Par bailēm no Džoisa “Ulisa”

ulissJa no biezpiena un vecas pārtikas es baidos kā no nāves, tad no Džoisa “Ulisa” es baidos kā no nemirstības. Jā, protams, sadirst, ka esi lasījis Ulisu ir katra intelektuāļa pienākums, bet es to nespēju tāpēc, ka baidos nebūt kompetents. Īsti pat nesaprotu vai man tiešām ir bail no Džeimsa Džoisa romāna “Uliss” vai man vienkārši bail nonākt līdz savas potenciālās kompetences kapacitātes robežām. “Tā grāmata taču ir šaušalīgi garlaicīga!” Reiz grāmatveikalā dzirdēju iesaucamies kādu sievieti, kad tā ar savu, šķiet, laulāto draugu, sarkanu zīdaini ratos un suni vidējas žurkas lielumā tipināja uz ezotērikas un psiholoģijas plauktu pusi. Viņas laulātais draugs bija izvilcis zilo Ulisu no plaukta un, kad mīļā sieviņa tam uzdeva pa nagiem, tas izlaida to no rokām, tikko nenosizdams šuneli, kuram no Ulisa noteikti bija tikpat bail cik man. Uliss ar pārdabisku blīkšķi nogāzās zemē. Grāmatnīcas pārdevēja acīs, kurš visu notiekošo uzmanīgi vēroja no malas, es redzēju naida un žēluma sintēzi. Viņam bija žēl to pretekļu, kas nosvieda Džoisu uz grīdas un tagad, pieres raukdami, šķirstīja Šarmas “Mūks kurš pārdeva savu ferarri”, bet iepirkumu rateļos jau bija paspējuši iegrūst Kambalas biogrāfiju. “Tipiski”, Es dzirdēju, kā nopurpināja pārdevējs, maigi noglāstot Džoisu un rūpīgi ievietojot to plauktā. Aši iegrūdu atpakaļ plauktā Orvela “Lai plīvo Aspidistra”, ko biju domājis pirkt, jo iepriekšējo eksemplāru man nozaga bijusī draudzene (nozaga, lai sadedzinātu. Viņa to grāmatu ienīda tikpat stipri kā vēlāk ienīda mani) un aizlavījos prom. Es biju pārliecināts, ka Ulisa jautājumā grāmatnīcas pārdevējs bija kompetentāks par mani.Man bija bail, ka viņš mani uzrunās un man būs jāmelo, ka esmu to zilo briesmoni lasījis.

Kad pārizdeva Ulisu, es atteicos bāzt degunu sabiedrībā. Par to grāmatu runāja visi, kas uzskatīja sevi par kaut cik inteliģentiem. Norēķinu, visi prasīja norēķinu. “Nu, izlasīji?” Tiem bija uz mēles. “Nu, tā 18. nodaļa, velns, tāda apziņas plūsma!” Utt. Utt. Vienīgais, ko es tādos gadījumos atbildēju bija, ka man labāk patīk Homērs. Lielākā daļa, to izdzirdējuši, uzreiz atšuvās. Šķiet baidījās, ka būs jārunā par Homēra “Odiseju”, ko neviens nebija lasījis. Viens otrs bija redzējis Holivudas filmu “Odiseja”, bet lasījis – nē, neviens. Lai viņi visi iet ellē ar savu Ulisu un pie viena parauj līdzi “Piecdesmit Greja nokrāsas”! Par tām gvelž tie, kuri nerunā par Ulisu.

2 thoughts on “Par bailēm no Džoisa “Ulisa”

  1. Ko nu par “Ulisu”? Pirms pāris gadiem vasarā apmeklēju vērienīgu “Ulisa” un Dzintara Soduma piemiņas pasākumu 1. ģimnāzijā un turpat uz Brīvības ielas stūra esošajā skaņu tehnikas veikalā, kur rādīja dokumentālu filmu par Sodumu. Diemžēl likās, ka ikviens, kuram es pajautāju par iespēju padalīties iespaidos par Ulisa un tā tulkojuma īpatnībām un man vislabāk patikušajām vietām “Ulisā”, šķiet centās izvairīties no sarunas ar mani. Tā joprojām arī neesmu sastapis nevienu, ar kuru apspriest “Ulisu”.

    Like

    1. Tur jau tā lieta. Raksts ir anekdote. Bet LU filoloģijas fakultātē vienu otru Ulisa zinātāju var atrast, kurš būtu ar mieru Čomskī pie alus kausa pasēdēt un papļāpāt.

      Like

Leave a comment