Meistara memuāri jeb kā prasmīgi saremontēt lietas

stupid-people-doing-stupid-things-28346

Tā. Beidzot es esmu daudzmaz atkopies no aknu cirozes, kas man pēkšņi un negaidīti uzklupa pēc pēdējā ieraksta blogā: “Latvijas labākā un lētākā alus degustācija. I daļa”, tāpēc es varu ar jaunu sparu, citēšu, “dzert un rakstīt tekstus”. Kamēr mana akna vērtē labāko importa alu, kas nopērkams Latvijā, es pastāstīšu par vienu no daudzajiem talantiem, kas man piemīt, proti, tehnika un tās remonts.

Redziet, es esmu pietiekami vecs, lai man būtu ieaudzināts, ka vīrietim jāprot sačinīt ūdens krāns, bet sievietei pagatavot krem brulē, tomēr pietiekami jauns, lai pats vēsā mierā gatavotu krem brulē, kamēr sieviete činī krānu. Tomēr man ļoti patīk labot vai izgatavot lietas. Vispār, to taču pieprasa mana vīrietība. Kas tas par vīrieti, kurš neprot salabot lietas? Tpū. Kas par vīru, kurš nevar saremontēt sievas putekļusūcēju vai blenderi? Kas par zēnu, kurš nespēj savai mīļotajai sniegt dāvanu pārmūrētas un nedūmojošas plīts veidolā? Kretīns ne vīrietis, kurš neko no tā neprot.

Es, piemēram, īsts vīrietis biju jau piecu gadu vecumā, jo radio “Gauja” saremontēju tā, ka pāri palika tikai radio “Gauja”. Vēlāk, kad man uzdāvināja sen izsapņoto velosipēdu ar 21 ātrumu, es nekavējoties ķēros klāt pie tā savešanas kārtībā. Sākumā es pievilku bremžu troses. To es izdarīju tik labi un prasmīgi, ka vispār nebija jāspiež bremžu svira, lai ritenis pārstātu griezties. Tas vienkārši negriezās. Ķēdes un zobratu ieeļļošanai es izlietoju pus pudeli saulespuķu cepamās eļļas “Brolio”, bet stūri nocentrēju precīzā 30 grādu leņķī. Beigās mans velosipēds bija tik izcili saremontēts, ka es ar to baidījos braukt.

Pēc pamatskolas pabeigšanas, nešauboties ne mirkli, es iesniedzu dokumentus Rīgas Tehniskās koledžas profesionālajā vidusskolā, lai apgūtu automehāniķa arodu. Tur mani un manas spējas uzreiz novērtēja materiālu mācības pasniedzējs, veltot man viedus un patiesus vārdus. “Lūk, šis puisis būs automehāniķs,” viņš teica un ielika man apaļu sešinieku teorētiskajā kontroldarbā par domnas krāsnīm un kaut kādiem čuguniem. Tiesa, pēc mēneša es no skolas izstājos, jo saprast kloķvārpstas darbības principu nebija manā stilā.

Lai arī īss bija mans automehāniķa karjeras laiks, tomēr tas lika pamatus tam meistaram, kas es esmu šodien. Es dievinu remontēt lietas. Man pat pieder milzīga instrumentu kaste un triecienurbis jeb perforators, kuru es reiz vīrišķības uzplūdā iegādājos veikalā Depo, kur biju devies pirkt aizkarus. Un labi ir, ka nopirku, jo drīz pēc tam man vannasistabā pie sienas savajadzējās pielikt zobu birstīšu plauktiņu. Kā zināms, vairāk esmu automehāniķis nekā galdnieks, tomēr nenoliegšu, ka pēc plauktiņa pierīkošanas apsvēru karjeras uzsākšanu celtniecībā.

Lūk, amatieriem sniegšu īsu instrukciju, kā tas darāms.

Sākumā lietpratēja balsī draudzenei, draugam vai kādam citam blakus stāvošam cilvēkam ir jāpaskaidro, ka pirms urbšanas ir jānomērī un jāatzīmē vajadzīgās vietas uz sienas. “Pasniedz man līmeņrādi, rau, no manas instrumentu kastes un arī vislielāko zīmuli, kas tur ir,” pēc tam ir jāpavēl. Kad ir sadabūtas pieprasītās lietas, ir jākāpj uz zvalstīga Ikejas ķebļa un manā gadījumā draudzenei jāpieprasa padot aliņ… tfu, plauktiņu. Kad tas izdarīts, plauktiņš jāpiestutē pie sienas un jāpiekodina vājais dzimums, lai atkāpjas un pasaka, vai ir taisni. Kad sieviete pasaka, ka varētu būt taisni, ir jāliek uz plauktiņa līmeņrādis un jāsecina, ka nekas nav taisni, jo burbulītis vispār ne tur peld. Tad plaukts ir jāierīko tā, lai līmeņrādī burbulis būtu akurāt pa vidu un ar zīmuli jāieurbina sienā divi punktiņi. Viss lieliski, vai ne? Nu, lūk, ko tālāk? Tālāk ir jāņem urbjmašīna, jāiestiprina tajā urbis, piemēram, “BETONA URBIS MAKITA NEMESIS” ar dimanta vai azbesta vai, dievs vien zina, kādu tur uzgali un jāmauc tik reģipsī iekšā. Ies kā sviestā, goda vārds. Es tikai tad sapratu, ko nozīmē kārtīgs triecienurbis. Bez pūlēm izurbās. Pat mani līdzi parāva tā, ka atsitos ar galvu pret sienu. Varens aparāts.

Kad sienā ir izurbti divi trekni caurumi, ir jāsameklē skrūves. Man, piemēram, skrūvju nav daudz. Naglas – tās gan ir vesels maiss, bet ar skrūvēm ir visai bēdīgi. Es vispār nesaprotu, kopš kura laika cilvēki naglu vietā sāka lietot skrūves. Nagla – lūk, tā ir lieta. Sanaglot var visu. Paņem naglu, āmuru un tik vico kopā lietas. Visu bērnību pavadīju, naglas dzenot bluķī. Lūk, bet šeit bija nepieciešamas skrūves, kuras es beigās izskrūvēju no virtuves sienas – tās balstīja kāda man sveša meistara pierīkotu plauktiņu, kuru es vēlāk piedauzīju pie sienas ar naglām.

Tātad, kad ir dabūtas skrūves, tās rūpīgi ar perforatoru – kuram urbja vietā jau laicīgi jāpierīko skrūvgrieža gals – jādragā iekšā sienā. Man sākumā gan sanāca iemaukt par dziļu, jo, kā es pēc tam atminējos, man uz tām skrūvēm bija paredzēts karināt plauktiņu. Par laimi, manam perforatoram ir arī atpakaļgaita, tāpēc es tās skrūves varēju viegli izraut ārā no sienas un pēc tam ar rokas skrūvgriezi lēnā garā ieskrūvēt tik dziļi, cik nepieciešams. Tas, lūk, arī viss. Šahs un mats.

P.S. Lieki piebilst, ka zobu birstes mūsu mājās joprojām tiek turētas uz izlietnes malas vai dažreiz nejauši podā, jo, kā jau teicu, man padodas būvēt un salabot lietas.

P.P.S. Tagad es beigšu rakstīt, jo šovakar esmu plānojis salabot veļasmašīnu. Nav jau salūzusi, strādā labi, tomēr profilakses pēc jāizskrūvē. Mazums – gultņi varbūt aprūsējuši vai kāda siksna jāmaina.

Par bailēm no policistiem, apsargiem un citiem kārtības sargiem

POLICISTI

Es briesmīgi baidos no policijas. Arī no apsargiem un karavīriem baidos. Nedaudz mazāk, bet tāpat briesmīgi baidos no visādiem dežurantiem. Jau pavisam vārgi es baidos no kontrolieriem, bet gandrīz vispār vairs nebaidos no spokiem un zirnekļiem. Īsi sakot, man ir bail no visiem, kuri sargā kaut kāda veida likumus.

Nē, es neesmu noziedznieks. Nogalinājis neesmu nevienu, par spīti tam, ka sapņoju par to ik dienu. Pat ielu es šķērsoju tikai pie zaļās gaismas un, zvēru pie dieva, ka izkošļātu košļeni dažreiz veselus trīs kilometrus nesu saujā, lai izmestu miskastē nevis izspļautu uz ielas. Tiesa, reiz es košļenes spļāvu uz ielas. Man bija pat attīstīta sava košļeņu un citu nevēlamu lietu mutē spļaušanas metode. Lūk, ja savajag atbrīvoties no košļenes, plauksta ir jāsaliec tādā kā caurulītē un jāliek klāt mutei. Tad ir jātēlo klepus, kura laikā košļene spēcīgi jāizraida caur plaukstas caurulīti uz zemes. Ja arī kāds ievēros, ka tev no mutes tur izlido kaut kas balts, tad nodomās, ka tā ir sazin kāda krēpa, un tev varbūt ir tuberkuloze, tāpēc ne par kādu aizrādīšanu nevar būt ne runas.

Es nezinu, kur meklējamas saknes šīm bailēm no kārtības sargiem. Vēl vakar es gāju pa Barona ielu uz darbu un šaušalīgi pārbijos no policistiem. Nu kā, eju eju pa ielu, sapņoju par, kā saka, augstām lietām, mākslu filozofiju, pēkšņi, ar acs kaktiņu redzu, ka pa ielu brauc ceļu policija. Momentā manī sarosās, dievs vien zina, kādi mehānismi, un es sāku prātot par to, ko tagad lai dara. Nolemju vienkārši skatīties uz policijas mašīnu. Nu, ziniet, vienkāršs pilsonis iet pa ielu un skatās. Kas tur aizdomīgs? Mazums cilvēki skatās. Sāku skatīties un, pēkšņi, izdomāju, ka varbūt nevajag tā blenzt, nez ko vēl padomās. “Lūk,” šoferis policijas mašīnā teiks blakussēdētājam detektīvam: “Rau, noziedznieks iet, pavei, kā blisās.” Tāpēc es, saprotams, novēršu skatienu no policijas mašīnas un skatos sāņus. Sak, neskatīšos virsū. Kālab, lai parasts pilsonis skatītos uz policijas mašīnu, ja viņš nav neko noziedzies? Pavēršu skatienu uz pretējo pusi un pētu ķieģeļus. Skatos, skatos un, pēkšņi, izdomāju, ka policisti tak uzreiz sazīmēs manī noziedznieku, kurš izvairās no policijas un baidās skatīties tiem virsū. Auksti sviedri pārklāj manu muguru. Policijas mašīna brauc man garām, es pārbolītām acīm tenterēju pa ietvi. Viņi pabrauc garām, bet, es zvēru, ka nopētī mani no galvas līdz kājām. Mašīna aizbrauc, fuuuuh… Esmu ticis sveikā cauri, nearestēja.

Akurāt tāpat notiek veikalos. Ja kādā veikalā būs apsargs, tad viņš noteikti sekos pa pēdām tieši man. “Ahā!” apsargs noteikti nodomā, kad es ieeju veikalā, “šis točna ir zaglis. Jālūko izsekot.” Izseko arī, zvēru pie dieva. Es staigāju pa veikalu kā dievgosniņa, paskatos sierus, gaļiņas. Pārcilāju bulkas, sīpolus. Iemetu grozā aliņus, vīniņu. Staigājos un, kā saka, spriežu pie sevis par politiku, kapitālismu, nu, tā teikt, par augstām lietām. Pat vīnogu mutē neiemetu, dievs pasarg. Bet nē, apsargs kā tāds lietuvēns valkājas pakaļ un lūr, vai tikai es kaut ko kabatā neiegrūdīšu. Taisni vai asaras acīs saskrien, cik ļoti man sevis paliek žēl tādos brīžos. Es pat neesmu Baznīcā bībeli nozadzis, a te, mani par veikalu laupītāju uzskata. Pasaulē valda netaisnība, goda vārds. Reiz, kad vēl biju bērns, man lielveikalā T-Market pienāca klāt tēvocis uniformā un palūdza, nē, pavēlēja doties viņam līdzi uz skabūzi veikala kaktā. Kad es, neko ļaunu nedomādams, aizgāju viņam līdzi, onkulis apsūdzēja mani desas luņķa nolaupīšanā. Saprotams, ka sākumā es sasmējos, bet vēlāk paliku bāls, jo nespēju noticēt, ka viss notiekošais nav farss. Apsargs man somā un kabatās nekādu desas luņķi, saprotams, neatrada un aizraidīja ar šņācienu, lai nerādos šeit vairs. Cita veikala man pie mājām nebija, tāpēc es tur rādījos ik dienu un, nepārspīlēju, skabūzī tiku ievests vēl reizes trīs četras ar apsūdzību desas luņķa nolaupīšanā.

Ļoti iespējams, ka tā ir sakne manām bailēm no likumsargiem. Galvenais, ka tagad viss kļūst arvien ļaunāk un ļaunāk. Es esmu sācis baidīties no jebkuras institūcijas pārstāvjiem. Es baidos no dežurantiem, garderobistiem, šveicariem. Es baidos pat no autostāvvietu uzraugiem, kaut arī man pat nav automobiļa. Tikko kā kāds kaut ko savā nodabā uzrauga, es no viņa šaušalīgi pārbīstos, jo man allaž liekas, ka viņš uzrauga mani nevis, piemēram, meža ugunsgrēku vai ceļamkrānu. Briesmas ne dzīve.

Vienīgais stāvoklis, kad es nebaidos ne no viena, ir dzērumā. Tad man, goda vārds, jūra ir līdz ceļiem, un es sevi uzskatu par pasaules ķēniņu. Tad es speciāli eju klāt policistiem un lūdzu, piemēram, piesmēķēt cigareti. Veikalu apsargus vispār necienu. Reiz es Viļņas stacijas veikalā sataisīju skandālu, kad apsargi man aizrādīja, ka svētdienās alkoholu tur drīkst iegādāties tikai līdz trijiem dienā. “Kas par muļķībām!” es, siekalām šķīstot, brēcu, “kā lai jūsu valstī cilvēks bez alkohola pārdzīvo svētdienas depresiju!?” Saprotams, ka izsvieda no veikala. Es, protams, taisnā ceļā aizgāju pie stāvvietas uzrauga un pieprasīju sava neesošā automobiļa atslēgas, bet uzreiz pēc tam ar desas luņķi, ko biju nolaupījis veikalā, iesviedu teātra garderobistei pa galvu.

Dzīve ir vieni kompleksi, traumas un kontrasti, goda vārds.

Topogrāfiskā cirvja piedzīvojumi

topografiskais cirvis

Ir pasaulē cilvēki, kuri nekad nevar atrast ceļu. Apmaldās visu laiku. Nespēj atcerēties ielas, kvartālus, pagriezienus un virzienus, tāpēc lielpilsētās viņiem dzīve ir grūta. Vēl grūtāka dzīve, saprotams, viņiem ir mežā, tāpēc neviens no šiem cilvēkiem mežā nedzīvo. Ja arī dzīvo, tad tāpēc, ka kādreiz tur ogodami apmaldījās un nevar tagad gadiem no meža atrast izeju. Tad nu arī dzīvo, ēd ogas, kaut kādus tārpus, mušmires. Uzdzīvo, kā saka.

Es, lūk, dzīvoju pilsētā, tāpēc dzīve man ir briesmīga. Mežam es pat tuvumā neeju. Uz kapiem gan eju dažreiz, bet kas tad tas par mežu – vieni pieminekļi, takas, miroņi. Dzīvoju pilsētā, ielas nezinādams. Reiz, kāds nejauks cilvēks mani nosauca par topogrāfisko idiotu. Drausmīgi apvainojos. Neesmu es nekāds idiots. Topogrāfiskais cirvis – lūk, tas gan es esmu, tur nav ko piebilst, bet kaut kāds Dostojevska idiots, sārtvaidzis? Nē un nē.

Tātad, ne par ko nemāku ceļus atrast. Rau, vēl vakar apmaldījos Vecrīgā. Sešus gadus katru rītu tur eju cauri, bet katru reizi, kā likts citā galā iziešu. Lūk, mans parastais gājiens cauri Vecrīgai.

Eju, piemēram, gar Nacionālo teātri kanāla virzienā. Iegriežu Vecrīgā, kur tie ģerboņi, eju eju, BLAUKTS! pie KILOMAXA attopos, kaut vajadzēja Doma laukumā jau būt. Nieki, nodomāju, bēda maza, paiešos, rekur, uz priekšu, paņemšu labo pagriezienu, tad vēlreiz labo, tad kreiso, tad caur mazo ielu, un tur jau būs tas laukums. Sacīts darīts, eju eju, paņemu labo, paņemu kreiso, lūk, mazā iela, eju eju, BLAUKTS! pie Centrāltirgus paviljoniem attopos. Jezusmarija, nodomāju, nē, jāskatās tajā gūgles kartē atkal, citādi taisni kā vadātājs piemeties. Atveru viedtālrunī karti, uzmetas tas bumbulītis, parāda kura iela, pagrieziens vajadzīgais. Labi, iešu, virziens skaidrs utt., eju eju, BLAUKTS! Daugavā gandrīz iebrienu.

Īsi sakot, briesmas gatavās ar tiem virzieniem. Nesen, kā par nelaimi, pārvācos uz pavisam jaunu teritoriju. Viss jau labi – līdz darbam var tikt 15 minūtēs, ejot gandrīz tikai taisni. Tā arī gāju ik dienu dažas nedēļas un apmaldījos, ziniet, tikai sešas reizes. Bet, kādu dienu kaut kas galvā maķenīt sagriezās un izdomāju, ka jāizmēģina pa taisno aiziet līdz darbiņam. Izrēķināju, ka taisnākais ceļš būs caur Berga Bazāru. Ziniet taču Berga Bazāru – lieliska, skaista un moderna vieta. Bagātnieki tur rosās, ēd savus franču radziņu, sēž frizētāvās, nāk ārā no viesnīcām – patīkams placītis.

Muļķības! Tā vieta ir gatavais Mīnotaura labirints. Kā ieiet, tā trīs dienas pareizi ārā nevar iziet. Es, labu gribēdams, iegāju arī. Virzienā no Elizabetes ielas. Kā iegāju, tā uzreiz izgāju tieši turpat, kur iegāju. Kad iegāju otrreiz, tad izgāju uz Marijas ielas, pagāju uz priekšu, iegriezos pa labi un atkal iegāju Berga bazārā, lai beigās atkal attaptos uz Marijas Ielas. Iegāju trešo reizi iekšā, izsmēķēju pīpi, pavēroju tos sportotājus aiz stikla (ķēmi gatavie) un taisnā ceļā izspēros pie Leļļu teātra. Pār sētu pat jālien bija, lai tur izspertos. Skaidrs, ka man tur nevajadzēja, tāpēc aizgāju atpakaļ uz mājām, lai sāktu ceļu no jauna – šoreiz pa sev zināmo un taisno ceļu. Nu, vai nav gatavais Mīnotaura labirints tas Berga Bazārs?

Un es nemaz nesākšu pa māju meklēšanu reibumā. Vienatnē iet iedzert pilsētā es vispār baidos. Atceros reizi, kā ar asarām acīs braucu tramvajā un stundas četras uz riņķi vien vizinājos, jo nekādīgi nevarēju saprast, kur jākāpj ārā. Beigās seri policisti izlīdzēja un norādīja pareizo tramvaju, virzienu un pieturu. Izrādījās, ka visas četras stundas tomēr biju tramvaju depo nosēdējis, nikni atvairīdams izmisušo tramvaja vadītāju.

Vai pavisam nesen gāju mājās no pasēdēšanas. Izeju uz nesen svaigi izremontētās, bruģētās centra ielas, kur it kā dzīvoju, un, zvēru pie dieva, nevaru saprast, uz kuru pusi man jāiet. Apstājos uz ietves, salieku rokas sānos un skatos uz abām pusēm – ēkas uz vienu pusi, ēkas uz otru, bet, kur mana ēka – nezinu. Izvēlos ticamāko virzienu un tikai duru taisni, bet beigās BLAUKTS! attopos pie Centrāltirgus paviljoniem. Posts un negals, ne pilsēta. Mīnotaura labirints gatavais.

Vispār ar tādiem cilvēkiem kā es ir ļoti grūti. Vēl tagad sarkstu, kā atceros reizi, kad pie manis atbrauca franču draugi. Cilvēciņi pirmo reizi bija Rīgā, tāpēc lūdza izrādīt pilsētu, ielas, pagriezienus. Es, saprotams, neatteicu, tāpēc sarunājām vakarpusē satikties Vecrīgā – Doma laukumā, saprotams. Viņiem, redziet, tur bija kaut kāda viesnīca. Lai tiktu līdz Doma laukumam, man vajadzēja 45 minūtes un sešu cilvēku padomu, jo katrs no šiem cilvēkiem norādīja pretējo virzienu. Beigās es gan nokļuvu tur ar taksi, jo attapšanās pie Centrāltirgus paviljoniem man jau bija līdz kaklam.

Kad bijām veiksmīgi satikušies un krietni iedzēruši pirmajā alus krogū, kas gadījās pa rokai, es izdomāju draugus aizvest uz krogu “Ala”, jo biju dzirdējis, ka tur jāvedot visi tūristi. Saprotams, ka šī kroga atrasanās vietu es zināju tikai aptuveni, jo tur biju dzēris tikai kādas divdemit reizes. Pirms iešanas, es devos uz tualeti, kur ar viedtālruņa un somā labi noglabātas Vecrīgas kartes palīdzību, cerēju uzzīmēt pareizo virzienu. Savilcis bultas uz visām četrām debespusēm, es vedu manus draugus virzienā, kas, loģiski, izrādījās aplams. Attapāmies mēs pie Centrāltirgus paviljoniem un tālāk aizbraucām ar taksi. Alā nedaudz iedzērām, papļāpājām, tad mani franču draugi man pastāstīja, ka tikt ārā no Vecrīgas un taisnāk aiziet līdz mājām, un mēs šķīrāmies. Jauki ļaudis.

Līdzīgi piedzīvojumi man gadā teju ik dienu. Šausmīgi grūta dzīve pilsētā. Mežā, saprotams, vēl grūtāka dzīve. Tāpēc es nedzīvoju mežā. Pilsētā, redziet, dzīvoju. Dzīvoju un tik apmaldos. Visa dzīve vieni maldi. Maldies maldies pa dzīvi un beigās akacī noslīksti, jo ne tur aizgāji. Briesmas gatavās.

 

Pārdomas par vecumu jeb kāpēc vajag dzīvot līdz 29 gadiem un ne mirkli ilgāk

Bonnat02

Zināms, ka vecam būt ir grūti. Šausmas ne dzīve. Senie grieķi no vecuma vispār baidījās vairāk nekā no nāves. Kaut jau nu izdotos kaujas laukā nomirt nevis vecumu sagaidīt, viņi cerēja. Nu, grūti vecam būt. Tagad es to zinu. Redziet, divdesmit devītā dzimšanas diena nav joka lieta. Būtu zinājis, sen jau būtu nomiris. Muguru lauž, miegs no rītiem nenāk, skaļa mūzika riebjas, bērni krīt uz nerviem, nekas negaršo, viss smird un vispār – viss ir slikti.

Bet, ko nu vairs – jādzīvo nost tie gadiņi sešdesmit septiņdesmit, kas vēl atlikuši. Pēc gada – pērļu kāzas ar dzīvi! Izmocījusi jau tā dzīve ne pa jokam. Slānī un slānī. Sities kā pliks pa nātrēm. Jaunībā gan bija labi. Ne paģiras mocīja, ne slimība pie gultas piekala. Viss, kā saka, pie pakaļas bija. Bet tagad… Tagad izdzer divus litrus degvīna un nevienā acī. Aizej pakaļ aliņiem, vīnam, izdzer tos, miegs uznāk un vienpadsmitos vakarā liecies gulēt. No rīta septiņos pamosties un liekas, ka jāšaujas nost, jo ciešanas kā Prometejam. Domā – nemaz piedzēries nebiju, vienu reizi savēmu bikšu stakli tikai, bet galvu plēš uz pusēm tā, it kā būtu seši litri degvīna viens pats izdzēris.

Sasodītais vecums. Par slimošanu vispār negribu runāt. Nupat kā nolikos ar iesnām uz gultas. Piecas stundas noslimoju! Mūžā deguns tik aizlikts nebija bijis – ne izšņaukt, ne iekšā ievilkt. Kā velc, tā uzreiz saskrien kaut kur smadzenēs. Jaunībā, es jums saku, tā nebija. Piemetās iesnas? Nieki, iedzēri četrus aliņus kopā ar deksofānu un kapātu muskatriekstu, un uzreiz vesels paliki.

Posts ne dzīve, bļāviens. Un vēl tā visa atbildība… Neaizej uz darbu pāris nedēļas un viss – laiž vaļā. Jaunībā pus gadu uz skolu varēja neiet, visiem vienalga bija. Universitātē vispār – atnāci sesijā, sarakstīji muļķības un, bams, trekns septītnieks kabatā. Tagad, eh, tagad pat saslimt ar paģirām nedrīksti, kad priekšnieki jau zvana un spiež uz darbu iet.

Nē, nu, goda vārds, jāsadedzinās nevis jādzīvo. Kā tur Harmsam bija: “Dzīvoja, dzīvoja vecmāmiņa, līdz krāsnī sadega.” Bet, kur nu krāsnī sadegsi, ja laika nav. Nekam laika nav. Skrien mēli izkāris visu dienu un rēķinus maksā. Kad iedomājos, ka par vienu elektrības rēķinu sanāk seši ali lepnā krogā, raudāt gribas.

Es jums vēlreiz saku, ka viss ir pakaļā tādā vecumā. Ja jaunībā vēl varēja uz dzīvi skatīties, tā teikt, ar humoru, tad tagad vecumdienās, kad teju nodzīvota ceturtā daļa dzīves, joki vairs prātā nenāk. Ja arī ienāk kāds joks prātā, tad tas vienmēr beigsies ar vārdiem: “noslīka”, “nosprāga”, “pievēma” vai “bikses pielika”.

Ziniet, ko es jums pateikšu, kā jau dzīves pieredzējis vīrs? Neļaujiet sevi apvest ap stūri, brālīši, neļaujiet ne pa kam. Dzīvojiet līdz 29 gadiem un ne mirkli ilgāk. Nav vērts, jo pēc tam jūs sagaida vienas vilšanās. Kā 29 paliek, tā ejiet prom no darbiem un ģimenēm, un sāciet dzert, lai šito visu nevajadzētu piedzīvot. Ko jūs domājāt, ka zildeguņi, žūpas ir muļķi? Nē, viņi ir tie, kuri sapratuši dzīvi. Diogens arī, piemēram, mucā dzīvoja. Tas, ka viņš ūdeni no savas krūzes dzēra, protams, ir sazvērnieku, sorosītu un varbūt masonžīdu apzināti veikts labojums vēstures lappusēs. Skaidrs, ka šņabi viņš dzēra. Nu, varbūt šņabi nē, bet neatšķaidītu vīnu noteikti.

Lūk, Ījabs, piemēram. Nu, Bībeles Ījabs. Ko šis? Lūk, sūdzējās, ka dzīve ir vienas mokas. Tak, ne jau par Sātana nedarbiem sūdzējās, bet par vecumu. Tak, viņam 29 gadi tajā dienā, goda vārds, palika. Zin, pamodies dzimšanas dienā un nevis ziedus saņēmi, aplausus, bet ar dzelzs rungu pa nierēm. Pat gultas nepaguvi izkāpt, kad atdauzīja zilu. Un vēl visu ražu nodedzināja un ar kraupi lika saslimt. Vecums lika, ne jau Sātans.

Tāpēc sāciet dzert jau savā dzimšanas dienā. Vislabāk sāciet dzert jau iepriekšējā vakarā, lai dzimšanas dienā pamostos vēl krietnās burās. Dzeriet droši – tas ir vienīgais glābiņš. Es jau pats gan nedzeršu. Cietīšu kā Ījabs. Nē, nu iemetīšu dažus šņabīšus, bet, ziniet, rīt uz darbu jāiet, paģirās grūti, nesanāk pastrādāt, bet neiet nedrīkst – atlaidīs vēl. Par ko tad rēķinus maksāšu? Pazaudēšu dzīvokli, ģimeni un nodzeršos. Attapšos patiltē ar zilu degunu. Nē, paldies. Labāk cietīšu tos sešdesmit septiņdesmit gadiņus, kas vēl atlikuši. Cietīšu un, kā saka, kārtīgi nomiršu no vecuma.

Patiesība par dzīvošanu kopā ar sievieti

37725221_10212357974766448_359687817229500416_n

BRĪDINĀJUMS: Rupjš, nepatiess, šovinistisks, apmelojošs un visādi citādi nejauks raksts, bet – vistīrākā patiesība.

Visiem zināms, ka dzīvot kopā ar sievieti ir briesmīgi. Briesmīgāka var būt dzīvošana tikai ar vīrieti vai kaķi. Ar radiniekiem arī ir briesmīgi dzīvot kopā, bet tiem vismaz var nokāst naudu. Vieglāk ir akmenim likt traukus nomazgāt, nekā izmangot naudu no sievietes, vīrieša vai kaķa. Vīrieti nomazgāt traukus, protams, vispār nav iespējams piedabūt. Tad jau akmens kirbulis drīzāk bļodas nomazgās nekā vīrietis. Skaidra lieta, ka penicilīnu čalis savā mēnesi nemazgātajā kafijas krūzē uzgāja. Sak, pamodās puisis no rīta: žāvs, žāvs, jāiekapā kafija, kur krūze, ā, lūk, pagultē stāv, KO?! Kas par… zaļš iekšā… vaaat? Jānomēģina, ōoo, labs, eu, tuberkoloznieks pazuda… utt.

Es pats vispār tūkstoš penicilīnus esmu izkultivējis un esmu pārliecināts, ka manā pelmeņu bļodā pie gultas tagad kultivējas zāles pret vēzi. Lai nu kā, par sievietēm gribēju rakstīt. Kā saka, ir man tas gods bijis dzīvot ar šitām sirēnām. Vēl jau dzīvs. Jā, pats brīnos, kur spēka tik daudz. Vēl lielāki vīri par mani ir nogūlušies kapiņos pēc tam, kad dēļ sievietes saslima ar aknu cirozi. Cits atkal dārzā bedri raka ar lāpstu. Raka, raka līdz nomira. Vēl, joks tāds, bedrē ievēlās ar šnobeli pa priekšu. Kur dzirdēts, ka kāds nomirst no bedres rakšanas dārzā ar lāpstu? Skaidrs, ka no sievas nomira. Pirmie, protams, nomirst tie labākie, tāpēc es nekad nenomiršu. Dzīvošu, kā saka, mūžīgās ciešanās ar sievieti.

Tā kā nevienam nav zināms, kurš radījis sievieti, nav arī skaidrs, kāpēc sieviete nedod dzīvot vīrietim. Man, piemēram, liekas, ka tur tomēr ir kaut kāds skaudības zirnītis apakšā, jo, nu, klau, vīrietim viss izdodas, guļ tas labi, daudz kas pofig, naudas nav, problēmu nav, iekapā alu un staigā pa dzīvi, kā saka, bez bēdu. Mūsdienās, lūk, pat remontēt lietas vīrietim vairs nav jāprot. Kad sieviete prasa salabot skapīša eņģi, vienmēr var atcirst: Tumsoņa! Mūsdienās vīrietis nav tikai āmurs vai cirvis! Mūsdienās vīrietis ir arī modes blogeris, piemēram. Vīrietim viss ir vienkāršāk. Ne viņam skapis vajadzīgs, ne veļasmašīna. Novilki apenes? Hujakš, uzsviedi uz lampas. Sanēsāji zeķes pa trīs dienām? Iesūtīji krāsnī tā, ka nograb vien.

Ek, nu nedod tās sievietes dzīvot, goda vārds. Vēl vakar – atnāku mājās nemaz ne tik piedzēries, sieva uzreiz: ko piedzēries? Es saku: septiņi Labieša ali nav nekāds piedzēries, bet gan knapi lūpas apsmērējis. Viņa kliedz: tu ar mani vienā gultā negulēsi! Es kliedzu: gulēšu gan! Un tik klāju savas segas un spilvenus suņa migā uz grīdas.

Līdzīgi gadījumi ir teju ik dienu. Vīrietis, ja tam līdzās ir sieviete, nedrīkst ne litru spirta izdzert, nedabūjot pa galvu. Savukārt, ja pienāk diena, kad atnāc mājās skaidrā, tad atkal ir slikti: ko tik domīgs un kluss? Ko? Kas slēpjams? Kāpēc neesi piedzēries kā lops? Citu sievieti lenc, ko? Kaut zemē ielien… Pats par sevi saprotams, ka jābēg uz bāru. Lūk, skaidrs, ka sievietes vainīgas pie tā, ka vīrietis dzer. Es, piemēram, nedzertu ne litra bez sievietes. Nu, ikdienā nedzertu. Vispār jau dzertu, bet daudz vairāk gribētu atmest dzeršanu, nekā tagad.

Sūds ar dzeršanu, jo ar gulēšanu vispār pilnīgas auzas. Iedomājies, ārā – 20 grādu liels spelgonis, lauskis jau sesto tiltu taisa pār Daugavu, istabā, loģiski, kādi – 25 grādi, bet vīrietim segu ņemt nedrīkst. Sak, mamutus kad galināja, segu nevienam nevajadzēja. Ielīda mamuta vēderā, ielika kaut kādu pūsli pagalvī un gulēja krākdami. Ja arī izdodas iemakšķerēt sev segas stūri, tad prieks ir īss, jo seko tāds spēriens pa zarnām, ka tuvumā līst vairs negribas. Reiz es savā neapdomībā izvilku meitenei spilvenu no pagalvja. Dievs tēvs debesīs, kas tas bija par gadsimta skandālu! Sākumā man sejā tika iesūtīts elkonis, ko pavadīja tādi lāsti, ka mans darbmācības skolotājs būtu pārbijies. Tad ar papēdi tika ižvidzināts pa pavēderi, lai, saprotams, mani pirksti, kas bija sagrābuši segas stūri, atlaistos vaļā. Visbeidzot ar visu ķermeni es tiku apzināti, es uzsveru, apzināti, izbīdīts pie pašas gultas malas, lai es dabūtu sajust, ko juta Po stāsta varonis, kad tas attapās bezdibeņa malā, inkvizīcijas nagos.

Redziet, brīžiem gribās mieru un klusumu, kas, saprotams, nav pieļaujams sievietei, tāpēc reizēm cenšos pamosties, jau gaismai austot, lai kādu stundiņu svētītā mierā varētu palasīt grāmatu, pagremdēties gudrās domās, paspriest par dzīvi un nāvi, par dižām lietām, tā teikt. Lūk, pamosties piecos no rīta, teiksim, kluss kā pelīte pasniedzies pēc grāmatas, paslejies pussēdus, ar snaipera uzmanību atčabini vaļā šaušalīgi čabošo grāmatu, taisies lasīt un jūti – kāds tevi vēro. Pagriez galvu uz sievietes pusi un sastopies ar apaļu, pētošu un stindzinošu aci. Nu, kā tad! Sieviete ir pamodusies. Te, atgādinu, nelīdzēs nekāda iežūžināšana atpakaļ miegā, nelīdzēs nekāda pierunāšana, vēl pagulēt pusstundiņu. Kāpēc citi vīrieši sievietēm nes gultā olas, bet tu man nē? Tāds ir pirmais jautājums, ko dzirdi. Ja negribi skandālu, tad nākas celties un čurčināt olas, cept maizītes, vārīt kafijas. Tikko kā esi uzšmorējis karaliskas brokastis un aiznesis līdz gultai, izrādās – sieviete guļ kā baļķis. Kad centies to pamodināt ar jākobs aromāta tvaiku, saņem tādu spērienu pa kuņģi, ka gandrīz izgāz visu kafiju sievietei uz galvas.

Par veikaliem vispār runāt negribu. Nav jau tā, ka man nepatiktu iet uz veikaliem. Ieej veikalā, apgrābsti kādu viskiju, papēti aliņus, iekrāmē šampīti grozā, kādu kortelīti brendija, alu un dodies uz kasi svilpodams. Nav ne vainas. Bet sievietei šitāda iešana pa veikaliem nav saprotama. Sieviete, ja iet uz veikaliem, tad iet tur nenopirkt kleitu. Reiz es četras stundas staigāju līdzi sievietei pa veikaliem. Kā saka, palīdzēju lakatu pirkt. Ieejam pirmajā veikalā, bams, pilns ar lakatiem, sievietei patīk, nu tik pirks, nē, jāiet paskatīties lakati citā veikalā. Nē, nu labi, ejam. Tur lakati esot kaut kādi zaļi, bet zaļš neejot kopā ar zilām biksēm. Ar zilām biksēm kopā iet melns, bet, ja pērk melnu lakatu un nēsā pie zilām biksēm, tad tas neiet kopā ar sarkanu cepuri. Tātad, jāiet meklēt pelēka cepure. Ejam iekšā citā veikalā, blaukš, pilns ar pelēkām cepurēm. Nelaime, ka pelēkās cepures atrodas pie kleitu stenda un, kā izrādās, pelēka cepure galīgi neiet kopā ar sarkanu kleitu. Labi, tas viss nieki. Ne katrs var būt apdāvināts krāsu savstarpējā saderībā, kas var izrādīties vitāli nepieciešama prasme, pošoties uz darbiņu, piemēram. Tiesa, apģērbu veikalos varētu atļaut ēst bulkas un stundiņu nokrākties – tad es tur ietu arī tāpat, kā saka, pabūt vientulībā ar sevi.

Svarīga lieta, ko atcerēties pirms attiecību uzsākšanas ar sievieti ir tāda, ka sākumā, es atvainojos, piršana un kakāšana varētu sagādāt problēmas. Nē, nu, ja cilvēks ir kā viens mans paziņa, kurš kā atnāk ciemos, tā piekakā tualeti un pēc tam pat podu nevīžo ar birstīti izšīberēt, tad problēmas būs vienīgi nabaga sievietei, tomēr mēs, vīrieši, lielākoties esam gaužām pieklājīgi un pirmajos randiņos, pirmajās viesībās kopā ar mīļoti, pirmajos vakaros gultā pie seriāla, pirmajos kopīgajos rītos, kad zarnas vai pušu plēš iepriekšējā vakarā apēstās plūmes putukrējumā, visos šajos brīžos mēs, vīrieši, vairāmies nodārdināt varenu pērkona sprādzienu, lai atbrīvotu vēderu no mocībām; mēs vairāmies doties uz tualeti, lai ar skaļu plunkšķi, kam seko atsvaidzinoša ūdens šalts uz sēžamā, trāpīgi iesūtītu podā nepacietīgo un kaitinošo zarnu viesi. Ak, kādas mocības ir jāpārdzīvo, lai reizē pļāpātu ar mīļoto par nākotnes plāniem un vaktētu, kaut tikai kaut kas neizspruktu ārā pa bikšu staru un nepavēstītu dāma, ka šis vīrietis ir briesmīgs un pretīgs cilvēks, kuram zarnās mājo nezvērs.

Bet… pacietību, brālīši, izturību un pacietību, jo drīz (vienam dažas dienas, citam gadi) šīs sākotnēji nevēlamās lietas kļūs par varenu ieroci sievietes iebiedēšanā, negaidītā pārsteigšanā vai strīda iekvēlināšanā līdz kodolsprādziena spēkam. Ar prasmīgu “spiega” palaišanu sievieti vēlāk var novest līdz pat asarām, goda vārds. Īpaši tad, ja viņa uz jums ir dusmīga par to, ka neizšīberējāt tualetes podu ar birstīti.

Būtu jau patīkami, ja sieviete ļautu dzīvot vīrietim, bet, lūk, neļauj. Kā var dzīvot, ja zāģē visu laiku? Tu aizej, cilvēks, ciemos, aizkavējies dienas trīs un tevi jau zāģē pa telefonu. Draugi skatās, ņirgājas, izsmej, kamēr tu sarkanu bieti taisnojies pa telefonu, ka gudrās sarunās par literatūru un mākslu, protams, maķenīt pazaudēji laika izjūtu uz trīs dienām. ir skaidri redzams, ka sieviete vīrieti neciena. Sieviete negrib saprast, ka vīrietis ir jūtīga būtne un negrib katru dienu karināt veļu vai staipīt atkritumu maisus. Pavei, kā vientuļie zēni dzīvo – taisni prieks skatīties. Nolika bumbiera serdi uz plaukta – vēlāk, kad serdi ievajagas, skaidri zina, kur to meklēt. Iztrūka poga krekla piedurknei – nākamreiz pirms vilkšanas skaidri zina, ka ar superlīmi sākumā piedurkne jānostaigā. Tādu piemēru bez gala. Turklāt zinātnieki ir pierādījuši, ka vīrietis bez sievietes var nodzīvot pat vairāk nekā četras dienas! Kā jums patīk tas!?

Atvainojiet, protams, par sakāpinātajām emocijām, kas man te tagad dzirksteļo, tomēr, nu sirds ir pilna, vadzis plīsis, krūzīte piepilējusi pilna. Sēžu, lūk, krogā tagad. Skaidrs, ka neesmu piedzēries. Pirms pusstundas – lūk, tad biju piedzēries. Bet tagad – saguris maķenīt. Bailes mājās iet. Padomā, senie alu vīrieši (he, he, alus vīrieši, vai ne…), lūk, nebaidījās pat no milzīgiem spalvainiem ziloņiem, bet mūsdienu vīrietim jātrīc un jābīstas no sievietes. Absurds kaut kāds. Es, piemēram ne no kā nebaidos, izņemot zirnekļiem, spokiem un sievietēm. Nezinu, vai mājās iešu. Saspītēšos un neiešu, lai pajūt, kā ir bez vīrieša, bļāviens, dzīvot.

Kā viegli salabot velosipēdu? Ar cirvi

Pilsonis_velo

Visiem zināms, ka klāt ir pavasaris – laiks, kad valdība atsaldē miljards cilvēkus, kas pa ziemu glabājās kaut kur slepenā noliktavā un izlaiž tos parkos, uz ielām, kāpņutelpās, tramvajos, nu, ziniet, visur. No tā arī cēlies vārds – atmarozaki. Pirmā jaukā diena un, bams, pilnas ielas ar atmarozakiem. Es nesaprotu šito. Es, kā ierasts, svilpodams izeju no darba, un uzreiz divi simti atsaldēto apkārt. Ne tramvajā iekāpt, ne veikalā ieiet, ne caur rajonu iziet. Kā sper soli, tā cigareti kādam, kā sper otru soli, tā deviņi šortos tērpti atmarozaki mūziku klausās. Paej tālāk, bļin, elsdamas, ķiršsārtām sejām garām aizskrien ordas ar jaunajām māmiņām. Apgriezies ap stūri – tur uz šitiem roļikiem ģimene ar septiņdesmit bērniem aizbrauc. Gribi pāriet ietves otrā pusē, hujakš, riteņbraucēji, deviņi tūkstoši vienā rindā, nones tevi no kājām. Patiesi, dusmīgam jāpaliek. Kur jūs visi bijāt, kad mīnus trīsdesmit ārā iemauca? Es tad gāju pa ceļa vidu, ziniet, kā sers – neviena nebija.

Labi, ko tur bārties. Karoči, nodomāju – būšu es arī kā visi, pietiks dirsties. Vilkšu velosipēdu ārā no šķūnīša, kur tas guļ kopš man uzmauca mašīna virsū un aizvedīšu uz veloservisu. Lai salabo. Braukšu uz darbu, dziedādams gaiļa balsī.

Ziniet, man veļiks, nu, ne jau tā kā visiem tagad tādi lepni, negrab, nečīkst un brauc ar 100 kilometriem stundā. Man, piemēram, ir ātrumnieks. Kādreiz, ja tev bija ātrumnieks, tad tu biji krutākais džeks pagalmā. Ja tev bija Stārķis, tad, nu, ok, ganies tepat rajonā, tikai pie šūpolēm nenāc. Ja tev bija sieviešnieks, tad, nu, skaidrs, ka zilais. Bet, ja tev veļika nebija vispār, tad… nu tad tevi piedauzīt par maz bija. Hierarhija, karoči, diezgan sarežģīta, jo ātrumnieki dalījās tur 18 un 21 ātruma spēkratu činās. Turklāt, ja tev nebija Šimano pārslēdzēji, tad tavs veļiks principā bija sūds. Tāpat arī, ja tev veļiks nebija Rock Machine. Zināms, ka tos, kuriem bija ātrumnieki, varēja sist tikai tiem, kuriem bija mopēdi. Bet mopēds bija tikai kaimiņu Leonam, kuram viss pofig bija, galvenais lai šmiga ir.

Lai nu kā, izvilku savu ātrumnieku no šķūnīša un savā, atvainojiet, neaptēstībā domāju – nu tik braukšu kā vējš. Ne sūda. Karoči, veļikam abas riepas tukšas – bez gaisa, uz ķēdes kaut kādi melni sūdi saauguši, zobrati, velns viņu zina, ne ta rižā, ne ta brūnā krāsā. Sēdeklī ievākusies peļu ģimene, bet stūri vispār pagrozīt nevar.

Plinti krūmos nemetu, proti, kam tad veloserviss domāts? Aizvedīšu, lai salabo meistari. Nu, lūk, izvēlējos labāko veloservisu kilometrus sešpadsmit lielā attālumā un stūmu savu minamo prom. Trīs stundas stūmu, bet, nieki, prātā bija skaista aina, kā es, matiem plīvojot, traucos atpakaļ uz mājām. Riepiņas piekačātas, zobratiņi maigi tirkšķ, sēdeklītis ērts. Iedomājos, kā es izmetu loku, kaut kur gar Daugavu. Kas zina, varbūt sagaidu saulrietu, pusguļus atspiedies pret savu spēkratu, apjaušot, ka nekāds smirdīgs tramvajs man nav jāgaida. Saulei paslēpjoties aiz apvāršņa, kad krēsla jau klājusies pār zemi, atstarotājiem jautri mirdzot, es traucos pa tukšajām ielām uz mājām. Izklausās burvīgi, vai ne?

Ne sūda. Atstumjos pie veloservisa, a, tur, kaut kādi divdesmit šitie te, velosipēdisti tajās polsterētajās bikšelēs, ar kaut kādiem trīs milimetrus bieziem velosipēdiem, ķiverēm un ūdens pudelēm. Nu, neko, stāvēšu rindā. Pēc divām stundām, kad beidzot tieku līdz letei, saku: “Salabojiet, saimniek, velosipēdu. Braucams nav.” Saimnieks tā pamet acis uz manu ātrumnieku, tad uz mani un saka: “Nekādi nevaru, puis. Rinda līdz nākamā gada Ziemassvētkiem. Brauciet janvārī, tad gan mierīgi.”

Sarkans aiz dusmām paliku, goda vārds. Domāju, atstāšu veikalā un pats maukšu prom. Šiem nekas cits neatliks kā saremontēt. Atstutēju veļiku pret leti un eju prom. Izeju ārā, garastāvoklis uzlabojas, domāju – ieiešu, pavei, aliņu iekapāt krogū. Sacīts darīts, izkapāju trīs aliņus, eju ārā, skatos – mans veļiks pie misenēm guļ. Ne riepas mainītas, ne zobrati eļļoti – guļ un guļ. Ko man bija darīt? Protams, ka aizgāju aliņu padzerties un izdomāt tālāko rīcības plānu. Izdzēru aliņus trīs un, eureka! Neba man rokas no dirsas aug. Salabošu pats, naudiņu ieekonomēšu. Sak, saremontēšu un aizvedīšu pēc tam uz veloservisu, ķipa, salabojiet, salab… aaaa… pavei, pats salaboju. Un tad lai brīnās un pirkstos kož, ka klientu gar degunu palaiduši.

Stūmos tad nu tīri priecīgs mājās, jo, ziniet, amatnieku lietas man vienmēr ir gājušas pie sirds. Vēl tagad sirdī silts paliek, kad atceros, kā reiz vecā koka celmā sadzinu sešdesmit naglas vai izjaucu radioaparātu Gauja un saliku atpakaļ tā, ka pāri gandrīz nekas nepalika. Bija, lūk, ķēriens puisim, bet, redziet, kaut kas iegrozījās šā un tā, ka mākslās aizgāju. Traumēja noteikti tas, ka bērnībā no Lego pulciņa izmeta, jo nebiju piecdesmit santīmus samaksājis.

Tātad, pēc stundām četrām biju mājās un uzreiz ķēros pie remontdarbiem. Tiesa, pēc divām sekundēm atskārtu, ka man taču nav nedz alus, nedz rezerves daļu. Skaidrā taču nestrādāšu un riteņa kameru no zeķēm netaisīšu, ne? Skrēju uz veikalu pēc alus un, tā kā riteņu veikali bija jau ciet, pārnācis mājās, dzēru alu un skatījos Staigājošos miroņus.

Nākamajā dienā, saprotams, veļiku netaisīju, jo uz paģirām neko remontēt nedrīkst – varot gaisā nejauši uzsprāgt. Tomēr, nepagāja ne trīs dienas, kad stāvēju velosipēdu veikalā un pieprasīju gumijas kameru. Būtu es zinājis, ka, lai nopirktu sūda kameru veļikam, ir jābūt kodolinženiera izglītībai, es būtu ar skrituļslidām braukājis. Bļā, nu kā lai es vienkāršs cilvēks zinātu veļika kameras kaut kādu apkārtmēru un vēl platumu. Kas es, ar lineālu tās mēru? Nu, labi. Pārdevējs prasa, kas par riteni? Pilsētas? Kalnu? Šosejas? Es saku, nē, ser, nav neviens no minētajiem, man, redziet, ir ātrumnieks ar veseliem astoņpadsmit ātrumiem un Šimano pārslēdzējiem.

Kameras uzreiz dabūju. Vēl atlaidi iedeva un ardievas pamāja. Lūk, serviss, kad tev ir pieklājīgs velosipēds nevis kaut kāds šosejnieks ar kameras izmēriem.

Atnācu priecīgs mājās un uzreiz apgāzu savu riteni augšpēdu un attaisīju aliņu. Sākšu ar tām kamerām, nodomāju. Ar nazi stundas laikā atbrīvoju riteni no riepas, atradu kameru, bet tak nevar noraut nost. Izrādās, ka viss ritenis jānoņem. Protams, to bija pieskrūvējis Māris Šveiduks, jo ne ar atslēgu, ne plaķenēm nevarēju to dabūt vaļā. Beigās, kad ar āmuru reizes sešas iežvidzināju, tad padevās.

Ar aizmugurējo riteni savukārt gāja bēdīgi, jo nekādi nevarēju pārkniebt pušu ķēdi. Labi, ka beigās izrādījās, ka ķēdi nemaz nevajag kniebt pušu, jo ritenis, ja stipri parauj, tad tāpat nāk nost.

Noslaucīju sviedrus un ķēros klāt kameras uzlikšanai. Ilgi nevarēju saprast, kur jābāž tas mazais kameras pimpītis, kur gaiss iet iekšā, bet beigās atradu caurumu ratā un ar cirvja pietu iedzinu iekšā. Drīz vien dabūju raut kameru atkal nost, jo rats prasījās pēc dušas, tāpēc stiepu to uz vannasistabu un apstrādāju ar šļūteni. Ielicis ratus vēl pāris stundas pamērcēties, devos skrūvēt nost ričukam stūri. Ar zāģa palīdzību man tas izdevās visai ātri, tomēr tajā brīdī man jau viss bija līdz kaklam, jo es nevarēju vispār saprast, kāpēc es ņēmu to stūri nost.

Domāju, likšu stūri atpakaļ, bet izrādās, ka tā ir nozāģēta nost. Jezusmarija, tagad būs ar svarku jādod vaļā. Nu, ko vajag to vajag. Vēl pagājušajā nedēļā redzēju, kā kaimiņš metina divus koka gabalus kopā. Aiziešu rīt līdz viņam. Bet vispirms jāieeļļo ķēde un visi zobrati. Paņēmu, protams, slaveno WD-40 un maucu kā ar matu laku. Visu ķēdīti, grīdu, kaķi, nu, visu smuki apspricēju. Tad tā forši domāju iegriezt pedāļus, sacīts, darīts, griežu un, hujakš, pirksts pats kaut kā starp zobratiem un ķēdi ielec. Kviecu kā sivēns, asinis, puņķi visās malās. Ziniet, es pēc dabas straujš cilvēks un no dusmām maķenīt apstrādāju savu ričuku ar cirvi. Lūk, un kaut kur ne tā iemaucu laikam, jo ķēde vairs negribēja sēdēt uz zobratiem ne par ko.

Nieki, zelta rokās pat krāns ir ģitāra. Drošu soli gāju pakaļ ratiem, kas mirka vannā. Visu smuki noslaucīju un domāju likt kameras un riepas virsū. Uzliku kameras uz rata, pimpītis vietā, viss akurāti, bet, kad taisījos likt riepas virsū, izrādījās, ka tās ar nazi ir sagrieztas. Dievs tēvs debesīs, nu, rokas nolaidās. Piesēdu iedzert un pārdomāt remontdarbu tālāko gaitu. Nospriedu, ka būs jāpataujā kaimiņam, vai viņš riepas arī var sametināt. Noliku stūri un riepas pie malas un norāvu ričukam sēdekli. Sēdeklis jau labs, bet, lūk, caurums galvas lielumā izēsts. Ilgi domāju, kā lai aizlāpa, bet beigās aizsviedu prom un nolēmu, ka vizināšos tāpat – bez sēdekļa. Zināms, ka tiem, kuri ātri brauc pa takām un kalniem, nemaz nav laika sēdēt uz tā sēdekļa.

Vairs arī nekā darāma nebija, tāpēc ieliku atlikušo veļiku mērcēties vannā uz nakti, bet pats gāju iedzert. Tad jau, kā saka, rīt sametinās un brauks dziedādams kā gailis.

Piedzīvojumi pie zobārsta jeb baiļu anatomija

unnamed

Man, redziet, ir briesmīgi bail no zobārsta. Pie šī šaušalīgā paveida daktera mani pat ar uguni nevar aizdzīt, kur nu vēl ar kaut kādām tur zobu sāpēm. Reiz man zobs nežēlīgi sāpēja veselus trīs mēnešus. Naktis negulēju, bet pie zobārsta negāju ne par ko. Pa sienām, ziniet, staigāju, bet zobārstu uztvēru nevis kā atbrīvotāju no manām mokām, bet drīzāk kā briesmekli, kurš, baudas un kaisles slienām šķīstot, mocīs mani līdz es atdošu savus vecākus “Stūra mājas” pagrabiem.

Manu baiļu saknes rodamas bērnībā, kad pie zobārsta devos svilpodams. Mamma vienreiz aizveda, jo vaigs man bija uzpampis tik milzīgs, ka cilvēki domāja, es aiz tā nez ko esmu aizbāzis. Neko nebiju aizbāzis. Zobam bija pakaļā. Nu, lūk, aizveda mani pie zobārsta, a, tur zobārstīte, ziniet, meitene, gadus astoņdesmit četrus jauna, smaida tik un smaida. Saka: “Puisīt, nebaidies, odiņš iekodīs un viss.”

Es domāju – nu ja odiņš, tad jau nieks vien ir, bliez vaļā.

Odiņš, bļin… Kā lika ar tamboradatu smaganā, likās ka spāņu inkvizīcijas nagos esmu nokļuvis. Tā vispār bija pirmā reize, kad uzzināju par tādu inkvizīciju. Kā iedūra, tā pats sev teicu – lūk, spāņu inkvizīcijas nagos esmu. Nezinu, kas tas ir, bet, goda vārds, spāņu inkvizīcija sagūstījusi.

Lai nu kā, bet sāpes nedaudz rimās. Domāju, labi, tad jau piedosim. Iedūra, ragana, bet, nu, lai jau dzīvo. Muļķis! Klausieties, klausieties – viņa man saka: “Puisīt, tagad es rekur šito spogulīti paņemšu, maķenīt apskatīšos un viss. Nemaz nesāpēs. Apskatīšos tikai un tad uzreiz zīžļājamo bārbalīti dabūsi.”

Nē, nu skaties, nodomāju, vai man žēl. Bārbalītes arī, ziniet, tajā laikā pa kaktiem nemētājās. Lūk, bet, ja sāpēs, tad likšu pa bieti. Skatīties ar spoguli vari kaut līdz vakaram, es tikmēr, ziniet, atpūtīšos. Tātad viņa ņem to spoguli un nāk tik man mutei klāt. Es kā begemots vēl atveru muti labi plaši, kad, pēkšņi, – Hrababam! manu galvu no aizmugures tajā miega tvērienā sagrābj māsiņa un tur cieši, cieši, kamēr zobārstīte, Mēdeja tāda, aizsviež spoguli, pagrābj milzīgas knīpstangas, nu, varu apzvērēt, ka no vīra instrumentu kastes tajā pašā rītā bija izvilkusi, aizķeksē manu zobu un ar visu spēku, nu, tā no dvēselītes, rauj to nabaga nevainīgo kaula gabalu no mutes ārā.

Jezusmarija, kā es kviecu. Runāja, ka poliklīnikā šitāda brēkšana nebija dzirdēta kopš lielā sivēnu slaktiņa 1989. gadā. Nu, bet izrāva, ziniet. Pašķīda zaļi strutu recekļi un zobs bija ārā. Kā pa sviestu aizgājis, zobārste tikai dūdoja, kamēr es, agonijā raustīdamies, sev zvērēju, ka kopš šīs dienas zobārstus uzskatīšu par saviem ļaunākajiem ienaidniekiem un baidīšos no tiem kā no buboņu mēra.

Lūk, tāpēc nesen trīs mēnešus negāju pie zobārsta. Biju pasūtījis Ibumetīna maisu no fabrikas pa lēto un tik dzīvoju nost. Ja jūs zinātu, cik drūmas dzejas nāk galvā, kad sāp zobs. Man liekas, ka Bodlēram, nežēlīgi sāpēja vismaz divi zobi. Arī Kobeinam, ziniet, nevis vēders sāpēja, bet zobs. Par vēderu izdomāja tā Kortnija, simts punkti. Nīče vispār no zobu sāpēm pat nomira. Pašnāvību netaisīja, jo gribēja kārtīgi izciesties un apvainot Dievu, ka viņš ir nomiris un nav Nīčem zobus salabojis. Jēzu Kristu arī nemaz krustā nepiesita. Patiesībā viņu pie zobārsta nomocīja. Tajā laikā tak zobus ar akmeni rāva. Pasaki tikai zobārstam, ka zobs sāp, uzreiz ar dūres lieluma kirbuli ielidinās. Sak, lūgtum, draugs, dzīvo vesels un uzmanīgi ar čupa čupsiem.

Arī es, sarakstījis četras klades dzejas, taisījos nomirt, kad man pazvanīja draudzene un pateica, ka ir pierakstījusi mani pie zobārsta, jo viņa vairs nevarot izturēt manu šaušalīgo vaidēšanu un dzejas.

Draudzeni, protams, sākumā nolādēju tā, ka Purva Inta būtu nobijusies, tomēr zobs sāpēja tik nikni, ka beigās nodomāju labi vien ir. Kas zin, sadakterēs varbūt un miers būs. Bet kā jau tas ironiskā kārtā bieži vien notiek, dienā, kad bija jādodas pie zobārsta, tas zobs, sātans tāds, pārstāja sāpēt. Lūgdams nepielūdzu, lai kaut nedaudz pasāp, jo, tak pašsaprotami – ja zobs nesāp, tad pie zobārsta nav ko meklēt. Es tajā brīdī kā muļķis, sak, ai, nav ko šodien darīt, laiciņš jauks, jūtos superīgi, eh, ko nez lai sadara? Aliņu iet iedzert parkā? hmmm… nē… hmmm… ā, eureka! aizstaigāšu taču pie zobārsta, rau, kur laba ideja.”

Tā arī gāju – lēnām, papēžus velkot pa zemi, sniega un lietus miglai krītot sejā. Gāju izmisis, skumjš, nolādēts. Līdzīgi noteikti uz giljotīnas pusi vilkušies daudzi nevainīgi cilvēki. Laimīgie! Viņi vismaz zināja, ka spīdzināšanas nebūs. Šņakts! Un miers. Runā jau, ka cilvēki kā tādas vistas skrien, rokas vicinādami, pat pēc galvas pazaudēšanas. Tas vismaz ir jautri. Nevis kā man, bēdulim, jāvelkas uz spīdzināšanu un pēc tam vēl uz darbu atpakaļ. Pusdienas paēst skaitās aizgāju, sasodīts.

Nonācis pie Aīda vārtiem, es ar asarām acīs satvēru rokturi un uzreiz to atlaidu. Nē, neiešu. Bēgšu prom. ne gailis pakaļ nedziedās. Autobusā iekšā un uz mežu slēpties. Goda vārds, apsvēru tādu iespēju. Tomēr, ziniet, nokaunējos. Atcerējos, kā trešajā klasē vienreiz aizbēgu no brīvpusdienām, jo tur biezpienu lika ēst. Ar suņiem tak pēc tam meklēja. Nokaunināja, ka talonus izniekoju, un biezpiens bija jāēd par sodu dubultā.

Ar pārcilvēcisku spēku atrāvu pekles durvis un iegāju iekšā. Stāvu gaitenī, tumsiņā un iezaļganu seju tikai ausos. Smird. Smaka šausmīgāka kā omammas zāļu skapītī. Es vispār labāk kakas ostu, nekā tās zobārstu vielas. Saņemos, paeju tālāk un redzu – otrās telpas dzīlēs sēž krēsls. Šaušalīgais moku verķis! Paradoksālais briesmonis, kas paredzēts, lai mokoties būtu ērtāka gulēšana! Nolādēts esi! Nē, bēgšu, lai sātans jūs visus parauj! Bēgšu!

Tas viss man izskrēja caur galvu mirkli pirms no sazin kādas alas izleca ārā zobārstīte. Meitene gadus 90 jauna, dūdodama man prasa vai tad es tas, kuram zobs šaušalīgi sāp? Es saku – nē, draudzenīt, vairs jau nesāp. Atļaujiet – iešu mājās. Par velti traucēt atnācu. Zobu vairs pat nejūtu. A, šī, uzreiz – ā, nesāp? Slikti, slikti, tad jau būs nomiris. Rausim ārā. Jezusmarija, domāju, kurš velns raustīja aiz mēles atzīties, ka nesāp. Es uzreiz nu, nav jau tā, ka nesāp. Vispār jau sāp tā, ka kājās knapi stāvu. Neraujiet ārā. Sāp briesmīgi. Urbiet, cērtiet, bet, dieva dēļ, neraujiet, pažēlojiet.

Sēdies, bērns, ko nu tik nobijies, viņa vēl man prasa. Es saku nu, tāpat, ziniet, no, zirnekļa nobijos, rekur kaktā sēž. Tak, bļin, no jums baidos, no jums baidos vairāk kā no nāves!

Ziniet, kas notika? Viņai tikko manāmi ietrīsējās lūpa, acīs sariesās asaras. Viņa lēnām salika rokas klēpī un nodūra galvu. Es redzēju, kā pār viņas vaigu ātri norit dzidra asariņa, ko viņa veikli, it kā kaunēdamies, noslaucīja ar piedurkni. “Piedodiet, es negribēju,” viņa tikko dzirdami nočukstēja, “mani laikam neviens nemīl”.

“K..k..ko jūs..,” es satrūcies jautāju un uzliku roku uz viņas pleca, “man negribējās jūs sāpināt. Es jau tikai tā, ziniet, aiz savas neuzmanības. redziet, esmu tāds pastulbāks gadījies.”

“Ek, beidziet, es taču zinu,” viņa čukstēja, “visi baidās no manis. Pat mans vīrs baidās, jo domā, ka es viņam izurbšu zobus, kamēr viņš guļ.”

“Nnnē, nē, nav tā,” es galīgi sašļucis teicu, “jūs noteikti pārspīlējat, jūs taču visi mīl, beidziet, beidziet.”

“Nē, nemīl, man pat darbā nav ar ko aprunāties, jo neviens no klientiem nevar man atbildēt. Vatēm un sūkņiem pilnas mutes, vai ziniet. Neviens nevar atbildēt man, vai paslavēt mani, cik skaistu plombu uztaisīju vai cik veikli zobu pieslīpēju.”

Pār vaigu viņai noslīdēja vēl viena asariņa. Mana sirds plīsa vai pušu. Kāds es biju muļķis…

Viņa nedaudz pacēla galvu, palūkojās logā, viņas acīs es redzēju pasaules skumjas un sāpes. Es taisījos saņemt viņas rokas un izteikt savu pateicību, kad -HRABAMS!- Pēkšņi, mani no aizmugures tajā miega tvērienā sagrāba māsiņa.

“Ahahaahaha, iekriti, puika!” Zobārstīte iebrēcās un paķēra divmetrīgu šprici. “Tūliņ mēs tevi izurbsim, ai, cik jauki būs. Līdz pašām smadzenītēm, hahahahaha,” viņa rēca, kamēr māsiņa man ar vienu roku stūma mutē vates tamponus un siekalu sūkni.

“Velnene! Slurp, slurp. Mēdeja! Slurp. Es tev noticēju, ragana! Slurp,” es, siekalām šķīstot, bļāvu, līdz man tika smaganā iedurta šprice, liekot manai mutei kļūt šļauganai un nevarīgai sakarīgi kliegt. Es padevos un atkritu krēslā, kamēr zobārstīte gatavoja lielāko urbi, lai varētu tikt pie manām smadzenēm.

Lūk, brālīši, tieši tādēļ es pie zobārsta vairs nekad neiešu. Dzīvošu ar pagaidu plombu, pie pakaļas. Tiem velniem uzticēties nevar. Nu nevar ne par ko.

Migrēna – tu mans mirdzošais lāsts

migrema_2

Šī eseja ir veltīta visiem tiem nelaimīgajiem, kuriem tāpat kā man reizēm smadzeņu sazin kurā daivā kaut kas saiet pilnīgā dirsā un nākas piedzīvot to riebīgo procesu, ko daži lohi sauc par “tās taču tikai galvassāpes”, paši cietēji par “bļaģ, tūliņ būs”, bet dakteri – par “Zolmitriptāns – viena tablete uzreiz pēc migrēnas lēkmes.”

Lūk, ar migrēnu ir tāpat, kā ar hemoroīdiem – neviens nesaprot, kas tie tādi ir, kamēr pašiem dibenā nav sametušies. Lielākā daļa cilvēku domā, ka migrēna ir tad, kad sāp galva. Piemēram, čalis visu nakti dzēris šņabi, kopā ar alu un šampānieti, no rīta vaid, ka viņam nereāla migrēna. Nevis paģiras, bet migrēna. Vai kāda dāmai, kurai krogā Labietis atteicās uzjaukt zemeņu daikiri, pēkšņi sākas migrēna. Nevis debilisms, bet, lūk, migrēna. Tāpēc, kad tev pašam sākas migrēna, tu vairs necenties paskaidrot, ka tās nav parastas galvassāpes, bet vesels diezgan sūdīgu apstākļu, stāvokļu un sajūtu kopums vairāku stundu garumā. Tu vairs to nevienam neskaidro, un, ja kāds pajautā, kāpēc tu izskaties pēc dārzeņa, tu vienkārši pasūti viņu dirst.

Fortūna mani labi ieredz, tāpēc mani migrēna piemeklē akurāt vienu reizi mēnesī un ir pietiekami paciešama, lai man būtu vēlme to apcerēt. Migrēna man var sākties nekad neparedzamā dienas laikā. Vissūdīgāk, ja tas notiek no rīta, jo tad tuvāko dažu stundu laikā nav iespējams pie datora normāli neko nedarīt, sakarīgi uzvesties vai dzert kafiju. Iedomājies, tu atnāc priecīgs uz darbu, apsēdies pie datora, atver savus Word, Excel, Šmekscel failu, vienalga, sāc strādāt un, pēkšņi, sajūti tādu abstraktu klikšķīti smadzenēs – klik-  un viss. Pēc šī nosacītā klikšķa viss ir skaidrs. Tā maucība sākas.

Tas mirklis ir ārkārtīgi interesants. Tev nekas vēl nesāp, vienkārši, vienā brīdī tu pēkšņi zaudē jebkādu spēju koncentrēties, datora ekrāns pēkšņi pārvēršas par saules spilgtuma pleķi, no kura ārā nāk nokaitēti iesmi, tu lēnām, lēnām paliec ļoti stulbs, apjucis un zaudē spēju loģiski spriest. Cilvēku balsis aizlido kaut kur tālumā, tavas rokas vairs nav tavas, tava balss kļūst sveša tev pašam, tavs dibens sāk tirpt, bet kājas sabrūk putekļos. Un tas ir tikai sākums.

Pēc pāris minūtēm sākas nemiers. Tu iebāz rokas kabatās, it kā meklēdams kaut ko, kabatā tu atrodi vienu centu, kuru tu izsvied pa logu, tad tu padzeries no tukšas krūzes, pielej krūzi no ūdens krāna, noliec to plauktiņā un aizej uz tualeti. Tur tu nomazgā rokas un pačurā. Paskaties spogulī un pārbīsties, tad tu izej no tualetes, aizmirsti krūzi, aizej atpakaļ pie datora un apsēdies. Sekundi tu urbini degunu un atkal piecelies kājās, lai aplietu līdakas asti ar koka kolu. Tad tu aizver acis un tumši sarkanajās dzīlēs ieraugi to, no kā baidījies. Tas tuvojas. Mirdzošais, ugunīgais, apbrīnojami skaistais un ņirbošais punktiņš, kas ir nedaudz līdzīgs tām spīdīgajām strēmelītēm, ko deviņdesmitajos karināja uz Ziemassvētku eglītēm. Tas tuvojas. Migrēnas priekšvēstnesis, migrēnas aura, imigrante Laura, sauc kā gribi, bet tas tuvojas, lēnām kļūstot arvien lielāks un ņirbošāks.

“Fak, sākas”, tu nočuksti un padodies liktenim.

Tuvākās pusstundas laikā mazais mirdzošais punktiņš ir izaug par lielu, žilbinošu tārpu un nolaupa redzi vienai no tavām acīm. Man parasti tā ir labā acs un, ja dakteris kādreiz prasīs, vai man bieži sāp galva, es atbildēšu, nē, bet vēzis man noteikti ir galvas labajā pusē.

Lūk, šajā mirklī jau ir pilnīgi neiespējami saredzēt tādas nesvarīgas lietas kā burtus datora ekrānā, cilvēku sejas, kājas, rokas un dibenus. Tava uzvedība pamazām kļūst pavisam neadekvāta, jo apjukumam un neattapībai klāt nāk nespēja saredzēt pusi no tā, kas notiek tev apkārt. Telpa kļūst par pamatīgu orientēšanās izaicinājumu. Lai slavēts Dievs, ja izdodas nokļūt tualetē un izslēgt tur gaismu. Hello darkness my old friend, bļe.

Tomēr mirdzošais tārps ilgi nesēž tavā acī un lēnām aizbrauc kaut kur pa labi, līdz pazūd pavisam. Kad tas ir pačibējis, tu tiec iemests tukšā, drūmā pasaulē, un sāc lūgties, lai tas mirdzošais briesmonis nāk atpakaļ. Šķiet, ka kāds tavas smadzenes ir sagrābis rokās un cenšas izspiest no tām kaut kādu zapti. Mežonīgas sāpes kā Hēfaista cirvis pāršķeļ tavu galvaskausu, bet no tās neizlec Atēna, nē, izlekt taisās vienīgi brokastīs ēstā tostermaize no tava kuņģa. Hahaha, kādas vēl tabletes, muļķi! Ja tu neiedzēri tableti jau auras laikā, tad viss, cilvēk, pakaļā. Bet nē… Tu tomēr aiznesies uz aptieku, kur, ar asinīm pieplūdušām acīm, pieprasi puskilogramīgo Ibumetīnu, bet, kad tevi pasūta dirst, tu nolādi visu dzīvo radību, visus, visus, kas smaida, kas sarunājas, kas bauda dzīvi! Nolādētie!

Šausmīgas galvassāpes, pie velna! Tu brauc uz mājām no darba un lūdz Dievu, kaut tava draudzene, sieva, mamma, tētis, vecmamma, kaķis nebūtu mājās, jo savādāk viņiem visiem būs beigas. Tu esi kļuvis par nejauku un netaisnu briesmoni, kurš savā mežonīgajā migrēnā vainos pašu tuvāko cilvēku.

Mājās, uztaisījis gadsimta skandālu, tu, šaušalīgiem vaidiem un lāstiem gāžoties pār lūpām, liecies gultā un ceri nomirt. Nesanāk, jo tu uz dažām stundām iekrīti murgainā un neveselīgā miegā. Kad tu pamosties un atver acis, tu vairs neesi mājās, nē, tu esi pamodies šaušalīgi drūmā, tukšā, cilvēkam naidīgā vietā. Galvassāpes ir pārvērtušās par tādu trulu dunoņu, bet tu par melnu tārpu, kurš nekādi nespēj attaisnot savu eksistenci un piespiest sevi izkāpt no gultas.

Ja izdodas to visu pārdzīvot un aiziet vēlreiz gulēt – nu jau pilnvērtīgā naktsmierā – tad var sevi apsveikt, jo kārtējā migrēnas diena ir nolauzta, neizdurot sev acis vai nenogalinot kādu. Nākamais rīts nāk kā svētība, kā balva par nepelnīti sūdīgu dienu. Nākamā diena ir skaista, jo mirdzošais Mīnotaurs savu upuri ir paņēmis.