Patiess stāsts. Atturībnieks

unnamed

Trešā dzīvokļa vienīgais iedzīvotājs Uģis alkoholu nelietoja. Nedzēra, kā saka. Nu, gandrīz nedzēra. Piektdienās, saprotams, dzēra. Arī sestdienās, lai nebūtu slikta dūša, dzēra. Tomēr svētdienās Uģis gan nedzēra. Nu, ne jau tā, ka pavisam nedzēra. Skaidrs, ka nedaudz iedzēra. Lai nu kā, darbdienās spirtotais Uģim bija tabu. Tikai vakaros atļāvās iedzert. Darbā tiešām – ne par kādu naudu nedzēra. Nē, nu, pēc algas, protama lieta, dzēra arī darbā. Vakaros nedzēra. Nē, nu, ja galva sāpēja, tad dzēra, loģiski. Pilnīgs atturībnieks Uģis bija naktīs. Tiesa, ne jau katru nakti. Darbdienu naktīs pacelt kādu glāzīti bija svēta lieta. Brīvdienu naktis, tā teikt, vispār bez pudeles pārdzīvot nebija iespējams. Pirmdienās gan alkoholam Uģis pat virsū neskatījās. Protams, rudens un ziemas pirmdienu drūmajos rītos mēriņš sīvā bija dzīvības garants. Vispār Uģis nekad nedzēra uz paģirām. Skaidrs, ka uz lielajām paģirām dzēra, bet uz mazajām tikai alu vai vīnu. Šņabi Uģis necieta ne acu galā. To viņš dzēra tikai ārkārtas gadījumos, piemēram, svētkos un nedēļas nogalēs. Arī vārda dienās šņabi Uģis dzēra, bet dzimšanas dienās uz to pat nepaskatījās. Nedzēra, kā saka. Dzēra tikai uz apaļajām jubilejām. Bet tad gan, kā nopelnījis – pudeles trīs četras. Teātrī Uģis vispār ne lāses grādīgā mutē neņēma. Vīna pudeli vai divas, pašsaprotami, izdzēra, bet ne litra vairāk. Kino, zināms, bez pudeles ruma vispār nav iespējams izturēt, tomēr Uģis allaž pārbaudīja savu raksturu un tur nedzēra. Dažos seansos jau dzēra gan, jo vienu otru filmu bez pudeles ruma vispār nav iespējams izturēt, tomēr vienā seansā ņēma un nedzēra. Pa kluso jau dzēra, bet teorētiski, tā teikt, nedzēra. Vispār jau seansa beigās piedzērās kā lops, teorētiski, kā saka, tomēr, ziniet, principā nedzēra. Godīgi sakot, baznīcā Uģis bija ieredzēts kā liels nedzērājs. Kamēr visi pārējie, tā teikt, uz plosta, tikmēr Uģis skaidrā sēž un bubina tēvreizi. Neba jau skaidrā bubina, bet maķenīt ierāvis. Ne gluži uz plosta, bet, tā teikt, peldus ūdenī. Nu, vienkārši bubina. Mazums cilvēki lūgšanas bubina. Rau, gan skaidrā bubina, gan maķenīt iesviķojuši. Vai tad gana nav redzēti šādi skati pilsētā? Lūk, bet Lieldienās Uģis pat baznīcas vīnu nepagaršoja. Zināms, no baznīcas šo bija izsvieduši, sazin kāda iemesla pēc, tomēr vīnu šis nepagaršoja tāpat. Tā nu dzīvoja Uģis bez vīna. Nē, nu, bez vīna jau gluži nedzīvoja, tomēr ikdienā nedzēra. Atturībnieks, lūk, bija ik pārdienu. Alu, saprotams, dzēra, bet absintu gan – tikai pārdienās. Nevar jau tā – nedzert absintu. Rembo absintu dzēra. Verlēns dzēra. Uģis, lūk, ņems un nedzers? Muļķības. Skaidrs, ka dzers. Kalvadoss, lūk, velna dzira. Reiz, Uģis kalvadosu tā sadzērās, ka nezināja, kur debesis, kur zeme. Bet, kuram gan negadās reizēm sadzerties kalvadosu? Visiem gadās. Kā redzat, Uģis ar visādiem spirtotajiem bija uz jūs. Nu, ne gluži uz jūs, bet, kā saka, ar galvu uz ielas pameta, bet roku nespieda. Jauki tā Uģim bija dzīvot. Nomira, redziet, nesen. Gāzes plītī iekrita un nositās. Neviens tā arī nekad nespēja saprast, kā tāds sirdsskaidrs cilvēks, atturībnieks un savā ziņā pat moceklis, varēja tik nomirt. Bet, lūk, nomira. Nu, ne gluži nomira, bet bezsamaņā iekrita. Saprotams, pamodās. Tomēr nebija tāds kā pirmīt. Ziniet, pamodās, izrakstījās no slimnīcas, padzīvoja dienas divas un, kā jau gadās, nodzērās. Lūk, kā smagas smadzeņu traumas var pazudināt labus un saprātīgus cilvēkus. Šausmas gatavās.

Advertisements

Leave a Reply

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Change )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out /  Change )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Change )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Change )

Connecting to %s