Poēma par sievietēm, jeb sieviete-sātans: ko tu gribi?

Iemēģināju roku heksametrā. Nevienam dzimumam nav jāapvainojas, jo kas tad ir šī pasaule, ja ne viens liels jociņš.

***

Piesaucu mūzas un malduguns alu es tagad jo ātri,

palīdziet sešpēdu vārsmās man sāpi jo derdzīgo paust.

Gandēti nervi ir klusējot, ārprātā aiziešu drīz,

nevaru ilgāk vairs likstas tik sērīgas glabāt es sevī.

Tāpēc nu klausieties problēmu manu un padomu dodiet jo veikli:

sieviete-sātans, ko vēlas jel viņa no nabaga vīra?

Dzīvoju reiz es ar meiču uz goda un rūpējos labi.

Devu tai naudu un sengadu vīnu ar pieclitru spaiņiem.

Sniedzu tai krelles no rubīna krāšņa un gredzenu zelta.

Mašīnu gādāju glaunu un māju uz koraļļu rifa.

“Atpisies”, teica tā man, kad es prasīju mīl vai tā mani.

Rūgtums nu ielija sirdī un sapratu kļūdu es savu.

Mīlu par naudu tev nepirkt, jo dievišķa mīla tak ir!

Nodzēru mēnesi un pēc tam otru, bet atnāca prāts.

Amors man šāva ar bultu jo drīzi un meiteni deva.

Likās, ka īstā, jo mīlēju viņu bez prāta kā slims.

Mīlēja mani tak viņa, es procentus sešdesmit dodu.

Nedevu naudu tai, devu es dvēseli patieso savu.

Lasīju dzejas un skatījos Greju vai Krēslu es bieži.

Ņēmu zem rokas un skūpstīju kājas tai vakaros kāri.

Nedzēru alu un krogiem es uzliku veto jo ātri.

Draugiem es teicu: “Ar Dievu! Man Mīla ir jauna, ak prieks!”

“Atpisies”, teica tā man, kad es prasīju grib vai tā mani.

Dvēsele melna nu kļuva un noslēdzos sevī es aši.

Likās, ka virvei vai duncim nu rīkoties jāļauj ir ātri.

Nodzēru gadu un renstelē attapos zīžļājam īkšķi.

“Eureka!” teicu es brīdī, kad rētu bij dziedējis laiks

Bērni ir jārada, tie taču auglis ir mīlas uz mūžu!

Apņēmu saimnieci gaļīgām krūtīm un dirsu kā celms.

Radījām sarkanu zīdaini veikli un divus pēc tam.

Likās, nu dzīve ir atkosta, skaidrs, ko sieviete grib.

“Atpisies!” brēca tā man, kad es gribēju vēl vienu dēlu.

Atstāja mani ar bērniem, bet pati tad Džamala rokās

Āfrikas pilsone veikli nu kļuva un melna kā moris.

Dzēru es gadus tad divus un vienreiz pat ielēcu upē.

Rakstīju sērīgas vārsmas un kļuvu es negribot slavens.

Seju un sirdi man vagoja rētas, bet dzīvs biju vēl.

Uzradās meiča, kas saprata humoru manu tik melno.

Patika viņai mans prāts un pieredze lietās tik plašās.

Bijis kur ne, atkal Amors ar postīgu bultu man šāva.

Mīlēja vraks un tak mīlēja atkal, jo citu tas laikam nezin.

Bija tas pats un uz sejas tam nebija maskas nevienas.

Mīlēja šķīsti viņš meiteni jauko un atgriezās laime.

Likās, ka īstā nu ir, kaut vēl padsmit tik gadi ir tai.

“Atpisies!” teica tā brīdī, kad prasīju mīlēs vai mūžīgi.

Bārdotu kungu ar muskuļiem lieliem tā apņēma labāk.

Sēžu nu smejos, jo kas tad vairs atlicis pasaulē man?

Smejos es ārprāta smieklus, bet padomu klausīšos gan.

Sakiet jūs zēni, vai likstas jums ar tādas ir jebšu nav?

Teiciet jel meitenes, ko tad jūs gribat, ja atraidīts kļūstu arvien?

Vainu es meklēju sevī, bet nerodu baisu neko.

Mīlu par stipri? Es vaicāju sev, kad vairs nespēju elpot.

Vertera ciešanās meklēju balstu un atrodu brāli.

Sieviete-sātans, ko vēlas jel viņa no nabaga vīra?

/Pilsonis G. 2016/