Kāpēc es esmu pret sejas maskām

Tā, draugi, es esmu nikns un izmisis. Mans pacietības mērs beidzot ir pilns. Mugura liecas taisna un roka grābj pēc rungas. Esmu gatavs cīņai, tautieši! Esmu gatavs brīvībai! Ir gana ciests šajā pandēmijā, šajā briesmīgajā, šaušalu pilnajā laikā, par kuru uz bērza tāss, teju Sibīrijas lēģerī (pretīgajā dīvānā mājās) rakstīju jau toreiz – šā gada pavasarī, kad virs mūs galvām savu izkapti pirmo reizi vicināja baisie, asinis alkstošie ieteikumi nepulcēties, lieku reizi neiet uz veikalu, mazgāt rokas un, ja nu nav grūti, sabiedriskajā transportā uzvilkt sejas masku. 

Sejas masku… Toreiz es vēl neko nesapratu, ak, es vientiesis, toreiz vēl nesapratu, ka nekrietnā un korumpētā Ķīnas un Amerikas valdība Viņķeles vadībā cenšas iznīcināt mūs – briļļainos latviešus. Veikls plāns, ko neteiksi. Brilles ar sejas masku taču savienojamas nav. Tātad ar masku nav savienojama arī cilvēka redze. Kas sanāk? Sanāk, ka teju akls tautietis staigā pa veikaliem, cenas neredz un bieži grābj visu dārgāko. Lielā peļņa no veikaliem, saprotams, uzreiz ieripo Viņķeles un citu varas kliķes pārstāvju kabatās. Izcils plāns. 

Vēl šodien pat eju uz veikalu. Maska uz zoda, viss kā pienākas, veikalā apsargs uzreiz klāt: masku, cienītais, uz mutes un deguna uzvelciet. Likums tāds un tāds, piedodiet, neko padarīt. Es, saprotams, uzreiz auroju kā psihopāts: “Čekas pakalpiņš! Vīrusa vakcinētājs! Visā visumā nekrietns cilvēks!” Beigu beigās tomēr uzvelku masku un… nu kā tad! Brilles momentā aizsvīst ciet un neko neredzu. Lamādamies iebāžu brilles kabatā un eju pie vīna plaukta. Piebāžu purnu kādai cenu zīmei, lasu: zaļie zirnīši, 69 centi, akcija. Lieliski, nodomāju, labi ka pasi līdzi paņēmu Šitādu akciju! 

Eju tālāk, staigājos, kaut kas piesienas. Aptur, sveicina, jautā, kā iet ko daru, kā eksāmenā gāja un kāpēc zvanot tik reti. Ziniet, baisi paliek, izliekos, ka nedzirdu, grūžu ar roku, eju tālāk. Aizmugurē tikai dzirdu, ka kliedz: “Dēliņ, dēliņ, kas ar tevi? Savu miesīgo māti vai nepazīsti?” Murgs kaut kāds. 

Sazin kādā veidā uzskrienu virsū vīna plauktam. Vīnos esmu izvēlīgs. Nekādus saldos baznīcas mēslus neņemu. Neesmu lēto vīnu cienītājs, jo savu vīna someljē gaumi esmu izkopis RIMI Vīna dārzā. Lūk, kārtīgs franču cabernet sauvignon uz akciju pa 3,99 – tā ir mana gaume. Ziniet, vīnu man patīk izgaršot, uzzināt visu tā garšas buķeti. Tieši tāpēc, kad pudeles skārda korķis ir atskrūvēts, es allaž ļauju zilganajam dzērienam paelpot piecas sekundes un tikai tad ieleju tējas krūzē pirmo tā malku, ar kuru, saprotams, tikai izskalinu muti, bet pēc tam to slaidi izspļauju podā. Smeķīgs, es allaž nočāpstinu un iesūcu pilnus vaigus šī smalkā sengrieķu dzēriena. 

Jā, tā es parasti darīju pirms varas kliķe izplānoja šo kroņa vīrusu un uzsāka cīņu pret latvieša redzi. Pie vīna plaukta es gan stāvēju stalti – lai tikai kāds nepadomā, ka es nezinu vīnus. Pacilāju vienu pudeli, pacilāju otru maišeli, zinīgu aci izlasu Domestos sastāvu un snobiskā nicīgumā novēršos no WD40 flakona. Pie velna, tas taču nav nekāds vīna plaukts, bet gan nocenoto preču grozs! Jupis viņus rāvis! Skrienu uz riņķi, skrienu tālāk, smoku, es smoku! Izmetos no veikala, nokrītu uz bruģa, gārgdams norauju masku no sejas, uzgrūžu brilles uz acīm, iekampju gaisu, jēziņ, kad šīs mokas vienreiz beigsies? Kad briļļaino latvieti beigs okupēt krievs? Kad briļļaino latvju tautu beigs mocīt amerikānis? Viņķele, attopies, tu man neatņemsi manas brilles! Es tās uzlikšu uz acīm pat tad, kad mācīšos vadīt auto, un ar tādu pisaku iemaukšu grāvī, ka visi dzirdēs, visi zinās – lūk, automašīnu sasita un instruktoru savainoja cilvēks, kuru valsts piespieda vilkt sejas masku. 

Izmisis, asarām izmircis guļu uz mitrā asfalta Matīsa un Barona ielas krustojuma stūrī. Viss beidzies. Ar mani ir cauri. Jūs dabūjāt, ko gribējāt. Saņemiet, svolači! Es paģiru šaušalās gārdzu. Manas smadzenes un organismu sāk atstāt pēdējie pirms stundas izdzertā kokčika sniegtie papildspēki. Viss cauri. Man netikt uzlāpīties. Ar stīvu roku lūkoju noņemt brilles un ielidināt atkritumu urnas bezzobainajā mutē, tomēr nesanāk. Dzirdu eņģeļu taures, svētā Pētera balsi, kad, pēkšņi, kāds uzrauj mani stāvus un manas draudzenes balsij līdzīgas skaņas vēsta: “Tu debils esi? Kas tev ir? Bija maksimā kaut kas no vīniem? Karoč, es rimčikā paņēmu malbeku un četrus lāčplēšus. Ja gribēsi kaut ko citu, tad ej uz latiņu. Tur pārdevēja palīdzēs saskatīt.” 

Viss ir slikti – arī man joki reiz beigušies

VISS IR SLIKTI

Viss ir slikti, mani mīļie draugi. Viss ir briesmīgi. Šis vīruss, pandēmija… ārkārtas stāvoklis… Es nezinu, cik ilgi to visu vēl izturēšu. Man sāp. Es raudu no mokām šajā riebīgi siltajā un ērtajā dzīvoklī. Omulīgi ievīstījies segā, pusguļus dīvānā vienpadsmitos darbdienas rītā ar alus kausu vienā rokā un resnu sviestmaizi otrā es prātoju, par ko gan mums uzlikts tāds sods? Vai nebija gana ar okupācijām? Vai gan nebija gana ar kariem? Vai tad mēs, latvieši, neesam pietiekami sisti un badināti? Sāļas un karstas asaras vago manu tauko un spīdīgo vaigu, kamēr es ieslēdzu savā novecojušajā pērnā gada ražojuma plazmā netfliksu, lai kaut uz mirkli remdētu skaudrās sirdssāpes.

Tomēr tas tik viegli neizdodas. Prātu māc mežonīgas skumjas par to, ka tramvajos tagad nav jājūt savai mugurai piespiežamies miklu, pēc sviedriem dvakojošu rumpi, vai sejā iešļācamies kāda nekontrolētas šķavas raidīto siekalu pilienu šalti. Vecrīgā, jautri un sprauni čalojošo britu vecpuišu vietā, tagad pa ielām slāj skumjš tukšums, ļaujot netraucēti apskatīt arhitektūru. Vaļņu ielas broša KILOMAX cieš vissmagāk – cilvēki vairs nenāk nopirkt ne desmit kilogramu lietoto drēbju. Vienas ciešanas un mokas.

Ak, mīļais Dievs, un kāpēc Tu biji tik bargs un aizvāci mežonīgās rindas no veikaliem? Kāpēc, ak, kam dēļ Tu aizslēdzi Alfu? Brīvdienās cilvēkiem tagad jābrauc pie dabas vai jālasa grāmatas kopā ar bērniem. Kāpēc, Dievs, no Tava bargā vaiga tagad cieš jaunu, vēl lielāku lielveikalu būvniecības procesi? Kā nākas, ka Tavs nams – Prieka Vēsts – tagad stāv tukšs? Kā nākas, ka cilvēkam, lai tas mierīgi mājās šķūnī piedzemdētu spriganu mazuli, tagad jāuztraucas par kaut kādiem mikrobiem? Ījabu, es skatos, Tu žēloji – mūs gan ne.

Un vēl – burtiski fiziskas sāpes izraisa tas, ka tagad darbdienās no rītiem jāguļ ilgāk, jo nav vairs katru rītu jāiet uz darbu un var strādāt no mājām dīvānā. Ārā vispār bez skaudru skumju lēkmes nevar iziet. Ielas tukšas, jautrie bērnu spiedzieni nekur neskan, sirmmāmiņu un tētiņu ordas ar savām rūtainajām somiņām uz ritentiņiem nepulcējas transporta pieturās. Visa ietve tev vienam pašam. Cik nepatīkami.

Šis riebīgais vīruss un pašizolācija. Ja jūs zinātu, cik ļoti man pietrūkst vīrišķīgi stingra, pēc tualetes apmeklējuma nemazgātas plaukstas rokasspiediena. Cik ļoti es alkstu stāvēt ar paplāti smalkajā restorānā Lido un gaidīt, kad atbrīvosies kāds galda gals, kur piemesties. Man jau tagad pietrūkst pilsētas svētku, kad no visas Latvijas laukiem sabrauc mīļie tautieši un, plati smaidīdami, ar spraita pudelēs salietu degvīnu, staigā pa krastmalu un jautri klaigā. Man jau asaras tek par to, ka šogad Līgo svētkos krastmalā es nevarēšu kopā ar tiem pašiem tautiešiem no laukiem baudīt mākslu – rokgrupas Bermudu Divstūris lielisko priekšnesumu.

Kā vispār valdība ir varējusi atļauties ieteikt mums vairāk laika pavadīt mājās? Kā vispār var uzdrīkstēties liegt Bauskas zēniem pulcēties, lai pārmācītu ikšķiliešus? Kā gan Jēkabpilieši lai tagad atkaro sev Krustpili? Tauta asiņo! Ir vairāk nekā negodīgi likt mums mainīt savus paradumus un neļaut turpināt piedirst dabu! Tā taču ir mūsu daba! Mēs darīsim, ko gribēsim ar mūsu dabu. Tagad mēs esam spiesti brīvdienās braukt uz mežiem un ostīt to pretīgo pavasara smaržu, ko, kā zināms, izraisa baktērijas – tātad, tas pats, kas vīrusi. Ko gan es lai iesāku mežā? Tajā riebīgajā putnu un vēja šalkoņas saceltajā troksnī. Grāmatu lasu, vai?

Pretīgais ķīniešu laboratorijas vīruss, kuru neviens nav pat redzējis. Tas ir nolaupījis mums iespēju ceļot. Pats biju plānojis bildināt savu draudzeni Eifeļa tornī un tad doties medusmēnesī uz Tenerifes kūrortiem. Tagad nekā. Draudzene dusmīga. Lūk, daži influenceri no kaut kāda vīrusa nebaidās un ceļo, bet es, redz, baidos. Kas tas par vīrieti?

Ai, ko nu tur vairs. Viss ir slikti. Man ir skumji. Jācenšas remdēt sāpes ar pretīgo Xboxu, riebīgo “Dark Souls II”, kuru man tagad ir vairāk laika spēlēt. Jādzer vēl vemšanu raisošais un tagad tik lētais Labieša alus, kuru tev pieved pie mājas; jāēd kaut kādi tur Wolt velosipēdistu atvestie suši vai cāļa cepeši, jāsēž dīvānā, jāatpūšas, ehhh. Briesmas ne dzīve. Joki beigušies, goda vārds, mīļie, goda vārds.