Kā viegli salabot velosipēdu? Ar cirvi

Visiem zināms, ka klāt ir pavasaris – laiks, kad valdība atsaldē miljards cilvēkus, kas pa ziemu glabājās kaut kur slepenā noliktavā un izlaiž tos parkos, uz ielām, kāpņutelpās, tramvajos, nu, ziniet, visur. No tā arī cēlies vārds – atmarozaki. Pirmā jaukā diena un, bams, pilnas ielas ar atmarozakiem. Es nesaprotu šito. Es, kā ierasts, svilpodams izeju no darba, un uzreiz divi simti atsaldēto apkārt. Ne tramvajā iekāpt, ne veikalā ieiet, ne caur rajonu iziet. Kā sper soli, tā cigareti kādam, kā sper otru soli, tā deviņi šortos tērpti atmarozaki mūziku klausās. Paej tālāk, bļin, elsdamas, ķiršsārtām sejām garām aizskrien ordas ar jaunajām māmiņām. Apgriezies ap stūri – tur uz šitiem roļikiem ģimene ar septiņdesmit bērniem aizbrauc. Gribi pāriet ietves otrā pusē, hujakš, riteņbraucēji, deviņi tūkstoši vienā rindā, nones tevi no kājām. Patiesi, dusmīgam jāpaliek. Kur jūs visi bijāt, kad mīnus trīsdesmit ārā iemauca? Es tad gāju pa ceļa vidu, ziniet, kā sers – neviena nebija.

Labi, ko tur bārties. Karoči, nodomāju – būšu es arī kā visi, pietiks dirsties. Vilkšu velosipēdu ārā no šķūnīša, kur tas guļ kopš man uzmauca mašīna virsū un aizvedīšu uz veloservisu. Lai salabo. Braukšu uz darbu, dziedādams gaiļa balsī.

Ziniet, man veļiks, nu, ne jau tā kā visiem tagad tādi lepni, negrab, nečīkst un brauc ar 100 kilometriem stundā. Man, piemēram, ir ātrumnieks. Kādreiz, ja tev bija ātrumnieks, tad tu biji krutākais džeks pagalmā. Ja tev bija Stārķis, tad, nu, ok, ganies tepat rajonā, tikai pie šūpolēm nenāc. Ja tev bija sieviešnieks, tad, nu, skaidrs, ka zilais. Bet, ja tev veļika nebija vispār, tad… nu tad tevi piedauzīt par maz bija. Hierarhija, karoči, diezgan sarežģīta, jo ātrumnieki dalījās tur 18 un 21 ātruma spēkratu činās. Turklāt, ja tev nebija Šimano pārslēdzēji, tad tavs veļiks principā bija sūds. Tāpat arī, ja tev veļiks nebija Rock Machine. Zināms, ka tos, kuriem bija ātrumnieki, varēja sist tikai tiem, kuriem bija mopēdi. Bet mopēds bija tikai kaimiņu Leonam, kuram viss pofig bija, galvenais lai šmiga ir.

Lai nu kā, izvilku savu ātrumnieku no šķūnīša un savā, atvainojiet, neaptēstībā domāju – nu tik braukšu kā vējš. Ne sūda. Karoči, veļikam abas riepas tukšas – bez gaisa, uz ķēdes kaut kādi melni sūdi saauguši, zobrati, velns viņu zina, ne ta rižā, ne ta brūnā krāsā. Sēdeklī ievākusies peļu ģimene, bet stūri vispār pagrozīt nevar.

Plinti krūmos nemetu, proti, kam tad veloserviss domāts? Aizvedīšu, lai salabo meistari. Nu, lūk, izvēlējos labāko veloservisu kilometrus sešpadsmit lielā attālumā un stūmu savu minamo prom. Trīs stundas stūmu, bet, nieki, prātā bija skaista aina, kā es, matiem plīvojot, traucos atpakaļ uz mājām. Riepiņas piekačātas, zobratiņi maigi tirkšķ, sēdeklītis ērts. Iedomājos, kā es izmetu loku, kaut kur gar Daugavu. Kas zina, varbūt sagaidu saulrietu, pusguļus atspiedies pret savu spēkratu, apjaušot, ka nekāds smirdīgs tramvajs man nav jāgaida. Saulei paslēpjoties aiz apvāršņa, kad krēsla jau klājusies pār zemi, atstarotājiem jautri mirdzot, es traucos pa tukšajām ielām uz mājām. Izklausās burvīgi, vai ne?

Ne sūda. Atstumjos pie veloservisa, a, tur, kaut kādi divdesmit šitie te, velosipēdisti tajās polsterētajās bikšelēs, ar kaut kādiem trīs milimetrus bieziem velosipēdiem, ķiverēm un ūdens pudelēm. Nu, neko, stāvēšu rindā. Pēc divām stundām, kad beidzot tieku līdz letei, saku: “Salabojiet, saimniek, velosipēdu. Braucams nav.” Saimnieks tā pamet acis uz manu ātrumnieku, tad uz mani un saka: “Nekādi nevaru, puis. Rinda līdz nākamā gada Ziemassvētkiem. Brauciet janvārī, tad gan mierīgi.”

Sarkans aiz dusmām paliku, goda vārds. Domāju, atstāšu veikalā un pats maukšu prom. Šiem nekas cits neatliks kā saremontēt. Atstutēju veļiku pret leti un eju prom. Izeju ārā, garastāvoklis uzlabojas, domāju – ieiešu, pavei, aliņu iekapāt krogū. Sacīts darīts, izkapāju trīs aliņus, eju ārā, skatos – mans veļiks pie misenēm guļ. Ne riepas mainītas, ne zobrati eļļoti – guļ un guļ. Ko man bija darīt? Protams, ka aizgāju aliņu padzerties un izdomāt tālāko rīcības plānu. Izdzēru aliņus trīs un, eureka! Neba man rokas no dirsas aug. Salabošu pats, naudiņu ieekonomēšu. Sak, saremontēšu un aizvedīšu pēc tam uz veloservisu, ķipa, salabojiet, salab… aaaa… pavei, pats salaboju. Un tad lai brīnās un pirkstos kož, ka klientu gar degunu palaiduši.

Stūmos tad nu tīri priecīgs mājās, jo, ziniet, amatnieku lietas man vienmēr ir gājušas pie sirds. Vēl tagad sirdī silts paliek, kad atceros, kā reiz vecā koka celmā sadzinu sešdesmit naglas vai izjaucu radioaparātu Gauja un saliku atpakaļ tā, ka pāri gandrīz nekas nepalika. Bija, lūk, ķēriens puisim, bet, redziet, kaut kas iegrozījās šā un tā, ka mākslās aizgāju. Traumēja noteikti tas, ka bērnībā no Lego pulciņa izmeta, jo nebiju piecdesmit santīmus samaksājis.

Tātad, pēc stundām četrām biju mājās un uzreiz ķēros pie remontdarbiem. Tiesa, pēc divām sekundēm atskārtu, ka man taču nav nedz alus, nedz rezerves daļu. Skaidrā taču nestrādāšu un riteņa kameru no zeķēm netaisīšu, ne? Skrēju uz veikalu pēc alus un, tā kā riteņu veikali bija jau ciet, pārnācis mājās, dzēru alu un skatījos Staigājošos miroņus.

Nākamajā dienā, saprotams, veļiku netaisīju, jo uz paģirām neko remontēt nedrīkst – varot gaisā nejauši uzsprāgt. Tomēr, nepagāja ne trīs dienas, kad stāvēju velosipēdu veikalā un pieprasīju gumijas kameru. Būtu es zinājis, ka, lai nopirktu sūda kameru veļikam, ir jābūt kodolinženiera izglītībai, es būtu ar skrituļslidām braukājis. Bļā, nu kā lai es vienkāršs cilvēks zinātu veļika kameras kaut kādu apkārtmēru un vēl platumu. Kas es, ar lineālu tās mēru? Nu, labi. Pārdevējs prasa, kas par riteni? Pilsētas? Kalnu? Šosejas? Es saku, nē, ser, nav neviens no minētajiem, man, redziet, ir ātrumnieks ar veseliem astoņpadsmit ātrumiem un Šimano pārslēdzējiem.

Kameras uzreiz dabūju. Vēl atlaidi iedeva un ardievas pamāja. Lūk, serviss, kad tev ir pieklājīgs velosipēds nevis kaut kāds šosejnieks ar kameras izmēriem.

Atnācu priecīgs mājās un uzreiz apgāzu savu riteni augšpēdu un attaisīju aliņu. Sākšu ar tām kamerām, nodomāju. Ar nazi stundas laikā atbrīvoju riteni no riepas, atradu kameru, bet tak nevar noraut nost. Izrādās, ka viss ritenis jānoņem. Protams, to bija pieskrūvējis Māris Šveiduks, jo ne ar atslēgu, ne plaķenēm nevarēju to dabūt vaļā. Beigās, kad ar āmuru reizes sešas iežvidzināju, tad padevās.

Ar aizmugurējo riteni savukārt gāja bēdīgi, jo nekādi nevarēju pārkniebt pušu ķēdi. Labi, ka beigās izrādījās, ka ķēdi nemaz nevajag kniebt pušu, jo ritenis, ja stipri parauj, tad tāpat nāk nost.

Noslaucīju sviedrus un ķēros klāt kameras uzlikšanai. Ilgi nevarēju saprast, kur jābāž tas mazais kameras pimpītis, kur gaiss iet iekšā, bet beigās atradu caurumu ratā un ar cirvja pietu iedzinu iekšā. Drīz vien dabūju raut kameru atkal nost, jo rats prasījās pēc dušas, tāpēc stiepu to uz vannasistabu un apstrādāju ar šļūteni. Ielicis ratus vēl pāris stundas pamērcēties, devos skrūvēt nost ričukam stūri. Ar zāģa palīdzību man tas izdevās visai ātri, tomēr tajā brīdī man jau viss bija līdz kaklam, jo es nevarēju vispār saprast, kāpēc es ņēmu to stūri nost.

Domāju, likšu stūri atpakaļ, bet izrādās, ka tā ir nozāģēta nost. Jezusmarija, tagad būs ar svarku jādod vaļā. Nu, ko vajag to vajag. Vēl pagājušajā nedēļā redzēju, kā kaimiņš metina divus koka gabalus kopā. Aiziešu rīt līdz viņam. Bet vispirms jāieeļļo ķēde un visi zobrati. Paņēmu, protams, slaveno WD-40 un maucu kā ar matu laku. Visu ķēdīti, grīdu, kaķi, nu, visu smuki apspricēju. Tad tā forši domāju iegriezt pedāļus, sacīts, darīts, griežu un, hujakš, pirksts pats kaut kā starp zobratiem un ķēdi ielec. Kviecu kā sivēns, asinis, puņķi visās malās. Ziniet, es pēc dabas straujš cilvēks un no dusmām maķenīt apstrādāju savu ričuku ar cirvi. Lūk, un kaut kur ne tā iemaucu laikam, jo ķēde vairs negribēja sēdēt uz zobratiem ne par ko.

Nieki, zelta rokās pat krāns ir ģitāra. Drošu soli gāju pakaļ ratiem, kas mirka vannā. Visu smuki noslaucīju un domāju likt kameras un riepas virsū. Uzliku kameras uz rata, pimpītis vietā, viss akurāti, bet, kad taisījos likt riepas virsū, izrādījās, ka tās ar nazi ir sagrieztas. Dievs tēvs debesīs, nu, rokas nolaidās. Piesēdu iedzert un pārdomāt remontdarbu tālāko gaitu. Nospriedu, ka būs jāpataujā kaimiņam, vai viņš riepas arī var sametināt. Noliku stūri un riepas pie malas un norāvu ričukam sēdekli. Sēdeklis jau labs, bet, lūk, caurums galvas lielumā izēsts. Ilgi domāju, kā lai aizlāpa, bet beigās aizsviedu prom un nolēmu, ka vizināšos tāpat – bez sēdekļa. Zināms, ka tiem, kuri ātri brauc pa takām un kalniem, nemaz nav laika sēdēt uz tā sēdekļa.

Vairs arī nekā darāma nebija, tāpēc ieliku atlikušo veļiku mērcēties vannā uz nakti, bet pats gāju iedzert. Tad jau, kā saka, rīt sametinās un brauks dziedādams kā gailis.