Grāmatu tirgotāja atmiņas jeb piecas cilvēku grupas, kas sastopamas grāmatnīcā. (I daļa)

Russia_stamp_1992_No_15Zināms, ka cilvēki no dzīvniekiem atšķiras ar to, ka cilvēki ir daudz smieklīgāki. To jums pateiks katrs, kurš kādreiz strādājis aiz letes. Protams, vissmieklīgākie cilvēki ir Narvesenā, bet grāmatnīcās ir otri smieklīgākie. Vispār jau brīžiem nemaz negribas smieties, bet gan raudāt. Tomēr raudāt puišiem nepiedien, tāpēc es smiešos. Tādus labsirdīgus smiekliņus, kādus iespējams lietoja Papa Karlo, kad dzirdēja virtuvē runājam pagali. Tātad, lūk, piecas cilvēku klases, kas apmeklē grāmatnīcas + piedzīvojumi un īss ievads pasaules literatūrā.

Pastāvīgie pircēji

Pastāvīgie pircēji ir pagalam jocīga tauta. Grāmatas vai kvītis tie pērk tonnām, kā arī mīl padzīt velnu. Tie nāk katru dienu vai katru nedēļu un, ja tie kādreiz neatnāk, tad gaisā sāk virmot vārdos neizteikts saspringums. Neviens negrib atzīties, ka ir gauži norūpējies par to, ka ierastais klients nav atnācis. Tādos brīžos veikala vadītājs nolien savā kabinetā un grūtsirdīgi skatās internetu. Viens pārdevējs rūpīgi sakārto plauktu, ko iemīļojis pastāvīgais pircējs, bet otrs tikmēr stāv pie veikala ieejas un veras tālumā, cerot, ka tūliņ parādīsies pazīstamā cepure vai ierastais stāvs. Reiz kāds pastāvīgais pircējs, kas mēdza veikalā iegriezties katru vakaru pazuda uz trīs nedēļām. Tas bija grūts laiks. Mēs pat paspējām noturēt simbolisku bēru ceremoniju, aizdedzinot svecīti kabinetā un notiesājot duci ķimeņu pīrādziņu. Kad beidzot viņš ieradās, mums likās, ka redzam spoku. Izrādās, šis pircējs bijis atvaļinājumā un trīs nedēļas pavadījis uz vientuļas salas. Tur, pretēji ļaužu runām, neesot bijis neviena grāmatveikala. Viņš tiešām bija priecīgs, ka varēja atgriezties. Tāpat arī mēs.

Viens otrs pastāvīgais pircējs mīl patrīt mēli. Reiz, kāds kungs, kurš uz grāmatnīcu mēdza līdzi nēsāt lielu un tukšu ceļojuma somu, ko vienmēr pirms veikala atstāšanas godprātīgi atvēra vaļā un parādīja, ka nav neko zadzis, sāka stāstīt par nedienām ar savu sievu. Tā viņam zvanot piecas reizes dienā, cerot pieķert viņu brīdī, kad tas sēž grāmatnīcā. Sieva grasoties šķirties, jo māja ir aizkrāmēta ar grāmatām un, viņasprāt, grāmatas ož pēc veciem pekanriekstiem. Viņam nākas izmeloties, ka sēž krogā nevis valkājas pa grāmatveikaliem. Nopirktās grāmatas viņš mājās nes aiz bikšu gumijas, bet šodien tiešām nezinot ko darīt, jo viņam sakārojies iegādāties Bolanjo “2666”, bet bikses viņš, ak, posts, uzvilcis šaurās. Beigās viņš tomēr nopirka Bērziņa dzejas avīzi. Sievai teikšot, ka Dienas pielikums.

Gadās arī pastāvīgie pircēji, kuri krīt uz nerviem. Tie gan drīzāk ir pastāvīgie nepircēji, jo nāk uz veikalu bieži, bet nekad neko nepērk, tikai gvelž niekus un stāsta, kā no algas nākšot iepirkties. Tā kā tādi čigāni. “Saimniek, atliec šo pie kases!” Tie parasti dūdo un sniedz pārdevējam čiekuru enciklopēdiju angļu valodā. “No algas, točna, nopirkšu.” Tie vēl piemetina. Kad viņi aiziet, grāmatu droši var likt atpakaļ plauktā, jo nākamajā dienā pie kases jau būs jāatliek “Handbols Latvijā”, Rīgas ceļvedis japāņu valodā vai astoņas Bikibuka grāmatiņas.

Jaunieši, kuri meklē dāvanas

Lūk, šī klientu grupa ir vistīrākā mistika. Skaidrs ir viens – jaunieši sestdienās un svētdienās neko citu nedara, kā svin dzimšanas dienas un vārda dienas. Grāmatnīcas viņi uzskata par ideālo vietu, kur iegādāties dāvanas. Protams, grāmatas jubilāram dāvināt viņi pat nedomā. Dāvanu pirkšana parasti beidzas ar mežonīgiem strīdiem savā starpā, kad sveicēji nespēj vienoties par aploksnes, kurā ielikt naudu, krāsu un izmēru.

Šie ļaudis dāvanas izvēlē palīdzību mēdz meklēt arī pie grāmatnīcas pārdevēja. “Labdien, vai jūs nepateiktu, kāda būtu vislabākā dāvana sešus mēnešus vecam zīdainim.” Lūk, tā viņi jautā, un, kad muļķa pārdevējs aizved viņus pie pasaku grāmatām, tad viņi uzskata par savu pienākumu tam laipni paskaidrot, ka tas bērns taču vēl neprot lasīt, lai gan visādā citādā ziņā ir ārkārtīgi apdāvināts. Redziet, pagājušajā nedēļā zīdainis esot kustinājis abas ausis un, māmiņa varot zvērēt, ka bērns piemiedzis viņai ar aci, kad tā likusi viņu gulēt. Tas viss parasti noslēdzas ar caur zobiem izspļautu “Ejam prom, šeit nekā nav!” vai grāmatu, kurā var dzirdēt, kā kliedz meža vai kūts zvēri. Tieši tāpēc veikala vadītājam ir grūti sastādīt darba grafiku padotajiem, jo neviens negrib strādāt sestdienās un noņemties ar dāvanu piemeklēšanu jubilāriem.

Intelektuāļi

Intelektuāļi grāmatnīcas mīl. Kad veikalā ienāk intelektuālis, to uzreiz var pateikt pēc tā nicīgā skatiena, ko tas velta pirktāko grāmatu topam. Reiz kāds intelektuālis tikai ar skatiena spēku nogrūda Dena Brauna “Inferno” no topa pirmās vietas un paslepšu ielika tajā Pjatagorski. Es to pamanīju tikai pēc vairākām stundām, kad man sāka likties aizdomīgi, ka veseli astoņpadsmit cilvēki pēc kārtas nopērk Pjatagorska “Kādas šķērsielas filozofija.”

Tomēr par intelektuāļiem es vienmēr priecājos, jo pats esmu liels visu intelektuālo lietu cienītājs. Tikko kā redzu kādu, kas sāk urķēt ārā Platona dialogus no filozofijas plaukta, es nemanāmi piemiedzu tam ar aci un zem letes parādu īkšķi uz augšu. Reiz kāda meitene pirka Daukstes-Silasproģes “Latviešu literārā dzīve un  literatūra ASV un Kanādā.” “Labdien!” Es skaļi noteicu. “Sveiki.” Viņa klusi nopurpināja. Skenējot grāmatu, es pamanījos to pagrozīt tieši tā, lai viņa uzreiz saprastu, ka esmu to lasījis. Maigi noglāstījis, es ieliku to maisiņā. “Trīs eiro un deviņdesmit deviņi centi, lūdzu.” (grāmatai bija superakcija). Pasniegusi vajadzīgo summu un paņēmusi grāmatu, viņa aizgāja. “Visu labu, nāciet vēl!” Es vēl paspēju viņai uzsaukt. Tajā brīdī garastāvokli man sabojāt nespētu pat desmit cilvēki pēc kārtas, kas pērk  kvīšu grāmatiņas, A1 kartonus vai kalendārus ar vārda dienām. Pēc divdesmit minūtēm inteliģentā pircēja bija atpakaļ un prasīja vai mums ir asi papīra naži, jo viņas nazis negribot labi griezt to grāmatu. “Kādu grāmatu?” es aizdomīgi noprasīju. “Nu, to lielo baļķi, ko tikko nopirku. Vajag iztaisīt slepenu lādīti, bet nazis briesmīgi neass.” Viņa atbildēja un paskatījās manī kā pasaules lielākajā idiotā.

Kāds vīrietis reiz gribēja iegādāties mapes. “Manuskriptiem.” Tā viņš teica. “Labu mapi, lai varu aiznest savus manuskriptus līdz izdevniecībai!” Viņš svarīgi dārdināja. Kamēr rādīju viņam mūsu labākās mapes, pie sevis prātojot, kurš rakstnieks tas ir un vai tikai es nebūšu tas, kurš palīdzēs, kāda ģēnija darbam sveikam un veselam tikt līdz izdevniecībai, atskrēja apsargs ar nosvīdušu, sarkanu seju, un paņēmis zem elkoņa manu rakstnieku, aizveda to prom. Vēlāk uzzināju, ka kamēr rādīju viņam mapes, viņa pārinieks bija nospēris visus smukos “Liepnieks un Rītups” izdotos filosofijas un klasisko tekstu sējumus.

Tomēr jāatzīst, ka labākās attiecības man izveidojās ar sievieti, kas mani pamatīgi izprašņāja par Fēgezaka “Baltiešu gredzens”, Umberto Eko sējumiem un sengrieķu-angļu vārdnīcu. Viņa bija pamatīgi ieinteresēta šajās grāmatās un, pamudinot mani ar trāpīgiem jautājumiem, ļāvās uzsūkt zināšanas, ko tai sniedzu. “Baltiešu gredzenu” nebiju lasījis, bet zvērēju pie Zeva, ka mans kursabiedrs to ir lasījis un atzinis par izcilu. Stāstot par Umberto Eko “Nākamās dienas sala” es viņai uzbūru sarežģītas, psiholoģiskas peripetijas un sen notikušas vēsturiskas ainas, caur kurām vadāju viņu kā Danti caur elles lokiem vadāja Vergilijs. Sengrieķu valodā es viņai no galvas nocitēju vairākas Homēra vārsmas un amizierējoties sengrieķiski uzaicināju viņu uz satikšanos forumā. Manī bija modies īsts grieķis, kad es ar birstes kātu sizdams pantmēru, rādīju viņai, kā senie aēdi publikas priekšā deklamēja episkās vārsmas. Ja šī sieviete nebūtu izrādījusies slepenais pircējs, tad es esmu pārliecināts, ka mēs kļūtu par īstiem dvēseles radiniekiem.

Ģimenes

Ģimenes mīl grāmatnīcas un svētdienas veikalu šturmēšanas laikā paviesoties grāmatnīcā, vai vismaz tajā iesūtīt bērnus ir obligāts pasākums. Kad ģimene ienāk veikalā, to var pateikt pēc dzirdes. Bērni kliedz ļoti skaļi, izrādot sajūsmu par raibo grāmatnīcu, bet pēc tam viņi kliedz vēl skaļāk, jo grib no tās tikt ārā. Nav tiesa, ka ar ģimenēm, kurām pieder mazs bērns nekad nav jautri. Piemēram, vecāki bērnus bieži aizmirst tikko kā tiek līdz Siņeļņikova sējumiem (vēl pasakiet, ka tas cilvēks nav manipulators). Atminos, kā kāds pāris ar trīs gadus vecu puisīti ienāca veikalā un, kamēr vecāki aizrautīgi šķirstīja Siņeļņikova “Kā iemācīties mīlēt sevi”, puisēns izgāja no veikala, aizgāja līdz picērijai, kas atradās blakus grāmatnīcai, nopirka vai kādam atņēma milzīgu siera picas šķēli, kaktā pie grāmatnīcas to apēda un, it kā nekas nebūtu noticis, atnāca atpakaļ tieši tajā brīdī, kad Siņeļņikovs bija atlaidis abus vecākus. Pēc tam, tie priecīgi dūdodami, nopirka Siņeļņikova “Atbrīvošanās no lepnības” un aizgāja ēst… picu. Kinoteātrī filmu varētu rādīt par ģimenēm grāmatveikalos. Reiz kāda divpadsmitgadīga meitenīte, kamēr vecāki skatījās krāsojamās grāmatas, paslepšus centās iegādāties Džeimsas “50 Greja nokrāsas”. Kad paprasīju dokumentus, viņa zvērēja, ka viņai ir divdesmit divi un savu autovadītāja apliecību viņa pazaudējusi kapos(?) Grāmatu viņai, protams, atņēmu. Pēcāk viņa nopirka Puškina “Slepenās piezīmes”. Malacis, lai lasa klasiķus.

Tomēr ir ģimenes, kurām bērnu nav, bet ir mazi šuneļi, kuri, kamēr saimnieki okšķerējas pa psiholoģijas plauktu, rātni sēž iepirkumu ratiņos vai ērti iekārtojušies saimnieka kabatā, vēro apkārtni. Bērnu kabatā nav iespējams ievietot, to spārdīšanās dēļ, tāpēc es lieliski saprotu šos jaunos vecākus un cienu viņu stratēģiju.

Lasītāji

Lasītāji ir cilvēki, kas grāmatnīcā var pavadīt teju visu dienu, it īpaši, ja grāmatnīcas telpās ir mīksti atzveltnes krēsli. Lasa viņi daudz. Pārsvarā kriminālromānus, Doncovu vai par Hitleru. Daži pēta kartes. Paņem vismilzīgāko pieejamo atlokāmo karti, izplāj to sev uz ceļiem un bubinādami baksta tajā ar pirkstu. Reiz ievēroju kādu jaunu vīrieti, kas Latvijas karti nāca pētīt katru dienu. Vairākas stundas no vietas viņš domīgs vērās kartē, līdz sarauktu pieri aizgāja, karti uzmanīgi ievietodams plauktā, tur, kur to nākamajā dienā cerēja atrast. Vienreiz lūkoju viņam iemānīt Velbeka “Karte un teorija”, bet saskāros ar vēsu zivs skatienu un strupu noraidījumu. Es sapratu, ka esmu ielauzies viņa teritorijā neaicināts.

Citādāk man iznāca ar kādu kundzi, kas aizgūtnēm lasīja detektīvus. Nāca katru dienu un, atzveltnes krēslos ērti iekārtojusies, sekoja grāmatā aprakstītajiem notikumiem. Reiz pat pieprasīja kafiju. Atbildēju, ka šeit nav nekāds konceptveikals un veikli uzzīmēju viņai vienkāršu karti kā tikt līdz Spicei. Reiz kad veikalā biju viens un grasījos to aizslēgt uz 10 minūtēm ciet, lai varētu aiziet atdot zemei enerģijas dzērienu “Dinamīts”, šī kundze veikli iespraucās veikalā un nosēdās lasīt. Man nosirmoja galva, jo tas nozīmēja, ka tuvākās divas stundas es nekur netikšu. Goda vārds, sāku prātot jau par ērtāko puķu podu, savas lietas nokārtošanai, tomēr saņēmos un pēc stundu ilgām mokām piegāju viņai klāt un cik vien iespējams laipni pajautāju vai viņa vēl ilgi domā šeit kavēties, jo man nepieciešams apmeklēt labierīcības. Viņa ielika grāmatā grāmatzīmi, pašu grāmatu pasita padusē un piecēlusies kājās ar tikko jaušamu pārmetumu balsī noteica: “Paldies Dievam, jaunais cilvēk, es jau pusstundu ciešos.”

Savukārt, kāda cita kundze nāca vairākas reizes nedēļā, lai pētītu medicīnas literatūru. Noglabājusies kaktiņā viņa vilka vienu grāmatu pēc otras ārā no plaukta. Katru dienu viņai bija cita kaite: Muguras sāpes pirmdienās, podagra otrdienās, tuvredzība trešdienās, slikta aura ceturtdienās, bet depresija piektdienās. Sestdienās un svētdienās viņa nekad nenāca – šķiet gulēja mājās ar sirdsklapēm.

[Turpinājums visai drīz…]

 

Leave a Reply

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Change )

Google photo

You are commenting using your Google account. Log Out /  Change )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Change )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Change )

Connecting to %s