Īss ceļvedis grāmatu pirkšanas mākslā. I daļa.

“Grāmatas nevaru atļauties,” bieži saka cilvēks, izšūtā mutautā braucīdams pieri. “Dārgas, maitas.” Vai kāds cits: “Grāmatas nelasu, jo negribās. Ja gribētos, uzreiz piecas izlasītu, bet, lūk, negribās.“ Tas pats cilvēks, brīdi apdomājies, piemetina: “Vispār nav jau tā, ka negribās… nesanāk naudiņas. Dārgas maitas!” Pensionāri vispār: “Ūja, man tak nav ne miltumiņa, ko mutē likt, kur nu vēl tādu greznību kā grāmatas.” Vismaz Jaunieši uzreiz atzīstas, ka grāmatas ir stulbas un tās lasa tikai nūģi un Maigurs, kuru par to vienmēr piekauj. “Dārgas maitas!” lūk tā katrs otrais saka. Nesaprotu. Skaidrs, viduslaikos – pārraksta cilvēks grāmatu. Veselu gadu mokās pārrakstīdams, tiek līdz pēdējai lapai un te, pēkšņi, neveiklais brālis Maksims, pār plecu lūrēdams, izgrūsta elkoni un kleksis grāmatā kā likts. Viss jāsāk no jauna. Labi, mūks strādā otru gadu. Beidzot viss gatavs. Vēl tikai jāiesien pērnā sivēna ādā, jāiekaļ zeltā un, aidā, var laist apgrozībā. Pareizi, ka briesmu naudu maksāja. Bibliotēkās jau arī tā bez pieraksta nedeva. Pat ar pierakstu nedeva. Skaidrs, ka nospers un zupā izvārīs. To es saprotu. Bet tālāk taču viss kā pa sviestu: uzrodas iespiesta grāmata. Tu padomā – cilvēks ņem un no zila gaisa izdomā kaut ko tādu. Baisi paliek. Sak, lasīja cilvēki mierīgi plāksnēs, ruļļos, vienu otru reizi pārrakstīja kaut ko un te, pēkšņi, viens Gūtenbergs, bladāc, iespiestu grāmatu galdā: “Paprovē šito!” tas vēl episki uzsauc tur sēdošajam mūkam. Vai citā reizē tas pats Gūtenbergs iespiež savus piecdesmit Bībeļu gabalus un uzreiz uz klosteri rādīt visiem un stāstīt, ka vienā naktī šito visu pārrakstījis. “Nu, puikas!” tas saka un krāmē tik no ēzeļa grāmatas čupām nost, “bišķi pastrādāju he, he.” Nu, un beigās tādi gūtenbergi saprintē pilnus plauktus, metienā piecdesmit tūkstoši sējumu, un, tad nabaga grāmatu pārdevējam jāsviež klientiem pakaļ akcijās, jāiesmērē bērnunamiem vai jādedzina. Bet, paradokss tāds, ka mūsdienās cilvēks, kā jau teicu, uztaisa svarīgu seju un brēc: “Dārgas maitas!” Kur loģika? “Kas acis atvērs?!” reiz dziedāja kādā latviešu blicē.

Bet, nu, zināšana ir tikums, tāpēc nesēdēšu kā suns uz siena kaudzes un došu visiem savu Prometeja uguni un Ganimēda vīnu t.i. pastāstīšu, ka, lai iegādātos grāmatas brīžiem pat nauda nav vajadzīga, tikai druska smadzeņu un ērti apavi.

Otrā elpa

Kad es dodos grāmatu medībās, vispirms apmeklēju abas (Marijas un Stabu ielas) “Otrās elpas”. Tajos tumšajos laikos, kad “Otrās elpas” vēl nebija, es gāju uz “Grāmatnieka kungu” Marijas un Blaumaņa ielas stūrī, bet tad tur pēkšņi viss pazuda un uzradās humpalas, kur pie kases jāsaka kaut kā tā: “Iesveriet man lūdzu 600 gramus vīriešu kreklu, pus kilo zaļo blūžu un trīs kilo zābaku, ā, un piesviediet vēl metrus trīs ar čūskādas jostām.”

Cilvēki, kas sūdzas par grāmatu dārdzību, droši var doties atvērt acis uz elpu, jo labums tāds, ka tur grāmatas burtiski met par velti pakaļ. Piemēram Marijas ielas elpā pat iekšā nevajag iet, jo priekšnamā lasītājus gaida trīs gigantiski grāmatplaukti, kas piestūķēti ar grāmatām. Nāc un stum somā, tie gandrīz vai sauc. Protams, daži biznesmeņi to uztver burtiski un nāk arī ar lielajām sporta somām, kuras piekrāmē pilnas un tad sit gaisā ibookā (Par to vēlāk) par briesmu naudu. Protams, lai šajos plauktos atrastu kaut ko, ko nevar atrast vecmammu un vectēvu krājumos, ir krietni jānopūlas, bet cilvēkam, kas visu mūžu nav lasījis, jo uzskatījis grāmatas par ekskluzīvu preci, tā varētu būt paradīze.

Tomēr, ja kabatā tev žvadz vismaz trīsdesmit centi (vai piecpadsmit, ja esi trāpījis uz 50% atlaides dienu) un sirds kāro, kādu mazāk tiražētu lasāmo, tad otrais stāvs domāts tieši tev. Tur par lētu naudu var uziet pašu velnu. Kā tik tur nav: krievu, latviešu, angļu, vācu literatūra. Mūsdienu, padomju, Pirmās brīvvalsts, 19. gs. izdevumi. No milzu tirāžās izdotiem krimiķiem, līdz bibliogrāfiskiem retumiem. Un tas viss, lielākoties zem eiro vai pāris eiro. Paradīze. Stabenē vispār dzīvot varētu. Nokāp lejā, šķirsti grāmatas, iedzer vīnu, iestum somā kādu grāmatu no bezmaksas plaukta, izroc citus plauktus, nopērc grāmatu pa eiro, ko viens otrs būtu gatavs nopirkt pa divdesmitnieku un laid mājās lasīt. Pavisam vienkārši.

“Valters un Rapa” cenu revolūcijas

“Valters un Rapa” divas reizes gadā izsludina cenu revolūciju. Tās laikā tiek izkarināti sarkani karogi, pie sienas piesprausta Robespjēra ģīmetne un grāmatas tiek nocenotas līdz grašiem. Revolūcijās esmu nopircis ļoti daudz labu grāmatu. Piemēram, mīlas romānu “Bīstamais sakars: Simona de Bovuāra un Žans Pols Sartrs” pagājušajā gadā pacēlu pa piecīti, kaut gan parasti maksāja teju divdesmitnieku. Visiem iesaku kādā no nākamajām revolūcijām iegādāties (ja vēl būs) Erasma “Muļķības slavinājumu” pa 99 centiem. Tā, lūk, ir grāmata, ko lasot jānosarkst, bet, ja tu saki, ka nesarksti, tad tu sarksti tagad melojot.

Reiz, es no revolūcijas vedu uz mājām tādu grāmatu čupu, ka tramvajā man kāda sieviete pajautāja vai tad studentiem stipendiju pacēluši. Pateicoties “Valters un Rapa” grāmatu revolūcijai man grāmatplaukts salūza uz pusēm. Ņēma un salūza. Vainīgas pavisam noteikti bija Olivera Saksa “Halucinācijas”. Lai nu kā, revolūcijas ir labas lietas un nav jābūt bagātniekam, lai varētu iegādāties jauno, pērno un aizpērno literatūru.

Antikvariāti

Ejot uz grāmatu antikvariātiem, gan vajadzētu sagatavot kādu naudas drusku. Tomēr, ja negrasies pirkt Strauberga “Rīgas vēsturi” ādas vākos vai “Indriķa hroniku”, tad ar piecīti var iztikt tīri labi. Mani favorīti ir antikvariāts “Planēta” un Jumavas antikvariāts. Ejot uz antikvariātiem velku kombinezonu, jo, lai izraktu ko sirds kāro ir jāstrādā ar melnu muti. Grāmatu kaudzes līdz griestiem, plaukti piebāzti ar sējumiem, telpas kaktā, aiz grāmatu grēdām sēž zinīga kundze, kas pārzin katru kubikcentimetru kaudzē, ko tu esi tikko izracis krustu šķērsu, meklējot franču dekadentu dzeju vai Ķiķaukas grieķu gramatiku. Ak, skaistās stundas, kas pavadītas antikvariātos! Ak, neviltotais prieks par uzietu sējumu, kas kārots jau gadiem! Vēl pasakiet, ka cilvēka dabā nav pētīt, rakt un atklāt! Antikvariātā cilvēks pārtop par Amundsenu, kurš meklē Ziemeļpolu vai par Vespuči, kurš cer atklāt jaunas teritorijas un atklāj Ameriku. Antikvariātā cilvēks pārtop bērnā, kurš rok bedres smilšukastē, lai uzietu dārgumus. Antikvariātā cilvēks atrod savu cilvēcību, pie joda! Un kas par to, ka pēc antikvariāta apmeklējuma vairs neatliek naudas maizei vai kartupeļiem? Un kas par to? Somā zviln grāmata, lūk, kas ir svarīgi.

“Jāņa Rozes” akcija uz ielas

Reiz, iedams pa Barona ielu, es netālu no Vērmanīša pamanīju ļaužu pūli. Nopratu, ka tur kaut ko dod par velti. Piegājis tuvāk, es redzēju, ka pūlis ir apsēdis divus mazus grāmatplauktiņus, kuros bija salikti daži Padomju laikos izdoti sējumi. Par šādu akciju bija atbildīgs uzņēmums “Jānis Roze”. Tajā brīdī es sapratu, ka cilvēkam tomēr vajag lietas nolikt zem deguna, lai viņš tās ieraudzītu. “Otrai elpai” būtu ko mācīties un apsvērt ideju savas bezmaksas grāmatas izbērt turpat – uz Marijas ielas trotuāra.

Zvaigznes outlets

Zvaigznes outlets Vaļņu ielā vispār ir zelta bedre. Ja labi ierokas, tad var izcelt labas zivtiņas. Tomēr bieži uz turieni nevar iet, jo sortiments mainās lēni. Viena otra grāmata tur stāv jau gadiem. Ja gribi Marksa “Kapitālu” pa trīnīti, tad droši ej uz turieni, vai, ja sakārojies kādu Skujenieka rakstu sējumu, tad 99 centi no tevis un tava vēlme būs piepildīta. Galvenais, ko der atcerēties ejot uz zvaigznes outletu ir tas, ka nevajag baidīties no apsarga. Jā, viņš lūr, jā viņš staigā pakaļ, jaunas sejas pavisam noteikti uzskata par noziedzniekiem, bet tikko labdienu padosi un nopirksi kādu grāmatu, tā, kazi, par labiem draugiem vēl paliksiet. Zvaigznes outlets vispār ir kā grāmatu pēdējais glābiņš, jo tur brīžiem var atrast grāmatas, kurām jau pirms desmit gadiem tirāžas beigušās. Dažas grāmatas vispār, kā no kosmosa nokritušas, spokojas pagraba plauktos.

Zvaigznes outleta pagrabā telefonam vienmēr pazūd zona. To es skaidroju ar paranormālām aktivitātēm un grāmatu pēdējo eksemplāru mistisko ceļošanu laikā.

*Varētu likties, ka šis ir pasūtījuma raksts, bet tā nav; Neviens no minētajiem uzņēmumiem man par šo nemaksā… diemžēl.

P.S. Rīgas dome arī nemaksā.

P.P.S. Esmu altruists, cilvēkmīlis un vienkārši labdaris. Tomēr, ja kāds vēlas samaksāt, tad PM.