Par klimata pārmaiņām

Draugi, mūsu planēta ir lielās briesmās. Tā steigšus ir jāglābj no posta, jo laika atlicis vairs nav daudz. Jā, jā, klimata pārmaiņas ir klāt. Pats dabūju izjust tās uz savas ādas. Rau, sēžu mājās, taisos filmu paskatīties, pagulšņāt, kad, pēkšņi, šaušalīgi karsti paliek. Ārā it kā vēl ziema, janvāris. Guļu un domāju: lūk, globālā sasilšana, klimata pārmaiņas manā acu priekšā norisinās. Dzīvoklis, ziniet, man moderns, viss ar laminātu, sienā tvaika nosūcējs, domofons ierīkots, bet te, pēkšņi, astoņdesmit grādu karsts paliek istabā. Kāds domofons, ja cilvēkam kā pirtī uz lāvas jāsēž? Ir skaidrs, ka planēta iet uz galu, lūk, dzīvs pierādījums. Tā nu sēžu, prātoju. Notraucu sviedrus, sēžu vēl. Neko sakarīgu nevaru izdomāt. Jūtu, ka ģībonis klūp virsū, balts gar acīm metas, tāpēc nolemju iet uz Daugavu nopeldēties. Izeju ārā vienās apakšbiksēs, bet tur – ledains ziemelis pūš, kaut kāds putenis krīt no gaisa, auksts, nemīlīgs. Saķeru galvu un, goda vārds, raudāt sāku. Šeit un tagad, taisni virs manas galvas patiesi notiek klimata pārmaiņas, pie sevis domāju, te mežonīgs karstums, te ziemelis pūš, Jēziņ, daba pavisam prātā sajukusi! Vainīgs esmu es, tikai es! Galīgi sakreņķējos un slāju atpakaļ uz dzīvokli. Nosalt baidos vairāk nekā sadegt meža ugunsgrēkā. Ieeju dzīvoklī – tur vēl sutīgāks palicis. Ņemu telefonu, zvanu mammai, māsai, radiņiem – no visiem gribu atvadīties, jo rādās, ka planētai beidzot gana. Sazvanu, atvados, pārbiedēju visus līdz bālai nāvei, piesēžu un gaidu nāvi. Pēkšņi, zvana pie durvīm. Knapi aizvelkos nosvīdis atvērt, bet tur – nama apsaimniekotājs Verners. Tā un šitā, lūk, piedodiet, apkures katls salūzis, remontēsim, atvainojiet, gadās, gadās, noslēdzām jau nost, izvēdināsies, piedodiet, piedodiet, lai jums jauka diena, ardievu. Aizveru durvis, ieeju atpakaļ dzīvoklī un atvieglots atslīgstu dīvānā. Lūk, pie sevis nočukstu, vainīgie, lūk, kas pie vainas klimata pārmaiņām un siltumnīcas efektam.