es jums pateikšu, kā jau dzīves pieredzējis vīrs? Neļaujiet sevi apvest ap stūri, brālīši, neļaujiet ne pa kam. Dzīvojiet līdz 29 gadiem un ne mirkli ilgāk. Nav vērts, jo pēc tam jūs sagaida vienas vilšanās. Kā 29 paliek, tā ejiet prom no darbiem un ģimenēm, un sāciet dzert, lai šito visu nevajadzētu piedzīvot. Ko jūs domājāt, ka zildeguņi, žūpas ir muļķi? Nē, viņi ir tie, kuri sapratuši dzīvi. Diogens arī, piemēram, mucā dzīvoja. Tas, ka viņš ūdeni no savas krūzes dzēra, protams, ir sazvērnieku, sorosītu un varbūt masonžīdu apzināti veikts labojums vēstures lappusēs. Skaidrs, ka šņabi viņš dzēra. Nu, varbūt šņabi nē, bet neatšķaidītu vīnu noteikti.

Lūk, Ījabs, piemēram. Nu, Bībeles Ījabs. Ko šis? Lūk, sūdzējās, ka dzīve ir vienas mokas. Tak, ne jau par Sātana nedarbiem sūdzējās, bet par vecumu. Tak, viņam 29 gadi tajā dienā, goda vārds, palika. Zin, pamodies dzimšanas dienā un nevis ziedus saņēmi, aplausus, bet ar dzelzs rungu pa nierēm. Pat gultas nepaguvi izkāpt, kad atdauzīja zilu. Un vēl visu ražu nodedzināja un ar kraupi lika saslimt. Vecums lika, ne jau Sātans.

Tāpēc sāciet dzert jau savā dzimšanas dienā. Vislabāk sāciet dzert jau iepriekšējā vakarā, lai dzimšanas dienā pamostos vēl krietnās burās. Dzeriet droši – tas ir vienīgais glābiņš. Es jau pats gan nedzeršu. Cietīšu kā Ījabs. Nē, nu iemetīšu dažus šņabīšus, bet, ziniet, rīt uz darbu jāiet, paģirās grūti, nesanāk pastrādāt, bet neiet nedrīkst – atlaidīs vēl. Par ko tad rēķinus maksāšu? Pazaudēšu dzīvokli, ģimeni un nodzeršos. Attapšos patiltē ar zilu degunu. Nē, paldies. Labāk cietīšu tos sešdesmit septiņdesmit gadiņus, kas vēl atlikuši. Cietīšu un, kā saka, kārtīgi nomiršu no vecuma.

Advertisements

One thought on “Pārdomas par vecumu jeb kāpēc vajag dzīvot līdz 29 gadiem un ne mirkli ilgāk

Leave a Reply

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Change )

Google photo

You are commenting using your Google account. Log Out /  Change )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Change )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Change )

Connecting to %s